Smouks un mazais

Tralā ciems

Smouks un Mazais saskrējās uz stūra pie «Aļņa raga». Smouks izskatījās apmierināts un soļoja naigi. Turpretī Mazais ļāpāja nomākts un nedrošs.

— Uz kurieni? — jautri uzsauca Smouks.

— It kā es zinātu, — Mazais skumīgi atbildēja. — Nav ne jausmas. Man nav kur dēties. Divas stundas es nositu ar pokeru: nāvīgi garlaicīga spēle, visas kārtis palika rokā. Vienreiz saspēlēju ar Skifu Mičelu kribidžu uz iedzeršanu un tagad esmu tik mīksts, ka nezinu, ko lai dara. Vazājos pa ielām un gaidu — kaut vai suņi būtu saplēsušies vai notiktu kāds ķīviņš, vai kaut kas tādā garā.

— Es varu piedāvāt tev kaut ko labāku, — teica Smouks. — Tāpēc arī meklēju tevi. Nāc līdzi!

— Tūlīt?

— Nūja.

— Uz kurieni?

— Uz otru krastu, ciemos pie vecā Dvaita Sendersona.

— Pirmā dzirdēšana par tādu, — Mazais sacīja paga­lam nomākts. — Un vispār pirmā dzirdēšana, ka viņpus upes kāds dzīvo. Kāpēc viņš tur apmeties? Vai viņš nav muļķa prātā?

— Viņš kaut ko pārdod, — iesmiedamies teica Smouks.

— Suņus? Raktuvi? Tabaku? Gumijas zābakus?

Smouks pēc katra jautājuma papurināja galvu.

— Nāc līdzi, tad pats redzēsi. Gribu uz labu laimi no­pirkt no viņa kaut ko, un, ja ir vēlēšanās, vari piedalīties uz pusgrauda.

— Tikai nesaki, ka gribi pirkt olas! — iesaucās Ma­zais, saviebies mākslotā baiļumā.

— Nāc vien, nāc, — aicināja Smouks. — Un, kamēr iesim pāri upei, vari minēt desmit reižu.

Ielas galā viņi nonāca Jukonas stāvajā krastā un no­kāpa uz ledus. Trīsceturtdaļjūdzes tālāk tieši viņiem priekšā simtiem pēdu augstu slējās pretējā krasta klintis. Uz to pusi starp salauztiem un virspusē izstumtiem ledus bluķiem aizlocījās tikko samanāms celiņš. Mazais stam­pāja Smoukam pa pēdām, īsinādams laiku ar minējumiem, kas gan Dvaitam Sendersonam varētu būt pārdodams.

— Ziemeļbrieži? Vara raktuves vai ķieģeļceplis? Tas varētu būt viens. Lāčādas vai vispār kaut kādas ādas? Loterijas biļetes? Kartupeļu lauks?

— Gandrīz uzminēji, — Smouks drošināja. — Kaut kas vēl labāks.

— Divi kartupeļu lauki? Siernīca? Kūdras purvs?

— Nav slikti, Mazais. Tu neesi pārāk tālu no patiesības.

— Akmeņlauztuves?

— Tas ir gandrīz tikpat tuvu kā kūdras purvs un kar­tupeļu lauks.

— Pagaidi. Ļauj padomāt. Vēl var minēt pēdējo reizi.

Desmit minūšu viņi gāja klusēdami.

— Zini, Smouk, es vairs neminēšu. Ja tas, ko tu pērc, ir līdzīgs gan kartupeļu laukam, gan kūdras purvam, gan akmeņlauztuvēm, tad es metu mieru. Un es nekļūšu par tavu līdzdalībnieku, kamēr pats to lietu nebūšu redzējis un apčamdījis. Kas tas ir?

— Lai nu paliek, gan jau pats drīz redzēsi. Esi tik laipns un paskaties tur uz augšu. Vai redzi to būdu, pa kuras skursteni nāk dūmi? Tur dzīvo Dvaits Sendersons. Viņam pieder apbūvējami zemes gabali.

— Un kas vēl viņam pieder?

— Vairāk nekas, — iesmējās Smouks. — Tikai reima­tisms. Es dzirdēju, ka viņš mokoties ar to.

— Pag! — Mazais pēkšņi sagrāba biedru aiz pleca un apstādināja. — Vai tikai tu netaisies pirkt šajā dieva aiz­mirstajā nostūrī apbūvējamu zemes gabalu?

— Desmito reizi uzminēji. Ejam!

— Pagaidi mazdrusciņ, — Mazais lūdzās. — Paska­ties, kur vien acis rāda, visur klintis un stāvumi. Kur te lai būvē?

— Kā lai es to zinu?

— Tātad tu netaisies neko būvēt?

— Dvaits Sendersons pārdod tikai apbūvēšanai, — Smouks mēģināja izgrozīties. — Ejam. Mums jākāpj augšā šajā kraujumā.

Nogāze bija stāva, un šaurā taciņa šķita līkumojam uz debesīm kā Jēkaba kāpnes. Mazais kurnēja un vaidēja asajos pagriezienos un stāvajās nokarēs.

— Izdomājis būvēt te! Te jau nav pat līdzenas vieti­ņas, kur pastmarku uzlīmēt. Turklāt šī nav īstā upes puse. Visi tvaikoņi piestāj otrā krastā. Paskaties uz Dausonu. Tur pietiek vietas vēl kādiem četrdesmit tūkstošiem cilvēku. Paklau, Smouk, tu esi gaļas ēdājs. Es to zinu. Un zinu ari, ka tu nepērc, lai būvētu uz šīs zemes. Tad kāpēc, dieva dēļ, tu pērc?

— Protams, lai pārdotu.

— Bet visi nav tik traki kā vecais Sendersons un tu.

— Varbūt gluži tik traki nav, Mazais. Es ņemšu šo zemi, sadalīšu gabalos un pārdošu tos Dausonas normļā-^ lajiem iedzīvotājiem.

— ITa! Visa Dausona vēl zviedz par mūsu darījumu ar olām. Vai tu gribi, lai zviedz vēl vairāk, ko?

— Noteikti gribu. mbs

— Zini, Smouk, tas ir pārāk dārgs prieks. Es palīdzēju tev smīdināt ļaudis, uzpērkot olas, un man šie smiekli izmaksāja turpat vai deviņus tūkstošus dolāru.

— Labi. Šoreiz tev nav ko piedalīties. Visa peļņa pa­liks man, bet tev tik un tā man jāpalīdz.

— Palīdzēt es palīdzēšu. Un lai viņi pasmejas par mani vēl. Bet šoreiz es neizsviedīšu šim pasākumam ne unci. Cik vecais Sendersons prasa par zemi? Pāris simtus?

— Desmit tūkstošus. Man vajadzētu dabūt par pieciem tūkstošiem.

— Kaut es būtu mācītājs! — jūsmīgi nopūzdamies, teica Mazais.

— Kāpēc tā?

— Es noskaitītu visdaiļrunīgāko sprediķi, ko tu varbūt esi dzirdējis, — par muļķi un viņa naudu.

— Iekšā! — Dvaits Sendersons errīgi atsaucās, kad draugi pieklauvēja.

Kad viņi iegāja būdā, saimnieks tupēja pie akmens pa­varda un grūda maisa drānas gabalā ietītas kafijas pu­piņas.

— Ko jums vajag? — viņš skarbi noprasīja, izbērdams sasmalcināto kafiju kannā, kas stāvēja pašā priekšā uz oglēm.

— Aprunāties par darīšanām, — atbildēja Smouks. — Cik man zināms, jūs pārdodat zemi apbūvēšanai. Cik jūs par to prasāt?

— Desmittūkstoš dolāru, — tāda bija atbilde. — Bet tagad, kad esmu pateicis, varat pasmieties un vākties prom. Tur ir durvis. Uz redzēšanos!

— Es nedomāju smieties. Ir daudz patīkamāku izpriecu nekā rāpšanās jūsu kalnā. Es gribu pirkt jūsu zemi.

— Ak tā, pirkt? Prieks dzirdēt saprātīgu runu. — Sen­dersons pienāca klāt un apsēdās pretī apmeklētājiem, no­licis rokas uz galda un bažīgi raudzīdamies uz kafijkannu. — Savu cenu es jums pateicu un nekaunos atkārtot: des­mit tūkstošu. Varat smieties, varat pirkt — man viens pīpis.

Lai parādītu, cik tas viņam vienaldzīgi, Sendersons ar saviem mezglainajiem pirkstiem bungoja pa galdu un ar acīm urbās kafijkannā. Pēc brīža viņš sāka dudināt «tra- la-lā, tra-la-lā, tra-la-lā, tra-la-lā».

— Uzklausiet mani, mister Senderson, — sacīja Smouks. — Sī zeme nav desmit tūkstošu vērta. Ja tā mak­sātu desmit tūkstošu, tikpat labi tā varētu maksāt arī simt tūkstošu. Bet, ja tā nav simt tūkstošu vērta — un jūs zināt, ka nav, — tad tā nav ne desmit centu vērta.

Sendersons dundināja ar pirkstu kauliņiem pa galdu un dungoja «tra-la-lā, tra-la-lā», kamēr kafija pārgāja pāri. Pielējis tai klāt mazliet auksta ūdens, viņš nolika kafijkannu uz pavarda malas un atkal apsēdās savā vietā.

— Cik tad jūs dotu? — viņš vaicāja Smoukam.

— Piecus tūkstošus.

Mazais novaidējās.

Vecais atkal kādu brīdi bungoja pa galdu un trallināja.

— Jūs neesat no dumjām mājām, — Sendersons teica Smoukam. — Jūs sacījāt — ja šī zeme nav simt tūkstošu dolāru vērta, tad tā nav 'pat desmit centu vērta. Un to­mēr piedāvājāt par to piecus tūkstošus. Tātad tā ir simt tūkstošu vērta.

— Jūs par to nedabūsiet ne divdesmit centu, — dedzīgi iebilda Smouks, — kaut paliktu te līdz savai nāves stundai.

— Es dabūšu no jums.

— Nē, nedabūsiet.

— Tādā gadījumā palikšu te līdz savai nāves stun­dai, — kā pielikdams punktu, atcirta Sendersons.

Viņš vairs nepievērsa uzmanību apmeklētājiem un no­darbojās ar ēdiena gatavošanu, it kā būtu gluži viens. Uz­sildījis katliņu ar pupām un plāceni, viņš apsēdās un sāka ēst.

— Nē, paldies, — nomurmināja Mazais. — Mēs nemaz neesam izsalkuši. Mēs pirms nākšanas ēdām*

— Parādiet savus papīrus, — beidzot sacīja Smouks.

Sendersons paskatījās lāvas pagalvī un izvilka doku-

mentu sainīti.

— Tie visi ir kārtībā, — viņš teica. — Tas garais ar lielajiem zīmogiem atsūtīts taisni no Otavas. Tas nav ne­kāds vietējo iestāžu papīrītis. Pati Kanādas valdība ap­stiprina manas tiesības uz šo zemi.

— Cik daudz zemes gabalu jūs šajos divos gados esat pārdevis? — apvaicājās Mazais.

— Tā nav jūsu darīšana, — grīnīgi atbildēja Sender­sons. — Nav tāda likuma, kas aizliegtu cilvēkam vienam dzīvot uz savas zemes, ja viņš to vēlas.

— Es došu jums piecus tūkstošus, — piedāvāja Smouks.

Sendersons papurināja galvu.

— Nezinu, kurš no jums ir negudrāks, — žēli ierunā­jās Mazais. — Iziesim uz brīdi laukā, Smouk. Gribu pa­teikt tev kaut ko pie auss.

Smouks nelabprāt paklausīja uzstājīgajam kompan­jonam.

— Vai tev nekad nav ienācis prātā, — Mazais sacīja, kad viņi bija izgājuši pa durvīm, — ka jūdzēm tālu vis­apkārt šim muļķīgajam zemes gabalam ir klintis, kas ne­pieder nevienam, un ka tu vari dzīt iekšā stabus un iezī­mēt laukumus?

— Tas neder, — atbildēja Smouks.

— Kāpēc neder?

— Tu brīnies, kāpēc es pērku tieši šo vietu, kad visap­kārt zemes ir, cik uziet?

— Kā tad, ka brīnos, — apstiprināja Mazais.

— Redzi nu! — uzvaroši teica Smouks. — Ja jau tu brīnies, tad brīnīsies arī citi. Un aiz brīnumiem skriešus skries šurp. Bet, ja tu brīnies, tad esmu spriedis pareizi. Tagad, Mazais, paklausies, ko es tev teikšu. Es pasniegšu Dausonai tādu dāvanu, ka viņiem vairs negribēsies smie­ties par tām olām. Iesim iekšā.

— Sveiki! — teica Sendersons, viņiem atkal parādoties durvīs. — Es domāju, ka jūs jau gabalā.

— Nu, kāda ir jūsu zemākā cena? — jautāja Smouks.

— Divdesmit tūkstošu.

— Es jums dodu desmit tūkstošu.

— Lai notiek, pārdošu par desmit. To vien es arī gri­bēju. Bet kad liksiet galdā naudu?

— Rīt Ziemeļrietumu bankā. Bet par šiem desmit tūk­stošiem es gribētu vēl divas lietas. Vispirms, kad jūs sa­ņemsiet naudu, jūs brauksiet pa upi uz leju līdz Četrdes­mitajai Jūdzei un paliksiet tur līdz ziemas beigām.

— Tas ir viegli izdarāms. Kas vēl?

— Es jums samaksāšu divdesmit piecus tūkstošus, bet jūs piecpadsmit atdosiet man.

— Esmu ar mieru. — Sendersons pagriezās pret Mazo. — Kad apmetos te, ļaudis teica, ka es esot muļķis, — viņš izsmējīgi sacīja. — Tātad tāds muļķis maksā desmittūk- stoš dolāru, vai ne?

— Visa Klondaika ir pilna ar muļķiem, — tas bija viss, ko apķērās atbildēt Mazais. — Un, kad viņu ir tik daudz, kādam arī laimējas, vai tā nav?

Otrā dienā tika likumīgi apstiprināta Dvaitam Sender- sonam piederošās zemes pārdošana. «Turpmāk tas sauk­sies Tralā ciems» — tā Smouks ierakstīja pirkuma aktā. Un Ziemeļrietumu bankas kasieris nosvēra Sendersonam Smouka zelta smiltis par divdesmit pieciem tūkstošiem dolāru, turklāt vairāki nejauši apmeklētāji redzēja gan svēršanu, gan summu, gan saņēmēju.

Zelta meklētāji ir aizdomīgi ļaudis. Lai ko mazliet ne­parastāku kāds izdarījis — vai nu devies pamedīt brie­žus, vai izgājis naktī palūkoties uz ziemeļblāzmu —, vi­siem jau rodas aizdomas, vai tikai viņš nav uzķēris zelta dzīslu. Un, kad kļuva zināms, ka tāda ievērojama persona kā Smouks Belju samaksājis vecajam Dvaitam Senderso­nam divdesmit piecus tūkstošus dolāru, visa Dausona gribēja zināt, par' ko šī nauda maksāta. Kas Dvaitam Sendersonam, kurš cieta badu uz savas pamestās zemes, varēja būt divdesmit piecus tūkstošus vērts? Tā kā atbil­des nebija, dausonieši, pats par sevi saprotams, ar dru­džainu interesi vēroja katru Smouka soli.

Dienas vidū paklīda runas, ka pārdesmit vīru piebāzuši vieglus mantu maisiņus un noglabājuši tos ērtajos Gal­venās ielas krodziņos. Lai kurp gāja Smouks, viņam se­koja desmitiem acu. Viņu uzskatīja par nopietnu cilvēku, un nevienam no viņiem nepietika drosmes pajautāt Smou­kam par darījumu ar Dvaitu Sendersonu. Tādu pašu draudzīgu attieksmi un smalkjūtību baudīja arī Mazais.

— Man ir tāda jušana, it kā es būtu kādu noslepkavojis vai saslimis ar bakām, tā viņi skatās uz mani, bet runāt baidās, — žēlojās Mazais, saticis Smouku pie «Aļņa raga». — Re, tur pa otru pusi iet Bills Soltmens. Viņam nāvīgi gribas palūrēt uz mums, bet viņš zīķē kaut kur uz ielas galu. Paskatoties uz viņu, gandrīz vai jādomā, ka viņš mūs nepazīst. Bet es varu saderēt uz iedzeršanu, Smouk, tiklīdz mēs pagrieztos ap stūri, it kā steigtos kaut kur, bet pie nākamā stūra pagrieztos atpakaļ, mēs ienes­tos viņam taisni krūtīs.

Viņi arī izmēģināja šo joku un, pie nākamā ielas stūra pagriezušies, sadūrās ar Soltmenu, kas gariem soļiem storēja viņiem pakaļ.

— Sveiks, Bili! — sveicināja Smouks, — Uz kurieni tad tu?

— Sveiks! Tapat vien pastaigājos, — atbildēja Solt- mens, — tikai pastaigājos. Vai nav jauks laiciņš?

— Ha! — izsmējīgi sacīja Mazais. — Ja to sauc par pastaigāšanos, kāda tad ir kārtīga iešana?

Tovakar barodams suņus, Mazais nemaldīgi juta, ka no tumsas viņā urbjas desmitiem acu pāru. Un, kad viņš nevis atstāja suņus vaļā, bet piesēja pie mieta, viņš zi­nāja, ka atkal ir devis Dausonai iemeslu uztraukties.

Saskaņā ar rīcības plānu Smouks paēda pilsētā vaka­riņas un tad devās izklaidēties. Lai kur Smouks parādījās, visur viņš bija uzmanības centrā, tāpēc viņš tīšām meta līkumus pa Dausonu. Krodziņi, kuros viņš iegriezās, tū­liņ bija pilni ar cilvēkiem un kļuva tukši, tiklīdz viņš bija laukā no tiem. Tikko viņš bija nopircis spēļu kauliņus un apsēdies pie kāda pusaizmiguša ruletes galda, dažu mi­nūšu laikā apkārt bija savi desmit spēlētāji. Viņš ganda­rīja sevi ar nelielu atriebību — piecēlās un nesteidzīgi izgāja no teātra tieši tajā brīdī, kad Lusila Erola iznāca, lai nodziedātu savu vispopulārāko dziesmiņu. Trijās mi­nūtēs divas trešdaļas klausītāju bija atstājuši zāli, seko­dami Smoukam.

Vienos naktī, pagājis pa neparasti pilno Galveno ielu, viņš pagriezās, lai kāptu pakalnā uz savu būdu. Pusceļā apstājies, viņš dzirdēja, ka aiz muguras čirkst sniegs zem mokasīniem.

Kādu stundu būdā bija tumšs, tad Smouks iededzināja sveci un, nogaidījis tik ilgi, cik nepieciešams, lai cilvēks apģērbtos, kopā ar Mazo izgāja ārā un sāka jūgt suņus. Strādādami pa būdas durvīm krītošajā gaismā, viņi sa­klausīja netālu paklusu svilpienu. Atbildes svilpiens no­skanēja kaut kur zemāk.

— Paklausies, — Smouks nogruģināja. — Viņi novēro mūs un dara visu zināmu pilsētai. Varu saderēt, ka šajā pašā brīdī savi četrdesmit cilvēki lien laukā no segapakšas un velk kājās bikses.

— Ir gan dumji ļautiņi! — atsmēja Mazais. — Zini, Smouk, nav grūti apvest viņus ap stūri. Savādnieks, kas mūsu laikos strādā ar rokām, ir… nu, savādnieks — un vairāk nekas. Pasaule ir līdz malām pilna ar biezgalvjiem, kas pelnījuši, ka iztukšī viņu zelta maišeļus. Un, kamēr vēl neesam sākuši braukt un ja tu neesi pārdomājis, es tev teikšu, ka piedalos šajā darījumā.

Vedamais nebija smags — guļampiederumi un pārtika. Zem maisa ar ēdamo tikko varēja saskatīt nelielu tērauda stieples rituli, bet pašā kamanu dibenā, gandrīz pilnīgi paslēpts, gulēja lauznis.

Mazais ar dūraini maigi noglāstīja rituli un pēdējo reizi sirsnīgi pieskārās lauznim.

— Ha! — viņš čukstēja. — Man pašam būtu liela do­māšana, ja es tumsā naktī redzētu kādam kamanās tādas mantas.

Piesardzīgi klusēdami, viņi laida lejā, bet, nonākuši līdzenā vietā un uz Galvenās ielas pagriezušies ziemeļu virzienā, uz kokzāģētavas pusi, tālāk no pilsētas centra, kļuva vēl piesardzīgāki. Viņi nebija manījuši nevienu dzīvu dvēseli un tomēr, kad bija nogriezušies uz kokzā­ģētavu, izdzirdēja aiz muguras svilpienu. Pagājuši ga­rām kokzāģētavai un slimnīcai, viņi naikā solī veica vēl ceturtdaļjūdzi, tad pagriezās atpakaļ pa_ to pašu ceļu. Nogājuši simt jardu, viņi tikko neuzdrāzās virsū pieciem gājējiem, kas teciņus vien skrēja pretī. Viņi visi bija maz­liet sakņupuši zem mantu maisu smaguma. Viens no vi­ņiem apturēja Smouka stūres suni, pārējie sastājās apkārt.

— Vai neredzējāt kādas kamanas? — bija pirmais jau­tājums.

— Nē, — atbildēja Smouks. — Vai tas esi tu, Bili?

— Jā, sasodīts! — neviltotā pārsteigumā iesaucās Bills Soltmens. — Tas taču Smouks!

— Ko tu dari nakts vidū? — jautāja Smouks. — Pa­staigājies?

Iekams Bills Soltmens paguva atbildēt, grupai pieskrēja klāt vēl divi, pēc tam vēl vairāki cilvēki, un soļu gurk- stoņa sniegā vēstīja daudzu tuvošanos.

— Kas ir tavi ceļabiedri? — jautāja Smouks. — Uz kurieni dodaties?

Soltmens neatbildēja, tikai kūpināja pīpi, kas diezin vai spēja sagādāt viņam baudu, tāpēc ka viņš vēl nebija atguvis elpu pēc skriešanas. Bija skaidrs, kāpēc viņam ievajadzējies uzraut sērkociņu, — lai saskatītu kamanas, un Smouks redzēja, ka visu acis ir pievērstas stieples ritulim un lauznim. Tad sērkociņš nodzisa.

— Tāpat vien… Klīst dažādas baumas, tikai bau­mas, — daudznozīmīgi un noslēpumaini nomurmināja Soltmens.

— Varējāt pastāstīt man un Mazajam arī, — mudināja Smouks.

Kāds aizmugurē dzēlīgi noķiķināja.

— Bet uz kurieni jūs dodaties? — vaicāja Soltmens.

— Bet kas jūs tādi esat? — atjautāja Smouks. — Dro­šības dienests?

— Tāpat vien interesējamies, tāpat vien, — paskaidroja Soltmens.

— Briesmīgi interesējamies, — kāds no tumsas piebal­soja.

— Paklau, — iejaucās Mazais, — es gribētu zināt, kurš no mums jūtas vislielākais muļķis?

Visi nervozi iesmējās.

— Laižam, Mazais, mēs nevaram kavēties, — teica Smouks un uznūjināja suņiem.

Pūlis sekoja.

— Paklau, vai jūs neesat pārskatījušies? — dzēlīgi jau­tāja Mazais. — Kad sastapāmies, jūs gājāt uz to pusi, bet tagad jūs ne no šā, ne no tā ejat atpakaļ. Vai jums nav sajucis virziens?

— Ej pie velna, — laipni atbildēja Soltmens. — Mēs ejam, kurp deguns rāda.

Un kamanas, kam pa priekšu soļoja Smouks, bet nopa­kaļ Mazais, brauca tālāk pa Galveno ielu. Tās pavadīja cilvēki sešdesmit, visi ar mantu maisiem uz muguras. Tas notika pulksten trijos naktī, un tikai īstie naktsputni re­dzēja šo procesiju un varēja otrā dienā pastāstīt par to visai Dausonai.

Pēc pusotras stundas, sešdesmit pavadoņiem drūmi vē­rojot, Smouks un Mazais uzkāpa savā pakalnā un pie bū­das durvīm izjūdza suņus.

— Ar labu nakti, zēni! — novēlēja Smouks, aizvērdams durvis.

Pēc piecām minūtēm viņš nopūta sveci, bet pēc pus­stundas Smouks un Mazais atkal klusi izslīdēja no būdas un, uguni neiedeguši, sāka jūgt suņus.

— Ei, Smouk! — uzsauca Soltmens, pienākdams tik tuvu, ka draugi varēja saskatīt viņa apveidu.

— Es redzu, ka netikšu vaļā no tevis, Bili! — jautri at­saucās Smouks. — Kur tad tavi draugi?

— Ejam iedzert kādu glāzi. Viņi atstāja mani, lai es neizlaistu jūs no acīm, un es nelaižu arī. Saki — kas tev ir prātā, Smouk? Tikpat netiksi vaļā no mums, tad jau labāk runā atklātu valodu. Mēs visi esam tavi draugi, tu zini to.

— Ir reizes, kad ar draugiem var runāt atklātu va­lodu, — izvairīgi sacīja Smouks, — bet ir arī reizes, kad nevar, Sī nu ir tā reize, kad nevaram. Ej labāk gulēt. Ar labu nakti!

— Nekādas labas nakts nebūs, Smouk. Tu mūs vēl ne­pazīsti. Mēs esam īstas ērces.

Smouks nopūtās.

— Labi, ja tu tā uzstāj, Bili, tā ir tava darīšana. Ejam, Mazais, mums nav laika ākstīties.

Kad kamanas sakustējās, Soltmens spalgi iesvilpās un sāka soļot nopakaļ. No pakalna, no līdzenuma — no visu­rienes skanēja atbildes svilpieni. Mazais rīkojās ar kārti, Smouks un Soltmens gāja plecu pie pleca.

— Zini ko, Bili, — ierunājās Smouks, — man ir viens priekšlikums. Vai tu gribi pievienoties mums?

Soltmens nešaubījās. ,

— Un pamest biedrus? Nē, ser. Mēs visi pievienosimies jums.

— Tad tu pirmais! — iesaucās Smouks, ar abām rokām apķerdams Soltmenu un iegāzdams viņu dziļajā sniegā.

Mazais uzkliedza suņiem, un pajūgs rāvās uz priekšu, lejup pa nogāzeno taku, kas starp izsvaidītajām būdām aizlocījās uz dienvidiem, uz Dausonas nomali. Smouks un Soltmens saķērušies vāļājās pa sniegu. Smouks bija spara pilns, toties Soltmens bija piecdesmit mārciņu sma­gāks par viņu — tik daudz svēra viņa lieliskie, labi tre­nētie muskuļi — un atkal un atkal pieveica Smouku^ Viņš ne vienu reizi vien nolika Smouku uz lāpstiņām, un tad Smouks apmierināts gulēja un atpūtās. Bet ikreiz, kad Soltmens gribēja atbrīvoties un piecelties, Smouks ieķērās viņā un nelaidās vaļā, un sākās jauns cīkstiņš.

— Drusku spēka tev ir, — Soltmens atzina pēc desmit minūtēm, jāteniski sēdēdams Smoukam uz krūtīm un smagi elpodams. — Un tomēr es tevi katrreiz uzveicu.

— Bet es tevi katrreiz aizturu, — tāpat smagi elpo­dams, atteica Smouks. — Vairāk nekas man nav vaja­dzīgs. Kā tu domā, uz kurieni Mazais pa šo laiku ir aiz­braucis?

Soltmens izmisīgi mēģināja tikt vaļā, tomēr veltīgi. Smouks satvēra pretinieku aiz kājas, un tas nostiepās visā garumā sniegā. Lejā bija dzirdami satraukti, jautājoši svilpieni. Soltmens piecēlās sēdus un spalgi atsvilpa pretī, bet Smouks sagrāba viņu, apvēla uz muguras, apsē­dās jāteniski viņam uz krūtīm un, ar ceļiem atspiedies pret Soltmena bicepsiem, ar rokām pret pleciem, neļāva viņam tikt augšā. Tādā stāvoklī viņus arī atrada zelta meklētāji. Smouks iesmējās un uzlēca kājās.

— Ar labu nakti, zēni! — viņš teica un gāja lejā pa nogāzi, bet sešdesmit zelta meklētāji saniknoti un drūmas apņēmības pilni lingoja viņam pakaļ.

Smouks pagriezās uz ziemeļiem, pagāja garām kokzā­ģētavai un slimnīcai un devās prom pa taku gar stāvajām klintīm, kam pāri slējās Aļņādas kalns. Apmetis līkumu indiāņu ciemam, viņš devās tālāk uz Aļņu strauta ieteku, tad pagriezās un atradās aci pret aci ar saviem vajā­tājiem.

— Jūs mani nokausējāt, — viņš sacīja, izlikdamies sa­dusmots.

— Mēs, liekas, nespiežam tevi, — laipni nomurmināja Soltmens.

— O, nē, nemaz, — Smouks atkoda, vēl veiksmīgāk iz­rādīdamies sadusmots, un, izgājis cauri sekotāju baram, kājoja atpakaļ uz pilsētu. Divas reizes viņš mēģināja bez ceļa, taisni pāri ledus krāvumiem nokļūt otrā krastā, bet vajātāji neatstājās, un abas reizes viņš pakļāvās un at­griezās Dausonas krastā. Smouks lumzāja taisni pa Gal­veno ielu, pa ledu šķērsoja Klondaiku, sasniedza Klon- daiksitiju un atkal atgriezās Dausonā. Astoņos, kad sāka svīst gaismiņa, Smouks aizveda visu nogurušo varzu uz Slavoviča restorānu, kur galdiņi pirms brokastīm bija aizņemti.

— Ar labu nakti, zēni! — viņš atsveicinājās, maksā­dams rēķinu.

Bet vēlreiz viņam bija jāsaka «ar labu nakti!» pakalna piekājē. Dienas gaismā viņi vairs nesekoja Smoukam, tikai noskatījās, kā viņš kāpj augšā uz savu būdu.

Divas dienas Smouks valkājās pa pilsētu, kā netikdams, tā netikdams vaļā no modrajiem izsekotājiem. Mazais bija izčibējis ar visām kamanām un suņiem. Neviens no tiem, kas braukāja uz augšu un uz leju pa Jukonu, ieradās no Bonancas, Eldorado vai Klondaikas, nebija viņu redzējis. Palika vienīgi Smouks, kas agri vai vēlu mēģinās nodi­bināt sakarus ar pazudušo kompanjonu, un visu skatieni bija pievērsti Smoukam. Nākamajā vakarā viņš nespēra ne soli laukā no būdas, deviņos nodzēsa lampu un uzlika pulksteni zvanīt divos naktī. Sargs ārpusē izdzirdēja zvanu, un, kad Smouks pēc pusstundas izgāja pa durvīm, viņu sagaidīja nevis sešdesmit, bet vismaz trīssimt vīru liela kopa. Viņus apspīdēja degošā ziemeļblāzma, un šā­das kuplas svītas pavadībā Smouks nokāpa uz pilsētu un iegāja «Aļņa ragā». Vienā mirklī krodziņš bija pilns kā piebāzts, nepacietīgie un nokaitinātie apmeklētāji pirka dzeramo un četras garas stundas skatījās, kā Smouks spēlē kribidžu ar savu veco draugu Brēku. Kad pulkstenis rādīja mazliet pāri sešiem, Smouks, savilcis seju tādā kā dusmīgā, kā grūtsirdīgā grimasē, ne uz vienu neskatīda­mies, nevienu nepazīdams, izgāja no «Aļņa raga» un de­vās pa Galveno ielu, bet viņam nopakaļ nekārtīgās rindās soļoja trīssimt cilvēku, skandēdami:

— Kreiso, labo! Kreiso, labo! Viens, divi, trīs!

— Ar labu nakti, draugi! — viņš caur zobiem teica, kad visi bija nonākuši Jukonas krastā, kur taka spēji pagrie­zās uz leju. — Es paēdīšu brokastis un likšos gulēt.

Visi trīssimt pavadoņi kliedza, ka neatstās viņu, un gāja arī pa ledu Smoukam līdzi taisnā ceļā uz Tralā ciemu. Ap septiņiem viņš aizveda visu čurmu pie tacītes, kas pa kraujo nogāzi līkumoja uz Dvaita Sendersona būdu. Ar pergamentu aizvilktajā lodziņā bija redzama sveces gaisma, no skursteņa vijās dūmi. Mazais atrāva vaļā durvis.

— Nāc iekšā, Smouk, — viņš aicināja. — Brokastis ir gatavas. Bet kas tie par ļaudīm?

Uz sliekšņa Smouks pagriezās.

— Nu, ar labu nakti, zēni! Ceru, ka jūs patīkami pava­dījāt laiku.

— Acumirkli, Smouk! — iekliedzās Bills Soltmens, un viņa_ balsi izskanēja dziļa vilšanās. — Man drusku jāap­runājas ar tevi.

— Klāj vaļā, — Smouks labsirdīgi skubināja.

— Par ko tu samaksāji vecajam Sendersonam divdes­mit piecus tūkstošus? Vai tu vari pateikt?

— Bili, tu mani apbēdini, — atbildēja Smouks. — Es atnāku uz savu, kā saka, ārpilsētas rezidenci, ilgojos at­rast te mieru un klusumu, paēst brokastis, bet tu ar ve­selu baru sarīko man nopratināšanu. Kāds labums ir no ārpilsētas rezidences, ja te nav ne miera, ne klusuma?

— Tu neatbildēji uz manu jautājumu, — ar dzelžainu loģiku cēla ierunas Bills Soltmens.

— Un arī nedomāju atbildēt, Bili. Tas attiecas tikai uz Dvaitu Sendersonu un mani. Vai vēl ir jautājumi?

— Kāpēc tev tajā naktī bija kamanās lauznis un stiep­les ritulis?

— Tā nu nav tava darīšana, Bili. Kaut gan, ja Mazais vēlas, viņš var pastāstīt tev.

— Protams! — iesaucās Mazais, labprāt iejaukdamies sarunā. Viņš pavēra muti, tad sastomījās un pagriezās pret savu biedru. — Smouk, starp mums runājot, man šķiet, ka tā nav viņu darīšana, velns parāvis! Nāc iekšā. Kafija jau pārvārījusies.

Durvis aizvērās, un trīs simti pavadoņu neapmierināti un izmisuši sadalījās grupās.

— Vadzi, Soltmen, — kāds sacīja, — tu taču solījies aizvest mūs uz to vietu.

— Pirmā dzirdēšana, — ezīgi atteica Soltmens. — Es teicu, ka Smouks aizvedīs mūs uz to vietu.

— Un šī ir tā vieta?

— Es zinu tikpat daudz, cik tu, bet mēs visi zinām, ka Smouks kaut kur kaut ko ir uzostījis. Par ko tad viņš būtu maksājis Sendersonam divdesmit piecus tūkstošus? Ne jau par šo ne velnam nederīgo zemes gabalu, tas nu ir kā āmen baznīcā.

Visi vienā balsī piekrita šim spriedumam.

— Nu, bet ko darīsim tagad? — kāds skumīgi ievai­cājās.

— Es, piemēram, iešu paēst brokastis, — mundri atsau­cās Cārlijs Trakais. — Šoreiz gan tu mūs izcūkoji, Bili.

— Es jau teicu, ka nav mana vaina, — iebilda Solt- mens. — Smouks izcūkoja mūs. Bet par ko viņš samak­sājis tos divdesmit piecus tūkstošus?

Pusdeviņos, kad bija kļuvis pavisam gaišs, Mazais uz­manīgi pavēra durvis un palūkojās ārā.

— Ak tu velns! — viņš iesaucās. — Visi aizstibājuši atpakaļ uz Dausonu. Bet es domāju, ka viņi ierīkos te nometni.

— Neraizējies, drīz viņi manīsies atpakaļ, — Smouks mierināja draugu. — Ja vien es nebūšu pāršāvis buku, mēs nepagūsim ne attapties, kad puse Dausonas būs klāt. Bet tagad palīdzi man. Jādara, kas darāms.

— Ak, dieva dēļ, paskaidro, kas par lietu, — lūdzās Mazais, pēc stundas aplūkodams viņu abu darba aug­ļus — būdas stūrī uzstādīto vinču, kuras garā virve tinās ap divkāršu koka veltni.

Smouks gandrīz bez mazākās piepūles pagrieza veltni, un virve čīkstēdama sāka slīdēt pa to.

— Nu, Mazais, izej ārā un pasaki, pēc kā tas izklausās.

Stāvēdams pie aizvērtajām durvīm, Mazais dzirdēja skaņu, kas rodas, ar vinču paceļot kādu smagumu, un neviļus jau mēģināja aprēķināt, cik dziļa varētu būt šahta, no kuras ceļ laukā šo smagumu. Pēc tam viss apklusa, un viņš gara acīm redzēja pie paša veltņa šūpojamies spaini. Tad bija dzirdams, ka veltnis pagriežas uz pretējo pusi, atslābinot virvi, un ka spainis nobunkšķ, atstāts uz šahtas malas. Plati smaidīdams, viņš atvēra durvis.

— Sapratu! — viņš iesaucās. — Es pats tikko neuzķē- ros uz makšķeres. Un kas tālāk?

Tālāk būdā tika savilkts tik daudz akmeņu, ka ar tiem varētu piekraut desmit kamanu. Un šajā neparasti tra.uk- smīgajā dienā viņiem bija vēl daudz kas darāms.

— Tagad tu ar suņiem laid uz Dausonu* — Smouks pēc vakariņām izrīkoja Mazo. — Suņus atstāj pie Brēka. Viņš tos pieskatīs. Tevi novēros, tāpēc palūdz Brēku, lai aiziet uz Aļaskas tirdzniecības sabiedrības veikalu un no­pērk visu dinamītu: viņiem ir krājumā tikai daži simti mārciņu. Un lai Brēks pasūta kalējam kādu pusduci svārpstu viscietāko iežu urbšanai. Brēks ir pieredzējis zelta meklētājs, viņš mācēs apstāstīt kalējam, kas vaja­dzīgs. Un iedod Brekam visas ziņas par šo zemes ga­balu, lai rīt viņš uzrāda tās zelta atradņu inspektoram. Visbeidzot, desmitos izej. uz Galvenās ielas un turi ausis vaļā. Iegaumē — es negribu, ka būtu pārāk liels troksnis.

Lai Dausonā tas ir dzirdams, bet ne vairāk. Es uzspridzi­nāšu trīs dažāda stipruma lādiņus, un tu ievēro, kurš izklausās labāk.

Desmitos vakarā Mazais, pastaigādamies pa Galveno ielu, juzdams sev pievērstus daudzus ziņkārus skatienus un uzmanīgi ieklausīdamies, izdzirdēja vāju, attālu sprā­dzienu. Pēc pusminūtes atskanēja otrs, stiprāks sprā­dziens, kam pievērsa uzmanību arī citi garāmgājēji. No trešā sprādziena nodrebēja rūtis, un iedzīvotāji izskrēja uz ielas.

— Pamatīgi sapurināja viņus! — aizelsies paziņoja Mazais, pēc stundas ieradies būdā Tralā ciemā. Viņš sa­ķēra Smouku aiz rokas. — Tev vajadzēja redzēt! Vai tu esi kādreiz izspārdījis skudru pūzni? Dausona tagad iz­skatās pēc tāda. Galvenā iela čumēja un mudžēja, kad es braucu prom. Rīt Tralā būs pilna, ka nebūs kur ap­griezties. Un, ja viņi jau tagad nelāvās šurp, tad es nekā nojēdzu no zelta meklētājiem.

Smouks pavīpsnāja, piegāja pie viltus vinčas un pāris reižu pagrieza čīkstošo veltni. Mazais vairākās vietās izrāva starp baļķiem sabāzto sūnu, lai pa spraugām re­dzētu, kas notiek ap būdu. Tad nopūta sveci.

— Nu! — viņš nočukstēja pēc pusstundas.

Smouks lēnām pagrieza veltni, dažas minūtes nogaidīja, paķēra cinkoto spaini, kas bija pilns ar zemēm, un mešus nometa uz būdā sanesto akmeņu kaudzes, ka nograbēja vien. Pēc tam viņš, aizsegdams ar plaukstām sērkociņa liesmu, aizsmēķēja papirosu.

— Trīs jau ir klāt, — čukstēja Mazais. — Būtu tu pa­skatījies. Zini, kad tu nograbināji spaini, viņi nudien no­drebēja. Viens pašlaik mēģina ieskatīties pa logu.

Smouks ievilka dūmu un papirosa uguntiņas gaismā paraudzījās pulkstenī.

— Tas mums jādara regulāri, — viņš čukstēja. — Vil- ksim spaini augšā ik pa piecpadsmit minūtēm. Bet starp­laikos …

Uzmetis uz akmens trīskārt salocītu maisu audeklu, viņš uzsita pa to ar kaltu.

— Jauki, jauki! — stāvā sajūsmā izdvesa Mazais un bez trokšņa panāca nost no spraugas. — Sabāzuši galvas kopā, laikam apspriežas.

Un tā līdz četriem no rīta ar piecpadsmit minūšu pār­traukumiem bija dzirdams, ka vinča čīkstēdama izceļ smagu spaini, lai gan veltnis griezās pa tukšo. Tad cie­miņi aizgāja un Smouks un Mazais likās gulēt.

Kad bija kļuvis gaišs, Mazais aplūkoja mokasīnu pēdas.

— Viens no viņiem bijis Bills Soltmens, — viņš seci­nāja. — Paskat, cik lielas pēdas.

Smouks palūkojās uz upi.

— Gatavojies saņemt ciemiņus. Divi jau nāk pāri pa ledu.

— Ha! Pagaidi, lai Brēks piereģistrē mūsu pieteikumus. Tad nāks pāri divi tūkstoši.

— Un visi kā viens bļaus: «Ir atrasta galvenā dzīsla!» — iesmējies teica Smouks. — «Beidzot ir uziets Klondaikas bagātību avots!»

Uzrāpies stāvā klintī, Mazais ar lietpratēja aci aplūkoja zemes gabalus, ko viņi bija apzīmējuši ar mietiem.

— Nudien izskatās pēc dzīslas izliekuma, — viņš sa­cīja. — Zinātājs gandrīz var izsekot tai zem sniega. Te jau kurš katrs noticēs. Rau, kur atsegums, bet tur iznāk ārpusē dzīsla. Izskatās, it kā patiešām kaut kas būtu, lai gan nekā nav.

Kad abi nepazīstamie bija pārnākuši upei pāri un pa līkumoto taciņu uzkāpuši pakalnā, būdas durvis bija ciet. Bills Soltmens, kas slāpāja pa priekšu, piezagās pie dur­vīm, paklausījās un pamāja, lai Cārlijs Trakais panāk tuvāk. Varēja dzirdēt, ka iekšā vinča čīkstēdama un smilk­stēdama ceļ kaut ko smagu. Viņi pagaidīja, kamēr šie trokšņi apklust, tad izdzirdēja, ka veltni pagriež atpakaļ un spainis atsitās pret akmeņiem. Pagāja stunda, un tas atkārtojās četras reizes. Beidzot Trakais pieklauvēja pie durvīm. Iekšā bija saklausāmas dobjas apslāpētas skaņas, tad iestājās klusums, atkal kāds kaut ko zaglīgi darīja, un pēc piecām minūtēm Smouks, smagi elpodams, pavēra durvis un paskatījās pa spraudziņu. Seja un krekls viņam bija klāti ar akmens putekļiem. Viņš sasveicinājās aizdo­mīgi laipni.

— Acumirkli, — viņš piebilda, — es tūlīt iziešu pie jums.

Vilkdams rokā cimdus, viņš izslīdēja pa durvīm, lai pie­ņemtu apmeklētājus tieši sniegā. Ievērīgās acis pamanīja, ka krekls viņam uz pleciem vienos putekļos, pat nevar sa­prast, kādā krāsā tas ir, bet kombinezona ceļi bijuši no­smērēti, un valkātājs nav paguvis tos kārtīgi notīrīt.

— Vizītei tā kā par agru, — viņš sacīja. — Kā jūs nokļuvāt šajā krastā? Gājāt medībās?

— Mēs visu zinām, — pārliecināts teica Trakais. — Vari nespēlēt paslēpes. Jūs esat te kaut ko atraduši.

— Ja tev vajadzīgas olas… — iesāka Smouks.

— Liecies nu mierā! Mēs esam atnākuši darīšanās.

— Ak jūs gribat pirkt zemes gabalus? — sāka bērt Smouks. — Te ir daži kolosāli apbūves gabali. Bet, re­dzat, mēs vēl nevaram tos pārdot. Neesam kārtīgi apskatī­juši. Pienāc pēc nedēļas, Trakais, ja esi nolūkojis šo mie­rīgo un kluso stūrīti un gribi te dzīvot,, es parādīšu tev kaut ko lielisku. Nākamnedēļ, jādomā, viss būs kārtībā. Uz redzi! Atvainojiet, ka nelūdzu jūs iekšā, bet Mazais… nu, jūs jau viņu pazīstat. Viņš ir savādnieks. Viņš esot apmeties te miera un klusuma dēļ, un pašreiz viņš guļ. Es ne par kādu naudu neceltu viņu augšā..

Runādams viņš visiem spieda uz atvadām roku. Jopro­jām runādams un spiezdams rokas, viņš pamazām atkā­pās būdā un aizvēra durvis.

Atnācēji saskatījās un zīmīgi pameta cits citam ar galvu.

— Vai redzēji, kādi viņam ceļi? — aizsmakušā balsi čukstēja Soltmens.

— Kā nu ne! Un pleci. Viņš nosmērējies, rāpodams pa šahtu. — Kamēr Trakais runāja, viņa acis klīda pa snie­goto ieplaku, līdz apstājās pie kaut kā tāda, kas lika vi­ņam iesvilpties. — Paskaties, Bili! Vai tas, ko es rādu, nav šurfs? Un abās pusēs sniegā … Tās ir viņa pēdas. Ja tā nav dzīsla, kas stiepjas abās pusēs, tad es nezinu, kas ir dzīsla. Tā ir stiegra, nudien stiegra.

— Un cik liela! — iesaucās Soltmens. — Droši, ka viņi ir te kaut ko uzgājuši.

— Un paskaties uz leju — kā slānis iznāk ārpusē un atkal aiziet dziļumā. Dzīsla atsedzas tieši nogāzē.

— Bet tu paskaties uz turieni, — Soltmens pievērsa uz­manību aizsalušajai upei. — Šķiet, visa Dausona nāk šurp.

Trakais ieraudzīja, ka viss ledus ceļš ir melns no cilvē­kiem līdz pat attālākajam Dausonas krastam, no kura kāpa lejā tāda pati nebeidzama virdze.

— Kamēr tie nav atkūlušies līdz šejienei, iešu un uz­metīšu aci tam šurfam, — teica Trakais un steidzīgi gāja uz ieplaku.

Tajā brīdi atvērās būdas durvis un uz sliekšņa parādī­jās abi iemītnieki.

— Ei! — uzsauca Smouks. — Uz kurieni tu?

— Gribu izvēlēties zemes gabalu, — attrauca Trakais. — Paskatieties uz upi. Visa Dausona skrien šurp, lai pir­ktu zemi, un mēs gribam izvēlēties pirmie. Vai tā nav, Bili?

— Skaidra lieta, — apstiprinaja Soltmens. — Priekš­pilsēta te būs kolosāla, un rādās, ka no zemes gribētā­jiem nevarēs ne atkauties.

— Tajā daļā, uz kuru jūs ejat, mēs zemi nepārdo- dam, — paskaidroja Smouks. — Apbūves gabali ir tur — pa labi un augstāk klintīs. Šī daļa no upes un līdz pašai augšai nav pārdodama. Tā ka griezieties vien atpakaļ.

— Bet mēs jau esam nolūkojuši tieši to zemi, — Solt­mens nelikās mierā.

— Tur nav ko darīt, kad es jums saku, — skarbi at­bildēja Smouks.

— Tātad uz to pusi pat paiet nav brīv? — Soltmens nerimās.

— Bez šaubām. Jūsu pastaigas sāk jau apnikt. Grieaie- ties atpakaļ.

— Mēs tomēr gribam paiet, — Soltmens ietiepās. — Nāc, Trakais.

— Ņemiet vērā, ka jūs pārkāpjat likumu, — Smouks brīdināja.

— Nē, mēs tikai pastaigājamies, — Soltmens jautri atteica un, pagriezis mņguru, grasījās iet.

— Ei! Stāvi,' Bili, citādi es pataisīšu tevi cauru­mainu! — nodārdināja Mazais, izraudams un notēmē­dams divus koltus. — Ja tu spersi kaut vienu soli, es izšaušu vienpadsmit caurumus tavā draņķīgajā ādā. Sa­prati?

Soltmens samulsis apstājās.

— Saprata gan mani, — Mazais nomurmināja. — Bet ko lai iesāk, ja viņš iet tālāk? Es tak nevaru šaut. Ko tad lai dara?

— Paklausies, Mazais, spried saprātīgi, — Soltmens tagad jau lūdzās.

— Panāc tuvāk, un tad spriedīsim saprātīgi, — atteica Mazais.

Viņi vēl sarunājās, kad dausoniešu bars pa līkumoto taku tuvojās viņiem.

— Kā cilvēku var saukt par likuma pārkāpēju, ja viņš, gribēdams pirkt, apskata zemes gabalus? — Trakais cēla iebildumus, taču Mazais palika pie sava:

— Bet šī zeme ir privātīpašums, un šie gabali arī ir privātīpašums — un beigta balle. Es tev saku vēlreiz — tie nav pārdodami.

— Sitā lieta ir drīzāk jābeidz, — Smouks pačukstēja Mazajam. — Ja viņus vairs nevarēs atturēt…

— Esi gan tu aukstasinīgs, ja ceri savaldīt viņus, — atčukstēja Mazais. — Viņu ir divi tūkstoši, un vēl nāk klāt. Kuru katru brīdi viņi var gāzties pāri šai līnijai.

Aizlieguma līnija stiepās gar ieplakas tuvāko malu, tur, kur Mazais bija apstādinājis pirmos atnācējus. Sajā barā bija arī viens ziemeļrietumu policijas leitnants un kādi seši policisti. Smouks pusbalsī sarunājās ar leitnantu.

— Ļaudis joprojām nāk klāt no Dausonas, — viņš teica, •— un drīz vien te būs pieci tūkstoši. Jābaidās, ka viņi ne- sagudro grābt ciet zemes gabalus. Iedomājieties, te' ir tikai pieci pieteikumi, tas iznāk tūkstoš cilvēku uz vienu pieteikumu, turklāt četri tūkstoši no pieciem metīsies uz tuvāko. To nedrīkst pieļaut, citādi beigto te būs vairāk nekā visā Aļaskas vēsturē. Bez tam šie pieci pieteikumi šorīt ir jau reģistrēti — un nevienam vairs nav tiesību ķerties tiem klāt. Vārdu sakot, nedrīkst izcelties kauša­nās par zemes gabaliem.

— Pareizi, — leitnants piekrita. — Es sapulcināšu sa­vus ļaudis un izvietošu viņus. Te nav pieļaujamas nekādas nekārtības, un mēs arī nepieļausim. Bet jūs labāk aizejiet parunāt ar viņiem.

— Te būs kāda kļūda, puiši, — skaļā balsī sāka Smouks. — Mums viss vēl nav sagatavots, lai pārdotu zemi. Ielas vēl nav iezīmētas. Bet nākamnedēļ mēs sarī­kosim lielu izpārdošanu.

Viņu pārtrauca nepacietības un dusmu izvirdums.

— Mums nav vajadzīgi zemes gabali, — kliedza kāds jauns zelta meklētājs. — Mums nav vajadzīgs tas, kas ir virs zemes. Mēs esam atnākuši pēc tā, kas ir apakš zemes.

— Mēs nezinām, kas ir apakš zemes, — atbildēja Smouks. — Bet to gan mēs zinām, ka uz šīs zemes var uzbūvēt lielisku ciemu.

— Pareizi, — Mazais piebalsoja. — Varens skats un nomaļa vieta. Tie,, kam patīk vientulība, liksies šurp tūk­stošiem. Visiemīļotākā nomaļā vieta visā Jukonā.

Atkal atskanēja nepacietīgas balsis, un Soltmens, kas bija runājis ar vēlāk atnākušajiem, nostājās priekšā.

— Mēs esam ieradušies, lai iezīmētu ar mietiem zemes gabalus, — viņš iesāka. — Mēs zinām, ko jūs esat izda­rījuši — iezīmējuši piecus zemes gabalus uz zelta dzīs­las. Lūk, tur tie aizstiepjas pa nogāzi un gar ieplaku. Bet jūs esat izstrādājuši blēdību. Divi ieraksti jums ir viltoti. Kas ir Sets Bairss? Neviens neko par tādu nav dzirdējis. Bet jūs šorīt iereģistrējāt pieteikumu uz viņa vārda. Un vienu uz Harija Maksvela vārda. Bet Harija Maksvela šobrīd te nav. Viņš atrodas Sietlā. Jau pagājušo rudeni aizbrauca no šejienes. Tātad šie divi pieteikumi ir brīvi un tos var vēlreiz sadalīt.

— Bet ja nu man ir viņa izdota pilnvara? — jautāja Smouks.

— Tev tādas nav, — atbildēja Soltmens. — Bet, ja ir, tad parādi. Un šie gabali tikpat ir jāsadala no jauna. Ejam, puiši!

Iedrošinādams citus, Soltmens jau bija pārkāpis pāri aizlieguma līnijai, kad policijas leitnanta balss apturēja milzīgo ļaužu vilni, kas dzīrās sekot viņam.

— Ne soli tālāk! Jūs nedrīkstat to darīt!

— Ak tā, nedrīkstam? — vaicāja Bills Soltmens. — Vai tad likumā nav paredzēts, ka zemi var sadalīt no jauna, ja pieteikumi ir viltoti?

— Pareizi, Bili! Nepadodies! — drosmināja pūlis, pa­likdams šaipus aizlieguma līnijas.

— Likums to atjauj, vai ne? — acīm zvērojot, Soltmens jautāja leitnantam.

— Lai atļauj, — leitnants nesatricināmā mierā atbil­dēja, — bet es nedrīkstu pieļaut un arī nepieļaušu, ka piectūkstoš cilvēku liels pūlis metas virsū diviem pietei­kumiem. Izceltos bīstamas jukas, bet mēs esam šeit, lai tādas jukas neizceltos. Šajā brīdī, šajā vietā ziemeļrie­tumu policija pārstāv likumu. Tas, kas pārkāps šo līniju, tiks nošauts. Jūs, Bili Soltmen, pakāpieties atpakaļ.

Soltmens negribīgi paklausīja. Un tomēr cilvēkos, kas šajā nelīdzenajā nostūri vietumis bija saspiedušies bari­ņos, vietumis stāvēja izklaidus, acīm redzami rūga draud- pilns nemiers.

— Ak dievs! — leitnants čukstēja Smoukam. — Paska­tieties — visa krauja kā ar mušām aplipuši. Tikko šajā masā izcelsies kādas nekārtibas, simtiem cilvēku nogā­zīsies lejā.

Smouks nodrebēja un izgāja priekšā.

— Draugi, es gribu rīkoties taisnīgi. Ja jūs pastāvat uz to, es pārdošu jums apbūves gabalus par simt dolā­riem katru, un, kad ciems būs izplānots, jūs varēsiet tos sadalīt lozējot. — Viņš pacēla roku, lai apklusinātu sa­šutušos. — Bet tā ka neviens lai nekust no vietas. Ja neklausīsiet, simtiem cilvēku tiks nogrūsti no kraujas. Stāvoklis ir bīstams.

— Tik un tā tu šo zemi nedabūsi savos nagos! — kāds kliedza. — Apbūvei tā mums nav vajadzīga. Mēs gribam iezīmēt zemes gabalus ar mietiem.

— Bet strīda gabali ir tikai divi, — iebilda Smouks. — Labi, tie tiks jums, bet ko lai iesāk pārējie?

Viņš ar piedurkni noslaucīja pieri, un pūlī atskanēja kāda cita balss:

— Piedalīsimies visi šajā darījumā un sadalīsim zemi ticīgi un brālīgi!

Tiem, kas ar skaļiem kliedzieniem atbalstīja šo priekšli­kumu, nenāca ne prātā, ka to izteicis cilvēks, kuram Smouks pēc iepriekšējas norunas bija devis zīmi, noslau­cīdams pieri.

— Ļaujiet arī citiem tikt pie tās siles un piedalīties šajā darījumā, — turpināja šis cilvēks. — Sadaliet vi­siem vienādi tiesības uz zemi un izrakteņiem, kas tajā at­rodami.

— Bet te nevar būt runas par tiesībām uz izrakteņiem, kad jums saka, — iebilda Smouks.

— Sadaliet tās līdz ar visu pārējo. Mēs izmēģināsim savu laimi.

— Draugi, jūs ar varu piespiežat mani, — teica Smouks. — Labāk būtu jūs palikuši viņpus upes.

Taču Smouka nedrošība bija tik neapstrīdama, ka pū­lis ar varenu rēcienu piespieda viņu piekrist. Soltmens un citi, kas stāvēja pirmajā rindā, sāka kaut ko iebilst.

— Bet, lūk, Bills Soltmens un Trakais negrib, ka jūs visi piedalītos, — Smouks paziņoja pūlim. — Kurš tad nu nelaiž citus pie siles?

No šī brīža pūļa noskaņojums pilnīgi mainījās par sliktu Soltmenam un Trakajam.

— Kā dalīsim tagad? — jautāja Smouks. — Kontrol­paketei jāpaliek pie Mazā un manis. Mēs pirmie atklājām šo vietu.

— Pareizi! — kliedza daudzi. — Taisnīgu dalīšanu! Tas ir godīgi!

— Trīs piektdaļas pienāksies mums, — ierosināja Smouks, — bet jums, draugi, paliks divas piektdaļas. Un jums būs jāmaksā par savām pajām.

— Desmit centus par dolāru! — kāds ierosināja. — Un akcijas nav apliekamas ar nodokli.

— Un sabiedrības prezidents pats apstaigā visus un pienes katram klāt viņa dividendes uz sudraba paplā­tes, — izsmējīgi teica Smouks. — Nē, draugi, esiet prā­tīgi. Desmit centu par dolāru palīdzēs iesākt. Jūs nopēr­kat divas piektdaļas akciju un par simt dolāriem maksājat desmit dolārus. Tas ir viss, kas manos spēkos. Bet, ja jums tas nepatīk, brūciet virsū un raujiet laukā pietei­kuma mietus. Es nevaru pieļaut, ka mani apšmauc vairāk nekā par divām piektdaļām.

— Bet lai kapitāls nebūtu pārāk liels! — kāds iesaucās, un viņa viedoklim piekrita visi.

— Jūsu ir apmēram pieci tūkstoši, tātad jābūt ari pie­ciem tūkstošiem paju, — visiem dzirdot, lēsa Smouks. — Bet pieci tūkstoši ir divas piektdaļas no divpadsmitar- pus tūkstošiem. Tādējādi Tralā ciema sabiedrības kapi­tāls būs viens miljons divsimt piecdesmit tūkstoši dolāru, tas ir, divpadsmit tūkstoši pieci" simti paju par desmJt dolāriem gabalā. Un man no tā ne silts, ne auksts, vai jūs esat tā ar mieru vai neesat. Un jūs visi esat liecinieki tam, ka esat piespieduši mani rīkoties šādi pašam pret savu gribu.

Pārliecināti, ka pieķēruši Smouku blēdībā, tāpēc ka viņš safabricējis divus viltus pieteikumus, dausonieši ievēlēja valdi un lika pamatus Tralā ciema akciju sabiedrībai. Noraidījuši priekšlikumu sadalīt akcijas nākamajā dienā Dausonā, noraidījuši tāpēc, ka tie pilsētnieki, kas nebija piedalījušies lielajā gājienā, arī gribēs savu tiesu akciju, valdes locekļi sastājās ap nogāzes piekājē sakurināto ugunskuru un izsniedza katram no klātesošajiem kvīti par simt dolāriem zelta smiltīs, kuras pienācīgi nosvēra: šim nolūkam no Dausonas bija atnesti pārdesmit zelta svari.

Līdz vakaram clarbs bija paveikts — un Tralā ciems kļuva tukšs. Smouks un Mazais, palikuši vieni, ēda būdā vakariņas un smējās, skatīdamies uz akcionāru sarak­stiem, kuros bija četri tūkstoši astoņi simti septiņdesmit četri uzvārdi, un uz maisiem, kuros — viņi to zināja — bija zelts par četrdesmit astoņiem tūkstošiem septiņi simti četrdesmit dolāriem.

— Bet tu vēl neesi novedis to līdz galam, — piezīmēja Mazais.

— Viņš atnāks, — pārliecināts teica Smouks. — Viņš ir dzimis spēlmanis, un, kad Brēks pačukstēs viņam vienu vienīgu vārdu, kaut sirds stāsies, viņš būs klāt.

Nebija pagājusi ne stunda, kad pie durvīm pieklauvēja un ienāca Trakais, bet aiz viņa Bills Soltmens. Pārlai­duši alkatīgu skatienu būdai, viņi ieraudzīja ar segām rū­pīgi nomaskēto vinču.

— Bet ja es gribu tūkstoš divsimt akciju? — Trakais centās pierādīt pēc pusstundas. — Ja pieskaita tos piecus tūkstošus, ko jūs pārdevāt šodien, iznāk tikai seši tūkstoši divi simti akciju. Jums ar Mazo paliek seši tūkstoši trīs simti. Jums paliek arī kontrolpakete.

— Ko jūs īsti gribat no mūsu ciema? — jautāja Mazais.

— Tu to zini labāk nekā es, — atbildēja Trakais. — Starp mums runājot, — viņš pārlaida skatienu segās ievīstītajai vinčai, — tas ir burvīgs ciems.

— Bet Bills arī grib vēl kaut ko dabūt, — ar nepatiku teica Smouks, — un mēs nekādā ziņā nevaram atdot vai­rāk par piecsimt pajām.

— Cik daudz tu domā ieguldīt šajā pasākumā? — Tra­kais jautāja Soltmenam.

— Nu, teiksim, piecus tūkstošus. Tas bija viss, ko man izdevās sagrabināt.

— Trakais, — tādā pašā īgnā, gaudulīgā tonī turpināja Smouks, — ja tu nebūtu man labs paziņa, es nepārdotu tev nevienu no šīm muļķīgajām akcijām. Un tomēr mēs ar Mazo negribam atdot vairāk par piecsimt akcijām, un tās izmaksās jums piecdesmit dolāru gabalā. Tas ir mans pēdējais vārds, un, ja jums tas nav pieņemams, tad — ar labu nakti. Bills var ņemt simtu, tev lai paliek četri simti.

Otrā dienā Dausona smējās kā kutināta. Tas sākās agri no rīta, tikko bija uzaususi gaisma, kad Smouks piegāja pie Aļaskas tirdzniecības sabiedrības veikala un pie­sprauda pie sludinājumu dēļa paziņojumu. Viņš vēl ne­bija pagājis nost, kad cilvēki jau bija apkārt, snaikstīja kaklus un lasīdami smējās. Drīz vien pie sludinājumu dēļa bija tāda burzma, ka aizmugurējie netika pie lasīša­nas. Tad visi nosprieda, ka kādam jālasa skaļi, un tā augu dienu kādam vajadzēja lasīt priekšā citiem Smouka izlikto paziņojumu. Un bija daudz tādu, kas stāvēja sniegā un noklausījās lasījumu vairākkārt, lai visos sīku­mos paturētu atmiņā šo sulīgo paziņojumu, kas skanēja tā:

«Tralā ciema akciju sabiedrība ved savus rēķinus uz šīs sienas. Tas ir šīs sabiedrības pirmais un pēdējais rēķins.

Katrs paju īpašnieks, kas nevēlas ziedot desmit dolāru Dausonas galvenajai slimnīcai, var saņemt atpakaļ savus desmit dolārus tieši no Cārlija Trakā vai, ja tas neizdodas, katrā ziņā no Smouka Belju.

Ienākumi un izdevumi

Par 4874 akcijām (par 10 dolāriem)……………………………. .48 740 dolāru.

Dvaitam Sendersonam par zemi Traļa ciema būvei 10 000 dolāru. Nejauši izdevumi: dinamīts, urbji, iemaksa zelta rak­tuvju inspektoram u. 1000 dolāru.

Dausonas galvenajai slimnīcai………………………………………. 37 740 dolāru.

Kopā 48 740 dolāru.

No Billa Soltmena par 100 akcijām, kas īpaši pirktas par 50 dolāriem gabalā 5000 dolāru.

No Cārlija Trakā par 400 akcijām, kas īpaši pirktas par 50 dolāriem gabalā 20 000 dolāru.

Billam Soltmenam pateicībā par brīvprātīgo palī­dzību zemes gabalu buma veicināšanā 5000 dolāru.

Dausonas galvenajai slimnīcai ……… 3000 dolāru.

Smoukam Belju un Džekam Mazajam pilnīgai kom­pensācijai par darījumu ar olām un morālā zaudējuma atlīdzināšanai 17 000 dolāru.

Kopā 25 000 dolāru.

Akciju atlikums ir- 7126 d61āri. Šīs akcijas, kas pieder Smoukam Belju un Džekam Mazajam, nav neko vērtas, un tās pēc pirmā piepra­sījuma var iegādāties jebkurš Dausonas iedzīvotājs, kas vēlas mainīt dzīvesvietu, lai baudītu mieru un vientulību Tralā ciemā.

Piezīme. Miers un vientulība Tralā ciemā ir garantēti vienmēr un mūžīgi mūžos.

Paraksti: Smouks Belju, prezidents, Džeks Mazais, sekretārs.»