VIENPADSMITĀ NODALA


Spožais-cietais-aukstums plosīja Mežu. Tas lauza ko­kus un svieda putnus lejup no debesīm. Tas ar stindzino­šiem nagiem uzbruka Vilkam.

Lai! Vilkam bija vienalga, kas ar viņu notiek.

Meklēdams ūpja smaku un cenzdamies saklausīt sava kucēna klusāko smilkstu, viņš bija skrējis mūžību. Nekā. Spožais-cietais-aukstums bija aprijis cerību.

Vilks ieradās uzkalnā, uz kura auroja priedes un akmensbluķis slēpa ieeju mazā migā. Neapstājies, lai paoš­ņātu, vai tajā nav lāča, viņš iebrāzās iekšā un saļima uz sabirzušiem kauliem.

Vilks zināja, ka Slaikais Bezastainis viņu meklē, taču pat doma par barabrāli nespēja uzlabot omu. Tumšais Kažoks un kucēni bija pagalam. Vilks ilgojās būt kopā ar viņiem, bet tie vairs neelpoja. Viņš nesaprata, kā tas varēja notikt. Tumšā Kažoka un mazuļu… vairs nebija.

Vilks aizvēra acis. Arī viņš vairs negribēja būt.

Toraku pamodinaja klusums.

Viņam sala ugunskurs bija gandrīz izdzisis un būdas jumts bija ieliecies tā, ka atradās puisim tieši virs sejas. Viņa elpa spalgi skanēja klusumā un salta plūda atpakaļ sejā.

Durvju pinums bija aizsalis. Viņš to atcirta vaļā un tā pamodināja Renu, kas pieslējās sēdus, pirms Toraks paspēja brīdināt, un apdauzīja pakausi.

Sasparojies pret aukstumu, zēns izlīda laukā žilbi­nošā spožumā un Mežā, kas bija pārvērties par ledu.

Vētra bija kokiem nolauzusi galotnes un pārvērtusi tos par mirguļojošām smailēm. Veselas birzis tā bija saplacinā­jusi par savītu kristālu pauguriem. Koki, zari, lapas viss bija droši ieslodzīts Eostras ledus cietumā.

Toraks lēnām piecēlās kājās. Viņš paspēra dažus soļus. Ledus zem zābakiem bija ciets kā akmens. Aukstums stin­dzināja plaušas un sprakstēja nāsīs. Mirdzums kā nazis dūrās smadzenēs. Lai kurp viņš paskatītos, visur plaiksnīja un zaigoja pazudināti koki. Mirušajam Mežam piemita šausminošs skaistums.

- Vai spēj sajust viņu dvēseli? aiz muguras jautāja Rena.

Jauneklis pamāja ar galvu. Gaisā mudžēja mirušu koku gari, kas meklēja citas mājas.

- Tie nevar iekļūt jaunajos kociņos, Rena teica. To neļauj ledus.

- Ko tie iesāks?

- Nezinu. Cerēsim, ka drīz iestāsies atkusnis.

Toraks uz to nepaļāvās. Pār zemi klājās nāvējošs bez­vēja sals. Eostras roku darbs.

Noēnodams acis ar plaukstu, viņš zemāk uz nogāzes ieraudzīja ziemeļbriežu mazuli. Tas grīļojās uz izstīdzē­jušām kājelēm un bija nobijies no šīs nedrošās jaunās pasaules. Viņa māte, gribēdama ieturēties ar ķērpjiem, kārpīja zemi ar asiem priekškāju nagiem. Ledus bija nesa­laužams.

Toraks domāja par lemingiem, kas bija ieslodzīti aiz­salušās alās, un bebriem to migās.

Viņš domāja par Vilku.

No patvertnes izlidoja Rips un Reka un apmetās uz zara, no kura atdalījās šķindošu ledus lausku birums. Pagāja ilgs laiks, līdz noklusa atbalss.

Rena pasauca Toraku; balss no uztraukuma bija grie­zīga.

Meitene bija sakņupusi desmit soļus tālāk akmens aiz­segā un kaut ko pētīja samezglojušās eglēs, kas bija nogā­zušās uz akmens. Kad Toraks tuvojās, viņa to aizkavēja.

- Pagaidi! Neskaties…

Puisis viņu ar plecu pabīdīja malā. Toraks starp zariem pamanīja plankumu: pelēku kažoku ar melnu nokrāsu. Vilka kažoks.

Rena satvēra Toraka roku. Viņš nopurināja meitenes plaukstu, izlauzās caur zariem, jo izmisīgi vēlējās sasniegt sasniegt to, kas gulēja ledū.

Rena aizsteidzās puisim garām un nokļuva pie mērķa pirmā.

Toraka pasaule sabruka līdz pelēkajam kažokam zem klints.

Rēnas balss atnāca no tālienes.

- Tas nav Vilks!

Sagrābusi dūrainī vilkādas sloksni, viņa rāpās atpa­kaļ.

Tā bija apmēram plaukstas platumā: saritināta un sasalusi ragā.

- Tā bija piedurta ar mietu, Rena sacīja. Kāds gri­bējis, lai mēs to atrodam. Āda ir miecēta, un malas caur­durtas šūšanai. Izskatās, ka tā ir daļa no Cilvēka ģints aizbildņa kažoka.

- Ir gan. Toraks paņēma ādu no Rēnas un centās to atritināt. Sasalusi kažokāda nokrakšķēja, un no tās kaut kas izbira. Kad zēns pacēla mazu roņa amuletu, pasaule sazvārojās. Viņš pazina šo piešķiebto zīdaino galvu, bieži bija skaitījis mazos nadziņus uz peldpleznām. Toraks teica: Tas piederēja manam tēvam.

Rena uz viņu skatījās.

- Tēta māte bija no Roņu ģints; viņš vienmēr to nēsāja. Zēns norija siekalas. Viņš to ir atstājis kā zīmi. Tēvs lūdz man palīdzību. Un es viņam pagriezu muguru, lai atrastu Vilku!

- Tu rīkojies pareizi, Rena teica. Vilkam tu esi va­jadzīgs.

- Es pagriezu muguru tētim. Lūk, kāpēc viņš man ir atstājis šo!

- Nē. Meitenes balss bija noteikta. To atstājuši tokoroti.

- Tu to nevari zināt! puisis iesaucās.

- Pilnīgi pārliecināta neesmu. Taču zinu ko citu. Eostra sūtīja tokorotus, ūpi un ledus vētru, lai mūs izšķirtu, taču tas viņai neizdevās. Un viņai neizdosies mūs šķirt no Vilka.

- Bet tētis? Toraks noprasīja. Kā tad ar tēti?

Rena pagriezās pret izpostīto Mežu un tad atpakaļ pret

Toraku.

- To varbūt nav izdarījis viņš.

- Ja nu ir? Ko tad?

- Ja ir, Rena nelokāmi sacīja, tev tomēr bija tiesības sekot Vilkam. Jo Vilks ir dzīvs. Tēvs ir miris. Tev nedrīkst būt darīšanu ar mirušajiem.

Toraks nikni uz viņu skatījās, taču Rena nepadevās.

- Viņš ir miris, Torak. Nekas nespēj viņu atdzīvināt. Vilkam tu esi vajadzīgs vairāk.

Dzeļošā klusumā abi devās atpakaļ uz mitekli, kur sa­vāca tik daudz malkas, cik spēja panest, un, lai pasargātos no ņirbas, Rena pagatavoja briežādas sejassargus ar iešķeltām acu vietām. Toraks pārbaudīja pārtikas krājumus: tarbiņu ar lazdu riekstiem, dažus laša plāceņus, kaltētu zirggaļu un brūklenes. Viņš gribēja ņemt līdzi tēva ģints aizbildņa ādu, taču Rena papurināja galvu.

Nē, Torak! Tu nedrīksti ņemt miruša cilvēka man­tas.

Jauneklis piekāpās, taču nebija pierunājams atteikties no roņa amuleta. Rena ielūkojās puisim sejā un neiebilda, tikai uzstāja, lai pirms ievietošanas ārstniecības līdzekļu makā tas tiktu ievīstīts pīlādža lūkos.

Toraks juta, ka viņa grib nolīdzināt asumus, taču stūr­galvīgi klusēja. Rena nebija dzirdējusi viņa tēva gara sau­cienus naktī. Kā gan viņa to saprastu?

Ledus vētra bija izdzēsusi jebkādas cerības uz pēdām, taču pirms dienas Vilks bija devies uz dienvidiem, tāpēc arī viņi virzījās turp.

Tas izrādījās gandrīz neiespējami. Ledus ir ļaunais sniega brālis. Kad viņi lauzās caur sasalušajiem zariem, tas birdināja acīs lauskas. Tas lika viņiem krist un par to sodīja. Drīz abi bija vienos zilumos.

Toraks laiku pa laikam apstājās, lai iegaudotos. "Es tevi meklēju, barabrāl!" Mežs viņa gaudošanu nesa atpakaļ nesadzirdētu.

Beidzot viņi sasniedza aizsalušu upi. Toraks ieraudzīja niedrēs iesprūdušas meža pīles līķi; uz spoži zaļās galvas bija ledus bruņas. Viņš sakļāva ap lūpām plaukstas un gaudoja.

Atbildes nebija.

Ledus uz upes bija tik slidens, ka to nācās šķērsot četr­rāpus. Sasnieguši pretējo krastu, ceļinieki atklāja, ka ceļu aizšķērso nogāztu dižskābaržu gūzma. Nebija cita padoma, kā vien iet uz augšteces pusi.

Toraks gaudoja, līdz aizsmaka.

Nepārtrauc, Rena teica. Viņš tevi sadzirdēs. Viņš atsauksies.

Tomēr valdīja klusums, un Toraks baidījās, ka Vilks vairs nekad neatsauksies. Tā bija Sārtupes ieleja, kur dēmoniskais lācis bija saplosījis viņa tēvu. Varbūt arī Vilks šeit sastapies ar nāvi?

Ap pusdienlaiku koki izretojās, griezīgs vējš čabināja lapas. Tas bija vējš, kas nāca no kalnāja. Viņi tuvojās Meža malai.

Abi nonāca salauzītu priežu silā; no akmensbluķa karā­jās par šķēpiem garākas lāstekas.

Zem akmens viņi atrada Vilku.

Загрузка...