Smouks un mazais

IV Jandāliņš ar olām

Spirdzinoši saltā rītā, Aļaskas tirdzniecības sabiedrības lielajā veikalā Lusila Erola piesauca Smouku Belju pie galantērijas preču letes. Klerks bija aizgājis pēc kaut kā uz noliktavu, un, lai gan milzīgās krāsnis bija nokurinā­tas sarkanas, Lusila atkal uzvilka cimdus.

Smouku nevajadzēja divreiz aicināt. Dausonā nebija cilvēka, kurš nejustos glaimots, ka viņam pievērš uzma­nību Lusila Erola — subrete no nelielās trupas, kas ik dienu sniedza izrādes Dausonas teātra namā.

— Nāvīgi garlaicīgi, — kaprīzi saviebusies, sūdzējās Lusila, tiklīdz viņi bija sarokojušies. — Jau veselu nedēļu nav notikusi skriešana pēc zemes gabaliem. Skifa Mitčeia apsolītā masku balle ir atlikta. Neviens neballējas. Teātris ir tukšs. Turklāt veselas divas nedēļas nav saņemts pasts no Štatiem. īsi sakot, šī pilsēta ir ielīdusi alā un likusies uz auss. Kaut kas jāizdomā. Pilsēta ir jāsapurina, un tas jāizdara mums abiem. Kas cits to sakustinās, ja ne mēs. Zināt, mana saderināšanās ar Trako izjuka.

Smouks iztēlē gandrīz vienlaikus redzēja Džoju Gastelu un pats sevi — sevi zem aukstā ziemeļu mēness, nomīdītā sniegā, kur Trakais ar trāpīgu un ašu lodi jau noguldījis viņu. Smouka nevēlēšanās kopā ar Lusilu Erolu satraukt Dausonu nebija apslēpjama.

— Pateicos, jūs mani sapratāt pavisam ačgārni, — viņa pārmeta, iesmiedamās un uzmezdama lūpu. — Lai es kristu jums ap kaklu, jums būtu jāpievērš man lielāka uzmanība.

— No negaidītas laimes cilvēki ir dabūjuši sirds­trieku, — ārkārtīgi atvieglots, nomurmināja Smouks.

— Melis, — koķeti atteica Lusila. — Jums tikai ir līdz nāvei bail. Tātad ņemiet vērā, mister Smouk Belju, es ne­domāju iemīlēties jūsos, bet, ja jūs sadomāsiet iemīlēties manī, Trakais ātri vien izārstēs jūs. Jūs viņu pazīstat. Bez tam es,,, es vēl īsti neesmu pārtraukusi sakarus ar viņu.

— Turpiniet vien ar savām mīklām, — smiedamies teica Smouks. — Varbūt kādreiz es uzminēšu, kur jūs tēmējat.

— Tur nav ko minēt, Smouk. Teikšu jums skaidri un gaiši. Trakais domā, ka esmu sarāvusi saites ar viņu, sa­protat?

— Bet kā tad īsti ir?

— Protams, neesmu! Bet tas lai paliek starp mums. Viņš domā, ka viss ir cauri. Es palaidu baumas, ka esmu pārtraukusi sakarus ar viņu, un viņš to ir pelnījis.

— Bet kāpēc es jums esmu vajadzīgs? Kā aizsegs? Uz­manības novēršanai?

— Nekādā ziņā ne. Jūs nopelnāt veselu kaudzi naudas, mēs liekam apsmieklā Trako un uzjautrinām Dausonu, un — tas ir pats galvenais, kāpēc es visu to daru, — Tra­kais kļūs rāmāks. Tā viņam vajag. Viņš… kā to lai la­bāk izskaidro… par daudz ārdās. Tikai tāpēc, ka viņš ir tāds kā liels suns, un tāpēc, ka viņam ir tik daudz bagātu zelta atradņu, ka viņš vairs nezina tām skaitu ..

— Un tāpēc, ka viņš ir saderinājies ar visjaukāko sie­vieti visā Aļaskā, — Smouks iestarpināja.

— Jā, paldies jums, bet viņam tik un tā vajadzētu būt savaldīgākam. Vakar vakarā viņš atkal sāka plosīties. Traktierī «M„ un M.» nokaisīja visu grīdu ar zelta smil­tīm. Ne mazāk kā par tūkstoš dolāriem. Atsēja vaļā mai­siņu un izbārstīja dejotājiem zem kājām. Jūs droši vien esat par to dzirdējis.

— Jā, šorīt dzirdēju. Zēl, ka neesmu apkopējs šajā uzņēmumā. Un tomēr es jūs lāgā nesaprotu, Kāds man ar to sakars?

— Klausieties. Vakar viņš pārlieku ārdījās. Es atsaucu mūsu saderināšanos, un tagad viņš staigā apkārt, izlikda­mies, ka viņa sirds ir sadragāta. Tagad mēs esam nonā­kuši pie galvenā. Man garšo olas.

— Te nu bija! — Smouks izmisumā iesaucās. — Un kas par to?

— Pagaidiet.

— Bet kāds sakars ir starp olām, ēstgribu un jūsu sa­derināšanos? — viņš jautāja.

— Vistiešākais, tikai uzklausiet mani.

— Klausos jau, klausos, — Smouks novilka.

— Tad klausieties, dieva dēļ I Man garšo olas. Bet Dau­sonā olas ir retums.

— Tā tas ir. Arī es to zinu. Lielāko dalu no tām uzpir- cis Slavoviča restorāns. Šķiņķis ar vienu olu — trīs dolāri. Šķiņķis un divas olas — pieci dolāri. Iznāk, ka vienai olai mazumtirdzniecības cena ir divi dolāri. Un to var atļauties tikai mūsu naudinieki, šī Erola un Trakais.

— Viņam arī garšo olas, — Lusila turpināja. — Bet ne jau tas ir galvenais. Man tās ļoti garšo. Katru rītu pulksten vienpadsmitos es brokastoju pie Slavoviča. Es noteikti apēdu divas olas. — Viņa brīdi daudznozīmīgi klusēja. — Iedomājieties tikai — kāds uzpircis visas olas.

Viņa gaidīja atbildi, bet Smouks jūsmīgi skatījās uz viņu, sirds dziļumos atzīdams, ka Trakais pratis izvē­lēties.

— Jūs neklausāties manī, — teica Lusila.

— Turpiniet vien, — skubināja Smouks. — Es padodos. Kāds tad ir atminējums?

— Esat gan jūs neaptēsts! Jūs taču pazīstat Trako. Kā jūs domājat, ko viņš darīs, redzēdams, ka man kārojas olu? Bet es viņu pazīstu kā savus piecus pirkstus un protu tēlot, kā man kārojas.

— Atbildiet pati uz to. Es klausos.

— Viņš uz karstām pēdām metīsies meklēt to, kas uz­pircis olas. Viņš savukārt uzpirks tās, lai maksātu cik maksādams. Iztēlojieties šādu skatu: pulksten vienpadsmi­tos es ieeju pie Slavoviča. Trakais sēž pie blakusgaldiņa. Nav šaubu, ka viņš tur būs. «Divas sakultas olas,» es saku viesmīlim. «Diemžēl, mis Erola,» atbild viesmīlis, «olu vairs nav.» Tad savā lāča balsī ierunājas Trakais: «Viesmīl, sešas mīksti novārītas olas!» Un viesmīlis at­bild: «Jā, ser,» — un atnes olas. Iztēlojieties šādu skatu:

Trakais šķielē uz manu pusi, bet es sataisu ledainu un dusmīgu seju un piesaucu klāt viesmīli. «Atvainojiet, mis Erola,» viņš saka, «bet šīs olas pieder misteram Traka­jam. Saprotiet, mis, viņš tās ir nopircis.» Iztēlojieties šādu skatu: Trakais triumfē un, cītīgi izlikdamies, ka nekā ne­mana, apēd visas sešas olas.

Un tad vēl tāds skats. Pats Slavovičs atnes man divas sakultas olas un saka: «Misters Trakais sūta jums svei­cienu, mis.» Ko lai es daru? Man atliek vienīgi uzsmaidīt Trakajam, un mēs, protams, izlīgsim, un viņš uzskatīs, ka tas ir lēti, ja viņam jāpērk olas kaut vai par desmit dolāriem gabalā.

— Tālāk, tālāk, — mudināja Smouks. — Kurā stacijā es iekāpšu šajā čuk-čuk vilcieniņā, un pie kuras ūdens sūk- nētavas mani izsēdinās?

— Ak jūs muļķīt! Neviens jūs nesēdinās ārā. Jūs aizva­dīsiet savu olu vilcienu taisni līdz galastacijai. Jūs uzpirk- siet visas olas. Jūs darīsiet to tūliņ, šodien pat. Jūs varat nopirkt visas olas, cik vien Dausonā ir, par trim dolāriem un pārdot tālāk Trakajam par tādu cenu, kāda jums ienāk prātā. Un vēlāk mēs celsim gaismā visu, kā bijis. Trako ņems uz zoba. Viņš kļūs mazliet rāmāks. Mēs ar jums bū­sim uzvarētāji. Jūs nopelnīsiet veselu kaudzi naudas. Bet dausonieši pamodīsies un smiesies vēderus turēdami. Pro­tams, ja..,, ja jūs domājat, ka šī spekulācija ir pārāk riskanta, es jums par uzpirkšanu došu zelta smiltis.

Tas nu Smoukam bija par daudz. Būdams tikai vien­kāršs mirstīgais no Rietumiem ar dīvainiem uzskatiem par naudu un sievietēm, viņš nicīgi noraidīja piedāvājumu.

— Ei, Mazais! — Smouks uzsauca kompanjonam, kas savā ātrajā, gāzelīgajā gaitā lāčoja pa ielas otru pusi, aizdomīgi pasitis padusē neietītu pudeli ar kaut kādu sa­salušu šķidrumu. Smouks pārgāja uz otru pusi. — Kur tu biji visu rītu? Es tevi izmeklējos visur.

— Biju pie daktera, — atbildēja Mazais, rādīdams pu­deli. — Kaut kas nav kārtībā ar Salliju. Vakar vakarā barodams es ieraudzīju, ka viņai no astes un sāniem iet nost spalva. Dakteris saka …

— Tas viss ir blēņas, — nepacietīgi pārtrauca Smouks. — Es gribu,,,

— Kas tev iedzēlis? — sašutis un pārsteigts noprasīja Mazais. — Bet ja Sallijai šajā aukstajā laikā noiet visa spalva? Es tev saku, ka suns ir slims. Dakteris teica…

— Lai Sallija pagaida. Paklausies ..,

— Kad tev saka, viņa nevar gaidīt. Tā ir nežēlība pret dzīvniekiem. Viņa nosals. Kādas driģenes tu esi saēdies? Vai patiešām Montē Kristo būtu atrasts zelts?

— Nezinu, Mazais. Bet es gribētu, lai tu izdari man kādu pakalpojumu.

— Lūdzu, — laipni atteica Mazais, tūlīt nomierinājies. — Kas tas ir par pakalpojumu? Klāj vaļā. Esmu tayЈ rīcībā.

— Nopērc man olas …

— Pie viena varbūt arī smaržas un pūderi? Bet nabaga Sallija lai noplūk pavisam! Zini, Smouk, ja tu gribi dzīvot augsti, pērc pats sev olas. Man pietiks ar pupām un speķi.

— Pirkt es pirkšu pats, bet es gribu, lai tu man palīdzi. Tagad esi kluss, Mazais. Runāšu es. Tu aiziesi pie Slavo­viča. Maksā kaut vai trīs dolārus, bet nopērc visu, kas viņam ir.

— Trīs dolārus! — novaidējās Mazais. — Bet es vēl vakar dzirdēju, ka viņam esot krājumā septiņi simti olu. Divi tūkstoši viens simts dolāru par vistas olu! Zini, ko es tev sacīšu, Smouk? Aizskrien tūlīt pie daktera. Viņš paskatīsies, kas ar tevi ir, un pirmo reizi paņems no tevis tikai unci zelta smilšu par padomu. Uz redzi! Man jā­steidzas.

Mazais jau grasījās iet, bet Smouks satvēra viņu aiz pleca un pagrieza pret sevi.

— Smouk, es darīšu tavā labā visu, — dedzīgi teica Mazais. — Ja tu saķersi iesnas vai gulēsi ar pārlauztām rokām, es dienu un nakti sēdēšu pie tavas gultas un slau- cīšu tev degunu. Bet lai es esmu uz mūžīgiem laikiem no­lādēts, ja es tevis vai kāda cita divkājaina labā izšķiežu divus tūkstošus simt pilnvērtīgu dolāru par vistas olām!

— Dolāri taču ir mani, nevis tavi, Mazais. Man ir pa­domā kāds darījums. Gribu uzpirkt visas olas, cik vien ir Dausonā, Klondaikā, Jukonā. Tev jāpalīdz man. Pašreiz man nav laika izstāstīt visu sīki. To vēlāk, bet, ja gribi, tu vari piedalīties. Bet vispirms jādabū olas. Skrien pie Slavoviča un pērc nost visu, kas viņam ir.

— Bet ko lai es viņam saku? Viņš tak sapratīs, ka es netaisos pats ēst visas olas.

— Nesaki viņam neko. Runās nauda. Viņš pārdod vārī­tas olas par diviem dolāriem gabalā. Piesoli viņam trīs dolārus par nevārītām. Ja viņš sāk iztaujāt, saki, ka gribi iekārtot cāļu fermu. Man galvenais ir dabūt olas. Un pēc tam turpini tādā pašā garā, izokšķerē visu Dausonu un uzpērc visas olas. Saprati? Nopērc olas! Mazajā restorā- niņā pretī Slavovičam ir drusku. Nopērc tās. Es iešu uz Klondaiksitiju. Tur dzīvo kāds izputējis klibs večuks, vi­ņam ir seši duči. Viņš noturējis tās visu ziemu cerībā pārdot dārgāk, lai pietiktu atpakaļceļam līdz Sietlai. Es samaksāšu viņam ceļu un dabūšu olas! Nu, steidzies! Bez tam runā, ka tai sievietei, kas dzīvo aiz kokzāģētavas un šuj mokasīnus, arī esot kāds ducis.

— Labi, lai notiek pēc tava prāta, Smouk. Bet visvai­rāk mēs laikam gan dabūsim no Slavoviča. Es noslēgšu ar viņu kārtīgu līgumu, melnu uz balta, bet vispirms sa­vākšu pa mazumiņam, kas nu kuram ir.

— Lai notiek. Dari to ātrāk. Vakarā es tev pastāstīšu, kāds ir mans plāns.

Bet Mazais pavicināja pudeli.

— Vispirms es tomēr padakterēšu Salliju. Tik daudz olas var pagaidīt. Ja tās visas nav apēstas, tad arī netiks apēstas, kamēr es rūpējos par nabaga slimo suni, kas ne vienreiz vien ir izglābis mums dzīvību.

Vēl nekad neviena prece nebija uzpirkta tik ātri. Trijās dienās visas olaš, cik vien varēja atrast Dausonā, izņemot dažus dučus, bija pievācis Smouks ar Mazo. Par cenu Smouks netielējās. Viņš bez sarkšanas atzinās, ka samak­sājis vecajam vīram no Klondaiksitijas par viņa septiņ­desmit divām olām piecus dolārus gabalā. Taču lielāko daļu bija nopircis Mazais, turklāt ilgi kaulēdamies. Sievie­tei, kas šuva mokasīnus, viņš bija samaksājis tikai divus dolārus par olu un lepojās, ka tik veiksmīgi vienojies ar Slavoviču — nopircis no viņa septiņi simti piecpadsmit olu vidēji par divarpus dolāriem gabalā. Turpretī rūca par to, ka mazajā restorāniņā otrpus ielas par nieka simt trīsdesmit četrām olām viņam noplēsti divi dolāri un sep­tiņdesmit pieci centi gabalā.

Bet vairāki duči vēl bija divu cilvēku rokās. Viens, ar kuru Mazais mēģināja kaut ko sarunāt, bija indiāniete, kas dzīvoja būdiņā pakalnā aiz slimnīcas

— Šodien es tikšu galā ar viņu, — otrā rītā paziņoja Mazais. — Tu nomazgā traukus, Smouk. Es vienā mirkli būšu atpakaļ, ja tikai izdosies sveikā aiziet no viņas. Ar vīrišķi es ielaižos darīšanās katrā laikā. Bet tie sasodītie sievišķi… baigas lietas viņi izstrādā ar pircēju. Viņiem var vienīgi kaut ko pārdot. Varētu domāt, ka viņa tirgojas nevis ar olām, bet ar smagiem tīrradņiem.

Kad pievakarē Smouks atgriezās būdā, Mazais tupēja uz grīdas un ar aizdomīgi vienaldzīgu izskatu zieda Sal­lijai uz astes zāles.

— Kas labs? — pēc kāda brīža nevērīgi apjautājās Mazais.

— Nav nekā, — atbildēja Smouks. — Kā tev izgāja ar to skvo?

Mazais uzvaroši pameta ar galvu uz to pusi, kur uz galda stāvēja spainītis ar olām.

— Par septiņiem dolāriem gabalā, — viņš atzinās, kādu brīdi klusēdams padarbojies ar asti.

— Es beigās piedāvāju desmit, — sacīja Smouks, — un tad tas zellis pateica, ka esot jau pārdevis olas. Slikti rādās, Mazais. Mums uzradies konkurents. Tās div­desmit astoņas olas sagādās mums raizes. Saproti, uz­pirkšanā veiksme ir atkarīga no tā, vai tu dabū visas olas līdz pēdējai,

Neizteicis līdz galam, viņš cieši pavērās savā kompan­jonā. Mazais izskatījās pēkšņi pārvērties — viņš visiem spēkiem centās neizrādīt satraukumu. Viņš aiztaisīja zie­des bunduli, lēni un rūpīgi noslaucīja rokas gar Sallijas spalvu, piecēlās, aizgāja kaktā, paskatījās termometru un nāca atpakaļ. Viņš ierunājās klusi, rāmi un ārkārtīgi pie­klājīgi:

— Vai tu nebūtu tik laipns un neatkārtotu, cik olu tu gribēji nopirkt no tā zeļļa?

— Divdesmit astoņas.

— Hm, — Mazais norūca un ar vieglu galvas mājienu pateicās Smoukam. Pēc tam domīgi un nīgri paskatījās uz plīti. — Smouk, mums jāuztaisa jauna plīts. Šī kur­tuve galīgi izdegusi, tā ka no plāceņiem iznāk ogles.

— Liec mierā kurtuvi un pastāsti, kas noticis, — iejau­cās Smouks.

— Kas noticis? Tu gribi zināt, kas noticis? Labi, esi tik laipns un pievērs savas skaistās acis spainim, kas stāv uz galda. Nu, redzi?

Smouks pamāja ar galvu.

— Re, ko es gribu tev teikt. Tajā spainī ir akurāt div­desmit astoņas olas, ne vairāk, ne mazāk, un katra no tām, kaut velns viņas parāvis, maksā akurāt septiņus kārtīgus, apaļus, pilnvērtīgus dolārus. Ja tev deg uzzināt kaut ko vairāk, es labprāt sniegšu ziņas,

— Tālāk, — lūdza Smouks.

— Tas vecais, ar ko tu mēģināji sarunāt, bija garš indiānis, vai ne?

Smouks atkal pamāja ar galvu, un pēc tam viņam bija jāpamāj pēc katra jautājuma.

— Pusvaiga viņam nospraucis lācis, vai ne? Viņš tir­gojas ar suņiem, ir tā? Viņu sauc Džims Rētainais Ģīmis? Vai tā ir vai nav? Nu, tagad tu saproti, par ko es ru­nāju?

— Tu domā, ka mēs esam pārsolījuši…

— Viens otru. Kā āmen baznīcā. Tā skvo ir viņa sieva, un viņiem ir māja uzkalnā aiz slimnīcas. Es būtu nopircis tās olas par diviem dolāriem gabalā, ja tu nebūtu iemai­sījies.

— Un es tāpat, — iesmējās Smouks, — ja tu, sasodīts, nebūtu izjaucis! Bet tam nav nozīmes. Toties mēs zinām, ka esam visu uzpirkuši. Tas ir galvenais.

Veselu stundu Mazais ņēmās, ar norakstītu zīmuļa galu vilkdams uz trīs gadus vecas avīzes malām kaut kādus ķeburus, un, jo garāki un nesaprotamāki kļuva skaitļu stabiņi, jo jautrāks kļuva viņš pats.

— Te nu tas ir! — beidzot teica Mazais. — Jauki,, vai ne? Man šķiet gan. Skat, ko es sarēķināju. Mūsu rīcībā šobrīd ir deviņi simti septiņdesmit trīs olas. Tās izmak­sājušas mums divi tūkstoši septiņi simti sešdesmit dolāru, rēķinot smiltis par sešpadsmit dolāriem uncē un nerēķi­not klāt mūsu laiku. Bet tagad klausies. Ja mēs izspiedī­sim no Trakā desmit dolārus par olu, mēs dabūsim akurāt seši tūkstoši deviņi simti septiņdesmit dolāru tīras peļņas. Tas nu gan ir ķēriens! Un puse pienākas man! Liec to aiz auss, Smouk. Esmu tev pateicīgs, traki pateicīgs. Kam man rikšošanas sacensības! Drīzāk tad lieku uz vistām nekā uz zirgiem.

Tovakar pulksten vienpadsmitos Smouku no dziļa miega pamodināja Mazais, kura parka dvesa aukstumu un roka, ar ko viņš pieskārās pie Smouka vaiga, bija ledaina.

— Kas tad nu? — norūca Smouks.- — Sallijai pēdējā spalva nogājusi?

— Nē jau. Man ir patīkami jaunumi. Es runāju ar Sla- voviču. Pareizāk sakot, Slavovičs runāja ar mani, tāpēc ka viņš iesāka pirmais. Viņš sacīja man: «Gribu parunāt ar tevi par tām olām. Es nevienam neko neesmu bildis. Neviens nezina, ka esmu pārdevis tās tev. Bet, ja tu gribi taisīt naudu, es tev varu dot labu padomu.» Un viņš to arī izdarīja, Smouk. Uzmini, kādu padomu viņš deva!

— Saki vien.

— Tas varbūt izklausās neticami, bet šis labais padoms bija Cārlijs Trakais. Viņš grib pirkt olas. Viņš neatkāpjas no Slavoviča un piedāvā piecus, bet uz beigām — astoņus dolārus par olu. Bet Slavovičam vairs nav olu. Visbeidzot Trakais pasaka Slavovičam, ka noraus viņam galvu, ja dabūs zināt, ka Slavovičs kaut kur apbēdzinājis olas. Sla­vovičam vajadzējis pateikt, ka olas viņš ir pārdevis, bet kam — tas ir noslēpums. Slavovičs lūdz, lai atļauj pateikt Trakajam, kas nopircis olas. «Mazais,» viņš man saka, «Trakais tūlīt aizskries pie tevis. Vari izspiest no viņa astoņus dolārus par olu.» — «Mīļā stundiņ, astoņus do­lārus!» es viņam saku. «Es no viņa izspiedīšu visus desmit.» Lai nu kā, es pateicu Slavovičam, ka pado­māšu un rīt no rīta atbildēšu viņam. Protams, lai viņš saka Trakajam, ka mēs uzpirkuši olas. Vai man nav taisnība?

— Skaidrs, ka ir, Mazais. No rīta vispirms brīdini Sla- voviču. Lai pasaka Trakajam, ka mēs abi šajā darījumā esam kompanjoni.

Pēc piecām minūtēm Mazais atkal pamodināja Smouku.

— Paklau, Smouk! Ei, Smouk!

— Nu?

— Ne centu mazāk kā desmit dolāru gabalā. Saprati?

— Skaidrs… būs labi, — Smouks atbildēja, laizda­mies miegā.

Otrā rītā Smouks atkal satika Lusilu Erolu Aļaskas tirdzniecības sabiedrības veikalā pie galantērijas letes.

— Tā lieta iet! — viņš līksmi paziņoja. — Tā lieta iet! Trakais bijis pie Slavoviča, mēģinājis pierunāt, lai pārdod olas, draudējis. Bet tagad Slavovičs droši vien jau patei­cis viņam, ka mēs ar Mazo uzpirkuši olas.

Lusilas Erolas acis aiz prieka iedzirkstījās.

— Es tūlīt eju brokastīs! — viņa iesaucās. — Pasūtīšu viesmīlim olas, bet, kad to nebūs, sataisīšu tik bēdīgu seju, ka pat akmens sirds kļūs mīksta. Skaidrs, ka Trakais māksies virsū Slavovičam, mēģinādams pārsolīt visas olas, kaut tās maksātu vienu no viņa raktuvēm. Es viņu pazīstu. Bet jūs nepiekāpieties. Mani apmierinās tikai des­mit dolāri, bet, ja jūs pārdosiet lētāk, es jums nemūžam nepiedošu, Smouk.

Pusdienlaikā Mazais uzlika galdā katliņu ar pupām, kafiju, pannu ar plāceņiem, sviesta bunci, iebiezināta piena kārbu, kūpošu brieža gaļu ar speķi, šķīvi ar žāvē­tiem persikiem un paziņoja:

— Pusdienas gatavas. Bet vispirms palūko, kā iet Sal­lijai.

Smouks nolika sāņus iejūgu, ko viņš laboja, atvēra durvis un ieraudzīja Salliju un Jautro bezbailīgi atvairām kaimiņu suņu baru, kas bija saskrējis pamieloties. Bet viņš ieraudzīja vēl kaut ko tādu, kas lika viņam steigšus aizcirst durvis un mesties pie plīts. Pannu, kas vēl bija karsta pēc gaļas cepšanas, viņš uzlika uz priekšējā riņķa. Uzsviedis uz pannas krietnu sviesta piku, viņš paņēma un sasita olu. Smouks jau sniedzās pēc otras, kad Mazais pielēca klāt un saķēra viņu aiz rokas.

— Ei, ko tu dari?

— Cepu olas, — Smouks paskaidroja, nokratīdams Mazā roku, un sasita otru olu. — Kas noticis ar tavām acīm? Varbūt tev. rādās,^ka es sukāju matus?

— Vai tu neesi slims? — satraukts jautāja Mazais, kad Smouks, ar elkoni veikli atgrūdis viņu, uzsita uz pannas trešo olu. — Varbūt esi galīgi izkūkojis prātu? Tu tak esi jau sasitis olas par trīsdesmit dolāriem!

— Bet būs par sešdesmit, — Smouks atbildēja, sasiz­dams ceturto olu. — Nemaisies pa kājām, Mazais. Tra­kais kāpj augšā, pēc piecām minūtēm būs klāt.

Visu sapratis, Mazais atviegloti uzelpoja un apsēdās pie galda. Kad pie durvīm pieklauvēja, Smouks jau sēdēja viņam pretī — un katram bija priekšā šķīvis ar trim tikko ceptām olām.

— Iekšā! — uzsauca Smouks.

Ienāca Trakais, gandrīz sešas pēdas garš un ne vairāk, ne mazāk kā simt deviņdesmit mārciņas smags jauns mil­zis, un sarokojās ar abiem.

— Apsēdies un iekod, Trakais, — aicināja Mazais.

— Smouk, uzcep viņam pāris olu. Varu saderēt, ka viņš sen nav ēdis tās.

Smouks uzsita uz karstās pannas vēl trīs olas un pēc brīža nolika tās priekšā viesim, kas skatījās tik dīvaini, ka Mazais vēlāk atzinās — viņš baiļojies, ka Trakais neiebāž olas kabatā un nemūk prom. sm

— Laikam gan pat naudas maisi Štatos neēd tā kā mēs, — ļaunā priekā teica Mazais. — Mēs trijatā sukā­jam iekšā olas par deviņdesmit dolāriem, ne aci nemirk­šķinādami.

Trakais kā pārakmeņojies raudzījās uz olām, kas ātri vien pazuda.

— Liecies klāt un ēd, — Smouks gumdināja.

— Tās,tās nemaksā desmit dolāru, — lēni teica Trakais.

Mazais pieņēma izaicinājumu.

— Katra lieta ir tik vērta, cik par to var dabūt, vai tā nav? — viņš sacīja.

— Jā, bet…

— Bez jebkādiem «bet»! Es tev saku, cik mēs varam par tām dabūt. Desmit dolāru gabalā kā likts. Mēs ar Smouku esam olu trests, to tu liec aiz auss. Ja mēs sa­kām — desmit dolāru gabalā, tad tā arī būs. — Mazais ar plāceni noslaucīja šķīvi. — Es laikam varētu apēst vēl kādas pāris, — viņš nopūzdamies teica un uzlika sev pupas.

— Kā jūs tā varat ēst olas? — iebilda Trakais.

— Tas … tas nav labi.

— Mums abiem ar Smouku olas trakot garšo, — tais­nojās Mazais.

Ciemiņš negribīgi, apēda savu porciju un šaubīgi pa­skatījās uz draugiem.

— Paklausieties, puiši, jūs varētu izdarīt man lielu pakalpojumu, — viņš kā pārbaudīdams iesāka. — Pārdo­diet, aizdodiet vai iedodiet tāpat man kādu duci olu.

— Protams, — atbildēja Smouks. — Es zinu, kā man pašam kārojas pēc olām. Bet mēs neesam tik trūcīgi, lai ņemtu naudu par pacienāšanu. Mēs tev dosim tās par velti. — Šajā brīdī kāds pagaldē iespēra Smoukam, un viņš saprata, ka Mazo pārņem nemiers. — Tu saki — duci, Trakais?

. Trakais pamāja ar galvu.

— Uzcep viņam vēl olas, Mazais, — turpināja Smouks.

— Jūtu līdzi. Man savā laikā pašam gadījās tā, ka va­rēju apēst duci olu uzreiz.

Mazais trūkās kājās, bet Trakais atturēja viņu un pa­skaidroja:

— Man nevajag ceptas olas. Man vajag ar visām čau­malām.

— Lai varētu ņemt līdzi?

— Nūja.

— Tad tā vairs nav pacienāšana, — iebilda Mazais.

— Tā jau ir … tā ir tirgošanās.

Smouks atbalstīja Mazo.

— Es sapratu, ka tu gribi tikai paēsties olas. Redzi, mums ir padomā kāds komerciāls darījums.

Draudīgās uguntiņas Trakā zilajās acīs kļuva vēl drau­dīgākas.

— Es samaksāšu par tām, — viņš skarbi teica. — Cik?

— Bet ne jau par duci, — atbildēja Smouks. — Duci pārdot mēs nevaram. Mēs neesam mazumtirgotāji, mēs tirgojamies plašā mērogā un nevaram bojāt paši savu tirgu. Mēs uzpirkām visas olas līdz pēdējai un vai nu pārdosim tās visas uzreiz, vai nepārdosim nemaz.

— Cik olu jums ir, un cik jūs par tām prasāt?

— Cik mums ir, Mazais? — savukārt jautāja Smouks.

Mazais nokremšļojās un sāka skaļi rēķināt:

— Pagaidi! No deviņi simti septiņdesmit trīs atņemt deviņi — paliek deviņi ,simti sešdesmit divi. Pa desmit gabalā — tas iznāk deviņi tūkstoši seši simti divdesmit apaļi dolāri. Mēs, protams, rīkojamies godīgi un par ve­cām olām dodam naudu atpakaļ, bet vecu olu te nav. Lai nu ko, bet vecas olas es Klondaikā neesmu redzējis. Ne­viens nav tik stulbs, lai vestu uz šejieni vecas olas.

— Pareizi, — piekrita Smouks. — Par vecām olām naudu atpakaļ, Trakais. Un, lūk, ko mēs ierosinām: deviņi tūkstoši seši simti divdesmit dolāru — un visas olas līdz pēdējai Klondaikā ir tavas.

— Pēc tam tu vari pārdot tās par divdesmit gabalā un nopelnīt divtik, — ieteica Mazais.

Trakais bēdīgi papurināja galvu un uzlika sev uz šķīvja pupas.

— Tas man ir par sālītu, Mazais. Man vajadzīgas tikai dažas. Es varētu paņemt pāris duču par desmit dolāriem gabalā. Pat par divdesmit paņemtu, bet visas nopirkt es nevaru.

— Visas vai nevienu! — Tāds bija Smouka ultimāts.

— Paklausieties jūs abi, — vaļsirdības uzplūdā sacīja Trakais. — Es būšu ar jums pilnīgi atklāts, bet tas lai paliek starp mums. Jūs jau zināt, ka mēs ar mis Erolu bijām saderinājušies. Nu, bet tagad viņa ir lauzusi solli jumu. Jūs to zināt. Visi to zina. Olas man vajadzīgas priekš viņas.

— Ha! — zobgalīgi novilka Mazais. — Tagad ir skaidrs, kam tev vajadzīgas olas ar visām čaumalām. To nu gan es nebiju gaidījis no tevis!

— Ko tad?

— Tas tak ir zemiskums, es tev teikšu! — iesaucās Mazais, no sirds sašutis. — Es nebrīnītos, ja kāds ielaistu tev lodi pierē, tu esi to pelnījis.

Trakais iekaisa, gatavs ļaut vaļu vienam no saviem slavenajiem dusmu uzplūdumiem. Viņš sažņaudza lēto dakšiņu ar tādu spēku, ka tā saliecās, viņa zilās acis šķīla zibeņus.

— Paklau, Mazais, ko tu ar to gribi teikt? Ja tu domā, ka man aiz ādas kaut kas nelabs …

— Ko gribu teikt, to pateicu, — spītīgi atcirta Ma­zais. — Vari būt drošs, ka man nekas nav aiz ādas. Tā­das lietas dara atklāti. Citādi mest nemaz nav iespējams.

— Ko mest?

— Olas, žāvētas plūmes, bumbas, visu ko. Bet tu, Tra­kais, maldies. Uz teātri neiet ļaudis, kas to cietīs. Kaut gan viņa ir aktrise, tev nav tiesību apmētāt viņu uz ska­tuves ar olām.

Brīdi šķita, ka Trakais vai nu pārsprāgs, vai arī viņu ķers trieka. Viņš norija svilinoši karsto kafiju un pama­zām atguvās.

— Tu kļūdies, Mazais, — viņš salti un apdomīgi teica.

— Es netaisos apmētāt viņu ar olām. Saproti, cilvēk, — viņš dedzīgi iesaucās, — es gribu pasniegt viņai olas uz šķīvja sakultas — tādas viņai ļoti garšo!

— Es jau zināju, ka tas nav iespējams, — iepriecināts sacīja Mazais. — Es zināju, ka tu neesi spējīgs pastrādāt zemiskus numurus.»

— Tad ir labi, Mazais, — piedodoši sacīja Trakais.

— Bet ķersimies pie darījuma. Tagad jūs zināt, kāpēc man vajadzīgas olas. Man tās nāvīgi vajadzīgas.

— Vai tu ņemsi tās par deviņi tūkstoši seši simti div­desmit dolāriem? — jautāja Mazais.

— Tā ir laupīšana, nekas vairāk, — saļaunojies teica Trakais.

— Tas ir darījums, — atcirta Smouks. — Varbūt tu domā, ka mēs uzpirkām olas, lai uzlabotu savu vese­lību, ko?

— Saprotiet jel, — Trakais sāka lūgties. — Man va­jadzīgi tikai pāris duču. Es maksāšu jums divdesmit do­lāru gabalā. Ko lai es iesāku ar pārējām olām? Gadiem ilgi esmu dzīvojis te un izticis bez olām un, jādomā, kaut kā iztikšu arī turpmāk.

— Necel seksti gaisā, — Mazais deva padomu. — Ja negribi olas, nevajag arī. Mēs tev virsū nebāžamies.

— Man tās ir vajadzīgas, — žēlabaini teica Trakais.

— Tu tak zini, cik tās tev izmaksās, — deviņi tūkstoši seši simti divdesmit dolāru, bet, ja esmu sarēķinājis ne­pareizi, var pārrēķināt.

— Bet ja nu ar tām nekas neiznāk? — iebilda Trakais. — Ja nu mis Erolai olas vairs negaršo?

— Es teiktu, ka mis Erola ir šo olu vērta, — rāmi iemi­nējās Smouks.

— Vērta! — pietrūcies kājās, Trakais ļāva vaļu savai daiļrunībai. — Viņa ir miljons dolāru vērta. Viņa ir visu manu īpašumu vērta. Viņa ir visu Klondaikas zelta smilšu vērta. — Viņš apsēdās un turpināja mierīgāk: — Bet tas nenozīmē, ka man jāizgrūž desmittūkstoš dolāru par vi­ņas brokastīm. Man ir tāds ierosinājums. Aizdodiet man pāris duču olu. Es atdošu tās Slavovičam, un viņš manā vārdā pasniegs olas mis Erolai. Viņa simt gadu nav uz­smaidījusi man. Ja šīs olas dāvās man viņas smaidu, es paņemšu no jums visas.

— Vai tu esi ar mieru parakstīt kontraktu ar šādiem noteikumiem? — steigšus jautāja Smouks, zinādams, ka Lusila Erola smaidīs.

Trakais noelsās vien.

— Šinī mājā gan ātri kārto visas lietas, — viņš sacīja ar dzēlīgu pieskaņu balsī.

— Mēs tikai piekrītam tavam ierosinājumam, — atbil­dēja Smouks.

— Lai notiek. Dod šurp papīru un raksti mudīgi kontr­aktu, — piespiests pie sienas, dusmīgi teica Trakais.

Smouks tūlīt izrakstīja dokumentu, kas apstiprināja, ka Trakais apņemas samaksāt desmit dolāru par katru vi­ņam piedāvāto olu ar noteikumu, ka divi duči avansā pa­ņemto olu palīdzēs viņam samierināties ar Lusilu Erolu.

Trakais jau grasījās parakstīt papīru, bet pēkšņi sa­stinga ar spalvaskātu rokās.

— Vēl kas, — viņš teica. — Ja es pērku olas, tad tām jābūt svaigām.

— Nesvaigu olu Klondaikā nemaz nav, — nospurcās Mazais.

— Un tomēr, ja es atradīšu kaut vienu vecu olu, jūs man par to atdosiet desmit dolāru.

— Protams, — nomierinoši sacīja Smouks. — Tas ir taisnīgi.

— Un es apņemos apēst katru vecu olu, ko tu atra­dīsi, — paziņoja Mazais.

Smouks iesprauda kontraktā vārdu «svaigas», Trakais drūmi parakstījās, paņēma spainīti ar diviem dučiem iz­mēģinājuma olu, uzvilka dūraiņus un atvēra durvis.

— Sveiki, laupītāji! — viņš norūca un aizcirta durvis.

Otrā rītā Smouks pats savām acīm redzēja, kas notiek

pie Slavoviča. Trakais uzaicināja viņu apsēsties pie sava galdiņa blakus Lusilas. Erolas galdiņam. Viss risinājās gandrīz tā, kā viņa bija paredzējusi.

— Vai jūs vēl neesat dabūjis olas? — viņa raudulīgi jautāja viesmīlim.

— Nē, kundze, — skanēja atbilde. — Kāds, tā stāsta, esot uzpircis Dausonā visas olas. Misters Slavovičs mē­ģināja dabūt dažas speciāli jums. Bet tas, kas visas uz­pircis, negrib laist savus krājumus ārā no rokām.

Sajā mirklī Trakais pasauca saimnieku un, saņēmis aiz pleca, pievilka sev klāt.

— Paklausies, Slavovič, — viņš aizsmakušā balsī čuk­stēja, — vakar vakarā es iedevu tev divus dučus olu. Kur tās ir?

— Pieliekamajā. Tikai sešas atsaldēju un turu jums gatavībā.

— Tās nav domātas man, — Trakais čukstēja vēl klu­sāk. — Sakul tās un pasniedz mis Erolai.

— Es pats visu izdarīšu, — Slavovičs apsolīja.

— Un neaizmirsti nodot sveicienus no manis, — Tra* kais piebilda, palaizdams vaļā Slavoviča plecu, ko visu laiku bija turējis kā spīlēs.

Skaistā Lusila Erola nelaimīgi skatījās šķīvī, uz kura bija gaļa ar konservētu kartupeļu biezeni, kad Slavovičs pasniedza viņai divas mīksti saceptas olas.

— Misters Trakais sūta jums sveicienu, — viņš teica tā, ka arī pie blakusgaldiņa sēdošie dzirdēja.

Smouks klusībā atzina, ka Lusila ir lieliska aktrise: viņas sejā uzplaiksnīja prieks, galva pagriezās, it kā vēs­tīdama nevilšu smaidu, ko atturēja tikai pašsavaldīšanās, un tad viņa aizgriezās, lai kaut ko pateiktu restorāna saimniekam.

Trakais zem galda uzmina Smoukam uz kājas.

— Vai viņa ēdīs? Tas ir galvenais — vai viņa ēdīs? — Trakais nemierīgs čukstēja.

Sāniski paskatījušies uz blakusgaldiņu, viņi redzēja, ka Lusila Erola šaubās: viņa tikko neatstūma šķīvi, taču kārdinājums bija pārāk liels.

— Es ņemu tās olas, — Trakais teica Smoukam. — Kontrakts paliek spēkā. Vai tu redzēji? Vai redzēji viņu? Gandrīz vai pasmaidīja. Es viņu pazīstu. Viss ir kārtībā. Rīt vēl pāris olu, un viņa man piedos, mēs sa­labsim. Ja viņas nebūtu te, es tev, Smouk, paspiestu roku, tik pateicīgs es esmu. Tu neesi laupītājs, tu esi labdaris.

Smouks atgriezās būdā pacilātā noskaņojumā un at­rada Mazo pagalam izmisušu vienatnē spēlējam pasjansu. Smouks jau sen zināja: ja Mazais viens pats spēlē kārtis, tā ir zīme, ka šī pasaule brūk kopā.

— Liec mani mierā, nerunā ar mani, — ar šādiem vār­diem draugs sagaidīja Smouku.

Bet drīz jo drīz Mazais neizturēja un sāka kratīt sirdi.

— Viss vējā, — viņš teica, smagi nopūzdamies. — Mēs esam izputējuši. Rīt visos krodziņos pārdos kokteili ar olu par dolāru glāzē. Dausonā nebūs neviena trūcīga bār­meņa, kas nevarētu pielocīt vēderu pilnu ar olām. Kā tu domā, kam es ieskrēju krūtīs? Kādam puisim, kas atve­dis trīs tūkstošus olu, vai saproti? Trīs tūkstoši, tikko atgādāti no Četrdesmitās Jūdzes.

— Pasaciņas, — neticīgi sacīja Smouks.

— Pasakaina ellīte! Es pats redzēju tās. Viņu sauc Gotero — milzīga auguma zilacains puisis, vietējais francūzis. Vispirms viņš jautāja pēc tevis, tad paaicināja mani sāņus un iedūra man taisni sirdī. Viņu uztraucis tas, ka mēs uzpērkam olas. Viņš zinājis, ka Četrdesmitajā Jūdzē ir trīs tūkstoši olu, un taisnā ceļā braucis uz tu­rieni un nopircis tās. «Parādi man tās,» es saku. Šis pa­rāda arī. Tur krastā bija viņa suņu pajūgi un divi dzinēji indiāņi, kas, tikko atbraukuši no Četrdesmitās Jūdzes, atpūtās. Un kamanās bija ziepju kastes, nelielas koka kastes. Mēs izvilkām vienu un turpat upes vidū uz ledus* attaisījām. Tur iekšā bija olas! Pilns ar olām, pa vidu sabērtas zāģu skaidas. Smouk, mēs esam paspēlējuši. Vai tu zini, ko tas bezkauņa man pateica? Viņš mums tās vi­sas atdodot par desmit dolāriem gabalā. Bet zini, ko viņš1 darīja, kad es gāju ārā no viņa būdas? Rakstīja sludinā­jumu, ka pārdod olas. Pateica, ka par desmit dolāriem ga­balā mums pārdošot pirmajiem un gaidīšot līdz diviem dienā. Ja mēs nepiekritīšot, viņš laidīšot olas pārdo­šanā — un mums atlikšot tikai noplātīt rokas. Viņš ar tādām lietām nekad neesot nodarbojies, bet te nu esot izdevība — un to viņš garām nelaidīšot. Cik es sapratu, tad to viņš par mums abiem.

— Nekas, — bezbēdīgi teica Smouks, — Nezaudē galvu un ļauj man brītiņu padomāt. Jārīkojas ātri un saska­ņoti — tas ir viss, kas mums jādara. Es sarunāšu, lai Trakais divos atnāk pēc sava pirkuma. Tu nopirksi olas no tā Gotero. Mēģini pakaulēties. Pat tad, ja tu samak­sāsi desmit dolāru gabalā, Trakais tik un tā paņems no mums šīs olas par to pašu cenu. Ja vari dabūt lētāk, ne­kas — mēs nopelnīsim arī ar to. Tagad ej. Pielūko, lai tās būtu te ne vēlāk kā pulksten divos. Aiztapini no pulkveža Bovija suņus un paņem mūsu pajūgu. Un tieši divos esi klāt.

— Paklau, — uzsauca Smouks, kad Mazais jau gāja lejā pa nogāzi, — labāk paķer līdzi lietussargu. Es nebrī­nītos, ja sāktu līt olu lietus.

Smouks atrada Trako krodziņā «M. un M.», un sākās vētraina izskaidrošanās.

— Ņem vērā, ka mēs esam nopirkuši vēl olas, — teica Smouks, kad Trakais bija piekritis pulksten divos ierasties ar zelta smiltīm viņu būdā un norēķināties.

— Jums labāk veicas atrast olas, nevis tā* kā man, — sacīja Trakais. — Jā, bet cik olu jūs esat nopirkuši šo­reiz, un cik smilšu man jāņem līdzi?

Smouks atšķīra piezīmju grāmatiņu.

— Mazais te aprēķinājis, ka mums ir trīs tūkstoši de­viņi simti sešdesmit divas olas. Ja pareizina ar desmit…

— Četrdesmit tūkstošu dolāru! — ieaurojās Trakais.

— Jūs taču teicāt, ka jums esot tikai kaut kas ap deviņi simti olu! Tā ir izspiešana! Es neesmu ar to mierā!

Smouks izvilka no kabatas kontraktu un parādīja pun­ktu par visu olu pirkšanu.

— Te nav teikts, tieši cik olu mēs piegādājam. Tu pie­kriti maksāt desmit dolārus par katru olu, ko saņemsi no mums. Tagad tās olas mums ir, un, ja jau kontrakts ir pa- Baķstīts, tad parakstīts. Godīgi sakot, Trakais, mēs par šo jauno pievedumu uzzinājām tikai pēc tam, kad kontrakts bija parakstīts. Tad mēs bijām spiesti pirkt olas, lai mūsu darījums neizjuktu.

Piecas garas minūtes Trakais cīnījās ar sevi, līdz ne­gribīgi padevās.

— Nu gan esmu iekritis, — viņš saraustīti teica. — Ej kur iedams, visur olas. Jo ātrāk es izkulšos no šī jam­padrača, jo labāk. Var vēl olu lavīna uzgāzties uz galvas. Divos es būšu klāt. Bet padomā — četrdesmit tūkstošu dolāru!

— Tikai trīsdesmit deviņi tūkstoši seši simti divdes­mit, — pārlaboja Smouks.

— Tas ir divsimt mārciņu smilšu! — izgrūda Trakais.

— Man būs jāved tās šurp ar suņiem.

— Mēs aizdosim tev savu pajūgu, ar ko aizvest olas, — piedāvāja Smouks.

— Bet kur lai ēs tās grūžu? Nekas. Es atbraukšu. Bet līdz kapa malai es vairs neņemšu mutē olas. Man metas slikta dūša, pat domājot par tām.

Pusdivos stāvajā nogāzē uzbrauca divi pajūgi: Mazais bija atvedis no Gotero pirktās olas.

— Mēs nopelnām gandrīz divreiz vairāk, — viņš teica, kopā ar Smouku nesdams ziepju kastes būdā. — Es devu par tām astoņus dolārus, un, pamatīgi izlamājies franciski, viņš piekāpās. Tātad tīrā peļņa mums iznāk divi dolāri par olu, bet to ir trīs tūkstoši. Samaksāju viņam visu. Te ir kvīts.

Kamēr Smouks sadabūja svarus un gatavojās pārdo­šanai, Mazais nodarbojās ar aprēķiniem.

— Re, tāds ir iznākums, — viņš uzvaroši paziņoja.

— Mēs vinnējam divpadsmittūkstoš deviņi simti septiņ­desmit dolāru. Un Trakajam arī nenodarām pāri. Viņš vinnē mis Erolu. Turklāt viņš dabū visas olas. Grozies, kā gribi, darījums izdevīgs visiem. Neviens nav zaudētājs.

— Pat Gotero ieņem divdesmit četrus tūkstošus, — iesmiedamies teica Smouks, — protams, atskaitot nost to, ko viņam izmaksājušas olas un vešana. Un, ja Trakais sa­domās pārdot tās olas tālāk, arī viņš izsitīs sev peļņu.

Tieši pulksten divos Mazais, palūkojies ārā, ieraudzīja Trako nākam augšā. Viņš ienāca žirbs un lietišķs. Novil­cis smago lāčādas kažoku, viņš pakāra to uz naglas un apsēdās pie galda.

— Nesiet nu šurp olas, pirāti, — viņš sāka. — Un tur­pmāk ir nedomājiet ieminēties man par tām, citādi jums klāsies plāni.

Un visi trīs sāka skaitīt agrāk nopirktās olas. Kad bija noskaitīti divi simti, Trakais piepeši pārsita vienu olu pret galda malu un ar īkšķiem veikli attaisīja to.

— Ei, pagaidi! — sāka protestēt Mazais.

— Vai tad tā nav mana ola, ko? — atcirta Trakais.

— Vai es nemaksāju par to desmit dolāru, ko? Bet es negribu pirkt kaķi maisā. Ja jau es izgrūžu desmit dolāru par olu, man jāzina, ko es saņemu.

— Ja tev ola nepatīk, es varu to apēst, — dzēlīgi iero­sināja Mazais.

Trakais paskatījās, paostīja un papurināja galvu.

— Nav vērts, Mazais. Ola ir laba. Iedod man katliņu. Es pats apēdīšu to vakariņās.

Trakais pārbaudot sasita vēl trīs olas un izlēja tās bla­kus noliktajā katliņā.

— Te ir par divām vairāk, nekā tu teici, Mazais, — viņš sacīja, kad skaitīšana bija beigusies. — Nevis deviņi simti sešdesmit divas, bet deviņi simti sešdesmit četras.

— Esmu nepareizi saskaitījis, — tūlīt atzinās Mazais.

— Mēs piesviedīsim tās klāt, lai būtu apaļš rēķins.

— Jūs, jādomā, varat to atļauties, — drūmi piekrita Trakais. — Te ir gandrīz tūkstotis. Deviņi tūkstoši seši simti divdesmit dolāru. Par to es maksāju tūlīt. Raksti kvīti, Smouk.

— Pārskaitīsim visas, — ierosināja Smouks, — un tu samaksāsi par visām uzreiz.

Trakais papurināja galvu.

— Rēķināšanā es neesmu nekāds stiprais. Kad skaita pa vienam tūkstotim, tad ir droši, ka nevar kļūdīties.

Viņš izvilka no kažoka iekškabatām divus tik apaļus un garus maisiņus ar zelta smiltīm, ka tie atgādināja desas. Kad viņš bija samaksājis par pirmo tūkstoti, maisiņos nebija palicis zelta smilšu vairāk kā par dažiem simtiem dolāru.

Pienesuši pie galda ziepju kasti, viņi sāka pārskaitīt nā- kaņiās trīstūkstoš olas. Noskaitījis simtu, Trakais atkal spēcīgi sita olu pret galda malu. Bija dzirdams nevis krakšķis, bet tāda skaņa, it kā būtu sista nevis ola, bet marmora gabals.

— Caur un cauri sasalusi, — teica Trakais un belza spēcīgāk.

Viņš pacēla olu, un visi redzēja, ka sitiena vietā čau­mala sabirzusi putekļos.

— Nūja, — sacīja Mazais, — kā tad lai nebūtu sasa­lusi, ja tā vesta no Četrdesmitās Jūdzes. Tā jācērt ar cirvi.

— Nes šurp cirvi, — teica Trakais.

Smouks atnesa cirvi, un Trakais, kam bija mežcirtēja ievingrinātā roka un acs, pārcirta olu tieši uz pusēm. No iekšpuses tā izskatījās apšaubāmi. Nelāgā nojautā Smou­kam pa muguru noskrēja skudriņas. Mazais bija drošsir­dīgāks. Viņš paostīja vienu olas pusi.

— Ož kā parasti, — viņš sacīja.

— Toties izskatās neparasti, — iebilda Trakais. — Un kā gan olas var ost, ja tās visas sasalušas akmenī? Acu­mirkli!

Viņš uzlika abas puses uz pannas, bet pannu — uz karstās plīts priekšējā riņķa. Visi trīs, iepletuši nāsis, klu­sēdami gaidīja. Pamazām istabā sāka izplatīties nepār­protama smaka. Trakais cieta klusu, un arī Mazais ne­vēra vaļā muti, lai gan viss bija skaidrs.

— Met to laukā! — elpai trūkstot, iekliedzās Smouks.

— Kāda tur jēga? — jautāja Trakais. — Jāpārbauda arī pārējās.

— Tikai ne iekšā. — Smouks klepoja un ar mokām pār­varēja nelabumu. — Cērt tās pušu, tāpat varēs redzēt. Met to laukā, Mazais! Fū! Un atstāj durvis vaļā!

Vēra vaļā kasti pēc kastes, uz labu laimi ņēma olu pēc olas, un cirta uz pusēm, bet tās visas bija bezcerīgi, ne­glābjami sapuvušas.

— Es neprasu, lai tu tās ēstu, Mazais, — Trakais viņu vilka uz zoba, — tikai atļaujiet man lasīties ātrāk prom no šejienes. Manā kontraktā ir runa tikai par labām olām. Ja jūs aizdotu man pajūgu, es aizvestu svaigās olas, ka­mēr arī tās nav sākušas smirdēt.

Smouks palīdzēja piekraut kamanas. Mazais apsēdās pie galda, lai izliktu pasjansu.

— Saki — cik ilgi jūs glabājāt šo preci? — Trakais pašās beigās dzēlīgi apvaicājās. „

Smouks neatbildēja un, paskatījies uz Mazo, kas bija pilnīgi aizņemts ar pasjansu, tikai svieda ziepju kastes ārā sniegā.

— Saki, Mazais, — cik tu samaksāji par šiem trim tūkstošiem? — Smouks mierīgi jautāja.

— Astoņus dolārus gabalā. Klusē un liec mani mierā. Es protu rēķināt ne sliktāk kā tu. Mēs šajā jandāliņā esam zaudējuši septiņpadsmit tūkstošus dolāru, ja kāds grib zināt. To es aprēķināju, kamēr mēs gaidījām, kad varēs paostīt pirmo olu.

Smouks dažas minūtes domāja, tad atkal ierunājās:

— Paklau, Mazais, zelta smiltis par četrdesmit tūksto­šiem dolāru sver divi simti mārciņu. Trakais paņēma mūsu pajūgu, lai aizvestu olas. Viņš atnāca bez kama­nām. Tie divi maisiņi ar smiltīm, kuri bija viņam kabatā, svēra mārciņas divdesmit katrs. Norunāts bija maksāt tūlīt skaidrā naudā. Viņš bija paņēmis līdzi tik daudz, cik vajadzēja, lai samaksātu par labajām olām. Viņš ij nedomāja maksāt par tiem trim tūkstošiem. Viņš zināja, ka tās ir sapuvušas. Bet kā viņš to varēja zināt? Kā lai to saprot, ko?

Mazais savāca kārtis, gribēja no jauna tās sajaukt, bet pārdomāja.

— Tur nav ko saprast. To pat bērns izskaidros. Mēs zaudējām septiņpadsmit tūkstošus. Trakais nopelna sep­tiņpadsmit tūkstošus. Tās olas, ko atveda Gotero, piede­rēja pašam Trakajam. Vai vēl ko gribi zināt?

— Jā. Vai tev nebija tik daudz sajēgas, ka olas, iekams tās pērk, vispirms ir jāpārbauda?

— Atbildēt uz šo.jautājumu ir tikpat viegli. Trakais šito blēžu spēli bija izdomājis līdz sekundei. Man nebija laika pētīt, vai olas ir svaigas vai nav. Vajadzēja steigties, lai atgādātu tās laikā šurp. Bet tagad, Smouk, esi tik labiņš un atļauj uzdot vienu delikātu jautājumu. I<ā sauca to personu, kas tevi samācīja, lai tu nodarbojies ar olu uz­pirkšanu?

Mazais bija sešpadsmit reižu neveiksmīgi izlicis pasjansu, bet Smouks jau vīkšās gatavot vakariņas, kad pie durvīm pieklauvēja pulkvedis Bovijs. Viņš iedeva Smoukam vēstuli un aizgāja uz savu būdu.

— Vai tu redzēji viņa ģīmi? — satracināts iekliedzās Mazais. — Viņš tikko spēja noturēties neiesmējies. Nu gan būs liela zviegšana par mums abiem. Tagad mums Dausonā vairs nav dzīves.

Vēstule bija no Trakā, un Smouks nolasīja to skaļi:

«Dārgais Smouk un Mazais! Sūtu Jums sveicienu un ielūdzu Jūs šodien vakariņās pie Slavoviča. Tur būs mis Erola, kā arī Gotero. Pirms pieciem gadiem Sērklā mēs ar viņu bijām kompanjoni. Viņš ir lāga zēns un būs mans vedējtēvs. Tagad par olām. Tās nokjuva Klondaikā pirms četriem gadiem un jau toreiz bija sapuvušas. Olas bija sapuvušas, kad tās sūtīja no Kalifornijas. Tās vienmēr ir bijušas sapuvušas. Vienu ziemu tās palika Karlukā, otru ziemu Nutlikā, bet pēdējo ziemu — Četrdesmitajā Jūdzē, kur tās pārdeva, tāpēc ka nebija samaksāts par glabāšanu. Bet šoziem tās, jādomā, paliks Dausonā. Neturiet tās siltā istabā. Lusila lika pateikt Jums, ka mums visiem kopā tomēr ir izdevies izkustināt Dausonu. Iedzeršana uz Jūsu rēķina, es domāju.

Visdziļākajā cieņā Jūsu draugs T.»

— Nu? Ko tu teiksi? — jautāja Smouks, — Mēs, pro­tams, pieņemsim ielūgumu?

— Es tev pateikšu kaut ko, — atbildēja Mazais. — Tra­kajam nekas nenotiks, jat viņš arī izputēs. Viņš ir labs aktieris, sasodīti labs aktieris. Un vēl ko es teikšu: visa mana rēķināšana nekur neder. Trakais vinnē ne tikai sep­tiņpadsmit tūkstošus, viņš vinnē daudz vairāk. Mēs abi esam uzdāvinājuši viņam visas svaigās olas, cik vien to bija Klondaikā, — deviņi simti sešdesmit četras, ja pie­skaita tās divas, ko es piesviedu klāt, lai būtu apaļš skaits. Un viņš, nekrietnieks, aizstiepa līdzi arī tās trīs olas, ku­ras mēs sasitām uz pannas. Un visbeidzot es tev teikšu, re, ko. Mēs abi esam nelabojami zelta meklētāji un pie­dzīvojuši zeltrači. Bet, ja runā par naudas būšanām un dažādiem paņēmieniem, kā uz līdzenas vietas kļūt bagā­tiem, tad mēs esam tādi vientiesīši, kādi pasaulē vēl nav redzēti. Labāk pēc visa notikušā līdīsim pa kalniem un mežiem, un, ja tu man kādreiz ieminēsies par olām, tad es tev vairs neesmu kompanjons. Saprati?