Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

piektā nodala

Toraks nevarēja piekļūt vilku apmetnei kazenāju dēļ. Viņš cirta tos ar nazi, plēsa ar rokām. Zēns neredzēja, kas notiek, taču dzirdēja griezīgus kraukļu ķērcienus un saniknota vilka rūkšanu: Tumšais Kažoks aizsargāja vil­cēnus. Vilks joprojām bija medībās.

Beidzot Toraks izlauzās no biežņas un izklupa kla­jumā. Viņš ieraudzīja, ka Olis ir sarāvies zem kadiķa krūma klints malā, bet Ēna guļ tālāk pie oša. Rips un Reka uzbruka ūpim, kas metās lejup, lai sagrābtu guļošo vilcēnu. Tumšais Kažoks sargādama lēkāja.

Izvilcis aiz jostas aizbāzto cirvi, Toraks skrēja vilcenei palīgā. Ūpis sašķieba spārnus un pacēlās gaisā, kur bija neaizsniedzams. Kad tas traucās atpakaļ virsū Torakam, puisim nāsīs iecirtās smirdīga gaisa plūsma. Viņš pašāva uz augšu roku. Ūpis apdullinoši trieca viņam pa pieri. Nokritis uz ceļiem, Toraks manīja, ka tas ar izplestiem nagiem metas lejup uz Oļa slēptuvi.

Toraks, berzēdams no acīm asinis, skrēja to atvairīt. Viņš gandrīz jau bija klāt, kad Tumšais Kažoks izmisīgi lēca, lai aizstāvētu mazuli. Ūpis ar žilbinošu ātrumu apcir­tās, un vilcenes zobi noklakšķēja tukšā gaisā. Torakam par šausmām, Tumšais Kažoks piezemējās pašā klints malā. Viņa neprātīgi kārpījās. Nagi skrāpēja sasalušo zemi. Vilcene krita.

Toraks redzēja, ka tālu lejā tā iekrīt ūdenī. Viņa no­grima, tad izcīnījās virspusē. Straume bija pārāk spēcīga. Viņa grima atkal.

Ūpis plosīja Oļa kadiķa krūmu, kraukļi trenca to pro­jām. Toraks, kliegdams un vicinādams cirvi, devās uzbru­kumā. Ar acs kaktiņu viņš manīja, ka no Meža iznesas Vilks un metas virsū laupītājam. Ūpis riņķoja, vairīda­mies no cirvja, ilkņiem un nagiem. Tas vienmēr no jauna atgriezās. Tas bija nogalinājis ne reizi vien un gatavojās nogalināt vēl.

Toraks pamanīja, ka Olis zem kadiķa bailēs trīc. Ja paliktu slēptuvē, viņam būtu izredzes, bet atklāti…

Toraks norēja komandu "palikt", taču tajā mirklī Oļa drosme izsīka. Viņš izauļoja no patvēruma un traucās uz kazenāju. Ūpis sagrāba vilcēnu nagos un pacēlās debe­sīs.

Toraks nometa cirvi un paķēra bultu maku un loku. Pirksti bija glumi no asinīm, un viņš nespēja uzlikt uz stiegras bultu.

Ūpis ar neparastu spēku pacēlās tik augstu, ka ar bultu vairs nebija aizsniedzams, un Olis ļengans karājās tā nagos. Putns ņirgādamies riņķoja. Tad, apmetis plašu, slinku loku, tas pagriezās un aizlidoja uz dienvidiem. Rips un Reka, ķērkdami kā aizsmakuši, steidzās tam pakaļ.

Vilks pazuda pār klints malu.

Toraks grīļodamies redzēja, kā barabrālis tek lejup pa klintīm un, skraidīdams gar ūdensmalu, izmisīgi ošņājas pēc draudzenes. Tad, neko nesaodis, Vilks pārskrēja pār upei pārkritušu priedi un pazuda Mežā, veltīgi pūlēdamies glābt savu mazuli.