Spēle

III NODAĻA

Ženevjeva iekāpa Džo elegantajās kurpēs ar plānu zoli un sāka sirsnīgi smieties kopā ar Lotiju, kas notupās, lai uzlocītu bikšu galus. Lotija bija Džo māsa un iesvai­dīta noslēpumā. Viņai tika uzdots pierunāt māti aiziet ciemos pie kaimiņiem, lai visa māja paliktu jauniešu rīcībā. Meitenes devās lejā uz virtuvi, kur gaidīja Džo. Starojošu seju viņš steidzās Zenevjevai pretim, un viņa acīs mirdzēja neslēpta mīla.

— Uzspraud viņai svārkus, Lotij! — viņš izrīkoja. — Laika nav daudz. Tā, būs labi. Redzami tikai paši bikšu gali, pārējo nosegs mētelis. Nu, paskatīsimies, vai tas derēs.

Aizņēmos mēteli no Kriša. Trakoti sirsnīgs puika, ma­ziņš, bet tad izdarīgs! — Džo tērgāja, palīdzēdams Zenev­jevai uzvilkt mēteli, kas sniedzās līdz papēžiem, bet pie­gulēja tā, it kā skroderis to būtu šuvis tieši viņai.

Džo uzmauca meitenei galvā cepuri un uzslēja mēteļa apkakli. Tā bija tik plata, ka sniedzās līdz pašai cepurei un pilnīgi noslēpa matus. Kad viņš aizpogāja mēteli līdz augšai, apkakles stūri aizsedza vaigus, pilnīgi noslēpjot zodu un muti, atstājot redzamas tikai cepures aizēnotās acis un ne tik stipri aizēnotu deguntiņu. Zenevjeva pagā­jās šurp un turp — kad mēteļa stērbele ejot pasitās, re­dzami tiešām bija tikai bikšu gali.

— Saaukstējies boksa entuziasts, kas bīstas sasaldēties vēl stiprāk, labi, pavisam labi, — Džo smējās, lepni vēro­dams savu roku darbu. — Cik naudas tev ir līdzi? Es lieku desmit pret seši. Vai tu varbūt liksi uz īso galu?

— Kas ir īsais gals? — viņa jautāja.

— Ponta, protams, — Lotija aizvainota iesaucās, it kā vispār būtu iespējams par to kaut mirkli šaubīties.

— Protams, — Zenevjeva mīlīgi attrauca, — tikai es no tā visa nekā nesaprotu.

Šoreiz Lotija novaldījās, nekā neteikusi, taču seja atkal pauda aizvainojumu. Džo pavērās pulkstenī un noteica, ka esot laiks doties ceļā. Māsa viņu cieši apskāva un skaļi nomutēja uz lūpām. Tad viņa noskūpstīja ari Zenev­jevu un pavadīja abus līdz vārtiņiem. Džo ejot aplika vienu roku māsai ap pleciem.

— Ko nozīmē desmit pret seši? — Zenevjeva jautāja, kad viņu soļi atbalsojās saltajā gaisā.

— Tas nozīmē, ka garais gals esmu es, favorīts, — viņš paskaidroja, — viens skatītājs uz desmit dolāriem sader ar kādu citu, ka es uzvarēšu, bet tas der uz se­šiem, ka zaudēšu.

— Bet, ja tu esi favorīts un visi ir pārliecināti, ka tu uzvarēsi, kāpēc tad vispār kāds der pret tevi?

— Tieši tāpēc jau tādas sacīkstes notiek — katram ir savi mīluļi, — viņš smiedamies atteica. — Turklāt vien­mēr pastāv izredzes uz laimīgu nejaušību vai nelaimes gadījumu, — viņš nopietni piebilda.

Zenevjeva cieši piekļāvās viņam, it kā gribētu viņu aizstāvēt, bet viņš tikai pašpārliecināti pasmējās.

— Pagaidi, gan jau redzēsi. Nenobīsties tikai pašā sākumā! Pirmie raundi būs diezgan asi. Tā ir Pontas stiprā puse. Viņš ir mežonīgs zellis, vareni sit un ir straujš kā viesulis, tādēļ pieveic pretinieku jau pirmajos raundos. Viņš ir nolicis pie zemes daudzus izmanīgākus un labākus cīnītājus nekā pats. Mans uzdevums ir izturēt, vairāk nekā. Un tad es metīšos viņam virsū, skaties tikai labi uzmanīgi. Tu jau redzēsi, kad sākšu uzbrukt, gan es viņu dabūšu nokautā.

Viņi nonāca pie zāles, kas atradās tumšā ielas stūrī un oficiāli skaitījās sporta kluba rīcībā, taču īstenībā tur notika tikai profesionālas boksa sacīkstes policijas uzrau­dzībā. Džo mazliet atkāpās, lai pie ieejas viņi nenonāktu gluži blakus.

— Tikai neaizmirsti, ka rokas tev visu laiku jātur ka­batās, — Džo brīdināja, — un viss būs kārtībā! Pacieties pāris minūšu!

Viņš nāk kopā ar mani, — Džo paskaidroja durvju sargam, kas sarunājās ar policistu.

Abi vīrieši pasveicināja viņu kā daždien labu paziņu un nelikās ne zinis gar viņa pavadoni.

— Viņi nekā nemanīja, un arī cits neviens nepama­nīs, — Džo drošināja Zenevjevu, kad viņi abi kāpa otrajā stāvā. — Un, pat ja kādam rastos aizdomas, neviens taču nezina, kas tu esi, un mani nenodos. Nāc te iekšā!

Džo ieveda meiteni mazā kantorim līdzīgā istabiņā un apsēdināja uz putekļaina krēsla ar ielūzušu dibenu, bet pats aizsteidzās. Pēc īsa brītiņa viņš atgriezās, ietinies garā peldmētelī, brezenta čībām kājās. Zenevjeva drebē­dama piespiedās viņam klāt, un viņš maigi aplika tai roku ap pleciem.

— Viss būs labi, Zenevjev, — viņš drošināja. — Es visu nokārtoju. Nevienam nebūs ne jausmas.

— Es tak tevis dēļ, Džo, — viņa teica. — Man nav bēdas par sevi. Es tevis dēļ.

— Tu nebēdā par sevi? Bet es domāju, ka tieši par to tu bīsties.

Viņš pārsteigts uzlūkoja Zenevjevu, un sievišķības brī­nums viņam atmirdzēja vēl pārvarīgākā krāšņumā nekā citreiz, kaut gan Zenevjeva vispār viņam likās brīnišķī­gākā sieviete. Uz mirkli viņam pietrūka vārdu, tad viņš nedroši bilda:

— Manis dēļ? Un tu nekā nebēdā par to, ko varētu domāt ļaudis? Vai par ko citu? Vai par ko citu?

Atskanēja divi asi klauvējieni pie durvīm, un vēl asāks sauciens: — Knosies ātrāk, Džo! — atveda viņu atpakaļ īstenībā.

— Aši, vēl pēdējo skūpstu, Zenevjev, — viņš pačuk­stēja bijīgi, gandrīz kā svētbrīdī. — Tā ir mana pēdējā cīņa, un es boksēšos, kā vēl nekad neesmu boksējies, jo tu taču skatīsies.

Viņa vēl juta Džo lūpu siltumu uz savas mutes, kad atjēdzās klaigājošu jaunu puišu barā, kuri nelikās viņu ne redzam. Daži bija novilkuši svārkus un uzrotījuši krekla piedurknes. Viņi iegāja pa aizmugures durvīm zālē, vēl joprojām turēdamies bariņā, un lēnām devās pa sānceliņu uz priekšu.

Vāji apgaismotā zāle bija bāztin piebāzta ar cilvēkiem, vispār tā drīzāk atgādināja šķūni, un bieziem dūmu blā­ķiem pildītais gaiss visu ietina zilganpelēkā miglā. Zenev­jevai likās, ka viņa tūliņ nosmaks. Zēni, kas pārdeva pro­grammas un limonādi, spalgi kliegdami, piedāvāja savu preci, bet visam pāri skanēja vīriešu balsu dobjā mur­doņa. Viņa dzirdēja kādu piesolām derības, liekot desmit pret seši uz Džo Flemingu. Piedāvājums tika izteikts vienmuļā un, kā Zenevjevai šķita, bezcerīgā balsī, un pēkšņi viņai sirds satraukumā iepukstējās straujāk. Tas bija viņas Džo, pret kuru neviens neiedrošinājās slēgt derības.

Taču viņu satrauca arī daudz kas cits. Likās, asinīs ielijuši uguns — viņu pārņēma romantikas un dēkainības sajūta —, uztrauca nezināmais, noslēpumainais, šausmi­nošais, ieejot šajā vīriešu burvju valstībā, kur neviena sieviete kāju nespēra. Mieru laupīja vēl kāda doma. Sī bija pirmā reize mūžā, kad viņa iedrošinājās darīt kaut ko neprātīgu. Pirmo reizi viņa iedrošinājās pārkāpt ro­bežu, ko bija nospraudis bargākais tirāns — strādnieku kvartāla sievu morāle. Un viņa sāka baidīties pati par sevi, kaut gan vēl pirms īsa brītiņa bija baidījusies vie­nīgi Džo dēļ.

Viņa nepaguva atjēgties, kad jau bija izgājusi zālei cauri, uzkāpusi piecus sešus pakāpienus un nokļuvusi šaurā ģērbtuvītē. Tajā drūzmējās vesels bars vīriešu, kuriem, pēc viņas domām, visiem bija kaut kāds sakars ar Spēli. Un te nu Džo viņu pameta. Taču viņa nepaspēja īsti nobīties, kad viens no puišiem rupji uzsauca: — Het, tu, nāc man līdzil — Un, spiezdamās tam pa pēdām cauri pūlim, viņa pamanīja, ka viņiem seko vēl viens miesas sargs.

Viņi nonāca līdz paaugstinātai platformai, pie kuras trīs rindās sēdēja skatītāji, un tur viņa pirmo reizi ierau­dzīja četrstūraino ringu. Viņa atradās ar to vienā līmenī un pagāja tam garām tik tuvu, ka, roku pastiepusi, būtu varējusi pieskarties virvēm. Viņa ievēroja, ka rings iz­klāts ar brezentu. Aiz ringa un platformas otrā malā viņa kā caur miglu redzēja pārpildīto zāli.

Ģērbtuve, no kuras Zenevjeva bija izgājusi, atradās vienā ringa stūrī. Lauzdamās nopakaļ savam ceļvedim cauri sēdošo vīriešu biezumam, viņa pārgāja šķērsu pāri zāles vienam galam un nokļuva gluži tādā pašā ģērbtuvē ringa otrā stūrī.

— Netaisi troksni un neej nekur projām, kamēr at­nākšu tev pakaļ, — piekodināja ceļvedis un norādīja uz spraugu kambarīša sienas dēļos.