Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

ČETRPADSMITĀ NODALA

-Cik dienu jāiet līdz Kalniem? Toraks jautāja.

Rena papurināja galvu.

Viņi stāvēja, muguru pagriezuši Mežam, un skatījās pāri apaļīgiem, sniegā ieputinātiem pauguriem. Tālumā tomēr draudīgi tuvu pacēlās mirdzošās Augsto Kalnu virsotnes.

Torakam noplaka dūša. No vietas, kur viņš stāvēja, bija saskatāmas neskaitāmas sīkas smailes. Ikviena no tām varēja būt Rēgu kalns. Un vienīgā cerība to atrast Kalnu ģintis.

Šķita, ka Rena sadzird viņa domas.

Ziemeļbrieži dosies meklēt patvērumu Mežā. Finkedīns teic, ka Kalnu ģintis vienmēr seko ziemeļbriežiem. Ja paveiksies, mēs tās satiksim.

Puisis neatbildēja. Viņš vēlējās ierāpot Mežā un paslēp­ties.

Pret viņu atslējās Vilks. Jauneklis noslidināja dūraini un iegremdēja pirkstus viņa skaustā. Vilks nolaizīja

Torakam plaukstas locītavu: īslaicīgs siltuma uzplaiksnī­jums, ko nolaupīja vējš.

- Un atceries, Rena teica, ka Eostra grib, lai tu to atrastu.

- Nevis tu, Toraks sacīja. Un nevis Vilks vai Rips un Reka.

- Šī centās mūs izšķirt. Neizdevās.

- Viņa mēģinās vēl.

Abi lūkojās pāri pakalniem. Gaudojošs vējš uz viņiem raidīja sniega šautras. "Ejiet atpakaļ, ejiet atpakaļ!"

Kraukļiem tas patika. Tie pacēlās niknajās, aukstajās debesīs un tad metās lejup. Reka meta kūleņus, bet Rips sakļāva spārnus un krita lejup: viņš piezemējās sniega mākonī, apvēlās uz muguras un vēlās lejā pa nogāzi. Pakājē krauklis noskurināja spārnus, aizlidoja līdz vir­sotnei un sāka visu no jauna.

Vilks ierējās un lēkšoja viņam pakaļ, taču Rips apseg­loja vēju un kļuva nenotverams. Vilks stāvēja uz kores, ar asti pātagoja sniegu un skatījās lejup uz Toraku. Dzīvnieka pūkainais kažoks bija rotāts ar sniega vizuļiem, acis bija spožas. "Iesim!" viņš ķiukstēja.

Ceļabiedru degsme deva Torakam drosmi. Viņš pagrie­zās pret Renu.

- Man šķiet, mēs to spējam.

Meitene atvēra muti, lai iebilstu.

- Mums jāatrod ziemeļbrieži, puisis teica. Tas arī viss.

Rena norādīja uz pauguriem.

- Kā to paveiksim?

- Mūsu rīcībā ir vilks, divi kraukļi, tavas burvestības un mana pēddziņa prasme. Mēs tos atradīsim.

Viņi tos neatrada.

Trīs dienas viņi cīnījās pāri paugurainei un neierau­dzīja nevienu naga nospiedumu. Nespodrā, blāvā gaisma neļāva novērtēt attālumu, un Kalni nenāca tuvāk; pau­guri izrādījās grūtāk pieveicami, nekā bija licies. Tos klāja aizas, aizsaluši ezeriņi un apledojušas biežņas, kas dažreiz sniedzās līdz krūtīm, citreiz līdz potītēm, taču allaž lika ceļiniekiem mest līkumus. Vietām viņi klumpačoja caur kupenām, taču no pakalnu virsotnēm vējš sniegu bija nopūtis un atkailinājis ar ledu klātus oļus.

Viņi centās virzīties uz austrumiem, vadījās pēc saules un zvaigznēm, taču tās aizsedza mākoņi, un viņi novirzījās no ceļa, jo domāja, ka pamanījuši kaut ko līdzīgu ziemeļ­briežiem; tie izrādījās laukakmeņi.

Ceļotāji izdzīvoja tāpēc, ka daudz ko bija apguvuši Tālajos Ziemeļos. Viņi valkāja maskas, lai neapžilbtu, un iezieda seju ar Rēnas pagatavoto kaulu smadzeņu ziedi, lai pasargātos no apsaldējumiem. Patvērumu viņi atrada sniegā izraktās alās, slazdos ķēra irbes, kuras notiesāja jēlas, jo katru tievāko zariņu, ko izdevās atrast, nācās taupīt ledus kausēšanai. Savu mantību viņi glabāja alās sniegā, lai tā nepazustu putenī, un dzeramtraukus turēja guļammaisos, lai tie nesasaltu. Naktis bija aukstas. Viņi sapņoja par jauku, sausu malciņu.

Trešajā dienā viņi tālumā pamanīja cilvēkus un stei­dzās tos satikt, taču atrada vienīgi vīru, kas bija salipināts no velēnām. Bārdas vietā tam karājās lāstekas, un abas izstieptās briežraga rokas balstīja pīķi. Ērms izskatījās nevis draudīgs, bet gan dīvaini viesmīlīgs.

- Laikam kāds aizbildnis, Rena minēja. Droši vien Pīlādžu ģintij: tur mītnes ceļ no velēnām.

- Tad jau viņi to pagatavojuši pagājušajā rudenī, Toraks teica. Uz ragiem ir sūnas.

Viņš nopētīja paugurus. Mežs sen bija aiz muguras, redzami tikai balti pakalni. Zem zābakiem sniegs slēpa ledu, kas turēja gūstā zemi. Eostra neatslābināja tvērienu. Un tā viņu vēroja.

- Drīz krēslos! Rena sacīja. Mums jāapstājas.

Viņi apmetās velēnu vīra redzeslokā, aizvējā pie Kalna

blakus aizsalušam ezeram, ko ieskāva krūmājs. Rena sa­cīja, ka izraks sniegā alu un tad pacentīsies atrast buramvārdus Kalnu ģinšu pievilināšanai. Toraks devās izlikt makšķerauklas un slazdus. Krājumi bija sarukuši līdz saujai lazdu riekstu, kopš ceļojuma sākuma viņiem bija izdevies noķert vienu vienīgu irbi.

Vilks, kuram sekoja Rips un Reka, nepārprotami do­māja, ka viņam ir labākas izredzes nekā Torakam, aiz­rikšoja medībās.

Toraks ezera ledū ar cirvi izcirta āliņģus un iemeta tajos kadiķa āķus, kas bija piesieti pie priežu sakņu vi­juma, kuru viņš bija paņēmis līdzi no Meža. Lai āliņģi naktī neaizsaltu, viņš sabāza tajos rīkstes un pārklāja tās ar sniegu. Pēc tam viņš nolika tiem blakus nazi, lai atbai­dītu Ripu un Reku, kas gluži labi prata ar knābi izvilkt auklas un nozagt lomu.

Ticis atpakaļ krastā, Toraks meta loku ap ezeru. Apkār­tne izskatījās tukša, taču mednieka maņas teica priekšā, ka tas nav tiesa. Viņš sniegā pamanīja slīpus spārnu nospiedumus: pelēkā pūce bija metusies virsū lemingam. Tālāk bija redzama skupsna seklu iedobīšu un katrā pa sasalušu mēslu kaudzītei: tur, meklēdami kompāniju, bija pulcējušies kopā medņi. Bija arī lērums irbju pēdu, bet ne miņas no to guļvietām; irbēm patīk pacelties augstu gaisā, tad ienirt sniegā un izveidot mājīgas, neredzamas alas.

Tām garšo mazi bērzu zariņi, tāpēc Toraks no pundurbērza nolauza dažas īsas vicas, noberza tām ledu un, iespraudis tās sniegā, izveidoja kārdinošu puduri, kurā paslēpa cilpas. Medņiem viņš tādu pašu ēsmu pagatavoja no vītoliem.

Augstāk uz nogāzes puisis atrada zaķa pēdas, sekoja tām līdz vējainai kalna korei un izlika slazdu tur, kur zaķim vajadzētu pamest drošo krūmāju un šķērsot kla­jumu. Maz ticams, ka šis pamanītu lamatas.

Ap to laiku Torakam no bada sāka reibt galva. Apmetnē gaidīja vienīgi viņa daļa riekstu. Debesis bija tumšzilas un aukstas, nobārstītas ar zvaigznēm. Mēness vēl nebija uzlēcis, tomēr jauneklis saskatīja Kalnu roboto melnumu un virs tā blāvu un tālu sarkano ziemas zvaigzni Lielā Sumbra aci.

"Kad sarkanā acs ir visaugstāk," tētis bija teicis, gulē­dams uz miršanu, "dēmoni ir visstiprākie."

Ūpju burve un tās pakalpiņi Toraka prātā bija dzīvi, taču tēta seja neskaidras kontūras. Viņš satriekts sa­prata, ka kopš tēva nāves kļuvis par citu cilvēku. Varbūt tētis viņu pat nepazītu. Varbūt tāpēc tēva gars no Toraka aizbēga Kraukļu nometnē.

Tēt, viņš teica tumsā. Tas esmu es. Toraks. Kur tu esi? Kā lai tevi atrodu?

Vienīgā atbilde bija vēja nesta sniega šalkoņa.

Rena, sarāvusies guļammaisā, klausījās sniega čuk­stos.

Meitene bija izsalkusi un nogurusi, taču zināja, ka neaizmigs. Buramvārdu meklēšana izrādījās sliktāka par izgāšanos. Viņas apziņu bija aizvērusi ledus siena. "Atgrie­zies!" pavēlēja Ūpju burve. "Neviens nespēj aizkavēt Eostru."

Rena bija apstulbusi un satvērusi pulsējošo galvu. Kad pārnāca Toraks, viņa jutās tik slikti, ka nācās viņam lūgt izbārstīt ap alu okeru. Tā nebija spēka līnija to spēj izveidot tikai burvis -, tomēr labāk nekā nekas. Varbūt arī velēnu cilvēks palīdzēs tokorotus turēt pa gabalu.

Saritinājusies savā pusē, Rena pa spraugu patvertnes ieejā vēroja debesis un centās uzminēt Eostras nodomu.

Ūpju burve gribēja Toraka pārmiesošanās spēku, tas bija skaidrs. Bet kā šī iecerējusi to iegūt? Un kad?

Alā ierāpās Toraks, un meitene dzirdēja, ka viņš novelk zābakus, noliek tos pagalvī un ielien guļammaisā. Zēns pajautāja, vai Rena jūtas labāk, un viņa atbildēja, ka ne. Toraks sacīja, ka tas ir skumji. Pēc īsa brīža viņa elpa mainījās. Tāpat kā vilkiem, viņam piemita prasme aizmigt vienā mirklī.

Ap pusnakti uzlēca pa pusei apēsts mēness, un Rena tam lūdza palīdzību. Viņa vienmēr bija jutusi tuvību ar mēnesi. Meitenei bija žēl, ka to ēda debesu lācis, un viņa smēlās spēku no domas, ka tas vienmēr atgriezīsies.

Mēness.

Rena sāka pamosties. "Kāpēc es to neiedomājos agrāk? Neņēmu vērā mēnesi/"

Pēc dažām dienām mēness satumsīs. Un tas būs īpašs mēness: Dvēseļu nakts, kad Pasaules Gars no vīra ar brieža galvu pārvēršas par sievieti ar sarkaniem vītolu matiem. Tas ir bīstams laiks, kad apkārt klimst spoki, kas meklē zaudētās ģintis. Mirušie nāks tuvāk pie dzīvajiem.

Dvēseļu nakts.

Lūk, ko gaidīja Eostra! Pēkšņās izbailēs Rena saprata, kā tas saskan ar to, ko viņa un Seiuna bija pareģojušas. Klausītājam jāmirst…

Līdz šim brīdim viņa to bija turējusi prāta tālākajos nostūros. Drīz par to nāksies pastāstīt Torakam.

Pieslējusies sēdus, viņa redzēja, ka puisis ir cieši iemi­dzis un sapņos rauc pieri. Pēdējā laikā viņš gulēja tā, it kā vairs negribētu pamosties.

"Tas nav godīgi," Rena nodomāja. "Kāpēc Klausītājam jābūt tieši viņam? Kāpēc tieši viņam jābūt citādam?"

Pagriezies uz sāniem, Toraks iekārtojās guļammaisā dziļāk, pār viņa seju krita mati.

"Drīz viņam to izstāstīšu," Rena nolēma. "Vēl ne."

Starp citu, melna nakts paugurainē nav labākais laiks runām par pravietojumiem, turklāt okera līnija ap nometni ir trausla. Kā lai zina, kas var noklausīties?