Smouks Belju

GAĻA

Gandrīz visu laiku pūta brāzmains vējš, un Smouks Belju, cīnīdamies ar to, kunkuļoja gar piekrasti. Pelēkajā rītausmā kāds ducis laivu bija piekrautas ar vērtīgiem krājumiem, kas bija atgādāti pāri Cilkutai. Ar rokām sazāģējuši dēļos zaļas egles, šīs neveiklās laivas bija tai­sījuši cilvēki, kuri maz ko saprata no laivu būves. Viena laiva, jau piekrauta, atgāja no krasta, un Kits apstājās, lai paskatītos uz to.

Vējš, kas uz ezera bija ļoti stiprs, te pūta vēl ne­gantāk, dzīdams pret sēri lielus viļņus. Aizejošās laivas pasažieri brida pa ūdeni garos gumijas zābakos, mujā- damies iestumt laivu dziļākos ūdeņos. Tas viņiem bija jāizdara divas reizes. Taču aizvien, kad ļaudis sakāpa laivā un mēģināja airēt, laivu atdzina atpakaļ krastā. Kits pamanīja, ka ūdens uz laivas malām ātri pārvēršas ledū. Trešais mēģinājums jau bija veiksmīgāks. Divi pē­dējie, kas iekāpa laivā, bija slapji līdz jostas vietai, toties laiva peldēja. Ļaudis neizveicīgi ķērās pie airiem un lēni attālinājās no krasta. Tad viņi uzvilka no segām sašūtu buru, bet, līdzko bura bija iegriezta vējā, viņus trešo reizi aiznesa atpakaļ pie sasalstošā krasta.

Kits nosmīnēja un gāja tālāk. Tas pats gaidīja viņu jaunajā kalpa lomā: viņam vajadzēja ar tādu pašu laivu atirties no šī paša krasta šodien pat.

Visi strādāja melnās miesās, tāpēc ka neatvairāmi tuvo­jās ziema un bija jābaidās, vai viņi tiks pāri lielajai ezeru ķēdei pirms to aizsalšanas. Un tomēr, kad Kits nonāca pie misteru Sprega un Staina telts, viņš nemanīja tur nekādu rosību.

Pie ugunskura brezenta aizsegā tupēja drukns, neliela auguma vīrelis, kas smēķēja brūnu papirosu.

— Hello! — viņš uzsauca. — Vai jūs esat mistera Sprega jaunais cilvēks?

Pamājis ar galvu, Kits nodomāja, ka svešais uzsvēris vārdus «misters» un «cilvēks», un bija pārliecināts, ka vīrelis pamirkšķinājis aci.

— Nu tā, bet es esmu ārsta Staina cilvēks, — svešais turpināja. — Esmu piecas pēdas garš, un mani sauc Ma­zais, īsāk — Džeks Mazais. Dažreiz mani dēvē par Džo- nijs Vietā.

Kits sniedza viņam roku.

— Vai jūs arī esat barots ar lāča gaļu? — viņš jau­tāja.

— Kā tad, — skanēja atbilde, — lai gan, cik es atceros, mans pirmais ēdiens bija bifeļa piens. Apsēdieties un ieko­diet kaut ko. Mūsu saimnieki vēl nav izkustējušies.

Kits, lai gan vienreiz jau bija ēdis brokastis, apsēdās zem brezenta un ar lielu baudu paēda otrreiz. Smagais, nogurdinošais vairāku nedēļu darbs bija dāvājis viņam vilka dabu un vilka apetīti. Viņš varēja ēst visu ko un jebkurā daudzumā, neraizējoties par savu gremošanas sistēmu. Mazais atstāja uz viņu runīga un pesimistiski noskaņota cilvēka iespaidu. No viņa Kits uzzināja inte­resantus «sīkumus» par saimniekiem un šausmīgus pare­ģojumus par gaidāmo ekspedīciju. Tomass Stenlijs Spregs bija jauns kalnu inženieris un miljonāra dēls. Ārsts Ādolfs Stains arī bija bagāta tēva dēls. Ar savu tēvu gādību abi bija saņēmuši sindikāta atbalstu, lai piedalītos Klondaikas ekspedīcijā.

— O, varat būt drošs, — paskaidroja Mazais, — ka naudas viņiem netrūkst. Kad viņi piestāja Daijas krastā, kravas nešana maksāja septiņdesmit centu, bet indiāņu, kas nes, nebija. Tur ieradās arī zelta meklētāji, turklāt īsti, no Austrumoregonas, un viņiem izdevās sarunāt indiāņus par septiņdesmit centiem. Indiāņi jau bija uzsējuši uz muguras trīstūkstoš mārciņas, kad ieradās Spregs un Stains. Viņi piedāvāja astoņdesmit, deviņdesmit centus, dolāru par mārciņu, un tad indiāņi lauza līgumu un no­ņēma nastas. Spregs un Stains atkļuva līdz šejienei, bet oregonieši joprojām nīkst Daijas krastā. Agrāk kā nā­kamgad viņi prom netiks.

Jā, mūsu saimnieki ir izmanīgi vīri, un, kad vajadzēs izkulties no grūtībām, viņi nerēķināsies ar citu cilvēku jūtām. Ko viņi izdarīja, kad nokļuva pie Linderinaņa ezera? Namdari tobrīd dzina iekšā pēdējās naglas laiva, kuru viņi būvēja kompānijai no Frisko par sešsimt dolāriem. Spregs un Stains iegrūda viņiem apaļu tūkstoti, un viņi lauza līgumus. Laiva ir glīta, bet ar viņiem jau otra kom­pānija ir iekritusi. Mantas viņi ir dabūjuši uz šejieni, bet viņiem nav laivas. Būs jākvern te līdz nākamajam ga­dam.

Dzeriet vēl vienu tasi kafijas. Ticiet man, es ne par kādu cenu nebūtu ar mieru braukt kopā ar tādiem ļaudīm, ja nebūtu bijusi tik traka vēlēšanās nokļūt Klondaikā. Viņi ir cietsirdīgi. Ja vien tas būtu vajadzīgs, viņi no­ņemtu krēpu no sēru mājas durvīm. Vai jūs esat parak­stījis līgumu?

Kits papurināja galvu.

— Tādā gadījumā, kompanjon, man jūsu ir žēl! Šajā zemē nav pārtikas, un viņi iedos jums vilka pasi, līdzko nonāks Dausonā. Šoziem tur daudzi nomirs badā.

— Viņi bija ar mieru … — iesāka Kits.

— Vārdos, — Mazais viņu aprāva. — Jūsu vārdiem viņi atbildēs ar savējiem, tas ir viss. Nu labi. Bet kā jūs sauc, kompanjon?

— Sauciet mani par Smouku, — teica Kits. i

— Jā, Smouk, gan jūs dabūsiet paskraidīt sava mu­tiskā līguma dēļ. Skaidra bilde, kas jūs gaida. Svai­dīties ar naudu viņi var, bet strādāt vai rītos laikus iz­līst no migas nav spējīgi. Mums vajadzēja sakārtoties un doties ceļā jau pirms stundas. Smagajam darbam esam pieņemti mēs abi. Drīz vien jūs dzirdēsiet viņus saucam, lai pienes šiem gultā kafiju. Padomājiet, tie esot pieau­guši vīrieši! Ko jūs zināt par braukšanu pa ūdeni? Es esmu lopu kopējs un zelta meklētājs, bet uz ūdens — ga­līgs nepraša, un viņi šajā ziņā nesajēdz ne velna. Ko jūs pieprotat?

— Gan redzēsiet, — Kits atbildēja, paraudamies dziļāk zem brezenta, jo putenis pieņēmās spēkā. — Neesmu sēdē­jis laivā kopš mazām dienām, bet ceru, ka mēs iemācīsi­mies šīs gudrības.

Brezenta stūris atspruka vaļā, un Mazajam aiz apkakles aizbira vesela sauja sniega.

— Nūja, varēt jau varam iemācīties, — viņš saskai­ties murmināja. — Skaidrs, ka varam. Pat bērns var iemācīties. Bet es esmu gatavs likt ķīlā visu ko, ka šodien mēs pat nesāksim iet.

Pulkstenis bija astoņi, kad no telts atskanēja balss, prasot kafiju, bet ap deviņiem parādījās abi saimnieki.

— Hello! — teica Spregs, divdesmit piecus gadus vecs aptucis sārtvaidzis. — Laiks doties ceļā, Mazais. Tu un… — Viņš jautājoši paskatījās uz Kitu. —• Vakar vakarā es neieklausījos, kā jūs sauc.

— Smouks.

— Nu, tad tā, Mazais. Būtu labi, ja tu un misters Smouks sāktu kraut laivu.

— Sauciet mani par Smouku, nevajag nekādu mis­teru, — ierosināja Kits.

Spregs pameta ar galvu un aizčābāja gar teltīm, ārsta Staina, slaida, bāla jaunekļa, pavadīts.

Mazais zīmīgi palūkojās uz savu biedru.

— Vairāk nekā pusotras tonnas visādu mantu, bet viņi ne pirkstu neliks klāt. Gan redzēsiet.

— Manuprāt, tas tāpēc, ka mums maksā, lai mēs da­rītu šo darbu, — jautri atteica Kits, — un mēs varam tikt galā arī bez viņiem.

Pārnest uz pleciem trīstūkstoš mārciņu simts jardu attālumā nav joka lieta, bet, ja šis darbs jāveic sniegpu­tenī, brienot pa kupenām smagos gumijas zābakos, tas ir pavisam nogurdinoši. Bez tam vajadzēja salocīt telti un sapakot nelielās nometnes iekārtu. Tad sākās iekrau­šana laivā. Jo dziļāk tā grima, jo tālāk no krasta to va­jadzēja atstumt, tādējādi palielinot pa ūdeni noejamo attālumu. Ap diviem viss bija gatavs un Kits, lai gan bija divreiz brokastojis, tikko turējās kājās aiz izsalkuma. Vi­ņam trīcēja ceļi. Mazais, juzdams tādu pašu izsalkumu, vandījās pa podiem un kastroļiem un izvilka laukā prāvu trauku ar aukstām vārītām pupām, starp kurām rēgojās lieli speķa gabali. Viņiem bija viena vienīga karote ar garu kātu, un to viņi pēc kārtas gremdēja podā. Kits bija nešaubīgi pārliecināts, ka viņš savu mūžu nav ēdis kaut ko tik gardu.

— Mans dievs! — viņš dudināja, nemitēdamies gremot. -— Kamēr nebiju nokļuvis šeit, es nezināju, kas ir ēstgriba.

Spregs un Stains ieradās šīs patīkamās nodarbes vis­jaukākajā brīdī.

— Kāpēc tāda vilcināšanās? — neapmierināts vaicāja Spregs. — Vai nebūtu laiks doties ceļā?

Mazais piesmēla karoti un ārpus kārtas pasniedza to Kitam. Ne viens, ne otrs nebilda ne vārda, kamēr trauks bija tukšs līdz dibenam.

— Skaidra lieta, ka bez darba mēs nesēdējām, — teica Mazajs, ar delnas virspusi noslaucīdams muti. — Mēs ne­sēdējām rokas klēpī salikuši, un jums, protams, nav ko ēst. Vainīga ir mana neuzmanība.

— Jā, jā, — attrauca Stains, — mēs jau paēdām vienā teltī, pie saviem draugiem.

— Tā jau es domāju, — norūca Mazais.

— Bet tagad jūs esat beiguši un laiks doties ceļā, — skubināja Spregs.

— Lūk, laiva jau ir piekrauta, — sacīja Mazais. — Bet kā jūs domājat tikt prom no krasta?

— Jākāpj iekšā laivā un jāatgrūžas no krasta. Aiziet!

Visi iebrida ūdenī, saimnieki iekāpa laivā, bet Mazais

un Kits atstūmās no krasta. Kad ūdens jau sāka smelties zābakos, viņi abi ierausās laivā. Saimnieki vēl nebija ķē­rušies pie airiem — un laivu aiznesa atpakaļ seklumā. Tas atkārtojās vairākas reizes, prasot no viņiem milzīgu enerģijas patēriņu.

Mazais nomocījies apsēdās uz margapinaļa, pagrāba šņaucienu tabakas un ņēmās pētīt Visumu, Kits pa to laiku smēla no laivas ūdeni, bet saimnieki apmainījās ne­laipnām piezīmēm.

— Ja jūs precīzi izpildīsiet manas pavēles, es izkusti­nāšu laivu no vietas, — beidzot ierunājās Spregs.

Plāns bija izdomāts labi, bet jauneklis vēl nebija pa­guvis iekāpt laivā, kad bija slapjš līdz jostas vietai.

— Jāiet uz nometni un jāuzkur uguns, — viņš teica, kad laiva atkal bija uz sēkļa. — Es esmu galīgi nosalis.

— Nebaidies no saslapināšanās, — izsmējīgi sacīja Stains. — Citi šodien aizbrauca, izmirkuši vēl vairāk nekā tu. Tagad es pamēģināšu kaut ko izdarīt ar laivu.

Šoreiz saslapa Stains, un šoreiz viņš bija tas, "kas, zobiem klabot, paziņoja, ka jāuzkur uguns.

— Tāds nieka slapjumiņš vien ir, — atriebīgi pazo­bojās Spregs. — Turpināsim tikai.

— Mazais, sadabū manu drēbju kasti un sakur uguni! — pavēlēja Stains.

— Nekā nebūs! — uzkliedza Spregs.

Mazais atkāsēdams skatījās te uz vienu, te uz otru, bet nekustējās.

— Viņš strādā man, un es domāju, ka viņam ir ja- klausa manām pavēlēm, — teica Stains. — Mazais, iz­nes krastā to lādi!

Mazais paklausīja, un Spregs drebinādamies palika laivā. Kits, nesaņēmis nekādus rīkojumus, arī palika sēžam, priecādamies par atelpu.

— Ja divi vada laivu, tur nekas prātīgs neiznāk, — viņš prātoja.

— Ko tas nozīmē? — vaicāja Spregs.

— Man ir tāds paradums — runāt pašam ar sevi, — Kits atbildēja.

Saimnieks greizi paskatījās uz viņu un vēl kādu laiciņu bozās. Tad viņš padevās.

— Iznesiet krastā manu somu, Smouk, — viņš pavēlēja, — un palīdziet Mazajam sakurt uguni! Līdz rītam mēs nekur nebrauksim.

Otrā dienā vētra vēl nebija norimusi. Lindermaņa ezers atgādināja šauru, ar ūdeni piepildītu aizu. Alpainais vējš, kas skrēja no kalniem pa šo tuneli, brīžiem auroja kā negudrs, brīžiem pieklusa līdz stiprai pūsmai.

— Ja jūs tā kārtīgi pagrūdīsiet laivu, es domāju, ka varēšu izkustināt to no vietas, — Kits teica, kad viss bija sagatavots aizbraukšanai.

— Bet vai jūs mākat to darīt? — jautāja Stains.

— Gan redzēsiet, — Kits atbildēja un tūlīt aprāvās.

Pirmo reizi mūžā viņš strādāja par algu, bet ātri vien

bija apguvis disciplīnas likumus. Viņš paklausīgi un bez­bēdīgi piedalījās daudzajos veltīgajos mēģinājumos tikt prom no krasta.

— Kā jūs tiksiet galā? — beidzot raudulīgi apjautā­jās Spregs.

— Apsēdieties un mierīgi gaidiet, kad norims vējš, un tad no visa spēka atgrūdieties no krasta.

Lai cik vienkārša bija šī ideja, pirmais to bija ierosi­nājis viņš. Līdzko ideju īstenoja, tā deva augļus: viņi piesēja pie masta segu un burāja prom pa ezeru. Stains un Spregs uzreiz kļuva jautri. Mazais, šis hroniskais pesi­mists, vienmēr bija jautrs, un Kits bija pārāk ieinteresēts visā notiekošajā, lai arī nejustos ielīksmots. Spregs kādu stundas ceturksni nomocījās ar stūri, tad lūdzoši paskatī­jās uz Kitu, kas tūlīt nomainīja viņu.

— Man rokas pamatīgi sāp no sasprindzinājuma, — Spregs kā taisnodamies sacīja.

— Jūs laikam nekad neesat ēdis lāča gaļu? — līdzjūtīgi jautāja Kits.

— Velns parāvis, ko jūs ar to gribat teikt?

— Ak neko, tāpat vien apvaicājos.

Bet Kits paguva ievērot, ka saimniekam aiz muguras piekrītoši smīn Mazais, kas bija sapratis viņa vārdu jēgu,

Kits vadīja laivu pa Lindermaņa ezeru tik prasmīgi, ka abi ar naudu un nevēlēšanos strādāt bagātie jaunekļi' iesauca viņu par stūrmani. Mazais jutās tikpat apmieri­nāts un piedāvājās arī turpmāk gatavot ēdienu, bet visus laivas darbus atstāt Kitam.

Starp Lindermaņa ezeru un Beneta ezeru bija zemes šaurums. Viegli piekrautā laiva iegāja nelielā, bet stiprā straumē, kas saistīja abus ezerus, un te Kits uzzināja daudz vairāk par laivām un ūdeni. Bet, kad vajadzēja pār­vest kravu, Stains un Spregs nozuda, un viņu kalpiem divas dienas pagāja grūtā darbā, kamēr dabūja kravu pāri. Un tā tas viņu ilgā ceļojuma laikā gadījās bieži: Kits un Mazais strādāja līdz galīgam spēku izsīkumam, tur­pretī viņu saimnieki nedarīja neko un vēl prasīja, lai ap­puišo viņus.

Taču skarbā arktiskā ziema nāca arvien tuvāk, un viņus aizkavēja daudzi novēršami iemesli. Pie Vēja Piedurknes Stainam iešāvās prātā nomainīt Kitu pie stūres, un viņš stundas laikā uztrieca laivu uz piekrastes akmeņiem. Di­vas dienas pagāja, kamēr salaboja bojājumus, bet, kad aiz­braukšanas dienas rītā viņi kāpa lejā, lai sēstos laivā, tās priekšgalā un pakaļgalā viņi ieraudzīja ar ogli uz- skrāpētu vārdu «čečako».

Kits pavīpsnāja, iedomājoties, cik piemērots patlaban ir šis aizskarošais vārds.

— Kas vēl nebūs! — teica Mazais, atbildēdams uz Staina apvainojumu. — Es mazlietiņ protu rakstīt un bur­tot un zinu, ka «čečako» nozīmē «mīkstpēdiņš», bet ne­esmu tik augstu izglītots, lai uzrakstītu vārdu, kuru lasot var mēli izmežģīt.

Abi saimnieki skatījās uz Kitu, kā viņu apēst gribēdami, jo jutās dziļi apvainoti, taču viņš ne ar pušplēstu vārdu neieminējās, ka iepriekšējā vakarā Mazais bija lūdzis viņu uzrakstīt šo pašu vārdu.

— Tas viņiem ķeras pie dūšas vairak nekā jūsu atgā­dinājums par lāča gaļu, — vēlāk sacīja Mazais.

Kits pasmējās. Līdz ar nepārtrauktu paša iespēju apzi­nāšanos radās aizvien lielāka nepatika pret abiem saim­niekiem. Tās bija nevis dusmas, bet drīzāk riebums. Kitam bija iegaršojusies šī gaļa, bet šie cilvēki tagad mācīja viņu, kā nevajag to ēst. Viņš klusībā tencināja dievu, ka nav radīts pēc abu saimnieku ģīmja un līdzības. Kita ne­patika jau robežojās ar naidu. Tas, ka viņi izlikās vārgi, kaitināja Kitu mazāk nekā viņu nespēja kaut ko darīt. Kaut kur Kita būtības dzīlēs vecais Izaks Belju un pārējie Belju dzimtas spēkazari bija atstājuši savas labās pēdas.

— Mazais, — viņš kādu dienu iebildās, kā parasts, no­mākts, gaidot došanos ceļā, — es patiesi varētu iegāzt vi­ņiem ar airi un apbedīt viņus tepat upē.

— Es to pašu, — atsaucās Mazais. — Viņi nav no tiem, kas ēd lāča gaļu. Viņiem garšo zivis, un tālab viņi tā smird.

Vispirms viņi sasniedza Kastes kanjona, pēc tam, dažas jūdzes zemāk, Baltā Zirga krāces. Kastes kanjons tiešām atbilda savam nosaukumam. Tā bija kaste, slazds. Kas reiz bija iekļuvis šajā kastē, tam neatlika nekas cits kā iziet tai cauri. Abās pusēs slējās perpendikulāras klinšu sienas. Upe sašaurinājās līdz pēdējai iespējai un rēkdama lauzās cauri šim drūmajam gaitenim kā neprātīga, vidū vietām uzsviezdama ūdeni astoņas pēdas augstāk nekā pie klinšainajiem-krastietn. Sai ūdens grēdai savukārt pāri vēlās stāvas putojošas bangas, kas tomēr palika turpat, kur radušās. Kanjons pelnīti bija iemantojis sliktu slavu, jo bija ievācis bagātu nāves ražu no cauri braucošajiem zelta meklētājiem.

Piestājuši pie augstākā krasta, kur jau šūpojās pār­desmit nobijušos laivu, Kits un viņa ceļabiedri kājām de­vās izlūkos. Viņi aizrāpās līdz kraujas malai un skatījās uz virmojošajiem ūdeņiem.

— Ak dievs! — viņš iesaucās. — Peldētājs te ir pazu­dis.

Mazais nozīmīgi piebikstīja Kitam ar elkoni un pusbalsī teica:

— Stīvi no bailēm. Varu saderēt uz dolāriem, ka viņi netiks caurie

Kits gandrīz nedzirdēja, ko viņam saka. No paša ceļo­juma sākuma viņš bija iepazinis šo dabas spēku spītību un neizprotamo ļaunumu, un tas, ko Kits ieraudzīja lejā, iedarbojās uz viņu kā izaicinājums.

— Mums jātiek pāri šai grēdai, — viņš teica. — Ja mums tas izdosies, mēs tiksim līdz tam krastam …

— Un nekad nedabūsim zināt, kas mūs aizsūtījis pie tēviem, — savu spriedumu pasludināja Mazais. — Vai tu proti peldēt, Smouk?

— Ja mums lemta neveiksme, tad es labāk gribētu, kaut es neprastu peldēt.

— Es saku to pašu, — drūmi piebalsoja kāds sveši­nieks, kas stāvēja turpat un arī vēroja aizu. — Un es gribētu būt kanjona viņā galā.

— Ko visu es neatdotu, ja tikai tiktu cauri, — sacīja Kits.

To viņš teica no tīras sirds, lai sadrosminatu svešinieku. Viņš pagriezās, lai ietu atpakaļ uz laivu.

— Jūs ejat sagatavot laivu? — jautāja nepazīstamais.

Kits pamāja ar galvu.

— Kaut man būt tāda drosme, — atzinās svešinieks.

— Es stāvu te jau nez kuro stundu. Jo vairāk skatos, jo vairāk man bail. Es neko nesaprotu no laivām, un man ir līdzi tikai mans brāļadēls, puika, un sieva. Ja jums iz­dosies laimīgi tikt cauri, vai jūs būsiet ar mieru izvadīt cauri arī manu laivu?

Kits palūkojās uz Mazo, kas vilcinājās ar atbildi.

— Bet viņam ir līdzi sieva, — atgādināja Kits. Viņa aprēķins izrādījās pareizs.

— Tiesa gan, — apstiprināja Mazais. — Es jau arī pats domāju par to. Es nojautu, ka būtu jāpiekrīt.

Viņi atkal pagriezās, lai ietu, bet Spregs un Stains ne­kustējās no vietas.

— Vēlu veiksmi, Smouk! — Spregs uzsauca Kitam,

— Es … — Viņš sastomījās. — Es palikšu te un verošu jūs.

— Mums vajadzīgi trīs cilvēki laiva — divi pie airiem un viens pie stūres, — rāmi sacīja Kits.

Spregs paraudzījās uz Stainu.

— Es būtu traks, ja brauktu! — atbildēja šis džentlme­nis. — Ja jūs nebaidāties stāvēt te un skatīties, tad es gan baidos.

— Kurš tad baidās? — dedzīgi iejautājās Spregs,

Stains atbildēja viņam tādā pašā tonī, un kalpi atstāja viņus rejam ies.

— Mēs varam iztikt bez viņiem, — Kits teica Maza­jam. — Tu ar airi sēdīsies priekšgalā, bet es rīkošos ar stūri. Tev nav jādara nekas cits kā jātur laiva taisni. Kad būsim sākuši braukt, tu mani vairs nedzirdēsi, tā ka turi tikai taisni.

Viņi atsēja laivu un izbrauca trakojošās straumes vidū. No kanjona nāca aizvien baismīgāka rēkoņa. Pie ieejas aizā upe plūda rimti kā izkausēts stikls, un te, kur viņiem pāri slējās melnās klinšu sienas, Mazais paņēma tabakas zelēkli un iegremdēja airi ūdenī. Laiva salēcās uz pirma­jiem krāču nelīdzenumiem, un viņus apdullināja virmo­jošās straumes rēkoņa, kas, atbalsodamās no zemajām sienām, kļuva vēl stiprāka. Viņi gandrīz vai noslāpa šļa­katu gāzienā. Reizēm Kits nevarēja saskatīt priekšgalā sēdošo biedru. Nepagāja vairāk kā divas minūtes, kad viņi bija nobraukuši trīs ceturtdaļjūdzes, nokļuvuši dro­šībā un piestājuši malā.

Mazais izspļāva tabakas sulu — agrāk viņš bija aiz­mirsis to izdarīt — un sāka runāt.

— Tā tik bija lāča gaļa! — viņš jūsmīgi iesaucās.

— īsta lāča gaļa! Maz mums vajag, Smouk, vai ne? Ne­slēpšu tev, ka pirms šī brauciena, velns lai parauj, es biju visbailīgākais cilvēks šaipus Klinšu kalniem. Tagad esmu ēdis lāča gaļu. Iesim un izvadīsim cauri arī to otru laivu.

Kājām iedami atpakaļ; viņi pusceļā sastapa savus saim­niekus, kuri no augšas bija vērojuši viņu braucienu.

— Re, kur nāk zivēdāji, — teica Mazais. — Turies vēja pusē.

Pēc tam kad Kits un Mazais bija izvadījuši cauri kan­jonam svešinieka — viņu sauca Brēks — laivu, viņi satika šā cilvēka sievu, slaidu, meitenīgu sievieti, kuras zilās acis bija valgas no pateicības. Brēks mēģināja iedot Ki­tam piecdesmit dolārus, bet pēc tam piedāvāja šo pašu summu Mazajam.

— Paklausieties, ērmotīgais cilvēk, — sacīja Mazais,

— es esmu ieradies te, lai ņemtu naudu no zemes, nevis no tādiem pašiem ceļa gājējiem kā es.

Brēks parakņājas pa savu laivu un izvilka no tās lielu pudeli viskija. Mazais jau stiepa roku, bet tad piepeši ap­rāvās. Viņš papurināja galvu.

—- Tur lejā mūs gaida nolādētais Baltais Zirgs, un stāsta, ka tas esot vēl riebīgāks par Kasti. Es domāju, ka tagad nedrīkstu baudīt nekādus grādīgos dzērienus.

Dažas jūdzes zemāk viņi izkāpa krastā un visi četri nogāja paskatīties uz mežonīgo ūdeni. Upi, kurā bija vai­rākas krāces, šajā vietā pret labo krastu novirzīja klinšu rifs. Visa ūdens masa, šķībeniski drāzdamās iekšā šau­rajā gaitenī, paātrināja savu skrējienu un slējās stāvus milzīgiem baltiem, nevaldāmiem viļņiem. Tās bija Baltā Zirga briesmīgās Krēpes, un te nāve ievāca visbagātāko ražu. Krāču vienā pusē vērpās spirāliskas strāvas, otrā pusē griezās liels atvars, un tikai pēc tam bija jāpārvar pašas Krēpes.

— Ar šito mums būs jānoņemas vairāk nekā ar Kasti, — nosprieda Mazais.

Kamēr viņi skatījās, augšējās krācēs parādījās kāda laiva. Tā bija liela, trīsdesmit pēdu gara, vairākām ton­nām piekrauta laiva, un to vadīja seši vīri. Laiva vēl ne­bija sasniegusi Krēpes, kad jau ienira viļņos un lēkāja, reizēm gandrīz nozuzdama putās un šļakatās.

Mazais lēni pameta greizu skatienu uz Kitu un sacīja:

— Viņa kūp smuki, bet tas vēl nav tas ļaunākais. Ievil­kusi airus … Atkal ienirst… Ak dies, pagalam viņa ir! Nē, re, kur parādās!

Lai cik liela bija laiva, tā tomēr bija pazudusi starp putu klātajām viļņu mugurām. Mirkli vēlāk pašā Krēpju vidū tā uzlēca uz viļņa un parādījās visā garumā. Kits, sev par lielu brīnumu, skaidri redzēja visu laivas dibenu.. Kādu mirkli laiva šķita karājamies gaisā, un visi tajā sē­došie cilvēki, izņemot vienu, kas atradās pakaļgalā pie stūres, palika nekustīgi savās vietās. Tad laiva atkal no­zuda ieplakā starp viļņiem. Trīs reizes tā pacēlās un no­grima, tad malā stāvošie ieraudzīja, ka, jau slīdot nost no Krēpēm, laiva ar priekšgalu ieurbjas virpulī. Stūres- vīrs, veltīgi ar visu svaru uzgūlies uz stūres, mēģināja tikt galā ar virpuli un neļaut laivai sākt griezties.

Laiva apmeta trīs lokus pa virpuļa iekšpusi un ikreiz tik tuvu pie klintīm, uz kurām stāvēja Kits un Mazais, ka abi viegli būtu varējuši ielēkt tajā. Stūresvīrs, cilvēks ar nelielu rūsganu bārdiņu, pamāja viņiem ar roku. Vienī­gais ceļš no šī virekļa veda pāri Krēpēm, un laiva pagrie­zās ieslīpi pret Krēpju augšgalu. Iespējams, aiz bailēm apgāzties stūresvīrs strauji nerāvās laukā no straumes. Kad viņš to darīja, bija jau par vēlu. Pakāpeniski pa­cēlusies gaisā un iegāzusies atpakaļ ūdenī, laiva ieurbās Krēpēs, un varenās mutuļu spirāles aizsvieda to upes otrā krastā. Simts pēdas zemāk uzpeldēja kastes un saiņi. Pēc tam parādījās laivas dibens un izklaidus sešas vīriešu galvas. Diviem zemāk laimējās izkļūt krastā. Pārējos aiz­nesa tālāk, un drīz vien ātrā straume noslēpa skatienam visas katastrofas pēdas.

Visi četri ceļabiedri ilgi klusēja. Pirmais ierunājās Ma­zais.

— Ejam, — viņš teica. — Mums arī jāpamēģina. Man kājas kļūs stīvas, ja es palikšu te vēl ilgāk.

— Jā, mums drusku jāpakvēpinās, — smaidīdams pie­balsoja Kits.

— Un tā jāattaisno savs vārds, — teica Mazais un pa­griezās pret saimniekiem. — Iesim? — viņš jautāja.

Var būt, ka ūderts šņākoņa traucēja viņiem sadzirdēt aicinājumu.

Mazais un Kits pa dziļo sniegu aizslempa līdz augšē­jām krācēm un atraisīja laivu. Kitam nedeva mieru divas domas: viena iedarbojās uz viņu gluži tāpat kā uz viņa biedriem, otra, skubinādama kā piesis, lika atcerēties veco Izaku Belju un visus pārējos Belju, kuri savā uzvaras gājienā uz rietumiem bija pieredzējuši to pašu. Tā bija gaļa, īsta gaļa, un tagad Kits skaidrāk nekā jebkad apzi­nājās, ka tā domāta tikai stipriem cilvēkiem.

— Turies uz viļņa! — uzsauca viņam Mazais un, laivai uzņemot ātrumu skubīgajā straumē un tuvojoties pirma­jām krācēm, iebāza mutē tabaku.

Kits pamāja ar galvu, ar visu spēku un svaru uzgūlās uz stūres aira un gaidīja, kad laiva ienirs.

Pēc dažām minūtēm Mazais, krietni izmircis, gulēdams uz smilšu sēres lejpus Baltā Zirga, izspļāva tabakas sulu un pakratīja Kitam roku.

— Gaļa! Gaļa! — viņš skandēja. — Mēs ēdām to jēlu! Mēs ēdām to dzīvu!

Augstāk krastā viņi satika Brēku. Viņa sieva stāvēja mazliet nomaļus. Kits pasniedza viņam roku.

— Baidos, ka ar jūsu laivu tas nebūs izdarāms, — viņš sacīja. — Tā ir mazāka par mūsējo un nav gluži kārtībā.

Vīrs izvilka naudaszīmju žūksni.

— Es došu jums katram pa simtam, ja izvedīsiet manu latvu cauri krācēm.

Kits paskatījās uz Baltā Zirga plandošajām Krēpēm. Pār zemi nolaidās viegls mijkrēslis, aukstums pieņēmās, apkārtne kļuva drūma un nemīlīga.

— Neba tas ir galvenais, — teica Mazais. — Mums nav vajadzīga jūsu nauda. Mēs to tik un tā neņemsim. Bet mans biedrs labi pazīst laivas, un, ja viņš apgalvo, ka jūsējā neizturēs, tad viņš zina, ko saka.

Kits piekrītoši pamāja ar galvu un nejauši palūkojās uz misis Brēku. Viņas acis bija pievērstas Kitam, un jau­neklis saprata: ja sievietes acis jebkad paudušas lūgumu, tad viņš to redz tagad. Arī Mazais palūkojās un ierau­dzīja to pašu, ko viņš. Abi apmulsuši saskatījās un ne­bilda ne vārda. Viena un tā paša impulsa skubināti, viņi pameta viens otram ar galvu un devās uz taku, kas veda uz augšējām krācēm. Nepaguvuši noiet ne simts jardu, viņi sastapa nākam lejā Stainu un Spregu.

— Uz kurieni jūs? — noprasīja Spregs.

— Izvest cauri to otru laivu, — atbildēja Mazais.

— To jūs nedarīsiet. Metas tumšs, un jums abiem jāsa­gatavo viss pārnakšņošanai.

Kita riebums bija tik liels, ka viņš neteica ne vārda.

— Viņam ir līdzi sieva, — sacīja Mazais.

— Tā ir viņa darīšana, — noskaldīja Stains.

— Arī Smouka un mana darīšana! — savukārt atcirta Mazais.

— Es aizliedzu jums to darīt! — stingri teica Spregs. — Smouk, ja jūs spersiet vēl vienu soli, es jūs atlaidīšu.

— Un es jūs, Mazais, arī, — piebalsoja Stains.

— Un ellē būsiet, ja atlaidīsiet, — teica Mazais. — Kā jūs nogādāsiet savu sasodīto laivu Dausonā? Kas jums pasniegs gultā kafiju un manikirēs nadziņus? Ejam, Smouk! Viņi neuzdrošināsies atlaist mūs. Bez tam mums ir līgumi. Ja viņi mūs atlaidīs, viņiem būs jāēdina mūs cauru ziemu.

Līdzko viņi bija iekāpuši Brēka laivā un atīrušies no krasta, pār malu sāka šļakstīties viļņi. Tie bija mazi, bet jau brīdināja, kas viņus gaida vēlāk. Valstīdams pa muti savu mūžīgo zelēkli, Mazais zobgalīgi paskatījās uz ceļa­biedru, un Kitam sirdī ielija neparasts siltums, domājot par šo cilvēku, kas neprata peldet un tomēr nevairījās no briesmām.

Straume krāca aizvien bargāk, un līdz braucējiem jau atlidoja pa šļakatai. Biezējošajā tumsā Kitam pavīdēja Krēpes un ap tām virmuļojošais ūdens. Viņš virzīja laivu uz šo atvaru un izjuta milzīgu atvieglojumu, kad tā trā­pīja Krēpēm pašā vidū. Tūlīt pēc tam līdz ar laivu uzlido­dams gaisā, krizdams lejā un pazuzdams ūdenī, Kits skaidri apzinājās vienīgi to, ka ar visu svaru ir uzgūlies uz stūres aira un vēlas, kaut tēvocis būtu te un redzētu viņu. Aizelsušies, līdz pēdējai vīlītei slapji sēdēdami laivā, kas bija gandrīz līdz lūpai piesmēlusies ar ūdeni, viņi iznira no trakojošās upes. Vieglākās mantas peldēja pa laivu. Ar dažām uzmanīgām kustībām Mazais ievirzīja laivu rāmākā tecē, un šī straume pati nesa viņus, kamēr laiva viegli atsitās pret krastu. Tur no augšas skatījās misis Brēka. Viņas lūgums bija uzklausīts, un pa sievietes vaigiem ritēja asaras.

— Puiši, jums noteikti ir jāņem nauda! — no augšas sauca Brēks.

Mazais piecēlās, paslīdēja un iegāzās ūdenī, tāpēc ka laiva sasvērās uz vienu sānu un atkal atguva līdzsvaru.

— Pie velna naudu! — atbildēja Mazais. — Stiepiet šurp viskiju. Tagad viss ir cauri un man sāk salt. Tas ir droši, ka esmu saaukstējies.

Nākamajā rītā viņi, kā parasti, bija vieni no pēdējiem, kas posās ceļā. Brēks, kaut gan viņa laiva nebija kārtībā un viņam palīdzēja tikai sieva un brāļadēls, bija nojaucis savu nometni, piekrāvis laivu un mazā gaismiņā izbrauca. Turpretī Stains un Spregs nesteidzās, viņi, kā šķita, ne­spēja pat iedomāties, ka kuru katru brīdi var uznākt sals. Viņi izlikās slimi, maisījās pa kājām, novilcināja izbrauk­šanu un izrādīja neapmierinātību ar Kita un Mazā darbu.

— Esmu zaudējis cieņu pret dievu, kopš pazīstu šos divus viņa radītos pārpratumus cilvēka izskatā, — šā­diem zaimojošiem vārdiem savu riebumu izteica Mazais.

— Toties tu esi īsts dievs, — smaidīdams sacīja Kits. — Kopš skatos uz tevi, esmu sācis vēl vairāk cienīt dievu.

— Tātad kaut ko viņš no manis ir iztaisījis, vai ne? — ar šo jautājumu Mazais centās apslēpt mulsumu, ko bija radījis biedra kompliments.

Viņiem veicamais ūdensceļš šķērsoja Lebarža ezeru. Te nebija ātras straumes, toties bija četrdesmit jūdžu garš nogurdinošs posms, kuru vajadzētu nobraukt airējot, ja talkā nenāktu vējš. Bet ceļavēja laiks jau bija pagājis, un viņiem tieši pretī no ziemeļiem drāzās ledainas sīpas. Tāpēc ezerā cilājās lieli viļņi un gandrīz vai nebija iespēt jains tikt uz priekšu. Ar šīm raizēm vēl nepietika: sāka birt biezs sniegs, un uz airu lāpstiņām nepārtraukti sasala ūdens, tā ka vienam cilvēkam visu laiku ar cirvi bija jā­kapā nost ledus. Spiesti savu reizi sēsties pie airiem, Spregs un Stains demonstratīvi lāpīja slinkumu. Kits bija iemācījies rīkoties ar airi, kā pienākas, un ievēroja, ka saimnieki izliekas cilājam airus un tikai skata pēc skar ūdeni ar tiem.

Pēc trim stundām Spregs nosvieda airi un paziņoja, ka jāgriežas atpakaļ uz upes ieteku, lai tur pārnakšņotu. Stains piekrita viņam, un tā aizgāja zudumā vairākas ar lielām pūlēm nobrauktas jūdzes. Otrā un trešajā dienā neveiksmīgie mēģinājumi atkārtojās. Laivas, kas nepār­traukti ieradās no Baltā Zirga, veidoja ietekā flotili, kurā to bija vairāk nekā divi simti. Katru dienu pienāca klāt pa četrdesmit piecdesmit laivām, bet tikai divas trīs sa­sniedza ezera ziemeļrietumu krastu un vairs neatgriezās. Laivas sasala pa vairākām kopā. Nebija šaubu, ka drīz visu upi klās ledus.

— Mēs būtu tikuši pāri, ja viņiem būtu iekšā, — Kits teica Mazajam trešās dienas vakarā, kad viņi sēdēja pie uguns un žāvēja mokasīnus. — Šodien mēs būtu tur, ja viņi nebūtu griezušies atpakaļ. Vēl kādu stundu pastrādātu, un rietumu krasts būtu klāt. Viņi ir… nudien viņi ir ņergas!

— Vārds vietā, — piekrita Mazais. Viņš pagrieza mo­kasīnu pret uguni un brīdi klusēja. — Paklausies, Smouk. Līdz Dausonai ir ap simts jūdžu. Ja negribam te nosalt, mums kaut kas ir jādara. Ko tu par to saki?

Kits skatījās uz viņu un gaidīja.

— Mēs uz mūžu esam sapinušies ar šiem ņergām, — turpināja Mazais. — Viņi prot pavēlēt un muldēt, bet, kā tu saki, ir īsti ņergas. Ja gribam tikt Dausonā, mums pa­šiem jāparūpējas par šīm mantām.

Viņi saskatījās,.

— Lai notiek, — teica Kits un par apstiprinājumu snie­dza Mazajam roku.

Otrā dienā labu laiku pirms rītausmas Mazais deva signālu.

— Augšā! — viņš ieaurojās. — Lieniet laukā, miegami­ces! Te jums būs kafija. Dzeriet mudīgi! Mēs dodamies prom!

Kurnēdami un īgņādamies Stains un Spregs bija spiesti doties ceļā divas stundas agrāk nekā parasti. Sniegputenis bija kļuvis stiprāks, un pēc neilga laika visu četru sejas bija pārklātas ar ledu, bet apsnigušie airi grūti cilājami., Trīs stundas un tad vēl ceturto stundu viņi, nomainīdami cits citu, rāvās melnās miesās: viens stūrēja, viens kapāja nost ledu, bet divi airēja. Ziemeļrietumu krasts rēgojās aizvien tuvāk un tuvāk. Vējš pūta vēl stiprāk, un beidzot Spregs ievilka savu airi, gatavs padoties. Mazais pieklupa viņam klāt, lai gan tikko bija sācis atpūsties.

— Kapājiet ledu! — viņš uzsauca, iespiezdams Spre- gam rokā cirvi.

— Bet kāda tam jēga? — Spregs gaudulīgi jautāja. — Tikpat no tā nekas neiznāks. Mums būs jāgriežas atpa­kaļ.

— Mēs iesim uz priekšu, — sacīja Mazais. — Kapājiet ledu, bet, kad jutīsieties labāk, nomainīsiet mani.

Darbs bija nogurdinošs, tomēr viņi sasniedza ziemeļ­rietumu krastu, kas bija tā nosēts ar viļņu apskalotiem klinšu bluķiem un akmeņiem, ka nevarēja atrast vietu, kur piestāt.

— Es taču jums teicu! — pārmeta Spregs.

— Jūs pat neiepīkstējāties, — atbildēja Mazais.

— Mums jābrauc atpakaļ.

Neviens neatbildēja, un Kits, atstādams neviesmīlīgo krastu, virzīja laivu uz upes vidu. Dažreiz viņš netika uz priekšu vairāk par vienu pēdu, dažreiz divi vai trīs vē­zieni ar mokām noturēja viņus uz vietas. Kits darīja, ko spēja, lai uzmundrinātu abus mīkstčauļus. Viņš pievērsa uzmanību tam, ka laivas, kurām bija izdevies sasniegt šo krastu, nekad neatgriezās. Viņš mēģināja pierādīt, ka laivas varbūt atradušas patvērumu kaut kur augstāk. Viņi nostrādāja vēl pāris stundu.

— Ja jūs, puiši, izliesiet uz airiem kaut daļu no kafijas, ko esat iztempuši, suzdami segās, mēs panāksim savu, — tā saimniekus mudināja Mazais. — Jūs it kā strādājat, bet īstenībā no jums nav nekāda labuma.

Pēc dažām minūtēm Spregs ievilka airi.

— Man vairs galīgi nav spēka, — viņš teica, un izklau­sījās, ka viņš tūlīt sāks raudāt.

— Mums tāpat, — atbildēja Kits, kas arī jutās tā no­guris, ka bija gatavs kliegt vai nogalināt kādu. — Un tomēr mums būs vēl jāpastrādā.

— Mēs braucam atpakaļ. Grieziet laivu apkārti

— Mazais, ja viņš negrib airēt, ņem pats airi! — pavē­lēja Kits..

— Tā būs jādara, — atbildēja uzrunātais. — Viņš var kapāt ledu.

Taču Spregs atteicās atdot airi. Stains arī vairs neai- rēja, un straume nesa laivu.

— Grieziet atpakaļ, Smouk! — pavēlēja Spregs.

Kits, kas savu mūžu nebija nevienu lamājis, tagad brī­nījās pats par sevi.

— Vispirms ejiet ellē! — viņš atcirta. — Ņemiet airi un iriet, kā nākas!

Galīga nespēka brīžos cilvēki zaudē pēdējās kultūras paliekas, un tagad tāds brīdis bija pienācis. Viņi visi bija pie sabrukuma robežas. Spregs novilka dūraini, izrāva revolveri un pavērsa to pret stūrmani. Kitam tas bija jauns pārbaudījums. Līdz šim neviens nebija griezis pret viņu ierocL Un tagad, Kitam par brīnumu,, tas neatstāja uz viņu nekādu iespaidu. Tā likās visdabiskākā lieta pa­saulē.

— Ja neliksiet nost revolveri, — viņš brīdināja, — es jums to atņemšu un sadošu ar to jums pa pirkstiem.

— Ja negriezīsiet laivu apkārt, es jūs nošaušu, — drau­dēja Spregs.

Tad iejaucās Mazais. Viņš mitējās kapāt ledu un no­stājās Spregam aiz muguras.

— Pamēģiniet tik izšaut, — viņš sacīja,, zvārodams rokā cirvi. — Man nagi niez sašķaidīt jums pauri. Pamē­ģiniet nostrādāt šo joku.

— Tas ir dumpis! — Stains pacēla balsi. — Jūs pie­ņēma, lai jūs pildītu pavēles.

Mazais pagriezās pret viņu.

— Jūs, gardegunainais veprēn, arī dabūsiet, kad būšu ticis galā ar jūsu partneri.

— Spreg, — teica Kits, — dodu jums tieši trīsdesmit sekundes, lai jūs noliktu revolveri un paņemtu airi.

Spregs paminstinājās, nervozi iesmējās, nolika revol­veri un sāka airēt.

Divas stundas viņi collu pa collai ar milzu piepūli vir* zījās gar putās tītajām klintīm, un Kits jau sāka baiļoties, vai nav kaut kādā ziņā kļūdījies. Un tajā brīdī, kad viņš pats gandrīz vai bija gatavs griezties atpakaļ, pašā priekšā viņi ieraudzīja nepilnas divdesmit pēdas platu ieeju līcītī, kur pat visstiprākās brāzmas tik tikko sakus­tināja ūdens virsmu. Tā bija tā pati osta, kur bija patvē­rušās iepriekšējās dienās izbraukušās laivas.

Viņi piestāja lēzenajā krastā. Abi saimnieki gulēja laivā kā divas nelaimes čupiņas, bet Kits un Mazais pa to laiku uzcēla telti, sakūra uguni un ķērās pie ēdiena gatavo­šanas.

— Kāpēc tu nosauci Stainu par gardegunaino vepri? — iejautājās Kits.

— It kā es zinātu! — atbildēja Mazais. — Bet viņš ir to pelnījis.

Naktī sniegputenis norima pavisam, noskaidrojās un sāka piesalt. Kafijas tasīti, kas bija pastumta sāņus, lai atdziest, jau pēc dažām minūtēm klāja puscollu bieza le­dus kārta. Pulksten astros, kad Spregs un Stains, ieti­nušies segās, jau "gulēja kā nosisti, Kits atgriezās no lai­vas apskates.

— Viss aizsalis, Mazais, — viņš paziņoja. — Gandrīz visu ūdeni jau klāj ledus.

—' Ko tu domā iesākt?

— Atliek viena vienīga izeja. Skaidrs, ka ezers aizsals vispirms. Upei ātrā straume neļaus aizsalt vēl vairākas dienas. Katra laiva, kas rīt aizkavēsies Lebarža ezerā, būs spiesta palikt te līdz nākamajam gadam.

— Tātad tu domā, ka mums vajadzētu doties ceļā naktī? Tūlīt?

Kits pamaja ar galvu.

— Mudīgi augšā, miegamices! — pērkonīgi no dārdināja atbildi Mazais, sākdams raisīt vaļā virves, ar kurām telts bija piestiprināta pie zemes.

Abi uzrunātie kunkstēdami modās, staipīja sāpošos lo­cekļus un ņurdēja par iztraucēto miegu.

— Cik ir pulkstenis? — jautāja Stains*

— Pusdeviņi.

— Vēl ir tumšs … — Stains iebilda.

Mazais atraisīja pāris virvju, un telts sāka plakt.

— Vēl nav rīts, — viņš teica, — ir tikai vakars. Nāciet laukā. Ezers salst ciet, mums jātiek pāri,

Stains ar skābu un saniknotu seju piecēlās sēdus.

— Lai salst. Mēs nekustēsimies ne no vietas.

— Labi, — atteica Mazais. — Mēs ņemsim laivu un brauksim prom.

— Jūs pieņēma darbā ..,

— Lai mēs aizvestu jūs līdz Dausonai, — Mazais pabei­dza teikumu. — Vai tad mēs to negribam izdarīt, ko?

Viņš uzsvēra savu jautājumu, uzgāzdams saimniekiem uz galvas pustelti.

Viņi izlauza sev ceļu mazās ostas plānajā ledū un iz­brauca ezerā, kur smagais un stingais ūdens sasala uz airiem ik pēc vēziena. Drīz ūdens kļuva līdzīgs putrai, ap­grūtinot airēšanu un jau gaisā sasalstot. Bet pēc tam ezers sāka pārvilkties ar ledus kamaru — un laiva vir­zījās uz priekšu aizvien lēnāk un lēnāk.

Vēlāk, kad Kits mēģināja atsaukt atmiņā šo nakti, bet spēja atcerēties tikai tās šausmainos pārdzīvojumus, viņš sev bieži jautāja, kādām gan vajadzēja būt Staina un Sprega ciešanām. Viņam pašam bija tāda sajūta, it kā viņš tūkstoš gadu vai vēl ilgāk sīvi cīnītos ar dzeļošu aukstumu un mocītos necilvēciskā piepūlē.

No rīta viņi stāvēja uz vietas. Stains žēlojās par ap­saldētajiem pirkstiem, Spregs — par degunu, bet Kitam sāpošie vaigi un deguns lika noprast, ka arī viņš ir cietis. Jo gaišāks kļuva, jo tālāk viņi varēja redzēt, un, cik tālu vien sniedzās skatiens, visur bija tikai ledus. Ūdens ezerā vairs nebija. Kādus simts jardus no viņiem slējās ezera ziemeļu krasts. Mazais apgalvoja, ka tur esot upes izteka un viņš saskatot ūdeni. Tikai viņi abi ar Kitu bija spē­jīgi strādāt, un viņi ar airiem lauza ledu un lika laivai kustēties uz priekšu. Un tikai tad, kad spēki bija galīgi izsīkuši, viņi sasniedza straujo upi. Atskatījušies viņi ieraudzīja vairākas laivas, kuras visu nakti bija lauzušās

caur ledu un tagad bezcerīgi iesalušas. Viņi iegriezās upes likumā, un straume nesa laivu ar sešu jūdžu ātrumu stundā.

Dienu no dienas viņi peldēja pa straujo upi, un jo die­nas platāka kļuva piekrastes ledus josla. Apstājušies pār­nakšņot, viņi izcirta ledū āliņģi laivai un aiznesa nomet­nes piederumus vairākus simtus pēdu no ūdens. Otrā rītā viņi lauza laivai ceļu jaunajā ledū, kamēr aizkļuva līdz straumei. Mazais uzstādīja laivā skārda krāsniņu, un Stains un Spregs apnicīgi garas stundas sildījās pie tās. Viņi bija samierinājušies, nedeva vairs nekādas pavēles, un viņu vienīgā vēlēšanās bija nokļūt Dausonā. Mazais, pesimistiski noskaņots, bet nenogurdināms un allaž jautrs, laiku pa laikam dziedāja kādas aizmirstas dziesmas pirmo pantu. Un, jo aukstāks kļuva, jo biežāk viņš dziedāja:

No mūsu laiku Grieķijas Ceļš ved kā Argu projām mūs, Taram-tam-tam, taram-tam-tam, Jo zelta āda jāiegūst.

Braucot garām Hūtalinkvas un Lielā un Mazā Laša grīvām, viņi redzēja, ka upes nes uz Jukonu ledus biezu­mus. Tie krājās un lipa klāt laivai, un vakarā viņiem va­jadzēja cirst eju un lauzties ārā no straumes. Otrā rītā viņi darīja to pašu, lai tiktu atpakaļ straumē.

Pēdējo nakti krastā viņi pārlaida starp Baltās Upes un Stjuartas grīvām. Dienai austot, viņi ieraudzīja pusjūdzi plato Jukonu, kas balta tecēja starp ledū iekaltajiem kras­tiem.. Mazais vairs nelādēja visumu tik izsmalcinātiem vārdiem kā parasti un paskatījās uz Kitu.

— Mūsu laiva būs pēdējā, kas šogad ieradīsies Dau­sonā, — sacīja Kits.

— Bet nemaz neredz ūdeni, Smouk.

— Tad mēs ar savu svaru lauzīsim ledu. Aiziet!

Spregs un Stains velti protestēja: viņus ievilka laivā.

Pusstundu Kits un Mazais nopūlējās, mēģinādami izcirst ceļu līdz stiprajai straumei. Kad viņiem izdevās tikt ārā no piekrastes ledus, pa straumi peldošais ledus vilka laivu kādus simts jardus gar kranti, daļēji sabojājot vienu bortu. Upes līkumā viņi sasniedza straumi un lauzās vēl tālāk uz vidu. Tur viņi ieraudzīja nevis ledus putru, bet prāvus gabalus. Putra bija tikai starp šiem gabaliem, un arī tur tā acīm redzami kļuva biezāka un cietāka.

Ar airiem atgrūzdamies no ledus gabaliem, reizēm pat izkāpdami uz tiem, lai pastumtu laivu, viņi pēc stundas izkļuva upes vidū. Bet piecas minūtes pēc tam, kad viņi bija pārtraukuši šo verga darbu, laiva jau bija iesalusi. Ūdens plūda gausāk un gausāk. Gabals piesala pie ga­bala, līdz beidzot laivai apkārt bija izaudzis ledus gabals, kura diametrs bija septiņdesmit piecas pēdas. Reizēm viņi peldēja sāniski, reizēm ar pakaļgalu pa priekšu, un tad laiva ar savu svaru sarāva gabalos kustīgās masas pinek­ļus tikai tālab, lai pēc mirkļa tie saliedētos vēl blīvākā masā. Ritēja stundas. Mazais kurināja krāsni, gatavoja maltītes un dziedaja savu kara dziesmu.

Pienāca nakts, un pēc ilgiem veltīgiem pūliņiem viņi vairs nemēģināja piestāt krastā un nevarīgi ļāva, lai straume nes viņus tumsā.

— Un ja nu mēs pabraucam garām Dausonai? — jau­tāja Mazais.

— Tad brauksim atpakaļ, — atbildēja Kits, — ja vien Iedus nebūs saspiedis mūs.

Debesis bija skaidras, un salti zaigojošo zvaigžņu gaismā viņiem šad un tad abās pusēs pavīdēja kalnu ap­rises. Pulksten vienpadsmitos lejā atskanēja dobja čirk- stoņa. Straume kļuva gausāka, un ap viņiem sāka krāties, spiesties un berzēties ledus gabali. Upe stājās. Kāds lītis, no apakšas spiests, aizslīdēja pār viņu ledus gabalu un norāva laivai vienu sānu. Laiva nenogrima tikai tāpēc, ka tā pati bija iesalusi, taču vienu mirkli ceļotāji ierau­dzīja zem kājām tumšu ūdeni. Tad norima jebkāda kus­tība. Pēc pusstundas visa upe it kā saņēmās un sāka kus­tēties. Tas ilga apmēram stundu, līdz plūdumu atkal ap­turēja ledus blīva. Upe vēlreiz izrāvās no stinguma un, mežonīgi maldama ledus gabalus, traucās uz priekšu. Tad laivā sēdošie ieraudzīja krastā ugunis, un, kad viņi bija nonākuši līdzās tām, Jukona pilnīgi padevās, lai sastin­gtu uz sešiem mēnešiem.

Tie, kas bija iznākuši Dausonas krastā paskatīties, kā aizsalst upe, tumsā izdzirdēja Mazā kara dziesmu:

No rnūsu laiku Grieķijas Ceļš ved kā Argu projām mūs, Taram-tam-tam, taram-tam-tam, Jo zelta āda jāiegūst.

Trīs dienas Kits un Mazais strādāja, pārnesdami pus­otras tonnas kravas no upes vidus uz baļķu būdu, kuru Stains un Spregs bija nopirkuši uzkalnā, kas pacēlās pār Dausonu. Kad darbs bija pabeigts un sāka krēslot, Spregs, sēdēdams siltajā būdā, pasauca Kitu. Ārā termometrs rā­dīja sešdesmit piecus grādus zem nulles.

— Jūsu mēnesis, Smouk, vēl nav pagājis, — teica Spregs, — bet es jums maksāju par visu mēnesi. Vēlu veiksmi.

— Bet kā tad ar mūsu norunu? — vaicāja Kits. — Jūs taču zināt, ka te valda bads. Ja cilvēkam nav pašam sa­vas pārtikas, viņš nevar dabūt darbu pat raktuvēs. Mēs norunājām …

— Es nekādas norunas nezinu, — Spregs viņu pār­trauca. — Vai tu, Stain, zini? Mēs pieņēmām jūs uz mē­nesi. Te būs jūsu alga. Vai gribat parakstīties, ka esat saņēmis?

Kitam pirksti savilkās dūrēs, un viņš uz brīdi pietvīka. Abi saimnieki parāvās atpakaļ. Viņš dusmās nekad nebija sitis cilvēkam, bet šobrīd izjuta tādu vēlēšanos zvelt Spre- gam, ka baidījās, vai spēs savaldīties.

Mazais saprata, ko Kits izjūt, un iejaucās.

— Paklau, Smouk, man nav nekādas patikas turpināt ceļu ar tik draņķīgu kravu kā šitie te. Tieši te es gribu viņus pamest. Mēs varam turēties kopā. Iet tā lieta? Ņem savas segas un kāto uz «Aļņa ragu». Gaidi mani tur. Es nokārtošu te, kas kārtojams, saņemšu, kas saņemams, un atdošu viņiem, kas viņiem pienākas. Uz ūdens es neesmu nekāds stiprais, bet tagad manas kājas iet pa cietu zemi, un es noteikti apkvēpināšos.

Pēc pusstundas Mazais parādījās «Aļņa ragā». Viņa asiņojošās rokas un nobrāztais vaigs liecināja, ka viņš atdevis Stainam un Spregam to, kas pienākas.

— Tev vajadzēja redzēt to būdu, — Mazais smiedamies stāstīja Kitam, kad viņi stāvēja pie letes. — Teikt, ka tur viss tagad ir ar kājām gaisā, būtu par maz. Es viņiem uztaisīju tādus dolārus, ka viņi veselu nedēļu nedrīkstēs rādīties uz ielas. To, kas mums abiem vajadzīgs, es da­būju. Pārtika maksā pusotra dolāra mārciņā. Ja nav pa­šam savas pārtikas, uz darbu nav ko cerēt. Brieža galu

pārdod par diviem dolāriem mārciņā, un vēl tad tās nav. Kādu mēnesi mums pietiks naudas pārtikai un munīcijai, un mēs iesim iekšā dziļāk Klondaikā. Ja netrāpīsies ne­viens briedis, apmetīsimies pie indiāņiem. Bet, ja sešās nedēļās mēs nesadabūsim piectūkstoš mārciņu briežu ga­ļas, es.., es nudien iešu atpakaļ un lūgšu piedošanu mūsu saimniekiem.

Kits sniedza roku, un Mazais to satvēra. Tad Kits sa­stomījās.

— Bet man nav ne mazākās sajēgas par medībām, — viņš sacīja.

Mazais pacēla glāzi.

— Bet tev garšo gaļa, un es tev visu iemācīšu,