Smouks Belju

KURŠ BŪS PIRMAIS?

— Hml Ir nu gan jaukas lupatiņas!

Mazais ar mākslotu nosodījumu skatījās uz savu biedru, bet Smouks velti pūlējās izlīdzināt krunkas tikko uzvilkta­jās biksēs. Viņš bija dusmīgs.

— Droši vien jau bijušas kādam kājā, — Mazais tur­pināja. — Cik tad samaksāji par tām?

— Simts piecdesmit dolāru par uzvalku, — atbildēja Smouks. — Tas cilvēks bija gandrīz manā augumā. Es nodomāju, ka tas būs prātīgi darīts. Ko tu sienies man klāt?

— Kas? Es? Ko tu runā! Es tikai domāju, ka tās der lāča gaļas cienītājam, kas iestrēdzis Dausonas ledus stai- gonī, palicis bez ēdamā, toties ar apakšveļas kārtu, no­nēsātu mokasīnu pāri un apmetni, kas izskatās kā sazin no kurienes izrauts. Tas tev vareni piestāv, kompanjon. Nudien vareni! Saki..,

— Ko vēl tu gribi? — Smouks sirdīgi noprasīja.

— Kā viņu sauc?

— Nekādas viņas nav, mans draugs. Ja gribi zināt, esmu ielūgts uz pusdienām pie pulkveža Bovija. Ar tevi, Mazais, ir viena nelaime: tev skauž, ka es esmu ielūgts augstākajā sabiedrībā, bet tu neesi.

— Vai nebūsi pārāk vēlu?

— Ko tu ar to gribi teikt?

— Pārāk vēlu uz pusdienām. Viņi jau ēdīs vakariņas, kad tu tur ieradīsies.

Smoukam jau bija uz mēles sarkastiska atbilde, kad viņš pamanīja sarunu biedra acīs smieklu velniņus. Viņš turpināja ģērbties, ar lokanību zaudējušajiem pirkstiem mēģinādams sasiet mezglā lenti virs mīkstā kokvilnas krekla apkaklītes.

— Zēl, ka es aizsūtīju visus savus iecietinātos kreklus uz veļas mazgātavu, — līdzjūtīgi noteica Mazais, — Būtu tev izpalīdzējis.

Tobrīd Smouks noņēmās ar kurpēm. Biezās vilnas ze­ķes negāja iekšā. Viņš lūdzoši paskatījās uz Mazo, bet tas papurināja galvu.

— Nekā nebija. Ja man arī būtu plānas zeķes, es tev tās nedotu. Griezies vien atpakaļ pie mokasīniem, draugs. Tu kā likts nosaldēsi pirkstus, iedams tādās pidriķa kurpēs.

— Es samaksāju par tām piecpadsmit dolāru, jo tās bija pavalkātas, — žēli teica Smouks.

— Es domāju, ka tur neviens cilvēks nebūs atnācis bez mokasīniem.,

— Bet tur taču būs sievietes, Mazais! Man būs jāsēž un jāēd blakus īstām dzīvām sievietēm — misis Bovijai un vairākām citām, tā man teica pulkvedis.

— Nekas, mokasīni it nemaz nesabojās viņām ēst­gribu, — atspēkoja Mazais. — Vienu gan es nesaprotu: ko tam pulkvedim no tevis vajag?

— Nezinu. Varbūt viņš padzirdējis, ka esmu atradis Pārsteigumu ezeru. Lai to nosusinātu, ir vajadzīgi līdzekļi, un Gugenheimi tieši meklē, kur ieguldīt kapitālus.

— Laikam tev taisnība. Tā būs gan. Tad velc vien tos pašus mokasīnus. Mudīgi! Sī žakete gan ir saburzīta un tev drusku par lielu. Paskaties vien uz sevi. Ja dūšīgi ēdīsi, gan piebriedīsi. Un, ja sievišķi sāk mest zemē ka­batas lakatiņus, lai paliek vien uz grīdas. Necel tos augšā.

Necel — un beigta ballei

Kļuvis par augsti atalgotu ekspertu un lielā Gugen- heimu tirdzniecības uzņēmuma pārstāvi, pulkvedis Bovijs dzīvoja vienā no vislepnākajām Dausonas mājām. Šī ar rokām tēsto baļķu ēka slējās divu stāvu augstumā un bija tik izšķērdīga savos izmēros, ka lepojās ar lielu dzīvojamo istabu, ko izmantoja tikai dzīvošanai un nekam vairāk.

Neēvelēto dēļu grīdu klāja milzīgas lāčādas, bet pie sienām karājās briežu un aļņu ādas. Kamīnā un lielā krāsnī sprēgāja uguns. Un te Smouks iepazinās ar Dauso­nas augstāko sabiedrību — nevis ar jaunizceptiem mil­jonāriem, bet ar īstu zeltrūpniecības pilsētas krējumu. Šīs pilsētas iedzīvotāji bija saradušies no visām pasaules ma­lām. Te varēja sastapt tādus cilvēkus kā Verbertons

Džonss, pētnieks un rakstnieks, kapteinis Konsedains no jātnieku policijas, Haskels, Ziemeļrietumu apgabala zelt- rūpniecības sabiedrības pilnvarotais, un barons Srēders, imperatora mīlulis ar starptautisku duelanta slavu.- ~

Un te, tērpušos apburošā vakarkleitā, viņš ieraudzīja Džoju Gastelu, kuru viņš līdz šim bija saticis uz ceļa ādās ģērbušos un mokasīniem kājās. Pie pusdienu galda Smoukam iegadījās sēdēt viņai blakus.

— Es jūtos kā no ūdens izvilkta zivs, — viņš atzināsi — Zināt, jūs visi izskatāties tik impozanti… Man ne prātā nenāca, ka Klondaikā varētu pastāvēt tāda austrum­nieciska greznība. Paskatieties kaut vai uz fon Šrēderu. Viņš patiešām ir sadabūjis īstu smokingu un Konse­dains — iestīvinātu kreklu. Bet es tomēr ievēroju, ka vi­ņam kājās ir mokasīni. Kā jums patīk mans ietērps?

Smouks paraustīja plecus, it kā gaidītu, ka Džoja viņu uzlielīs.

— Izskatās, it kā jūs pēdējā laikā būtu kļuvis res­nāks,— viņa iesmiedamās atbildēja.

— Nekā nebija. Padomājiet vēl.

— Tas nav jūsu uzvalks.

— Uzminējāt. Es to nopirku par labu naudu no kāda Akciju sabiedrības ierēdņa.

— Kauns, ka ierēdņiem ir tik šauri pleci, — viņa līdz­jūtīgi sacīja. — Bet jūs vēl neesat pateicis, kāds jums lie­kas mans ietērps.

— To es nevaru, — atteica Smouks. — Man trūkst vārdu. Es pārāk ilgi esmu bijis ceļā. Ja gribat zināt, tas man ir trieciens. Es gandrīz vai biju aizmirsis, ka sievie­tēm ir rokas un pleci. Rīt no rīta es, tāpat kā mans draugs Mazais, pamodīšos un teikšu, ka tas viss bijis sapnis. Pē­dējo reizi es jūs redzēju pie Skvokrīkas …

— Toreiz es biju īsta skvo, — meitene pārtrauca viņu,

— To es negribēju teikt. Es atcerējos, ka tieši pie Skvokrīkas atklāju, ka jums ir kājas.

— Un es nekad neaizmirsīšu, ka jūs tās izglābāt, — viņa sacīja. — Kopš tā laika es gribu satikt jūs, lai pa­teiktu paldies … (Smouks lūdzoši paraustīja plecus.) Un tāpēc šovakar jūs esat te ,»,

— Jūs ierosinājāt, lai pulkvedis ielūdz mani?

— Nē, misis Bovija. Un es palūdzu, lai viņa mūs no­sēdina blakām pie galda. Tagad man ir izdevība. Visi sa­runājās. Klausieties mani un nepārtrauciet. Vai jūs pazīs­tat Monokrīku?

— Jā.

— Izrādījās, ka ta ir bagata vieta, briesmīgi bagāta. Ļaudis rēķina, ka pieteikums tur ir miljons un pat vairāk dolāru vērts. Tos sadalīja tikai šajās dienās.

— Es atceros skrējienu uz turieni.

— Vārdu sakot, visa strauta mala bija nospraudīta ar mietiem, visi sāngabali arī. Un tieši tad atklājās, ka tre­šais numurs uz galvenās līnijas lejpus Diskaverijas nav aizņemts. Strauts atradās tik tālu no Dausonas, ka inspek­tors deva pieteikšanai sešas dienas laika pēc tam, kad bija izsludināta zemes gabalu izdošana. Visi pieteikumi, izņe­mot trešo numuru, tika reģistrēti. Sairuss Džonsons gan sadzina tur mietus, bet tas arī bija viss. Tagad Sairuss Džonsons ir nozudis. Vai nu nomiris, vai aizgājis pa upi uz leju vai uz augšu, neviens nezina. Lai nu kā, bet pēc sešām dienām izbeidzas reģistrācijas termiņš. Cilvēks, kas iedzīs tur mietus, pirmais atgriezīsies Dausonā un piere­ģistrēs šo gabalu, dabūs to.

— Miljons dolāru, — nomurmināja Smouks.

— Džilkrists, kuram pieder blakusgabals lejāk, no vie­nas pašas pannas izskalojis zeltu par sešsimt dolāriem. Bet gabali otrā pusē ir vēl bagātāki. Es zinu.

— Bet kāpēc neviens cits to nezina? — neticīgi jautāja Smouks.

— Tas jau sāk nākt gaismā. Ilgu laiku viņi to turēja noslēpumā, un tikai tagad4 tas atklājas. Labs suņu pajūgs pēc divdesmit četrām stundām maksās bargu naudu. Bet jums, tiklīdz pusdienas būs paēstas, cik vien pieklājīgi iespējams, jātiek prom no šejienes. Es jau visu esmu no­kārtojusi. Pie jums ieradīsies indiānis ar vēstuli. Jūs iz­lasīsiet to, izliksieties gauži apjucis, atvainosieties un iesiet prom.

— Nē … es jums neklausīšu.

— Negudrais! — viņa pusčukstus iesaucās. — Jums šonakt pat jāsadabū naski suņi. Es zinu divus tādus pa­jūgus. Viens ir Hansonam — septiņi lieli suņi no Hu- diona līča. Viņš pārdod par četrsimt dolāriem katru. Šo­dien tā nav liela cena, bet rīt būs pavisam citādi. Un Sit- kam Cārlijam ir astoņi meilmūti, par kuriem viņš prasa trīstūkstoš piecsimt dolārus. Rīt viņš pasmiesies, kad vi­ņam piedāvās piecus tūkstošus. Bez tam jums ir pašam savs suņu pajūgs. Bet jums derētu piepirkt klāt vēl dažus pajūgus. Tas jums jāizdara šonakt. Izvēlieties vislabākos suņus. Skriešanās iznākums ir atkarīgs tiklab no suņiem, kā no cilvēkiem. Attālums līdz turienei ir simts desmit jūdzes, un jums jāmaina suņi, cik bieži vien iespējams.

— O, es redzu, ka jūs gribat, lai piedalos šajās sacīk­stēs, — vārdus stiepdams, teica Smouks.

— Ja jums nav naudas, ko nopirkt suņus, es…

Meitene saminstinājās, bet, iekams viņa turpināja,

Smouks sacīja:

— Es varu nopirkt suņus. Bet,», vai jūs nebiedē šī spēle?

— Pēc tā, ko jūs izstrādājāt pie ruletes galda «Aļņa ragā», — viņa atbildēja, — es nebaidos, ka tas varētu jūs biedēt. Būtībā tas ir sports tieši jūsu izpratnē. Skrējiens pēc miljona, un šajās sacīkstēs jums pretī stājas šejienes vislabākie suņu dzinēji un ceļotāji. Vēl viņi nav pieteiku­šies, bet rīt ap šo laiku būs, un suņi būs tik dārgi, ka par tiem spēs samaksāt tikai visbagātākais cilvēks. Lielais Olafs ir pilsētā. Pagājušo mēnesi viņš ieradās no Sērklas. Viņš ir viens no labākajiem suņu dzinējiem šajā apgabalā, un, ja viņš piedalīsies sacīkstēs, tad viņš būs jums visbīs- tamākais pretinieks. Arizona Bills ir otrs. Viņš ilgus ga­dus bijis profesionāls kravas pārvadātājs un pastnieks. Ja arī viņš piedalīsies, visa uzmanība būs pievērsta viņam un Lielajam Olafam.

— Un jūs aicināt, lai es piedalos kā nepazīstams zirgs.

— Tieši tā. Tam ir savas priekšrocības. Ar jums sevišķi nerēķināsies. Galu galā jūs joprojām uzskata par čečako. Jūs vēl neesat nodzīvojis šajā zemē četras sezonas. Ne­viens neievēros jūs, kamēr jūs neatgriezīsieties mājās vi­siem pa priekšu.

— Tātad tikai atpakaļceļā šim nepazīstamajam zirgam jāparāda savas pirmšķirīgās īpašības, vai ne?

Viņa pamāja ar galvu un nopietni turpināja:

— Iegaumējiet, es nekad nepiedošu sev to joku, ko es izspēlēju ar jums pie Skvokrīkas, kamēr jūs nebūsiet pir­mais sasniedzis Monokrīku. Ja kāds vispār spēj uzvarēt šajās sacīkstēs ar vecajiem vietējiem, tad tikai jūs.

Viņa izteica šos vārdus tā, ka Smouks sajuta pa visu ķermeni izplūstam siltumu, kas lika sevi manīt ir sirdī, ir galvā.

Viņš ātri uzmeta meitenei pētīgu skatienu, nejaušu un nopietnu, un mirklī, kad Smouka acis sastapa Džojas ciešo skatienu, pirms viņa paguva novērsties, viņam likās, ka tajā lasāms kaut kas svarīgāks nekā ziņa par zemes gabalu, ko Sairuss Džonsons nav pajaudis piereģistrēt.

— Es darīšu to, — viņš sacīja. — Es uzvarēšu šajā spēlē.

Priecīgais mirdzums meitenes acīs solīja daudz vērtī­gāku guvumu nekā viss Monokrīkas zelts. Smouks sajuta Džojas rokas kustību tepat blakām. Viņš zem galda pa­stiepa roku un sastapa stingru sievietes pirkstu spiedienu, kas lika jaunam siltuma vilnim izplūst cauri viņa ķer­menim.

«Ko teiks Mazais?» Smoukam prātā pazibēja doma, kad viņš atvilka atpakaļ roku. Viņš gandrīz greizsirdīgi paskatījās uz fon Šrēderu un Džonsu un nodomāja, vai tie­šām viņi nav pievērsuši uzmanību šīs viņam blakām sē­došās sievietes sevišķajai burvībai.

Viņu pamodināja meitenes balss, un tad Smouks atģi- dās, ka Džoja kādu laiku jau runā.

— Kā jūs saprotat, Arizona Bills ir baltais indiānis, — viņa sacīja, — bet Lielais Olafs — lāču veicējs, sniegu karalis, varens mežonis. Ejot viņš var pārspēt izturībā jebkuru indiāni, un viņš nekad nav pazinis citu dzīvi kā šo dzīvi tuksnesīgā apvidū un aukstumā.

— Par ko jūs runājat? — pāri galdam ievaicājās kap­teinis Konsedains.

— Par Lielo Olafu, —1 atbildēja meitene. — Es tieši stāstīju misteram Belju, kas viņš par gājēju.

— Jums taisnība, — noducināja kapteinis. — Lielais Olafs ir pirmais gājējs Jukonā. Es nešaubos, ka viņš pa­šam sātanam parādīs garu degunu, kad sacentīsies ar to iešanā pa sniegu un ledu. Tūkstoš astoņi simti deviņdes­mit piektajā gadā viņš piegādāja valdības depešas un iz­darīja to pēc tam, kad divi kurjeri bija nosaluši Cilkutā, bet trešais Trīsdesmitajā Jūdzē iegāzies neaizsalušā ūdenī.

Smouks bez sevišķas steigas bija aizbraucis līdz Mono- krīkai, baidīdamies nogurdināt suņus pirms galvenajām sacīkstēm. Turklāt viņš bija sīki iepazinies ar katru no­braukto jūdzi un iezīmējis vietas, kur būs jāmaina suņi.

Sacīkstēs bija nolēmuši piedalīties tik daudz ]aužu, ka simts desmit jūdžu garais ceļa gabals atgādināja gandrīz nepārtrauktu ciemu. Suņu maiņas punkti bija ik uz sola* Fon Šrēderam, kas piedalījās sacīkstēs tikai sporta pēc, bija ne vairāk, ne mazāk kā vienpadsmit suņu pajūgu, lai varētu nomainīt tos pēc katrām desmit jūdzēm. Arizona Bills bija spiests apmierināties ar astoņiem pajūgiem. Lie­lajam Olafam bija septiņi pajūgi — tikpat daudz, cik Smoukam. Bez viņiem sacīkstēs piedalījās vēl vairāk nekā četrdesmit cilvēku. Ne jau katru dienu, pat šajos zelta ziemeļos, balva par suņu sacīkstēm bija miljons dolāru. Visa zeme bija pilna ar suņiem. Neviens ātrs un izturīgs dzīvnieks neizvairījās no smalkās sukas, kura pārmeklēja it visas ielejas un nometnes, un trakā spekulācija uzskrū­vēja suņu cenas divkārt un pat četrkārt.

«Trešais numurs» lejpus Diskaverijas atradās desmit jū­dzes no Monokrīkas ietekas. Atlikušās simt jūdzes vaja­dzēja braukt pa Jukonas ledainajām krūtīm. Pašā trešajā numurā bija piecdesmit teltis un vairāk nekā trīssimt suņu. Vecie mieti, kurus pirms diviem mēnešiem bija iedzi­nis Sairuss Džonsons, vēl stāvēja savās vietās, un visi at­braucēji bija izlīkumojuši starp tiem, tāpēc ka pirms suņu sacīkstēm vajadzēja notikt sacensībām skriešanā un šķēr­šļu pārvarēšanā. Katram dalībniekam pašam vajadzēja iezīmēt savus pieteikumus, proti, iedzīt divus centrālos un četrus stūra mietus un divas reizes šķērsot gravu, iekams viņš drīkstēja doties uz Dausonu ar suņiem.

Bez tam bija zināms, ka nebūs nekādu «agro putniņu». Ne ātrāk kā pulksten divpadsmitos naktī uz piektdienu bija atļauts atstāt zemes gabalā jaunus pieteikumus, un, pirms pulkstenis nebija nositis divpadsmit, neviens ne­drīkstēja iedzīt mietu. Tādu rīkojumu bija devis inspektors Dausonā, un kapteinis Konsedains bija nosūtījis nelielu jātnieku policijas nodaļu, kas gādātu, lai šis rīkojums tiktu izpildīts. Domstarpības bija radušās jautājumā par atšķirību starp saules laiku un policijas laiku, bet kaptei­nis Konsedains bija pavēlējis skaitīt laiku pēc policijas pulksteņa, tas ir, pēc leitnanta Polloka pulksteņa.

Taka uz Mono veda pa līdzenu strauta gultni, nebija platāka par divām pēdām un atgādināja gropi, kuras abās pusēs slējās mēnešiem ilgi krājušās sniegkupenas. Visi bija noraizējušies, kā pa tādu šauru ceļu varēs tikt uz priekšu vairāk nekā četrdesmit kamanu un trīssimt suņu.

— Jā, — teica Mazais, — tur būs tik ellīga putra kā vēl nekad. Es, Smouk, neredzu citas izejas kā drāzties iekšā taisni pašā jūklī un izlauzties cauri. Ja visa upīte būtu klāta ar gludu ledu, tik un tā nepietiktu vietas ducim pajūgu uzreiz. Es jaušu, ka visi saskries vienā čupā jau pirms nostāšanās rindā. Ja kāds maisās tev pa kājām, ļauj man pataisīt viņu mīkstu.

Smouks paraustīja plecus un iesmējās tā, it kā nebūtu vienis prātis ar Mazo.

— Nē, tu to nedarīsi! — satraukts iekliedzās viņa biedrs. — Lai notiktu kas notikdams, tu nedrīksti ciest. Tu taču nevari simts jūdzes trenkt suņus ar apdauzītu roku, bet tas var gadīties, ja tu iegāz kādam pa žokli.

Smouks pamāja ar galvu,

— Tev taisnība, Mazais. Es nedrīkstu riskēt.

—• Un vēl liec aiz auss, — turpināja Mazais, — ka pir­mās desmit jūdzes suņus dzīšu es, bet tu izturies, cik mie­rīgi vien vari. Es tevi droši vien aizraušu līdz Jukonai. Bet tad būs kārta tev un suņiem. Kā tu domā, kāds plāns ir Srēderam? Viņa pajūgs stāv ceturtdaļjūdzi lejāk pa gravu, un viņš to pazīs pēc zaļās laternas. Bet mēs liksim viņam trūkties. Es vienmēr esmu bijis par sarkano gaismu.

Diena bija skaidra un auksta, bet tad mākoņu sega aiz­klāja debesu vaigu — un nakts atnāca silta un tumša, vēs­tīdama sniega tuvošanos. Termometrs rādīja piecpadsmit grādus zem nulles, bet Klondaikas ziemā piecpadsmit grā­dus zem nulles uzskata par silta laika pazīmi.

Dažas minūtes pirms pusnakts, atstājis Mazo ar suņiem piecsimt jardu zemāk pa gravu, Smouks piebiedrojās pā­rējiem trešā numura tīkotājiem. Startu gaidīja četrdesmit pieci cilvēki, kas tīkoja pēc miljons dolāriem, kurus Sai­russ Džonsons bija atstājis sasalušajā zemē. Katrs turēja rokās sešus mietus un smagu koka vāli un bija ģērbies no blīva auduma šūtā īsam kreklam līdzīgā parkā.

Leitnants Polloks, ievīstījies milzīgā lāčādas kažokā, lūkojās uguns apgaismotajā pulkstenī. Līdz pusnaktij bija atlikusi viena minūte.

— Sagatavojieties! — viņš teica, paceldams labajā rokā revolveri, bet kreisajā — pulksteni.

Četrdesmit piecas kapuces tika atmestas atpakaļ. Četr­desmit pieci roku pāri palika bez cimdiem, un četrdesmit pieci mokasīnu pāri saspringti atspērās piemīdītajā sniegā. Un gluži tāpat četrdesmit pieci mieti ieurbās sniegā un tikpat daudz vāļu pacēlās gaisā.

Atskanēja šāviens, un vāles nolaidās uz mietiem. Sai­russ Džonsons bija zaudējis tiesības uz miljonu. Lai no­vērstu jucekli, leitnants Polloks bija noteicis, ka pirmais jāiedzen zemākais centrālais miets, bet otrais dienvidaus­trumu miets un tādā kārtībā visās četrās malās, arī aug­šējais centrālais iniets uz ceļa.

Smouks iedzina savu mietu un devās tālāk kopā ar va­došo divpadsmitnieku. Stūros bija iededzināti ugunskuri, un pie katra ugunskura stāvēja policists, kas turēja rokā papīra lapu un izsvītroja garām aizskrējušos sacīkšu da­lībniekus. Katram vajadzēja nosaukt savu vārdu un pa­rādīt gaismā seju. To darīja, lai izvairītos no fiktīvām personām, kas varēja te paskriet garām pa to laiku, ka­mēr īstais zelta tīkotājs jau gāja lejup pa gravu.

Pirmajā stūrī aiz Smouka mieta fon Šrēders dzina sa­vējo. Abas vāles cilājās vienā ritmā. Kamēr viņi sita, no aizmugures klupšus krišus nāca klāt citi cilvēki. Lauzda­mies cauri sniegam un nosaukdams policistam savu vārdu, Smouks ieraudzīja, ka barons saskrējies ar kādu un no­gāzies sniegā. Taču Smouks negaidīja. Citi jau bija viņam priekšā. Viņš bija nešaubīgi pārliecināts, ka dziestošā ugunskura gaismā redz milzīgi plato Lielā Olafa muguru, un iedzina savu mietu dienvidrietumu stūrī blakus viņam.

Sīs iepriekšējās sacensības nebija vieglas. Ierādītā ze­mes gabala robežas stiepās gandrīz jūdzi garumā, un lie­lākā daļa tā virsmas bija viļņota un klāta ar sniegu. Smoukam visapkārt vīri klupa un krita, un arī viņš pats vairākkārt nokrita uz visām četrām. Vienreiz Lielais Olafs negaidot nostiepās garšļaukus Smoukam taisni priekšā un krizdams aizrāva viņu līdzi.

Augšējais centrālais stabs tika iedzīts pie paša krasta, un sacensoņi metās lejā un pāri aizsalušajai upītei uz otru pusi. Te, Smoukam rāpjoties pa nogāzi, kāds sagrāba viņu aiz potītes un parāva atpakaļ. Tālā ugunskura raustīgajā gaismā nebija iespējams saskatīt, kas izspēlējis ar viņu šo joku. Bet Arizona Bills, ar kuru bija noticis tieši tas pats, piecēlās kājās un iecirta aizskārējam ar dūri pa seju tā, ka nožļekstēja vien. Trausdamies augšā, Smouks to redzēja un dzirdēja, bet viņš vēl nebija atsācis rāpties krastā, kad dūres sitiens viņu pa pusei apdullinātu nogāza sniegā. Viņš ar pūlēm piecēlās, ieraudzīja uzbrucēju, atvē­zējās, lai dotu viņam par žokli, bet tad atcerējās Mazā brīdinājumu un savaldījās. Pēc brīža kāds ķermenis atsi­tās pret Smouku zemāk par ceļiem — un viņš atkal no­šļuka zemē.

Bet tas viss bija niecīga daļa no tā, kas notika vēlāk, kad ļaudis bija sasnieguši kamanas. Viņi gāzās pāri uz otru krastu un tur sablīvējās vienā ņudzeklī. Krastā izvei­dojās atsevišķi bariņi, kurus mēģināja izjaukt nepacietī­gākie. Dūres izdāļāja sitienus, smagi sēkdami, lādējās tie, kas vēl nebija palikuši pavisam bez elpas, un Smouks, gara acīm skatīdams Džojas Gastelas tēlu, cerēja, ka vā­les netiks laistas darbā. Nogāzts zemē, viņš rāpoja pa sniegu, meklēdams pazaudētos mietus, līdz beidzot izķe­purojās no jūkļa un vēlreiz mēģināja nokļūt otrā krastā. Citi darīja to pašu, un tā bija Smouka laime, ka citi skrē­jienā uz ziemeļrietumu stūri bija aizsteigušies viņam priekšā.

Skrienot uz ceturto stūri, Smouks pusceļā nokrita un, ilgi kārpīdamies pa sniegu, pazaudēja atlikušo mietu. Mi­nūtes piecas viņš taustījās pa sniegu, iekams atrada mietu, bet visu šo laiku, smagi tusdami, viņam garām drāzās sāncenši. Bet no pēdējā stūra līdz gravai viņš panāca un pat apsteidza vīrus, kuriem noskriet jūdzi bija par grūtu. Pašā gravā bija īsts trako nams. Kāds ducis kamanu bija sagrūdušās vienā kaudzē un apgāzušās, un gandrīz simts suņu plēsās. Viņiem pa vidu ņēmās cilvēki, pūlēdamies iz­šķirt vienā gumzā savēlušos dzīvniekus vai sizdami tos ar kūjām. Uzmezdams pāri slīdošu skatienu, Smouks no­domāja, ka diez vai ir redzējis kādu Dorē zīmējumu, kas būtu salīdzināms ar šo ainu.

Nošļūcis lejā pa piekalni, viņš nokļuva līdz cieti no­brauktajam kamanu ceļam un tur mazliet atguvās. Te, sa- drūzmējušies šaurā ceļa malā, suņi un cilvēki gaidīja at­palikušos. Aizmugurē bija dzirdamas suņu rejas un soļu dipoņa, un Smouks tikko paguva parauties sāņus un ielēkt dziļajā sniegā. Garām aizšāvās kamanas, un viņš saska­tīja cilvēku, kas tupēja uz ceļiem un kliedza kā negudrs. Tikko paskrējis garām, pajūgs bija spiests apstāties, jo izcēlās plūkšanās. Satrakotie suņi, kas bija stāvējuši malā un gaidījuši, bija izrāvušies un klupa tam virsū.

Smouks metās iekšā barā. Viņš ieraudzīja fon Šrēdera zaļo laternu un tūlīt aiz tās sarkano uguntiņu, kas iezī­mēja viņa paša pajūgu. Divi cilvēki sargāja Srēdera su­ņus, norobežojuši tos no ceļa ar divām īsām rungām.

— Smouk, nāc šurp! Smouk, šurp! — viņš izdzirdēja Mazā uzbudināto balsi.

— Eju! — Smouks atkliedza.

Sarkanajā gaismā viņš ieraudzīja, ka sniegs ir izmīdīts, bet pēc sava biedra smagās elpas noprata, ka te noticis kautiņš. Viņš pieklumpačoja pie kamanām un vienā mirklī ievēlās tajās. Mazais noplīkšķināja pātagu un uzsaucas

— Nu, velni tādi, aiziet!

Suņi izrieza krūtis, un kamanas spēji sakustējās. Tie bija lieli dzīvnieki — prēmēts pajūgs no Hudzona līča —, un Smouks bija izvēlējies tos pirmajam posmam, kurā ietilpa desmit jūdzes pa Monokrīku, smags ceļš pa taisno līdz pašai ietekai, bet pēc tam pirmās desmit jūdzes pa Jukonu.

— Cik cilvēku ir priekšā? — jautāja Smouks.

— Taisi ciet muti un sargi rīkli, — atbildēja Mazais, — Nū-ū, zvēri! Uz priekšu! Uz priekšu!

Viņš skrēja aiz kamanām, turēdamies pie īsas virves. Smouks nevarēja redzēt viņu, tāpat kā nevarēja redzēt kamanas, kurās gulēja, izstiepies visā garumā. Visas ugu­nis bija palikušas aizmugurē, un viņi lauzās cauri tum­sas sienai, cik ātri suņi vien spēja. Šī tumsa bija gandrīz lipīga, tāpēc reizēm šķita, ka tā ir kaut kāda substance.

Aiz kāda pagrieziena Smouks sajuta, ka viņi min uz papēžiem svešam pajūgam, un izdzirdēja priekšā ņurdam suņus un sodāmies cilvēkus. Vēlāk šis incidents kļuva pa­zīstams kā Bārnesa-Slokuma saraušanās. Pirmie sadūrās šo divu cilvēku pajūgi, bet pēc tam šajā jucenī pilnos auļos ietriecās septiņi Smouka cīkstoņi. Suņi, kuri neko daudz neatšķīrās no puspieradinātiem vilkiem, tās nakts sacensībās uz Monokrīkas bija satracināti līdz pēdējam, Klondaikas suņi, ar kuriem parasti brauc bez grožiem, ir apstādināmi tikai ar zināmu uzsaucienu, tā ka nebija ne­kādu cerību pārtraukt šo ņegu šaurajā gravā. Bet no aiz­mugures šajā lērumā drāzās iekšā kamanas pēc kamaņārn.1 Vīrus, kuriem gandrīz bija izdevies atbrīvot savus suņus, apgāza jaunas suņu lavīnas — labi pabaroti, labi atpūtu­šies un cīņas kāri dzīvnieki.

— Jāgāž nost no kātiem, jātiek ārā un jāraujas uz priekšu! — Mazais iekliedza ausī savam biedram. — Un sargi rokas! Tu lauzies ārā un ļauj man izdarīties ar vi­ņiem.

To, kas notika turpmākajā pusstundā, Smouks nekad nespēja skaidri atcerēties. Beidzot viņš, pavisam piekau­sēts, tikko elpodams, izkļuva no dzīvā kamola. Vēl sūr­stēja pirmā sitiena savainotais žoklis, smeldza nezināmas nūjas nobrāztais plecs, pa suņa sakosto kāju tecēja sil­tas asinis, un abas parkas piedurknes bija saplēstas skran­dās. Kamēr aiz muguras vēl turpinājās cīņa, viņš kā sapnī palīdzēja Mazajam pārjūgt suņus. Vienam, kas pašlaik beidzās nost, viņi pārgrieza siksnas un pa tumsu aiztaus­tījās līdz vietai, kur vajadzēja salabot sabojāto iejūgu.

— Bet tagad atgulies un atvelc elpu! — pavēlēja Ma­zais.

Un suņi atkal ar tādu pašu sparu joņoja cauri tumsai lejup pa Monokrīku, pāri ūdensšķirtnei uz Jukonu. Te, kur Monokrīka saplūda ar galveno upes ceļu, kāds bija sa­kūris uguni, un šajā vietā Smouks atvadījās no Mazā. Tā paša ugunskura gaismā, kad kamanas pašas slīdēja pakaļ vēja ātrumā skrejošajiem suņiem, Smouks ieraudzīja vēl vienu neaizmirstamu ziemeļzemes skatu. Mazais nozval- stījās un saļima sniegā, ar kliedzieniem vēl atvadoties, drosminādams biedru. Viena acs viņam bija melna un aiz­pampuši, dūres nobrāztas un apdauzītas, bet no rokas, kur bija ieķēris suns, neapturami šļācās asinis.

— Cik cilvēku ir priekšā? — Smouks jautāja, pirmajā maiņas punktā apturējis nogurušos hudzoniešus un ielēcis kamanās, kas viņu jau gaidīja.

— Es saskaitīju vienpadsmit, — vīrs nokliedza viņam nopakaļ, jo suņi jau rāva Smouku uz priekšu.

Līdz 'nākamajam maiņas punktam pie Baltās upes bija piecpadsmit jūdzes. Pajūgā bija deviņi suņi, bet tas bija viņa visvājākais pajūgs. Divdesmit piecas jūdzes starp Bātt^ upi un Sešdesmito Jūdzi viņš daudzo ledus sablīvē­jumu dēļ bija sadalījis divos posmos, un šajos maiņas punktos viņu gaidīja visstiprākie, visizturīgākie pajūgi.

Viņš gulēja kamanās uz mutes, izstiepies visā garumā un turēdamies abām rokām. Līdzko suņi samazināja āt­rumu, Smouks piecēlās uz ceļiem un, ar vienu roku turē­damies pie kamanām, kliedza, nūjināja, bet ar otru roku vicināja pātagu. Lai cik vājš bija šis pajūgs, viņš ap­dzina divus pajūgus, iekams sasniedza Balto upi. Te, upei aizsalstot, ledus bija izveidojis barjeru, tādējādi dodot iespēju atklātajam ūdenim pusjūdzi zemāk pārvilkties ar gludu ledus kārtu. Šajā gludajā posmā sacensību dalīb­nieki varēja apmainīt suņus skrējienā, tāpēc gar visiem ledus krāvumiem bija novietoti pārjūgšanai gatavi suņi.

Atrazdamies vēl uz barjeras un nesasniedzis gludo ledu, Smouks jau kliedza:

— Billij! Billij!

Billijs izdzirdēja un atsaucās, un daudzo uz ledus de­gošo ugunskuru gaismā Smouks ieraudzīja, ka no vienas puses parādās kamanas un piebrauc viņam blakus. Šie suņi nebija noguruši un panāca viņu. Kad abi pajūgi bija līdzās, Smouks pārlēca Billija kamanās, bet Billijs steig­šus nobrauca malā.

— Kur ir Lielais Olafs? — uzsauca Smouks.

— Priekšā! — atbildēja Billija balss, un ugunis palika pa kreisi aizmugurē, un .Smouks atkal joņoja cauri bieza­jai tumsai.

Šajā posmā, kur ceļš veda cauri smailgalu ledus blu­ķiem un kur Smouks priekšgalā izliecās no kamanām, lai ar virvi vadītu vedējsuni, viņš apdzina trīs kamanas. Te bija notikušas vairākas klizmas, un viņš dzirdēja, ka vīri griež pušu un labo aizjūga siksnas.

Starp ledus bluķiem nākamajā īsajā posmā līdz Seš­desmitajai Jūdzei viņš pabrauca garām vēl divām kama­nām. Un, lai Smouks pilnīgi skaidri zinātu, kas ar viņiem īsti noticis, viens no viņa paša suņiem izmežģīja plecu, ne­spēja vairs turēt līdzi pārējiem un sapinās aizjūgā. Priek­šējie suņi saniknoti, zobus atņirguši, metās nelaimīgajam virsū, un Smouks bija spiests zvetēt tiem ar smago pāta­gas kātu. Griezdams savainotā dzīvnieka siksnas, viņš iz­dzirdēja aizmugurē suņu rejas un pazīstama cilvēka balsi. Tas bija fon Šrēders. Smouks brīdinoši uzsauca, lai no­vērstu sadursmi, un barons, pieķēries pie dīseles un mu­dinādams suņus, aizdrāza garām kādu desmit pēdu attā­lumā. Taču tumsa bija tik melna, ka Smouks nevis re­dzēja, bet dzirdēja viņu pabraucam garām.

Uz gludā ledus netālu no Sešdesmitās Jūdzes faktorijas Smouks apdzina vēl divas kamanas. Visi nupat bija ap­mainījuši suņus un piecas minūtes brauca cieši blakus, tupēdami uz ceļiem, vicinādami pātagas un kliegdami uz saērcinātajiem suņiem. Bet Smouks bija labi izpētījis šo ceļa gabalu un tagad daudzo ugunskuru gaismā jau savī- dēja krastā augošās slaidās priedes aprises. Zemāk par šo priedi bija ne tikai tumšs, bet arī spēji aprāvās gludais posms., Smouks zināja, ka ceļš tur kļūst pavisam šaurs un pa to var braukt tikai vienas kamanas. Paliecies uz priekšu, viņš satvēra virvi un tādējādi piekļuva ar kama­nām tuvāk vedējsunim. Viņš saķēra dzīvnieku aiz pakaļ­kājām un pievilka tuvāk. Nikni rūkdams, suns mēģināja iekost Smoukam, bet pārējie suņi aizrāva to sev līdzi. To­mēr dzīvnieka ķermenis bija zināma bremze, un divi citi pajūgi, kas vēl aizvien turējās viņam blakus, aizšāvās uz priekšu, pretī šaurā ceļa tumsai.

Smouks izdzirdēja sadursmes brīkšķi un kņadu, palaida vaļā vedējsuni, uzlēca uz dīseles un pagrieza pajūgu pa labi mīkstajā sniegā, kur dzīvnieki iestiga līdz kaklam. Tas bija bezgala grūts darbs, taču viņš apdzina abus sa­mudžinājušos pajūgus un tālāk laida pa labi iebrauktu ceļu.

Posmam no Sešdesmitās Jūdzes Smouks bija izvēlējies vissliktāko pajūgu, un,'lai gan ceļu te nevarēja pelt, viņš bija noteicis, ka tas nedrīkst būt garāks par piecpadsmit jūdzēm. Vēl diviem pajūgiem vajadzēja nogādāt viņu Dau­sonā pie inspektora, un šiem pēdējiem posmiem viņš bija atstājis savus labākos suņus. Pats Sitka Čārlijs gaidīja ar astoņiem meilmūtiem, lai izrautos divdesmit jūdzes Smou­kam priekšā, bet beigām, piecpadsmit jūdžu garam pos­mam, bija pietaupījis pats savu pajūgu, no kura nebija šķīries augu ziemu un ar kuru bija devies Pārsteigumu ezera meklējumos.

Abiem sāncenšiem, kurus Smouks bija atstājis sapinu­šos pie Sešdesmitās Jūdzes, nebija izdevies viņu panākt, taču, no otras puses, arī viņam ar šo pajūgu nebija izde­vies panākt nevienu no trim pajūgiem, kas vēl joprojām brauca pa priekšu. Viņa suņi skrēja paklausīgi, kaut gan viņiem trūka izturības un ātruma, un pietika ar nelielu uzsaucienu, lai dzīvnieki darītu visu, kas viņu spēkos, Smoukam neatlika nekas cits kā gulēt uz vēdera un turē­ties pie dīseles. Laiku pa laikam viņš no tumsas iznira kāda degoša ugunskura gaismas lokā, uz brīdi ieraudzīja zvērādās ietinušos ļaudis gaidām ar iejūgtiem suņiem un atkal ienira tumsā. Viņš veica jūdzi pēc jūdzes, dzirdē­dams tikai sāncenšu kamanu čīkstoņu un krakšķus. Viņš pilnīgi automātiski noturējās savā vietā, kad kamanas atsitās pret kaut ko vai palēcās un līkumos sasvērās uz sāniem. Iztēlē bez noteikta iemesla rādījās sejas: smejošā un bezbailīgā Džojas Gastelas seja, kautiņā pie Mono- krīkas sadauzītā un nomocītā Mazā seja un grumbainā, stingā Džona Belju seja, kas šķita kā no tērauda izlieta, tik nesatricināma tā bija savā bardzībā. Brīžiem Smou­kam gribējās skaļi kliegt un gavilēt kā negudram, atcero­ties «Viļņa» redakciju, Sanfrancisko stāstu sēriju, ko viņš bija pametis nepabeigtu, un visus pārējos bezjēdzīgi tukšo dienu niekus.

Ausa pelēks rīts, kad Smouks nomainīja pagurušos su­ņus ar astoņiem žirgtiem meilmūtiem. Viņi bija vieglāki par hudzoniešiem un spēja skriet ātrāk, un tiešām skrēja nenogurdināmi kā īsti vilki. Sitka Cārlijs nosauca pēc kārtas visus pa priekšu braucošos pajūgus. Pats pirmais bija Lielais Olafs, otrais — Arizona Bills, bet trešais — fon Šrēders. Sie trīs vīri bija paši labākie braucēji visā zemē. īstenībā Smouks vēl nebija izbraucis no Dausonas, kad daudzie derētāji bija izvietojuši viņus šādā secībā. Viņi sacentās, lai tiktu pie miljona, bet citi, minēdami, kāds būs šo sacensību iznākums, bija noslēguši derības par pusmiljonu. Neviens nebija saderējis par Smouku, kuru, lai gan viņš bija veicis vairākus visiem zināmus va­roņdarbus, joprojām uzskatīja par čečako, kam vēl daudz jāmācās.

Kad kļuva gaišāks, Smouks ieraudzīja priekšā kamanas, un pēc pusstundas viņa vedējsuns jau mina konkurentam uz papēžiem. Tikai tad, kad braucējs pagrieza galvu, lai sasveicinātos, Smouks pazina Arizona Billu. Fon Srēders acīmredzot bija pabraucis viņam garām. Iemītais ceļš kā šaura lente vijās pa mīksto sniegu, un Smouks vēl pus­stundu bija spiests braukt nopakaļ. Tad viņi sasnj^dza, ledus sablīvējumu, aiz kura mazliet zemāk sākās līdzens ceļš. Tur stāvēja vairāki maiņas pajūgi un sniegs bija no­mīdīts platā joslā. Piecēlies uz ceļiem, Smouks nošmiuk- stināja pātagu, uzkliedza suņiem un panāca Arizona Billu. Viņš pamanīja, ka Billa labā roka nokarājas kā nedzīva gar sāniem un tāpēc viņš spiests vadīt suņus ar kreiso. Tas sagādāja milzīgas neērtības, tāpēc ka nebija ar ko turēties, un Arizona Billam bieži vien vajadzēja no­laist pātagu, lai neizkristu no kamanām. Smouks atcerējās kautiņu pie trešā numura lejpus Diskaverijas un saprata visu. Mazais bija devis prātīgu padomu.

— Kas noticis? — Smouks apvaicājās, sākdams apdzīt Billu.

— Nezinu, — tas atbildēja. — Tajā kautiņā, jādomā, esmu izmežģījis plecu.

Viņš atpalika ļoti lēni un tomēr, kad parādījās pēdējais apmaiņas punkts, bija palicis veselu pusjūdzi iepakaļ. Priekšā cieši blakus brauca Lielais Olafs un fon Srēders. Smouks atkal piecēlās uz ceļiem un trieca nodzītos suņus tā, kā spēj vienīgi cilvēks, kam piemīt īsta suņu dzinēja instinkts. Viņš piebrauca pavisam klāt fon Šrēdera kama­nām, un tādā secībā visas trīs kamanas traucās uz priekšu, kur zemāk aiz kāda ledus krāvuma gaidīja cilvēki un suņi. Līdz Dausonai bija atlikušas piecpadsmit jūdzes.

Fon Srēders, kas visu ceļu bija sadalījis desmit jūdžu garos posmos, bija apmainījis suņus piecas jūdzes atpa­kaļ un nolēmis mainīt tos pēc nākamajām piecām jūdzēm. Tāpēc viņš dzina suņus, cik ātri vien jaudāja. Lielais Olafs un Smouks apmainīja pajūgus skrējienā, un mundrie dzīv­nieki ātri atguva to, ko bija zaudējuši baronam. Lielais Olafs brauca pa priekšu, Smouks sekoja viņam pa šauro taku.

«Tomēr ir labi, bet ne tik labi, kā vajadzētu,» Smouks klusībā pārfrazēja Spensera izteicienu.

No fon Srēdera, kas tobrīd atradās aizmugurē, viņš vairs nebaidījās, bet pa priekšu brauca labākais suņu dzi­nējs apkaimē. Apdzīt viņu likās neiespējami. Smouks vai­rākkārt piespieda savu dzinējsuni nogriezties uz sānceļa, bet Lielais Olafs ikreiz aizšķērsoja viņam ceļu un drāzās tālāk. Smouks samierinājās ar to, ka neatpalika no sān­cenša, un sadrūmis vilkās viņam astē. Sacensības nebija beigušās, kamēr viens vai otrs nebija uzvarējis, bet piec­padsmit jūdžu garajā ceļā daudz kas varēja gadīties.

Un trīs jūdzes no Dausonas kaut kas patiešām gadījās. Smoukam par lielu pārsteigumu, Lielais Olafs pielēca kā­jās, lai, lādēdamies un pātagu vicinādams, izspiestu no suņiem pēdējās spēku paliekas. Tādu izrāvienu mēdz pie­taupīt pēdējiem simts jardiem, nevis trim jūdzēm pirms finiša. «īsta suņu bendēšana,» nodomāja Smouks. Viņa paša pajūgs bija lielisks. Visā Jukonā nebija iespējams atrast suņus, kas būtu vairāk nodarbināti vai turēti labā­kos apstākļos. Turklāt Smouks bija daudz strādājis ar tiem, ēdis un gulējis kopā ar tiem, sīki jo sīki pazina katra suņa īpatnības, zināja arī to, kā labāk iedarboties uz dzīv­nieka saprātu un tādējādi izdabūt no viņa pēdējo centī­bas drusciņu.

Viņi uzbrauca uz neliela sastrēguma un tālāk joņoja pa gludu ledu. Lielais Olafs bija labi ja piecdesmit pēdas priekšā. Pēkšņi no sāniem izšāvās kaut kādas kamanas, un Smouks saprata, kāpēc Lielais Olafs tik nežēlīgi triec savus suņus. Viņam vajadzēja izrauties priekšā, izmanto­jot to, ka Olafs mainīs suņus. Šis žirgtais pajūgs, kas bija gaidījis, lai aizvestu viņu līdz mērķim, bija Smou­kam pilnīgs pārsteigums. Pat tie sacensību dalībnieki, kas brauca aiz viņa, nebija to zinājuši.

Smouks izmisīgi mēģināja tikt garām, kamēr Lielais Olafs mainīja pajūgu. Saskubinājis suņus, viņš pieveica tās piecdesmit pēdas, kas viņu šķīra no sāncenša. Klieg­dams un pātagu vicinādams, viņš piebrauca tam blakus, un beidzot viņa priekšējais suns skrēja plecu pie pleca ar Lielā Olafa vedējiem. Otrā pusē tieši blakus slīdēja mai­ņas kamanas. Joņojot ar tādu ātrumu, Lielais Olafs neuz­drošinājās pārlēkt tajās. Ja viņam misētos un viņš no­kristu, Smouks tiktu priekšā — un sacensības būtu zau­dētas.

Lielais Olafs mēģināja atrauties, lieliski vadīdams su­ņus, bet Smouka priekšējais suns neatpalika no viņa ve- dējsuņa. Pa reizei sasizdamās kopā, visas trīs kamanas kādu pusjūdzi slīdēja blakus. Gludais ceļa posms tuvojās beigām, kad Lielais Olafs nolēma riskēt. Kad lidojošās kamanas bija gandrīz vai saskārušās, viņš lēca un pēc brīža jau tupēja uz ceļiem, ar kliedzieniem un pātagu dzī­dams uz priekšu nenogurdinātos suņus. Gludais ceļš sa­ruka par šauru taciņu, uz kuras Lielais Olafs izdrāzās, apsteigdams sāncensi tikai par kādu jardu.

Smouks nosprieda, ka cilvēks nav uzvarēts, kamēr viņš nav uzvarēts, un, lai kā Lielais Olafs trieca suņus, tofnēr viņam neizdevās atrauties no Smouka. Neviens no pajū­giem, kurus Smouks tajā naktī bija vadījis, nebūtu spējis izturēt tik nāvējošu ātrumu un sacensties ar jestriem su­ņiem — neviens, izņemot šo. Un tomēr ātrums bija nāvē­jošs, un, kad viņi sāka liekt līkumu apkārt stāvajai krau­jai pie Klondaiksitijas, viņš juta, ka suņi sasprindzina pē­dējos spēkus. Tie gandrīz nemanāmi atpalika, Lielais Olafs pēdu pa pēdai atrāvās, līdz bija priekšā pārdesmit jardus.

Uz ledus salasījušies Klondaiksitijas iedzīvotāji sveica viņus ar skaļiem «urā» saucieniem. Šajā vietā Klondaika ietek Jukonā, bet pusjūdzi tālāk viņpus Klondaikas, labajā krastā, atrodas Dausona. Ļaudis auroja kā negudri, un Smouks ieraudzīja, ka viņam tuvojas kaut kādas kamanas. Viņš pazina tajās iejūgtos lieliskos dzīvniekus. Tie piede­rēja Džojai Gastelai. Un Džoja Gastela dzina tos. Vāver- ādas parkas kapuce bija atmesta uz muguras, atsedzot kamejai līdzīgo sejas ovālu, kas iezīmējās pret kuplajiem matiem. Meitene bija novilkusi dūraiņus un, turēdama pā­tagu kailās rokās, dzina suņus.

— Leciet! — Džoja uzkliedza, kad viņas vedējsuns at­ņirdza zobus pret Smouka suni.

Smouks ielēca kamanās viņai aizmugurē. No viņa sma­guma kamanas stipri salīgojās, bet meitene palika tupam un vicināja pātagu.

— Hei, hei! Nu-ū, ātrāk! Nu-ū! — viņa kliedza, un suņi smilkstēja un vaukšķēja, pilni nevaldāmas vēlēšanās at­dot visus spēkus un par katru cenu panākt Lielo Olafu.

Un tad, kad vedējsuns gandrīz jau skāra Lielā Olafa kamanu pakaļgalu un saka jardu pa jardam apdzīt sān­censi, lielais pūlis Dausonas krastā galīgi zaudēja prātu. Tas tiešām bija liels pūlis, tāpēc ka visi zelta meklētāji bija pametuši darbu un atnākuši šurp, lai redzētu, ar ko beigsies sacensības, bet ar sakaitēto atmosfēru simts des­mit jūdžu garās distances beigās varēja attaisnot jebkuru ārprātu.

— Kad būsiet ticis priekšā, es lēkšu ārā no kama­nām! — Džoja uzkliedza pār plecu.

Smouks mēģināja iebilst.

— Un piesargieties no asā pagrieziena pusceļā uz krastu, — viņa brīdināja.

Abu pajūgu suņi, kurus šķīra piecas sešas pēdas, skrēja blakus. Lielajam Olafam, vicinot pātagu un kliedzot, iz­devās kādu minūti noturēt līdzsvaru. Bet tad Džojas ve­dējsuns palēnām, collu pa collai sāka izvirzīties priekšā.

. — Sagatavojieties! — viņa uzsauca Smoukam, — Pēc brīža es jūs atstāšu. Ņemiet pātagu!

Un, kad Smouks stiepa roku, lai satvertu pātagu, viņi izdzirdēja Lielā Olafa brīdinājuma saucienu, taču bija jau par vēlu. Olafa vedējsuns, saniknots par to, ka viņu ap­dzen, metās uzbrukumā un iecirta Džojas vedējsunim sā­nos ilkņus. Tūlīt arī pārējie suņi klupa cits citam vilnā. Kamanas uzgrūdās virsū kaušļiem un apgāzās, Smouks uzrausās kājās un mēģināja dabūt augšā arī Džoju. Bet meitene atgrūda viņu, kliegdama:

— Ejiet!

Lielais Olafs jau bija piecdesmit pēdas priekšā, stingri apņēmies uzvarēt šajā sacensībā. Smouks paklausīja, un, kad abi tuvojās Dausonas krastam, viņš jau mina sān­censim uz papēžiem. Bet pašā krastā Lielais Olafs uzkāpa apbrīnojami viegli, atgūdams pēdas divpadsmit.

Piecus kvartālus tālāk uz galvenās ielas atradās zelta raktuvju inspektora kantoris. Iela bija tik pilna, it kā ļau­dis būtu sanākuši noskatīties parādi. Šoreiz Smoukam vairs nebija tik viegli panākt savu milzīgo pretinieku, bet, panācis Olafu, viņš netika tam garām. Plecu pie pleca viņi skrēja pa šauro eju starp zvērādās ģērbušos gavilē­jošo ļaužu biezajiem mūriem. Te viens, te otrs ar neti­camu piepūli ieguva kādu collu, lai tūliņ to atkal zaudētu.

Ja līdz šim skrējiens bija bijis nāvējošs suņiem, tad šo­brīd tas bija tikpat bīstams viņiem pašiem. Bet viņi dzinās pēc miljons dolāriem un liela goda Jukonas zemē. Vienī­gais ārējais iespaids, ko Smouks uztvēra šajā trakajā stie- pienā, bija pārsteigums, ka Klondaikā ir tik daudz cil­vēku. Viņam nekad nebija gadījies redzēt tos visus vien­kopus.

Smouks juta, ka negribot sāk atpalikt, un Lielais Olafs platiem soļiem devās uz priekšu. Smoukam šķita, ka sirds pārplīsīs, bet kājas viņš nejuta nemaz. Viņš zināja, ka tās lido zem viņa, bet nezināja, kā likt tām lidot turpmāk, tāpat arī nezināja, kā ar gribas piepūli iedarboties uz kā­jām un piespiest tās darboties, lai atkal panāktu konku­rentu.

Pēkšņi viņi priekšā ieraudzīja inspektora kantora dur­vis. Viņi pēdējo reizi velti mēģināja atrauties viens no otra. No tā nekas neiznāca, un abi reizē metās iekšā pa durvīm, pamatīgi sadūrās un nostiepās garšļaukus uz grī­das.

Viņi piecēlās sēdus, bet bija pārāk izmocījušies, lai tiktu uz kājām. Lielais Olafs, kuram sviedri lija aumaļām, smagi sēkdams, kampa gaisu un nekādi nespēja atgūt va­lodu. Tad viņš ar nepārprotamu nolūku sniedza roku; Smouks pasniedza savējo, un viņi sarokojās.

— Esat gan savārījuši karstu putru, — Smouks izdzir­dēja inspektoru sakām, bet tas notika it kā sapnī, un balss izklausījās ļoti smalka un ļoti tāla. — Un es varu teikt tikai to, ka jūs abi esat uzvarējuši. Jums būs jādala ze­mes gabals uz pusēm. Jūs esat kompanjoni.

It kā apstiprinot šo vienošanos, abi smagi pacēla un no­laida rokas. Lielais Olafs izteiksmīgi māja ar galvu un purpināja.

— Jūs, nolādētais čečako! — tas bija viss, ko viņš pa­teica, bet šie vārdi pauda apbrīnu. — Nezinu, kā jūs to izdarījāt, bet izdarījis jūs to esat.

Lielais pūlis ārā viļņojās un murdēja, bet kantoris bija tā pieblīvēts, ka ābolam nebūtu kur nokrist. Smouks un Lielais Olafs gribēja piecelties un palīdzēja viens otram tikt augšā.

Smoukam. kājas nemaz neklausīja, un viņš streipuļoja kā piedzēries. Lielais Olafs meimuroja viņam pretī.

— Nelāgi iznāca, ka mani suņi uzklupa jūsējiem.

— Tur neko nevarēja darīt, — smagi elpodams, atteica Smouks. — Es dzirdēju, ka jūs kliedzat.

— Zināt, — Lielais Olafs turpināja, acīm spīdot, — tā meitene ir sasodīti jauķa, vai ne?

— Sasodīti jauka meitene, — piekrita Smouks.