Spēle

IV NODAĻA

Ženevjeva metās pie spraugas un, pa to paraudzījusies, redzeja,_ka atrodas pie paša ringa. Viņa to varēja pilnīgi pārredzēt, tikai daļa publikas palika noslēpta skatienam. Ringu spoži apgaismoja gāzes radziņu ķekars. Viņa no­sprieda, ka pirmajā rindā sēdošie vīri, kuriem bija sprau- kusies garām, ir pilsētas avīžu korespondenti, jo viņiem priekšā bija papīrs un zīmuļi. Viens zelēja košļājamo gu­miju. Abās aizmugures rindās viņa sazīmēja ugunsdzē­sējus no tuvējā depo un dažus policistus formas tērpā. Pirmās rindas vidū starp reportieriem sēdēja jaunais po­licijas iecirkņa priekšnieks. Zenevjeva satrūkās, ieraudzī­jusi ringa otrā malā misteru Klauzenu. Sārti balts, ar cienīgu vaigu bārdu — viņš gaužām nopietns sēdēja tieši pretī ringam. Dažus solus tālāk, arī tieši pretī, viņa sa­skatīja misteru Silversteinu, kura grumbainā seja bija satraukumā pietvīkusi.

Sīki aplausi sveica vairākus jaunus puišus, kas, kreklos izmetušies, ar spaiņiem, pudelēm un dvieļiem rokā izlīda pa virvju apakšu un pārgāja pāri ringam uz pretējo stūri. Viens apsēdās uz ķebļa un atlaidās pret virvēm. Zenevjeva redzēja, ka viņam kājās brezenta čības, bet mugurā biezs, balts svīteris. Pa to laiku otra grupa ieņēma stūri, kas atradās viņai pavisam klāt. Atskanēja skaļāki aplausi, un viņa ieraudzīja uz ķebļa sēžam Džo, vēl joprojām peld- mētelī, brūnās īso matu cirtas bija tikai pāris soļu atstatu.

Jauns cilvēks melnā uzvalkā, kuplu matu ērkuli un ne­iedomājami augstu, sastīvinātu krekla apkaklīti izgāja ringa vidū un pacēla roku.

— Džentlmeņus lūdz nesmēķēti — viņš uzsauca.

Viņa pūliņi tika atalgoti ar murdoņu un svilpieniem, un Zenevjeva sašutusi redzēja, ka neviens ir nedomā paklau­sīt. Kamēr jauneklis runāja, misters Klauzens turēja pirk­stos degošu sērkociņu un mierīgi aizkūpināja cigāru. Ze­nevjeva viņu šajā mirklī ienīda. Kā lai viņas Džo cīnās tādā gaisā? Viņa pati, mierīgi sēdēdama, tikko spēja elpot.

Izsaucējs piegāja pie Džo. Tas piecēlās. Nometis peld- mēteli, Džo izgāja ringa vidū — gluži kails, tikai kājās seklas audekla čības un ap gurniem šauras, baltas sporta biksītes. Zenevjeva nolaida acis. Viņa bija viena pati, bez lieciniekiem, tomēr vaigi iekvēlojās kaunā, ieraugot mīļotā skaisto, kailo augumu. Taču tūliņ viņa atkal palūkojās turp, juzdamās vainīga, jo zināja, ka ir grēks tā skatīties un izjust līksmi. Satraukums, kas viņu pārņēma, un kaislā tieksme, kas vilktin vilka pie Džo, noteikti bija grēcīga. Bet tas bija brīnišķīgs grēks,, un viņa nenovērsa acu. Velti veco sievu morāle viņu nosodīja. Pirmatnējais instinkts, iedzimtais grēks, pati daba guva virsroku. Viņā iešalkojās visu pagātnes laikmeta māšu klusie čuksti, nedzimušu bērnu brēcieni. Tikai viņa to neapzinājās. Viņa apzinājās vienīgi, ka tas ir grēks, un lepni atmeta galvu sadumpo­jusies, bez nožēlas nolēmusi iztukšot grēka kausu līdz dibenam.

Viņa nekad nebija domājusi par to, kas slēpjas zem drēbēm. Viņas iztēlē nebija priekšstata par ķermeni, kas sniedzas tālāk par rokām un seju. Viņai — drēbēs tērptas civilizācijas bērnam — drēbes nozīmēja pašu cilvēku. Vī­riešu dzimums viņas acīs bija apģērbtu divkājainu cilts ar rokām, seju un matiem apaugušu galvu. Domājot par Džo, viņas gara acīm tūliņ parādījās apģērbts Džo ar meitenes vaigiem, zilām acīm un cirtainiem matiem, bet katrā ziņā apģērbts. Un te nu viņš stāvēja gandrīz gluži kails, skaists kā dievs žilbinoši baltā gaismā. Zenevjeva pēkšņi atskārta, ka dievu pastāvīgi iztēlojusies kā miglā tītu kailu būtni, un mīļotā pielīdzināšana dievam viņu pārbiedēja. Viņai sāka likties, ka grēks jau pārvēršas par svētuma zaimošanu un pulgošanu.

Gaumi, ko bija veidojušas lētas reprodukcijas, pārmāca iekšējā sajūta, kas sacīja, ka te viņa redz skaistumu un brīnumu. Viņai aizvien bija paticis Džo izskats, bet tas bija drēbēs tērptais ārējais izskats, un bija licies, ka mī­ļoto tik pievilcīgu padara glītais tērps un prasme labi ģērbties. Nekad viņai pat prātā nebija ienācis, ka zem apģērba var slēpties kaut kas tamlīdzīgs. Tas viņu paga­lam samulsināja. Džo āda bija balta kā sievietei, tikai daudz maigāka, zīdaināka, nebija apaugusi ar matiem, kas noslāpētu balto vizmojumu. To Zenevjeva redzēja, bet par visu pārējo — auguma skaisto veidojumu, harmoniju un muskuļoto skaistumu izjuta tīksmīgu prieku, pati ne­zinādama, kādēļ. No viņa dvesa skaidrība un grācija. Seja atgādināja kameju, un smaidā pavērtās lūpas padarīja to ļoti zēnīgu.

Viņš paskatījās uz publiku un uzsmaidīja tai, kad iz­saucējs, uzlicis roku viņam uz pleca, paziņoja:

— Džo Flemings, Vestoklendas lepnums.

Uzbrāzmoja suminājumu un aplausu vētra, un Zenev­jeva izdzirda jūsmīgus saucienus: «Hei, Džo! Hei, Džo!» Vīri nevarēja vien rimties viņu sveikt.

Džo aizgāja atpakaļ savā vietā. Nekad vēl Zenevjevai viņš nebija šķitis mazāk līdzināmies profesionālam bok­serim kā šajā brīdī. Viņam bija pārāk miermīlīgas acis;

ne acīs, ne sejā nebija nekā dzīvnieciska, augums pārlieku trausls, balts un gluds, un seja pārlieku zēniska, jauka un apgarota. Viņa nemācēja ar lietpratēja acīm novērtēt krū- šukurvja apjomu, platās nāsis un plaušu tilpumu, musku­ļus zem zīdainā seguma — enerģijas avotus, kas radīti iznīcināšanai. Zenevjevai viņš šķita kā Drēzdenes porce­lāns, ar kuru jāapietas maigi un saudzīgi, jo no pirmā rupjā pieskāriena tas var sadrupt gabalu gabalos.

Džons Ponta, novilcis balto svīteri, ko divi sekundanti viņam palīdzēja pārstīvēt pār galvu, arī iegāja ringa vidū. Pametusi acis uz viņu, Zenevjeva pārbijās. Jā, tas bija bokseris — zvērs ar šauru pieri, mazām ačelēm zem kuplu uzacu biezokņa, plakanu degunu, biezām lūpām, drūmu muti. Viņam bija liels, četrstūrains zods, resns vērša kakls, un īsie, taisnie mati iztrūcinātajai Zenevjevai atgādināja meža cūkas sarus. Nežēlība un zvēriskums — mežonīgs, pirmatnējs, drausmīgs radījums. Melnīgsnējo ādu sedza biezi noauguši mati, kas uz krūtīm un kamiešiem bija sa­vēlušies kā suņa vilna. Pontam bija ļoti platas krūtis, resni lieli un milzīgi muskuļi, bet trūka harmonijas. Mus­kuļi bija kumpaini, viss augums spēcīgs, mezglots, pārmē­rīgais spēks tajā bija izdzēsis skaistumu.

— Džons Ponta, Rietumu Piekrastes sporta klubs, — iepazīstināja izsaucējs.

Viņu apsveica pašķidri aplausi. Bija acīm redzams, ka publikas simpātijas pieder Džo.

— Sadod viņam, Ponta! Ēd viņu nost! Ed nost! — mur­doņā izdalījās viena balss.

Tai atbildēja nicinoši izsaucieni un zobgalīgas piezīmes. Pontam tas nepatika, jo, ejot atpakaļ uz savu stūri, drūmā mute pavērās niknā ņirgā. Viņš izskatījās pārāk mežonīgs, lai iemantotu publikas labvēlību. Pūlis izjuta pret viņu instinktīvu nepatiku. Viņš bija kā dzīvnieks bez saprāta un gara, bīstams šausmonis, līdzīgs tīģerim vai čūskai, šausmonis, ko vajadzētu ieslodzīt būrī, nevis ļaut tam staigāt brīvībā.

Ponta pats juta, ka nepatīk publikai. Viņš bija kā zvērs mednieku ielenkumā, tāpēc blenza uz tiem ļaunām acīm. Sīkais Silversteins, kas nupat jūsmīgi bija saucis Džo vārdu, saduga no Pontas skatiena, nodrebēja kā karsonī, un sauciens viņam iestrēdza rīklē un noslāpa. Zenevjeva ievēroja šo mazo starpspēli, un, kad Pontas acis pārslī­dēja visam naidnieku lokam un beidzot sastapās ar viņējām, ari viņa sarāvās un nodrebēja. Nākamajā mirklī tās jau bija viņai pāri un apstājās pie Džo. Viņai likās, ka Ponta tīšām uzkurina sevī niknumu. Džo uz skatienu at­bildēja ar mīlīgām zēna acīm, bet viņa seja kļuva no­pietna.

Izsaucējs pa to laiku ieveda ringa vidū trešo dalīb­nieku — kreklos izmetušos lādzīga izskata jaunekli.

— Šis ir Edijs Džonss, kas tiesās sacīkstes, — viņš iepazīstināja.

— Hei, sveiks, Edij! — publika sauca, skaļi aplaudē­jot, un Zenevjeva saprata, ka arī šis puisis ir skatītāju mīlulis.

Sekundanti palīdzēja abiem bokseriem uzvilkt cimdus, un viens no Pontas vīriem piegāja un pārbaudīja Džo cim­dus, pirms viņam tos uzmauca rokās. Izsaucējs paaicināja cīnītājus ringa vidū. Sekundanti viņiem sekoja, un iznāca visai iespaidīga grupa — Džo un Ponta, pagriezušies viens pret otru, tiesnesis vidū, sekundanti, uzlikuši rokas viens otram uz pleciem, galvas pastiepuši uz priekšu. Ties­nesis sāka runāt, un visi uzmanīgi klausījās.

Tad grupa izšķīrās. Ringā atkal ienāca izsaucējs.

— Džo Fleminga svars ir simt divdesmit astoņas mār­ciņas, — viņš paziņoja. — Džonam Pontam — simt četr­desmit. Cīņa turpināsies, kamēr viena roka brīva; izejot no klinča, katram pašam jāuzmanās. Atgādinu publikai, ka bokseri cīnīsies līdz izšķirošam rezultātam. Mūsu klubs neizšķirtu cīņu neatzīst.

Tad viņš izlīda pa virvju apakšu un nolēca no ringa. Abos stūros sekundanti savāca ķebļus un spaiņus un arī atstāja ringu pa virvju apakšu. Ringā palika tikai abi bok­seri un tiesnesis. Nodārdēja gongs. Bokseri strauji devās uz centru. Pastiepuši uz priekšu labo roku, viņi ļāva tām mirkli palikt kopā sveicienā. Tad Ponta tūliņ sāka ar labo un kreiso roku mežonīgu uzbrukumu, bet Džo izvairījās, atlēkdams atpakaļ. Kā no lingas izšauts akmens Ponta metās Džo pakaļ un uzbruka.

Cīņa bija sākusies. Zenevjeva skatījās, plaukstu pie krūtīm piespiedusi. Viņu satrauca Pontas straujais uzbru­kums un belzieni, kas bira cits aiz cita. Viņai likās, ka Džo tūliņ būs pagalam. Brīžiem viņa nemaz nespēja sa­skatīt tā seju, kas pazuda cimdu ņirboņā. Toties viņa dzir­dēja sitienu dobjo troksni, un pēc katra būkšķa viņai pa­krūtē sakāpa nelabums. Viņa nezināja, ka šīs skaņas rodas, cimdam atsitoties pret cimdu vai pret pretinieka plecu, un ka tās nekādu postu nodarīt nespēj.

Un tad viņa pēkšņi atskārta, ka cīņā iestājies lūzums. Abi bokseri bija cieši saķērušies kopā; neviena sitiena vairs. Zenevjeva saprata, ka tas ir klinčs, kuru Džo kād­reiz bija pieminējis. Ponta centās atbrīvoties, bet Džo nelaida viņu vaļā. Tiesnesis uzsauca:

— Pārtraukti

Džo mēģināja atraisīties, bet pa to laiku Pontam bija izdevies atsvabināt vienu roku, un Džo atjaunoja klinču, lai izvairītos no belziena. Taču Zenevjeva ievēroja, ka šo­reiz Džo cimds ir piespiests Pontam pie mutes un zoda un pēc tiesneša otrreizējā sauciena: — Pārtraukti — Džo atsita pretinieka galvu atpakaļ un pats palēca nost.

Uz īsu mirkli Zenevjevai nekas neaizsedza skatu uz mī­ļoto. Viņš bija kreiso kāju mazliet izspēris uz priekšu, ceļus nedaudz saliecis, galvu nodūris, ierāvis plecu aiz­segā. Rokas viņš turēja gatavībā tiklab uzbrukumam, kā aizsardzībai. Muskuļi bija saspringti, un, kad viņš pakus­tējās, Zenevjeva redzēja tos slīdam, savelkamies un lokā­mies, it kā zem baltās ādas atrastos dzīvi radījumi.

Taču Ponta atkal metās viņam virsū — un Džo cīnījās, cik spēka. Viņš sarāvās vēl vairāk, savilka visu ķermeni vienā kamolā un aizsargājās ar dūrēm, elkoņiem un apakš­delmiem. Sitieni bira kā krusa, un Zenevjevai šķita, ka teju, teju viņš būs sadauzīts līdz nāvei. Bet viņš uztvēra belzienus ar cimdiem un pleciem, šūpodamies kā vētras locīts koks, kamēr publika sajūsmā aplaudēja. Tikai tad, kad Zenevjeva izprata, ko nozīmē aplausi, redzēja Silver- steinu izslejamies no vietas un ārprātīgā sajūsmā gavi­lējam, izdzirda no daudzām rīklēm saucienus: «Džo! Va­reni! Turies!» — viņa atģida, ka Džo nemaz nav līdz nāvei sakauts, bet turas godam. Mirkli pa mirklim viņš iznira, lai tūdaļ atkal pazustu Pontas uzbrukuma viesulī.