Smouks un mazais

Mazais vīriņš

— Man gan gribētos, kaut tu nebūtu tik spītīgs, — iebilda Mazais. — Man raustās no šī ledāja. Viens lai ne­domā to pārvarēt.

Smouks jautri iesmējās un pārlaida skatienu nelielajam mirdzošajam ledājam ielejas attālākajā galā.

— Ir jau augusts, un dienas jau divus mēnešus raucas īsākas, — viņš sprieda. — Tu pazīsti kvarcu, bet es ne« Tāpēc es iešu sadabūt ēdamo, bet tu pa to laiku pameklē galveno dzīslu. Uz redzi! Būšu atpakaļ rītvakar.

Viņš pagriezās un gāja prom.

— Man ir tāda jušana, ka kaut kam ir jānotiek, — Ma­zais žēlabaini uzsauca viņam nopakaļ.

Bet Smouks par atbildi tikai noņirdzās. Viņš soļoja le­jup pa šauro ieleju, reizi pa reizei norausdams sviedrus no pieres, un viņa kājas mīdīja ienākušās kalnu avenes un trauslās papardes, kas auga ap saules neskartajām le­dus saliņām.

Agrā pavasarī viņi ar Mazo bija braukuši augšup pa Stjuartu un devušies iekšā šī apvidus apbrīnojamajā klinšu haosā, kur slēpās Pārsteigumu ezers. Viss pavasa­ris un pusvasara bija aizritējusi veltīgos klaiņojumos, un viņi jau grasījās griezties atpakaļ, kad viņiem negaidot pirmo reizi pazibēja mulsinošais ezers ar zelta dibenu, tas pats ezers, kas bija vilinājis un muļķojis veselu zelta mek­lētāju paaudzi. Apmetušies vecajā būdā, ko Smouks bija pamanījis jau iepriekšējā reizē, viņi bija nonākuši pie trim atklājumiem: pirmkārt, ezera dibens no vienas vietas klāts ar smagiem zelta tīrradņiem; otrkārt, zelts te guļ seklās vietās, un pēc tā varētu vienkārši ienirt, ja ūdens nebūtu nāvējoši auksts; un, visbeidzot, ezera nosusinā­šana ir pārāk liels darbs, lai divi to paveiktu īsās vasaras atlikušajā īsākajā daļā. Tomēr viņi nebija zaudējuši dūšu un, pēc tīrradņu raupjās virsmas nosprieduši, ka straume tālu tos nav nesusi, bija devušies meklēt galveno dzīslu.

Viņi bija šķērsojuši lielo ledāju, kas jumās pār dienvidu krastu, un sākuši pārmeklēt sarežģīto labirintu, pa kura ielejiņām un aizām strauti nevis tecēja vai kādreiz bija tecējuši no ezera, kā tas parasts kalnos, bet gan sākās ezerā.

Ieleja, pa kuru gāja Smouks, kā jau katra ieleja, pama­zām kļuva platāka; attālākajā galā to saspieda divas aug­stas, stāvas klinšu sienas, bet iepretī trešajai ieleja pēkšņi aprāvās. Šķērssienas piekājē klinšu atlūzu jukumā nozuda šeit tekošais strautiņš, acīmredzot atradis ceļu apakš ze­mes. Uzrāpies šajā klintī, Smouks ieraudzīja ezeru. Atšķi­rībā no citiem kalnu ezeriem, kurus viņam bija gadījies redzēt, šis nebija zils. Ūdens krāsa, kas atgādināja pāva spalvas zaļumu, liecināja, ka ezers ir sekls. Tātad ezeru bija iespējams nolaist. Visapkārt gūzinējās kalni ar ledus izrobotām smailēm un dažnedažādi izvietotām groteskām klintīm. Tas viss bija sasviests juku jukām — gluži kā kādā no Dorē gravīru murgiem. Tas izskatījās tik fantas­tiski un neticami, ka Smoukam likās, it kā viņš redzētu ķēmīgu kosmisku ainavu, nevis daļu no mūsu saprātīgās planētas. Ielejās gulēja ledāji, bieži vien jau krietni sapla­kuši, un Smouka acu priekšā viens no lielajiem ezera zie­meļu krastā dārdēdams-sāka slīdēt un ar plunkšķi iegā­zās ūdenī. Aiz ezera, šķiet, ne vairāk kā pusjūdzi no šejienes — bet Smouks zināja, ka tas ir piecu jūdžu attā­lumā, — bija redzams egļu puduris un būda. Viņš paska­tījās, lai pārliecinātos, vai acis viņu neviļ: nē, no skursteņa augšup stīdza dūmi. Pagriezdamies uz dienvidiem, lai kāptu nogāzē, viņš nosprieda, ka vēl kāds, sev par pār­steigumu, ir atradis Pārsteigumu ezeru.

Ticis pāri klintij, Smouks nonāca nelielā iegoznē, kur smaržoja puķes un laiski zumēja bites. Šī ieleja uzvedās, kā jau saprātīgai ielejai pieklājas, — tā izbeidzās pie ezera. Ja nu kaut kas nebija kārtībā, tad tas bija ielejas garums: pēc kādiem simt jardiem tā atdūrās pret tūkstoš pēdu augstu krauju klints sienu, no kuras, ietīdamies pats savā ūdens putekļu plīvurā, krita kalnu strauts.

Te Smouks ieraudzīja vēl vienu dūmu strūkliņu, kas slinki cēlās saules piesildītajā gaisā aiz kāda klints iz­ciļņa. Iedams apkārt klintij, viņš izdzirdēja vieglus metā­liskus klaudzienus un jautru svilpošanu klaudzienu taktī. Tad viņš ieraudzīja cilvēku, kas, iespiedis starp ceļiem zābaku ar pazoli uz augšu, dzina tajā radzes.

— Sveiki! — uzsauca svešinieks, un Smoukam viņš uz­reiz iepatikās. — Pašā laikā! Tūlīt uzkodīsim. Katliņā ir kafija, tad vēl pāris aukstu pankūku un mazliet kaltētas gaļas.

— Es neatteikšos, — sacīja Smouks apsēzdamies. —Pē­dējās dienās man iznāca pabadoties, bet tur tālāk, būdā, ēdamā ir papilnam.

— Otrpus ezera? Uz turieni es arī dodos.

— Tā rādās, ka Pārsteigumu ezers kļūst apdzīvots, — žēlojās Smouks, izdzerdams atlikušo kafiju.

— Ejiet nu, ejiet! Jūs taču jokojat? — jautāja sveši­nieks, un viņa seja pauda izbrīnu.

Smouks iesmējās.

— Tas visus pārsteidz. Vai redzat tās augstās grēdas ziemeļrietumos? No turienes es to ieraudzīju pirmo reizi. Bez kāda brīdinājuma. Pēkšņi no tās vietas ieraudzīju visu ezeru. Bet es jau biju atmetis ar roku meklēšanai.

— Es tāpat, — sacīja otrs. — Es jau biju pagriezies atpakaļ, domāju vakar vakarā tikt līdz Stjuartai, te ska­tos — ezers. Ja tas ir tas pats, kur tad ir Stjuarta? Un kur es visu šo laiku esmu malies? Un kā jūs nokļuvāt te? Kā jūs sauc?

— Belju. Kits Belju,

— O, es jūs pazīstu! — Cilvēks staroja smaidā un spa­rīgi paspieda Smoukam roku. — Esmu tik daudz dzirdējis par jums!

— Tātad, cik noprotu, esat lasījis kriminālnotikumu hroniku, — atjokoja Šmouks.

— Nē. — Svešinieks iesmējās un papurināja galvu. — Tikai zinu pēdējos notikumus Klondaikā. Ja jūs būtu noskuvies, es būtu jūs uzreiz pazinis. Es noskatījos, kā jūs ar ruleti apvedāt «Aļņa ragā» ap stūri visu to spēl­maņu baru. Mani sauc Karsons, Endijs Karsons, un es nevaru ne izteikt, kā priecājos iepazīties ar jums.

Karsons bija slaids, stiegrains vīrietis ar dzīvām, mel­nām acīm, un varēja just, ka viņš ir labs biedrs.

— Un tas ir Pārsteigumu ezers? — viņš neticīgi no­murmināja.

— Jā gan.

— Un tā dibenā zelts ir no vienas vietas kā sviests traukā?

— Protams. Te būs kaut kas no šīs ķērnes. — Smouks iebāza roku svārku kabatā un izņēma no turienes kādus sešus tīrradņus. — Te ir tā manta. Jums atliek tikai ienirt, kaut ar aizvērtām acīm, un grābt ar saujām. Bet pēc tam jānoskrien kāda pusjūdze, lai sasildītos.

— Jā, velns lai parauj manas ķeskas, ja jūs neesat mani pārspējis, — Karsons miermīlīgi nolamājās, taču varēja redzēt, ka viņš ir vīlies. — Bet es cerēju izbagarēt visu pa tukšo. Nu, nekas, vismaz būs tas prieks, ka esmu bijis te.

— Prieks! — iesaucās Smouks. — Ja vien mēs tiksim līdz dibenam, Rokfellers salīdzinājumā ar mums šķitīs nabags.

— Bet tas viss ir jūsu, — iebilda Karsons.

— Nebūt ne, mans draugs. Saprotiet, kamēr vien cilvēki meklē zeltu, vēl nekad nav atklāti tādi zelta krājumi. Lai visu to dabūtu augšā, būs vajadzīgas ir jūsu, ir manas, ir mana kompanjona un visu mūsu draugu rokas. Visa Bonanca un Eldorādo kopā nebūs tik bagāta kā pusakrs šī ezera dibena. Galvenais ir nolaist ezeru. Tas prasa miljonus. Es baidos tikai viena: te ir tik daudz zelta, ka, laižot to apgrozībā bez kādas kontroles, tas zaudēs jeb­kuru vērtību.

— Un jūs sakāt… — Karsons aiz pārsteiguma nespēja izteikt visu līdz galam.

— Ka ar prieku pieņemšu jūs. Ezera nosusināšana pra­sīs gadu vai divus gadus un visu naudu, cik vien mums izdosies sadabūt. Bet tas ir izdarāms. Es jau apskatīju apkārtni. Bet šim nolūkam būs vajadzīgs katrs, kas būs ar mieru strādāt par algu. Mums vajadzēs veselu armiju un vispirms piemērotus cilvēkus, lai būtu ar ko sākt darbu. Vai jūs gribat turēties kopā ar mums?

— Vai es gribu? Vai tad es neizskatos pēc gribētāja? Es jūtos kā miljonārs — man nudien ir bail iet pāri tam lielajam ledājam. Šobrīd nav nekādas patikas pārlauzt sev sprandu. Zēl, ka man nav vairāk radžu. Pēdējo iedzinu pazolē tieši tai mirklī, kad jūs pienācāt. Bet kā ar jūsē­jām? Parādiet.

Smouks izstiepa kāju.

— Noberzēta gluda kā slidotava! — iesaucās Karsons, — Jūs, var redzēt, esat pamatīgi kājojis. Pagaidiet drusku, es izvilkšu dažas no savējām un atdošu jums.

Taču Smouks negribēja par to ne dzirdēt.

— Turklāt, — viņš sacīja, — esmu noglabājis pēdas četrdesmit garu virvi tajā vietā, kur mēs gājām pāri ledā­jam. Es ar savu biedru izmantoju to. Tad tā būs droša lieta.

Kāpiens bija grūts un nogurdinošs. Saule žilbinoši ap­spīdēja ledu, Smouks un Karsons svīda un elsa aiz piepū­les. Šur un tur pa ledu krustām šķērsām līkumoja plaisas un aizas, un tādās vietās pēc stundu ilgiem un bīstamiem pūliņiem viņi tika uz priekšu ne vairāk kā simt jardu. Di­vos dienā, kad viņi bija nonākuši pie neliela ezeriņa, kas bija izveidojies ledū, Smouks ierosināja apstāties.

— Derētu iekost gaļu, — viņš teica. — Pēdējā laikā bija jāsavelk stingrāk josta, un man jau ļogās kājas. Bez tam ļaunākais ir aiz muguras. Vēl trīssimt jardu — un mēs būsim pie klintīm. Tālāk iet būs vieglāk, atlikušas vēl tikai dažas riebīgas plaisas un viena galīgi draņķīga — pirms izliekuma. Tur ir diezgan nedrošs ledus tilts, bet mēs ar Mazo tikām pāri.

Ēdot abi vīrieši iepazinās tuvāk, un Endijs Karsons uz­ticēja Smoukam savu dzīves stāstu.

— Es jau zināju, ka atradīšu Pārsteigumu ezeru, — viņš ar pilnu muti murmuļoja. — Man bija jāatrod. Es no­gulēju Franču pakalnus, Lielo Skūkumu un Montē Kristo, un tad atlika vienīgi Pārsteigumu ezers vai žūpošana. Un te nu es esmu. Sieva zināja, ka man veiksies. Es turējos diezgan braši, bet sieva sita mani pušu. Apbrīnojama sie­viete, cilvēks ar zelta rokām, nekad nenokar degunu, cieta kā krams, ne no kā nebaidās, kā radīta priekš manis, un tādā garā. Lūk, paskatieties.

Viņš atspieda vaļā pulksteņa vāciņu, un tā iekšpusē Smouks ieraudzīja pielīmētu mazu fotogrāfiju, no kuras vērās gaišmataina sieviete ar smejošām bērnu sejiņām abās pusēs.

— Puikas? — viņš jautāja.

— Puika un meitene, — lepni atbildēja Karsons.

— Puika ir pusotra gada vecāks. — Viņš nopūtās.

— Bērni varēja būt lielāki, bet mums vajadzēja pagaidīt. Sieva, redzat, bija slima. Plaušas. Bet viņa nolēma nepa­doties. Ko tad mēs zinājām par tādām lietām? Kad ap­precējāmies, es strādāju par ierēdni, par Čikāgas dzelz­ceļa ierēdni. Visi viņas piederīgie bija diloņnieki. Dakteri tolaik sevišķi daudz nezināja. Viņi teica, ka dilonis esot mantots. Sievas ģimenē ar to slimoja visi. Dabūja cits no cita un nemaz nezināja to. Domāja, ka jau piedzimuši slimi ar diloni. Tāds liktenis. Mēs ar sievu pirmos divus gadus dzīvojām viņas mājā. Es nebaidījos. Manā ģimenē neviens neslimoja ar diloni. Bet es sasirgu. Tas lika man padomāt. Tātad kaite ir lipīga. Es aplipu tāpēc, ka elpoju to pašu gaisu, ko viņi.

Mēs ar sievu visu to pārrunājām. Es nevis aizgāju pie ģimenes ārsta, bet lūdzu padomu kādam no jaunajiem speciālistiem. Viņš apstiprināja to, ko es pats jau biju iz­prātojis, un teica, ka Arizona būšot mums piemērotāka. Mēs sakravājām mantas un braucām prom — bez naudas, bez nekā. Es dabūju darbu — sāku ganīt aitas, bet sievu atstāju pilsētā, plaušinieku pilsētā. Tā bija bāztin pie­bāzta ar plaušu slimniekiem.

Nu, protams, dienu un nakti atrazdamies svaigā gaisā, es uzreiz sāku atveseļoties. Dažkārt biju projām mēne­šiem ilgi. Ikreiz, kad atgriezos, viņai bija kļuvis vēl slik­tāk. Viņa kā nevarēja, tā nevarēja atlabt. Bet tad mēs kļuvām gudrāki. Es izrāvu sievu no pilsētas, un viņa sāka kopā ar mani ganīt aitas. Četros gados, vai bija ziema vai vasara, aukstums vai karstums, lietus, sniegs vai sals — vienalga kas, mēs ne reizi negulējām zem jumta un visu laiku klīdām no vienas vietas uz otru. Jums va­jadzēja redzēt, kā mēs pārvērtāmies! Iedegām brūni jo brūni, kļuvām kalseni kā indiāņi, sīksti kā jēlādas siksna. Nosprieduši, ka tagad esam veseli, devāmies uz Sanfran­cisko. Taču bijām pārsteigušies. Otrajā mēnesī mēs abi sākām atklepot asinis. Laidām atpakaļ uz Arizonu pie sa­vām aitām. Nodzīvojām tur vēl divus gadus. Tas mūs iz­glāba. Izārstējāmies pilnīgi. Visi viņas tuvinieki ir ap­miruši. Negribēja mums klausīt.

Tad mēs sapratām, ka pilsētā nav dzīvošana. Izmalām visu Klusā okeāna piekrasti, un mums iepatikās Dienvidu Oregona. Apmetāmies Rogas upes ielejā, iekopām ābeļ­dārzu. Tur var kļūt bagāts, bet neviens to nezina. Dabūju zemes gabalu — protams, uz nomu — par četrdesmit do­lāriem akru. Pēc desmit gadiem šī zeme maksās piecsimt dolāru akrs.

Tad mēs dabūjām pamatīgi rauties. Tas prasa naudu, bet mums, lai iesāktu, nebija ne centa pie dvēseles. Jūs jau zināt, jāuzbūvē māja un kūts, jāiegādājas zirgi, arkli un viss pārējais. Sieva divus gadus nostrādāja par skolotāju. Tad piedzima puika. Taču mēs bijām panākuši savu. Jums vajadzētu redzēt, kādus kokus mēs iestādījām, simt akru, tagad tie jau pavisam lieli. Bet tas viss prasīja izdevumus, un mēs pagarinājām hipotēku. Tāpēc arī es esmu te. Sieva nevarēja nākt līdzi bērnu un ābeju dēļ. Viņa ņemas tur, es, nākamais miljonārs, kaut nelabais mani parāvis, — te.

Karsons starojošām acīm paskatījās uz zaļo ūdeni aiz saulē dzirkstošā ledus ezera viņā krastā, vēlreiz palūkojās uz fotogrāfiju un nomurmināja:

— Tā tik ir sieviete! Vienmēr panāk savu. Viņa tikai negribēja mirt, kaut gan tad, kad aizgāja ganīt aitas, no viņas bija palikuši pāri kauli un āda un uguntiņa iekšā. O, tagad viņa ir tieva. Resna nebūs nekad. Bet otru tik tieviņu un skaistu sievieti man savu mūžu nav gadījies redzēt, un, kad es pāriešu mājās un ābeles sāks nest aug­ļus, bet mazie sāks iet skolā, mēs abi brauksim uz Parīzi. Es neesmu sevišķi augstās domās par šo pilsētu, bet sieva ir kā uzburta uz to.

— Jā, te jūs atradīsiet zeltu, kas jums palīdzēs nokļūt Parīzē, — pārliecinoši sacīja Smouks. — Mums tikai jā­dabū tas rokā.

Acīm mirdzot, Karsons pamāja ar galvu.

— Zināt, ko es jums teikšu? Mūsu augļu dārzs ir labā­kais visā Klusā okeāna piekrastē. Arī klimats ir labs. Tur mūsu plaušām nav ko baidīties no diloņa. Tiem, kam bijis slikti ar plaušām, zināt, jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem. Ja jūs domājat ietaisīties kaut kur uz dzīvi, papriekš iemetiet acis mūsu ielejā, neko vairāk. Un kā tur ķeras zivis! Sa­kiet — vai jums ir kādreiz gadījies izvilkt trīsdesmit pie­cas mārciņas smagu lasi ar parasto makšķeri? Tur ir ko pacīnīties, draudziņ!

— Es esmu vieglāks nekā jūs par četrdesmit mārci­ņām, — teica Karsons. — Ļaujiet man iet pirmajam.

Viņi stāvēja pie plaisas. Tā bija milzīga, ne mazāk kā simt pēdu plata, nevis ar asām, bet gan nolaidenām, laika zoba nograuztām malām. Šajā vietā, kur viņi stāvēja, le­dus aizas malas savienoja blīvi sagulējis sniegs, kas pa pusei ari bija pārvērties par ledu. Viņi nevarēja saskatīt šīs sniega masas apakšējo kranti, kur nu vēl plaisas di­benu. Tilts kusa un drupa, kuru katru brīdi draudēdams sabrukt. Varēja redzēt, ka nesen no tā atlūzuši lieli ga­bali, un, kad Smouks un Karsons aplūkoja tiltu, savu pustonnu smags blāķis atrāvās un nogāzās lejā.

— Rādās, ka nav labi, — teica Karsons un drūmi pa­šūpoja galvu. — Un rādās vēl ļaunāk nekā tad, kad es nebiju miljonārs.

— Bet mums ir jātiek pāri, — sacīja Smouks. — Mēs jau gandrīz vai esam pāri. Atpakaļ taču negriezīsimies. Pavadīt augu nakti uz ledus arī nevaram. Bet cita ceļa nav. Mēs ar Mazo izpētījām kādu jūdzi visapkārt. Tiesa, kad mēs te gājām pāri, tas viss izskatījās daudz labāk.

— Jāiet pa vienam. Es pirmais. — Karsons paņēma sa­ritināto virvi, ko turēja rokā Smouks. — Jūs nāksiet aiz\: manis. Es ņemšu virvi un cērti. Padodiet roku, lai man vieglāk nošļūkt lejā.

Lēni un piesardzīgi viņš nolaidās līdz tiltam un apstā­jās, lai galīgi sagatavotos bīstamajam pārgājienam. Kar-, sonam uz muguras bija mantu maiss. Viņš aptina ap ple­ciem virvi, kuras viens gals bija stingri piesiets pie jostas.

— Es mīļuprāt atdotu labu tiesu no saviem miljoniem par tiltu būvētāju arteli, — viņš teica, bet jautrais un blēdīgais smaids liecināja, ka tā ir tikai runāšana. Un viņš piebilda: — Nekas, tikšu pāri kā kaķis.

Ar cērti un garo nūju, kas noderēja Karsonam par alpī­nista spieķi, viņš turēja līdzsvaru kā virves dejotājs. Viņš uzmanīgi izstiepa uz priekšu kāju un tūlīt parāva to at­pakaļ: varēja redzēt, ka tas prasa piepūli.

— Labāk es būtu izputējis, — viņš smaidīdams teica. — Ja šoreiz es kļūšu par miljonāru, vairs nekad ar tādām lietām nenodarbošos. Tas ir pārāk ķēpīgi.

— Gan jau būs labi, — drošināja Smouks. — Es jau to vienreiz esmu darījis. Ļaujiet man iet pirmajam.

— Bet jūs esat par četrdesmit mārciņām smagāks nekā es, — mazais vīriņš iebilda. — Vēl drusku, un es saņem­šos. Tā, esmu gatavs. — Un viņš vienā mirklī savaldīja uztraukumu. — Lai dzīvo Roga un mūsu āboli! — viņš sacīja, uzmanīgi un viegli izstiepdams vienu un pēc tam pievilkdams klāt otru kāju. Ļoti lēni un apdomīgi viņš no­gāja divas trešdaļas ceļa. Tad apstājās, lai apskatītu ieplaku, kurai bija jātiek pāri un kuras dibenā rēgojās nesen izveidojusies plaisma. Smouks ieraudzīja, ka Kar­sons iesāņus palūkojas bezdibenī un sagrīļojas.

— Galvu augšā! — Smouks pavēloši uzkliedza. — Nu, uz priekšu!

Mazais cilvēciņš paklausīja un aizgāja līdz galam, vairs ne reizi nenodrebējis. Saulē atkususī plaismas pretējā mala bija slidena, bet ne stāva; Karsons aizkļuva līdz šaurajai dzegai, pagriezās un apsēdās.

— Tagad jūsu kārta! — viņš uzsauca. — Tikai neap­stājieties un neskatieties uz leju. Tāpēc man gandrīz iz­gāja plāni. Tikai bez apstāšanās — tas ir viss. Kustieties žigli! Tilts ir pamatīgi sačākstējis.

Balansēdams ar kārti, Smouks sāka iet. Bija skaidrs, ka tilts tikko turas. Smouks juta, ka sniega masa zem kājām nodreb, mazliet sakustas un tad nodreb vēl stiprāk. Pēk­šņi atskanēja spalgs brākšķis. Viņš saprata, ka aizmugurē kaut kas notiek. Pietika paskatīties uz Karsoņa saspringto, izbīļa pilno seju. No apakšas nāca tikko saklausāma ūdens burbuļošana, un Smouks nevilšus paraudzījās mirgojošajā bezdibenī. Bet tūlīt arī pacēla acis, lai skatītos tikai uz priekšu. Nogājis divas trešdaļas ceļa, viņš atradās pie tās pašas ieplakas, kuras dibenā bija plaisma. Pēc asajām, saulē neapkusušajām malām varēja noprast, ka plaisma izveidojusies nesen. Smouks jau grasījās kāpt tai pāri, kad piepeši malas, nepārtraukti šņirkstot, sāka attālināties viena no otras. Viņš steigšus spēra platu soli, bet zābaks ar nodilušajām radzēm nenoturējās ieplakas pretējā malā. Smouks nokrita uz mutes un ieslīdēja spraugā; kājas ka­rājās virs bezdibeņa, krūtis balstījās uz spieķa, kuru viņš krītot bija pamanījies sagriezt šķērsām.

Vispirms Smouks sajuta nelabumu, tik stipri sāka dau­zīties sirds. «Kāpēc es nekrītu tālāk?» bija pirmā doma. Aiz muguras kaut kas brakšķēja, drebēja un pārvietojās, un Smouka spieķis vibrēja līdzi. No apakšas, no pašām ledāja dzīlēm nāca klusināta, dobja dārdoņa — tur lejā nobrukušie sniega blāķi bija sasnieguši aizas dibenu. Un tomēr tilts, palicis otrā galā bez balsta un vidū pārlūzis, turējās, kaut gan tā daļa, kurai Smouks bija ticis pāri, bija noslīgusi uz leju par divdesmit grādiem. Viņš redzēja Karsoņu, kas, uzrāpies uz klints dzegas un abām kājām atspēries kūstošajā sniegā, ātri tina nost no pleciem un pārtina uz rokas virvi.

— Pagaidiet! — viņš uzsauca. — Nekustieties, citādi visa tā būšana nogāzīsies lejā.

Viņš ar ašu skatienu noteica attālumu, norāva kaklautu, piesēja to pie virves un, izņēmis no kabatas otru kaklautu, piesēja klāt arī to. No kamanu iejūga siksnām un sapītām īsām/jēlādas slejām sasietā virve bija gan viegla, gan stiprar'Jau pats pirmais metiens bija veiksmīgs, un Smouks satvēra galu. Viņš gribēja tūlīt rāpties laukā no spraugas, bet Karsons, kurš bija apjozies ar virvi, atturēja viņu.

— Apsieniet ari jūs sev apkārt, — viņš pavēlēja.

— Ja es kritīšu, arī jūs aizraušu līdzi, — Smouks iebilda.

Mazais vīriņš kļuva nepiekāpīgs.

— Klusu! — viņš pārtrauca Smouku. — No jūsu balss vien tas viss var sakustēties.

— Bet ja es sakustēšos … — Smouks iesāka.

— Klusu! Nekur jūs nekustēsieties. Dariet, ko es lieku. Lūk, tā — virvi zem padusēm. Sasieniet stingri. Tā! Rā­pieties laukā! Nāciet, bet viegli. Es vilkšu. Jūs tikai nāciet. Nu, tā. Vieglāk! Vieglāk!

Smoukam bija atlicis noiet vēl kādas desmit pēdas, kad sākās tilta galīgais sabrukums. Bez trokšņa, rāvieniem tas iegruva aizvien dziļāk un dziļāk.

— Ātrāk! — uzsauca Karsons, pagūtnēin tverdams virvi, kas, Smoukam ātri tuvojoties, kļuva vaļīga.

Brīdī, kad tilts sabruka pavisam, Smouks ar pirkstiem ieķērās ledus sienas cietajā malā, bet viņa ķermenis rāvās līdzi tiltam, kas gāzās lejā. Karsons, sēdēdams uz klints, atspērās un no visa spēka vilka virvi. Ar milzu piepūli vi­ņam izdevās pievilkt Smouku pie sienas augšējās malas, toties Karsons pats nevarēja noturēties savā nišā. Viņš kā kaķis apgriezās apkārt un, izmisīgi ķerdamies pie gludā ledus, noslīdēja lejā. Zem viņa četrdesmit pēdu garās, stingri nostieptās virves galā tikpat izmisīgi ķepurojās Smouks, un, iekams no dziļuma nākošie dārdi pavēstīja, ka sniega tilts ir sasniedzis aizas dibenu, abi vīri bija ap­stājušies kritienā. Karsons bija pirmais atradis atbalsta punktu, un, no visa spēka savilcis virvi, viņš noturēja Smouku,

Tagad abi gulēja katrs savā iegrobē, taču Smouka iedobums bija tik sekls, ka, ar visu augumu pieplacis pie klints un ķerdamies pie nokares, viņš katrā ziņā būtu nogāzies, ja nebūtu paglābusi virve. Smouks gulēja izlie­kuma malā un nevarēja redzēt, kas ir zem viņa. Pagāja vairākas minūtes, iekams viņš novērtēja situāciju un ātri apguva prasmi pielipt pie slapjā un slidenā ledus. Mazais vīriņš ierunājās pirmais.

— Ei! — viņš uzsauca un pēc īsa brīža turpināja: — Ja jūs varat vēl kādu joni noturēties un palaist vaļīgāk virvi, es apgriezīšos apkārt. Pamēģiniet.

Smouks centās noturēties bez virves.

— Varu, — viņš teica. — Pasakiet, kad būsiet gatavs. Bet ātri.

— Apmēram trīs pēdas zemāk ir vieta, kur nolikt kā­jas, — sacīja Karsons. — Tas būs viens divi. Vai esat gatavs?

— Aiziet!

Nebija joka lieta nolaisties jardu zemāk, apgriezties un apsēsties, bet Smoukam bija vēl grūtāk palikt guļus un saglabāt stāvokli, kas prasīja ik mirkli arvien lielāku mus­kuļu piepūli. Viņš jau juta, ka sāk slīdēt lejup, bet tad virve nostiepās un, pacēlis acis, viņš ieraudzīja biedru. Asinis bija atplūdušas no saulē iedegušās Karsoņa sejas, tā izskatījās dzelteni bāla, un Smouks iedomājās, kāds gan viņš pats varētu izskatīties. Bet, ieraudzījis Karsoņu ar drebošiem pirkstiem grābstāmies gar nazi, viņš no­sprieda, ka tas ir pārbijies un nolēmis pārgriezt virvi.

— N-n-nekas, — mazais vīriņš teica, zobiem klabot.

— Es nebaidos. Tie ir tikai nervi, kaut velns tos parāvis! T-t-tūliņ viss būs kārtībā.

Smouks skatījās, kā Karsons, čokurā sarāvies, drebošs un neveikls ar vienu roku pievelk virvi, bet ar otru cērt ledū dobuļus kājām.

— Karson, — izdvesa Smouks, — jūs esat brašs puika, nudien brašs!

Atbildes smaids bija nožēlojams un aizkustinošs.

— Es nekad neesmu varējis izturēt augstumu, — Kar* sons atzinās. — Man no tā vienmēr kļūst nelabi. Kā būtu, ja es brīdi atvilktu elpu? Pēc tam es izcirtīšu bedrītes dziļākas, lai varētu izvilkt jūs.

Smoukam kļuva silti ap sirdi.

— Paklausieties, Karson. Jums jāpārgriež virve. Tik un tā jūs mani neizvilksiet, un nav nekādas jēgas mums abiem aiziet bojā. Nazis jums ir, grieziet pušu.

— Klusējiet! — sašutis Smouku pārtrauca Karsons.

— Kas tās par runām?

Smouks nevarēja nepamanīt, ka dusmas labvēlīgi iedarbojušās uz biedra nerviem. Toties viņa paša nerviem tās bija īstas mocības gulēt pieplakušam pie ledus un, sa­sprindzinot visus spēkus, turēties, lai nenokristu.

Vaids un uzkliedziens «Turieties!» brīdināja Smouku. Ar pārcilvēcisku piepūli piespiedis seju pie ledus, viņš sa­juta, ka virve kļūst vaļīgāka, un saprata, ka Karsons slīd lejup pie viņa. Viņš neiedrošinājās pacelt acis, kamēr nesajuta, ka virve ir nostiepusies, un nesaprata, ka biedrs atkal ir atradis balstu.

— Cik tur trūka, un būtu bijis vakars! — Karsons teica drebošā balsī. — Es nošļūcu veselu jardu. Tagad pagai­diet. Man jāizcērt jauni iedobumi. Nebijis šis nolādētais ledus tik vājš, mums viss būtu nodarīts gods godam.

Ar kreiso roku palīdzēdams Smoukam turēties, mazais vīriņš ar labo roku skaldīja ledu. Pagāja desmit minūšu.

— Paklausieties, ko es izdarīju! — Karsons uzsauca.

Es izcirtu iedobumus kājām un rokām, lai mēs abi va­rētu stāvēt blakus. Es palēnām vilkšu virvi, bet jūs lieniet šurp, tikai bez steigas. Un es pateikšu, kas jums jādara vispirms. Es jūs noturēšu virvē, bet jūs tieciet vaļā no sava nesamā. Sapratāt?

Smouks pamāja ar galvu un piesardzīgi jo piesardzīgi attaisīja siksnas. Pagrozījis plecus, viņš atbrīvojās no maisa, un Karsons redzēja, ka tas noslīd pār malu un pazūd.

— Tagad es metīšu nost savējo! — viņš uzsauca Smou­kam. — Pacietieties vēl mazdrusciņ.

Pēc piecām minūtēm sākās augšupkāpiens. Vispirms gar piedurknēm noberzējis plaukstas sausas, viņš ar rokām ieķērās ledū; nostieptās virves turēts un vilkts, viņš līda un rāpās, apstājās un pieplaka pie stāvuma. Viens viņš nebūtu ticis uz priekšu ne soli. Viņš gan bija stiprāks, to­ties arī par četrdesmit mārciņām smagāks, tāpēc nevarēja noturēties tik stingri kā Karsons. Kad aiz muguras bija palikusi trešdaļa ceļa, kāpums kļuva vēl stāvāks, ledus nebija vairs tik irdens, un Smouks sajuta, ka virve nevelk viņu ar līdzšinējo spēku. Viņš līda aizvien lēnāk un lēnāk. Te nebija kur apstāties un palikt. Lai cik izmisīgi Smouks pūlējās, viņš neviļus apstājās un tūlīt pat sāka slīdēt lejā.

— Krītu! — viņš iekliedzās.

— Es arī, — caur zobiem atbildēja Karsons.

— Tad laidiet vaļā virvi!

Virve nostiepās veltīgā piepūlē, Smouks sāka slīdēt vēl ātrāk; veldamies garām savam iepriekšējam patvērumam un ledus izcilnim, viņš uz brīdi ieraudzīja Karsoņu, kurš, nogāzies no kājām, ķepurojās kā negudrs, lai noturētos nekritis. Pārvēlies pār malu, Smouks bija pārsteigts, ka nelido bezdibenī. Virve joprojām turēja Smouku, kad virtš/ slīdēja lejup pa stāvumu, kas drīz kļuva lēzenāks, un bei­dzot viņš atradās citā iedobē jauna izciļņa priekšā. Kar- sonu vairs neredzēja: viņš gulēja tajā pašā vietā, kur pirmīt bija atradies Smouks.

— Re, kāl — viņš izdzirdēja Karsoņa drebošo balsi.

— Re, kāl

Brīdi valdīja klusums, tad virve sāka raustīties.

— Ko jūs darāt? — uzsauca Smouks.

— Taisu iedobumus rokām un kājām, — nedroši atsau­cās Karsons. — Pagaidiet tikai. Es jūs izvilkšu, ka nebūs ko redzēt. Neliecieties zinis, kā es runāju. Tas man no uz­traukuma. Citādi ar mani viss ir kārtībā. Gan jūs redzēsiet, j — Jūs ar visu spēku turat mani, — teica Smouks.

— Ledus kūst, un jūs agri vai vēlu nogāzīsieties kopā ar mani. Jums jālaiž vaļā. Vai dzirdat? Nav nekāda jēga mums abiem aiziet bojā. Sapratāt? Jūs esat velna pulveris, otru tādu var pameklēt, bet vairāk nekā jūs nevarat izda­rīt. Jums jālaiž vaļā.,

— Klusējiet taču! Šoreiz es iedobumus izcirtīšu tik dzi­ļus, ka zirgs varēs nostāties.

— Diezgan esat mani vilcis, — uzstāja Smouks. — Lai­diet mani vaļā.

— Cik reižu es esmu jūs izvilcis? — bargi noprasīja Karsons.

— Daudz reižu un pilnīgi veltīgi. Visu laiku jūs slīdat lejā.

— Un mācos rīkoties drošāk. Es vilkšu jūs tik ilgi, ka­mēr nebūsim izkļuvuši no šejienes. Sapratāt? Kad dievs radīja mani par vieglo svaru, viņš, jādomā, zināja, ko dara. Bet tagad esiet kluss. Esmu aizņemts.

Vairākas minūtes pagāja klusumā. Smouks dzirdēja, kā nazis šķindēdams cērtas ledū; vienu otru reizi ledus drum­stalas pārlidoja pāri viņa izcilnim. Slāpju mocīts, turēda­mies ar rokām un kājām, viņš ar lūpām ķēra šīs skamba- las, ļāva tām izkust un tad norija.

Viņš izdzirdēja Karsoņu ievaidamies un tad izmisumā nostenamies; virve kļuva ļengana, un Smouks no visa spēka ieķērās ledū. Tajā pašā mirklī virve atkal savilkās. Smouks pacēla acis: aiz izciļņa parādījās nazis un pa stāvo nogāzi slīdēja uz viņa pusi ar smaili pa priekšu. Viņš ax vaigu piespieda nazi, sarāvās, kad tas sāpīgi iegrieza, piespieda vēl ciešāk, un nazis apstājās:

— Esmu gan es tūļa! — sarūgtināts iesaucās Karsons»

— Nebēdājiet, es to noķēru, — atbildēja Smouks.

- Ko jūs sakāt! Pagaidiet! Man kabatā ir vesels mu« žurs auklas. Es nometīšu to jums, un jūs piesiesiet nazi.

Snaouks neatbildēja. Viņš atgainīja domu pēc domas.

— Ei, jūs! Te būs aukla. Pasakiet, kad esat dabūjis.

Mazs kabatas nazītis, iesiets auklā par smagumu, slī­dēja lejā pa ledu. Smouks satvēra to, ar zobiem un roku atvāza lielo asmeni un pārbaudīja, vai ir ass. Tad viņš piesēja auklas galā lielo nazi.

— Velciet! — viņš uzsauca.

Acu nenovērsdams, viņš skatījās, kā nazis ceļas augšā. Bet viņš redzēja ne tikai nazi — redzēja arī nobijušos, tomēr nelokāmo mazo vīriņu, kas, trīcēdams un zobus kla­binādams, galvai griežoties, prata pārvarēt nelabumu un vārgumu un turējās kā varonis. Kopš tikšanās ar Mazo neviens, cilvēks Smoukam nebija iepaticies tik ātri kā Kar­sons. Tas bija gaļas ēdājs no galvas līdz kājām, īsts draugs, gatavs iet bojā otra dēļ, ar tik stingru raksturu, ka to pat nāves bailes nespēja satricināt. Taču arī Smouks aukstasinīgi apsvēra situāciju.- Diviem nebija nekādu iz­redžu uz glābiņu. Lēni, bet neapturami viņi slīdēja uz bezdibeni, un viņš, Smouks, smagāks būdams, vilka mazo vīriņu līdzi. Karsons varēja pielipt kā muša. Viens viņš izglābtos.

— Ak, mēs! — aiz izciļņa Smoukam virs galvas atska­nēja balss. — Tagad mēs izkļūsim no šejienes viens divi.

Karsons centās, cik spēja, lai balss skanētu jautri un pārliecināti, un Smouks izlēma.

— Paklausieties, ko es teikšu, — viņš stingri sacīja, velti mēģinādams atgaiņāt iztēles atdzīvināto Džojas Gas- telas sejju. — Es uzsūtīju jums augšā nazi, lai jūs ar to tiktu laukā no šejienes. Sapratāt? Ar kabatas nazi es pār­griezīšu auklu. Labāk vienam izglābties nekā diviem aiz­iet bojā, sapratāt?

— Izglābties diviem vai nevienam! — drebošā, bet pār­liecinātā balsī atbildēja Karsons. — Ja jūs noturēsieties vēl kādu minūti…

— Es jau tā turos pārāk ilgi. Es neesmu precējies. Mani negaida ne burvīga slaida sieva, ne bērneļi, ne ābeles. Sapratāt? Bet tagad ceļojiet tālāk!

— Pagaidiet! Dieva dēļ, pagaidiet! — iekliedzās Kar­sons. — Nedariet to! Ļaujiet man jūs izvilkt. Esiet mie­rīgs, vecais draugs. Gan redzēsiet, ka mēs izkulsimies. Es izrakšu tādas bedres, ka māja un kūts saies iekšā.

Smouks neatbildēja. Kā apburts skatīdamies uz nazi, viņš lēni un apdomīgi grieza, kamēr viena no trim slok­snēm pārtrūka.

— Ko jūs darāt? — izmisumā iekliedzās Karsons. — Ja jūs to pārgriezīsiet, es jums nekad nepiedošu, nekad. Es jums saku — vai nu glābsimies abi, vai neviens. Mēs tū­liņ tiksim laukā. Pagaidiet! Dieva dēļ!

Un Smouks, kas nenovērsdamies skatījās nz pārgriezto sloksni piecas collas no savām acīm, juta, ka bailes laupa viņam visus spēkus. Viņš negribēja mirt. Vizošais bezdi­benis iedvesa šausmas, un pārbīlī viņš pieķērās bezjēdzī­gai cerībai — varbūt vilcināšanās nesīs glābiņu. Bailes mudināja viņu uz šo kompromisu.

— Lai notiek, — viņš atsaucās. — Es pagaidīšu. Dariet, ko varat. Bet to gan es jums pasaku, Karson: ja mēs at­kal sāksim slīdēt, es pārgriezīšu virvi.

— Klusu! Izmetiet to no prāta. Ja mēs, draugs, sāksim kustēties, tad tikai uz augšu. Es līpu klāt kā plāksteris. Es noturētos pat tad, ja te būtu divtik stāvāks. Vienai kā­jai jau esmu izkapājis palielu caurumu. Bet tagad esiet kluss un ļaujiet man strādāt.

Lēni vilkās minūtes. Smouks pievērsa visas domas smeldzošajām sāpēm pirkstā, kuram bija atlūzis ienadzis. «Vajadzēja šorīt nošķērēt,» viņš nodomāja. «Jau tad tas traucēja.» Un nosprieda: līdzko būs izkļuvis no aizas, tū­liņ pat nogriezīs. Pēkšņi Smouks ieraudzīja .pirkstu u.n ienadzi pavisam citām acīm. Vēl kāda minūte, labākajā gadījumā pāris minūšu, un pirksts var pārvērsties par sakropļota līķa daļu aizas dibenā. Apzinādamies savas bailes, Smouks ienīda pats sevi. Nē, lāča gaļas ēdāji ir cita kaluma! Dusmās un pašnicinājumā viņš bija gatavs ar vienu vēzienu pārgriezt virvi. Taču bailes piespieda no­laist nazi, un Smouks, drebēdams un sviedriem noplūz- dams, atkal piekļāvās pie slidenās nogāzes. Viņš pūlējās iestāstīt sev, kāpēc dreb: viņš ir caurcaurēm izmireis, spiezdamies pie kūstošā ledus, — bet dvēseles dziļumos zināja, ka tas nav tiesa.

Smouks izdzirdēja kliedzienu, vaidu, un virve negaidot kļuva vaļīga. Viņš sāka slīdēt. Slīdēja ļoti, ļoti lēni. Virve gan savilkās, tomēr Smouks slīdēja tālāk. Karsons neva­rēja viņu noturēt un slīdēja kopā ar viņu. Smouka iz­stieptā kāja sajuta tukšumu, un viņš zināja, ka tūlīt iegāzīsies bezdibenī. Zināja arī to, ka krizdams aizraus līdzi Karsoņu.

Žilbinoši skaidri aptvēris, kas ir pareizi un kas ir ap­lami, viņš aklā izmisumā pārvilka ar naža asmeni pār virvi, ieraudzīja to pārtrūkstam, juta, ka slīd aizvien ātrāk ,,. krīt.. ,

Kas notika tālāk, Smouks vairs nesaprata. Samaņu viņš nezaudēja, bet viss notika pārāk strauji un pēkšņi. Viņš nevis līdz nāvei sasitās, bet tajā pašā mirklī ar kājām iekrita ūdenī, un viņam sejā iecirtās šļāce. Sākumā Smouks iedomājās, ka aiza nav tik dziļa, kā bija licies, un ka viņš laimīgi nonācis lejā. Bet drīz vien viņš saprata, ka ir mal­dījies. Aizas pretējā siena atradās desmit, divpadsmit pēdu no viņa. Smouks sēdēja baseinā, ko, pilot no izliekuma un stāvā strūklā tekot lejā no desmit pēdu augstuma, ledus izcilnī bija izdobis kušanas ūdens. Tajā vietā, kur viņš sēdēja, ūdens bija divas pēdas dziļš un sniedzās līdz ma­lām. Smouks palūkojās pār malu: pa simtiem pēdu garās šaurās aizas dibenu aizlocījās putās sakulta straume.

— Vai dieviņ, ko jūs esat izdarījis! — šausmās ieklie­dzās Karsons.

— Paklausieties, — atsaucās Smouks, — esmu sveiks un vesels, tupu līdz kaklam ūdenī. Te ir arī mūsu maisi. Tūlīt apsēdīšos uz tiem. Te pietiek vietas vēl cilvēkiem se­šiem, Ja sākat slīdēt, turieties tuvāk pie sienas, un jūs nonāksiet tepat. Bet labāk rāpieties augstāk un tieciet laukā no šejienes. Ejiet uz būdu. Tur kādam ir jābūt. Es redzēju dūmus. Sadabūjiet virvi vai kaut ko tādu, no kā var sameistarot virvi, nāciet atpakaļ un izmakšķerējiet mani no šejienes.

— Jūs sakāt taisnību? — neticīgi vaicāja Karsons.

— Lai es izputu, ja man nav taisnība. Dariet to labi žigli, citādi es vēl saķeršu iesnas.

Lai sasildītos, Smouks ar papēdi sāka lauzt ledū noteku ūdenim. Kad viss ūdens bija aiztecējis, Smouks izdzirdēja tālu balsi. Karsons pavēstīja, ka ticis līdz augšai.

Pēc tam Smouks noņēmās ar drēbju žāvēšanu. Siltajā vēlīnas pēcpusdienas saulē viņš novilka visus apģērba gabalus un izplāja tos ap sevi. Sērkociņiem ūdens klāt nebija ticis, un Smoukam izdevās izžāvēt tabakas šķipsnu* un rīsa papīra gabaliņu un uztīt papirosus.

Divas stundas kails nosēdējis uz maisiem un izsmēķē- jies, viņš izdzirdēja augšā labi pazīstamu balsi*

— Ei, Smouk! Smouk!

— Sveika, Džoja Gastela! — viņš atsaucās, — Kā jūs te gadījāties?

— Vai esat sasities?

— Nevienas skrambiņas!

— Tēvs laiž jums lejā virvi. Vai redzat to?

— Jā, man tā ir jau rokā, — Smouks atbildēja. — Lū­dzu, pagaidiet drusciņ.

— Kas noticis? — Džoja pēc brīža uztraukta jautāja, — Jūs droši vien esat ievainots.

— Nē, neesmu. Es ģērbjos,

— Ģērbjaties?

— Jā. Es izpeldējos. Tā. Gatavs! Velciet!

Vispirms viņš uzsūtīja augšā abus maisus, par ko Džoja Gastela viņu sarāja, pēc tam ļāva izvilkt pats sevi.

Džoja starojošām acīm lūkojās uz Smouku, kamēr vi­ņas tēvs un Karsons tina kopā virvi.

— Kā jūs tā varējāt pārgriezt virvi? — meitene iesau­cās. — Tas ir lieliski, tik tiešām trūkst vārdu.

Smouks atmeta ar roku, it kā atvairīdams uzslavas.

— Es zinu visu, — viņa neatlaidās. — Karsons man izstāstīja. Jūs upurējāt sevi, lai glābtu viņu.

— Nekā tamlīdzīga, — Smouks sameloja. — Es jau sen redzēju, ka apakšā gaida tāds peldbaseins.