Spēle

VI NODAĻA

Nodunēja gongs sestajam raundam, un abi bokseri de­vās viens otram pretī, uz ķermeņiem vēl spīguļoja ūdens lāses. Ponta aizdrāzās lielu gabalu pāri ringam, gribē­dams uzbrukt pretiniekam, pirms tas pilnīgi atguvis spē­kus. Bet Džo bija izturējis, spēki bija atgriezušies, viņš jutās ar katru mirkli stiprāks. Viņš atvairīja vairākus negantus triecienus un tad sita pats tā, ka Ponta lidot aizlidoja. Džo juta kārdinājumu sekot pretiniekam, taču izgudrēm laikā atjēdzās un apmierinājās ar aizsar­dzību un aizsegu no viesuļvētras, ko bija izraisījis viņa sitiens.

Cīņa turpinājās tāpat kā sākumā — Džo aizstāvējās, Ponta uzbruka. Bet Ponta vairs nebija savā elementā. Viņš vairs nespēja diktēt. Jebkurā mirklī, pat vistrakākajā uzbrukumā pretinieks tagad prata izmanīties tā, lai viņu sasniegtu. Džo savu spēku lietoja taupīgi. Uz Pontas des­mit sitieniem viņš atbildēja ar vienu, bet šis viens parasti trāpīja. Ponta bija pārāks uzbrukumos, tomēr nespēja vairs viņam nekā nodarīt, turpretī Džo tīģerīgie triecieni bija ko vērts. Tie vēl vairāk uzkurināja Pontas niknumu. Viņam vairs nebija spēka uzbrukt ar to iznīcinošo zvēris- kumu, kas bija tik raksturīgs sākumā.

Tad cīņā notika lūzums. Publika to tūliņ pamanīja, pat Zenevjevai tas nepalika apslēpts devītā raunda sākumā. Džo pārgāja uzbrukumā. Klinčos tagad viņš trieca preti­niekam ar dūri pa jostas vietu, atmaksādams ar tiem pa­šiem nežēlīgajiem sitieniem pa nierēm, kādus bija saņēmis. To viņš darīja vienreiz katrā klinčā, bet belza ar visu spēku un nevienā klinčā neizlaida šo sitienu. Pārtraukuma brīžos viņš trieca dūri Pontam pakrūtē, trāpīja ar āķi tam žokli vai raidīja taisno sitienu pret muti. Tiklīdz Ponta gribēja atsākt senāko viesuļuzbrukumu, Džo palēcās sānis un ieņēma aizsargpozīciju.

Tā aizritēja divi raundi, tāpat pagāja vēl trešais, taču Pontas spēks, kaut arī jūtami atlaidies, tik ātri vis nezuda. Džo uzdevums bija pretinieku nogurdināt, pie tam ne ar vienu vai desmit sitieniem, bet ar sitienu pēc sitiena bez­galīgā sērijā, kamēr milža neiedomājamais spēks būs izdeldēts. Pontam nebija neviena atelpas mirkļa. Džo vi­ņam sekoja soli solī, visu laiku bija dzirdams viņa kreisās kājas piesitiens uz brezenta — dip, dip, dip. Tad nāca pēkšņs tīģera lēciens, zibenīgs sitiens vai sitienu krusa, pēc tam ātra atraušanās atpakaļ, un ^ad kreisā kāja atkal dipēja uz priekšu. Kad Ponta brāzās savos mežonīgajos uzbrukumos, Džo ātri pārgāja aizsegā, bet tikai tādēļ, lai no jauna mestos uz priekšu, kreisā kāja atkal nodejoja savu dip, dip, dip, kad viņš triecās virsū pretiniekam.

Ponta pamazām kļuva šļauganāks. Pūlim tas šķita sen gaidītais un paredzētais iznākums.

— Urrā, Džo! — publika auroja apbrīnā un sajūsmā.

— Kauns ņemt naudu par tādu cīņu! — pūlis ņirgājās. — Kāpēc tu viņu neapēd, Ponta? Grāb ciet un ēd nost!

Minūti ilgajos atpūtas brīžos Pontas sekundanti noņē­mās ap viņu dedzīgāk nekā iepriekš. Viņu aukstasinīgā uzticēšanās Pontas neizsmeļamajam spēkam bija pievilta. Zenevjeva vēroja viņu pūliņus un satraukumu, vienlaikus klausīdamās, kā bālais sekundants brīdina Džo.

— Nesteidzies, — viņš sacīja. — Tev viņš ir rokā, tikai nesteidzies! Esmu redzējis viņu cīnāmies. Viņš vienmēr pietaupa vienu sitienu, kamēr noskaita līdz pēdējai sekun­dei. Esmu redzējis viņu nokautā, bet pēc tam pielecam kājās un gāžamies virsū ar tādu pašu spēku. Redzēju, kā viņš boksējās ar Mikiju Selevanu. Sis sešas reizes no­gāza Pontu zemē — kā tikai slienas kājās, atkal zemē un tad mirkli ievilka elpu. Bet Ponta tūliņ gāž šim pa žokli, un Mikijs tikai pēc divām minūtēm atver acis un prasa, kas notiek. Tātad esi uzmanīgs! Neaizraujies ar to, ka tev pašreiz laimējas! Man ieguldīta naudiņa šai spēlē, bet es neticēšu uzvarai, līdz nebūs noskaitīta pēdējā sekunde.

Ponta tika aplaistīts ar ūdeni. Kad atskanēja gongs, viens no sekundantiem vēl uzgāza viņam uz galvas vese­las pudeles saturu. Ponta triecās uz ringa vidu, un sekun­dants ar visu pudeli paskrējās viņam vēl dažus soļus līdzi. Tiesnesis uzbrēca sekundantam, tas steidzās prom no ringa un skriedams pameta pudeli. Tā gabaliņu pari­poja, ūdens izlija uz brezenta, tad tiesnesis ar kāju aiz­spēra pudeli projām.

Iepriekšējos raundos Zenevjeva nebija redzējusi Džo seju pārvēršamies tādu, kādu viņa to no rīta bija ierau­dzījusi universālveikalā. Dažbrīd viņa seja bija gluži zē­niska; dažbrīd, pārciešot mežonīgos uzbrukumus, tā bija sakritusies un pelēka; vēlāk, kad Džo par visu vari cīnī­jās, lai izturētu, un glābās ar klinčiem, tajā bija pazibē­jusi viltīga izteiksme. Bet tagad, kad pašam vairs bries­mas nedraudēja un cīņas gaitu diktēja viņš, tā pārvērtās par īstu boksera seju. Zenevjeva to redzēja un nodrebēja. Džo likās aizgājis bezgala tālu no viņas. Zenevjeva bija domājusi, ka pazīst Džo, pazīst viņu līdz sirds dzijumiem un spēj novaldīt savā plaukstā; bet šo viņa nepazina — šo tērauda seju, tērauda muti, šīs tērauda acis, kurās zibēja tērauda atspulgs. Viņai tā šķita kā atriebes eņģeļa bezkaislīgā seja, kas atspoguļo vienīgi dieva gribu.

Ponta vēlreiz grasījās izmēģināt savu pirmāko viesuļ- uzbrukumu, bet tika apturēts ar belzienu pa muti. Džo viņu vajāja neatvairāmi, bez mitas, neļaudams ne mirkli atjēgties. Raunds, trīspadsmitais pēc skaita, beidzās ar uzbrukumu Pontas stūrī. Viņš arī pats mēģināja uzbrukt, bet tika notriekts uz ceļiem, palika sakņupis, līdz tiesnesis noskaitīja deviņas sekundes, tad meklēja glābiņu klinčā, bet saņēma četrus Džo briesmīgos belzienus pakrūtē un līdz ar gonga iedunēšanos atmuguriski, smagi elsdams, iekrita sava sekundanta rokās.

Džo aizskrēja pāri ringam pats uz savu stūri.

— Šoreiz viņš man būs rokā, — Džo teica savam se­kundantam.

— Skaidrs, ka šoreiz tev viņš jādabū, — sekundants atbildēja. — Viņu var glābt tikai nejauša laime. Skaties ar abām acīm!

Džo pieliecās uz priekšu, sasprindzināja kājas lēcienam kā ātrskrējējs pirms starta. Viņš gaidīja gongu. Tiklīdz tas granda, viņš zibenīgi šāvās uz priekšu pāri ringam, saķerdams Pontu, kamēr tas, pieceldamies no ķebļa, vēl atradās savu sekundantu vidū. Un turpat, starp abiem se­kundantiem, viņš notrieca Pontu ar labās rokas sitienu. Tiklīdz Ponta izrausās no spaiņa, ķebļu un sekundantu jūkļa, Džo notrieca viņu zemē. Un Ponta nogāzās vēl trešo reizi, pirms bija ticis ārā pats no sava stūra.

Tagad Džo bija kļuvis par īstu viesuļvētru. Zenevjeva atcerējās viņa vārdus «Skaties tikai, gan tu redzēsi, kad es sākšu uzbrukt». Arī publika to zināja. Visi bija pie- traukušies kājās, visi kliedza pilnā rīklē. Tas bija pūļa asinskārais rēciens, un Zenevjeva iedomājās, ka tā droši vien gaudo vilki. Un, kaut gan viņa lepojās ar mīļotā uzvaru, sirdī tomēr iezagās arī līdzcietība pret Pontu.

Veltīgi viņš pūlējās aizsargāties, atrast aizsardzības pozīciju vai aizsegu, pieliekties, meklēt mirkļa glābiņu klinčā. šis mirklis viņam tika liegts. Viņš saņēma nok- daunu pēc nokdauna. Džo notrieca viņu uz brezenta atmu­guriski, sāniski, belza klinča laikā un atšķiršanas mir­kļos — bērtin bēra pār viņu asus, nežēlīgus sitienus, kas aptumšoja viņa smadzenes un laupīja muskuļiem spēku. Viņš tika ietriekts stūros, mests pret virvēm un, kad atlēca atpakaļ, ar jaunu sitienu atkal triekts pret virvēm. Viņš nevarīgi belza mežonīgus sitienus tukšumā. Viņā vairs nebija nekā cilvēciska. Tas bija plēsīgs zvērs, kas rēca un trakoja, un bija nolemts iznīcībai. Džo viņu nogāza ceļos, bet Ponta neļāva noskaitīt sekundes līdz galam, streipu­ļodams pieslējās kājās, lai saņemtu sitienu pa muti un ietenterētu virvēs.

Ārprātīgā piepūlē elsdams, krākdams, atkāpdamies, ar stiklainām acīm un aizrāvušos elpu, reizē grotesks un varonīgs, ar pēdējiem izmisuma spēkiem cenzdamies pie­kļūt pretiniekam, viņš tika trenkāts pa ringu. Un tajā mirklī Džo kāja paslīdēja uz slapjā brezenta. Ponta asiņu pārplūdušām acīm to redzēja un saprata, ka viņa brīdis pienācis. Viņš sakopoja visus atlikušos spēkus zibenīgam izšķirošajam triecienam. Tanī mirklī, kad Džo paslīdēja, Ponta deva viņam labi notēmētu sitienu pa zodu. Zenev­jeva redzēja Džo muskuļus atslābstam, kamēr viņš vēl lidoja pa gaisu, un tad dzirdēja galvas dobjo atsišanos pret brezentu.

Publikas rēcieni apklusa vienā mirklī. Tiesnesis, pārlie­cies pār nekustīgo ķermeni, skaitīja sekundes. Ponta sa­grīļojās un saļima uz ceļiem. Tad ar mokām piecēlās kā­jās un, šurpu turpu šūpodamies, neprātīgā naidā pavērās uz publiku. Kājas viņam ļodzījās un grīļojās; aizrīdamies viņš centās tikt pie elpas. Viņš sasvērās atmuguriski un, tikai sagrābjot virves, paglābās no kritiena. Tur viņš pa­lika, saļimis pilnīgā bezspēkā, uz krūtīm sagumušu galvu, līdz tiesnesis noskaitīja liktenīgo desmito sekundi un ar roku norādīja uz viņu kā uzvarētāju.

Aplausus viņš nesagaidīja. Un kā rāpulis izlīda pa virvju apakšu saviem sekundantiem rokās, kuri palīdzēja viņam piecelties un aizveda viņu pa šauro eju publikā. Džo pa­lika, kur bija nokritis. Sekundanti viņu ienesa ringa stūrī un nolika uz ķebļa. Ringā sāka pulcēties ziņkārīgie, bet policists, kas jau bija klāt, tos rupji raidīja projām.

Zenevjeva vēl joprojām sēdēja pie spraugas sienā. Viņa sevišķi neuztraucās. Viņas mīļotais nokautēts. Tā, pro­tams, viņam būs smaga vilšanās, un Zenevjeva juta viņam līdzi; bet tas arī bija viss. Zināmā mērā viņa pat noprie­cājās. Spēle viņu pievīlusi, turpmāk viņš piederēs viņai vien. Viņa bija no Džo šo to dzirdējusi par nokautiem. Reizēm tie esot tik smagi, ka bokseri labu laiku nespējot atgūties. Uztraukties viņa sāka tikai tad, kad dzirdēja sekundantus saucam pēc ārsta.

Džo šļaugano ķermeni iznesa pa virvju apakšu uz plat­formu un līdz ar to no Zenevjevas redzes loka. Tad at­sprāga vaļā ģērbtuves durvis un istabiņā ienāca vairāki vīrieši. Viņi nesa Džo. Tie viņu nolika uz netīrās grīdas, tikai viņa galvu viens sekundants balstīja sev klēpī. Šķita, ka Zenevjevas klātbūtne nevienu nepārsteidza. Viņa pie­gāja pie Džo un nometās tam blakus uz ceļiem. Acis vi­ņam bija ciet, lūpas viegli pavērušās. Slapjie mati salipuši šķipsnās uz sejas. Viņa pacēla Džo roku. Tā bija smaga, un viņai kļuva baisi, jūtot, ka tajā nav dzīvības. Pēkšņi viņa ielūkojās sekundantu un visu pārējo vīriešu sejās. Tie izskatījās izbijušies, visi, izņemot vienu, kurš klusā balsī drausmīgi lādējās. Viņa vēlreiz pacēla acis un ierau­dzēja blakus stāvam Silversteinu. Arī tas izskatījās pār­bijies. Viņš draudzīgi uzlika roku Zenevjevai uz pleca un. līdzjūtīgi to saspieda.

šī līdzjūtība Zenevjevu iztrūcināja. Viņai apreiba galva. Cilvēki sarosījās, jo ģērbtuvē kāds ienāca. Ienācējs tuvo­jās, bargi pavēlēdams:

— Ejiet ārā! Ejiet ārā! Atbrīvojiet istabu!

Vairāki vīrieši klusēdami paklausīja.

— Kas jūs esat? — viņš strupi noprasīja Zenevjevai. — Žēlīgā debess, tā taču ir meitene!

— Pareizi, tā ir meitene, — ierunājās kāds puisis, kurā Zenevjeva pazina savu pavadoni.

— Un kas jūs esat? — Ienācējs nikni pavērās pret Sil- versteinu.

— Esmu kopā ar viņu, — tas stūrgalvīgi atbildēja.

— Tā meitene pie viņa strādā, — paskaidroja puisis, — viss ir kārtībā, neraizējieties!

Ienācējs kaut ko norūca un nometās ce|os. Viņš pār­vilka ar roku pār Džo miklo galvu, atkal kaut ko noņur­dēja un piecēlās kājās.

— Te man nav ko darīt, — viņš noteica, — sūtiet pēc slimnīcas ratiem!

No šī mirkļa Zenevjevai viss pārvērtās par sapni. Var­būt viņa bija zaudējusi samaņu, to viņa nezināja; bet kā­dēļ gan Silversteins, aplicis roku apkārt, viņu balstīja? Visas sejas likās izplūdušas un nereālas. Nesakarīgi vārdi no sarunām ieskanējās viņai ausīs. Jaunais puisis, kas bija viņu atvedis šurp, runāja kaut ko par žurnālistiem.

— Tagad tavs vārds būs visās avīzēs, — viņa it kā no tāluma dzirdēja Silversteinu sakām un apzinājās tikai, ka noraidoši papurina galvu.

Likās, ka parādās jaunas sejas, un viņa redzēja, kā Džo uz brezenta nestuvēm iznesa ārā. Silversteins pogāja vi­ņai ciet garo mēteli un aizvilka apkakli sejai priekšā. Tad viņa juta salto nakts gaisu pie vaigiem un, palūkojusies uz augšu, ieraudzīja spožas, saltas zvaigznes. Viņa sa- guma kādā sēdeklī. Silversteins atradās viņai blakus. Tur­pat bija arī Džo, kas vēl joprojām gulēja uz nestuvēm, viņa kailajam ķermenim bija pārklāta sega; bija tur arī cilvēks zilā mundierī; tas laipni viņai kaut ko sacīja, bet viņa nesaprata ne vārda. Klabēja zirgu pakavi, viņi naktī kaut kur brauca.

Pēc tam — gaisma, balsis un jodoforma smaka. Tā lai­kam ir slimnīca — viņa nodomāja — un tas operāciju galds, un tam apkārt ārsti. Viņi izmeklēja Džo. Viens no ārstiem tumšām acīm un tumšu bārdu, pēc izskata ārzem­nieks, kas bija noliecies pār Džo, izslējās taisni.

— Savā mūžā neesmu nekā tamlīdzīga redzējis, — viņš sacīja otram ārstam, — visa galvaskausa aizmugures daļa.

Zenevjevas lūpas kaisa un kalta, rīkli žņaudza necie­šamas sāpes. Bet kādēļ viņa neraud? Vajadzētu raudāt, viņa juta, ka vajadzētu. Otrā pusē šaurajai gultai stāvēja Lotija (jauna aina murgainajā sapnī) un raudāja. Kāds runāja kaut ko par nāves letarģiju. Nevis ārsts, kas izska­tījās pēc ārzemnieka, bet kāds cits. Vienalga, kas to teica.

Cik varētu būt pulkstenis? Un it kā par atbildi viņa logu rūtis pamanīja palsu rītausmas krēslu.

— Šodien vajadzēja būt mūsu kāzām, — viņa teica Lo> tijai.

— Nerunā, nerunā! — gultiņas otrā pusē ievaidējās Džo māsa un iešņukstējās vēl skaļāk.

Tās nu tātad bija beigas visam — paklājiem, iedzīvei, noīrētajai mājiņai, satikšanās brīžiem un pastaigām, skaistajām, zvaigžņotajām naktīm, mīlestības burvībai, laimei mīlēt un tikt mīlētai. Cik briesmīga gan ir šī Spēle, ko viņa nespēj saprast, ar kādu briesmīgu spēku tā sa­grābj vīriešu dvēseles, cik ņirdzīga tā var būt un node­vīga; ar saviem kārdinājumiem, risku un solījumiem tā satracina visu asinis un padara sievieti nožēlojamu, ne­ļauj viņai kļūt vīrietim par visu un vienīgo, atstāj viņai tikai laika kavēkļa lomu; sievietei viņš veltī savu maigumu un rūpes, acumirkļa jūtu uzplūdus, bet Spēlei atdod die­nas un naktis, savu smadzeņu un roku spēku, pacietīgo darbu un lielākos pūliņus; viss dzīvības spēks tiek atdots ilgotajai, kārotajai Spēlei.

Silversteins palīdzēja Zenevjevai piecelties. Viņa pade­vīgi paklausīja, vēl neatjēgusies no murga. Saņēmis mei­teni aiz rokas, viņš veda to uz durvju pusi.

— Kāpēc tu viņu nenoskūpstīji? — iesaucās Lotija, un viņas tumšajās acīs versmoja sāpes un niknums.

Zenevjeva paklausīgi noliecās pār stingo augumu un piespieda muti vēl siltajām lūpām. Durvis pavērās, un viņa nokļuva citā istabā. Tur stāvēja misis Silversteina dusmīgu skatienu, kurā iezibējās atriebīga dzirksts, kad viņa ieraudzīja Zenevjevu vīrieša drēbēs.

Silversteins lūdzoši paskatījās uz sievu, bet tā rāva vaļā savu:

— Nu, ko es tev sacīju? Ko es sacīju? Vajadzēja tev draudzēties ar bokseri! Nu tevi vazās pa visām avīzēm! Iet uz sacīkstēm — puikas drēbēs! Ak tu, mazā palaistuve! Ak tu, bezkauņa! Ak tu…

Asaru straumē, kas sāka plūst, viņai aizslāpa balss, un, izstiepusi resnās rokas, neveikla un smieklīga, tomēr mā­tes svētās mīlas apgarota, viņa pieklurnburoja pie meite­nes, kas neteica ne vārda, un piespieda to pie krūtīm. Šņukstēdama viņa šļupstēja neizprotamus, mīļus vārdus, šūpodamās šurp un turp un ar smago roku glāstīdama Zenevjevas plecu.