Smouks un mazais

VI Sievietes dvēseles noslēpums

— Es tomēr redzu, ka tu sevišķi nesteidzies apņemt sievu, — piezīmēja Mazais, atsākdams pirms dažām' mi­nūtēm aprāvušos sarunu.

Smouks sēdēja uz zvērādas segas malas, pētīja augš­pēdu sniegā nogāztam rūcošam sunim ķepas un neatbil­dēja. Bet Mazais, grozīdams uguns priekšā uz koka uz­mauktu mokasīnu, no kura cēlās garaiņi, vērīgi lūkojās kompanjona sejā.

— Pacel acis uz ziemeļblāzmu, — turpināja Mazais. — Cik vieglprātīga, vai ne? Uz mata kā aušīga sieviete, kas pa gaisu vien, pa gaisu vien. Vislabākās no viņām ir vieglprātīgas, ja tikai nav dumjas. Un visas viņas ir ka­ķenes — kā mazās, tā lielās, kā smukās, tā nesmukās-. Ja viņas ieķērušās kādā vīrietī, tad vajā to kā badaini lauvas vai hiēnas.

Monologs atkal apsīka. Smouks iedunkāja suni, kad tas mēģināja iekost viņam rokā, un turpināja apskatīt no­brāztās, asiņojošās ķepas.

— Uh! — mēļoja tālāk Mazais. — Vai tad es nebūtu apprecējies, ja būtu gribējis? Bet var jau gadīties, ka es būtu apprecināts bez visas gribēšanas, ja nebūtu laidis ļekas vaļā. Zini, Smouk, kas mani paglāba? Es pateikšu. Elpošana. Es skrienu, vairāk neko. Es gribētu redzēt tos brunčus, kas varētu mani nokausēt.

Smouks palaida vaļā suni un arī pagrieza pret uguni savus uz koka uzmauktos kūpošos mokasīnus.

— Mums būs jāpaliek te līdz rītam un jāuzšuj moka­sīni, — viņš beidzot sacīja. — Sī sērsnas kārtiņa pama­tīgi bendē suņiem kājas.

— Mums tomēr ir jākustas, — iebilda Mazais. — Mums nepietiek ēdamā, lai grieztos atpakaļ, un, ja visdrīzākajā laikā mēs netiksim uz pēdām briežiem vai tiem pašiem baltajiem indiāņiem, mums būs jāēd nost suņi ar visām jēlajām ķepām. Bet vai kāds maz ir redzējis baltus indiā­ņus? Tās visas ir baumas. Kā indiānis var būt balts? Tikpat labi melnādainais varētu būt balts. Smouk, rīt mums jālaiž tālāk. Šis apvidus ir pagalam izmiris, nekāda medījuma. Pats zini, jau veselu nedēļu mēs neesam re­dzējuši pat nevienas zaķa pēdas. Mums jātiek no šīs posta vietas uz citurieni, kur atrodams medījums.

— Suņi skries daudz ātrāk, ja viņiem ļaus kādu dienu atpūsties un uzaus mokasīnus, — sprieda Smouks. — Būtu labi, ja tu pakāptos kādā kalniņā un paskatītos apkārt. Iespējams, ka mēs drīz jo drīz sasniegsim pauguraino līdzenumu, par ko stāstīja Laperls.

— Ha! Laperls pats stāsta, ka braucis pa šo apvidu pirms desmit gadiem un nav bijis pie pilna prāta no bada, tā ka nav lāgā apzinājies, ko redz. Atceries, viņš stāstīja, ka kalnu virsotnēs plīvojuši milzīgi karogi. Tas jau rāda, ka viņam galvā viss nav bijis kārtībā. Un viņš pats teica, ka nekādus baltos indiāņus neesot redzējis — to safanta- zējis Entons. Bet Entons atdeva dievam dvēseli divus ga­dus pirms tam, kad mēs abi ieradāmies Aļaskā. Labi, rīt paskatīšos. Varbūt izdosies nošaut briedi. Kā būtu, ja mēs ietu gulēt?

Visu rītu Smouks pavadīja nometnē, šūdams suņiem mokasīnus un labodams iejūgu. Pusdienas laikā viņš pa­gatavoja ēdienu diviem, notiesāja savu porciju un sāka gai­dīt atgriežamies Mazo. Pēc stundas viņš uzkāpa uz slēpēm un devās pa biedra pēdām. Ceļš veda pa strauta gultni, cauri šaurai aizai un, negaidot kļuvis platāks, izbeidzās aļņu ganībās. Taču kopš pērnā rudens pirmā sniega te nebija ganījies neviens alnis. Mazā slēpju pēdas šķērsoja ganības un kāpa augšā pa nelielu nokalni. Ticis līdz vir­sotnei, Smouks apstājās. Pēdas gāja tālāk, pa nokalni lejā. Apmēram jūdzi no šejienes strauta malā auga eg- lājs, un varēja redzēt, ka Mazais ir izgājis tam cauri. Smouks palūkojās pulkstenī, atcerējās tuvojošos tumsu, suņus un nometni un, lai cik grūti bija, nosprieda neiet tālāk. Bet pirms griešanās atpakaļ viņš uzmanīgi paska­tījās apkārt. Austrumu pamalē kā zāģa zobi slējās sniego­tās Klinšu kalnu virsotnes. Grēda aiz grēdas, savienoda­mās ķēdē, aizstiepās uz ziemeļrietumiem, nogriežot ceļu uz līdzenumu, par ko bjja stāstījis Laperls. Likās, it kā kalni būtu norunājuši piespiest ceļinieku pagriezties uz rietumiem, uz Jukonu. Smouks prātoja, cik daudz cilvēku pirms viņa varētu būt atkāpušies, redzot draudošo skatu. Laperls gan nebija atkāpies, taču viņš bija ticis pāri Klinšu kalniem no austrumiem.

Līdz pusnaktij Smouks neļāva noplakt lielai ugunij, lai Mazais varētu no tālienes ieraudzīt viņu. Bet no rīta viņš nojauca nometni, iejūdza suņus un, līdzko uzausa gaisma, devās meklēt Mazo. Šaurajā aizā stūres suns sasmailēja ausis un iekaucās. Drīz vien Smouks satika sešus pretim nākošus indiāņus. Viņi gāja tukšā, bez suņiem, un katram uz muguras bija neliels maisiņš ar pašu nepieciešamāko. Sastājušies apkārt Smoukam, indiāņi tūlīt sagādāja vi­ņam vairākus pārsteigumus. Par to nebija šaubu, ka viņi meklējuši Smouku. Tūlīt arī kļuva skaidrs, ka viņi nerunā nevienā no indiāņu izloksnēm, kurās Smouks prata kaut vienu vārdu. Viņi nebija balti, kaut gan bija garāki un smagāki par Jukonas baseina indiāņiem. Pieci no viņiem bija bruņoti ar Hudzona līča sabiedrības vecmodīgajām garstobra musketēm, bet sestais turēja rokā Smoukam pazīstamu vinčestru — tā bija Mazā šautene.

Indiāņi netērēja laiku garām sarunām ar gūstekni. Tā kā Smouks bija neapbruņots, viņam atlika tikai padoties. To, ko atrada kamanās, viņi sadalīja savā starpā un uz­svieda sev plecos, bet Smoukam lika nest viņa paša un Mazā guļamādas. Suņus izjūdza, un, kad Smouks sāka protestēt, viens no indiāņiem ar zīmēm paskaidroja, ka ceļš ir par smagu braukšanai ar kamanām. Smouks sa­mierinājās ar neizbēgamo, paslēpa kamanas strauta malā, iebāzdams tās stāvus sniegā, un slāja līdzi saviem sagūstītājiem. Iedami uz ziemeļiem, viņi šķērsoja nelielu kalnu grēdu un nonāca pie eglāja, ko Smouks bija pama­nījis iepriekšējā dienā. Desmit divpadsmit jūdzes viņi gāja gar strautu, bet, kad tas novirzījās uz rietumiem, pagriezās pa šauru pieteku uz austrumiem.

Pirmo nakti viņi pārlaida vietā, kur bija nakšņojuši pirms vairākām dienām. Te glabājās kaltētu lašu un ga­ļas krājumi, kurus indiāņi paņēma līdzi. No šīs nometnes tālāk veda daudzu slēpju sliedes, un Smouks nosprieda, ka šie ļaudis sagūstījuši Mazo: nebija vēl satumsis, kad viņš ieraudzīja Mazā slēpju pēdas, kas bija šaurākas par indiāņu slēpju pēdām. Kad Smouks ar zīmēm sāka iztau­jāt indiāņus, viņi apstiprinoši pamāja ar galvu un parā­dīja uz ziemeļiem.

Arī visās turpmākajās dienās viņi rādīja uz ziemeļiem, un taka, lai kā vijās, lai kā līkumojās starp juceklīgi iz­svaidītajām klinšu bauzēm, arī visu laiku veda uz zieme­ļiem. Šajā sniega tuksnesī it visur šķita, ka tālāk ceļa nav, un tomēr taka meta līkumus un cirtās atpakaļ, at­razdama zemas pārejas un izvairīdamās no augstām un nepārvaramām kalnu grēdām. Te sniegs bija dziļāks nekā ielejās un ne soli nevarēja paspert bez slēpēm. Turklāt visi Smouka ceļabiedri bija jauni cilvēki, gāja vieglā, ātrā gaitā, un sirds dziļumos viņš lepojās ar to, ka tik viegli tiek viņiem līdzi. Viņi bija klejotāju dzīves norūdīti un kopš mazotnes pieraduši slēpot, un tomēr Smouks bija tik izturīgs, ka šis pārgājiens nesagādāja viņam vairāk grūtību kā indiāņiem.

Sešās dienās viņi sasniedza un šķērsoja galveno pāreju, kas bija zemāka par apkārtējiem kalniem, tomēr pati par sevi ļoti augsta un piekrautām kamanām nepārvarama. Vēl piecas dienas kāpuši pa līkumotu taku aizvien zemāk un zemāk, viņi nonāca plašajā paugurainajā līdzenumā, ko Laperls bija atklājis pirms desmit gadiem. Kādā skaudri aukstā dienā, kad termometrs rādīja četrdesmit grādu zem nulles un gaiss bija tik dzidrs, ka varēja re­dzēt simt jūdžu visapkārt, Smouks pazina šo apvidu no pirmā acu uzmetiena. Cik tālu vien sniedzās skatiens, ple­tās šis paugurainais līdzenums. Austrumos pie paša ap­vāršņa savus sniegotos vaļņus slēja Klinšu kalni. Uz dien­vidiem un rietumiem stiepās aizu pārrautas atzares, kuras viņi bija šķērsojuši. Un šajā neaptveramajā ieplakā atra­dās apvidus, pa kuru bija gājis Laperls, — sniegiem klāta, dažos gadalaikos acīmredzot ar medījumu bagāta, bet vasarā smaidoša, zaļa un ziedoša zeme.

Pirms dienas vidus, pa plata strauta gultni pagājuši garām sniegā ieputinātiein vītoliem un kailām apsēm un izbriduši cauri biezām eglainēm, viņi nonāca pie lielas, nesen pamestas nometnes. Garām ejot, Smouks saskai­tīja četrsimt vai piecsimt ugunskuru un nosprieda, ka te uzturējušies vairāki tūkstoši cilvēku. Taka pavisam nesen bija nomīdīta tik cieta, ka Smouks un viņa sagūstītāji noņēma slēpes un bez tām sāka soļot daudz raitāk. Aiz­vien vairāk pazīmju liecināja, ka te netrūkst medījuma: kur ir vilku un lūšu pēdas, tur jābūt arī gaļai. Viens no indiāņiem, līksmi iekliedzies, norādīja uz plašu klajumu, kas bija sētin nosēts ar apgrauztiem briežu galvaskau­siem; sniegs klajumā bija tā izmīdīts un uzvandīts, it kā te būtu notikusi liela kauja. Un Smouks saprata, ka pēc nesenā sniegputeņa mednieki sarīkojuši te pamatīgu apšaušanu.

Sāka vakarot, bet nekādas pazīmes neliecināja, ka in­diāņi domātu par apstāšanos. Krēslā, kas biezēdama pa­mazām kāpa pret gaišajām debesīm, viņi tikai gāja un gāja uz priekšu. Lielās mirdzošās zvaigznes ar savu zaļ­gano gaismu pa pusei aizplīvuroja pulsējošā dūmakainā ziemeļblāzma. Smouka suņi pirmie sadzirdēja nometnes trokšņus, saslēja ausis un paklusi iesmilkstējās aiz nepa­cietības. Pēc tam arī cilvēka auss uztvēra kaut kādu mur­doņu; tā bija neskaidra, bet ne attāluma pieklusināta, kā parasti mēdz būt. Gluži otrādi, tas bija spalgs, mežonīgs troksnis, griezīgo rīboņu pārtrauca vēl griezīgākas ska­ņas — gari stiepti vilku suņu kaucieni, satraukuma un sāpju gaudas, drūmi bezcerīgas un izaicinošas. Novilcis cimdu, Smouks attaisīja kabatas pulksteņa stikliņu un ar pirkstu galiem sataustīja, ka pulkstenis rāda vienpadsmit. Viņa pavadoņi k|uva možāki. Kājas, kas bija veikušas garu un nogurdinošu ceļu, sāka cilāties vēl ātrāk — tā jau bija gandrīz vai skriešana. Izgājuši no tumša eglāja, viņi apstulba, ieraugot daudzu ugunskuru spožo gaismu un izdzirdot troksni. Viņu priekšā pletās milzīga nometne.

Viņiem līkumojot pa ejām starp vigvamiem, kā vilnis slējās pretī un vēlās līdzi neaprakstāms troksnis — klie­dzieni, sveicieni, joki no atnācēju un sagaidītāju puses, nikna ņurdoņa, vilku suņiem kā spalvainām bumbām krī­tot pie rīkles Smouka suņiem, indiāņu sievu bāršanās, smiekli, bērnu pinkšķēšana un zīdaiņu raudas, satraukto slimnieku vaidi, visa ellišķā kņada nometnē, kuras pir­matnīgie iedzīvotāji nezināja, kas ir nervi.

Smouka pavadoņi ar rungām un šauteņu laidēm gaiņāja prom uzbrūkošos suņus, bet viņa paša suņi, tāda ienaid­nieku milzuma nobiedēti, kozdami pretī, spiedās klāt sa­viem divkājainajiem aizstāvjiem un, sabozuši spalvu, draudīgi cēlās pakaļkājās.

Viņi apstājās pie ugunskura, ap kuru nomīdītajā sniegā tupēja Mazais un divi jauni indiāņi, cepdami garos gaba­los sagrieztu brieža gaļu. Trīs citi jauni indiāņi, kas, ieti­nušies ādās, gulēja uz egļu zaru pīteņa, piecēlās sēdus. Mazais pāri ugunij palūkojās uz Smouku, bet viņa seja palika tikpat stingi vienaldzīga kā viņa blakussēdētājiem; viņš pat nepameta ar galvu un tikai cepa tālāk gaļu.

— Kas tev lēcies? — diezgan dusmīgi iejautājās Smouks. — Valodu esi zaudējis, vai?

Mazā sejā pavīdēja pazīstamā vīpsnā.

— Nemaz ne, — viņš atbildēja. — Esmu indiānis. Mā­cos neizrādīt pārsteigumu. Kad viņi tevi nogrāba?

— Otrā dienā pēc tavas aiziešanas.

— Hm, — Mazais norūca, acīm nerātni dzirkstījot. — Man iet kā pa taukiem, paldies, draņķīgāk nevar būt. Šī te ir vecpuišu nometne. — Viņš plašā žestā ietvēra visu šo diženumu — ugunskuru, sniegā saklātās egļu zaru guļvietas, briežādas vigvamus un no egļu zariem un vītolu klūgām sapītos vējsargus. — Un tie ir paši vec­puiši. — Šoreiz Mazais norādīja uz jaunekļiem, gārdzošā balsī izgrūzdams dažus vārdus viņu valodā, un indiāņu acīs un zobos pazibēja atzinības smaids. — Viņi priecājas iepazīties ar tevi, Smouk. Apsēdies un izžāvē mokasīnus, es uztaisīšu ēst. Bet man tīri labi sokas runāšana viņu mēlē, vai ne? Tev arī jāiemācās, jo rādās, ka mums būs jāpaliek kopā ar šiem ļautiņiem ilgu laiku. Te ir vēl viens baltais. Saņemts ciet pirms sešiem gadiem. Irs, kas no­ķerts ceļā uz Lielo Vergu ezeru. Viņu sauc Denijs Ma- kens. Viņš sameties kopā ar kādu indiānieti. Viņiem jau ir divi bērneļi, bet, līdzko radīsies izdevība, viņš laidīs pa diegu. Vai redzi to mazo ugunskuru tur pa labi? Tur apmeties viņš.

Acīmredzot tur atradās ari Smouka nākamais mājoklis, tāpēc ka pavadoņi atstāja viņu un viņa suņus un nozuda starp vigvamiem. Kamēr viņš vīkšījās ap saviem apaviem un kāri ēda karsto gaļu, Mazais cepa jaunus gabalus un runāja.

— Paklau, Smouk, mēs esam iekūlušies pamatīgā ķi­belē. Un nebūs viegli izkļūt no šejienes. Tie ir īsti, vistī­rākie mežonīgie indiāņi. Viņi nav balti, bet viņu virsaitis gan ir. Viņš runā tā* it kā viņam mute būtu pilna ar kar­stu putru, un, ja viņš nav tīrasiņu skots, tad es nezinu, kas vispār ir skoti. Viņš ir galvenais noteicējs šajā kom­pānijā. Kā viņš saka, tā tam arī jābūt. To tu ielāgo. De­nijs Makens sešus gadus mēģina aizlaisties no viņa. De­nijs ir lāga zēns, bet viņam nav iekšā. Viņš zina, kā izkļūt no šejienes, medībās noskatījies — vairāk uz rietu­miem no tā ceļa, pa kuru mēs nācām. Bet viņam pietrūkst dūšas iet prom vienam. Trijatā gan mums izdotos. Uz Bārdaini var paļauties, bet viņam viss nav mājā.

— Kas ir Bārdainis? — jautāja Smouks, piebāzis muti ar karstu gaļu.

— Nu, tas pats lielākais savādnieks. Skots. Viņam jau nāk virsū vecums, un šobrīd viņš droši vien guļ, bet rīt aprunāsies ar tevi un skaidri pierādīs, ka tu viņa valstībā neesi nekas vairāk kā nožēlojams pīslis. Sī valstība pie­der viņam. Tev tas jāiekaļ pauri. Šis apvidus nav izpētīts, nav nevienam zināms, un viņš te ir noteicējs. Un viņš neļaus tev to aizmirst. Te viņam ir apmēram divdesmit tūkstošu kvadrātjūdžu medību vietu. Viņš arī ir tas bal­tais indiānis un viņa skuķis tāpat. Ha! Neskaties uz mani tā. Pagaidi, gan pats redzēsi. Skaista un pilnīgi balta, tā­pat kā viņas tētiņš, tas ir, Bārdainis. Un cik te briežu!

Pats savām acīm redzēju. Simts tūkstošu labi nobarojušos dzīvnieku vienā barā, desmit tūkstošu vilku un meža kaķu iet tam pa pēdām un pārtiek no atpalikušajiem un atlie­kām. Mēs atstājam atliekas. Bars virzās uz austrumiem, un mēs visu laiku iesim tam nopakaļ. Tēviņus mēs ap­ēdam, bet, ko nejaudājam apēst, to kūpinām un iesālām pavasarim, lai būtu līdz tam laikam, kad sāksies lašu zveja. Rau, ko es tev teikšu: ko Bārdainis nezina par lasi un briedi, to nezina neviens. Bet tur jau Bārdainis nāk. Izskatās, ka kaut kādās darīšanās, — Mazais čukstēja, noslaucīdams taukainās rokas tuvākā kamanu suņa ka­žokā.

Bija rīts, un vecpuiši, satupuši ap ugunskuru, cepa brieža gaļu un ieturēja brokastis. Smouks pacēla acis un ieraudzīja tuvojamies tievu pamaza auguma cilvēku, kas bija apvilcies ādas apģērbu, tāpat kā visi pārējie indiāņi, bet, bez šaubām, bija baltais; aiz viņa suņi vilka kamanas un nāca kādi desmit indiāņi. Smouks sasita kaulu un, sūk­dams kūpošās smadzenes, skatījās uz nometnes saimnieku. Biezā vaigubārda un ugunskuru dūmu apsvēpētie iesirmie rudie mati aizsedza tikpat kā visu šī cilvēka seju, taču bija redzami iekritušie, gandrīz slimīgi iedubušie vaigi. «Viņš ir vesels, kaut arī vājš,» nodomāja Smouks, ievēro­jis, cik Bārdainim platas nāsis un krūtis, cik dziļi viņš elpo; tas liecināja, ka veselība šim cilvēkam ir apskau­žama.

— Sveicināti! — teica Bārdainis, novilkdams cimdu un sniegdams roku. — Mani sauc Sness, — viņš sarokoda­mies piebilda.

— Bet mani — Belju, — atbildēja Smouks, nez kāpēc juzdamies neērti, ielūkojoties Snesa pētīgajās melnajās acīs.

— Es redzu, ka ēdamā jums ir pilnu pilnam.

Smouks pamāja ar galvu un atkal ķērās pie smadzeņu kaula, tīksmi ieklausīdamies ņurrājošajā skotu izrunā.

— Rupja barība, bet badu mēs reti kad ciešam. Un tā ir vērtīgāka par visādiem pilsētas gardumiem.

— Redzu, ka jums nepatīk pilsēta, — Smouks iesmie­damies sacīja, lai vismaz kaut ko teiktu, un tajā pašā brīdī viņu pārsteidza Snesa pārvēršanās.

Viņš kā jutīgs augs sāka trīsēt un plakt. Tad viņa acīs kā neizmērojamu sāpju kliedziens uzliesmoja sakāpināts riebums un nevaldāms naids. Viņš strauji novērsās un, saņēmis sevi rokās, izmeta pār plecu:

— Mēs vēl tiksimies, mister Belju. Brieži iet uz austru­miem, un es dodos pa priekšu, lai izraudzītos vietu, kur apmesties. Jūs dosieties ceļā rīt.

— Te nu bija Bārdainis! — nomurmināja Mazais, kad Sness bija pagājis tālāk.

Viņš atkal noslaucīja rokas suņa vilnā, un dzīvnieks kāri sāka laizīt sev nost taukus.

Mazliet vēlāk Smouks gāja pastaigāties pa nometni, kas bija aizņemta ar savām vienkāršajām rūpēm. Nupat bija atgriezusies liela mednieku grupa, un vīrieši izklīda katrs pie sava ugunskura. Sievietes un bērni jūdza suņus tukšās vieglās kamanās, sievietes un bērni stiknīja kamanas, kas bija smagi piekrautas ar tikko nogalinātu un jau sasalušu medījumu. Šajā agrajā pavasarī bija uznācis aukstuma vilnis — un visa pirmatnīgā dzīve ritēja trīsdesmit grādu salā. Vilnas drānas neviens nevalkāja. Visi kā viens stai­gāja, ģērbušies kažokādās vai mītās ādās. Zēni gāja ga­rām, nesdami lokus un makus, kuros bija bultas ar kaula uzgaļiem; daudziem Smouks redzēja aiz jostas aizbāztus vai makstī uz krūtīm pakārtus kaula un akmens nažus ādu apstrādāšanai. Sievietes, noliekušās pār ugunskuriem, kūpināja gaļu, bet viņām mugurā uzsietie mazuļi, apaļām acīm raudzīdamies apkārt, sūkāja tauku gabalus. Suņi, īsti vilki, bozās, skatīdamies uz Smouka bīstamo īso bozi, un ošņāja svešo smaku, taču boze spieda viņus samierinā­ties ar atnācēju. ,

Pašā nometnes vidū Smouks uzdūrās ugunskuram, kas acīmredzot piederēja Snesam. Kaut gan tas bija pagaidu miteklis, tas tomēr bija pamatīgi iekārtots un ērts. Prāva ķīpās sasietu ādu un visādu piederumu kaudze bija sa­krauta uz paaugstinājuma, lai suņi netiktu klāt. Liels brezenta vigvams kalpoja par guļamtelpu un dzīvojamo istabu. Blakām stāvēja zīda telts — tādās labprāt uzturas pētnieki un bagāti medību mīļotāji. Smouks nekad ne­bija redzējis tādu telti, tāpēc piegāja tuvāk. Kamēr viņš stāvēja un skatījās, telts ieejas aizsegs pašķīrās — un iznāca jauna sieviete. Viņas kustības bija tik straujas, pa­rādīšanās tik negaidīta, ka Smouks sadulba, it kā būtu ieraudzījis spoku. Šķiet, ne mazāk pārsteigta jutās arī sieviete, un viņi labu brīdi klusēdami skatījās viens uz otru.

Viņa bija ģērbusies zvērādās, bet tik krāšņi izšūdinā­tas, tik skaistas ādas Smoukam vēl pat sapņos nebija rā­dījušās. Viņas parka ar atpakaļ atmesto kapuci bija šūta no nepazīstamas blāvi sudrabainas ādas. Mukluki ar val­zivju ādas pazoli bija darināti no daudzām sudrabainām lūšu ķepām. Cimdi ar garajiem atlokiem, pušķi pie ce­ļiem — katrs sīkums šajā tērpā bija kā blāvs sudrabs, kas viznīja spalgās dienas gaismā. Un no šī viznljošā sudraba slējās laukā galva uz slaida kakla — zilas acis, liegi sarkanoti vaigi, ausis kā divas rožainas gliemežnī­cas, gaiši kastaņbrūni mati ar sarmas kristāliem un zvī- gojošiem ledus putekšņiem tajos.

Smoukam likās, ka tas viss notiek sapnī, tad viņš atgu­vās un sniedzās pēc cepures. Tajā pašā mirklī izbrīns mei­tenes acīs pārvērtās par smaidu un, ar ātru, drošu kustību novilkusi cimdu, viņa sniedza roku.

— Sveicināti! — viņa ar dīvainu, tīkamu akcentu sva­rīgi nomurmināja balsī, kas tikpat sudrabaina kā viss meitenes tērps pārsteidza Smouka dzirdi, kura jau bija apradusi ar nometnes sieviešu griezīgajām balsīm.

Smouks nespēja neko vairāk kā nomurmināt dažas frā­zes, kas lika neskaidri noprast, ka viņš kādreiz apgrozī­jies labākajā sabiedrībā.

— Priecājos iepazīties, — viņa; lēni meklēdama vār­dus un nepārtraukti smaidīdama, turpināja. — Atvaino­jiet, ka es tik slikti runāju angliski. Esmu angliete tāpat kā jūs, — viņa nopietni sacīja. — Mans tētis ir skots. Māte man mirusi. Viņa bija francūziete un angliete, un mazdrusciņ ari indiāniete. Viņas tēvs bija liels vīrs Hu- dzona līča sabiedrībā. Brr! Cik auksti! — Viņa uzvilka cimdus un sāka berzēt sārtās ausis, kas jau metās bal­tas. — Iesim pie uguns un parunāsim. Mani sauc Labiskvi. Kā sauc jūs?

Tā Smouks iepazinās ar Labiskvi, Snesa meitu, ko viņš sauca par Margaritu.

— Manu tēvu nesauc Sness, — viņa pastāstīja. — Sness ir indiāņu vārds.

Smouks daudz ko uzzināja todien un turpmākajās die­nās, kad cilts devās pa briežu pēdām: Tie bija īsti mežo­nīgie indiāņi — tādi, ko pirms daudziem gadiem bija sa­ticis un no kuriem bija aizbēdzis Entons. Tepat netālu stiepās viņu īpašumu rietumu robeža, bet vasarā viņi pār­cēlās uz ziemeļiem, uz Ledus okeāna piekrastes tundru un

austrumu virzienā aizklīda līdz pašai Luskvai. Kas Luskva ir par upi, Smouks tā arī nesaprata un ne Labiskvi, ne Makens nevarēja viņam to paskaidrot. Paretam Sness kopā ar stiprākajiem medniekiem devās uz austrumiem pāri Klinšu kalniem, garām ezeriem, Makenzija upei un nonāca Neauglīgajās zemēs. Savā pēdējā ceļojumā uz šo pusi viņi arī atrada zīda telti, kas kļuva par mājokli La­biskvi.

— Tā piederējusi Millisenta un Edberija ekspedīci­jai, — Sness teica Smoukam.

— Ā, atceros! Viņi medīja muskusvēršus. Glābšanas ekspedīcijai neizdevās atrast nevienu viņu pēdu.

— Es viņus atradu, — teica Sness, — bet abi jau bija miruši.

— Neviens par to līdz šim neko nezina. Ziņas nav sa­ņemtas.

— Ziņas nekad arī nesaņems, — Sness laipni paskaid­roja.

— Jūs gribat teikt, ka tad, ja jūs būtu atradis viņus dzīvus…

Sness palocīja galvu.

— Viņi paliktu dzīvot kopā ar mani un maniem ļaudīm.

— Entons tomēr tika prom, — izaicinoši sacīja Smouks.

— Es tādu vārdu neatceros. Vai tas bija sen?

— Pirms četrpadsmit vai piecpadsmit gadiem, — Smouks atbildēja.

— Tātad viņš tomēr izkļuva. Zināt, es allaž domāju, kas ar viņu noticis. Mēs^saucām viņu par Garo Zobu. Viņš bija spēcīgs cilvēks, ļoti spēcīgs.

— Laperls atkļuva līdz šejienei pirms desmit gadiem.

Sness papurināja galvu.

— Viņš atrada jūsu nometņu pēdas. Tas bija vasarā.

Bet, lai kā Smouks pūlējās, viņam neizdevās neko iz­dibināt par Snesa dzīvi pirms apmešanās te, mežonīgajos ziemeļos. Viņš bija izglītots, taču šajos ilgajos gados ne­bija lasījis ne grāmatas, ne avīzes. Viņš nezināja, kas noticis pasaulē, un arī neizrādīja vēlēšanos uzzināt. Viņš bija dzirdējis par Jukonas zelta meklētājiem, par Klondai- kas zelta drudzi. Zelta meklētāji nekad nebija ielauzušies viņa teritorijā, un viņš priecājās par to. Taču ārpasaule Snesam neeksistēja. Viņš ir negribēja dzirdēt par to.

Arī Labiskvi maz ko varēja pastāstīt par tēva pagātni. Viņa bija dzimusi mednieku apmetnē. Viņas māte nomi- rūsi, kad meitenei bijuši seši gadi. Māte bijusi ļoti skaista — vienīgā baltā sieviete, ko Labiskvi jebkad re­dzējusi. Viņa sacīja to ar skumjām un ar skumjām bez sava gala atkārtoja, ka zina par milzīgo ārpasauli, uz kuru tēvs aizcirtis durvis. Bet tas bija viņas noslēpums. Viņa sen bija sapratusi, ka pietiek tikai ieminēties par to, lai tēvs aizdegtos dusmās.

Entons bija pastāstījis kādai indiānietei par viņas māti un par to, ka viņa bijusi augsta Hudzona līča sabiedrības ierēdņa meita. Vēlāk indiāniete pastāstījusi to Labiskvi. Savas mātes vārdu viņai tomēr nebija izdevies noskaidrot.

No Denija Makena neko nevarēja uzzināt. Viņam nepa­tika dēkas. Dzīve mežoņu vidū bija vienas šausmas, un viņš to pazina nu jau deviņus gadus. Sanfrancisko viņš apdzirdīts un ar viltu dabūts uz vaļu medību kuģa, bet pie Berova raga kopā ar trim citiem komandas locekļiem aizbēdzis no kuģa. Divi no viņa biedriem nomiruši, tre­šais pametis viņu briesmu pilnajā ceļā uz dienvidiem. Divus gadus viņš nodzīvojis pie eskimosiem, tad sadūšo­jies un vēlreiz mēģinājis doties briesmīgajā ceļā uz dien­vidiem, bet dažu dienu gājienā no Hudzona līča sabiedrī­bas faktorijas viņu saņēmuši gūstā Snesa jaunie med­nieki. Viņš bija mazs, .aprobežots cilvēciņš ar slimām acīm un sapņoja un runāja vienīgi par atgriešanos mīļo­tajā Sanfrancisko un savu brīnišķo mūrnieka amatu.

— Jūs esat pirmais prātīgais cilvēks, ko mēs sasto­pam, — Sness apveltīja Smouku ar komplimentu kādu vakaru, kad viņi sēdēja pie uguns. — Vienīgais izņēmums bija vecais Cetracis. Tā viņu iesauca indiāņi. Viņš bija tuvredzīgs un nēsāja brilles. Viņš bija zooloģijas profe­sors. (Smouks ievēroja, ka viņš izrunā šo vārdu pilnīgi pareizi.) Pirms gada nomira. Mani jaunekļi sagūstīja viņu Dzeloņcūku strauta augštecē, viņš bija noklīdis no ekspedīcijas. Gudrs cilvēks bija, tiesa gan, bet mazliet prāta viņam pietrūka. Mūžīgi viņš nomaldījās, tā bija viņa nelaime. Ģeoloģiju viņš zināja, ar metāliem apieties arī prata. Pie Luskvas, kur atrodamas ogles, viņš murns iekārtoja vairākas lieliskas smēdes. Viņš laboja mūsu šau­tenes un mācīja šo prasmi arī jaunajiem. Pērn viņš no­mira, un mums ļoti pietrūkst šī cilvēka. Viņš nomaldījās un nosala kādu jūdzi no nometnes, tā tas notika.

Tajā pašā vakarā Sness teica Smoukam:

— Labāk būtu, ja jūs apņemtu sievu un iekārtotu pats savu pavardu. Tā jums būtu ērtāk nekā ar jaunajiem puišiem. Mums, zināt, ir meiteņu ugunskuri — tādi kā jau­navu svētki. Tos svin vasaras vidū, kad nāk lasis, bet es varu dot rīkojumu agrāk, ja jūs vēlaties.

Smouks pasmējās un papurināja galvu.

— Neaizmirstiet, — Sness mierīgi sacīja noslēgumā, — ka Entons ir vienīgais, kam izdevies tikt prom no še­jienes. Viņam laimējās, neparasti laimējās.

Labiskvi teica Smoukam, ka tēvam esot dzelžaina griba,

— Cetracis mēdza saukt viņu par Sasalušo Pirātu — es nezinu, ko tas nozīmē, — par Alu Lāci, Pirmatnējo Zvēru, Briežu Karali, Bārdaino Leopardu un tamlīdzīgos vārdos. Cetracim patika tādi vārdi. Viņš iemācīja mani runāt an­gliski. Viņš vienmēr taisīja jokus. Nevarēja saprast, vai viņš runā nopietni vai ne. Kad es dusmojos, viņš sauca mani par savu draugu gepardu. Kas tas gepards ir? Viņš vienmēr kaitināja mani.

Viņas aizrautīgo, bērnišķīgi naivo čivināšanu Smouka izpratnē grūti bija saistīt ar sievišķīgo ārieni.

Jā, viņas tēvs ir nelokāms. Visi baidās no viņa. Sadus­mojies viņš ir briesmīgs. Te ir Dzeloņcūku cilts. Ar tās un luskvu starpniecību tēvs iztirgojis faktorijās ādas un iepircis munīciju un tabaku. Viņš vienmēr rīkojies godīgi, bet Dzeloņcūku virsaitis sācis viņu krāpt. Sness divas rei­zes brīdinājis viņu, iekams nodedzinājis viņa ciemu, un kādi piecpadsmit indiāņi no Dzeloņcūku cilts nogalināti kaujā. Bet krāpšanai ar to bijis darīts gals. Reiz, kad viņa bijusi skuķēns, kāds baltais mēģinājis aizbēgt un ticis nogalināts. Nē, viņas tēvs to nav darījis, viņš tikai pavēlē­jis jaunajiem medniekiem. Neviens indiānis nekad nav izrādījis viņas tēvam nepaklausību.

Un, jo vairāk Labiskvi stāstīja, jo dziļāks Smoukam likās Snesa noslēpums.

— Sakiet man, — jautāja meitene, — vai tas taisnība, ka ir bijis tāds vīrietis un sieviete, kuri saukti Paolo un Frančeska un kuri ļoti mīlējuši viens otru?

Smouks pamāja ar galvu.

— Cetracis man stāstīja par viņiem. — Meitene staroja aiz laimes. — Tātad viņš nav to izdomājis. Saprotiet, es neticēju. Es jautāju tēvam, bet viņš… ai, cik dusmīgs viņš kļuva! Indiāņi man pastāstīja, ka viņš briesmīgi la­mājis Cetraci. Bez tam vēl ir bijis Tristans un Izolde. Di­vas Izoldes. Tas bija ļoti skumjš stāsts. Bet man gribētos tā mīlēt. Vai jūsu pasaulē visi jaunekļi un meitenes tā mīl? Te tā nenotiek. Te tikai precas. Viņiem nav laika par to domāt. Es esmu angliete, es nekad neprecēšos ar in­diāni. Kā jūs rīkotos? Tāpēc es vēl neesmu aizdedzinājusi savu jaunavas ugunskuru. Daudzi jaunie mednieki jau ir vairākkārt lūguši tēvu, lai piespiež mani to darīt. Viens no viņiem ir Libašs. Viņš ir liels mednieks. Makhuks arī staigā apkārt dziedādams. Viņš ir jocīgs. Vakarā, kad būs satumsis, atnāciet pie manas telts, jūs dzirdēsiet, kā viņš dzied, aukstumā stāvēdams. Bet tēvs saka, lai es darot pēc sava prāta, un tāpēc es nededzināšu savu ugunskuru. Redzat, kad meitene ir nodomājusi precēties, tādā veidā viņa to dara zināmu jauniešiem. Cetracis teica, ka tā esot skaista ieraža. Bet viņš pats neizvēlējās sev sievu. Varbūt bija par vecu. Matu viņam bija maz, bet es domāju, ka tik vecs viņš nemaz nebija. Bet kā jūs uzzināt, ka esat iemīlējušies? Iemīlējušies kā Paolo un Franeeska.

Smouku mulsināja meitenes zilo acu skaidrais skatiens.

— Redzat, viņi, — Smouks stostīdamies sāka, — tie, kas iemīlējušies, saka tā … Mīlestība viņiem esot dārgāka par dzīvību. Kad cilvēks jūt, ka viņam vai viņai kāds ir mī­ļāks par visiem pasaulē… nu, tad… tad viņš ir iemīlē­jies. Tā tas notiek, bet izskaidrot to ir briesmīgi grūti. Jūs tikai zināt to, un tas ir viss.

Labiskvi paskatījās kaut kur cauri ugunskuru dūmiem, nopūtās un atsāka šūt ādas cimdu.

— Es gan nekad neprecēšos, — viņa it kā nocirta.

— Ja mēs izspruksim no šejienes, mums būs jāvico, ko nagi nes, — drūmi sacīja Mazais.

— Mēs esam milzu slazdā, — piekrita Smouks.

No kailas uzkalnes viņi apskatīja sniegos iegrimušo - Snesa valstību. No austrumiem, rietumiem un dienvidiem to iejoza augstas virsotnes un juceklīgi izsvaidītas kalnu grēdas. Ziemeļos pletās tas pats šķietami bezgalīgais pau­gurainais līdzenums, bet viņi zināja, ka arī tur viņiem ceļu noslēgs piecas sešas kalnu ķēdes.

— Šajā gadalaikā es varu dot jums trīs dienas priekšā, — tovakar Sness teica Smoukam. — Jūs nevarat noslēpt savas pēdas, saprotat? Entons aizbēga tad, kad bija nokusis sniegs. Mani jaunie mednieki iet tikpat ātri kā ātrākie no baltajiem, bez tam jūs iemīsiet viņiem ceļu.

Bet, kad sniegs būs nogājis, es gādāšu, lai jums neizdotos aizbēgt kā Entonam. Te ir laba dzīve, un tā pasaule drīz vien izbāl atmiņā. Es vēl joprojām brīnos, cik viegli var iztikt bez šīs pasaules.

— Man nedod miera Denijs Makens, — Mazais uzticēja savas domas Smoukam. — Viņš nav nekāds prātīgais līdznācējs. Bet viņš apzvēr, ka zinot ceļu uz rietumiem, tāpēc mums jāaprunājas ar viņu, citādi tev, Smouk, klā­sies plāni.

— Mēs visi esam vienādā stāvoklī, — atbildēja Smouks,

— Nekā. Tev jābūt sevišķi uzmanīgam.

— Kāpēc tā?

— Vai tu neko neesi dzirdējis?

Smouks papurināja galvu.

— Man stāstīja vecpuiši. Viņi nupat dabūjuši zināt. Tas notiks šonakt, pusgadu pirms paredzētā laika.

Smouks paraustīja plecus.

— Un tev nemaz neinteresē paklausīties? — ķircināja Mazais.

— Runā, es klausos.

— Redzi, Denija sieva nupat pastāstījusi vecpui­šiem. — Mazais ieturēja pauzi, lai izklausītos iespaidīgāk. — Un vecpuiši, protams, pastāstīja man, ka šonakt iede­dzinās jaunavu ugunskurus. Tas ir viss. Nu, ka tev tas patīk?

— Nesaprotu, uz ko tu tēmē.

— Ej nu, nesaproti? Tas tak ir skaidrāks par skaidru. Tevi medī brunči,-un šie1 brunči gatavojas iedegt uguni, un šos brunčus sauc Labiskvi. Kaut tu būtu redzējis, kā viņa skatās uz tevi, kad tu neskaties uz viņu! Viņa nekad neesot dedzinājusi uguni. Teikusi, ka neprecēšot indiāni. Bet tagad, kad viņa nolēmusi iededzināt uguni, tas ir kā āmen baznīcā, ka viņa grib nomedīt manu veco draugu Smouku.

— Izklausās loģiski, — teica Smouks, ar drebošu sirdi atcerēdamies Labiskvi izturēšanos pēdējās dienās.

— Kā āmen baznīcā! Un tā, tikko esam sadomājuši laisties, iejaucas kādi brunči — un viss pagalam. Nē, mums uz veiksmi nav ko cerēt! Ei! Paklau, Smouk!

Trīs vecas indiānietes bija apstājušās pusceļā starp vec­puišu nometni un Makena telti, un vecākā no viņām kaut ko izkliedza spiedzīgā balsī. Smouks saprata vārdus, bet ne gluži visus, un Mazais drūmi izsmējīgā tonī tulkoja.

— Labiskvi, Snesa, Lietus Nesēja, Lielā Vadoņa meita» šovakar pirmo reizi iededzina savu jaunavas ugunskuru. Maka, Ovitsa, Vilku Veicēja ..,

Tā tika nosauktas kādas desmit vai divpadsmit meite­nes, un tad trīs vēstneses aizkudloja tālāk, lai jaunumu darītu zināmu pie citiem ugunskuriem.

Vecpuišus, kuri bija zvērējuši nepārmīt ne vārda ar meitenēm, neinteresēja gaidāmā ceremonija, un, lai pa­rādītu savu nicinājumu pret visu notiekošo, viņi gatavojās pēc Snesa pavēles nekavējoties doties tālā ceļā, nolēmuši atstāt nometni nākamajā rītā. Redzēdams, ka veco med­nieku aprēķini neattaisnojas, Sness bija nospriedis, ka briežu bars ir sadalījies. Un viņš sūtīja vecpuišus izlū­kos uz ziemeļiem un rietumiem, lai atrastu lielā bara otru pusi.

Smouks, ko bija satraucis Labiskvi nodoms dedzināt ugunskuru, paziņoja, ka grib doties līdzi vecpuišiem. Bet vispirms viņš aprunājās ar Mazo un Makenu.

— Gaidi mūs tur trešajā dienā, Smouk, — sacīja Ma­zais. — Mēs paņemsim mantas un suņus.

— Bet iegaumē, — brīdināja Smouks, — ja gadās kāds misēklis un jūs mani nesatiekat, ejiet vien tālāk un mēģiniet nokļūt līdz Jukonai. Tas ir skaidrs. Ja jums tas izdosies, vasarā atgriezīsieties pēc manis. Ja man laimē­sies, es aizbēgšu un atgriezīšos pēc jums.

Makens, stāvēdams pie sava ugunskura, ar acīm norā­dīja uz robotu kalnu rietumu pusē, kur līdzenumā ietiecās augsta kalnu grēda.

— Tas ir tas, — viņš teica. — Dienvidpusē tek mazs strautiņš. Mēs iesim pa to uz augšu. Trešajā dienā jūs satiksiet mūs. Lai kur jūs iziesiet pie šī strauta, visur jūs atradīsiet ja ne mūs, tad mūsu pēdas.

Trešajā dienā Smoukam tomēr neuzsmaidīja laime. Vec­puiši bija mainījuši izlūkgājiena virzienu, un, kamēr Ma­zais un Makens ar suņiem lēni devās augšup pa strautu, Smouks ar indiāņiem sešdesmit jūdžu uz ziemeļaustru­miem no viņiem nokļuva uz pēdām otram briežu baram. Pēc dažām dienām sniegpārslu mijkrēslī viņi atgriezās lielajā nometnē. Kāda indiāniete, kas raud" oie uguns­kura, metās virsū Smoukam. Acīm kvēl : dā, viņa pēdējiem vārdiem lamāja un lādēja Smouku, izstiepdama rokas pret ādās ietīstītu nekustīgu ķermeni, kas gulēja nesen atbraukušajās kamanās.

Smouks varēja tikai minēt, kas ir noticis, un, tuvojoties Makena ugunskuram, viņš bija sagatavojies jaunam lāstu birumam. Taču viņš ieraudzīja pašu Makenu cītīgi košļā­jam brieža gaļas gabalu.

— Es neesmu nekāds karotājs, — viņš žēlabainā balsī sāka taisnoties. — Bet Mazais aizbēga, lai gan viņam vēl dzenas pakaļ. Viņš kāvās kā nelabais. Bet gan jau indiāņi dabūs viņu rokā. Viņam nav kur sprukt. Divus viņš aiz­šāva, bet tie atlabs. Vienam viņš ielaida lodi taisni krūtīs.

— Zinu, — atbildēja Smouks. — Es nupat sastapu viņa atraitni.

— Vecais Sness grib runāt ar jums, — piebilda Makens. — Viņš pavēlēja, līdzko jūs atnākot, lai aizejot pie viņa. Es jūs nenodevu. Jūs neko nezināt. Paturiet to prātā. Ma­zais laidās prom kopā ar mani pats uz savu galvu.

Pie Snesa ugunskura Smouks sastapa Labiskvi. Meite­nes acīs bija tāds maigums, ka viņš sabijās.

— Priecājos, ka jūs nemēģinājāt aizbēgt, — viņa sa­cīja. — Redzat, es … — Viņa sastomījās, bet acis neno­laida. Tās staroja nepārprotami. — Es aizdedzināju ugunskuru, protams, jūsu dēļ. Tas nu ir noticis. Jūs man esat mīļāks par visiem pasaulē. Mīļāks par tēvu. Mīļāks par tūkstošiem libašu un makhuku. Es mīlu. Tas ir ļoti dīvaini. Es mīlu tāpat kā Frančeska, tāpat kā Izolde. Ve­cajam Cetracim ir bijusi taisnība. Indiāņi tā nemīl. Bet man ir zilas acis un balta āda. Mēs abi esam balti.

Vēl neviena sieviete nebija bildinājusi Smouku, un viņš nezināja, kā šādā reizē jāizturas. Ļaunākais bija tas, ka to nemaz nevarēja saukt par bildinājumu. Neviens nešau­bījās, ka viņš piekritīs. Labiskvi tas viss likās tik vien­kārši, viņas acis tik sirsnīgi staroja, ka Smouks brīnījās, kāpēc meitene neapskauj viņu un nenoliec galvu viņam uz pleca. Tad Smouks saprata, ka, lai cik vaļsirdīga La­biskvi ir savā mīlestībā, iemīlējušos glāsti viņai ir sveši. Sie dabas bērni tos nepazīst. Viņai nekad nav bijusi izde­vība tos iemācīties.

Labiskvi runāja tālāk, vēl un vēlreiz apliecinādama sa­vas jūtas, bet Smouks mēģināja saņemties, lai kaut kā atklātu vi*" -'Čmto patiesību. Šķita, ka ir pienācis īstais brīdis.

— Paklausies, Labiskvi, — Smouks iesāka. — Vai Cetr­acis izstāstīja tev visu par Paolo un Frančeskas mīlestību?

Meitene sasita plaukstas un līksmes pārpilna iesmējās.

— O, tas vēl nav viss! Es jau zināju, ka jābūt vēl kaut kam par mīlestību! Kopš esmu aizdedzinājusi ugunskuru, es daudz domāju. Es …

Pašķīris krītošo sniegpārslu aizkaru, ugunskura gais- mas_ lokā nostājās Sness, un īstais brīdis bija palaists garam.

— Labvakar! — Sness noburkšķēja. — Jūsu draudziņš ievārījis pamatīgu putru. Labi, ka jūs bijāt saprātīgāks.

— Labāk pastāstiet, kas noticis, — teica Smouks.

Apkūpējušās bārdas aizsegtie baltie zobi paspīguļoja

nelāgā smaidā.

— Protams, pastāstīšu. Jūsu draugs nogalinājis vienu no maniem ļaudīm. Tam pinkšķim Makenam dūša saskrēja papēžos jau pēc pirmā šāviena. Viņš vairs nemēģinās bēgt. Bet mani mednieki gūsta jūsu draugu kalnos, un viņi dabūs to rokā. Līdz Jukonai viņam netikt. Bet jūs turpmāk gulēsiet pie mana ugunskura un vairs nekur neiesiet ar jaunajiem medniekiem. Es jūs pieskatīšu.

Nu Smouks bija sprukās. Tagad viņš tikās ar Labiskvi biežāk nekā jebkad. Viņas maigā, nevainīgā mīlestība bija briesmīga savā atklātībā. Meitenes skatieni pauda mīles­tību, katrs skatiens bija glāsts. Jau kuro reizi Smouks gribēja sasparoties, lai pateiktu viņai par Džoju Gastelu, un jau kuro reizi pārliecinājās, ka ir gļēvulis. Un, kā par sodību, Labiskvi bija tik valdzinoša. Uz viņu skatoties, nevarēja nejūsmot. Lai gan Smouka pašcieņu sāpināja katrs ar meiteni kopā pavadīts brīdis, tie tomēr bija ieprie­cinoši brīži. Pirmo reizi mūžā viņš īsti iepazina sievieti, un Labiskvi dvēsele bija tik tīra, tik biedējoši nevainīga un naiva, ka Smouks lasīja tajā kā atvērtā grāmatā. Viss sākotnējais sieviešu dzimuma krietnums bija šajā mei­tenē, kas nepazina ne nosacītības ierobežojumus, ne ari pašaizsardzības nolūkam noderīgu viltu. Atmiņā viņš pār­lasīja Sopenhaueru un saprata, ka drūmais filozofs ir maldījies. Iepazīt sievieti tā, kā Smouks bija iepazinis Labiskvi, nozīmēja saprast, ka visi sieviešu ienaidnieki ir slimi.

Labiskvi bija burvīga, un tomēr blakus šai reālajai se­jai viņa iztēlē liesmoja Džoja Gastela. Džoja bija atturīga, savaldīga, pakļāvās visiem aizliegumiem, kādus sievietei noteikusi civilizācija, bet tagad, redzot dzīvo sievieti, kas stāvēja viņa priekšā, Smouks savā iztēlē apveltīja Džoju ar visām Labiskvi piemītošajām labajām īpašībām. Viena

izcēla otru, un visas pasaules sievietes Smouka acīs pa­darīja labākas tas, ko viņš ieraudzīja Labiskvi dvēselē te, šajā sniega zemē pie Snesa ugunskura.

Smouks daudz vairāk uzzināja arī par sevi. Viņš atce­rējās visu, ko zināja par Džoju Gastelu, un saprata, ka mīl, viņu. Un tomēr Labiskvi tuvums sagādāja viņam prieku. Bet kas cits ir šis prieks, ja ne mīlestība? Viņš ne­varēja nosaukt šīs jūtas citā vārdā, nenoniecinot tās. Jā, tā bija mīlestība. Tā nevarēja būt nekas cits kā mīles­tība. Un viņš jutās līdz sirds dziļumiem satriekts, atklā­jot, ka viņam ir tieksme uz poligāmiju. Sanfrancisko lai­kos viņš bija dzirdējis, ka vīrietis varot mīlēt divas vai pat trīs sievietes vienlaikus. Toreiz viņš tam neticēja. Un kā lai būtu ticējis, ja neko tamlīdzīgu nebija piedzīvojis? Tagad bija citādi. Viņš tiešām mīlēja divas sievietes un, kaut gan visbiežāk apzinājās, ka vairāk mīl Džoju Gas­telu, reizēm bija tikpat pārliecināts, ka vairāk mīl Labiskvi.

— Pasaulē, jādomā, ir daudz sieviešu, — viņa teica kādu dienu. — Un sievietes mīl vīriešus. Jūs droši vien mīlējušas daudzas sievietes. Pastāstiet man.

Smouks neatbildēja.

— Pastāstiet! — viņa neatlaidās.

— Es neesmu bijis precējies, — Smouks izvairīgi at­teica.

— Un jums nevienas citas nav? Citas Izoldes tur aiz tiem kalniem.

Šajā brīdī Smouks sapjata, ka ir gļēvulis. Viņš meloja. Darīja to pret savu gribu, bet meloja. Viņš papurināja galvu, lēni, iecietīgi pasmaidīja un pat neapzinājās, cik daudz maiguma ir viņa sejā, redzot, ka Labiskvi spēji atplaukst.

Viņš mēģināja attaisnoties pats sev. Smouka prātojumi, bez šaubām, bija liekulīgi, un tomēr viņam pietrūka spar- tieša drosmes, lai satriektu šīs sievišķīgās meitenes sirdi.

Visu sarežģīja arī Sness. Gandrīz nekas nepaslīdēja garām viņa tumšajām acīm nepamanīts, un katrs viņa vārds skanēja nozīmīgi.

— Neviens neilgojas redzēt savu meitu precējušos, — viņš sacīja Smoukam. — Vismaz cilvēks ar iztēli ne. Tas ir sāpīgi. Domāt vien par to ir sāpīgi, es jums teikšu. Un tomēr dzīve paliek dzīve — Margaritai kādreiz tik un tā būs jāprecas.

Skots apklusa, un Smouks jau kuro reizi jautāja sev, ko slēpj viņa pagātne.

— Esmu rupjš, cietsirdīgs cilvēks, — Sness turpināja, — Taču likums paliek likums, un es esmu taisnīgs. Nē, te, starp šiem pirmatnējiem ļaudīm, es esmu likums un tiesnesis. Bez manas ziņas neviens nesper ne soli. Tur­klāt esmu tēvs — un iztēle vienmēr ir bijusi mans lāsts.

Smouks neuzzināja, kāds mērķis bijis šim monologam, jo to pēkšņi pārtrauca smilksti un Labiskvi sudrabainie smiekli, kas nāca no telts, kur meitene rotaļājās ar nesen noķertu vilcēnu. Sness saviebās aiz sāpēm.

— Gan jau es to izturēšu, — viņš drūmi teica. — Mar­garitai ir jāprecas, un tā ir laime man un jums, ka jūs esat te. Uz Četraci man bija maz cerību. Makens bija tik bezcerīgs, ka es iegrūdu viņu indiānietei, kas bija dedzinā­jusi ugunskuru divdesmit gadu pēc kārtas. Ja nebūtu jūs, vajadzētu atdot meiteni par sievu indiānim. Libašs kļūtu par manu mazbērnu tēvu.

Šajā mirklī iznākusi no telts, kā magnēta vilkta, ar mazo dzīvnieciņu rokā ugunskuram tuvojās Labiskvi, lai paskatītos uz mīļoto cilvēku, un viņas acīs staroja mīles­tība, ko neviens nebija viņai mācījis slēpt.

— Paklausieties, ko es teikšu, — sacīja Makens. — Ir sācies pavasara atkusnis, un sniegs pārklājas ar sērsnu., Tagad ir īstā reize doties ceļā, bet nelaime tā, ka kalnos gadās sniegputeņi. Es tos pazīstu. Jūs esat vienīgais, ar kuru kopā es riskēšu bēgt.

— Jūs nedrīkstat bēgt, — iebilda Smouks. — Jūs bū­siet par apgrūtinājumu kuram katram. Jūs esat pārāk mazdūšīgs. Ja es bēgšu, tad bēgšu viens. Ārpasaule manā atmiņā izbalo, un varbūt es vispār nekad nebēgšu. Brieža gaļa ir ļoti garšīga, drīz būs vasara, un mēs ēdīsim lašus.

— Jūsu draugs ir miris, — teica Sness. — Mani med­nieki viņu nenogalināja. Viņi atrada nelaimīgo nosalušu kalnos pirmajā pavasara vētrā. Neviens nevar aizbēgt no šejienes. Kad mēs svinēsim jūsu kāzas?

— Es skatos uz jums un redzu jūsu acīs, jūsu sejā rai­zes, — sacīja Labiskvi. — O, es pazīstu jūsu seju! Uz kakla, zem pašas auss, jums ir neliela rētiņa. Kad jums ir labs noskaņojums, lūpu kaktiņi jums savelkas uz augšu. Kad jūs nodarbina bēdīgas domas, tie ir nolaisti. Kad jūs smaidāt, acu kaktiņos jums ievelkas trīs četras krunciņas. Kad smejaties, to ir sešas. Dažreiz esmu saskaitījusi pat septiņas. Bet tagad nav nevienas. Es neesmu lasījusi ne­vienu grāmatu. Es neprotu lasīt. Bet Cetracis iemācīja man daudz ko. Es pareizi runāju angliski. Viņš man to iemācīja. Viņa acīs es saskatīju skumjas, alkainas ilgas pēc lielās pasaules. Viņš bieži alka pēc šīs pasaules. Bet te bija laba gāja, tiku tikām zivju, visādas ogas un sak­nes, bieži vien apmaiņā pret ādām dabūjām no dzeloņ- cūkām un luskvām arī miltus. Tomēr viņš ilgojās pēc lielās pasaules. Vai tad šī pasaule ir tik laba, ka arī jums tās pietrūkst? Cetracirn nebija nekā, bet jums esmu es. — Viņa nopūtās un pašūpoja galvu. — Cetracis, arī mir­dams, ilgojās pēc šīs pasaules. Varbūt arī jūs, ja paliksiet te uz visiem laikiem, nomocīs ilgas pēc šīs pasaules? Bai­dos, ka es nezinu, kāda ir šī pasaule. Vai jūs gribat aiz­bēgt uz to?

Smouks nespēja atbildēt, bet meitene izlasīja atbildi viņa lūpu kaktiņos.

Minūtes aizritēja klusumā; varēja redzēt, ka Labiskvi cīnās ar sevi, un Smouks lādēja sevi par neizprotamo vā­jumu, kas bija liedzis pateikt taisnību par viņa ilgām pēc ārpasaules un mīlestību pret citu sievieti.

Labiskvi atkal nopūtās.

— Labi. Mana mīlestība pret jums ir stiprāka par bai­lēm no tēva, kaut gan viņš dusmās ir briesmīgāks par vētru kalnos. Jūs pastāstījāt man, kas ir mīlestība. Tā ir mīlestības pārbau'de. Es palīdzēšu jums aizbēgt atpakaļ uz jūsu lielo pasauli.

Smouks mierīgi pamodās un gulēja nekustēdamies. Maza, silta roka pieskārās viņam pie vaiga un liegi nogū­lās uz lūpām. Kažoks apdvesa Smouku ar aukstumu, un viņš pie pašas auss izdzirdēja vienu vienīgu vārdu:

— Iesim.

Viņš uzmanīgi piecēlās sēdus un ieklausījās. Simtiem suņu visā nometnē bija sākuši savu nakts dziesmu, bet cauri to kaucieniem, pavisam tuvu Smouks dzirdēja Snesa kluso vienmērīgo elpu.

Labiskvi vieglītiņām pavilka Smouku aiz piedurknes, un viņš saprata, ka jāseko meitenei. Viņš paņēma moka­sīnus un vilnas zeķes un guļammokasīnos izzagās no vigvama. Plēnējošo ogļu sarkanīgajā gaismā Labiskvi deva Smoukam zīmi apauties, bet pati pa to laiku ielīda atpakaļ teltī, kur gulēja Sness.

Smouks pataustīja pulksteņa rādītājus: bija viens naktī. «Ir diezgan silts,» viņš nosprieda, «ne vairāk kā desmit grādu zem nulles.» Labiskvi atgriezās un veda viņu pa tumšajām ejām cauri guļošajai nometnei. Lai cik uzma­nīgi viņi gāja, sniegs zem kājām skaļi žvirkstēja, taču suņi bija pārāk aizņemti ar kaukšanu, lai rietu uz garām­ejošo vīrieti un sievieti.

— Tagad mēs varam runāt, — sacīja Labiskvi, kad pē­dējais ugunskurs bija palicis kādu pusjūdzi aiz muguras.

Un tikai tagad, pagriezies pret meiteni, Smouks zvaig­žņu gaismā ieraudzīja, ka viņa neiet tukšām rokām; pie­skāries viņai, Smouks atklāja, ka Labiskvi nes viņa sniega kurpes, šauteni, divas patronjostas un guļampiederumus.

— Es parūpējos par visu, — viņa teica, līksmi iesmieda­mās. — Divas dienas es gatavoju slēptuvi. Tur ir gaļa, pat milti, sērkociņi un slēpes, ar kurām labāk iet pa sēr­snu, un pītas slēpes, kas noderēs, kad sniegs vairs neturēs jūsu svaru. Es protu iemīt ceļu, un mēs iesim ātri, mans mīļais.

Smoukam vārdi sasala uz lūpām. Par to vien bija jā­brīnās, ka Labiskvi palīdzēja viņam bēgt, bet tas, ka viņa nolēmusi doties viņam līdzi, Smouku pārsteidza. Nezinā­dams, kā rīkoties, viņš pamazām atbrīvoja meiteni no ne­samā. Viņš ar vienu roku apskāva Labiskvi un piekļāva sev klāt, vēl arvien nezinādams, ko lai iesāk.

— Dievs ir labs, — Labiskvi čukstēja. — Viņš atsūtīja man mīļoto.

Smoukam pietika drosmes noklusēt, ka viņš gribētu aiziet viens. Bet, iekams viņš atguva valodu, daudzkrā­sainā pasaule ar savām saulainajām zemēm vēlreiz pavī­dēja atmiņā un izdzisa.

— Iesim atpakaļ, Labiskvi, — Smouks teica. — Tu būsi mana sieva, un mēs vienmēr dzīvosim kopā ar Briežu ļaudīm.

— Nē, nē! — Viņa papurināja galvu, un viss Smouka rokās ieslēgtais augums saslējās protestā pret šo priekšli­kumu. — Es zinu. Esmu daudz domājusi. Tevi pārņems alkas pēc lielās pasaules, un garajās naktīs tās plosīs tavu sirdi. Cetraci noveda kapā alkas pēc šīs pasaules. Tevi arī novedīs. Visus, kas nāk no lielās pasaules, moka alkas pēc tās. Bet ēs negribu, ka tu mirsti. Mēs iesim uz dienvidiem, pāri sniegotajiem kalniem.

— Paklausies, dārgā, — viņš mēģināja pierunāt Labiskvi, — mums ir jāiet atpakaļ.

Meitene ar cimdu aizspieda viņam lūpas, lai neļautu runāt.

— Tu mīli mani. Saki, ka tu mīli mani.

— Es mīlu tevi, Labiskvi. Tu esi mana brīnišķā mīļotā.

Un atkal roka maigi aizspieda viņam muti.

— Iesim uz slēptuvi, — meitene apņēmīgi teica. — Tā atrodas trīs jūdzes no šejienes. Iesim.

Smouks pakāpās atpakaļ un, lai gan Labiskvi pavilka viņu aiz rokas, nekustējās no vietas. Viņam niezēja mēle pateikt, ka tur, dienvidos, viņu gaida cita sieviete.

— Tev klātos ļoti slikti, ja tu ietu atpakaļ, — viņa teica. — Es… es esmu tikai mežone, un man bail no lielās pa­saules, bet visvairāk man bail par tevi. Redzi, ir tā, kā tu man stāstīji. Es mīlu tevi vairāk par visiem. Mīlu vai­rāk par sevi. Indiāņu valoda nav laba valoda. Angļu va­loda arī nav laba valoda. Visas manas sirdsdomas pieder tev, pēc spožuma un daudzuma tās līdzīgas zvaigznēm, un tās nav aprakstāmas nevienā valodā. Kā lai tev iz­stāstu, kas ir manā sirdī? Šīs domas ir te… Paraugi!

Runādama meitene nomauca Smoukam cimdu, pavilka viņa roku zem siltās parkas un piespieda pie sirds. Pie­spieda cieši un nelaida vaļā. Ilgajā klusumā Smouks juta, kā pukst viņas sirds, un zināja, ka katrs puksts ir mīlestība. Bet Labiskvi lēni, gandrīz nemanāmi, joprojām nelaizdama vaļā viņa roku, atvirzījās nost un sāka iet uz slēptuves pusi. Smouks nespēja pretoties. Likās, viņu ved meitenes sirds, kas pukstēja tepat viņa plaukstā.

Slēpes viegli slīdēja pa stingro sērsnu, kas pagājušajā naktī bija pārklājusi iepriekšējā dienā pakusušo sniegu.

— Te, šajos kokos, ir slēptuve, — Labiskvi teica Smou­kam.

Pēkšņi viņa, satrūkusies no pārsteiguma, satvēra Smouka roku. Priekšā jautri lēkāja neliela ugunskura liesmas, bet pie uguns sēdēja Makens. Labiskvi nomurmi­nāja kaut ko indiāniski; šie vārdi noskanēja kā pātagas cirtieni, un Smouks atcerējās, ka Cetracis nosaucis mei­teni par gepardu.

— Tā jau domāju, ka jūs bēgsiet bez manis, — Makens paskaidroja, kad viņi piegāja klāt, un viņa ačeles viltīgi iezibsnījās. — Tāpēc es neizlaidu no acīm meiteni un, kad redzēju viņu noslēpjam slēpes un ēdamo, arī posos ceļā. Es arī paņēmu līdzi parastās slēpes, pītās slēpes un ēdamo. Ugunskurs? Esiet droši, tas nav bīstami. Nometnē visi guļ krākdami, bet man gaidot sāka salt. Vai iesim tūlīt pat?

Labiskvi apmulsusi palūkojās uz Smouku, tad, ātri iz­lēmusi, sāka runāt un runādama pierādīja, ka, mīlestībā būdama bērns, citos gadījumos var iztikt bez atbalsta.

— Maken, tu esi suns, — viņa, acīm zvērojot dusmās, novilka caur zobiem. — Es zinu, kas tev aiz ādas: ja mēs neņemsim tevi līdzi, tu sacelsi kājās visu nometni. Nu labi. Būs vien jāņem. Bet tu pazīsti manu tēvu. Esmu tāda pati kā viņš. Tu strādāsi līdz ar mums. Un darīsi, ko tev liks. Un, ja mēģināsi pastrādāt kādu nelietību, tu nožē­losi, ka esi skrējis līdzi.

Makens paskatījās uz meiteni, un viņa cūkas ačelēs pavīdēja naids un verdziska padevība, turpretī Labiskvi acīs, kas pievērsās Smoukam, dusmas nomainīja staro­jošs maigums.

— Vai es taisnību pateicu? — viņa jautāja.

Kad ausa rīts, viņi atradās priekškalnes ielokā starp pauguraino līdzenumu un kalniem. Makens ieminējās, ka derētu ieturēt brokastis, bet viņi neklausījās. Paēst varēs pēcpusdienā, kad sērsnas kārta kļūs mīkstāka un vairs nevarēs iet tālāk.

Kalni kļuva aizvien stāvāki, un aizsalušais strauts, gar kuru viņi gāja, veda aizvien dziļākās un dziļākās aizās. Te pavasara tuvošanās nebija tik manāma, lai gan kādā no aizām vairākās vietās brīvi mutuļoja ūdens un divas reizes viņi uzgāja pundurvītolu skupšķus ar pirmajiem briestošajiem pumpuriem.

Labiskvi pastāstīja Smoukam, ko viņa zina par šo ap­vidu un kā nodomājusi sajaukt pēdas vajātājiem.

— No šejienes ir tikai divas izejas — uz rietumiem un uz dienvidiem. Sness nekavējoties izsūtīs jaunos mednie­kus sargāt abus šos ceļus. Bet uz dienvidiem ved vēl viena taka. Tiesa, pusceļā uz augstajiem kalniem tā pagriežas uz rietumiem, šķērso trīs kalnu grēdas un savienojas ar galveno ceļu. Kad mednieki neatradīs pēdas uz šī ceļa, viņi griezīsies atpakaļ, pārliecināti, ka esam devušies uz rietumiem, un viņiem ne prātā neienāks, ka bēgļi izvēlēju­šies grūtāko un garāko apkārtceļu.

Paskatījusies atpakaļ uz Makenu, kas nāca pēdējais, Labiskvi'paklusi teica Smoukam:

— Viņš ēd. Tas nav labi.

Smouks arī atskatījās. Irs bija pietūcījis kabatas ar brieža nieru taukiem un tagad čāpstinādams slepus ēda.

— Starp maltītēm nav nekāda ēšana, — skarbi teica Smouks. — Apvidū, pa kuru mums būs jāiet, nav nekāda medījuma, un pārtika jādala vienādās daļās no paša sā­kuma. Ja gribat nākt mums līdzi, jums jābūt godīgam.

Ap vieniem sērsna bija kļuvusi tik mīksta, ka parastās slēpes lūza iekšā, bet vēl pēc nepilnas stundas arī pītās slēpes vairs nevarēja noturēt cilvēku uz sniega. Viņi ap­metās atpūsties un pirmo reizi paēda. Smouks novērtēja pārtikas krājumus. Makens bija paņēmis līdzi pavisam maz ēdamā. Viņa maiss bija tā piebāzts ar sudrablapsu ādām, ka gaļai tur gandrīz nebija vietas.

— Es nudien nezināju, ka to ir tik daudz, — viņš tais­nojās. — Es gatavojos tumsā. Bet par ādām var dabūt labu naudu. Patronu ari pietiek, tā ka medījuma mums būs, cik uziet.

— Vilki tevi aplupīs, cik uziet, — bezcerīgi noteica Smouks, bet Labiskvi acis iekvēlojās dusmās.

Smouks un Labiskvi bija nosprieduši, ka, stingri ievē­rojot taupību un nepieēdot pilnu vēderu, pārtikas pietiks apmēram mēnesim. Smouks sadalīja nesamo, beidzot pie­kāpies Labiskvi prasībai dot kaut ko arī viņai.

Nākamajā dienā strauts izveda viņus platā kalnu ielejā un viņi, līdzenās vietās jau ielūzdami sērsnā, sasniedza ūdensšķirtnes nogāzi, kur sniega virskārta bija cietāka.

— Vēl desmit minūtes — un mēs netiktu pāri līdzenu­mam, — teica Smouks, kad viņi bija apstājušies atpūsties kailā virsotnē. — Tagad mēs, jādomā, esam tūkstoš pēdu augstāk.

Bet Labiskvi, neteikdama ne vārda, norādīja uz leju, kur starp kokiem vīdēja līdzenums. Tur bija redzami pieci tumši, izkliedēti punkti, kas tikko manāmi kustējās.

— Tie ir jaunie mednieki, — viņa teica.

— Viņi grimst iekšā līdz gurniem, — sacīja Smouks. — Šodien viņi neizkļūs uz cieta ceļa. Mēs būsim priekšā viņiem par vairākām stundām. Iesim, Maken. Saņemiet spēkus. Neēdīsim tik ilgi, kamēr varam iet.

Makens nogaudēja, bet viņam vairs nebija kabatā brieža tauku, un viņš lampāja nopakaļ, ietiepīgi turēdamies tālāk.

Viņi gāja pa ieleju, šoreiz augstāk, un sērsna neielūza līdz pat pulksten trijiem pēcpusdienā, bet pa šo laiku viņi bija sasnieguši kalnu aizēnu, kur sērsna jau sāka kļūt cietāka. Viņi apstājās vienu vienīgu reizi, lai sadabūtu Makenam atņemtos taukus, kurus viņi ēda tāpat ejot. Gaļa bija sasalusi akmenī, un to pirms ēšanas vajadzēja atkausēt uz uguns. Bet tauki mutē drupa un remdēja mokošo izsalkumu.

Deviņos, kad beidzās ilgā krēsla un zem sadugušajām debesīm iestājās necaurredzama tumsa, viņi apmetās pundureglīšu skupšķī. Makens žēlojās un vaidēja. Dienas pārgājiens bija laupījis viņam pēdējos spēkus, turklāt, lai gan Makens bija nodzīvojis tālajos ziemeļos deviņus gadus, viņš ēda sniegu, bet tas, kaltēdams un dedzinādams muti, sagādāja vēl lielākas ciešanas. Kamēr Smouks un Labiskvi iekārtoja nometni, viņš, nometies pie ugunskura, stenēja.

Labiskvi bija nenogurdināma, un Smouks tikai brīnījās par viņas izturību, par viņas gara un miesas spēku. Viņas mundrums nebija mākslots. Viņa pat pasmējās vai uz­smaidīja Smoukam un, -nejauši pieskārusies pie viņa ro­kas, nesteidza atraut nost savējo. Taču, kad viņa palūko­jās uz Makenu, viņas seja ikreiz kļuva akmeņaina un acis salti iezibsnījās.

Naktī sacēlās vējš un sāka snigt; visu dienu viņi kā akli taustījās putenī uz priekšu, paiedami garām strautiņam, kas rietumos šķērsoja kalnu grēdu. Vēl divas dienas viņi klaidīja, maldīdamies pa kalniem, un šajās dienās viņi atstāja aiz muguras pavasari un uzkāpa ziemas mājotnē.

— Jaunie mednieki ir pazaudējuši mūsu pēdas. Kāpēc mēs nevarētu kādu dienu atpūsties? — lūdzās Makens.

Taču atpūsties nedrīkstēja. Smouks un Labiskvi apzinā­jās, kādas briesmas viņiem draud. Viņi bija nomaldījušies augstu kalnos, bet te no medījuma nebija ne miņas. Dien­dienā viņi lauzās cauri akmeņu haosam, aizu un ieleju labirintiem, kas tikai retu reizi veda uz rietumiem. Iekļu­vuši tādā aizā, viņi bija spiesti iet pa to līdz galam, vien­alga, uz kurieni tā veda, tāpēc ka abās pusēs slējās aple­dojušas virsotnes un nepieejami stāvas un draudīgas klinšu sienas. Pārcilvēciskā piepūle un aukstums laupīja spēkus, un tomēr viņi vēl samazināja pārtikas dienas devu.

Kādu nakti Smouku piecēla no miega cīniņa troksnis. Tajā pusē, kur gulēja Makens, bija skaidri dzirdamas smagas elsas un gārdzieni. Izspārdījis ugunskura ogles, lai tās gaiši uzliesmotu, Smouks ieraudzīja Labiskvi, kas bija sagrābusi īru aiz rīkles un pūlējās izraut viņam no mutes pussakošļātu gaļas gabalu. Brīdī, kad Smouks ieraudzīja šo skatu, meitenes roka ķēra pie gurna un tajā pazibēja nazis.

— Labiskvi! — Smouks valdonīgi uzsauca.

Roka palika gaisā.

— Nevajag, — viņš teica, nostādamies blakus Labiskvi.

Meitene drebēja dusmās, taču viņas roka vēl pēc kāda

brīža negribīgi nolaidās un iebāza nazi makstī. It kā bai­dīdamās, ka nespēs valdīties, viņa piegāja pie ugunskura un piesvieda klāt žagarus. Makens kvenkstēdams un īgņā- damies apsēdās, lai, baiļu un dusmu pārņemts, sev par attaisnojumu sāktu murkšķēt kaut ko nesaprotamu.

— Kur tu to dabūji? — jautāja Smouks.

— Pārmeklē viņu, — sacīja Labiskvi.

Tie bija pirmie vārdi, viņas balss trīcēja nevaldāmās dusmās.

Makens mēģināja turēties pretī, bet Smouks sagrāba viņu kā spīlēs, pārmeklēja un izvilka Makenam no padu­ses miesas siltumā atlaidušos brieža gaļas šķēli. Piepeši Labiskvi kliedziens lika Smoukam atskatīties. Viņa bija pieskrējusi pie Makena maisa un raisīja to vaļā. No maisa bira laukā nevis .gaļa, bet sūnas, egļu skujas un skaidas: visu šo vieglo drazu viņš bija sabāzis gaļas vietā, lai ne­samais saglabātu līdzšinējos apmērus, bet nebūtu smags.

Labiskvi atkal izrāva nazi un metās virsū vaininiekam, bet Smouks satvēra meiteni, un viņa padevās, elsodama nespēcīgās dusmās.

— Mīļais, tas taču nav ēdamā dēļ! — viņa šņukstē­dama sacīja. — Tas ir tevis, tavas dzīvības dēļ. Suns tāds! Viņš ēd nost tevi, tevi!

— Gan mēs vēl dzīvosim, — Smouks mierināja viņu. — Tagad viņš nesīs miltus. Tos viņš neēdīs jēlus, bet, ja ēdīs, es viņu nositīšu, tāpēc ka viņš ēdīs ir tavu, ir manu dzīvību. — Smouks pievilka Labiskvi sev klāt. — Dārgā, nogalināt ir vīriešu darbs. Sievietes nenogalina.

— Vai tu mani vairs nemīlētu, ja es nogalinātu šo suni? — viņa izbrīnījusies jautāja.

— Tik stipri vairs nemīlētu, — izvairīgi atteica Smouks, Viņa aprimusies nopūtās.

— Labi, — viņa sacīja, — es viņu nenogalināšu*

Jaunie mednieki dzinās viņiem pakaļ bez apstājas. Va­jātājiem apbrīnojami veicās, turklāt viņi labi pazina šo apvidu, tāpēc, tikuši uz aizputinātajām pēdām, viņi vairs nenovirzījās no tām. Kad sniga, Smouks un Labiskvi iz­vēlējās visneticamāko ceļu, pagriezdamies uz austrumiem, lai gan vieglāks bija ceļš uz dienvidiem vai rietumiem, rāpdamies kalnā, lai gan izdevīgāk būtu bijis kāpt lēze­nākā nogāzē. Tā kā bēgļi bija apmaldījušies, tad viņiem bija vienalga. Tomēr viņiem neizdevās atkratīties no vajā­tājiem. Dažkārt viņi neredzēja medniekus dienām, te pēk­šņi indiāņi parādījās atkal. Pēc sniegputeņa, kad visas pēdas bija pazaudētas, viņi mētājās kā dzinējsuņu bars, un tas, kas nokļuva uz svaigākajām pēdām, sakurināja ugunskuru, ar dūmiem dodams zīmi saviem biedriem.

Smoukam bija sajucis dienu un nakšu, puteņu un no­metņu rēķins. Viņš un Labiskvi ar mokām kūlās uz priekšu kā nebeidzamā ciešanu un smaga darba murgā, bet Ma­kens klupdams krizdams denderēja nopakaļ un murmināja kaut ko par Sanfrancisko, par savu senloloto sapni. Mil­zīgas klinšu smailes nežēlīgas un nesatricināmas slējās pāri viņiem un ietiecās ledainajā zilgmē. Viņi gan slīdēja pa tumšām aizām, kur klinšu sienas bija tik stāvas, ka uz tām neturējās pat sniegs, gan brida pa ledāju ielejām, pāri dziļi aizsalušietn ezeriem. Kādu nakti klusuma brīdī starp divām sniega vētrām viņi ieraudzīja debesīs tāla vulkāna ugunīgo atblāzmu. Otrreiz viņi to vairs neredzēja un pat jautāja sev, vai tikai tas nav bijis sapnis.

Sērsnu pārklāja bieza irdena sniega kārta, kas sakri­ties pārvilkās ar sērsnu un atkal apsniga. Vietām, ielejās un sanesumos, viņi gāja pa simtiem pēdu biezu sniegu, vietām šķērsoja nelielus šļūdoņus un caurvējainas aizas, kur brāzmas bija aizmēzušas prom pēdējo sniega pūku. Kā mēmi rēgi viņi līda pa sniega pārkarēm, kas ik brīdi draudēja nogāzties, vai arī pamodās no smaga miega, la­vīnu dārdoņas iztraucēti. Tur, kur vairs neauga koki, viņi, ierīkojušies uz atpūtu, nevarēja sakurt uguni, un, lai va­rētu paēst, gaļa bija jāatkausē pašiem ar savu miesas sil­tumu. Un visu laiku Labiskvi palika uzticīga sev» Meitenes jautrība izgaisa tikai tad, kad viņa paskatījās uz Makenu, un ne stindzinošais nogurums, ne aukstums nespēja no­mākt meitenes mīlestību uz Smouku.

Viņa kā kaķis vēroja trūcīgo krājumu sadali, un Smouks redzēja, ka viņu sadusmo katra Makena žokļu kustība. Reiz Labiskvi pat ķērās pie ēdamā dalīšanas, Makens tūlīt sāka protestēt kā negudrs. Ne tikai īram, bet arī pati sev viņa bija nolikusi mazāku porciju nekā Smoukam. Pēc tam Smouks pats dalīja ēdamo. Kādu rītu, pēc tam kad visu nakti bija snidzis, neliela lavīna nonesa viņus pa kalna nogāzi simt jardu zemāk; pa pusei nosma­kuši, bet neskarti viņi izkūņojās no sniega, taču bija pa­zudis Makena maiss ar miltiem. Otrs, vēl pamatīgāks nogruvums apraka maisu uz visiem laikiem. Kaut gan nelaime nebija notikusi Makena vainas dēļ, Labiskvi kopš tā laika vairs neskatījās uz viņa pusi; Smouks saprata — viņa baidījās, ka nespēs savaldīties.

Bija neparasti kluss rīts ar tīrām zilām debesīm un saulē žilbinoši spīguļojošu sniegu. Viņi kāpa augšā pa garu, platu apledojušu nogāzi. Viņi kustējās kā noguruši rēgi šajā mirušajā pasaulē. Ne vēsma netraucēja šo stingo, salto mieru. Roboto Klinšu kalnu tālās virsotnes, līdz kurām bija savas simt jūdzes, varēja saredzēt tik skaidri, it kā līdz tām nebūtu vairāk par piecām jūdzēm.

— Kaut kas notiks, — čukstēja Labiskvi. — Vai tu nejūti? Te, tur, visur … Viss ir tik dīvaini!

— Mani krata drebuļi^, bet ne no aukstuma, — atbildēja Smouks. — Arī no izsalkuma tas nav.

— Tas ir tev galvā, sirdī, — satraukta piekrita Labis­kvi. — Man ir tāpat.

— Tas nav no sajūtām, — sprieda Smouks. — Es ne­jūtu neko, tikai tādu kā durstīšanu ar ledus adatiņām. So sajūtu rada nervi.

Pēc ceturtdaļstundas viņi apstājās, lai atņemtu elpu.

— Tālās virsotnes vairs nav redzamas, — teica Smouks.

— Gaiss kļūst biezs un smags, — sacīja Labiskvi. — Grūti elpot.

— Trīs saules, — apmāktā balsī nomurmināja Makens, sagāzelējās un ciešāk satvēra nūju, lai nenokristu.

Abās pusēs īstajai saulei bija parādījušās divas neīstas.

— Piecas, — teica Labiskvi, un viņu acu priekšā uz­liesmoja aizvien jaunas saules.

— Ak dievs, debesīs tik daudz sauļu, ka ne saskaitīt! — bailēs iekliedzās Makens.

Patiesi, lai kur viņi skatījās, pusdebesu lāktīja aizvien jaunu sauļu žilbinošajos uzliesmojumos.

Makens spalgi iekaucās aiz pārsteiguma un sāpēm.

— Dedzina! — viņš iekliedzās un atkal iekaucās.

Tad iekliedzās arī Labiskvi, un Smouks juta vaigā ieduramies tik saltu dzeloni, ka tas apsvilināja viņu kā skābe. Tas atgādināja peldēšanos jūrā, kad viņu bija ap­svilinājuši indīgās medūzas dzelkšņi. Sajūta bija tik līdzīga, ka Smouks nevilšus novilka ar roku pār vaigu, lai notrauktu neesošo dzeldinātāju.

Pēkšņi atskanēja neparasti dobjš šāviens. Nogāzes apakšā uz slēpēm stāvēja jaunie mednieki un cits pēc cita atklāja uguni.

— Izklīstiet! — pavēlēja Smouks. — Un rāpieties augšā! Mēs esam gandrīz jau virsotnē. Viņi ir ceturtdaļ- jūdzi zemāk par mums, tātad, iedami pa otru pusi lejā. mēs tiksim pāris jūdžu viņiem priekšā.

Visi trīs metās katrs uz savu pusi un cik jaudas rāpās augšā pa nogāzi. Neredzamie gaisa dzeloņi durstīja un dzilināja viņiem seju. Dobjie šāvieni dīvaini atbalsojās ausīs.

— Paldies dievam, — smagi elpodams, teica Smouks, — ka četriem no viņiem ir musketes un tikai vienam vin- čestrs. Bez tam šīs saules traucē viņiem tēmēt. Viņi ir ga­līgi apjukuši. Bliež, it kā būtu simt pēdu no mums.

— Tas liecina, cik saniknots ir mans tēvs, — sacīja Labiskvi. — Viņiem ir pavēlēts nogalināt mūs.

— Cik dīvaini tu runā, — sacīja Smouks. — Tava balss skan it kā no tālienes.

— Taisi ciet muti! — pēkšņi iekliedzās Labiskvi. — Un nerunā. Es zinu, kas tas ir. Aizsedz muti ar piedurkni, nu tā, un nerunā.

Makens nokrita pirmais un tikko pierausās kājās. Pēc tam viņi visi krita atkal un atkal, kamēr sasniedza vir­sotni. Viņi nesaprata, kāpēc muskuļi neklausa gribas­spēkam, viņi tikai apzinājās, ka ķermenis ir pārakmeņo- jies un kustības kļuvušas smagas. No augšas atskatīju­šies, viņi ieraudzīja, ka vajātāji klupdami krizdami rāpjas viņiem pakaļ.

— Līdz šejienei viņi netiks, — sacīja Labiskvi. — Tā ir baltā nāve. Es zinu, kaut gan pati nekad neesmu to re« dzējusi. Veci ļaudis stāstīja par to. Drīz uznāks migla — ne tāda, kādu tu esi redzējis rītos, vakaros vai stiprā salā. Tikai retais, kas to redzējis, ir palicis dzīvs.

Makens sāka smakt un kampt ar muti gaisu.

— Aizsedziet muti! — uzsauca Smouks.

Žilbinošās gaismas apņemts, Smouks palūkojās uz dau­dzajām saulēm. Tās spīgojās un aizmiglojās. Gaiss bija ugunīgas mirgoņas pilns. Tuvākās virsotnes bija nozudu­šas šajā dīvainajā miglā, un jaunie indiāņi, kas neatlai­dīgi rāpās augšā, nogrima tajā. Makens saļima, notupās sniegā un ar rokām aizsedza muti un acis.

— Celieties, iesim! — pavēlēja Smouks.

— Es nevaru pakustēties, — novaidēja Makens.

Saliecies līkumā, viņš šūpojās no vienas puses uz otru.

Smouks lēni gāja viņam klāt, tikko spēdams pakustēties un pārvarēt stingumu, kas bija pārņēmis visu ķermeni. Viņš ievēroja, ka domas ir skaidras. Tikai ķermeni bija piemeklējusi savāda liga.

— Lai viņš paliek, — pikti nomurmināja Labiskvi.

Smouks tomēr nelikās mierā: viņš uzrāva īru kājās un

pagrieza ar seju pret nogāzi, pa kuru viņiem bija jākāpj lejā. Pēc tam viņš pagrūda īru, un Makens, ar nūju bremzēdams un stūrēdams, kā bulta nozuda dimanta pu­tekļu vizmā.

Smouks paskatījās uz Labiskvi, un viņa pasmaidīja, kaut gan tikko spēja noturēties uz kājām. Viņš pamāja ar galvu, dodams meitenej zīmi laisties lejā, bet Labiskvi pienāca tuvāk, un viņi gandrīz plecu pie pleca, pēdas des­mit viens no otra, drāzās lejā cauri auksto liesmu ver­smainajai svelmei.

Lai kā Smouks bremzēja, viņš tomēr bija smagāks par Labiskvi un tāpēc, aizdrāzies meitenei garām, galvu rei­binošā ātrumā šāvās lejā, kamēr sasniedza līdzenu, ap- gālējušu plakankalni. Te viņš sagaidīja Labiskvi, un tā­lāk abi gāja kopā — aizvien lēnāk un lēnāk, līdz beidzot vairs tikko kustējās. Stingums aizvien vairāk pārņēma viņus. Ar visu pārcilvēcisko gribasspēka piepūli viņi lam- patāja uz priekšu gliemeža gaitā. Makens atkal bija saļi- mis uz slēpēm, un Smouks garāmejot ar nūju piespieda viņu piecelties.

— Tagad gan mums jāapstājas, — ar pūlēm izdvesa Labiskvi, — citādi mums būs beigas. Mums ir jāapsedzas, tā saka sirmgalvji.

Viņa netērēja laiku ar mezglu raisīšanu, bet pārgrieza maisa siksnas. Smouks izdarīja to pašu, un, pēdējo reizi palūkojušies uz nāvējošo ugunīgo miglu un neīstajām saulēm, viņi ietinās līdz acīm ādās un cieši apkampās. Pēc tam kāds uzgāzās abiem virsū, viņi izdzirdēja šņuk­stus un lamas, ko aprāva mokoša klepus lēkme, un sa­prata, ka, tuntuļodamies savās adās, viņiem blakus novē­lies Makens.

Tad arī viņus sāka mocīt elpas trūkums un krūtis plo­sīja sauss, krampjains, nevaldāms kāss. Smouks juta, ka viņam sākas karstumi, un arī Labiskvi neklājās labāk. Kle­pus lēkmes kļuva ar katru stundu biežākas un mokošākas, un tikai vēlu pēcpusdienā ļaunākais bija garām. Pamazām viņiem kļuva labāk, un pārtraukumos starp lēkmēm viņi, līdz pēdējam noguruši, iesnaudās.

Bet Makenam klepus kļuva vēl stiprāks, un no īra vai- dieniem un gaudām Smouks un Labiskvi noprata, ka viņš ir bez samaņas. Reiz Smouks mēģināja nogrūst ādas, bet Labiskvi apskāva viņu abām rokām.

— Nē! — viņa lūdzās. — Nedrīkst segties nost, tā ir nāve. Atspied seju pret manu parku, elpo lēni un nerunā. Paskaties, kā es daru.

Tā viņi snauduļoja tumsā, klepus lēkmes kļuva retākas, un tomēr kāsēdami viņi ikreiz pamodināja viens otru. Pēc pusnakts Smouks nosprieda, ka Makens noklepojies pēdējo reizi. Pēc tam īrs sāka vaidēt — dobji, nepārtraukti, kā dzīvnieks.

Smouks pamodās, kad Labiskvi lūpas pieskārās viņa lūpām. Meitenes rokas bija apvijušās viņam apkārt, viņa galva gulēja uz Labiskvi krūtīm. Viņas balss, kā vien­mēr, skanēja jautri. Dobjā pieskaņa tajā bija izzudusi.

— Ir diena, — viņa sacīja, mazliet paceldama ādas, kas sedza viņu sejas. — Paskaties, mīļais, ir jau diena, mēs esam dzīvi un vairs neklepojam. Palūkosimies, kas notiek mums apkārt, lai gan es varētu palikt te uz mūžīgiem lai­kiem. Šī pēdējā stunda bija tik jauka. Es biju nomodā un domāju, cik ļoti mīlu tevi.

— Makenu nemaz vairs nedzird, — teica Smouks. — Un kas noticis ar jaunajiem medniekiem, kāpēc viņi neatrada mūs?

Viņš atsvieda nost ādas un ieraudzīja debesīs tikai vienu parasto sauli. Pūta vēss, viegls vējiņš, solot siltā­kas dienas. Pasaulē atkal viss bija kā parasti. Makens gulēja uz muguras, viņa nemazgātā, ugunskuru dūmos nomelnējusī seja bija sastingusi kā marmors. Labiskvi šis skats neuztrauca.

— Paskaties! — viņa iesaucās. — Sniedze! Tā ir laba zīme.

Vajātāji nebija manāmi. Vai nu viņi bija tur, aiz pār­ejas, aizgājuši bojā, vai arī pagriezušies atpakaļ.

Pārtikas bija palicis tik maz, ka viņi neiedrošinājās apēst ne desmito daļu no tā, kas bija viņiem nepieciešams, ne simto daļu no tā, ko viņiem gribējās apēst, un turp­mākajās dienās bēgļiem notrulinājās dzīvotgriba un viņi klīda pa izmirušajiem kalniem tādā kā sapnī. Smouks reizēm attapās, ka skatās uz bezgala ienīstajām sniegota­jām virsotnēm un nesakarīgi murmina. Un atkal, šķiet, pēc gadsimtiem, viņš atģida, ka dzird pats sevi kaut ko juceklīgi runājam. Arī Labiskvi lielāko tiesu dzīvoja kā pa murgiem. Viņi kustējās neapzināti, automātiski. Bēgļi visu laiku tiecās uz rietumiem, un visu laiku, spiezdamas pa­griezties uz ziemeļiem vai dienvidiem, viņiem ceļā stājās sniegotas virsotnes vai nepārejamas kalnu grēdas.

— Uz dienvidiem izejas nav, — sacīja Labiskvi. — Ve­cie ļaudis to zina. Jāiet uz rietumiem, tikai uz rietumiem.

Vajātāji vairs nebija redzami, toties uz papēžiem mina bads.

Kādu dienu atkal kļuva auksts un sāka bagātīgi snigt, taču tas bija nevis sniegs, bet ledus kristāli smilšu grau­diņa lielumā. Sniga visu dienu un visu nakti un vēl trīs dienas un trīs naktis. Paiet nevarēja, kamēr sniegs nebija pavasara saulē pakusis un pārklājies ar salumu, un viņi, ietinušies ādās, gulēja, atpūtās un tāpēc ēda vēl mazāk nekā parasti. Viņu pārtikas devas bija tik niecīgas, ka ne­remdēja izsalkuma sāpes, kas vairāk mocīja smadzenes nekā kuņģi. Un Labiskvi, niecīgās porcijas garšas satra­cināta, šņukstēdama, kaut ko murminādama un kā zvē­rēns aiz prieka spiegdama, badīgi sabāza mutē visu rīt­dienas devu.

Un tad Smouks ieraudzīja kaut ko apbrīnojamu. Gaļas garša palīdzēja Labiskvi atgūties. Viņa izspļāva kumosu un ar cieši sažņaugtu dūri no visa spēka iesita pa savu nogrēkojušos muti.

Un vēl daudz apbrīnojama Smoukam bija lemts redzēt tajās dienās. Pēc ilga sniegputeņa sacēlās viesulis, kas sagrieza vieglās, sausās pārsliņas virpulī, kā samums savērpj smiltis. Augu nakti neremdējās sniega vētra, un, kad atausa skaidra, vējaina diena, Smouks, galvai reib­stot, asaru pilnām acīm skatījās uz to, kas bija šķitis kā sapnis. Visapkārt slējās klinšu smailes, augstākas un ze­mākās, gan vientuļas kā sargkareivji, gan vairākas kopā kā uz padomi sapulcējušies titāni. Un katras smailes vir­sotnē, kā platas liesmas tiekdamās pretī debess zilgmei, plandījās jūdzēm gari pienbalti, miglaini gaismas un ēnu mijas izrakstīti, saulstaru sudraba caurausti sniega karogi.

— Man pašam bija redzēt lemts, kā dievs nāk visā spožumā, — Smouks nodziedāja, skatīdamies uz vēja pli­vinātajiem sniega putekļu autiem, kas laistījās zīdainā gaismā.

Smouks skatījās un skatījās, bet karogotās virsotnes nenozuda, un vēl tad, kad Labiskvi apsēdās uz ādām, tas viņam šķita kā sapnis.

— Es sapņoju, Labiskvi, — viņš sacīja. — Paskaties, Vai tev nerādās tas pats sapnis?

— Tas nav sapnis, — meitene atbildēja. — Sirmgalvji stāstīja man arī par to. Drīz sāks pūst silti vēji, mēs pa­liksim dzīvi un sasniegsim savu mērķi rietumos.

Smouks nošāva sniedzi, un viņi sadalīja to. Ielejā, kur sniegā stāvošiem vītoliem jau bija sākuši blīzt pumpuri, viņš nošāva zaķi. Kādu citu reizi viņš nomedīja izkāmē­jušu balto zebieksti. Vairāk medījuma viņiem negadījās, tikai vienu reizi pusjūdzi augstu viņi redzēja meža pīļu kāsi aizlidojam uz rietumiem, uz Jukonu.

— Zemākajās ielejās jau ir vasara, — teica Labiskvi. — Drīz vasara būs arī te.

Labiskvi seja bija novājējusi, turpretī lielās, mirdzošās acis kļuvušas vēl lielākas un spožākas, un, kad meitene skatījās uz Smouku, viņu pārvērta mežonīgs, pārdabisks skaistums.

Dienas kļuva garākas, un sniegs sāka plakt. Sērsna katru dienu kusa, katru nakti sasala no jauna, bēgļi gāja agri no rīta un vēlu vakarā, bet dienas vidū bija spiesti palikt uz vietas un atpūsties, tāpēc ka kūstošā ledus ga­roza nespēja izturēt viņu svaru. Kad Smouku piemeklēja sniega aklums, Labiskvi apsēja ap vidu siksnu un vilka viņu. Bet, kad meitene pati kļuva akla, Smouks, apsējis ap vidu siksnu, savukārt vilka viņu. Izsalkuma mocīti, viņi kā sapnī klambāja uz priekšu pa šo pavasara jausmu skarto kailo zemi, kur viņi bija vienīgās dzīvās būtnes.

Lai cik nomocījies bija Smouks, viņš gandrīz vai bai­dījās aizmigt — tik šaušalīgus un rūgtus sapņus viņš redzēja šajā neprātīgajā nokrēslas zemē. Vienmēr viņam sapņos rādījās ēdiens, vienmēr tas bija viņam pie pašām lūpām, un pēdējā brīdī ļaunais sapņu pavēlnieks atņēma viņam to. Viņš rīkoja pusdienas saviem Sanfrancisko laiku draugiem, pats, ēstgribas mocīts, nepacietīgi vadīja visus sagatavošanas darbus, pats greznoja galdu ar tumši sar­kanu lapu ieskautiem rudens vīnogu ķekariem. Viesi iera­dās ar nokavēšanos, un, kamēr Smouks sasveicinājās ar viņiem un visi mētājās ar asprātībām, viņu mocīja viena vienīga vēlēšanās — ātrāk tikt pie galda. Viņš, neviena nepamanīts, zogas pie galda, pagrābj sauju melnu ienā­kušos olīvu un pagriezies ierauga citu viesi. Pārējie ielenc viņu, atkal iet vaļā smiekli un joki, bet Smouks pa to laiku gandrīz vai zaudē prātu, domādams par dūrē sažņaug­tajām gatavajām olīvām.

Viņš rīkoja daudzas tādas pusdienas un vienmēr pa­lika tukšā. Viņš piedalījās Gargantijas cienīgās dzīrēs, kur viesu bari locīja iekšā neskaitāmus veselus izceptus vēršus, raudami tos no vērsmojošām bedrēm un ar asiem nažiem griezdami biezas kūpošas gaļas šķēles. Smouks stāvēja, muti atplētis, un no apakšas skatījās uz garās rin­dās saliktiem tītariem, ko pārdeva veikalnieki baltos priekš­autos. Un visi pirka tītarus, tikai ne Smouks, kas, jopro­jām muti atplētis, stāvēja un kā piekalts nevarēja tikt pāri ļaužu pilnajai ielai. Vai arī viņš atkal ir puisēns un, aug­stu pacēlis karoti, sēž pie lieliem maizes un piena trau­kiem. Viņš pa kalnu ganībām dzinās pakaļ tramīgām te­lēm, gadsimtiem ilgi veltīgi pūlēdamies dabūt to pienu, smirdošās apakšzemes ejās kāvās ar žurkām ēdiena at­lieku un atkritumu dēļ. Jebkura barība darīja Smouku traku, viņš klīda pa plašiem staļļiem, kur jūdzēm garos steliņģos stāvēja nobarojušies zirgi, un meklēja, bet neat­rada siles, kur tiem ber klijas.

Tikai vienu pašu reizi sapnis nepiekrāpa viņu. Cietis kuģa katastrofā vai izsēdināts neapdzīvotā salā, viņš iz­badējies cīnās ar Klusā okeāna lielajiem viļņiem, plēš nost no klintīm gliemenes un nes malā, kur bēgums at­stājis visādas sausas atmešņas. Viņš sakur no tām uguni un liek uz oglēm savu dārgo guvumu. No glieme­nēm paceļas tvaiks, un vāki atsprāgst vaļā, atsedzot laša krāsas mīkstumu. Viņš zina, ka ēdiens ir gatavs un te nav neviena, kas varētu izraut kumosu viņam no mutes. «Beidzot,» viņš sapnī domā, «sapnis piepildās.» Šoreiz viņš paēdīs. Un tomēr, lai cik pārliecināts Smouks ir, viņš šaubās un ir sagatavojies, ka neizbēgami nāks vilšanās. Beidzot karstais, sulīgais laša krāsas mīkstums ir viņam mutē. Zobi sacērtas kopā. Viņš ēd! Brīnums ir noticis! Pārsteigums uzmodināja Smouku. Viņš pamodās tumsā, gulēdams uz muguras, un dzirdēja, ka murmina, spiedz un krekšķ no prieka. Viņa žokļi kustējās, mutē bija gaļa. Viņš gulēja mierīgi, un drīz vien sīki pirksti pieskārās viņam pie lūpām un mutē ieslīdēja mazs gaļas gabaliņš. Un laikam ne tik daudz tāpēc, ka Smouks vairs neēda, bet gan tāpēc, ka viņš sadusmojās, Labiskvi sāka rūgti rau­dāt un šņukstēja viņa skavās tik ilgi, kamēr aizmiga. Bet % viņš gulēja neaizmidzis un brīnījās par sievietes mīles­tību un dvēseles noslēpumu.

Un tad izbeidzās pēdējie pārtikas krājumi. Augstās virsotnes palika aiz muguras, pārejas kļuva lēzenākas, un viņiem daudzsološi pavērās ceļš uz rietumiem. Taču arī bēgļu spēki bija galā, un, palikuši bez pārtikas, viņi drīz vien kādu rītu netika vairs augšā. Smouks kaut kā piecē­lās, nokrita un rāpodams mēģināja sakurt uguni. Turpretī Labiskvi pūliņi bija veltīgi: viņa ikreiz saļima, zaudējusi pēdējos spēkus. Smouks noslīga viņai blakus, vārgi pa­smaidīdams par to, ka viņš kā uzvilkts cenšas iededzināt nevienam nevajadzīgu ugunskuru. Nebija jau ko gatavot, un diena arī bija silta. Egļu zaros šalca maigs vējiņš, un visur zem kūstošā sniega čalināja neredzamas urdziņas.

Labiskvi gulēja nekustīgi, gandrīz bez elpas, un Smou­kam bieži vien likās, ka viņa jau mirusi. Pēcpusdienā viņu iztraucēja no miega vāveres šmaukstināšana. Vilk­dams smago šauteni, viņš gumzāja pa ūdeņaino sniegu. Viņš gan rāpoja, gan cēlās kājās un, paspēris soli uz vāveres pusi, krita un nostiepās garšļaukus, bet dzīvnie­ciņš tikai dusmīgi šmaukstināja un nesteigdamies, it kā karsinādams Smouku, bēga prom. Viņam nebija spēka ātri izšaut, bet vāvere nevienu mirkli nesēdēja mierā. Dažbrīd Smouks nokrita kūstošajā sniegā un raudāja no nespēka. Citreiz dzīvības uguntiņa gandrīz vai apdzisa un pār Smouku sagruva tumsa. Viņš nezināja, cik ilgi nogulējis nesamaņā, bet, kad, drebēdams no aukstuma, pamodās, bija jau vakars — un slapjās drēbes bija piesa­lušas pie sērsnas. Vāvere bija nozudusi, un Smouks ar pēdējiem spēkiem aizvilkās atpakaļ pie Labiskvi. Viņš bija tik vārgs, ka visu nakti nogulēja kā nedzīvs un nekādi sapņi netraucēja viņu.

Saule jau bija uzlēkusi, tā pati vāvere šmaukstināja za­ros, kad Labiskvi rokas pieskāriens pamodināja Smouku.

— Uzliec roku man uz sirds, mīļais, — viņa sacīja skaidrā, bet tikko sadzirdamā, it kā tālā, tālā balsī. — Manā sirdī ir mīlestība, un tu to turi savā rokā.

Likās, bija pagājis krietns laiks, iekams viņa atkal ierunājās:

— Iegaumē, ka uz dienvidiem ceļa nav. Briežu ļaudis to labi zina. Rietumos… tur ir izeja… tu gandrīz jau esi sasniedzis to … tu sasniegsi…

Smouku atkal pārņēma nāves miegam līdzīgs stingums, bet Labiskvi vēlreiz pamodināja viņu.

— Noskūpsti mani uz lūpām, — viņa teica. — No­skūpsti, lai es varu mirt.

— Mēs mirsim kopā, mīļotā, — viņš atbildēja.

— Nē. — Ar gandrīz nemanāmu rokas kustību meitene lika Smoukam noklust, un, lai gan viņas balss bija tikko sadzirdama, Smouks tomēr saklausīja katru vārdu. Pa­taustījusi parkas kapuci, Labiskvi izvilka no tās un ielika viņam rokā maisiņu. — Bet tagad noskūpsti mani, mīļais. Noskūpsti mani uz lūpām un uzliec roku man uz sirds.

Viņi saplūda ilgā skūpstā, un Smouku atkal apņēma tumsa, bet, atguvis samaņu, viņš saprata, ka ir palicis viens un ka viņam ir jāmirst. Viņš gurdi priecājās, ka drīz jāmirst.

Smouks juta zem rokas maisiņu. Domās pasmaidījis par savu ziņkāri, viņš parāva auklu un attaisīja maisiņu. No tā izbira ēdamā drupačas. Nebija gabaliņa, ko viņš nepazītu, — to visu Labiskvi bija nozagusi pati sev: sen, jau tad, kad Makens bija pazaudējis miltu maisu, pietau­pītas maizes druskas, iekosti brieža gaļas kancīši un at­griezumi, nieru tauku krumsliņas, zaķa pakaļkāja, pat ne­aiztikta, baltās zebiekstes pakaļkāja un daļa no priekškā­jas, sniedzes kājiņas un spārniņš, ko Labiskvi bija tikai iekodusi, — nožēlojamas paliekas, traģiski atteikšanās un ziedošanās pierādījumi, kumosi, kurus briesmīgajam izsal- kurnam bija nozagusi viņas neizmērojami lielā mīlestība.

Neprātīgi iesmējies, Smouks visu to izgrūda sniegā un atkal iegrima nemaņas tumsā.

Viņš redzēja sapni. Jukona bija izžuvusi. Viņš klīda pa tās atsegto gultni starp dubļainām peļķēm un ledus sa- dragatām klintīm, uzlasīdams prāvus zelta tīrradņus. To smagums jau sāka Smouku nogurdināt, kad viņš atklāja, ka tīrradņi ir ēdami. Un viņš kāri ēda tos. Galu galā kāda jēga ir zeltam, ko cilvēki vērtē tik augstu, ja no tā nevar paēst?

Kad Smouks pamodās, bija pienākusi jauna diena. Ap­ziņa bija dīvaini skaidra. Skatienu vairs neaizsedza migla. Viņš vairs nejuta pazīstamo dreboņu visā ķermenī. Dzī­vības sula dzīslās likās dziedam, it kā tajās būtu ieplūdis pavasaris. Svētlaimīga sajūta pārņēma viņu. Smouks pa­griezās, lai pamodinātu Labiskvi, ieraudzīja viņu un atce­rējās visu. Viņš ar acīm meklēja sniegā izmētātās ēdiena atliekas. Tās bija pazudušas. Un viņš saprata, ka tie bi­juši viņa murgu, viņa sapņa tīrradņi. Murgos un sapnī Smouks bija pieņēmis dzīvības upuri no Labiskvi, kas bija ielikusi viņam rokā savu sirdi un atvērusi viņam acis uz sievieti un tās dvēseles noslēpumu.

Viņš jutās pārsteigts, ka var tik viegli kustēties, bija izbrīnījies, ka pietiek spēka aizvilkt ādās ievīstīto ķermeni līdz saulei atsegtajai nogāzei, ar cirvi pakapāt atkusušās smiltis un apbedīt Labiskvi zem nogruvuma.

Trīs dienas Smouks, palicis bez kripatas ēdamā, vilkšus vilkās uz rietumiem. Trešajā dienā viņš nokrita zem vien­tuļas egles, kas auga lielas, no ledus jau brīvas upes krastā, un saprata, ka tā ir Klondaika. Iekams Smouku pieveica aizmirstība, viņš paguva atraisīt savu nesamo, atvadīties no spožās pasaules un ietīstīties segās.

Viņu uzmodināja miegaina čirpstēšana. Bija jau krēsla. Egles zaros viņam virs galvas uz naktsguļu bija apmetu­šies baltie rubeņi. Skaudrais izsalkums lika viņam bez kavēšanās rīkoties, bet viņa kustības bija bezgala lēnas. Pagāja piecas minūtes, iekams viņam izdevās pielikt šau­teni pie pleca, un vēl piecas minūtes pagāja, iekams Smouks, guļot uz muguras un tēmējot taisni uz augšu, beidzot nospieda mēlīti. Viņš netrāpīja. Neviens putns ne­nokrita, bet neviens ari neaizlaidis. Tie samiegojušies bez­jēdzīgi knosījās un čabinājās. Smoukam sāpēja plecs. Otrs šāviens neizdevās tāpēc, ka, nospiežot mēlīti, viņš netīšām sarāvās aiz sāpēm. Vienā no trim pēdējām dienām viņš, jādomā, bija nokritis un sasitis plecu, kaut gan neatcerē­jās, kā tas noticis.

Rubeņi nebija aizlidojuši. Smouks vairākkārt salocīja segu un iebāza to starp labo roku un sānu. Atspiedis šau­tenes laidi pret šo ādu vīsteni, viņš izšāva vēlreiz, un no koka nokrita putns. Smouks badīgi paķēra medījumu, bet tas bija palicis tikpat kā bez gaļas. Lielkalibra lode bija atstājusi tikai saņurcītu spalvu pinkuli. Tomēr ru­beņi nebija aizspurguši, un viņš nosprieda tā: ja jau šaus, tad nekur citur kā tieši galvā. Tagad viņš tēmēja tikai galvā. Viņš lādēja vienā lādēšanā. Nošāva garām … Trā­pīja, un muļķa rubeņi, kam bija slinkums laisties prom, kā lietus krita viņam virsū, Smouks laupīja putniem dzīvību, lai varētu remdēt savu izsalkumu un paliktu dzīvs. To bija deviņi, un beidzot viņš nogrieza galvu devītajam, pēc tam gulēja, smējās un raudāja, pats nezinādams, kāpēc.

Pirmo rubeni viņš apēda jēlu. Pēc tam viņš apgūlās un aizmiga, un šī apēstā dzīvība atdeva dzīvību viņam. Nakts vidū Smouks, izsalkuma mocīts, pamodās, un viņam jau pietika spēka sakurt uguni. Līdz pašai rītausmai viņš cepa rubeņus un ēda, ar ilgi dīkā stāvējušajiem zobiem saberz­dams miltos trauslos kauliņus. Pēc tam viņš visu dienu gulēja, pamodās nakts vidū un atkal gulēja, kamēr saule pamodināja viņu.. «

Smouks pārsteigts ieraudzīja, ka uguns jautri sprēgā, aprīdama tikko piemestus žagarus, un ka malā uz oglēm, garaiņus laizdama, stāv nokvēpusi kafijkanna. Pie uguns­kura izstieptas rokas attālumā sēdēja Mazais, kūpināja no ietinamā papīra satītu smēķi un uzmanīgi vēroja draugu. Smouka lūpas sakustējās, bet rīkle likās aiz­žņaugta, un asaras draudēja nosmacēt viņu. Smouks iz­stiepa roku pēc papirosa un dziļi ievilka dūmus vēl un vēlreiz.

— Ilgi neesmu smēķējis, — viņš beidzot ierunājās klusā, rāmā balsī. — Ļoti ilgi.

— Edis arī neesi, tas pēc skata redzams, — rūcīgi pie­metināja Mazais.

Smouks pamāja ar galvu un parādīja uz visapkārt iz­mētātajām rubeņu spalvām.

— Nesen paēdu, — viņš teica. — Zini, es labprāt iedzertu tasi kafijas. Droši vien būšu aizmirsis tās garšu. Plāceņu un speķa garšu arī.

— Un pupas? — kārdinādams ievaicājās Mazais.

— Tās laikam garšotu debešķīgi. Es jūtu, ka atkal esmu pamatīgi izgribējies ēst.

Kamēr viens gatavoja ēst, bet otrs ieturēja maltīti, viņi īsos vārdos pastāstīja, kas ar katru noticis pēc viņu iz­šķiršanās.

— Klondaikā ledus vairs nebija drošs, — beigās teica Mazais, — mums vajadzēja nogaidīt, kamēr tas izies. Di­vas laivas, vēl seši vīri — īsti ķeneri, tu jau viņus pa­zīsti — un visa vajadzīgā mantība … Gājām žiberīgi, vie­tām stūmāmies ar kārtīm, vietām vilkām pa sausumu. Bet krācēs būtu iestrēguši uz veselu nedēļu. Tur es atstāju puišus, lai velk laivas pāri klintīm. Man bija tāda no­jauta, ka jāpasteidzas. Tā nu es sakrāmēju maisā ēdamo un gāju. Es zināju, ka atradīšu tevi tikko pie dzīvības.

Smouks pamāja ar galvu un cieši paspieda Mazajam roku.

— Labi, sāksim iet, — viņš teica.

— Ej ellē! — sašuta Mazais. — Mēs nekustēsim ne no vietas. Tev pāris dienu ir jāatpūšas un jāuzbarojas.

Smouks pašūpoja galvu.

— Kaut tu redzētu pats sevi! — sacīja Mazais.

Skats nebija nekāds patīkamais. Vietās, kur Smoukam

seja nebija noaugusi ar bārdu, tā no vairākkārtējas apsal­dēšanas bija melni sārta un kreveļaina. Vaigi bija iekri­tuši, un pat caur bārdu zem izspīlētās ādas varēja sare­dzēt zobus. Kauli uz pieres un ap dziļi iedubušajām acīm bija it kā ar bungu ādu apvilkti, pinkainā bārda, kam va­jadzēja būt zeltainai, bija pie ugunskuriem apsvilusi un vienos kvēpos.

— Liecies nu mierā! — teica Smouks. — Man ir jāiet.

— Bet tu tak esi nespēcīgs kā zīdainis. Tu nevari paiet. Un kāpēc tāda steiga?

— Mazais, es eju pēc tā, kas ir visdārgākais Klondaikā, un nevaru gaidīt. Tas ir viss. Sāc kravāties. Tā ir dārgākā manta visā pasaulē. Tā ir dārgāka par zelta ezeriem un zelta kalniem, dārgāka par piedzīvojumiem, gaļas ēšanu un lāču šaušanu.

Mazais sēdēja, iepletis acis no brīnumiem.

— Dieva dēļ, ko tas nozīmē? — viņš aizsmakušā balsī jautāja. — Vai tu neesi sajucis prātā?

— Nē, ar mani viss ir kārtībā. Varbūt cilvēkam ir jāpa­dzīvo ar tukšu vēderu, lai viņam atvērtos acis. Lai nu kā, bet es esmu redzējis kaut ko tādu, ko nebiju varējis pat nosapņot. Es zinu, kas ir sieviete … tagad zinu.

Mazais pavēra muti, viņa lūpas savilkās izsmējīgā smaidā, arī acis smējās.

— Lūdzu, nevajag, — mierīgi sacīja Smouks. — Tu ne­zini, bet es zinu.

Mazais savaldījās, un joks palika neizteikts.

— ITa, man nemaz nav jāmin, es tāpat zinu, kā viņu sauc. Visi aizgāja nosusināt Pārsteigumu ezeru, bet Džoja Gastela nekust. Kvern Dausonā un gaida, kad es aizvedīšu tevi. Bet, ja neaizvedīšu, viņa apzvērēja pārdot visu, kas viņai ir, nolīgt veselu armiju mednieku, doties uz Briežu zemi un izšķetināt zarnas vecajam Snesam un visai viņa bandai. Un, ja tu maķenīt pacietīsies, es sakra­vāšu mantas un iešu tev līdzi.