Smouks un mazais

II Kā kāra Kaltusu Džordžu

Viņi kāpa kalnā pa dziļu, čaganu sniegu, kurā nebija ne kamanu, ne mokasīnu pēdu. Smouks, iedams pa priekšu, ar platajām, īsajām sniega kurpēm piemina traus­los kristālus. Šis darbs prasīja plaušu un muskuļu pie­pūli, un viņš netaupīja spēkus. Nopakaļ pa viņa iemītajām pēdām lēkšoja sešu suņu vilce; dvašas mutuļi liecināja, cik smags ir viņu darbs un cik zema ir temperatūra. Starp stūres suni un kamanām skrēja Mazais, ar kārti vadīdams suņus un vienlaikus palīdzēdams tiem vilkt. Ik pēc pus­stundas viņš apmainījās vietām ar Smouku, tāpēc ka ar sniega kurpēm iemīt ceļu bija daudz nogurdinošāk nekā rīkoties ar kārti.

Gan cilvēki, gan suņi bija atpūtušies un spēka pilni.. Viņi prasmīgi veica grūto uzdevumu — pašā ziemas vidū izlauzt ceļu pāri ūdensšķirtnēm. Viņi sprieda, ka tas ir daudz, ja šajos smagajos apstākļos dienā var noiet desmit jūdžu. Tas viņiem izdevās, bet vakaros viņi līda savās guļamādās pamatīgi noguruši. Pirms sešām dienām viņi bija atstājuši ļaužu pilno Muklukas nometni pie Jukonas. Divās dienās viņi ar smagi piekrautām kamanām bija no­gājuši piecdesmit jūdžu pa iemītu ceļu, kas veda uz augšu pa Aļņu strautu. Pēc tam bija sākusies cīņa ar četras pē­das biezu neskartu sniegu, īstenībā nevis sniegu, bet pu­tekļiem līdzīgiem ledus kristāliem, kuri vēl nebija salipuši kopā un sīkdami saira zem kājām — kā cukurs. Trijās dienās viņi veica trīsdesmit jūdžu augšup pa Grunduļu strautu un pāri vairākām zemām ūdensšķirtnēm starp strautiem, kas tecēja uz dienvidiem, uz Sivašas upi. Ta­gad viņi gar Kailajiem uzkalniem devās uz lielo kalnu grēdu, aiz kuras pa Dzeloņcūku strautu varēja sasniegt Piena upes vidusteci. Stāstīja, ka Piena upes augštecē esot vara atradnes. Tas arī bija viņu ceļamērķis — tīra vara kalns pusjūdzi pa labi no tās vietas, kur Piena upe izlaužas no dziļas aizas un nozūd biezā mežā, tad pa pirmo strautu uz augšu. Viņi uzreiz pazītu šo vietu, līdzko ieraudzītu. Vienacis Makartijs bija aprakstījis to pilnīgi precīzi. Nomaldīties nebija iespējams — vienīgi ja nu Ma­kartijs būtu samelojis.

Smouks gāja pa priekšu; retās nelielās egles kļuva aiz­vien sīciņākas, un pēkšņi viņš ieraudzīja pašā ceļa vidū vienu galīgi nokaltušu. Vārdi bija lieki. Tikko Smouks paskatījās uz Mazo, tas spalgi iesaucās: «Stāt!» Suņi stā­vēja, kamēr Mazais tos izjūdza, bet Smouks ar cirvi me­tās virsū sausajai eglei, pēc tam dzīvnieki sagūla sniegā un saritinājās kamolā, ar kuplajām astēm apsegdami ķe­pas un nosarmojušos purnus.

Cilvēki strādāja kā jau daudz pieredzējuši. Zelta ska­lojamā pannā, kafijkannā un katliņā drīz kusa sniegs. Smouks izvilka no kamanām sasaldētu vārītu pupu stieni ar bagātīgi sagrieztiem tauku un cūkgaļas kubiciņiem. Atlika vienīgi atkausēt stieni. Viņš saskaldīja to ar cirvi gluži kā malku un uzmeta gabalus uz pannas, lai atlaižas. Akmenī sasalušie sausiņi arī bija jāliek uz pannas. Pēc divdesmit minūtēm maltīte bija gatava.

— Būs savi četrdesmit grādi, — teica Mazais ar pilnu muti, — Cerams, ka aukstāks nekļūs… un siltāks arī ne. Pats piemērotākais laiks, kad jālauž ceļš.

Smouks neatbildēja. Piebāzis muti pilnu ar pupām un cītīgi ēzdams, viņš nejauši pameta skatienu uz stūres suni, kas gulēja pēdas desmit tālāk. Sirmpelēkais vilks cieši raudzījās viņā ar bezgalīgām skumjām un ilgām, kuras tik bieži aizmiglo ziemeļu suņu acis. Smouks labi pazina šo neizdibināmo skatienu, un tomēr tas viņu sa­trauca. It kā gribēdams nokratīt stingumu, viņš nolika savu šķīvi un kafijas krūzi, piegāja pie kamanām un sāka raisīt vaļā maisu ar kaltētām zivīm.

— Ei, — uzsauca Mazais, — ko tu dari?

— Pārkāpju visus likumus, paražas un ceļa noteiku­mus, — atbildēja Smouks. — Gribu vienu vienīgu reizi pabarot suņus dienas vidū. Viņi ir pamatīgi nostrādāju­šies, un viņiem vēl būs jāvelk kamanas kalnā. Turklāt Jautrais pateica man kaut ko, ar acīm pateica kaut ko tādu, kas nav izsakāms vārdos.

Mazais neticīgi iesmējās.

— Ka tik neizlutini suņus. Drīz vien sāksi manikirēt šiem nagus. Es ieteiktu krēmu, kas aizsargā no aukstuma, un elektrisko masāžu — tas iejūga suņiem ir pats galve­nais. Turku pirts arī dažreiz nenāk par skādi.

— Līdz šim es to nekad neesmu darījis, — Smouks aiz­stāvējās. — Un vairs nedarīšu. Bet šoreiz gan. Uznāca tāds untums.

— Nu, ja tā ir kāda nojauta, lai notiek, — uzreiz kļuvis pielaidīgāks, sacīja Mazais. — Cilvēkam vienmēr jāklausa nojauta.

— Tā nav nojauta, Mazais. Jautrais tikai iedarbojās uz rnanu iztēli., Vienā minūtē viņš ar acīm pateica man tik daudz, ka grāmatās es to neizlasītu tūkstoš gados. Viņa acis bija pilnas ar esības noslēpumiem. Tie tur čumēja un mudžēja. Nelaime tā, ka es gandrīz jau biju notvēris šos noslēpumus, bet tad tie izslīdēja man no rokām. Es ne­esmu kļuvis gudrāks arī agrāk, bet esmu bijis pie pašiem gudrības avotiem. — Brīdi klusējis, Smouks piebilda: — Nevaru tev paskaidrot, bet šī suņa acis atklāja daudz ko: kas ir dzīve un tās gaita, zvaigžņu putekļi, kosmosa spēki un viss pārējais — viss.

— Vienkāršā amerikāņu valodā runājot, tev tomēr ir kaut kāda jušana, —Mazais palika pie sava.

Smouks pameta katram sunim pa kaltētam lasim un pa­purināja galvu.

— Kad es tev saku — tā ir nojauta. — Neatlaidās Ma­zais. — Diena vēl nebūs galā, kad kaut kas notiks. Gan redzēsi. Un tam būs sakars ar kaltētajām zivīm.

— Paskaidro man, kāds, — teica Smouks.

— Nē, nevaru. Laiks rādīs. Tagad paklausies, ko es teikšu. No tavas nojautas arī man radusies nojauta. Es lieku vienpadsmit unces zelta pret trim zobu bakstāma­jiem, ka man ir taisnība. Kad man ir nojauta, es nebaidos ticēt tai.

— Labāk tu saderi uz zobu bakstāmajiem, bet es — uz zeltu, — iebilda Smouks.

— Nekā nebija. Tā jau būtu gatavā laupīšana. Es vin­nēšu. Es pazīstu nojautu, kad tā mani skar. Vēl nebūs pienācis vakars, kad kaut kas notiks un zivis parādīs, ko tas nozīmē.

— Velns un elle! — nicīgi izgrūda Smouks, apraudams sarunu.

— Tā būs gan elle, — Mazais nepalika parādā. —• Un es lieku vēl vienpadsmit unces pret trim zobu bakstāma­jiem, ka tā būs īsta elle.

— Lai iet, — piekrita Smouks.

— Es vinnēšu! — uzvaroši sacīja Mazais. — Man pie­nākas zobu bakstāmais no vistas spalvām.

Pēc stundas viņi pieveica pāreju, garām Kailajiem uz­kalniem nokāpa šaurā, līkumotā aizā un nonāca pie pla­šas, stāvas nogāzes. Dzeloņcūkas strauta malā Mazais, kas gāja pa priekšu, negaidot apstājās, un Smouks ar sau­cienu apstādināja suņus, Izstiepušies ceturtdaļjūdzi garā verdzē, augšup pa nogāzi vilkās cilvēki.

— Klamzā kā bērēs, — ieteicās Mazais,

— Viņiem nav suņu, — sacīja Smouks.

— Jā, divi velk kamanas.

— Skat, viens pakrita. Kaut kas nav kārtībā, Mazais, tur jābūt kādiem divsimt cilvēkiem.

— Viņi ģeņģerē kā piedzērušies. Vēl viens pakrita.

— Tā ir vesela cilts. Bērni arī.

— Smouk, es esmu vinnējis, — Mazais paziņoja. — No­jauta paliek nojauta, un tur tu neko nevari darīt. Tā pati vien ir. Re, kustas kā miroņu bars.

Ieraudzījuši abus ceļiniekus, indiāņi aiz prieka mežonīgi ieaurojās un pielika soli.

— Droši, ka viņi ir pamatīgi pietempušies, — sprieda Mazais. — Paskaties, kā viņi reizēm sakrīt čupā.

— Paskaties, kāda tam pirmajam seja, — teica Smouks. — Viņi ir izbadējušies, tur tā lieta. Viņi apēduši savus suņus.

— Ko lai mēs iesākam? Laisties prom?

— Un pamest kamanas un suņus? — pārmetoši atvai- cāja Smouks.

— Ja mēs nelaidīsimies prom, viņi mūs aprīs. Viņi iz­skatās diezgan izbadējušies. Ei, vecais! Kas jums lēcies? Neskaties tā uz suni. Tas neies iekšā katlā, saproti?

Pa priekšu ejošie indiāņi apstāja viņus, vaidēdami un sūdzēdamies nesaprotamā dialektā. Smoukam šī aina likās neparasta un briesmīga. Nebija ne mazāko šaubu, ka tas ir bads. Viņu sejas ar iedubušajiem vaigiem un apspīlēto ādu drīzāk atgādināja nāvesgalvas. Aizvien vairāk dzīvo miroņu saradās ap Smouku un Mazo, līdz beidzot mežo­nīgais bars ieslēdza viņus kā siena. Skrandainie ādas ap­ģērbi bija sagraizīti, un Smouks saprata, kāpēc: viņš re­dzēja, ka mātei mugurā uzsiets bērns sūkā un košļā at­baidoši netīru ādas šķieznu. Kāds cits bērns cītīgi zelināja siksnu.

— Nenāciet klāt! Atpakaļ! — ieaurojās Mazais, atkal pāriedams uz angļu valodu, kad bija veltīgi izmēģinājies likt lietā nedaudzos viņam zināmos indiāņu vārdus.

Vīrieši, sievietes un bērni, streipuļodami un grīļodamies uz drebošajām kājām, joprojām mācās viņiem virsū, acīm asarojot no nespēka un degot zvērīgā alkatībā. Kāda sie­viete, vaidēdama pakluburojusi garām Mazajam, ar izples­tām rokām nokrita uz kamanām un ieķērās tajās. Viņai sekoja vecs vīrs: smagi elpodams un kampdams gaisu, viņš ar trīcošām rokām pūlējās atraisīt kamanu siksnas un tikt klāt pārtikas maisam. Jauns indiānis, pacēlis nazi, arī grasījās mesties pie kamanām, bet Smouks atgrūda viņu. Pūlis spiedās virsū, un gāja vaļā plēšanās.

Sākumā Smouks un Mazais tikai atgrūda un atsvieda indiāņus. Pēc tam viņi laida darbā pātagas kātu un dū­res, lai tiktu galā ar izsalkuma satracināto pūli. Bet vis­apkārt vaidēja un gaudoja sievietes un bērni. Siksnas, ar kuram bija nostiprināti maisi, bija pārgrieztas jau kādās desmit vietās. Nelikdamies zinis par spērienu un sitienu krusu, indiāņi rāpoja pa sniegu un mēģināja izvilkt maisus ar pārtiku. Vajadzēja grābt viņus ciet un grūst atpakaļ. Viņi bija tik vārgi, ka ik brīdi krita no vismazākā grūdiena. Taču viņi pat necentās nodarīt kaut ko abiem vīriešiem, kuri sargāja kamanas.

Smouku un Mazo neuzveica tikai tāpēc, ka indiāņi bija pilnīgi nespēcīgi. Piecās minūtēs uzbrucēju mūris bija sairis kaudzītēs pakritušos, pieveiktos indiāņos, kuri, lo­cīdamies sniegā, vaidēja, kaut ko murmināja, brēca un šņukstēja, asaru pilnām acīm skatīdamies uz pārtiku, kas viņiem nozīmēja dzīvību un lika uz lūpām parādīties slie­nām. Visapkārt vaimanāja sievietes un bērni.

— Apklustiet! Apklustiet jel! — uzsauca Mazais, ar pirkstiem aizbāzdams ausis un smagi elsodams no piepū­les. — Ak tu šitā! — viņš iekliedzās, mezdamies uz priekšu un izsizdams nazi no rokām indiānim, kas bija pierāpojis pie kamanām un mēģināja pārgriezt stūres sunim rīkli.

— Cik šausmīgi! — nomurmināja Smouks.

— Karsti pēc velna! — atsaucās Mazais, kas, izglābis Jautro, nāca atpakaļ. — Esmu slapjš kā žurka. Ko mēs iesāksim ar šito lazareti?

Smouks pašūpoja galvu, un atrisinājums radās pats no sevis. Kāds indiānis rāpoja šurp. Viņa vienīgā acs bija pievērsta nevis kamanām, bet Smoukam, un šī acs lieci­nāja par veselā saprāta mošanos. Smouks atcerējās, ka bija iebelzis indiānim pa otru aci, kas bija gandrīz pilnīgi aizpampuši. Indiānis atspiedās uz elkoņa un ierunājās:

— Mans ir Karluks. Mans ir labs sivašs. Mans redzējis daudz baltais cilvēks. Mans daudz izsalcis. Visi ļaudis daudz izsalcis. Visi ļaudis nav redzējis baltais. Es redzē­jis. Mans tagad būs paēdis. Visi ļaudis tagad būs paēdis. Mēs nopirkt ēdamais. Mums daudz zelts. Nav ēdamais. Vasara, lasis Piena upē nenāk. Ziema — briedis nenāk. Nav ēdamais. Mans teica visiem sivašiem — daudz baltais cilvēks nāk uz Jukonu. Baltais ir daudz ēdamais. Baltais patīk zelts. Mēs ņem zelts, iet uz Jukona, baltais dod ēda­mais. Daudz, daudz zelts. Es redzējis, baltais cilvēks pa­tīk zelts.

Indiānis kaulainiem pirkstiem sāka raisīt vaļā kuli, kas karājās viņam pie jostas.

— Jūs taisāt par daudz lielu troksni! — saskaities viņu pārtrauca Mazais. — Pasaki sievām un brēkuļiem, lai rim­stas bļaut.

Karluks pagriezās un uzsauca kaut ko raudošajam sie­vietēm. Vīrieši, izdzirdējuši viņu, pavēloši pacēla balsi, un sievietes pamazām apklusa un nomierināja bērnus. Karluks uz brīdi atstāja mierā savu kuli un vairākas reizes pacēla gaisā pirkstus.

— Daudz ļaudis miris, — viņš teica.

Un Smouks saskaitīja, ka septiņdesmit pieci Karluka ciltsbrāļi nomiruši bada nāvē.

— Mans pirkt viņiem ēdamo, — Karluks sacīja, atrai­sījis kuli un izņēmis no tās lielu smaga metāla gabalu. Pārējie rīkojās tāpat kā viņš, no visām pusēm stiepās ro­kas ar tādiem pašiem metāla gabaliem. Mazais skatījās, acis nenolaizdams.

— Augstais dievs! — viņš iesaucās. — Varš! Parastais sarkanais varš! Bet viņi domā, ka tas ir zelts!

— Tas zelts, — pārliecināts atkārtoja Karluks, ātri uz­tvēris galveno Mazā izsaucienā.

— Un šie nabaga velni ticējuši, ka tas ir viņu glā­biņš,— nomurmināja Smouks. — Paskaties, šis gabals sver četrdesmit mārciņu. Viņiem ir simtiem mārciņu vara, un viņi stiepuši šo smagumu, lai gan paši tikko jaudā pa­vilkt kājas. Zini ko, Mazais, mums viņi jāpaēdina.

— Ha, izklausās jau viegli. Bet kā ir ar rēķināšanu? Mums abiem ēdamais ir mēnesim. Sešas porcijas pareizini ar trīsdesmit, iznāk simt astoņdesmit porciju. Bet te ir divi simti indiāņu, un viņi visi ir izbadējušies kā vilki. Velns parāvis, kā lai mēs viņus paēdinām kaut vienu reizi?

— Ir vēl suņu barība, — atbildēja Smouks. — Ar pārsimt mārciņām kaltēta laša vajadzētu izgrozīties. Mums tas ir jādara. Viņi, saproti, pilnīgi paļaujas uz baltajiem.

— Skaidrs, un mēs nedrīkstam viņus pamest, — Ma­zais piekrita.

— Jā, pretīgi darbi mums patrāpījušies, viens pretīgāks par otru. Vienam no mums jāaizlaiž uz Mukluku pēc pa­līdzības. Otram jāpaliek tepat un jānoņemas ar šo nespēj­nieku namu, un ļoti iespējams, ka viņu pašu aprīs. Neaiz­mirsti, ka mēs sešas dienas kūlāmies šurp un, pat laižot pa viev glo un tukšā, tik un tā ātrāk par trim dienām at­pakaļ netiksim.

Smouks brīdi apsvēra, kādas bijušas noietās jūdzes, un lēsa, cik ilgā laikā pieveiks tās, ja sasprindzinās visus spēkus.

— Es būšu tur rītvakar, — viņš paziņoja.

— Lai notiek, — bezbēdīgi piekrita Mazais. — Bet es palikšu te, un mani apēdīs.

— Bet es paņemu pa zivij suņiem un vienai ēdienreizei priekš sevis, — paskaidroja Smouks,

— Tā jau ari vajag, jo tu būsi Muklukā rītvakar,

Smouks ar Karluka starpniecību izklāstīja indiāņiem

savu plānu.

— Sakuriet ugunskurus, garus ugunskurus, daudz ugunskuru, — viņš beigās sacīja. — Muklukā apmetu­šies daudzi baltie cilvēki. Baltie cilvēki ir dikti labi. Bal­tajiem cilvēkiem ir daudz ēdamā. Pēc pieciem miegiem es būšu atpakaļ un atvedīšu daudz ēdamā. Šis cilvēks, vārdā Mazais, ir man ļoti labs draugs. Viņš paliks te. Viņš ir lielais saimnieks, skaidrs?

Karluks pamāja ar galvu un pārtulkoja.

— Viss ēdamais paliek te. Mazais izsniegs ēdamo. Viņš ir saimnieks, skaidrs?

Karluks atkal pārtulkoja, un indiāņi ar galvas mājie­niem un guldzošiem kliedzieniem izteica savu piekrišanu.

Smouks palika un izrīkoja visu, kamēr sāka iet uz labo pusi. Tie, kuri spēja, grīļodamies vai rāpus lasīja žaga­rus ugunskuram. Pēc tam sakūra garos indiāņu sārtus, pie kuriem varēja sasēsties visi. Mazais ar kādiem desmit palīgiem, turēdams gatavībā īsu rundziņu, lai šautu pa pirkstiem izsalkušajiem,- ķērās pie ēdiena vārīšanas. Sie­vietes cītīgi kausēja sniegu katrā traukā, kas vien šim nolūkam bija piemērojams. Pirmām kārtām visi dabūja pa niecīgam speķa gabaliņam, pēc tam karoti cukura, lai kaut cik remdētu izsalkumu. Drīz vien uz Mazajam lokā apkārt degošajiem ugunskuriem daudzos katliņos vārījās pupas, bet pavārs pats, stingri raudzīdamies, lai visiem iznāktu vienādas porcijas, cepa un dalīja plānas, jo plā­nas pankūkas.

— Man te būs varena ēsttaisīšana, — viņš atvadoties teica Smoukam. — Tu tikai laid. Turp visu ceļu rikšiem, bet atpakaļ aulēkšiem. Pa šodienu un rītdienu tu aiz­brauksi līdz turienei, un vēl trīs dienas tev būs vajadzīgas atpakaļceļam. Rīt viņi apēdīs pēdējo suņiem domāto zivi, un tad trīs dienas nebūs ko likt uz zoba. Tāpēc drāz, cik jaudas, Smouk. Drāz, cik jaudas!

Lai gan Smouks devās ceļā ar vieglām kamanām, jo tajās bija ielikti tikai seši kaltēti laši, divas mārciņas saldētu pupu un ādas segas, viņš nevarēja pabraukt ātri. Viņš nevarēja vadīt kamanas un skubināt suņus, tāpēc ka bija spiests darboties ar kārti. Bez tam bija aizvadīta smaga darbdiena, un tiklab suņi, kā viņš pats bija galīgi bez spēka. Polārā krēsla jau klāja zemi, kad viņš pieveica pāreju un atstāja aizmugurē Kailos uzkalnus.

Lejā pa nogāzi suņi cilpoja ātrāk, un bieži vien Smouks uzlēca uz kamanām, lai piespiestu tos skriet sešas jūdzes stundā. Nemanot piezagās tumsa, un viņš apmaldījās platā ielejā, pa kuru tecēja kaut kāds nepazīstams strauts. Dažviet tas meta lielus lokus pa līdzenumiem, un tādās reizēs Smouks, lai taupītu laiku, nevis līkumoja līdzi te­cējumam, bet drāza taisni. Un jau dziļā tumsā viņam va­jadzēja atgriezties pie gultnes un taustoties no jauna meklēt ceļu. Kādu stundu veltīgi nopūlējies un prātīgi no­spriedis, ka ilgāk nav vērts maldīties, Smouks sakūra uguni, pasvieda katram sunim pa puslasim un pats savu pārtikas devu arī pārdalīja uz pusēm. Tad viņš satīņājās ādās un, iekams bija aizmidzis, noprata, kur īsti atrodas. Pēdējā platajā līdzenumā, kuru viņš bija šķērsojis pārtie- šām, strauts sadalījās divās attekās. Viņš bija novirzījies no ceļa par kādu jūdzi. Patlaban viņš atradās pie galvenās gultnes zemāk par to vietu, kur kopā ar Mazo bija šķērso­jis ieleju, kas otrā krastā izbeidzās pie zemas pārejas.

Mazā gaismiņā Smouks, ne miltuma neiebaudījis, de­vās ceļā un apmēram jūdzi nogāja pa strautu uz augšu, lai tiktu uz ceļa. Cilvēks un suņi, brokastis neēduši, asto­ņas stundas bez apstājas brauca taisni, šķērsodami nelie­lus strautiņus un zemas pārejas, līdz sasniedza Grunduļu strautu. Ap četriem dienģ, kad sāka ātri satumst, Smouks nokļuva pie Aļņu strauta, pa kuru veda labi iebraukts ceļš. Vēl piecdesmit jūdžu — un viņa ceļojums būs galā. Smouks apturēja kamanas, sakūra uguni, pasvieda kat­ram sunim pa puslasim, uzsildīja un apēda savu pupu mārciņu. Pēc tam uzlēca uz kamanām, uzsauca: «Aiz­iet!» — un suņi sparīgi iegūla siksnās.

— Velciet, eskimosi! — viņš kliedza. — Aiziet! Velciet, ja gribat tikt pie ēšanas! Muklukā ēdamā netrūkst! Uz priekšu, vilki! Uz priekšu!

Ap vieniem naktī traktiera «Ennija raktuve» lielā zāle bija pilna ar cilvēkiem, krāsnīs rūca liesmas, un slikti vē­dināmajā, pārkurinātajā telpā trūka gaisa. Kauliņu klik­šķi un spēlētāju trokšņošana pie galda saplūda vienmuļā dunoņā, un tikpat vienmuļi dunēja grupiņās pa diviem, pa trim sēdošo un stāvošo tērzētāju balsis. Zelta svērāji rosījās ap svariem, tāpēc ka te par visu maksāja ar zelta smiltīm, un pat par viskija porciju, kas bija izdzerta pie letes un maksāja dolāru, vajadzēja atbērt svērājam smiltis.

Sienas bija taisītas no nemizotiem baļķiem, spraugas starp tiem bija aizdrīvētas ar tundras sūnu. No zāles pa atvērtajām durvīm plūda klavieru un vijoles atskaņotās draiskās virdžīniešu dejas melodijas. Nupat bija beigu­sies «ķīniešu loterija», un veiksminieks, saņēmis pie sva­riem galveno laimestu, nodzēra savu guvumu kopā ar pie­ciem sešiem sirdsdraugiem. Faraona un ruletes spēlmaņi izturējās lietišķi un mierīgi. Arī pie pokera galdiem, ap kuriem drūzmējās skatītāji, bija mierīgi. Pie kāda cita galda nopietni, nelikdamies ne zinis par apkārtējiem, spē­lēja Melno Džeku. Dzīdamies pakaļ nenotveramajai lai­mei, spēlmanis atvēzējies ripināja kauliņu pa zaļo lau­kumu un nepārtraukti skandināja:

— Ei, Džo Koton! Uzmet četrinieku! Nāc, Džo! Mazais Džo, izmēģini savu roku, Džo! Džo, ak tu Džo!

Kaltuss Džordžs, dūšīgs gara auguma indiānis no Sēr- klas, nekustīgi stāvēja nostāk, atspiedies pret baļķu sienu. Viņš bija civilizēts indiānis, ja būt civilizētam nozīmē dzī­vot tā, kā dzīvo baltie, un viņš jutās sāpīgi aizskarts, kaut gan viņam sen bija laiks pierast pie tā. Gadiem ilgi viņš veicis baltā cilvēka darbu plecu pie pleca ar baltajiem un bieži vien labāk nekā viņi. Viņš valkāja tādas pašas bik­ses, vilnas zeķes un biezus kreklus. Viņš lepojās ar tikpat labu pulksteni, kādi bija baltajiem, šķīra matus vienā pusē uz celiņa, lietoja tos pašus produktus — speķi, pupas un miltus, un tomēr viņam bija liegts galvenais balto cilvēku izklaidēšanās līdzeklis un iepriecinājums — viskijs. Kal­tuss Džordžs pelnīja gluži labi. Viņš bija pieteicis, pircis un pārdevis tālāk zemes gabalus. Viņš bija strādājis uz pusgrauda ar zelta meklētājiem un pats pieņēmis citus uz pusgrauda. Tagad viņš bija suņu dzinējs un kravu pār­vadātājs, kas pa kamanu ceļu veda kravas no Sešdesmitās Jūdzes uz Mukluku, prasīdams par mārciņu divdesmit as­toņus centus, bet par speķi, kā jau bija pieņemts, trīsdes­mit trīs centus. Viņa maišelis bija pilns ar zelta smiltīm, viņš būtu varējis kārtīgi iedzert, un tomēr nevienā kro­dziņā viņu neapkalpotu. Viskijs, šis visugunīgākais, vis­pilnīgākais civilizācijas iepriecinātājs, kas visātrāk sasil­dīja dvēseli, nebija domāts viņam. Tikai no letes apakšas ar gudru ziņu un par daudz lielāku cenu viņš varēja dabūt dzeramo. Viņu_ aizvainoja šī šķirošana, aizvainoja gadiem ilgi un dziļi. Šovakar slāpes un aizvainojums mocīja in­diāni jo sevišķi un baltos cilvēkus, ar kuriem bija tik ne­atlaidīgi sacenties, viņš ienīda sīvāk nekā jebkad. Baltie atļāva indiānim paspēlēt zeltu pie saviem spēļu galdiem, bet nedz par draudzības jūtām, nedz par naudu nepasnie­dza viņam pat glāzi dzeramā. Lūk, kāpēc viņš bija skaid­rāks par skaidru, saprātīgāks par saprātīgu, tātad ari drūms.

Deja zālē aprāvās ar mežonīgu finālu, bet tas netraucēja trīs šņabdeguņus, kuri krāca zem klavierēm. «Visi pa pā­riem uz bufeti!» pasludināja priekšdejotājs, kad mūzika bija apklususi. Un visi pāri pa plato gaiteni devās uz galveno telpu — vīrieši ādās un mokasīnos, sievietes gai­sīgās kleitās, zīda zeķēs un balles kurpītēs —, kad pēkšņi atsprāga ārdurvis un pārguris iestreipuļoja Smouks Belju.

Visu acis pievērsās viņam, un troksnis pamazām no­klusa. Smouks gribēja kaut ko sacīt, bet vispirms viņam vajadzēja novilkt dūraiņus, kuri palika šūpojamies auk­lās, un noplēst ledus kārtiņu, kas bija izveidojusies ap muti no elpas piecdesmit jūdžu garajā ceļā. Brīdi pamin- stinājies, viņš piegāja pie letes un ar elkoni atspiedās uz tās gala.

Tikai spēlētājs pie tālākā galda, pat nepagriezis galvu, ripināja vien tālāk kauliņu un sauca: «Nu, nu, Džo! Aiz­iet, Džo!» Bet bankas turētāja skatiens, kas bija pievērsts Smoukam, piesaistīja spēlmaņu uzmanību, un viņš, aiz­mirsis kauliņu, pagriezās un arī paskatījās.

— Kas lēcies, Smouk? — jautāja Metsons, «Ennija raktuves» saimnieks.

Smoukam beidzot izdevās attīrīt seju no ledus.

— Tur ārā man ir suņi… nodzīti līdz nāvei, — viņš teica aizsmakušā balsī. — Izejiet kāds un parūpējieties par viņiem, bet es izstāstīšu, kas noticis.

Skopās, aprautās frāzēs viņš aprakstīja stāvokli. Kau­liņu metējs, kura nauda vēl aizvien gulēja uz galda un kura izmanīgā laime vēl aizvien nebija sagūstīta, pienāca pie Smouka un ierunājās pirmais:

— Kaut kas jādara. Tas ir skaidrs. Bet kas? Tu droši vien esi kaut ko izdomājis. Ko tu iesaki? Klāj vaļā.

— Es domāju tā, — sacīja Smouks. — Ar steigu jasa- rīko vieglas kamanas. Teiksim, simt mārciņu provianta katrās. Dzinēja piederumi un ēdamais suņiem — tas ir vēl piecdesmit mārciņu klāt. Bet tādi pajūgi būs ātri galā. Mēs tūlīt nosūtīsim, teiksim, piecas no šīm kamanām — ar visātrākajiem suņiem, ar vislabākajiem dzinējiem. Pa ne­skartu sniegu viņi brauks priekšgalā pārmaiņus. Viņiem jādodas ceļā bez kavēšanās. Pat tad, ja brauktu ar vislie­lāko ātrumu, indiāņiem trīs dienas nebūtu ne kripatas, ko likt uz zoba. Bet, tiklīdz šīs kamanas būs prom, mums jā­seko ar lielākām. Parēķiniet paši. Divas mārciņas ēdamā uz cilvēku dienā — tas ir mazākais, lai šie indiāņi spētu turpināt ceļu. Tas nozīmē četrsimt mārciņu dienā, bet, tā kā tur ir sirmgalvji un bērni, mēs ar viņiem varam nokļūt Muklukā ne ātrāk kā piecās dienās. Nu, ko jūs domājat darīt?

— Samest kolekti un nopirkt pārtiku, — teica kauliņu mētātājs.

— Pārtiku es nopirkšu pats, — nepacietīgi teica Smouks.

— Nekā nebija, — spēlmanis viņu pārtrauca. — Tu te neesi viens. Mēs visi piedalāmies. Sadabūjiet kāds maz­gājamo bļodu. Tas neies ilgi. Te būs iesākumam.

Viņš izvilka no kabatas smagu maisiņu ar zelta smil­tīm, atsēja to vaļā, un bļodā sāka tecēt rupju zelta smilšu un tīrradņu straume. Kāds no blakusstāvētājiem izlamājās un, saķēris viņu aiz rokas, aizspieda maisiņam galu, lai apturētu šo straumi. Pavirši spriežot, bļodā bija jau sešas vai astoņas unces zelta.

— Stājies nu, stājies! — uzkliedza piktais. — Neba tev vienīgajam ir maiss. Palaid arī mani pie teikšanas.

— Oho! — pavīpsnāja kauliņu spēlmanis. — Tu laikam domā, ka te skrien pēc zemes gabaliem, tāpēc tik trakoti raujies uz priekšu.

Ļaudis drūzmējās un grūstījās, lai ziedotu savu daļu, un, kad visi bija panākuši savu, Smouks ar abām rokām pacilāja bļodu un pasmaidīja.

— Ar to pietiks, lai paēdinātu visu cilti līdz ziemas bei­gām, — viņš teica. — Bet kā būs ar suņiem? Vajadzīgi suņi pieciem viegliem pajūgiem.

Tūliņ tika piedāvāti kādi desmit pajūgi, un visi apmet­nes iedzīvotāji, būdami palīdzības komitejas locekļi, strī­dējās un sprieda, pieņēma un noraidīja pajūgus.

— Kur nu tavi vezumnieki! — kāds teica Garajam Bil - lam Haskelam.

— Viņi labi velk, — Bills atcirta, aizskarts savā lep­numā.

— Velk jau, velk, — viņam iebilda, — bet ātrums nav nekāds lielais. Smagajām kamanām viņi būs pašā laikā.

Tiklīdz bija atrasts piemērots pajūgs, tā īpašnieks ar pieciem sešiem palīgiem aizgāja iemetināt kamanās suņus un sagatavoties braukšanai.

Vienu pajūgu noraidīja tāpēc, ka tas tikai šodien bija atbraucis un suņi bija noguruši. Kāda cita īpašnieks pie­dāvāja savus suņus, bet kā taisnodamies parādīja apsai­tētu potīti, kas liedza braukt viņam pašam. So pajūgu paņēma Smouks, kaut gan visi kā viens iebilda, ka viņš ir noguris.

Garais Bills Haskels ieminējās, ka Resnā Olsena suņi gan ir vareni skrējēji, bet pats Olsens — īsts zilonis. Div­simt četrdesmit mārciņu smagais resnuļa ķermenis sašu­tumā drebēja. Viņam acīs sariesās dusmu asaras, un viņš tik ilgi lamājās norvēģiski, kamēr viņam ierādīja vietu smago pajūgu nodaļā, un kauliņu spēlmanis izmantoja izdevību dabūt savā ziņā Olsena vieglo pajūgu.

Izvēlējās piecus pajūgus, kurus piekrāva un sagatavoja braucienam, bet komisija pagaidām atzina par piemērotiem tikai četrus dzinējus.

— Bet ir taču vēl Kaltuss Džordžs! — kāds iesaucās. — Viņš ir lielisks dzinējs, bez tam viņš ir atpūties un spirgts.

Visu skatieni pievērsis indiānim, bet viņa seja neko ne­izteica, un viņš ne vārda neatbildēja.

— Tu ņemsi pajūgu, — sacīja Smouks.

Indiānis atkal neatbildēja. Kā elektriskā strāva pūlim cauri izskrēja ļauna nojauta. Ļaudis iekļāva aizvien cie­šākā lokā Smouku un Kaltušu Džordžu, kuri stāvēja viens otram pretī. Un Smouks saprata, ka, klātesošajiem mēmi piekrītot, viņš tagad pauž savu biedru gribu visā, kas notiek un kam jānotiek. Turklāt viņš bija sadusmots. Viņš nespēja aptvert, kā cilvēks var palikt vienmaļi, kad visi tiektin tiecas palīdzēt izsalkušajiem. Notikumu tālākajā gaitā Smouks neparko nevarēja izprast, kas īsti nodarbina Kaltuša Džordža prātu, nevarēja ne iedomāties, ka šo indiāni atturētu kaut kādi citi apsvērumi, tikai ne savtī­gums un mantkārība.

— Tu, protams, ņemsi pajūgu, — teica Smouks.

— Cik? — jautāja Kaltuss Džordžs.

Visi zelta meklētāji dobji ieņurdējās, visu sejas savil­kās nicinošā grimasē. Sažņauguši dūres, gatavi grābt ciet apvainotāju, viņi spiedās tam virsū.

— Pagaidiet, puiši! — uzsauca Smouks. — Varbūt viņš nav sapratis. Ļaujiet man paskaidrot. Paklau, Džord^. Vai tad tu neredzi, ka te neviens neprasa samaksu? Katrs dod visu, ko vien var, lai izglābtu tos divsimt indiāņus no bada nāves.

Viņš apklusa un nogaidīja, lai šie vārdi aiziet līdz in­diāņa apziņai.

— Cik? — atkārtoja Kaltuss Džordžs.

— Pagaidiet, puiši! Paklausies, Džordž. Mēs gribam, lai tu visu saprastu pareizi. Šie izbadējušies ļaudis ir tavi ciltsbrāļi. Viņi pieder pie citas cilts, bet indiāņi vien ir. Ļln tu redzi, ko dara baltie cilvēki: ziedo savu zeltu, dod savus suņus un kamanas, plēšas, lai tiktu par dzinējiem. Tikai vislabākie var braukt ar pirmajām kamanām. Pa­skaties uz Resno Olsenu. Viņš bija gatavs gandrīz vai kauties, kad viņam neļāva braukt. Tev vajadzētu lepoties, ka visi uzskata tevi par pirmšķirīgu braucēju. Jautājums ir, nevis cik tev maksās, bet cik ātri tu aizbrauksi.

— Cik? — atkārtoja Kaltuss Džordžs.

— Nogalināt viņu! Sadragāt viņam pauri! Padod darvu un spalvas! — ļaudis augošā niknumā kliedza cits caur citu. Labvēlība un biedriskums vienā mirklī bija pārvērtu­šies par rupju nežēlību.

Kaltuss Džordžs stāvēja nesatricināms šajā sašutuma vētrā, bet Smouks, atgrūzdams vissīvākos, kliedza:

— Pagaidiet! Kurš te visu kārto? — Troksnis pieklusa. — Atnesiet virvi, — viņš klusi piebilda..

Kaltuss Džordžs paraustīja plecus un sašķobīja ^eju drūmā, neticīgā smīnā. Viņš pazina šos baltos cilvēkus. Viņš ilgi bija baudījis ceļa grūtības kopā ar šiem cilvē­kiem, pārāk ilgi ēdis viņu plāceņus, gaļu un pupas, tai nepazītu viņus. Šī suga turējās pie likuma. Lai nu ko, bet to Kaltuss Džordžs zināja labi. Tā vienmēr sodīja cilvēku, kas pārkāpa viņu likumu. Bet viņš nevienu likumu nebija pārkāpis. Viņš zināja balto likumus. Viņš vienmēr bija ievērojis tos. Viņš nebija nedz nogalinājis kādu, nedz za­dzis, nedz melojis. Balto likumi neaizliedz prasīt cenu un kaulēties. Baltie paši prasīja cenu un kaulējās. Viņš da­rīja tieši to pašu, un to viņam bija iemācījuši baltie. Bez tam, ja jau viņš nebija cienīgs dzert kopā ar baltajiem, tad viņš nebija arī cienīgs būt tikpat žēlsirdīgs kā viņi un vispār iejaukties viņu muļķīgajās padarīšanās.

Nedz Smouks, nedz kāds cits no klātesošajiem nespēja uzminēt, kas notiek Kaltuša Džordža smadzenēs, ar ko izskaidrojama viņa dīvainā izturēšanās un kas aiz tās slēpjas. Paši to neapzinādamies, viņi nespēja saprast in­diāni, tāpat kā indiānis nespēja saprast viņus. Baltie uz­skatīja viņu par patmīli un lopu, indiāņa acīs patmīļi un lopi bija viņi.

Kad virve bija atnesta, Garais Bills Haskels, Resnais Olsens un kauliņu spēlmanis sadusmoti, naski un nemā­kulīgi uzmauca indiānim kaklā cilpu un pārmeta virvi pār siju. Otrā galā ieķērās kādi desmit cilvēki, gatavi pa­raut gaisā indiāni.

Bet Kaltuss Džordžs nepretojās. Viņš zināja, ka tas viss ir Mēdīšanās. Baltie mācēja blēdīties. Vai tad pokers ne­bija viņu iemīļota spēle? Vai viņi pirkdami, pārdodami un slēgdami darījumus, neblēdījās? Viņš taču bija redzējis, ka baltie kārto darījumus ar tādu izskatu, it kā turētu rokā četrus dūžus, lai gan īstenībā nebija ne velna.

— Pagaidiet! — nokomandēja Smouks. — Sasieniet vi­ņam rokas. Negribas, ka viņš ķepurojas.

«Atkal biedē,» nosprieda Kaltuss Džordžs un padevīgi ļāva sasiet sev rokas uz muguras.

— Pēdējo reizi jautāju tev, Džordž, — teica Smouks, — vai tu vadīsi pajūgu?

— Cik? — atkārtoja Kaltuss Džordžs.

Pats pārsteigts", ka ir spējīgs izdarīt kaut ko tamlīdzīgu, un vienlaikus saniknots par indiāņa neizmērojamo sav­tību, Smouks deva zīmi. Kaltuss Džordžs bija ne mazāk pārsteigts, juzdams, ka cilpa spēji savelkas un atrauj viņu no grīdas. Indiāņa nesatraucamība izgaisa, kā ne­bijusi. Viņa sejā, strauji nomainot cits citu, pavīdēja pār­steigums, izbailes un sāpes.

Smouks satraukti vēroja. Viņš pats nekad vēl nebija kārts, tāpēc jutās šajā darbā kā iesācējs. Kaltuša ķermenis sāka krampjaini raustīties, sasietās rokas pūlējās saraut saistekļus, no rīkles izlauzās gārdzieni. Smouks negaidot pacēla roku.

— Atlaidiet! — viņš pavēlēja.

Kurnēdami par to, ka sodīšana tik ātri beigusies, virves vilcēji nolaida Kaltušu Džordžu uz grīdas, viņa acis bija izvalbītas, kājas ļodzījās, viņš līgojās no vienas puses uz otru, joprojām mēģinādams atbrīvot rokas. Smouks no­prata iemeslu, pabāza pirkstus zem cilpas un ar strauju kustību pataisīja to vaļīgāku. Kaltuss Džordžs dziļi ievilka elpu.

— Vai brauksi ar šo pajūgu? — jautāja Smouks.

Kaltuss Džordžs neatbildēja. Viņš bija pārāk aizņemts ar elpošanu.

— Kā tad, mēs, baltie, esam cūkas, — ierunājās Smouks, dusmodamies uz sevi par to, ka viņam jāspēlē šāda loma. — Mēs esam gatavi pārdot dvēseli par zeltu un tamlīdzīgi, bet gadās, ka mēs visu to aizmirstam un darām kaut ko, nedomādami, cik ar to var nopelnīt. Un, kad mēs tā rīko­jamies, Kaltus Džordž, piesargies! Tagad mēs gribam zi­nāt tikai vienu: vai tu brauksi ar šo pajūgu?

Kaltuss Džordžs svārstījās. Gļēvulis viņš nebija. Tā varbūt bija tikai tāda iebiedēšana, un viņš būtu muļķis, ja padotos. Bet, kamēr viņš svārstījās, Smouku dvēseles dzi­ļumos mocīja uztraukums, ka tikai šis stūrgalvīgais in­diānis neietiepjas tā, ka būtu patiešām jāpakar.

— Cik? — jautāja Kaltuss Džordžs.

Smouks jau cēla roku, lai dotu zīmi.

— Es braukšu, — steigšus sacīja Kaltuss Džordžs, iekams cilpa nebija savilkusies.

— Un, kad glābšanas ekspedīcija atrada mani, — Ma­zais vēlāk stāstīja «Ennija raktuvē», — šis Kaltuss Džordžs bija klāt pats pirmais, apsteigdams Smouku par trim stundām, un neaizmirstiet, ka Smouks atnāca otrais. Tas, jāsaka, bija pašā laikā, jo, kad es izdzirdēju Kaltušu Džordžu bļaujam uz saviem suņiem, tie sasodītie sivaši jau bija nolocījuši manus mokasīnus, dūraiņus, visas sik­snas, mana naža maksti un daži no viņiem, pamatīgi iz­badējušies, jau sāka lūrēt uz mani.,. Es tak esmu labāk barots, saprotiet.

Bet Smouks? Viņš bija gandrīz vai beigts. Viņš vēl mazlietiņ pagrozījās, palīdzēdams gatavot ēdienu tiem divsimt nelaimīgajiem sivašiem, un tad tāpat tupus arī aizmiga un sapņoja, ka grābj spainī kausēšanai sniegu. Es sagatavoju viņam savu gultu, un lai nelabais mani parauj, ja es nepalīdzēju Smoukam apsegties, tik nomocī­jies viņš bija. Zobu bakstāmos es tomēr vinnēju. Vai tad neiznāk tā, ka ne jau velti Smouks izbaroja suņiem tos sešus lašus?