Spēle

V NODAĻA

Nodimdēja gongs. Likās, ka bokseri bija cīkstējušies vismaz pusstundu, taču no Džo paskaidrojumiem Zenev­jeva zināja, ka viss bija ildzis tikai trīs minūtes. Līdzko noskanēja gongs, Džo sekundanti zibenīgi ielīda pa virvju apakšu ringā un aizveda viņu stūrī, lai viņš varētu baudīt svētīto atpūtas minūti. Viens sekundants, notupies starp Džo izplestajām kājām, pacēla tās sev uz ceļiem un ņē­mās sparīgi masēt lielus. Džo sēdēja uz ķebļa, atgāzies pret virvju leņķi, galvu atmetis, rokas izpletis, lai atlaidi- nātu krūšukurvi. Platu muti viņš aizgūtnēm tvēra gaisu, ko divi sekundanti ar dvieļiem vēdināja viņam sejā, klau­sīdamies ceturtajā sekundantā, kurš klusi kaut ko runāja viņam pie pašas auss, vienlaikus ar sūkli noberzdams seju, plecus un krūtis.

Tikko šīs nodarbības bija galā (viss ilga tikai dažas sekundes), atkal noskanēja gongs, sekundanti ar saviem piederumiem velšus izvēlās pa virvju apakšu, un Džo un Ponta gāja viens otram pretī uz ringa vidu. Zenevjeva nebija zinājusi, ka minūte var būt tik īsa. Vienu mirkli viņai pat šķita, ka daļa minūtes nozagta, un viņā modās aizdomas, pašai nezinot, pret ko.

Ponta sāka uzbrukumu tikpat neganti kā pirmāk, rīko­damies te ar labo, te ar kreiso roku, un, kaut arī Džo prasmīgi atvairījās, uzbrukums tomēr bija tik spēcīgs, ka viņam vajadzēja pāris soļu atkāpties. Ponta ar īstu tīģera lēcienu metās viņam pakaļ. Lai nezaudētu līdzsvaru, Džo bija pastiepis uz priekšu vienu roku un izslējis galvu no plecu aizsega. Ponta sekoja viņam neiedomājami strauji un ar drausmīgu āķi trāpīja pa viņa neaizsargāto zodu. Džo saliecās uz priekšu, un Pontas dūre par mata pla­tumu nozibēja pār viņa pakausi. Tikko viņš izslējās, Ponta ar kreiso roku deva tiešu belzienu, kuram vajadzēja Džo pārlidināt pāri virvei. Atkal, par īsu sekundes daļiņu aiz­steigdamies priekšā Pontam, Džo sakņupa uz priekšu. Pontas dūre noslīdēja gar viņa lāpstiņu un ietriecās tukšā gaisā. To pašu Ponta atkārtoja ar labo roku, bet Džo paglābās, pāriedams klinčā.

Zenevjeva atviegloti nopūtās, viņas saspringtais augums atslāba, viņu pārņēma nespēks. Publika aplaudēja un tra­koja. Silversteins bija pielēcis kājās, kliedza, mētājās ar rokām, kā prātu zaudējis. Pat misters Klauzens no sajūs­mas pilnā rīklē bļāva kaut ko ausī savam kaimiņam.

Klinču izšķīra, un cīņa turpinājās. Džo aizstāvējās un lēkāja pa ringu, atvairīdams sitienus un kaut kā mēģinā­dams pārlaist uzbrukuma orkānu. Tikai retu reizi viņš pats trieca ar dūri pretiniekam, jo Pontam bija modra acs un aizstāvēties viņš prata tikpat veikli kā uzbrukt, turpre­tim Džo iespējas pastāvēt pret viņa drausmīgo enerģiju šķita gaužām niecīgas. Viņam atlika cerēt vienīgi uz to, ka Ponta drīz būs iztērējis spēkus.

Zenevjeva sāka brīnīties, kādēļ viņas mīļotais necīnās. Viņā modās dusmas. Viņai gribējās, lai Džo atriebjas šim necilvēkam par briesmīgo vajāšanu. Kad viņa jau pavi­sam zaudēja pacietību, radās izdevība, un Džo trieca ar dūri Pontam pa žokli. Viņa redzēja Pontas galvu sagrī­ļojamies, uz lūpām tam parādījās asinis. Sitiens un ska­tītāju jūsmīgie auri Pontu neprātīgi saniknoja. Viņš metās uz priekšu kā traks. Iepriekšējie uzbrukumi bija tīrais nieks salīdzinājumā ar to, kas nu sākās. Viņš nedeva Džo iespēju dot otru belzienu. Džo vajadzēja laist darbā visu veiklību, lai izturētu šo vētru, ko pats bija izraisījis, nemi­tīgi vajadzēja aizstāvēties un meklēt glābiņu un drošību klinčos.

Taču klinčs nesolīja ne glābiņu, ne drošību. Katrs klinča mirklis prasīja neatslābstošu modrību, bet izšķiršana no­zīmēja vēl lielākas briesmas. Zenevjevu mazliet uzjautri­nāja Džo dīvainā maniere klinčos pieplakt Pontam ar visu augumu, bet viņa nesaprata, kādēļ tas tiek darīts, līdz vienā šādā klinčā Džo vēl nepaguva piekļauties Pontam, kad tas trieca ar dūri no apakšas, par mata platumu ne­trāpīdams Džo zodu. Kādā no nākamajiem klinčiem, kad Zenevjeva jau bija nomierinājusies un atviegloti nopūtu­sies, redzēdama Džo drošībā, Ponta, kura zods atradās virs pretinieka pleca, pacēla labo roku un trieca draus­mīgu āķi pret Džo vidukli. Pūlis satraukumā ierēcās, bet Džo aši nobloķēja pretinieka delmu, lai tas nevarētu sitienu atkārtot. •

Atkal iedunējās gongs, un pēc neiedomājami īsās atpū­tas minūtes cīņa gāja vaļā no jauna. Tā sākās Džo stūrī, jo Ponta drāzās pāri visam ringam, lai pirmais sāktu uz­brukumu. Virs nierēm, kur bija trāpījis sitiens, baltajā ādā sārtojās tumšs plankums. Sis sarkanais plankums boksa cimda lielumā biedēja Zenevjevu un nedeva viņai miera, viņa pat nespēja novērst acu no tā. Nākamajā klinčā Ponta sitienu precīzi atkārtoja; bet pēc tam Džo palaimē­jās vairākkārt iebelzt ar cimdoto dūri Pontam pa muti, tā noturot viņa galvu atmestu. Tas paglāba Džo no trakā belziena; un tomēr līdz raunda beigām Pontam izdevās vēl trīs reizes izmantot šo triku, ikreiz trāpot tai pašā vārīgajā vietā.

Aizritēja vēl viena atpūtas minūte un vēl viens raunds, nenodarot Džo lielu ļaunumu, bet ari nemazinot Pontas spēku. Bet piektā raunda sākumā Džo, iedzīts stūrī, izli­kās, ka sakņūp klinčam. Taču pēdējā mirklī, kad Ponta jau bija papletis rokas, lai satvertu Džo augumu, Džo viegli palēcās atpakaļ un ietriecās ar dūrēm pretinieka neaizsargātajā pakrūtē. Citu pēc cita viņš ar labo un kreiso, ar labo un kreiso raidīja četrus zibenīgus sitienus; tie bija spēcīgi, jo Ponta sagrīļojās un atstreipuļoja atpa­kaļ, nolaida rokas, pleci nošļuka un viņš saguma uz priekšu, likās — tūliņ pārlūzīs vidū pušu un saļims. Džo, ātri apsvēris mirkļa izdevīgumu, trieca ar dūri Pontam pa muti, tūliņ pēc tam ar pusāķi tēmēdams pa žokli. Sitiens nesasniedza mērķi, bet skāra vaigu, un Ponta aizstreipu­ļoja sānis.

Skatītāji pielēca kājās un rēca. Zenevjeva dzirdēja vī­riešu balsis kliedzam: — Nu tas viņam ir rokā, nu ir rokā! — un viņai likās, ka beigas vairs nevar būt tālu. Ari pati viņa bija it kā jēgu zaudējusi; ne jausmas vairs no labsirdības un maiguma; viņa uzgavilēja katram mīļotā raidītajam slepkavīgajam sitienam.

Taču Pontas spēki nebūt vēl nebija izsīkuši. Sākumā viņš kā tīģeris bija meties virsū Džo, tagad Džo tieši tā­pat sāka vajāt viņu. Viņš vēlreiz atvēzējās āķa sitienam, tēmējot to uz Pontas žokli, bet Ponta, atguvis saprašanu un spēku, veikli pieliecās. Džo dūre nosvilpa tukšumā, un trieciena spēks bija tik liels, ka viņš pats pasitās sānis. Tad Ponta belza ar kreiso. Viņa cimds nogūla uz Džo neaizsargātā kakla. Zenevjeva redzēja sava mīļotā rokas nošļūkam gar sāniem, kad augums palēcās gaisā un at­muguriski novēlās uz grīdas. Tiesnesis, noliecies pār Džo, sāka skaitīt sekundes, pēc katras noskaitītas sekundes pavēzējot uz leju labo roku.

Publikā valdīja nāves klusums. Ponta bija pagriezies pret skatītājiem un gaidīja pelnīto atzinību, bet sastapās tikai ar saltu kapa klusumu. Viņā zvēroja negants nik­nums. Tas bija negodīgi. Aplausus saņēma vienīgi preti­nieks — par sitienu, par izvairīšanos no sitiena; viņš, Ponta, kas no paša sākuma diktēja spēles gaitu, vēl nebija dzirdējis neviena atzinīga sauciena.

Gailējošām acīm viņš saņēma visus spēkus un lēcienā metās pie zemē nokritušā pretinieka. Saliecies viņš atvilka labo roku, lai varētu dot iznīcinošu triecienu, tiklīdz Džo celsies kājās. Tiesnesis, vēl joprojām nolīcis pār Džo un ar labo roku skaitīdams, atstūma ar kreiso Pontu no­stāk. Ponta, kūkumu uzmetis, lokus mezdams, lenca Džo, tiesnesis sekoja viņam uz pēdām, stumdams viņu nost un pats visu laiku turēdamies starp Pontu un zemē guļošo Džo.

— Četri — pieci — seši, — skaitīja tiesnesis, un Džo, apvēlies uz mutes, pievilka kājas, vārgi cenzdamies pie­slieties uz ceļiem. Tas viņam izdevās, atspiežoties uz viena ceļgala, atbalstoties ar rokām pret grīdu un saliecot otru kāju, uz kā atsperties.

— Skaitil Skaiti! — atskanēja desmitiem balsu publikā.

— Dieva dēļ, skaiti! — brīdinot iesaucās viens no Džo sekundantiem ringa malā. Zenevjeva uzmeta viņam īsu mirkli un redzēja, ka jauneklim lūpas pārbiedētajā, nobā- lušajā sejā kustas, skaitot kopā ar tiesnesi.

— Septiņi — astoņi — deviņi, — tiesnesis skaitīja aiz­ritošās sekundes.

Noskanēja un izskanēja — deviņi, kad tiesnesis vēlreiz atgrūda Pontu nost un Džo izslējās kājās atguvies, vēl vārgs, bet mierīgs, ārkārtīgi mierīgs. Ponta ar drausmīgu sparu gāzās viņam virsū, sizdams vienreiz no augšas, otr­reiz tieši, taču Džo aizsargājās pret abiem sitieniem, pie­liecās, lai izvairītos no trešā, no ceturtā paglābās, palēk- dams sānis, bet tad sitienu viesuļvētra ietrieca viņu stūri. Viņš vēl acīm redzami jutās vārgs. Uz kājām turējās visai nedroši, šad tad sagrīļodamies. Nu viņam mugura bija atspiesta pret virvēm. Tālāk vairs nebija kur atkāpties. Ponta mirkli kavējās, it kā gribēdams vēlreiz pārliecinā­ties, ka situācija pilnīgi droša, tad maldinādams pacēla kreiso roku, bet belza ar labo no visa spēka. Taču Džo pieliecās, aptvēra viņu klinčā un uz mirkli bija glābts.

Ponta lauzās kā ārprātīgs, lai atbrīvotos. Viņš kāroja sakauto pretinieku ātrāk piebeigt pavisam. Bet Džo cīnījās uz dzīvību un nāvi, krampjaini sagrābis Pontu, un, tikko tas atbrīvojās no viena tvēriena, Džo atrada jaunu klinča paņēmienu.

— Pārtraukt! — pavēlēja tiesnesis. Džo satvēra preti­nieku vēl ciešāk.

— Rauj viņu nost! Velns parāvis, ko tu gulil — Ponta aizelsies uzbrēca tiesnesim. Tas vēlreiz pavēlēja pārtraukt klinču. Džo nepaklausīja, labi zinādams, ka noteikumus nepārkāpj. Ar katru klinča mirkli viņš juta atgriežamies spēkus, prāts kļuva skaidrāks, tīmekļi vairs neaizmigloja acis. Raunds bija tikko sācies, un viņam vajadzēja izturēt vēl turpat trīs minūtes.

Tiesnesis sagrāba bokserus katru ar savu roku pie ple­ciem un izšķīra, strauji iespiezdamies vidū un aizgrūz- dams viņus uz stūriem, lai pilnīgi pārtrauktu klinču. Tikko atbrīvojies, Ponta metās virsū Džo kā plēsīgs zvērs, kas grib nobeigt savu laupījumu. Bet Džo ieņēma aizsardzības pozīciju un izveidoja jaunu klinču. Ponta atkal centās iz­lauzties no viņa skavām, Džo turējās kā pieaudzis, bet tiesnesis viņus izšķīra. Nākamajā reizē Džo atkal izvairī­jās no belziena un apķērās Pontam apkārt.

Zenevjeva aptvēra, ka klinčos Džo nekas jauns nedraud, un nesaprata, kādēj gan tiesnesis neļauj viņiem palikt apskāvienā. Tas bija nežēlīgi. Sājos mirkļos viņa ienīda Ediju Džonsu ar labsirdīgo seju, salēcās uz krēsla, dus­mīgi sažņaudza rokas dūrēs, tā ka nagi sāpīgi iegriezās delnās. Atlikusī raunda daļa, trīs bezgalīgas minūtes, pagāja tikai klinčos un to izšķiršanā. Pontam neizdevās dot pretiniekam pēdējo — izšķirošo triecienu. Viņš kļuva gluži traks aiz neprātīga niknuma par savu bezspēcību līdz galam uzveikt spēkus zaudējušo un gandrīz jau uz­varēto pretinieku. Vienu sitienu, tikai vienu vienīgu trie­cienu, bet pie iesišanas viņš netiek! Lielā pieredze ringā un vēsais saprāts izglāba Džo. Ar apmiglotu apziņu un pārgurumā drebošu ķermeni viņš turpināja cīņu un notu­rējās, juzdams, ka dzīvība viņā sāk palot no jauna. Vien­reiz Ponta, nespēdams pretiniekam iesist, ārprātīgā aiz­rautībā, likās, gribēja viņu pacelt gaisā, savirpināt un triekt pret grīdu.

— Kāpēc tu viņam nekod? — spalgi iespiedzās Silver- steins.

Klusumā šī kodīgā piezīme noskanēja pa visu zāli, un publika, it kā atbrīvota no saspringtajām bailēm par sava mīluļa likteni, ierēcās skaļos smieklos, kas vairs nebija tālu no histērijas. Pat Zenevjeva saklausīja šajā piezīmē kaut ko aplam jocīgu, un publikas jūtamais atvieglojums mazināja arī viņas saspīlējumu, tomēr viss redzētais un dzirdētais izraisīja viņā šausmas un padarīja viņu gluži slimu un bezspēcīgu.

— Kod viņam! Iekod! — rēca atžirbušie skatītāji. — No- grauz viņam ausi, Ponta! Citādi jau tu viņu pieveikt ne­spēj! Ed nost! Ēd viņu nost! Ko vēl taupi — rij tikai nost!

Saucienu iespaids uz Pontu bija drausmīgs. Viņš kļuva ar katru mirkti mežonīgāks, bet līdz ar to bezspēcīgāks. Viņš elsa un krāca, bez vajadzības šķiezdams spēkus pār­mērīgā piepūlē, zaudēdams apdomu un aprēķinu, viņš centās kompensēt zaudējumu ar nežēlīgiem sitieniem. Viņā vairs nebija nekā cita kā tikai akla kaislība iznīcināt ienaidnieku. Klinčos viņš purināja Džo kā suns žurku, lauzās un locījās, lai atbrīvotu ķermeni un rokas, bet Džo visu laiku aukstasinīgi turēja viņu kā spīlēs un nelaidās vaļā. Tiesnesis vīrišķīgi un godīgi centās viņus izšķirt. Sviedri viņam lija aumaļām. Viņam vajadzēja likt lietā visu spēku, lai kopā savijušos ķermeņus atrautu vienu no otra, bet, tiklīdz viņš bija tos izšķīris, Džo nevilcināda­mies atkal apvijās apkārt Pontam, un viss bija jāsāk no jauna. Velti Ponta pēc atbrīvošanas mēģināja paglābties no Džo krampjainajiem tvērieniem. Pa gabalu turēties ne­bija iespējams. Ja gribēja sist, vajadzēja tuvoties, bet Džo ikreiz bija gatavībā un sagrāba viņu klinčā.

Zenevjeva sarāvusies Čurnēja mazajā kambarītī pie spraugas un jutās it kā piekrāpta. Viņa bija ieinteresēta persona, jo viens šajā cīņā, kura, kā viņai šķita, notika uz dzīvību un nāvi, taču bija viņas Džo. Publika saprata visu, bet viņa — nekā. Spēle viņai nebija atklājusi savu būtību. Viņa neizprata tās burvību. Tā viņai šķita vēl no­slēpumaināka nekā agrāk. Viņa neaptvēra tās visuvareno spēku. Kas gan var valdzināt Džo šajā ķermeņu pārpūlē un cīņā, mežonīgajās skavās, vēl mežonīgākajos belzienos un fiziskajās sāpēs? Viņa, Zenevjeva, taču spēja sniegt mīļotajam daudz vairāk — atpūtu, mieru un jauku, rimtu līksmi. Viņas likme par Džo sirdi un dvēseli taču bija cildenāka un vērtīgāka par likmi, ko solīja Spēle; un to­mēr viņš gribēja paturēt abas — pieglaudis pie krūts meiteni, viņš pagrieza galvu un klausījās kārdinātājas vi­linājumos, ko viņa nespēja saprast.

Noskanēja gongs. Raunds beidzās ar Pontas stūrī iz­šķirtu klinču. Jaunais, bālais sekundants izlīda caur virvēm reizē ar gonga skaņu. Viņš uzķēra Džo rokās, pacēla un pusnešus pārstiepa uz otru stūri. Sekundanti drudžaini sāka masēt viņam kājas, pliķēt pa vēderu, pavilka sporta bikšeļu jostu vaļīgāk, lai viņš varētu brīvāk elpot. Pirmo reizi Zenevjeva redzēja cilvēku elpojam ar diafragmu, redzēja vēderu ceļamies un atkrītam daudz straujāk, nekā viņai pašai cilājās krūtis, ja viņa skrēja pakaļ tramvajam. Nāsīs viņai iecirtās ožamspirta kodīgā smaka, kas plūda no samērcēta sūkļa, — Džo ieelpoja ugunīgos izgaroju­mus, lai galva kļūtu skaidrāka. Viņš izskaloja muti un rīkli, pasūkāja uz pusēm pārgrieztu citronu, visu laiku viņam trakā ātrumā gar seju tika vicināti dvieļi, tā pie­gādājot plaušām skābekli, attīrot asinis un piešķirot tām jaunu spēku turpmākajai cīņai. Pārkarsušo ķermeni sekun­danti noberza ar slapjiem sūkļiem, uz galvas viņam no pudelēm lēja ūdeni.