Smouks un mazais

Dieva misēklis

— Tprū! — Smouks uzsauca suņiem, ar visu svaru uz- guldamies uz kārts, lai apturētu kamanas.

— Kāda muša tev iekoda? — neapmierināts apvaicājās Mazais. — Te ūdens nav, var braukt droši.

— Tas gan, bet paskaties uz sliedēm, kas nogriežas pa labi, — atbildēja Smouks. — Es domāju, ka šajā apvidū neviens nezieino.

Suņi tūlīt nogūlās sniegā un sāka grauzt starp nagiem iesalušo ledu. Pirms piecām minūtēm tas vēl bija bijis ūdens. Dzīvnieki bija ielūzuši ar sniegu segtajā ledus kārtiņā, zem kuras slēpās avota ūdens, kas sūcās no krasta un krājās uz trīs pēdas biezās Nordbeskas upes ledus garozas.

— Pirmo reizi dzirdu, ka Nordbeskā kāds dzīvo, — teica Mazais, skatīdamies uz aizputināto taku, ko sedza divas pēdas biezs sniegs; tā šķērsoja upi taisnā leņķī un nozuda neliela strauta ietekā Nordbeskas kreisajā krastā. — Varbūt tie bijuši mednieki un sen jau aizvākušies ar visām mantām.

Cimdus nenovilcis, Smouks norausa no takas čaugano sniegu, padomāja, norausa vēlreiz un atkal iegrima domās.

— Nē, — viņš nosprieda, — pēdas ved uz abām pusēm, bet pēdējo reizi braukuši uz augšu pa strautu. Lai nu kas ir bijuši šie cilvēki, tagad viņi ir tur, par to nav šaubu. Te neviens nav braucis rfedēļām. Bet kāpēc viņi tik ilgi te palikuši? To gan es gribētu zināt.

— Bet es gribētu zināt, kur mēs šodien apmetīsimies uz naktsguļu, — teica Mazais, sadrūvējies lūkodamies uz dienvidrietumiem, kur debesmalā jau biezēja tumsa.

— Brauksim pa šo pašu ceļu, pa strautu uz augšu, — ierosināja Smouks. — Tur ir daudz sausu koku. Varam apmesties uz nakšņošanu kurā katrā laikā.

— Skaidra lieta, apmesties varam, bet, ja negribam no­mirt badā, mums ir jāpasteidzas un jābrauc pareizā vir­zienā.

— Pie šī strauta mēs kaut ko atradīsim, — turpināja Smouks.

— Bet apskati mūsu pārtikas krājumus, apskati su- ņusl — iesaucās Mazais. — Apskati… eh, velns, nu labi! Tik un tā būs pēc tava prāta.

— Tas mūs neaizkavēs ce|ā nevienu dienu ilgāk, — ap­galvoja Smouks. — Iespējams, ka būs jānobrauc ne vai­rāk kā viena lieka jūdze.

— Vienas nieka jūdzes dēļ cilvēki ir aizgājuši bojā, — atcirta Mazais, drūmā piekāpībā pašūpodams galvu. — Ejam meklēt nepatikšanas. Augšā, nožēlojamais jēl- kāji, nu, augšā! Ei, Jautrais! Augšā!

Stūres suns paklausīja, un pajūgs, stiegot irdajā sniegā, gurdeni sakustējās.

— Tprū! — ieaurojās Mazais. — Būs jāiemin ceļš.

Smouks izvilka no kamanām sniega kurpes, piestipri­nāja tās pie mokasīniem un devās uz priekšu, lai piemī­dītu mīksto sniegu.

Tas bija smags darbs. Gan suņi, gan cilvēki jau dau­dzas dienas nebija, kā nākas, ēduši, un viņu spēki sāka apsīkt. Viņi gāja pa strauta gultni, bet tā līkumoja pa tik krauju nogāzi, ka ceļinieki ar lielām pūlēm veica nepār­traukto, smago kāpumu. Augstās klinšu sienas sagāja aizvien tuvāk kopā, tā ka drīz viņu ceļš veda pa šauras aizas dibenu. Augstie kalni neļāva iekļūt te ilgajai krēs­lai, tāpēc aizā bija gandrīz tumšs.

— Tās nu gan ir lamatas, — teica Mazais. — Pretīgi pat skatīties. īsti elles vārti. Te var gadīties visādas ligas.

Smouks neatbildēja, un viņi pusstundu klusēdami lau­zās uz priekšu. Klusumu atkal iztraucēja Mazais.

— Man ir nojauta, — viņš norūca. — Jā, rnan ir no­jauta, un es tev pateikšu, ja tev ir patikšana uzklausīt.

— Klāj vien vaļā, -r- skubināja Smouks.

— Redzi, es nepārprotami nojaušu, ka mēs kādas dienas netiksim laukā no šī cauruma. Iekulsimies ķezā, nokluk- nēsim te labu laiku un vēl maķenītiņ.

— Vai par ēdamo tava nojauta arī kaut ko saka? — nelaipni apjautājās Smouks. — Mums nav ēdamā labam laikam un vēl maķenītiņ.

— Neko nesaka. Es domāju, gan kaut kā izgrozīsimies. Bet vienu es tev, Smouk, pateikšu skaidri un gaiši. Esmu gatavs apēst jebkuru no mūsu suņiem, tikai ne Jautro. Viņam es klāt neķeršos, to es nespēju.

— Nebēdā! — zobgalīgi teica Smouks. — Mana no­jauta darbojas vēl labāk. Tā saka man, ka suņi nebūs jāēd, Vai nu tā būs aļņa, vai brieža gaļa, vai ceptas pai­palas, mēs te pat uzbarosimies.

Mazais neizsakāmā riebumā nosprauslājās, un viņi at­kal kādu stundas ceturksni nepārmija ne vārda.

— Te nu sākas tā tava ķeza, — ierunājās Smouks, ap­stādamies un vērīgi skatīdamies uz kaut ko, kas gulēja takas malā.

Mazais atstāja kārti, piebiedrojās Smoukam, lai arī ap­lūkotu sniegā guļošo ķermeni.

— Gluži brangs, — sprieda Smouks.

— Paskaties uz viņa lūpām, — sacīja Mazais.

— Stīvs kā koks, — teica Smouks, pavilkdams līķi aiz rokas; tā neliecās, toties sakustējās viss ķermenis.

— Pacel un nomet viņu zemē, un viņš salūzīs gaba­los, — piezīmēja Mazais.

Cilvēks gulēja uz sāniem, sala sastindzināts. No tā, ka ķermenis nebija apsnidzis, varēja secināt, ka viņš guļ te neilgu laiku.

— Pamatīgi sniga tikai pirms trim dienām, — teica Mazais.

Smouks pamāja ar galvu, noliecās pār mirušo un, pa­griezis to ar seju uz augšu, parādīja lodes atstātu ievai­nojumu deniņos. Tad paraudzījās apkārt un pameta ar galvu uz sniegā nosviesta revolvera pusi.

Simt jardu tālāk viņi uzdūrās vēl vienam līķim, kas gulēja knūpus uz takas.

— Divas lietas ir pilnīgi skaidras, — teicu Smouks. — Abi ir resni. Tas nozīmē, ka nav badojušies. Un nav tikuši pie bagātības, citādi nebūtu izdarījuši pašnāvību.

— Ja vien tā ir pašnāvība, — šaubījās Mazais.

— Noteikti ir. Te ir tikai viņu pašu pēdas, un abiem ir redzams pulvera apdegums. — Smouks pavilka otru līķi nost un ar mokasīna purngalu paspēra revolveri, ko smagais ķermenis bija iespiedis sniegā. — Ar to viņš ir nošāvies. Es teicu, ka mēs kaut ko atradīsim.

— Acīmredzot tas vēl nav īstais sākums. Kāpēc gan šiem resnajiem dīvaiņiem būtu vajadzējis šauties nost?

— Kad būsim noskaidrojuši to, tad zināsim arī visas pārējās ligas, ko tu nojauti, — atbildēja Smouks. —Ejam. Metas tumšs.

Bija pavisam tumšs, kad Smouka slēpe aizķērās aiz kāda nekustīga ķermeņa. Viņš nokrita šķērsām pāri ka­manām, kurās gulēja vēl viens mironis. Bet, kad viņš no­purināja sniegu un uzrāva sērkociņu, viņi abi ar Mazo ieraudzīja trešo līķi, kas bija ietīts segās un gulēja pusizrakta kapa malā. Un, iekams svece bija nodzisusi, viņi pamanīja vēl piecus vai sešus kapus.

— B-r-r, — noskurinājās Mazais. — Pašnāvnieku no­metne. Visi tādi resni. Droši vien visi apmiruši.

— Nē… pamet aci. — Smouks skatījās uz tālumā blāvi mirgojošu uguni. — Bet tur vēl viena uguns«. t un vēl… Ejam tālāk!

Vairāk līķu negadījās, un, dažas minūtes gājuši pa cieti nomītu taku, viņi sasniedza nometni.

— Tā jau ir pilsēta, — čukstēja Mazais. — Te būs kā­das divdesmit būdas. Un neviena suņa. Vai nav jokaini?

— Tagad man ir skaidrs, — satraukts atčukstēja Smouks. — Tie ir Loras Siblijas ļaudis. Vai tad neatce­ries? Viņi atbrauca pa Jukonu pērnruden ar «Porttauns- zendu». Pabrauca garām Dausonai bez apstāšanās. Tvai­konis viņus, jādomā, izsēdinājis pie šī strauta ietekas.

— Nūja. Atceros gan. Viņi bija mormoņi.

— Nē, veģetārieši. — Smouks pasmējās. — Viņi neēd gaļu un nebrauc ar suņiem.

— Tas ir viens un tas pats. Es zināju, ka viņi ir kaut kādā ziņā jocīgi. Un viņus vienmēr pievilcis dzeltenais metāls. Šī Lora Siblij-a apsolīja atvest viņus uz tādu vietu, kur viņi visi kļūtu par miljonāriem.

— Jā, šī sieviete bija viņu gaišreģe — viņai arī rādās un tādā garā. Es domāju, ka viņi aizbraukuši uz augšu pa Nordensdžoldu.

— Ts-s! Paklausies!

Mazais tumsā brīdinoši ar roku piedūrās Smoukam pie krūtīm, un abi ieklausījās dobjajā, gari stieptajā vaidā, kas nāca no kādas būdas. Tas vēl nebija paguvis izska­nēt, kad to uztvēra citā būdā, tad vēl kādā … Tā bija ne­beidzama cilvēka bēdu nopūta, no kuras drebuļi skrēja pa kauliem.

— Br-r-r, — Mazais noskurinājās. — Nelāgi kļūst ap dūšu. Iesim paskatīties, kas viņiem lēcies.

Smouks pieklauvēja pie kādas apgaismotas būdas un, izdzirdējis kādu ar vaidu atsaucamies: «Nāciet iekšā!» — kopā ar Mazo iegāja būdā. Tā bija parasta baļķu būve, kuras sienas bija aizbāzītas ar sūnām, bet zemes grīda klāta ar zāģu skaidām un ēveļskaidām. Petrolejas lampas gaismā viņi saskatīja četras lāvas; trijās gulēja cilvēki, kas vairs nevaidēja un raudzījās uz ienācējiem.

— Kas jums te notiek? — Smouks vaicāja vienam no gulošajiem, kura platos plecus un spēcīgo muskuļoto ķer­meni nespēja apslēpt pat segas. Šī cilvēka acis bija cie­šanu pilnas un vaigi iekrituši. — Bakas, vai?

Par atbildi cilvēks parādīja uz savu muti, ar mokām izstiepa nomelnējušās, uzpampušās lūpas, un Smouks ne­tīši parāvās atpakaļ.

— Skorbuts, — viņš klusiņām teica Mazajam, un slim­nieks ar galvas mājienu apstiprināja diagnozi.

— Vai ēdamā ir gana? — jautāja Mazais.

— Aha, — atsaucās cilvēks no otras lāvas. — Varat ņemt. Ēdamā te vesels lērums. Nākamajā būdā neviena nav. Pieliekamais ir blakām. Ejiet un ņemiet.

Visās būdās, kuras viņi tovakar apstaigāja, bija viens un tas pats. Skorbuts bija nopļāvis visu nometni. Tās iemītnieku vidū bija kādas desmit divpadsmit sievietes, bet Smouks un Mazais neredzēja visas. Sākumā bijuši deviņdesmit trīs vīrieši un sievietes, bet desmit nomiruši un trīs nesen pazuduši. Smouks pastāstīja, ka divus viņi atraduši netālu no šejienes, un brīnījās, ka neviens nav gājis viņus meklēt. Visvairāk viņu un Mazo pārsteidza šo cilvēku nevarība. Būdas bija piegružotas un netīras. Trauki stāvēja nemazgāti uz dēļu galdiem. Nevienam ir prātā ne­nāca palīdzēt otram. Katrā būdā bija savas bēdas, un ne­viens vairs nepūlējās apglabāt mirušos.

— Kaut kas neizprotams, — Smouks atzinās Mazajam. — Esmu sastapis- sliņķus un dienaszagļus, bet nekad ne­esmu redzējis tik daudzus kopā. Dzirdēji, ko viņi saka? Viņi nav ne pirksta pakustinājuši. Varu saderēt, ka viņi nav pat nomazgājuši muti. Kāds tur brīnums, ka viņi sa­slimuši ar skorbutu!

— Veģetāriešiem tā kā nevajadzētu slimot ar skor­butu, — iebilda Mazais. — Runā, ka skorbuts pļaujot tos, kas ēd sālītu gaļu. Bet šie vispār neēd gaļu — ne sālītu, ne svaigu, ne jēlu, ne vārītu, nekādu.

Smouks pašūpoja galvu. _ — Zinu. Skorbutu ārstē ar dārzeņiem. Nelīdz nekādas zāles. Dārzeņi, it īpaši kartupeļi, ir vienīgais līdzeklis. Bet neaizmirsti vienu, Mazais: mums ir darīšana nevis ar teoriju, bet ar faktu. Un fakts ir tas, ka šie zālēdāji visi saķēruši skorbutu.

— Tātad tas ir lipīgs.

— Nē, to dakteri nezina. Skorbutu nepārnēsā ar baci- jiem. Ar to nevar aplipt. Tas rodas organismā pats. Cik es saprotu, šī slimība piemetas, kad ir novājinātas asinis. Iemesls nav tas, ka viņi kaut ko ir dabūjuši, bet gan tas, ka nav kaut ko dabūjuši. Ar skorbutu saslimst tad, ja asi­nīs trūkst kaut kādu vielu, un šīs vielas atrodamas nevis pulveros un pudelēs, bet dārzeņos.

— Bet šie ļautiņi tak ēd tikai zāli, — iebilda Mazais. — Un zāles viņiem te ir, cik uziet. Tas liecina, ka tu mels niekus, Smouk. Tu klāsti kaut kādu teoriju, bet fakti sasit to lupatās. Skorbuts ir lipīgs, tāpēc visi viņi to saķēruši un dzīvi pūst kopā. Mēs abi arī dabūsim, ja daudz maisīsi­mies te. Br-r-r! Man ta vien rādās, ka manī jau lien iekšā vabolītes.

Smouks neticīgi iesmējās un pieklauvēja pie nākamās būdas durvīm.

— Tur droši vien būs tas pats, — viņš sacīja. — Nāc. Jātiek skaidrībā, kas un kā.

— Ko jums vajag? — jautāja skarba sievietes balss.

— Redzēt jūs, — atbildēja Smouks.

— Kas jūs esat?

— Divi ārsti no Dausonas, — izgrūda Mazais un tūlīt par savu vieglprātību dabūja no Smouka dunku ribās.

— Nekādi ārsti mums nav vajadzīgi, — teica sieviete, balsij aizlūstot sāpēs un dusmās. — Ejiet prom! Ar labu nakti! Mēs neticam ārstiem.

Smouks atvilka aizbīdni, atgrūda durvis vaļā, iegāja iekšā un pagrieza augstāk petrolejas lampas dakti, lai varētu saskatīt runātāju. Četras sievietes, kas gulēja uz lāvām, mitējušās vaidēt un pūst, vērās ienācējos. Divas sievietes bija jaunas, ar izdilušām sejām, trešā — pave­cāka un miesās ražena, ceturtā, ko Smouks pazina pēc balss, — tik vāja un novārgusi, ka otru tādu dzīvu ske­letu viņam vēl nebija gadījies redzēt. Viņš tūlīt saprata, ka tā ir Lora Siblija, pazīstamā gaišreģe, kas bija sarīko­jusi Losandželosā ekspedīciju un atvedusi to uz šo nāves nometni Nordbeskā. Saruna iznāca asa. Lora Siblija ne­ticēja ārstiem. Un piedevām pie visiem pārbaudījumiem viņa gandrīz bija zaudējusi ticību sev.

— Kāpēc jūs nesūtījāt pēc palīdzības? — jautāja Smouks, kad viņa, nogurusi un aizelsusies pēc pirmās tirādes, apklusa. — Pie Stjuartas ir nometne, un Dausona ir astoņpadsmit dienu braucienā no šejienes.

— Bet kāpēc Eimoss Ventvorts negāja? — viņa ieklie­dzās dusmās, kas jau robežojās ar histēriju.

— Es nepazīstu šo džentlmeni, — atteica Smouks. — Ko viņš dara?

— Neko. Bet viņš ir vienīgais, kas nav saslimis ar cingu. Bet kāpēc nav saslimis? Es jums pateikšu. Nē, to­mēr neteikšu… — Viņa cieši saknieba plānās lūpas, tik cieši, ka tās izskatījās caurspīdīgas un Smoukam šķita, ka caur tām redzami zobi līdz pašām saknēm. — Un kāds labums būtu bijis no tā? It kā es nezinātu! Es neesmu ne­kāda muļķe. Mūsu pieliekamie ir pilni ar visādām augju sulām un konservētiem dārzeņiem. Mēs cīņai ar cingu esam apbruņoti labāk par jebkuru nometni Aļaskā. Nav tādu dārzeņu, augļu un riekstu, kādu mums nebūtu, un tā visa mums ir papilnam.

— Tu nu esi iekritis, Smouk, — līksmoja Mazais. — Tas arī ir fakts, nevis teorija. Tu saki — ārstēšana ar dārze­ņiem. Dārzeņi ir, bet kā ar ārstēšanu?

— To es nemāku izskaidrot, — atzinās Smouks. — Visā Aļaskā taču nav otras tādas nometnes. Man ir gadījies redzēt skorbutu šur un tur, bet ka visu nometni būtu pār­ņēmis skorbuts, turklāt tik negants… Neko nevar sa­prast, Mazais. Mums jādara šo cilvēku labā viss iespēja­mais, bet pirmām kārtām jāiekārtojas uz naktsguļu un jāparūpējas par suņiem. Mēs ienāksim pie jums rīt no rīta, e-e … misis Siblija.

— Mis Siblija,- — viņa pārlaboja. — Un, lūk, kas, jau­nekli: ja jūs domājat muļķoties te ar savām zālēm, es jums ielaidīšu pamatīgu skrošu lādiņu.

— Tā nu gan ir viena lieliska gaišreģe! — nosmējās Smouks, kad viņi taustīdamies tumsā gāja atpakaļ uz tukšo būdu blakus tai, no kuras bija sākuši savu apgaitu.

Varēja redzēt, ka te vēl nesen dzīvojuši divi cilvēki, un draugiem ienāca prātā, vai tikai tie nav tie pašnāvnieki, kurus viņi bija atraduši uz ceļa. Viņi pārmeklēja pielie­kamo un atklāja, ka tas ir pilnum pilns ar daudzām kon­servētām, pulverī saberztām, kaltētām, kondensētām un žāvētām ēdamlietām.

— Kā gan viņiem izdevies saķert skorbutu? — jautāja Mazais, ar platu vēzienu norādīdams uz sainīšiem ar olu pulveri un itāļu sēnēm. — Un paskaties uz to! Un uz to! — Viņš kratīja kārbas ar tomātiem un kukurūzu un stikla traukus ar pildītām olīvām. — Un šī apbrīnojamā pārvie- totāja arī saķērusi skorbutu. Kā tas saprotams?

— Pravietotāja, — izlaboja Smouks.

— Pārvietotāja, — stūrgalvīgi atkārtoja Mazais. — Vai tad tā nebija viņa, kas pārvietoja viņus uz šo caurumu, ko?

Otra rītā, kad bija jau gaišs, Smouks nejauši sastapa cilvēku, kas vilka ar zariem un žagariem smagi piekrau­tas kamanas. Sis ņiprais un pēc izskata tīrīgais vīrelis so­ļoja naski, lai gan kamanas bija svarīgas. Smoukam tū­līt radās nepatika pret viņu.

— Kas ar jums ir? — viņš vaicāja.

— Nekas, — atbildēja vīrelis.

— Zinu, — teica Smouks. — Tāpēc arī jautāju. Jūs esat Eimoss Ventvorts. Interesanti, kā tas nāk, ka jūs neesat saslimis ar skorbutu kā visi pārējie?

— Tāpēc ka es kustējos, — ātri atbildēja uzrunātais.

— Viņi arī nebūtu saslimuši, ja vien būtu gājuši ārā un kaut ko darījuši. Bet ko viņi? Rūca un šķendējās par auk­stumu, garajām naktīm, grūtībām, dūrējiem, lauzējiem un visu ko. Viņi vārtījās pa gultu, kamēr sapampa un vairs nejaudāja piecelties, tas ir viss. Paskatieties uz mani. Es strādāju. Ienāciet manā būdā.

Smouks sekoja viņam.

— Paskatieties apkārt. Tīra, ka prieks, ko? Redzat nu. Viss ir pilnā kārtībā. Skaidas es arī sen būtu izslaucījis, ja tās nebūtu vajadzīgas siltumam. Bet tās man ir tīras. Jums vajadzētu redzēt, kādas grīdas ir citās būdās. Kā cūku aizgaldos. Es vēl ne reizi neesmu ēdis no nemaz­gātas bļodas. Nē, ser. Tāpēc ir jāstrādā, un es strādāju un nesaslimu ar skorbutu. Lieciet to aiz auss.

— Jūs esat trāpījis naglai uz galvas, — atzinās Smouks.

— Bet es redzu, ka jums ir tikai viena lāviņa. Kāpēc jūs dzīvojat tik nesabiedriski?

— Man tā patīk. Gluži vienkārši tāpēc, ka vieglāk ir uzkopt viena nekā divu vietā. Slaišķi un gultas pūdētāji! Vai jūs domājat, ka es ciestu kaut ko tādu savā tuvumā? Nav nekāds brīnums, ka viņiem piemetās skorbuts.

Tas skanēja ļoti pārliecinoši, un tomēr Smouks nespēja pārvarēt nepatiku pret šo cilvēku.

— Kāpēc Lora Siblija tik dusmīga uz jums? — viņš pēkšņi iejautājās.

Eimoss Ventvorts ātri paskatījās uz viņu.

— Viņa ir savādniece, — Eimoss atbildēja. — Bet, ja padomā, mēs visi esam savādnieki. Un lai dievs mani pasargā no savādnieka, kurš negrib pēc ēšanas nomazgāt traukus, bet tādi šajā barā ir visi.

Pēc dažām minūtēm Smouks runāja ar Loru Sibliju. Balstīdamās uz divām nūjām, viņa kliboja garām Smouka būdai un apstājās, lai atvilktu elpu.

— Kāpēc jūs esat tā ieēdusies uz Ventvortu? — viņš tāpat vien ievaicājās, pārsteigdams sievieti ar jautājuma pēkšņumu.

Viņas zaļās acis iedzalkstījās, noliesējusī seja saverk- šķījās no dusmām, sasprēgājušās lūpas savilkās, lai iz­teiktu nepārdomātus vārdus. Taču pār lūpām nāca tikai aprautas, nesakarīgas skaņas, līdz Lora Siblija saņēma sevi rokās.

— Tāpēc, ka viņš ir vesels, — viņa teica, smagi elso­dama. — Tāpēc, ka viņam nav cingas. Tāpēc, ka viņš neko nedarīs, lai palīdzētu otram. Tāpēc, ka viņš atstāja mūs, lai sapūstam un nosprāgstam, un mēs pūstam un sprāgstam, bet viņš ne pirksta nepakustinās, lai atnestu mums spaini ūdens vai klēpi žagaru. Viņš ir necilvēks, vairāk nekas. Bet lai viņš piesargās! Lai tikai piesargās!

Aizvien vēl smagi elsodama un tusnīdama, sieviete kli­boja tālāk, un pēc piecām minūtēm, izgājis pabarot suņus, Smouks redzēja viņu ieejam Eimosa Ventvorta būdā.

— Te kaut kas nav kārtībā, Mazais, kaut kas nav kār­tībā, — sacīja Smouks, šūpodams galvu, kad viņa biedrs iznāca no būdas, lai izlietu samazgas.

— Skaidra bilde, — jautri attrauca Mazais. — Un mēs ar tevi vēl dabūsim to redzēt. Piemini manus vārdus.

— Es nedomāju par skorbutu.

— Nu kā tad, tu par apbrīnojamo pārvietotāju. Tā jau pat mirušu aplaupītu. Tik badīga izskata sievišķi es savu mūžu neesmu redzējis.

— Mēs visu laiku kaut ko darām, Mazais, tāpēc esam veseli. Arī Ventvorts tāpēc ir vesels. Tu redzi, kā izgājis pārējiem, kuri par maz kustējušies. Tagad mēs izrakstī­sim šiem graustiem kustības. Tev būs jāgādā, lai katrs saņemtu savu porciju. Es ieceļu tevi par vecāko slimnieku kopēju.

— Ko? Mani? — Mazais bija pārsteigts, — Liec tu mani mierā.

'— Nē, nelikšu. Es būšu tavs palīgs, tāpēc ka tā nebūs nekāda joka lieta. Mums viņi jāiekustina. Vispirms lai viņi apglabā mirušos. Visstiprākos iedalīsim apbedīšanas komandā, mazāk stipros — malkas vācēju komandā — viņi gulēja zem segām, lai taupītu kurināmo, — un vēl vārgākos — citos darbos. Un skuju tēju — to nedrīkst piemirst. Vecie aļaskieši dievina šo tēju. Bet šie ļautiņi nav par to ne dzirdējuši.

— Mums nudien klāsies plāni, — pavīpsnājis teica Ma­zais. — Vispapriekš mums ielaidīs ribās pamatīgu svina lādiņu.

— Ar to mēs arī sāksim, — sacīja Smouks. — Ejam.

Stundas laikā visas vairāk nekā divdesmit būdas bija

pārmeklētas, visas patronas, šautenes, bises un revolveri atņemti.

— Nu, slimiķi, — tā parasti izrīkoja Mazais, — celiet priekšā savus šaujamdaildus. Mums tie būs vajadzīgi.

— Kas jūs tādi esat? — apjautājās pašā pirmajā būdā.

— Divi dakteri no Dausonas, — atbildēja Mazais. — Un, kā viņi saka, tā dariet. Nu, dodiet šurp. Patronas ari.

— Kam jums tas vajadzīgs?

— Pa ieleju mums uzbrukumā nāk gaļas konservi. Un lieciet aiz auss, ka gaidāms skuju tējas iebrukums. Nu, mudīgāk!

Un tas bija tikai sākums. Ļaudīm gan ar pierunāšanu, gan ar lūgšanos, gan ar draudiem vai varu lika piecelties un apģērbties. Tos, kam skorbuts bija vieglākā formā, iedalīja apbedīšanas komandā. Citus aizsūtīja vākt malku, lai varētu atkausēt sasalušo mālu un smilti un izrakt ka­pus. Vēl citiem vajadzēja saskaldīt malku un sadalīt to vienādās daļās katrai būdai. Tiem, kas bija par vārgiem, lai strādātu ārā, lika tīrīt un uzkopt savas būdas un maz­gāt veļu. Vēl viens pulciņš savilka egļu zarus — un uz visiem pavardiem vārīja egļu skuju tēju.

Taču, lai kā Smouks un Mazais centās izlikties, ka viss ir labākajā kārtībā, stāvoklis bija gaužām nopietns. Viņus pārņēma šausmas un riebums, redzot, ka savus trīsdesmit cilvēkus nav iespējams izdabūt no gultas un kāda sieviete Loras Siblijas būdā nomirusi. Tomēr vajadzēja rīkoties ar stingru roku..

— Man nav nekādas patikšanas sloksnēt slimu cil­vēku, — paskaidroja Mazais, draudīgi vīstīdams dūri, — bet es došu viņam pa ķobi viņa paša labā. Un kā jūs visus, slīmesti tādi, derētu nosloksnēt! Nu, aiziet! Ātrāk nekā citām reizēm! Laukā no migas un kankarus mugurā, citādi jaukšu pa ģīmi!

Ļaudis strādāja stenēdami, vaidēdami un šņukstēdami, asaras straumēm plūda viņiem pa vaigiem, un bija skaidrs, ka viņu mokas ir neviltotas. Stāvoklis bija izmisuma pilns un Smouka ieteiktie pasākumi patiešām varonīgi.

Kad darbos norīkotie pusdienlaikā atgriezās mājā, vi­ņus sagaidīja gluži pieklājīga maltīte, ko viņu vārgākie būdas kaimiņi bija pagatavojuši Smouka un Mazā vadībā un uzraudzībā.

— Pagaidām pietiks, — Smouks teica trijos dienā. — Beidziet darbu. Liecieties gultā. Šobrīd jūs jūtaties draņķīgi, toties rīt būs labāk. Protams, nav viegli izvese­ļoties, bet es jūs pataisīšu veselus.

— Par vēlu, — izsmiedams Smouka pūliņus, sacīja Ei­moss Ventvorts. — Tā viņiem vajadzēja rīkoties jau rudenī.

— Nāciet līdzi, — uzaicināja Smouks. — Paņemiet šos divus spaiņus. Jūs taču neesat slims.

Viņi trijatā gāja no būdas uz būdu, ieliedami katram pa kārtīgai pintei skuju novārījuma. Viegli tas nebija.

— Reizi par visām reizēm iegaumē, ka mēs to darām visā nopietnībā, — Smouks paziņoja pašam pirmajam stūrgalvim, kas gulēja uz muguras un, zobus sakodis, vaidēja. — Nāc palīgā, Mazais. — Smouks satvēra pa­cientu aiz degunā un viegliņām iesita viņam pa saules pinumu, lai piespiestu slimnieku atvērt muti. — Nu, Ma­zais! Tagad viņš norīs.

Un nogāja lejā, ka nemetās, lai kā slimais spļaudījās un rīstījās.

— Nākamreiz būs vieglāk, — Smouks apgalvoja savam upurim, sniegdamies pēc turpat blakus guļošā cilvēka deguna.

— Es drīzāk ieņemtu rīcineļļu, — paklusām atzinās Mazais, gatavodamies dzert savu porciju. — Zvēru pie Metuzālema, — viņš, visiem dzirdot, paziņoja, norijis rūg­tās zāles, — tikai mazu pinti dzēru, bet spēku tagad ar mucu mēru.

— Mēs apstaigāsim jūs ar šo skuju tēju četras reizes dienā, un katru reizi mums būs jāpadzirdina astoņdesmit cilvēki, — Smouks teica Lorai Siblijai. — Tāpēc mums nav laika māžoties. Vai jūs dzersiet tāpat, vai man būs jāaizspiež jums deguns? — Smouka īkšķis un rādītāj­pirksts jau izteiksmīgi grozījās gar viņas seju. — Tas ir augu uzlējums, tā ka jūsu sirdsapziņa var būt mierīga,

— Sirdsapziņa! — iespurcās Mazais. — Ko nu par to! Tas ir visburvīgākais dzēriens!

Lora Siblija vilcinājās. Viņa cīnījās ar sevi.

— Nu? — stingri noprasīja Smouks.

— Es.. „ es dzeršu, — viņa trīcošā balsī teica. — Do­diet ātrāk!

Tovakar Smouks un Mazais ielīda segās tik nomocīju­šies kā vēl nekad visā grūtajā ceļā.

— Man slikta dūša no tās dziras, — atzinās Smouks.

— Briesmīgi skatīties, kā viņi cieš. Bet darbs ir vienīgais līdzeklis, ko es varu iedomāties, un tas jāizmēģina līdz galam. Ja mums būtu maiss zaļu kartupeļu …

— Sparkinss vairs nespēj mazgāt traukus, — teica Ma­zais. — Viņš lokās aiz sāpēm. Es redzēju, kā lokās. Va­jadzēja viņu noguldīt uz lāviņas — tik nevarīgs viņš bija.

— Ja mums būtu zaļi kartupeļi! — turpināja Smouks.

— Sājos iebiezinātajos un žāvētajos produktos trūkst kaut kā, paša galvenā. Visa dzīvība ir izgarojusi no tiem.

— Varbūt es maldos, bet man rādās, ka tas puisietis, vārdā Džonss, no Braunlova būdas neizķeipīs līdz ritam.

— Dieva dēļ, nenokar degunu, — pārmetoši sacīja Smouks.

— Kam citam tad viņš būs jāapglabā, ja ne mums? — pikti jautāja Mazais. — Šausmu lietas notiek ar to pui- sieti, es tev teikšu …

— Turi muti, — sacīja Smouks.

Vēl pāris reižu īdzīgi nosprauslājies, Mazais aizmiga. Smouks dzirdēja viņu smagi elpojam.

No rīta mirušu atrada ne tikai Džonsu. Vienu no vis­stiprākajiem vīriešiem, kas bija piedalījies malkas vāk­šanā, atrada pakārušos. Sākās murgam līdzīgu dienu virkne. Veselu nedēļu, sasprindzinājis spēkus, Smouks spieda savus pacientus strādāt un dzert skuju novārīs jumu. Un bija spiests citu pēc cita, reizēm pat pa diviem, pa trim atbrīvot no darba. Viņš pārliecinājās, ka darbs ir sliktas zāles skorbuta slimniekiem. Apbedīšanas ko­manda saruka, bet darbs tai negāja mazumā, un pieci seši atkausētajā zemē izrakti kapi stāvēja rezervē un gaidīja.

— Jūs nevarējāt izvēlēties nometnei sliktāku vietu, — Smouks teica Lorai Siblijai. — Paskatieties, tā atrodas pašā dibenā aizā, kas aizstiepjas uz austrumiem un rie­tumiem. Saule te neiespīd pat pusdienlaikā. Jūs neredzat saules gaismu mēnešiem ilgi.

— Bet kā es to varēju zināt?

Smouks paraustīja plecus.

— Tas bija jāzina, ja jau jūs vedāt simt muļķu pēc zelta.

Viņa ļauni paskatījās uz Smouku un kliboja tālāk. Pēc dažām minūtēm, kad Smouks, apraudzījis slimos, kuri vaidēdami lasīja egļu zarus, nāca atpakaļ, viņš redzēja pravietotāju ieejam Eimosa Ventvorta būdā un sekoja viņai. Pie durvīm Smouks izdzirdēja, ka viņa pinkšķ un lūdzas.

— Tikai man vienai, — viņa klamestījās, kad Smouks iegāja būdā. — Es neteikšu nevienai dzīvai dvēselei.

Abi, kā vainīgi juzdamies, lūkojās uz ienācēju, un Smouks saprata, ka te kaut kas slēpjas. Viņš nevarēja pa­teikt, kas īsti, un izlamāja sevi par to, ka nebija noklau­sījies.

— Klājiet vaļā! — viņš skarbi pavēlēja. — Kas jums te ir?

— Ko jums vajag? — drūmi atvaicāja Eimoss Vent­vorts.

Un Smouks nevarēja paskaidrot, ko viņam vajag.

Stāvoklis kļuva-aizvien ļaunāks. Šajā drūmajā aizā, kur nekad neiespīdēja saule, briesmīgais nāves upuru saraksts kļuva arvien garāks. Katru dienu Smouks un Mazais ba­žīgi ieskatījās viens otram mutē, vai tikai uz smaganām un gļotādas nav parādījušies baltie plankumi — pirmā ne­apšaubāmā skorbuta pazīme.

— Man pietiek, — kādu vakaru paziņoja Mazais. — Es vēlreiz visu pārdomāju — un man pietiek. Varbūt no ma­nis iznāktu vergu dzinējs, bet kropļu dzinējs… Nē, tas iet pāri maniem spēkiem. Viņiem kļūst arvien sliktāk. Es pat divdesmit cilvēku nevaru izdzīt darbā. Šodien pateicu Džeksonam, lai liekas uz lāvas. Viņš bija gatavs izdarīt pašnāvību. Tas bija rakstīts viņam sejā. No darba nav nekādas jēgas.

— Es nospriedu to pašu, — atbildēja Smouks. — Atbrī­vosim visus no darba, atstāsim tikai kādus desmit divpa­dsmit. Lai nomaina cits citu. Mēs ari varam nomainīt viņus. Skuju novārījumu dosim arī turpmāk.

— No tā nav nekāda labuma.

— Var jau būt, ka nav, bet tas viņiem vismaz nekaitē.

— Vēl viens izdarījis pašnāvību, — Mazais pavēstīja otrā rītā. — Tas ir Filipss. Es jau labu laiku redzēju, ka uz to pusi iet.

— Tur mēs neko nevaram darīt, — novaidējās Smouks. — Ko tu iesaki, Mazais?

— Kas? Es? Man nav ko ieteikt. Lai viss iet savu gaitu.

— Tas nozīmē, ka viņi visi apmirs, — iebilda Smouks.

— Tikai ne Ventvorts, — norūca Mazais, tāpēc ka viņš jau sen, tāpat kā Smouks, nevarēja ciest šo tipu.

Smouku mulsināja tas, ka Ventvortam slimība brīnu­mainā kārtā neķērās klāt. Kāpēc viņš vienīgais nav sa­slimis ar skorbutu? Kāpēc Lora Siblija ienīst viņu un tajā pašā laikā gaužas, pinkšķ un lūdzas viņu? Ko viņa lūdz no šī cilvēka, un ko viņš nedod Lorai?

Vairākkārt Smouks tīšām iegriezās pie Ventvorta ēdien­reizē. Tikai viens viņam likās aizdomīgs — aizdomas, ar kādām Ventvorts uzņēma viņu. Pēc tam Smouks mēģi­nāja iztaujāt Loru Sibliju.

— Zaļie kartupeļi izārstētu visus, — viņš ieminējās pravietotājai. — Es zinu to. Esmu redzējis, kā tas palīdz.

Ticība, sarūgtinājums un naids, kas uzliesmoja viņas acīs, liecināja, ka Smouks ir ticis uz pēdām.

— Kāpēc jūs ar tvaikoni neatvedāt līdzi svaigus kar­tupeļus? — viņš jautāja.

— Mēs vedām. Bet, pabraukuši pa upi uz augšu, mēs Fortjukonā tos izdevīgi pārdevām. Mums bija daudz žā­vētu kartupeļu, mēs zinājām, ka tie labāk uzglabājami. Tie pat nesasalst.

Smouks novaidējās.

— Un jūs tos visus pārdevāt? — viņš jautāja.

— Jā. Kā lai mēs to būtu zinājuši?

— Bet vai kādi pāris maisi nevarēja palikt.,, nejauši aizķerties uz tvaikoņa?

Mazliet saminstinājusies, viņa papurināja galvu, tad piebilda:

— Mēs neko neatradām.

— Bet te nevar būt? — viņš nelikās mierā.

— Kā es to varu zināt? — čerkstošā balsī atjautāja Lora Siblija. — Pārtika nebija manā pārziņā.

— To pārzināja Eimoss Ventvorts, — secināja Smouks. — Ļoti labi. Bet tagad pasakiet savas domas. Tas paliks starp mums. Kā jums šķiet, vai Ventvorts nav kaut kur nobēdzinājis mazliet zaļu kartupeļu?

— Nē, noteikti nav. Kāpēc lai viņš slēptu?

— Bet kāpēc ne?

Sieviete paraustīja plecus.

Lai kā Smouks pūlējās, viņam neizdevās piespiest Loru Sibliju atzīt, ka tāda iespēja pastāv.

— Ventvorts ir cūka, — tāds bija Mazā spriedums, kad Smouks pastāstīja viņam par savām aizdomām.

— Un Lora Siblija arī, — piebilda Smouks. — Viņa ir pārliecināta, ka viņam ir kartupeļi, bet klusē par to un cenšas panākt, lai Ventvorts dalās ar viņu.

— Bet viņam nenāk ne prātā, vai ne? — Mazais nola­māja grēcīgo cilvēku dzimumu ar vienu no savām spožā­kajām lamuvārdu tirādēm un ievilka elpu. — Abi labi, bāz tik maisā. Kaut dievs par sodu sapūdētu viņus ar skorbutu, tas ir viss, ko es varu teikt. Bet tagad iešu un sadošu Ventvortam pa galvu.

Taču Smouks aizstāvēja diplomātiskas sarunas. Tajā naktī, kad visa nometne vaidēja un gulēja, bet varbūt arī vaidēja un negulēja, viņš aizgāja uz Ventvorta neapgais­moto būdu.

— Uzklausiet mani, Ventvort, — viņš sacīja. — Lūk, šajā maisiņā man ir zelta smiltis par tūkstoš dolāriem. Es esmu viens no šī novada bagātajiem un varu to atļauties. Šķiet, ka man sākas skorbuts. Dodiet man vienu zaļu kar­tupeli, bet es došu jums zelta smiltis. Ņemiet pasveriet rokā.

Smouks nodrebēja, kad Ventvorts tumsā izstiepa roku un pasvārstīja maisiņu ar zeltu. Viņš dzirdēja, ka Vent­vorts vandās pa segām, un sajuta, ka viņatn iespiež rokā nevis smago zelta maisiņu, bet kartupeli; tas, bez šaubām, bija kartupelis vistas olas lielumā un silts, tāpēc ka bija gulējis Ventvortam zem sāniem.

Smouks negaidīja rītu. Viņš ar Mazo baidījās, ka kuru katru brīdi var nomirt divi vissmagākie slimnieki, un tū­līt devās uz viņu būdu. Bļodiņā viņi nesa kartupeli, kas maksāja tūkstoš dolāru; tas bija sarīvēts putriņā ar visu mizu un pie tās pielipušajiem smilšu graudiņiem. So biezo šķidrumu viņi pa vairākiem pilieniem vienā paņēmienā lēja briesmīgajos caurumos, kas kādreiz bija bijušas mu­tes. Visu garo nakti, nomainot viens otru, Smouks un Ma­zais deva slimniekiem kartupeļu sulu; viņi ieberzēja ar to sapampušās smaganas, kurās grabēja izkustējušies zobi, un piespieda sirdzējus norīt katru dārgā eliksīra lāsi.

Nākamās dienas vakarā abu pacientu stāvoklī bija no­tikušas apbrīnojamas, gandrīz neticamas pārmaiņas. Viņi vairs nebija vissmagāk slimie. Četrdesmit astoņas stundas pēc tam, kad bija izdzerts pēdējais kartupeļu sulas pi­liens, viņiem vismaz pagaidām vairs nedraudēja bries­mas, kaut gan saukt viņus par pilnīgi veseliem nevarēja.

— Zināt, ko es darīšu? — Smouks teica Ventvortam. — Šajā novadā man ir zelta smilšu zemes gabali, un mani vekseļi visur ir droši. Došu jurns piecsimt dolāru par katru kartupeli, līdz piecdesmit tūkstošiem. Tas būs simts ga­balu.

— Vairāk zelta smilšu jums nav? — apjautājās Vent­vorts.

— Mēs ar Mazo sagrabinājām visu, kas mums bija. Bet, goda vārds, mēs esam vairākus miljonus vērti.

— Man nav nekādu kartupeļu, — beidzot sacīja Ventvorts. — Labi būtu, ja būtu. Tas, ko es atdevu jums, bija vienīgais. To es taupīju visu ziemu, baidīdamies, ka nesaslimstu ar skorbutu. Pārdevu kartupeli tikai tāpēc, ka man vajadzīga ceļanauda, lai brauktu prom no šejienes, kad upe atbrīvosies no ledus.

Kaut gan kartupeļu sula bija izdzerta, trešajā dienā kļuva skaidrs, ka abiem smagi slimajiem kļūst aizvien labāk. Tie, kas nebija ārstēti ar kartupeļu sulu, jutās aiz­vien sliktāk. Ceturtajā rītā apraka vēl trīs šausmīgus līķus. Izturējis šo pārbaudījumu, Mazais teica Smoukam:

— Tu izmēģināji pēc sava prāta. Tagad es pamēģināšu pēc sava.

Viņš devās taisnā ceļā uz Ventvorta būdu. Kas tur no­tika, to viņš nekad nestāstīja. Mazais iznāca no būdas ar apdauzītiem un jēliem pirkstiem, bet Ventvorta seja bija vienos zilumos, un viņš vēl ilgi turēja galvu sašķiebtu uz stīvā kakla. Šīs dīvainās parādības izskaidrojums bija zili melnie pirkstu nospiedumi uz Ventvorta kakla — četri vienā un viens otrā pusē.

Pēc tam Smouks ar Mazo iebruka Ventvorta būdā, iz­grūda tās saimnieku sniegā un apgrieza būdā visu ar kā­jām gaisā. Atkliboja Lora Siblija, lai drudžaini piedalītos meklēšanā.

— Tu nedabūsi neko, vecene, kaut mēs atrastu veselu tonnu, — noteica Mazais.

Bet viņi jutās vīlušies ne mazāk kā Lora Siblija. Pat izrakņājuši grīdu, viņi neko neatrada.

— Es viņu cepinātu uz lēnas uguns, tad mēle uzreiz atraisītos, — pavisam nopietni ierosināja Mazais.

Smouks noraidoši papurināja galvu.

— Tā ir slepkavība, — Mazais palika pie savām do­mām. — Viņš tak galē nost tos nabaga dīvaiņus. Tad jau labāk būtu gāzis viņiem ar cirvi pa pieri.

Pagāja vēl viena diena. Smouks un Mazais, acu neno- laizdami, vēroja, ko dara Ventvorts. Vairākas reizes, kad viņš ar spaini rokā bija iznācis ārā, lai ietu uz strautu pēc ūdens, abi it kā nejauši tuvojās viņa būdai, un ikreiz viņš steidzās atpakaļ bez ūdens.

— Kartupeļi ir noslēpti turpat būdā, — teica Mazais.

— Kā dievs debesīs, tā tas ir. Bet kurā vietā? Mēs to kār­tīgi izvandījām. — Viņš piecēlās un uzvilka cimdus.

— Iešu un sameklēšu, kaut arī man vajadzētu to būceni izārdīt pa vienam baļķim vien.

Mazais paraudzījās uz Smouku, bet tas ar neizteiksmīgu skatienu saspringtajā sejā vērās kaut kur un nebija neko dzirdējis.

— Kas tevi kremt? — sadusmots jautāja Mazais, — Ka tik tu nedomā saķert, skorbuļu!

— Es tikai mēģinu kaut ko atcerēties.

— Ko?

— Nezinu. Tur jau ta nelaime. Bet tas ir ļoti svarīgi, ja vien es atcerēšos.

— Pielūko, Smouk, ka nenokļūsti trako mājā, — sacīja Mazais. — Padomā par mani! Ļauj smadzenēm atpūsties. Nāc man palīgā izārdīt to būceni. Es pielaistu tam uguni, bet man bail, ka tupeņi neizcepas.

— Darīts! — Smouks iesaucās un pielēca kājās. —Tieši to es mēģināju atcerēties. Kur mums ir petrolejas kanna? Es palieku ar tevi, Mazais! Kartupeļi mums ir rokā!

— Kāds joks tev prātā?

— Gan redzēsi, — noslēpumaini atteica Smouks. — Es vienmēr esmu sacījis tev, Mazais, ka literatūras zināšanas cilvēkam noder visur, pat Klondaikā. Tagad mēs darīsim to, par ko rakstīts grāmatā. Es to izlasīju, vēl mazs puika būdams, un tagad tas mums noderēs. Iesim.

Pēc dažām minūtēm zaļgani mirgojošajā kāvu gaismā viņi zagās klāt Eimosa Ventvorta būdai. Uzmanīgi un klusi viņi aplēja ar petroleju baļķu sienas, sevišķi rū­pīgi — durvju aplodas un logu rāmjus. Tad nošvirkstēja sērkociņš, un viņi skatījās, kā uguns pieņemas spēkā. Abi pakāpās atpakaļ un gaidīja.

Ventvorts izdrāzās no būdas, briesmīgām acīm paska­tījās uz ugunsgrēku un iemetās atpakaļ. Nepagāja ne mi­nūte, kad viņš atkal parādījās durvīs, šoreiz lēni, sadu- dzis zem maisa smaguma. Smouks un Mazais, kuriem nebija šaubu, kas ir šajā maisā, kā izcietušies vilki likās viņam virsū. Viņi uzklupa tam vienlaikus no abām pusēm. Ventvortu gandrīz vai nospieda zemē maiss, ko Smouks drošības labad bija satvēris. Tad Ventvorts ar rokām ap­ķēra Smouka ceļus un pavērsa uz augšu spokaini bālu seju.

— Atstājiet man duci, tikai duci… pusduci, pārējo ņemiet, — Ventvorts spiedza. Atņirdzis zobus, viņš aklās dusmās noliecās, lai iekostu Smoukam kājā, tad pārdo­māja un sāka atkal ubagoties. — Tikai pusduci! — viņš gaudoja. — Tikai pusduci! Es jau gribēju atdot jums vi­sus … rīt. Jā, rīt. Es biju nodomājis to darīt. Tā ir dzī­vība. Tā ir dzīvība! Tikai pusduci!

— Kur ir otrs maiss? — Smouks viņu aprāva.

— Es visu apēdu, — Ventvorts atbildēja, un nebija šaubu, ka tā ir svēta patiesība. — Šajā maisā ir viss, kas man atlicis. Atstājiet man dažus kartupeļus. Pārējos ņemiet.

— Visu apēdis! — iekliedzās Mazais. — Visu maisu! Bet tie nabadziņi mirst nost tāpēc, ka viņiem nav neviena paša kartupeļa! Tad še tev! Še tev! Še tev! Cūka tāds! Vepris!

Ar pirmo spērienu Mazais atgrūda Ventvortu no Smouka. Otrs spēriens nogāza viņu sniegā. Bet Mazais spēra vēl un vēl.

— Sargi pirkstus, — tas bija viss, ko teica Smouks.

— Skaidrs. Es viņam ar papēdi, — atbildēja Mazais. — Gan tu redzēsi, ka es viņam ielauzīšu ribas. Es viņam noraušu žokli. Še tev! Še tev vēl! Zēl, ka man kājā moka­sīni, nevis zābaki. Ak tu cūka!

Tonakt nometnē neviens negulēja. Stundu pa stundai Smouks un Mazais apstaigāja tās iemītniekus, liedami vienā reizē pa ceturtdaļkarotei dzīvinošās sulas briesmī­gajās, jēlajās mutēs. Un nākamajā dienā, kamēr viens gulēja, otrs turpināja šo darbu.

Nāves gadījumu vairs nebija. Visbezcerīgākie slimnieki s'āka pārsteidzoši ātri atlabt. Trešajā dienā cilvēki, kas ne­dēļām bija nogulējuši bez kustēšanās, norāpās no lāvām un, balstīdamies uz kūjām, sāka staigāt. Šajā pašā dienā saule pirmo reizi pēc divus mēnešus ilgā ziemeļu ceļo­juma jautri ielūkojās pāri klinšu korei aizā.

— Nevienu kartupeli tu nedabūsi, — teica Mazais Ventvortam, kas guģojās un lūdzās. — Skorbuts tev nav nemaz ķēries klāt. Tu esi iztukšījis veselu maisu, un ta­gad tev divdesmit gadus nav ko baidīties no skorbuta. Pazīdams tevi, esmu sācis saprast dievu. Es vienmēr esmu brīnījies, kā viņš ļauj dzīvot sātanam. Tagad es zinu. Viņš apžēloja sātanu tāpat, kā es apžēloju tevi. Bet tik un tā tas ir kauna darbs.

— Došu tev padomu, — Smouks teica Ventvortam.

— Šie cilvēki ātri atlabst. Pēc nedēļas mēs ar Mazo brau­cam prom, un tad nebūs vairs neviena, kas tevi aizstāv no viņiem. Lūk, kur ceļš. Līdz Dausonai astoņpadsmit dienu brauciens.

— Vācies prom, Eimos, — piemetināja Mazais, — citādi viņi tevi apstrādās tā, kā neapstrādāju es.

— Džentlmeņi, lūdzu„ uzklausiet mani, — īdēja Vent­vorts. — Es šajā zemē esmu svešinieks. Es nezinu šejie­nes paražas, nezinu ceļu. Ļaujiet man braukt kopā ar jums. Maksāšu jums tūkstoš dolāru, tikai ļaujiet man braukt kopā ar jums.

— Bet lūdzu, — atteica Smouks ar viltīgu smaidu.

— Ja Mazais piekrīt.

— Kas? Es? — Mazais cienīgi izslējās. — Es esmu nulle. Es esmu labsirdīgāks par kuru katru kukainīti. Es esmu tārps, kāpurs, vardes brālis un gaļas mušas bērns. Man nesagādā bailes vai riebumu neviena radība, kas lien, rāpo vai smird. Bet ceļot kopā ar šo dieva misēkli! Ej prom! Es neesmu no lepnajiem, bet man metas nelabi, skatoties uz tevi.

Un Eimoss Ventvorts gāja prom viens, vilkdams ka­manas ar pārtikas krājumu, kura vajadzēja pietikt līdz

Dausonai. Viņš bija nogājis kādu jūdzi, kad Mazais pa­nāca viņu.

— Nāc šurp, — Mazais uzrunāja Ventvortu. — Nāc, nāc! Maksā ragā! Taisi vaļā maku!

— Es nesaprotu, — trīcošā balsī teica Ventvorts, dre­bēdams atmiņās par to, kā Mazais jau divas reizes bija viņu smeltējis ar dūrēm un kājām.

— Tos tūkstoš dolārus — tu saproti? Tūkstoš dolārus, ko Smouks samaksāja tev par nekur nederīgu kartupeli. Kusties!

Un Eimoss Ventvorts pasniedza viņam maisiņu ar zelta smiltīm.

— Cerams, ka tevi sakodīs skunkss un tu saķersi tra­kumsērgu, — atvadoties novēlēja Mazais,