Spēle

I NODAĻA

Veikalā uz grīdas bija izritināti dažādu rakstu paklāji — jau pašā sākumā viņiem bija iepatikusies divi briselieši, par kuriem viņi jau grasījās izšķirties; taču acis kavējās arī pie desmitiem citu košum košo un ievilcināja strīdu starp kvēlo vēlēšanos un naudas maka saturu. Pats no­daļas vadītājs viņus apkalpoja, parādīdams viņiem godu,— pareizāk sakot, viņa saprata, ka gods tiek parādīts Džo, jo bija ievērojusi, ka lifta zēnam palika mute vajā, kad tas veda viņus augšup. Nepamanīts viņai nepalika arī puišeļa un pusaudžu neslēptais apbrīns pret Džo, kad viņi abi kopā pastaigājās pa savu kvartālu pilsētas rietumu daļā.

Nodaļas vadītāju paaicināja pie tālruņa, un viņas dvē­selē nopietnākas šaubas un bažas aizvirzīja otrā plānā krāšņo paklāju kārdinājumus un naudas maka apnicīgo atgādinājumu.

— Es nesaprotu, kas tevi tur valdzina, Džo, — viņa klusi sacīja, un uzstājība viņas balsī vedināja domāt, ka abi turpina pirmāk uzsāktu sarunu, kas ne pie kāda gala nebija novedusi. ,

Uz mirkli viņa zēniskajai sejai pārslīdēja ēna, kas tūliņ atkal pazuda, dodama vietu maigumam. Viņš bija vēl tīrais zēns un viņa meitenīte — divi pavisam jauni cil- vēkbērniņi uz dzīves sliekšņa, kuri devušies īrēt dzīvokli un pirkt paklājus.

— Kālab tu raizējies? — viņš jautāja. — Tā taču ir pēdējā reize, vispēdējā.

Džo viņai uzsmaidīja, taču viņa pamanīja tā lūpās ne­apzinātu, tikko jaušamu nožēlas nopūtu un, ar sievietes instinktu tiekdamās paturēt mīļoto vienīgi sev, baidījās no tā neaptveramā, kam bija tik stipra vara pār Džo.

— Tu taču zini, ka tikšanās ar O'Neilu man sagādāja pēdējo iemaksu par māju, — viņš turpināja. — Tā nasta man tagad no pleciem nost. Sī beidzamā cīņa ar Pontu man dos simt dolāru skaidrā — apaļu simtu, tas būs mums dzīves iesākšanai.

Viņa negribēja ielaisties aprēķinos.

— Bet tev tak patīk šī «Spēle», kā tu to sauc. Kādēļ?

Džo lāgā neprata izteikt savas domas vārdos. Viņš ru­nāja ar rokām, ar savu darbu, ar ķermeni un muskuļu rotaļu četrstūrainajā ringa; pastāstīt ar vārdiem par šā ringa burvību viņš neprata. Tomēr viņš mēģināja un, sā­kumā stomīdamies, centās izstāstīt, ko izjūt, bet ko nekad neanalizē sacīkšu laikā, īpaši, kad cīņa saspringst līdz pēdējai iespējai.

— Es zinu tikai to, Zenevjev, — nav nekā brīnišķīgāka, kā ringā izjust, ka esi ieguvis pilnīgu varu pār pretinieku, kad viņš grib tev dot triecienu te ar vienu, te ar otru dūri, bet tu ikreiz izvairies, kad esi pats viņam iebelzis un kad viņš sāk grīļoties un apķeras tev apkārt, un ties­nesis viņu atrauj nost, lai tu vari savu nodarīt līdz ga­lam, un visa māja kliedz un trako, un tu zini, ka esi uzvarētājs un esi cīnījies godīgi un uzvarējis tāpēc, ka esi labākais. Kad es tev saku …

Viņš spēji aprāvās, pats savas garās runas un Zenevje- vas baiļpilnā skatiena iztrūcināts. Kamēr viņš runāja, tā bija vērojusi viņa seju, līdz pašas sejā iegūla izbailes. Notēlodams cīņas kulmināciju, viņš gara acīm skatīja no­triekto pretinieku, rampas ugunis, rēcošo publiku un aiz­slīdēja tālu projām no Zenevjevas tādas dzīves mutulī, kuru viņa nespēja saprast un pret kuras neatturamo, drau­dīgo spēku viņas mīla šķita nožēlojama un vārga. Tas Džo, ko viņa pazina, kļuva tālāks, sāka gaist, līdz pazuda pavisam. Nebija vairs ne mundrās zēna sejas, ne maigo acu, ne mīļās mutes ar izliektajām lūpām un uzrautajiem kaktiņiem. Viņa skatījās vīrieša sejā — saltā, saspringtā, nekustīgā sejā; tēraudcieta mute, lūpas kā slazda aizvir- tnis; tēraudcietas acis, plaši ieplestas, vērīgas, un gaismai, kas tajās atspīdēja, bija tēraudciets atspulgs. Vīrieša seja, bet viņa līdz šim bija pazinusi tikai zēna seju. Šo te viņa nekad nebija redzējusi.

Un tomēr, par spīti bailēm, viņa juta mostamies arī lepnumu par mīļoto. Viņa vīrišķība, cīņā uzvaroša tēviņa vīrišķība neglābjami pievilka sievieti, modināja sievietes mūžseno, no paaudzes paaudzē mantoto tieksmi izraudzī­ties par biedru stiprāko vīrieti un balstīties pret viņa spēku kā pret sargājošu mūri. Zenevjeva nesaprata šo aizrauša­nos, kas turēja Džo savos valgos un šķita varenāka par viņa mīlu; un tomēr sievietes sirds izjuta saldmi apziņā, ka' viņas dēj, viņu mīlestības dēj Džo izšķīries par viņu, pametīs šo savu dzīves daļu un pēc šāvakara cīņas vairs nekad neies ringā.

— Misis Silversteinai nepatīk profesionālais bokss, — Zenevjeva sacīja. — Viņa ir gudra sieviete un necieš to ne acu galā.

Džo iecietīgi pasmaidīja, noslēpdams smeldzi, ko jau vairākkārt bija izjutis par to, ka Zenevjeva izrāda tik ne­pārprotamu nepatiku tieši pret to viņa raksturā un dzīvē, ar ko viņš visvairāk lepojas. Viņam tas nozīmēja panāku­mus un slavu, kas nopelnīta ar paša pūliņiem un sūru darbu; un tajā mirklī, kad viņš Zenevjevai piedāvāja sevi visu, labāko, kas viņā bija, viņš visvairāk lepojās, ka tieši to un vienīgi to var nolikt viņai pie kājām. Tā bija balva par paveikto, drošākā un skaistākā vīrišķības ķīla, ko vīrietis spēj piedāvāt, un bija pārliecināts, ka vienīgi tas dod viņam tiesības iegūt Zenevjevu. Bet viņa to nesaprata toreiz un nesaprata arī tagad, un viņš nevarēja nobrīnīties vien, kas gan cits piešķir viņam vērtību meitenes acīs.

— Misis Silversteina ir nejēga, vientiese un pļāpa, — viņš labsirdīgi noteica. — Ko viņa no tā saprot? Klausi, kad tev saku — tā ir laba spēle, turklāt veselīga, — viņš padomājis piebilda. — Paskaties uz mani! Tici, ka man jādzīvo ārkārtīgi tīri, lai saglabātu formu. Es dzīvoju daudz tīrāk nekā viņa vai viņas vecais, vai jebkurš no taviem paziņām — duša, noberzēšanās, treniņi, stingrs laika iedalījums, veselīga barība un nekādu cūcību —, es nedzeru un nesmēķēju, nedaru nekā tāda, kas varētu man kaitēt. Es dzīvoju tīrāk nekā tu, Zenevjev…

Tas patiesi tā ir, — viņš steidzās piebilst, pamanījis viņas sejā sašutumu. — Es nerunāju par ūdeni un ziepēm, nē, paskaties! — Viņš ar pirkstiem liegi, bet stingri ap­tvēra viņas delmu. — Maigs un mīksts, un tāda tu esi viscaur. Pavisam citāda nekā es. Patausti!

Viņš tik cieši piespieda meitenes pirkstu galus pie sava delma cietajiem muskuļiem, ka viņa sāpes saviebās.

— Tikpat ciets man ir viss augums, — viņš turpināja. — Saproti, to es saucu par tīrību. Katra muskuļu cīpsla un asins lāse ir tīra līdz pat kauliem, un arī tie ir tīri. Ne tikai ar ūdeni un ziepēm mazgāta āda, es esmu tīrs Caurcaurēm. Jūtos tīrs. Mans ķermenis zina, ka ir tīrs.

Kad rītos uzceļos un eju uz darbu, katrs asins piliens manī, katra cīpsliņa kliegti n kliedz, ka ir tīra. Ak, ja tu zinātu…

Viņš samulsis spēji apklusa, apjucis no savas neieras­tās daiļrunības. Vēl nekad mūžā viņš nebija jutis vaja­dzību tā izteikt savas domas, un vēl nekad nebija radies tik nopietns iemesls šādai vajadzībai. Bet pašreiz runa bija par Spēli, par ievērojamāko visā pasaulē, vai, pareizāk sakot, par to, kas bija ievērojamākais pasaulē līdz tai pēc­pusdienai, kad viņš nejauši iegriezās Silversteina kondi­torejā un viņa dzīvē piepeši parādījās Zenevjeva, aizēno­dama visu pārējo. Vēl gan visai neskaidri, tomēr viņš sāka apjaust aso konfliktu, kad jāizšķiras par sievieti vai karjeru, par īstu vīra darbu vai to, ko sieviete prasa no vīrieša. Bet viņš neprata vispārināt. Viņš redzēja vienīgi naidīgās galējības — dzīvo, reālo Zenevjevu un cēlo, ab­strakto, taču arī tikpat dzīvo Spēli. Viena nostājās pret otru, abas viņu sauca un aicināja; katra vilka uz savu pusi, un viņš, nespēdams izšķirties, bezspēcīgi peldēja pa straumi.

Džo vārdi pievērsa Zenevjevas skatienu viņa sejai, un viņa tīksmīgi vēroja gaišo ādu, skaidrās acis, vaigus, kas bija gludi un liegi kā meitenei. Viņa nespēja noliegt pa­tiesību Džo vārdos, bet tas viņā radīja vēl lielāku nepa­tiku. Viņa instinktīvi sacēlās pret šo Spēli, kas draudēja atņemt mīļoto, nolaupīja vismaz daļu no viņa. Tā bija sāncense, kuru viņa nespēja saprast. Ja sāncense būtu sieviete, cita meitene, viņa visu skaidri saprastu un zinātu, kā rīkoties. Bet pašreiz viņa tumsā un neizpratnē cīnījās ar pretinieci, par kuru nekā nezināja. Patiesība, ko viņa izjuta Džo vārdos, padarīja Spēli vēl draudīgāku.

Un pēkšņi viņa apjauta savu vājumu. Viņai kļuva skumji un gaužām žēl sevis. Viņa gribēja, lai Džo pieder viņai, pieder ar visu savu būtni, sievietes sirds nespēja ap­mierināties ar daļu; bet viņš brīžiem slīdēja projām, ne­bija saturams rokās tai, kas tiecās neizlaist viņu no sa­vām skavām. Viņai acīs sakāpa asaras, lūpas iedrebējās, un sakāve tūliņ pārvērtās uzvarā, viņas vājums piespieda visuvareno Spēli atkāpties.

— Neraudi, Zenevjev, neraudi! — zēns nožēlā sāka lūgties, kaut arī pats bija pavisam apjucis un samulsi­nāts. Viņa vīrieša saprāts neaptvēra viņas satraukumi^ bet viņas asaras lika aizmirst visu pārējo.

Viņa caur asarām piedodoši pasmaidīja, un viņš, kaut ari nejuzdamies vainīgs, tomēr jutās dzi|i aizkustināts. Viņš impulsīvi gribēja satvert meitenes roku, bet viņa tuvošanos atvairīja, dzedri atkāpdamās, tikai smaids acīs iestarojās vēl spožāk.

— Redzi, kur nāk misters Klauzens, — viņa ierunājās un ar īstu sievietes burvestību pavērās uz pienācēju skaidrām acīm, kurās vairs nebija ne drusciņas asaru mikluma.

— Jūs, Džo, laikam nodomājāt, ka es nekad vairs neat- griezīšos? — sacīja nodaļas vadītājs, cilvēks ar baltsārtu seju un gaužām korektu vaigu bārdu, kas bija nepārpro­tamā pretrunā ar mazajām, jautrajām ačelēm. — Nu, pa­skatīsimies— kur mēs palikām, hm, pie raksta, vai ne? — viņš rosīgi turpināja. — Šis rakstiņš jums iepaticies, vai nav tiesa? Jā, jā, es visu saprotu. Es uzsāku dzīvi, kad pelnīju četrpadsmit dolārus nedēļā. Pašu ligzdiņai taču gribas to vislabāko, kā nu ne! Protams, to es zinu, un šis maksā tikai septiņus centus vairāk, bet dārgāka manta vienmēr iznāk lētāk nekā lēta. Vai zināt, Džo, ko es izdarīšu, — viņš, balsi pieklusinādams, filantropijas uzplūdā sacīja, — bet tikai tādēļ, ka tas esat jūs, ne­viena cita labā es to nedarītu: atlaidīšu jums piecus cen­tus. Bet, — viņš sazvērnieciskā svinīgumā piebilda, — jūs nedrīkstat nevienam teikt, cik īstenībā esat samaksājis.

Cenā, protams, ietilpst arī iesaiņošana, iešūšana un nosūtīšana, — viņš paziņoja, kad Džo un Zenevjeva ap­spriedušies darīja viņam zināmu savu izvēli. — Un kad tad notiks pārvākšanās jaunajā ligzdiņā? — viņš apvai­cājās. — Kad papletīsiet spārnus un aizlidosiet? Rīt? Jau tik drīz? Brīnišķīgi! Brīnišķīgi!

Viņš jūsmīgi pavalbīja acis un tēvišķīgi uzsmaidīja jaunajam pārim.

Džo uz jautājumiem atbildēja atturīgi, un Zenevjeva kautri pietvīka; ne vienam, ne otram šī saruna nebija pa prātam. Ne tikai tādēļ, ka šis cilvēks pieskārās viņu per­soniskajai dzīvei un svētākajām jūtām, bet ari tādēļ, ka viņiem piemita kautrība un šķīstība, kas sīkpilsoņu aprin­dās tiktu uzskatīta par klīrību, bet ir raksturīga strād­nieku cilvēkiem, ja tie ilgojas pēc tīras, tikumiskas dzīves.

Misters Klauzens pavadīja viņus līdz liftam, izplūz- d-ams smaidos un aizbildnieciskā vēlībā, bet pārdevēji noskatījās pakaļ Džo slaidajam augumam.

— Bet šovakar, Džo? — misters Klauzens bailīgi ap­vaicājās, kad viņi jau gaidīja pie lifta. — Kā jūtaties? Cerat viņu pieveikt?

— Skaidrs, — Džo atbildēja, — nekad visā mūžā ne­esmu juties labāk.

— Jūs tātad esat formā? Labi! Labi! Es, saprotat, tikai iedomājos — jūs jau zināt, ha, lia! Cilvēks gatavojas kāzām; un viss pārējais — domāju, varbūt saspīlējums, hm, satraukums? Saprotat, nervi netur. Pats atceros, kā ir pirms kāzām. Bet jūs esat formā, vai ne? Protams. Nav vajadzības jums to vēl jautāt. Ha, ha! Labu veiksmi, manu zēn! Zinu, ka uzvarēsiet. Nekad neesmu par to šaubījies, skaidrs, skaidrs.

Uz redzēšanos, mis Pričarde, — viņš sacīja Zenevjevai, galanti palīdzēdams tai iekāpt liftā. — Ceru, ka jūs bieži mūs apmeklēsiet. Es ļoti priecāšos, patiesi, ļoti priecā­šos, ticiet man!

— Visi tevi sauc par Džo, — viņa, lejup braucot, pār­metoši sacīja. — Kādēļ viņi tevi nesauc par misteru Flemingu? Tā būtu pieklājīgāk.

Bet viņš stingi raudzījās uz lifta zēnu un, likās, ne­maz nedzirdēja viņas vārdus.

— Kas tev notika, Džo? — viņa vaicāja ar tādu apzi­nātu maigumu balsī, kuram viņš nespēja pretoties.

— Ak, nekas, — viņš atteica, — es tikai domāju un — kaut ko vēlējos.

— Vēlējies? Ko? — Viņas dūdošanā skanēja neatvai­rāms vilinājums, un skatiens laupītu spēku stiprākam vīram nekā Džo, tomēr viņš nepacēla acu.

Taču tad apņēmīgi palūkojās viņai tieši acīs.

— Es vēlējos, lai tu vienu vienīgu reizi redzētu mani cīnāmies.

Viņa nepatikā atrāvās, un Džo seja sadrūma. Zenevje­vai prātā skaudri iedzēla doma, ka sāncense atkal spie­žas starp viņu un mīļoto un velk Džo uz savu pusi.

— Es, es labprāt, — viņa ar piepūli steigšus attrauca, cenzdamās parādīt to iejūtību, ar kuru var uzvarēt vis­stiprākos vīriešus un kura noliec vīru galvas pie sieviešu krūtīm.

— Tu patiesi gribi?

Viņš atkal pacēla skatienu un ielūkojās viņai acīs. Viņa saprata Džo uzbudinājumu. Tas bija izaicinājums, lai pārbaudītu viņas mīlu.

— Tas būtu ievērojamākais mirklis manā mūžā, — viņš vienkārši noteica.

Varbūt tas bija mīlestības spēks, vēlēšanās parādīt viņam to līdzjūtību, kuras viņš alka, varbūt kārdinājums sastapties aci pret aci ar Spēli un to iepazīt, bet varbūt arī vilinājums piedzīvot kaut ko interesantu, vilinājums, kas izlauzās cauri viņas vienmuļās dzīves ietvariem; lai nu bija kā būdams, viņā uzpaloja īsts pārdrošības vil­nis, un viņa tikpat vienkārši atbildēja:

— Esmu ar mieru!

— Es neticēju, ka tu būsi ar mieru, citādi nemaz ne­būtu tev to lūdzis, — viņš atzinās, kad viņi izgāja uz ielas.

— Vai tad nevar? — viņa jautāja, bīdamās, ka dros­mīgā apņēmība varētu izgaist.

— O, es varētu to izkārtot, domāju tikai, ka tu pati negribēsi.

Domāju, ka tu pati negribēsi, — viņš atkārtoja, vēl ne­spēdams atgūties, kad palīdzēja viņai iekāpt tramvajā un meklēja kabatā naudu biļetēm.