Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

SEŠPADSMITĀ NODALA

Toraka āķi izrādījās tukši, un slazdus naktī bija pār­baudījusi āmrija.

- Tātad šodien bez maltītes, puisis teica un nosvieda makškerauklas zemē.

Rena blisināja acis uz tukšajiem āķiem.

- Nāksies ēst ķērpjus.

Toraks viņai uzmeta neticīgu skatienu.

- Vai tad cilvēki tos ēd?

- Domāju gan. Viņas balsī nebija īpaši daudz pārlie­cības.

Jauneklis palīdzēja Rēnai izkašņāt dažas saujas no ledus, un viņi tos ielika meitenes dzeramtraukā mēr­cēties. Kamēr viņa kurināja ugunskuru, Toraks aizgāja lūkot vēl kādu pārtiku. Pēc ilgiem meklējumiem aukstumā viss, ko izdevās sadabūt, bija dažas vistenes un mazliet apsalušu skābeņu.

Rena tās iemeta ādas katliņā, kurā ķērpji bija izsutuši par tumšām, gļotainām dūņām.

- Vai esi pārliecināta, ka tos var ēst cilvēki? Toraks jautāja pēc pirmā malka.

- Kalnu ģintis ēd. Ja laiki ir grūti.

- Tad tiem tiešām jābūt grūtiem. Ļoti grūtiem.

- Varbūt Vilkam veiksies labāk. Viņš varētu ar mums padalīties.

Toraku nesajūsmināja doma, ka būs jānotiesā Vilka medījuma pārpalikumi, tomēr Rēnai bija taisnība. Irbi viņi bija notiesājuši pirms divām dienām. Tagad bija svarīgi atrast ziemeļbriežus: nevis tikai lai sameklētu Kalnu ģin­tis, bet arī lai paēstu.

Kad rīta cēliens jau gāja uz beigām, viņi sasniedza upi; kā par brīnumu, tā vēl nebija devusies pie miera un trokš­ņaini lauzās starp akmeņainiem pakalniem, uz kuriem slējās vēl trīs dīvainie velēnu vīri. Pat upes seklums nebija aizsalis. Toraks un Rena izraka puduri spīdīgi zaļu kosu un nočāpstināja gaļīgos sakņu pumpurus svaigā veidā.

Toraks izslējās, un viņam sareiba galva. Kosas nebija līdzējušas, lai remdētu badu. Puisim sāka sāpēt vēders.

Rena nozvēlās uz akmens un noņēma masku. Meitenes acis ietvēra zilas ēnas.

- Te vajadzētu būt zivīm, viņa teica, tomēr nevienu neesmu redzējusi.

- Kad atradīsim ziemeļbriežus, Toraks sacīja, es apēdīšu veselu briedi. Sākšu ar kaklu un tad virzīšos ze­māk. Vēl vienu nokaušu tev.

Rena izmocīja smaidu.

Toraks notupās, lai piepildītu dzeramtrauku.

- Un tomēr kas šī par upi?

- Nezinu, un man ir vienalga. Ja drīz nedabūšu gaļu, apēdīšu ārstniecības līdzekļu tarbu.

Toraks vairs neklausījās. Norāvis dūraini, viņš kaut ko izķeksēja no ūdens.

- Kas tas ir? Rena gribēja zināt.

Viņš parādīja meitenei gaišbrūnu matu tik garu kā viņa īkšķis.

Ziemeļbrieži.

- Tiem jābūt augšteces pusē, Rena teica.

Viņi ieklausījās. Upe bija pārāk skaļa.

Tās krasti bija nosēti ar akmensbluķiem un nepārva­rami. Viņiem nācās mērot garu ceļu apkārt kalniem vai arī rāpties tiem pāri. Viņi izlēma rāpties. Tas būtu ātrāk, turklāt no augšas varētu labāk redzēt, kas atrodas otrā pusē.

Rāpšanās izrādījās grūtāka, nekā viņi bija domājuši. Toraks šausminājās par to, cik nespēcīgs kļuvis. Acu priekšā peldēja melni plankumi, un katrs solis sagādāja piepūli. Viņam blakus Rēnas elpa pārvērtās par elsām.

Virs viņiem parādījās Vilks, kas, pirms skriet lejup pie To raka, apstājās blakus velēnu vīram. Vilka kažoks no sajūsmas bija uzbužinājies. "Ziemeļbrieži! Pasteidzieties! Medīsim!"

Toraks to pārtulkoja Rēnai.

Zem maskas iemirdzējās viņas acis.

- Ejam!

Toraks ātri izstāstīja barabrālim, ka tam jāmedī bez viņiem, jo tad esot labākas izredzes uz medījumu. Vilks neiebilda un nozuda aiz Kalna.

Medību priekšnojauta deva Torakam un Rēnai spēku. Tuvodamies virsotnei, abi nometās zemē un sāka līst uz vēdera. Ziemeļbriežiem ir smalkas maņas. Ja tie atradās otrā pusē, bija svarīgi tos neaizbaidīt.

Noslidinājis no pleca loku, Toraks no bultu maka iz­ņēma bultu. Rena to jau bija izdarījusi. Viņa bija arī sasē­jusi pakausī rudos matus un ietūcījusi tos kapucē, lai medījums nepamanītu. Notvērusi Toraka skatienu, mei­tene pieskārās sava ģints aizbildņa spalvām un uzsmaidīja puisim pazīstamo, aszobaino smaidu.

Vējš vēsināja Torakam seju. Jauki! Tas pūta viņa smar­žu projām no medījuma.

Puisis zagšus līda uz priekšu. Sasniedzis virsotni, viņš aizturēja elpu.

Kalna nogāze beidzās pie mirdzoša upes līkuma. Un upei pāri plūda vēl viena straume ziemeļbrieži. No tūk­stošiem purnu dvašoja silta elpa, kas pārvērtās garaiņu mākonī, kurš saulē iekrāsojās zeltains. Gaisā skanēja teļu blēšana un govju rūcieni, uz pārošanos noskaņotu buļļu bauri. Un visam pāri kā milzīgas sirds puksti nemitīga tūkstošiem kāju duna.

Toraks Mežā bija redzējis vienīgi nelielas ziemeļbriežu grupas. Bijības pārņemts, viņš nolūkojās, kā bars lēni, noteikti un nebeidzami plūst pāri upei. Pakalns, kura vir­sotnē viņš gulēja, krauji pazeminājās cauri vītolu biežņai un beidzās pie līdzenas, zvirgzdiem klātas upmalas, no kuras pacēlās vēl viens paugurs, kas arī bija bagātīgi klāts ar vītoliem. Jauneklis lēsa, ka ieplaka starp augstienēm atrodas uz kāda no mūžseniem ziemeļbriežu ceļiem. Finkedīns reiz bija stāstījis par to, ka ziemeļbriežu bari jau tūkstošiem ziemu pārvietojas pa takām, kuras ieminuši to senči.

Toraks redzēja, kā tie gājienā caur ieplaku cieši spiežas cits pie cita un saplūst blīvā ķermeņu masā. Viņš vēroja peldošo ziemeļbriežu galvas un izslietos ragus, un raito izrāpšanos pretējā krastā; tur tie izklīda pa apkaimi. Viņš zināja, ka šai dzīvības upei seko daudzi mednieki: ērgļi, vilki, kraukļi, āmrijas, cilvēki.

Bet kur bija šie cilvēki?

Augstu gaisā puisis pamanīja Ripu un Reku, kas grozīja galvu no vienas puses uz otru un lūkoja pēc kritušajiem. Viņš redzēja, kā bullis izslienas pakaļkājās un paskrien pāris soļu uz priekšu, lai citus brīdinātu par briesmām, tad nobūkšķina zemi un dodas uzbrukumā āmrijai, kas lēkšo projām. Un tālumā bija Vilks pelēka ēna ziemeļbriežu bara malā -, kurš meklēja kādu noklīdušu teļu vai dzīv­nieku, kas ievainots vai pārāk novārdzis, lai uzsāktu cīņu.

Bet cilvēku nebija. Tikai trīs velēnu vīri uz pretējā kalna stāvēja ar izplestām ragu rokām.

Rena iečukstēja Torakam ausī:

Esam tālāk par bultas lidojuma attālumu. Mums jātiek lejā no kalna biežņā.

Viņai bija taisnība. Par cilvēkiem jāaizmirst. Vienīgais, kam tagad nozīme, ir gaļa.

Patiešām! Vajadzēja tikt tuvāk. Ziemeļbriežu medību panākumi atkarīgi no prasmes dzīvnieku nogāzt ātri un klusi, lai neiztramdītu baru. Ja kļūdīsies, tie būs prom, un tev būs zudušas visas cerības.

Rena nomurmināja lūgsnu savam ģints aizbildnim, bet Toraks veiksmi lūdza Mežam. Abi sāka virzīties lejup pa nogāzi uz vītolu pusi.

Puisis pamanīja Vilku, kas lēkāja starp ziemeļbriežiem. Viņš prātā novēlēja tam labas medības.

Vilks skraidīja cauri bagatīgai, virpuļojošai smaržai, kas lika no izsalkuma uzbužināties kažokam.

Viņš saoda asiņainos lēverus, kas karājās no ziemeļ­briežu ragu žuburiem, un ieelpoja teļu maigo aromātu. Par laimi, citi vilki nebija saožami; neviena sveša bara, kas varētu uzbrukt vientuļam vilkam, kurš uzdrošinājies atrasties viņu apgabalā.

Lai piespiestu medījumu bēgt, viņš parādījās atklā­tībā.

Liels bullis pielieca galvu un dimdināja uz Vilka pusi: "Lasies prom no manām mātītēm!" Vilks izvairījās no ragu uzbrukuma un lēkšoja projām.

Valdošajā troksnī viņš saklausīja mokpilnu blēšanu. Vilks lēkšoja tās virzienā.

Uz mazas, oļainas saliņas ātrā ūdens vidū trīcēdams stāvēja ziemeļbriežu telēns. Vilks saoda tā bailes. Tas bija neaizsargāts. Viņa māte gulēja beigta, liemenis jau bija noskrubināts līdz kauliem.

Vilks pielieca galvu un pa krastu aizgāja līdz ātrajam ūdenim. Tad laidās peldus kopā ar briežiem, kas, juzdami, ka ir Vilkam vienaldzīgi, viņu neņēma vērā.

Teļš viņu saoda. Blēšana kļuva griezīga. Vilks redzēja, kā tas, noliecis galvu, cenšas noslēpties aiz mātes skeleta, bet atstāj izslietu palsu, pūkainu sēžamvietu.

Vilka ķepas pieskārās oļiem. Viņš bija sasniedzis sa­liņu. »

Taču, kad viņš uz tās izrāpās, pretējā krastā uzradās liela ziemeļbriežu govs, kas metās Vilkam virsū. Viņš stei­dzās no tās izvairīties. Govs nolieca galvu un nesās virsū ar ragu žuburi. Vilks palēcās. Ragi netrāpīja par mata tiesu un apbārstīja viņu ar oļiem. Viņš bija pieļāvis kļūdu. Skelets nebija ziemeļbriedēna māte. Māte bija šī. Vilks pašāvās tai garām un ielēca ātrajā ūdenī.

Nokļuvis drošībā krastā, viņš atskatījās. Teļš bija palīdis mātei zem vēdera un zīda, bet govs joprojām nikni blenza uz Vilku: "Turies tālāk!"

Nopurinājis no kažoka slapjumu, viņš barā ar acīm meklēja vieglāku laupījumu.

Tālumā Vilks sadzirdēja kādu ieblējamies sāpēs. Tur! Jauns buks pūlējās izrāpties krastā. Tā ragi izskatījās asi kā ilkņi: viens vienīgs zvēliens uzšķērstu nepiesardzīgu vilku.

Taču kaut kas nebija kārtībā ar ziemeļbrieža kāju.