Spēle

II NODAĻA

Ženevjeva un Džo bija aristokrāti savā strādnieku vidē. Viņi bija pratuši palikt sirdī skaidri un neskarti apkār­tējā nabadzībā un samaitātībā. Pašcieņa un vēlēšanās pēc skaistākas, tīrākas dzīves bija atturējusi viņus no saplūšanas ar apkārtni. Draugus iemantot viņiem nebija viegli; ne vienam, ne otram arī nebija īsti tuva drauga, tāda, ar kuru varētu dalīties visā. Viņi abi bija sabiedris­kas dabas, tomēr palika vientuļi, jo nebūtu spējuši dzīvot atbilstoši savai dabai, saglabājot ilgas pēc tīras, kārtīgas dzīves.

Retā strādnieku meitene dzīvoja tik noslēgti no pasau­les kā Zenevjeva. Skarbā, pat rupjā vidē viņa izauga pasargāta no visa neķītrā un brutālā. Viņa redzēja tikai to, ko pati vēlējās redzēt, un vēlējās redzēt vienīgi labo, bez pūlēm, gluži instinktīvi izvairīdamās no dzīves rup­jības un piedauzības. Jau kopš bērnības viņa bija piera­dusi pie vientulības. Ģimenē viņa bija vienīgais bērns un kopa slimo māti, tādēļ nepiedalījās apkārtējo bērnu rotaļās un draiskulībās uz ielas. Tēvs bija kantorists, maigas dabas mazasinīgs cilvēks šaurām, iekritušām krū­tīm, liels mājās sēdētājs, kuram iedzimts biklums neļāva nodibināt kontaktu ar cilvēkiem, toties mājās viņš prata radīt jauku, maiguma piestrāvotu atmosfēru.

Jau divpadsmit gadu vecumā kļuvusi par apaļu bāreni, Zenevjeva tūliņ pēc tēva bērēm pārcēlās pie Silverstei- niem, kas dzīvoja otrā stāvā virs savas konditorejas; tur šo lādzīgo ļautiņu aprūpē viņa nopelnīja sev iztiku un drēbes, palīdzot veikalā. Silversteiniem kristīgo meitene bija ļoti noderīga, jo sabata dienās ticība viņiem aiz­liedza pašiem tirgoties.

Klusajā, necilajā veikaliņā viņa sešos gados pieauga par jaunavu. Paziņu Zenevjevai bija maz. Viņa pat ne­atrada sev draudzeni, jo nesastapa nevienas piemērotas meitenes. Viņa nesagājās arī ar apkārtnes puišiem, kā to darīja citas meitenes, sasniegušas piecpadsmit gadu ve­cumu. Kaimiņu meičas viņu dēvēja par «uzpūtīgo lelli» un, kaut arī neieredzēja skaistuma un atturības dēļ, to­mēr izturējās pret viņu ar respektu. Puiši viņu sauca par «Firziķīti», gan tikai paslepus, cits ar citu sarunā­joties, jo baidījās izraisīt meiteņu dusmas par to, ka bi­jībā gandrīz vai pielūdza Zenevjevu kā noslēpumaini daiļu un nesasniedzamu būtni.

Viņa patiesi bija skaista. Cēlusies no senas amerikāņu dzimtas, viņa bija viens no tiem retajiem, brīnumaina­jiem ziediem, kas reižu reizēm izplaukst strādnieku vidē, par spīti senčiem un apkārtnei, bez jebkāda redzama pamata un izskaidrojuma. Skaista bija viņas sejas krāsa, kur asiņu sārtums tik daiļi rotājās ādas baltumā, ka deva viņai pilnīgas tiesības uz iesauku «Firziķītis». Skaisti bija pareizie sejas vaibsti un tikpat skaista katra līnija viņas graciozajā, meitenīgajā augumā. Viņa bija rāma kustībās, klusu balsi un ar iedzimtu gaumi labi ģērbties — jeb­kuras drānas, ko viņa uzvilka mugurā, tikai vēl uzsvēra viņas daiļumu un rimto pašcieņu. Turklāt Zenevjeva bija ļoti sievišķīga, liega, maiga un pieķērīga, viņā jau bija nojaušama nākamās sievas un mātes kaislā mīla. Taču šīs īpašības gadiem ilgi viņā snauda, gaidīdamas parādā­mies īsto draugu.

Tad kādā karstā sestdienas pēcpusdienā Silversteinu konditorejā ienāca Džo, lai atspirdzinātos ar glāzi krēm- sodas. Ženevjeva nebija pamanījusi viņu ienākam, jo pat­laban apkalpoja citu pircēju — gadus sešus vai septiņus

vecu puišeli, kas dziļā nopietnībā apsvēra, ko pirkt, stā­vēdams pie letes, kur dāsnā klāstā bija izlikti dažādi sal­dumi ar kopīgu cenrādi: «Pieci gabali par pieciem cen­tiem».

Viņa bija dzirdējusi ienākušo pircēju sakām:

— Vienu glāzi krēmsodas, lūdzu, — un pajautājusi: «Ar kādu sīrupu?» — nemaz nepalūkodamās ienācēja sejā. Jāteic, viņa vispār nebija radusi ievērot jaunus vīriešus. Viņos bija kaut kas tāds, ko Zenevjeva nesa­prata. No puišu skatieniem viņa samulsa, pati nesapraz­dama, kādēļ; jaunekļi bija neaptēsti un neuzvedīgi, un viņai tas nepatika. Līdz šim vīrietis vēl nebija skāris viņas iztēli. Puiši, ko gadījās redzēt, viņu nevaldzināja, viņa tos pat lāgā nepamanīja. īsi sakot, ja Zenevjevai jautātu, kādēļ vīrieši vispār ir pasaulē, viņa nebūtu pra­tusi atbildēt.

Iepildīdama glāzē sīrupu, viņa neviļus ielūkojās Džo sejā, un viņai tā tūdaļ iepatikās. Nākamajā mirklī arī viņš pacēla acis, bet viņa savējās novērsa un pagriezās pret gāzētā ūdens tvertni. Taču, piepildot glāzi, viņai at­kal iegribējās palūkoties uz svešinieku, bet ne vairāk par īsu mirklīti, jo šoreiz viņa sastapās ar jaunā cilvēka skatienu, kas meklēja viņējo, un tajā bija tik neslēpta interese, ka viņa strauji aizgriezās.

Zenevjeva jutās ļoti pārsteigta, ka viņai tā iepaticies vīrietis. «Kāds jauks zēns,» viņa nevainīgi nodomāja, instinktīvi cenzdamās atbrīvoties no pievilcības spēka, kas viņu valdzināja un nebija izskaidrojams ar glītu ārieni vien. «Ak, viņš nemaz nav tik jauks,» viņa lūkoja sev iegalvot, nolikdama jauneklim priekšā glāzi, saņem­dama samaksai sudraba naudas gabalu un trešo reizi paraudzīdamās viņam acīs. Viņas vārdu krājums nebija bagāts, un viņa neprata no tā ikreiz izvēlēties pareizos. Taču vīrišķība jaunekļa sejā spieda viņu domāt, ka «jauks» nebūtu īstais vārds. «Tātad viņš ir glīts,» iešāvās prātā, kad viņa atkal nodūra acis. Bet par glītiem mēdz dēvēt visus izskatīgus vīriešus, tādēļ arī šis vārds ne­šķita piemērots. Lai nu būtu kā būdams, tomēr bija patī­kami uz viņu skatīties, un viņa samulsusi juta, ka ne­atvairāmi vēlas allaž no jauna paskatīties uz svešo puisi.

Arī Džo likās, ka viņš nekad nav redzējis neko līdzīgu šai meitenei aiz letes. Viņš gan dabas likumus zināja labāk un tūliņ būtu pratis atbildēt, kādēļ pasaulē ir sievietes, tomēr ari viņa dzīvē sievietei līdz šim vēl nebija piešķirta vieta. Tāpat kā Zenevjeva nebija domājusi par vīriešiem, arī viņa iztēle vēl neprata izveidot sievietes tēlu. Bet pašlaik viena sāka viņu interesēt, un tā bija 2enevjeva. Viņam pat sapņos nebija rādījies, ka pasaulē varētu būt tik daija meitene, un viņš nespēja vairs no­vērst acu no tās. Taču ikreiz, kad viņš uz to palūkojās un viņu acis sastapās, viņam sirdī dīvaini iesmeldzās, un viņš būtu novērsis skatienu, ja vien meitene pati tūliņ nebūtu nodūrusi acis.

Bet, kad viņa beidzot pacēla galvu un mierīgi parau­dzījās Džo acīs, viņš pirmais novērsās — un vaigos viņam iesitās sārts tvīkums. Zenevjeva nebija tik stipri samulsusi, turklāt prata to daudz labāk noslēpt. Arī viņa juta sirdī līdz šim nepazītu satraukumu, bet ārēji sagla­bāja ierasto atturību un nopietnību. Turpretī Džo mulsa acīm redzami un izskatījās aizkustinoši neveikls.

Neviens no viņiem nepazina mīlestību, un vienīgais, ko viņi izjuta, bija nevaldāma vēlēšanās raudzīties vienam uz otru. Abi bija bikli un satraukti un tiecās viens pie otra ar to pārvarīgo spēku, kas liek savienoties diviem ķīmiskiem elementiem. Viņš spēlējās ar karotīti, pār glāzi nolīcis, sarka un bālēja, tomēr nespēja piecelties un iet projām; viņa runāja klusā balsī, nodūra acis un neglāb­jami sapina puisi savas burvestības tīmekļos.

Taču viņš nevarēja mūžam palikt sēžam pie krēmsodas glāzes, pat neuzdrošinādamies palūgt otru. Tādēļ viņš pameta Zenevjevu veikalā it kā nomoda sapnī, bet pats izgāja uz ielas kā mēnessērdzīgs. Zenevjeva visu pieva­kari nodzīvoja kā sapnī un saprata, ka ir iemīlējusies. Džo klājās grūtāk. Viņš apjēdza vienīgi to, ka gribētu vēl un vēl skatīties meitenes sejā. Tālāk viņš savās do­mās netika, turklāt jāteic, tās nemaz nebija domas, bet drīzāk gan neskaidras, neizprotamas ilgas. No šīm ilgām glābiņa nebija nekur. Tās mocīja viņu bez mitas, un kon­ditoreja un meitene aiz letes neizgāja viņam no prāta ne brīdi. Viņš pūlējās nomākt šīs ilgas. Bija bail un kauns iet vēlreiz uz konditoreju. Bailes viņš centās at­taisnot, mierinot sevi ar domu: «Es neesmu piemērots pielūdzējs dāmai.» Ne vienreiz, bet desmitiem reižu viņš atkārtoja šo teikumu, bet tas nenieka nelīdzēja. Un ne­dēļas vidū kādu vakaru pēc darba viņš no jauna iegrie­zās konditorejā. Viņš gan centās ieiet nevērīgi, it kā gluži nejauši, taču visa viņa būtne pauda milzīgo gribas piepūli, kas lika kājām it kā ar varu nest augumu uz priekšu. Viņš izturējās biklāk un neveiklāk kā jebkad. Zenevjeva turpretī bija rimta kā vienmēr, kaut gan sirdi uzvilnīja varens satraukums. Džo nespēja izteikt gandrīz ne vārda, nomurmināja pasūtījumu, bailīgi pavērās pulk­stenī, trakā steigā izdzēra krēmsodu un projām bija.

Zenevjeva no aizvainojuma bezmaz apraudājās. Tik nie­cīgs atalgojums par četru dienu gaidām, turklāt apzino­ties, ka esi iemīlējusies! Viņa joprojām bija pārliecināta, ka viņš ir jauks, gaužām jauks zēns, taču viņam neva­jadzēja tik nejēdzīgi ātri steigties projām. Bet Džo ne­bija vēl ticis pat līdz ielas stūrim, kad jau vēlējās iet atpakaļ pie viņas. Viņš gribēja uz meiteni tikai parau­dzīties. Viņam pat prātā neienāca doma par mīlestību. Mīlestība? Tas laikam ir tā, ka puiši iziet ar meitenēm pastaigāties. Bet viņš… Ilgas sāka rnocīt arvien skaud- rāk, līdz beidzot viņš saprata, ka tieši to vēlas arī viņš. Vēlas meiteni redzēt, visu laiku viņu vērot, un tas viss būtu iespējams, ja viņi kopā izietu pastaigāties. «Droši vien,» viņš domāja, «tieši tādēļ puiši nedēļas nogalē iziet kopā ar meitenēm.» Senāk viņš šīs pastaigas bija uzska­tījis par zināmu rituālu, kuram drīz seko kāzas. Nu viņš izprata šās paražas dziļāko jēgu, tiecās darīt to pašu un nonāca pie secinājuma, ka ir iemīlējies. Beidzot viņi abi bija vienādās domās un gala iznākums vienīgais iespējamais — Zenevjevas kaimiņi nevarēja brīnumiem vien nobrīnīties, kad viņa izgāja pastaigā ar Džo.

Viņi abi bija paskopi vārdos, un tādēļ cerēšanās ieilga. Uz viņa pielūgsmi meitene atbildēja ar rāmu atturību, un tikai acis staroja mīlā, kaut gan viņa savā meitenes kautrībā būtu apslāpējusi arī šo gaismu, ja būtu zinājusi, ka tajā skaidrāk par skaidru atspoguļojas viņas sirds. Vārdi «mīļais» un «mīļotā» viņiem šķita drausmīgi intīmi, un pagāja krietns laiks, kamēr viņi pie tiem pierada; arī vēlāk viņi atšķirībā no daudziem citiem pāriem sevišķi neizplūda mīlas apliecinājumos. Ilgi viņiem pietika ar kopīgām pastaigām vakaros vai pasēdēšanu līdzās parkā uz sola, stundām neizrunājot ne vārda, tikai lūkojoties viens otram acīs, kur zvaigžņu vārajā gaismā nebija iespējams izlasīt nekā tāda, kas varētu aizvainot viņu bik­lumu vai izraisīt nemieru.

Neviens bruņinieks pret savu dāmu neprastu izturēties uzmanīgāk un smalkjūtīgāk kā Džo pret Zenevjevu. Ejot kopā pa ielu, viņš allaž centās iet ārmalā, jo bija kaut kur dzirdējis, ka tā esot jādara, un, ja, šķērsojot ielu, viņam pagadījās nokļūt aplamajā pusē, viņš aši palika Zenevjevai soli aiz muguras, lai tūliņ atkal ieņemtu savu vietu ārmalā. Viņš nesa viņas iepirkumus un reiz, kad ceļā uznāca lietus, ari lietussargu. Viņš nekad nebija dzirdējis, ka sirdsdāmai jāsūta puķes, tādēļ sūtīja Zenev­jevai augļus. Tas viņam šķita saprātīgi. Augļi ir gar­šīgi. Ziedi viņam neienāca ne prātā, līdz kādu dienu viņš ieraudzīja meitenei matos baltu rozi. Tā aizvien no jauna pievilka viņa skatienu. Tie taču bija viņas mati, tādēļ ari zieds likās uzmanības vērts. Džo interesēja arī tas, ka viņa bija iedomājusies iespraust matos ziedu. Tādēļ viņš pamatīgi nopētīja rozi. Viņš atklāja, ka tas patiesi izskatās skaisti, un zieds viņam iepatikās. Džo prieks savukārt sajūsmināja meiteni, un mīlestība viņos ietrī­sējās ar jaunu spēku — viena zieda dēļ. Džo uzreiz kļuva par aizrautīgu puķu mīļotāju. Vienlaikus viņš atklāja jaunu iespēju parādīt mīļotajai uzmanību. Viņš nosūtīja Zenevjevai vijolīšu pušķi. Tā bija viņa paša izdoma. Ne­kad viņš nebija dzirdējis, ka vīrieši sūta sievietēm ziedus. Ziedus, cik viņam zināms, lietoja telpu rotāšanai un bē­rēs. Viņš sāka sūtīt Zenevjevai ziedus vai ik dienu un pats bija pārliecināts, ka tas ir viņa izgudrojums un neviens vīrietis līdz šim to nav darījis.

Viņš bikli dievināja Zenevjevu, un viņa tikpat bikli šo pielūgsmi pieņēma. Zenevjeva viņam bija skaidrības un labestības iemiesojums, lielākais svētums, kuru ne­drīkst aizskart pat ar pārlieku dedzīgu pielūgsmi. Viņa atšķīrās no visiem cilvēkiem, kurus Džo jel kad bija pa­zinis. Viņa nelīdzinājās citām meitenēm. Viņam pat prātā neienāca salīdzināt to ar savām māsām vai kāda drauga māsām. Viņa bija vairāk nekā meitene vai nekā sieviete vien. Viņa bija — nu, viņa bija Zenevjeva, augstāka būtne, radības brīnums.

Ari viņa pret Džo juta kaut ko līdzīgu. Sīkumos viņa spēja mīļoto vērtēt pat kritiski (turpretī viņš meitenē dievināja pašu pilnību, ir neiedomādamies kaut ko kriti­zēt), bet, vērtējot kopumā, viņa aizmirsa visus sīkumus un redzēja mīļotajā brīnumainu būtni, kas piešķīra viņas dzīvei jēgu un kā labā viņa būtu ar mieru nomirt, tāpat kā gribēja viņa labā dzīvot. Savos krāšņajos nomoda sapņos viņa bieži vien iztēlojās situāciju, kad, nomirdama mīļotā labā, atklāj viņam savu mīlu, ko dzīvodama ne­mūžam nespētu tik pilnīgi parādīt.

Viņu mīla bija kā liesma un kā rīta rasa. Alkas viņi nepazina, jo tā būtu bijusi zaimošana. Pilnīgs fizisks tuvums bija kaut kas tāds, par ko viņi neiedrošinājās pat dornāt. Un tomēr arī viņi iepazina saldkaisles vilināju­mus — pirkstgalu pieskārienu rokai vai plecam, īsus ro­kas spiedienus, retumis vieglu skūpsta dvesmu, satrau­cošo sajūtu, kad viņas mati piedūrās viņam pie vaiga vai viņas roka liegi atglauda cirtas no viņa pieres, šīs izjūtas viņi pazina un tomēr nezin kādēļ pat šajā mai­gumā un ilgās pēc lielākas tuvības nojauta kaut ko grē­cīgu.

Gadījās brīži, kad Zenevjevai neizsakami iegribējās ap­vīt rokas ap Džo kaklu, ļaut pilnu vaļu savai mīlai, taču viņu allaž atturēja svēta bijība, šādos mirkļos meiteni mocīja ļaunas aizdomas, ka viņas dvēselē slēpjas neapzi­nāta tieksme pēc apgrēcības. Tas nebija labi, protams, nebija labi, ka viņā modās vēlēšanās tik maigi izturēties pret mīļoto. Kārtīgai meitenei tādas domas nedrīkstēja pat prātā ienākt. Tas nebūtu sievišķīgi. Ko gan Džo no­domātu, ja viņa to uzdrīkstētos? Ikreiz, iztēlojusies šādu drausmīgu ainu, viņa nodrebēja, tvīkdama apslēptā kaunā.

Ari Džo nespēja izvairīties no pašam nesaprotamām ilgām, pie kam spēcīgākā varbūt bija vēlēšanās nodarīt Zenevjevai sāpes. Kad pēc ilgiem un mokošiem pūliņiem viņš beidzot izcīnīja svētlaimes piepildījumu un drīkstēja apskaut meitenes vidukli, viņam uzmācās nepārvarama vēlme saspiest to no visa spēka, līdz Zenevjeva iekliegtos aiz sāpēm. Turklāt viņa dabā nepavisam nebija darīt pāri jel kādai dzīvai radībai. Pat ringā viņš nekad nesita pre­tiniekam šādā nolūkā. Ringā viņš piedalījās Spēlē, un tās mērķis bija notriekt pretinieku zemē un desmit sekun­des neļaut tam piecelties. Viņš nekad nesita tikai tādēļ, lai nodarītu sāpes; Spēles beigās tās bija neizbēgamas, bet īstenībā beigas nozīmēja kaut ko pavisam citu. Un tomēr, sēžot blakus mīļotajai meitenei, viņam gribējās nodarīt tai sāpes. Kādēļ, ja bija saņēmis Zenevjevas ro­kas locītavu, viņam uzmācās tieksme spiest to, līdz kauli nokrakst? To visu viņš nespēja izskaidrot un juta, ka atklājis sevī slēptu nežēlību, kāda viņam senāk pat sap­ņos nebija rādījusies.

Reiz atvadoties viņš apskāva meiteni un strauji pie­vilka to sev klāt. Viņas pārsteiguma un sāpju kliedziens atskurbināja Džo, un viņš palika stāvam galīgi apjucis, tomēr pār augumu pārskrēja vieglas trīsas un viņu pār­ņēma neapjausta laime. Ari Zenevjeva notrīsēja. Ari viņu aplaimoja neapvaldīto skavu izraisītās sāpes; un atkal viņu nomāca grēka apziņa, kaut arī viņa neapjauta, kāds ir šis grēks un kādēļ tas ir grēks.

Drīz vien, jau pašā viņu draudzības sākumā, pienāca diena, kad Silversteins savā konditorejā nejauši ierau­dzīja Džo un brīnumos iepleta acis kā timpas. Un pēc Džo aiziešanas misis Silversteina deva pilnu vāju savām mātes jūtām, nolādēdama visus profesionālos bokserus, bet jo sevišķi Džo Flemingu. Silversteins veltīgi centās nomierināt savu niknuma pārņemto laulāto draudzeni. Bet viņa sirdi varēja remdēt vienīgi, izgāžot dusmas. Viņai gan bija mātes jūtas, bet nebija mātes tiesību.

Ženevjeva no visa uztvēra tikai lāstus; viņa dzirdēja tos platā straumē plūstam no vecās ebrejietes lūpām, bet bija pārāk satraukta, lai saprastu vārdu saturu. Džo, vi­ņas Džo bija profesionālais bokseris Džo Flemings. Tas bija drausmīgi, neiespējami, pārāk riebīgi, lai būtu ticams. Viņas Džo ar dzidrajām acīm, maigo, meitenīgo vaigu varētu būt kas būdams, tikai ne profesionāls bok­seris. Viņa nebija nekad nevienu bokseri redzējusi, bet Džo nepavisam nesaistījās ar viņas priekšstatu par ringa varoni — zvēru cilvēka izskatā, ar tīģera acīm un šauru pieres strēmeli. Protams, viņa bija dzirdējusi par Džo Flemingu — kurš tad Vestoklendā nezināja šo vārdu? — bet viņai nekad nebija ienācis prātā, ka tas varētu būt viņas Džo.

Atjēgusies no pirmā trieciena, viņa dzirdēja misis Sil- versteinas histērisko spiedzienu: «Atradusi, ar ko saie­ties — ar kausli!» Tad Silversteins sāka strīdēties ar sievu par slavu un neslavu, un tas viss attiecās uz Zenev- jevas iemīļoto.

— Bet viņš ir labs puika, — Silversteins aizstāvēja Džo. — Viņš prot naudu nopelnīt un prot to sagla­bāt.

— Un tu gribi man to iestāstīt! — misis Silversteina ķērca. — Ko tu zini? Kas tu esi par viszini? Pats tikai proti izšķiest naudu boksa sacīkstēs. Kas tev to visu samelsis? Nu, pasaki! Kā tev tas zināms?

— Ko es zinu, to zinu, — Silversteins iecirtīgi at­trauca; Zenevjeva vēl nekad nebija piedzīvojusi, ka viņš tā atbildētu, kad sieva apskaitusies.

— Viņam nomira tēvs, bet viņš aizgāja strādāt Hen- zena buru noliktavā. Viņam ir seši jaunāki brāļi un mā­sas. Viņš tiem kļuvis par īstu tēvu. Visu laiku strādā melnās miesās. Viņš tiem pērk gaļu un maizi, viņš maksā īri. Sestdienas vakarā pārnes mājās desmit dolārus. Hen- zens sāka viņam maksāt divpadsmit dolāru. Un ko viņš? Viņš ir kā tēvs, atnes naudu mājās un atdod mātei. Hen- zens sāka maksāt divdesmit dolārus, bet ko viņš? Nes uz mājām. Mazie brāļi un māsas iet skolā, viņiem ir labas drēbes un vairāk gaļas un maizes; mātei klājas labi, vi­ņai atkal acīs prieks — un viņa lepojas ar savu krietno dēlu Džo.

Un cik viņam skaists augums! Ach Gott, cik skaists! Stiprāks par vērsi, ātrāks par tīģeri, galva viņam auk­stāka par ledusskapi, un acis vienā mirklī spēj redzēt un aptvert visu. Viņš boksējās ar puišiem Henzena no­liktavā, boksējās ar veikala puišiem. Tad aizgāja uz klubu; tur viņš nolika gar zemi Spaideru, zibenīgi, ar vienu sitienu — gatavs pašā pirmajā reizē. Dabūja pie­cus dolārus — un ko viņš? Aiznes mājās mātei.

Viņš bieži cīnījies klubos, saņēmis daudz naudas — desmit dolārus, piecdesmit dolārus, simtu. Un ko viņš? Nu, pasaki! Tu domā, pameta darbu pie Henzena? Gāja ar puišiem uzdzīvot? Nekā! Viņš ir labs puika. Iet katru dienu darbā. Vakaros boksējas klubos. Reiz viņš man teica: «Kāpēc lai maksāju īri, Silverstein?» — man pašam viņš to teica. Un nemaz neklausījās, ko es atbildu, un nopirka mātei mājiņu. Visu laiku strādā pie Henzena, iet uz klubiem boksēties, lai var izmaksāt māju. Viņš ir nopircis māsām klavieres, sapircies tepiķus un bildes pie sienām. Un vēl es pateikšu, ka viņš ir godīgs. Slēdz derī­bas pats uz sevi, un tā ir laba zīme. Uz tādu bokseri, kas pats slēdz derības uz sevi, vienmēr arī citi var droši likt…

Pie šiem vārdiem misis Silversteina dobji ievaidejās aiz šausmām par dažādām azarta spēlēm, un viņas vīrs, apjēgdams, ka ar savu daiļrunību pāršāvis pār strīpu, ņēmās zvērēdams zvērēt, ka viņš derībās allaž laimējot.

— Un tas viss, pateicoties Džo Flemingam, — viņš nobeidza, — es vienmēr lieku uz viņu un vienmēr vinnēju.

Bet Zenevjevu un Džo pats liktenis bija radījis vienu otram, un nekas, pat šis drausmīgais atklājums nespēja viņus izšķirt. Veltīgi Zenevjeva pūlējās nocietināt savu sirdi pret viņu; viņa cīnījās pati pret sevi, ne pret Džo. Pati sev par brīnumu viņa izgudroja viņam tūkstoš aiz­bildinājumu, un viņš tās sirdij palika tikpat mīļš, cik bijis; viņa iegāja Džo dzīvē, lai turpmāk izlemtu mīļotā cilvēka likteni un, kā jau daždien sieviete, iegrozītu viņa dzīvi pēc sava prāta. Kopīgo nākotni Zenevjeva iztēlojās rožainās pārvērtībās, un viņas pirmā lielā uzvara bija no Džo izspiestais solījums izbeigt boksēšanos.

Un viņš, tāpat kā visi vīrieši, skriedams pakaļ mīlas sapnim un tvīkdams iegūt bezgala dārgo, pārpasaulīgo ilgoto būtni, bija padevies. Taču jau tai pašā brīdī, kad solījās, viņš sirds dziļumos nojauta, ka nemūžam nespēs atteikties no Spēles; kādreiz, nākotnē, pienāks diena, kad vajadzēs pie tās atgriezties. Acu priekšā viņam iznira māte, brāļi un māšeles ar savām neskaitāmajām vajadzī­bām, māja, kas jākrāso un jāremontē, nodevas un no­dokļi, viņa un Zenevjevas bērni, kas reiz būs, un dienas alga buru noliktavā. Bet jau pēc mirkļa viņš šo vīziju aiztrauca, kā parasti tiek aiztraukti šādi brīdinājumi, un viņš redzēja vairs tikai Zenevjevu, apjēdza vienīgi savas alkas pēc viņas, visas savas būtnes ilgu saucienu pēc vi­ņas; un viņš rāmi pakļāvās gribai, kas uzņēmās noteik­šanu pār viņa turpmāko dzīvi un rīcību.

Viņam bija divdesmit, viņai astoņpadsmit gadu — zēns un meitene, divi jauni cilvēki, kas nolemti sugas turpi­nāšanai, veselīgi un normāli, ar straujām asinīm; lai viņi gāja kurp iedami, pat sestdienas pastaigās pludmalē, kur cilvēki nepazina Džo, visu acis tomēr pastāvīgi kavējās pie viņiem. Viņš ar savu stalto augumu lieliski papildi­nāja meitenes daiļumu, ar savu spēku — viņas grāciju, ar vīrieša muskuļoto stāvu — viņas smalko veidojumu. Viņa godīgā, atklātā, svaigā seja ar tālu izvietotajām zilajām acīm pievilka dažas labas tādas sievietes ska­tienu, kura sabiedrībā stāvēja daudz augstāk par viņu. Džo pats šādus skatienus nepamanīja, tāpat ari neskaid­ros, gandrīz mātes maigumam līdzīgos vilinājumus, to­ties Zenevjeva tos drīz vien uztvēra un pareizi saprata; un ikreiz sirds viņai iepukstējās kvēlā tīksmē par to, ka Džo pieder viņai un viņa to cieši tur savās plaukstās.

Džo savukārt itin labi redzēja Zenevjevai raidītos vīriešu skatienus, un tie viņu ērcināja. Zenevjevai nepagāja secen arī tie, un viņa tos saprata labāk, nekā Džo spēja iedo­māties.