ASToNPADSMITA NODALA

Rena redzēja lielu vīru, kas pagriezās un samiedza acis.

- Krukoslik! Toraks uzsauca, norāva masku un skrēja uz ūdensmalu.

Izkrāšļotā seja atplauka smaidā.

- Torak! Platiem soļiem soļodams uz priekšu, Kalnu Zaķu vadonis par draudzības zīmi abas delnas piespieda pie krūtīm. Tu esi krietni pastiepies! Vai tā ir Rena? Nāc šurp lejā, nāc!

Samulsusi par to, ka nebija viņu pazinusi, meitene darīja, kā vēlēts, un visi sapulcējās viņiem apkārt. Vairums bija no Kalnu Zaķu ģints, taču Rena manīja arī kaklarotas no pīlādžu mizas un pie kapucēm piesietas gulbju spalvas. Vīriem bija plata seja un viesmīlīgs smaids. Viņu dusmas šķita izklīdušas kā migla.

Toraks centās atvainoties par sagandētajām medībām, taču Krukosliks atmāja ar roku.

Nākamajā upē ir vēl viena ziemeļbriežu pāreja tur gaida vēl vairāk mednieku. Nāciet! Jūs izskatāties izsal­kuši.

Kāds jau bija atmodinājis uguni. Krukosliks pateicās kritušajam ziemeļbriedim par tā ķermeni un tā garam novēlēja drošu ceļojumu uz Kalnu. Pēc tam trīs vīri to naski nodīrāja. Iztukšojuši dzīvnieka kuņģi, viņi to izska­loja un ietecināja tajā asinis; salikuši iekšas un kuņģa saturu uz ādas, viņi sadalīja liemeni četrās daļās. Nekas netika izniekots, un sniegs tik tikko iekrāsojās sārts.

Vīru izveicīgais darbs Rēnai atgādināja par Finkedīnu, un viņu pārņēma pēkšņas ilgas pēc mājām. Viņa jutās ne savā ādā pēc sastapšanās ar ziemeļbriedi, turklāt pulsēja pakausis. Kāda Pīlādžu ģints sieviete to ievēroja un klusī­tēm palīdzēja Rēnai aplikt skābeņu kompresi, kas mazliet remdēja sāpes.

Krukosliks pasniedza Rēnai un Torakam biķerus un skubināja dzert. Asinis atdziestot bija kļuvušas stīgras, un Rena, tās rīdama, klepoja, taču drīz vien viņā ieplūda ziemeļbrieža spēks un meitene jutās mazliet stiprāka.

Krukoslika dēls Celko jaunais mednieks, kas bija ievai­nojis ziemeļbriedi, iedeva viņiem pa gabalam jēlu aknu: siltas un neticami gardas. Tagad Rena jutās daudz labāk. Viņa ģints aizbildnim nomurmināja novēlotus pateicības vārdus, kurus iepriekš bija aizmirsusi pateikt.

Krukosliks sēdēja kopā ar viņiem, taču neko neēda. Viņš bija noberzis krāsu, un kļuva redzama apaļa seja, kas izskatījās pietvīkusi it kā no karsta ugunskura tuvuma. Tāpat kā pārējie ģints pārstāvji, viņš valkāja ziemeļbrieža ādas tuniku, kas sniedzās līdz lieliem un viduklī bija sajozta ar platu, sarkanu siksnu. Vīrieša brūnie mati uz pieres bija īsi apgriezti un skatienam atklāja sarkanus zigzagveida ģints piederības tetovējumus. Arī zaķādas pelerīne bija nokrāsota sarkana, kaut gan sakarā ar medībām apvilkta uz kreiso pusi.

Krukoslika acis bija vērīgas, laipnas. Kad Rena, nezi­nādama šīs ģints paražas, pagrieza ugunskuram muguru, viņš meitenei smalkjūtīgi aizrādīja:

- Mēs tā nerīkojamies, ugunij tas nepatīk.

Taču viņš bija arī ģints vadonis, kas pieradis visu darīt pēc sava prāta. Kad Toraks pajautāja par Rēgu kalnu, viņš puisi pārtrauca.

- Šī nav īstā vieta. Kamēr Celko vajās ievainoto, tu paliksi mūsu nometnē. Tad arī aprunāsimies par svētām lietām.

Toraks pamāja ar galvu un vērsās pie Celko:

- Man žēl, ka krauklis tevi izbiedēja. Tev vajadzētu zināt, ka viņš ir… tāds kā mūsu draugs.

Celko pamirkšķināja plakstus.

- Jūsu draugs?

- Viņš negribēja neko ļaunu, teica Rena. Rips ir jauns, viņam patīk draiskulības.

Celko pakasīja zodu un plati pasmaidīja.

- Es biju iedomājies, ka tas ir dēmons.

- Tā tiešām ir mūsu vaina, ka medības bija neveiksmī­gas, Toraks sacīja. Būs labāk, ja tev palīdzēšu panākt ievainoto.

Celko šķita iepriecināts.

- Jauki, teica Krukosliks. Tas ir jauki.

- Es arī iešu, Rena pieteicās.

Viņai par pārsteigumu, Toraks papurināja galvu.

- Tu vēl esi pavārga, tev jāpaliek ar Krukosliku.

- Jūtos labi! viņa iebilda.

- Redzēsimies nometnē, Toraks teica.

Krukoslika mazās ačeles šaudījās no viena uz otru.

- Jauki, viņš sacīja vēlreiz. Toraks ies kopā ar Celko, Rena ar mani. Kad atkal tiksimies un visi būs paēduši, tad pastāstīsiet, kāpēc esat ieradušies.

Rēnai ilgs gājiens uz nometni nebija pa prātam, taču raizēties nenācās. Mednieki tālāk no ziemeļbriežiem bija atstājuši suņu kamanas, kuras parādījās pēc svilpiena un kuras vadīja bērni, kam tās bija uzticētas.

Ragavas bija pagatavotas no brieža ragiem, ko saturēja vītola klūgas, un ar sasalušiem dubļiem klātās slieces bija noberzušās gludas. Ragavas bija mazākas nekā tās, kuras Rena tika redzējusi Tālajos Ziemeļos, un tajās varēja sēdēt tikai viens cilvēks, toties vadītājs stāvēja aizmugurē. Vis­pirms Krukosliks Renu iepazīstināja ar visiem suņiem. Viņš neapšaubāmi domāja, ka tie ir pelnījuši tādu pašu attieksmi kā cilvēki, un tāpēc vīrs Rēnai iepatikās vēl vairāk.

Kamanu sliecēm grabot uz sasalušās zemes, viņi sāka braukt uz ziemeļiem. Krukosliks nelietoja pātagu, bet gan uzsauca komandas suņu barvedim, kas visu saprata. Kamēr viņi brauca, Kalnu Zaķu vadonis lika Rēnai stāstīt par jau­numiem Mežā. Kad viņa runāja par naktstauriņiem un ēnu slimību, Krukosilks sarauca pieri un pieskārās sava ģints aizbildņa ādai; viņš bija satraukts par to, ka Finkedīns aizgājis viens, bet izskatījās priecīgs, jo kopā ar viņiem bija Vilks. Tomēr viņš lūdza Renu šo vārdu skaļi neminēt.

- Mēs, kas dzīvojam Kalnu ielenkumā, ar vārdiem esam piesardzīgi. Pelēko, tavu barabrāli, mēs saucam par spoku mednieku, jo tas vajā ar tādu prasmi. Arī medījuma vārdu mēs neizrunājam skaļi, jo tam ir tik smalkas ausis, ka viņš var noklausīties mūsu medību ieceres. Mēs to dēvējam par ragaino.

Krukoslika seja no bažām savilkās grumbās.

- Tas labi, ka esat atveduši spoku mednieku. Kopš trim mēnešiem neviens no viņa sugasbrāļiem kalnienē nav ne redzēts, ne dzirdēts; vienīgi daži Pīlādžu ģints mednieki rietumos atrada beigto. Viņi nolika tam pie purna barību, lai pamielotu dvēseles, un atstāja guļam mierā. Mēs bīs­tamies, ka pārējie ir aizbēguši, jo… vīrs pieklusināja balsi, jo apkārt klīst ļaunā.

Rena atskatījās. Robotās virsotnes pēkšņi bija kļuvušas daudz tuvākas.

Krukosliks vairs nerunāja, un tālāk abi brauca klusē­dami.

Kad viņi nonāca pie mērķa, ēnas bija kļuvušas tumši violetas. No tālienes apmetne izskatījās neliela; neaptve­ramajos kalnienes plašumos tā bija izvietota pie pelēka ezera. Kad viņi nonāca tuvāk, Rena ieraudzīja daudzus mitekļus, no kuriem staroja zeltaina gaisma, Kalnu Zaķu lielo ādas telti, Pīlādžu ģints staltās velēnu mītnes un iega­renos sniega paugurus, kuros, kā paskaidroja Krukosliks, dzīvojot Gulbji.

- Šie ir briesmīgi laiki, viņš teica. Kalnu ģintīm jāturas kopā. Tā ir mūsu vienīgā iespēja.

Kad kamanas pagriezās un apstājās, ierējās suņi, un, medniekiem iznākot sasveicināties, uz sniega izlija zeltai­nas šautras. Krukosliks pasniedza Rēnai kaula skrāpi, ar ko no apģērba nokasīt sniegu. No aukstuma stīva, viņa tam sekoja uz telti.

Renu sveicināja siltuma brāzma un brīnišķīga, dūma­kaina silta ēdiena un cilvēku smarža. Akmeņu ieskauts, blāzmoja liels kūdras ugunskurs. Ap to uz ziemeļbriežu ādām, kas bija samestas uz atsperīgiem bērzu zaru slā­ņiem, šūdami un asinādami šķēpu uzgaļus, sēdēja vīrieši un sievietes. No ādas katliņiem cēlās garaiņi. Ar joni atgriezās Rēnas izsalkums.

Novilkusi virsdrēbes un pakārusi tās pie sijas žāvēties, meitene sekoja Krukoslikam ap ugunskuru, uzmanīdamās tam pavērst muguru. Ļaudis, kuriem viņa gāja garām, draudzīgi, taču atturīgi māja ar galvu, tomēr Rena, vien­alga, jutās esam uzmanības centrā un vēlējās, kaut ar viņu kopā būtu Toraks.

Krukosliks apsēdās mitekļa galā.

- Tuvākais Kalns, viņš teica, kad meitene bija apsē­dusies viņam blakus.

Vadonis ugunij un ragainajiem pateicās par pārtiku, un citi darīja tāpat, bet Rena nomurmināja lūgsnu savam ģints aizbildnim. Tad sākās ēšana.

Sieviete pasniedza Rēnai bļodu un paskaidroja, ka sau­tējums ir krietni trekns: sasmalcinātas kaulu smadzenes un muguras tauki, mēle un treknākās iekšas.

- Gaļa ir laba, sieviete teica, bet, ja tu dzīvo kalnienē, tauki ir vēl labāki.

Rēnai sautējums šķita spēcinošs, taču tauki lipa pie aukslējām, un viņai nācās tos noskalot ar viršu tēju. Se­koja ziemeļbrieža kuņģis ar smalcinātu ķērpju pildījumu no tā Rena pieklājīgi atteicās un šķīvji ar ribām un ceptām, grūti sakošļājamām ausīm. Ķipari saņēma bļo­das ar ziemeļbrieža kāju galertu, bet kādam mazulim, kuram šķīlās zobi, māte graušanai iedeva sasalušu kaulu smadzeņu standziņu. Vecākie bērni tika pie ziemeļbrieža acāboliem, no kuriem vispirms izknubināja taukus, tad nopaukšķināja mutē un sakošļāja.

Krukosliks atvainojās par to, ka nebija ogu.

- Ledus dēļ, viņš teica. Tā bija vienīgā reize, kad vadonis to pieminēja.

Kad Rena bija pieēdusies, viņa saritinājās un gulēja, klausīdamās ugunskura sprakšķēšanā un balsu murdēšanā. Meitene bija pārguruši, viņa joprojām juta, kā raga­vas kratās pa ledu, taču pirmo reizi kopš vairākām die­nām jutās drošībā. Ārpusē kalni bija Eostras varā. Šeit, iekšā, to gandrīz bija iespējams aizmirst.

Viņa samiegojusies dzirdēja, kā čīkst telts stabi un pret mitekli brāžas sniegs. Dūmakainajā pustumsā Rena vēroja, kā kaili bērneļi rāpjas pāri pieaugušajiem, kas, nepacēluši skatienu no darba, bīdīja viņus tālāk no uguns­kura. Kalnu ģintis dzīvoja lielākā nedrošībā nekā pārējās; varbūt tieši tāpēc šie cilvēki guva tādu prieku no vien­kāršām lietām.

Tomēr Rena redzēja arī grūtības, kādas viņiem nācās izturēt. Dažiem pēc sastapšanās ar ragaiņiem trūka acs. Citiem sals bija nokodis pirkstus. Krukosliks bija stāstījis, ka viņa ģintī bērniem dod vārdus tikai tad, kad tie nodzī­vojuši līdz astotajai vasarai, gadījumam, ja tie saslimtu un būtu nolemti nāvei.

Par to domādama, Rena aizmiga.

Viņu pamodināja izsaucieni un smiekli. Bija atgriezies To raks ar Cel ko.

Čelko staroja un visiem stāstīja, kā Toraks bija atsaucis spoku mednieku, kas palīdzējis sadzīt pēdas ievainotajam ziemeļbriedim.

- Es to nobeidzu ar vienu vienīgu šķēpa dūrienu. Pēc tam kamanās garām brauca daži Pīlādži, tie mums palīdzēja.

Visa ģints lūkojās Torakā ar bijīgu cieņu, un kāda sie­viete iznesa laukā ziemeļbrieža galvu dāvanu Vilkam.

Jauneklis pamanīja Renu un gāja apsēsties tai blakus; viņš atnesa līdzi tīru un vēsu nakts smaržu. Nolocījis bļodu ar sautējumu, Toraks jautāja, vai viņa jūtas labāk.

- Bez šaubām, meitene skābi atbildēja.

Toraks atvairīja iedomātu belzienu.

Apkārtējas sarunas noklusa līdz murmināšanai. Bērni iekārtojās guļammaisos. Teltī ienāca visu triju ģinšu bur­ves un sāka riņķot, skaitīdamas buramvārdus.

- Lai ar mums nekas slikts neatgadītos, viena no viņām nodudināja Rēnai.

Viņa nēsāja baltu spalvu kaklarotu, un viņas ģints pie­derības tetovējums bija trīspadsmit sarkani punkti uz pie­res trīspadsmit gada mēneši. Burves acis bija blāvas it kā izbalējušas no skatīšanās lielā tālumā; ar gulbja stilbakaulu sieviete uz sienas uzpūta okeru, iedvesdama dzīvību aizbildņu attēlos. Zaķis sēdēja uz pakaļkājām un skatījās, vai nedraud briesmas. Ar plati izplestiem spār­niem planēja gulbis. Koks pleta sargājošas rokas. Tur bija arī spirāles, ziemeļbrieži un bizoniem līdzīgi dzīvnieki ar lejup izliektiem ragiem.

Rena nodrebēja. Gulbju burve atgādināja, ka starp viņām un tumsību ir vienīgi plānas ziemeļbriežu ādas.

Toraks sēdēja, plaukstas uzlicis uz ceļgaliem, un vēroja, kā uz dūmu atveri šaujas dzirksteles.

Pēkšņi Rena juta atsvešinātību, ko rada nepateikti vārdi. Meitene zināja, ka Torakam no viņas ir noslēpumi. Kad viņš ledainas vētras laikā bija iztukšojis ārstniecības augu maisiņu, Rena pamanīja gabaliņu melnsaknes, kas ļauj pārmiesoties. Droši vien Toraks to dabūjis no Seiunas. Un viņai par to neko nebija teicis.

Taču tas bija nieks salīdzinājumā ar to, ko Rena nebija stāstījusi Torakam.

- Rena, vai tu atceries savus sapņus? viņš klusi jau­tāja.

- Ko? meitene pārsteigta atvaicāja.

- Sapņus. Kad pamosties. Vai tos atceries?

- Lielākoties. Kāpēc jautā?

- Kopš atstājām Mežu, es vairs neatceros. Viena vienīga tumsa. Ko tas nozīmē?

Viņa norija siekalas. "Izstāsti viņam, izstāsti viņam!"

Tajā mirklī naktī atbalsojās dīvaini dobjš vaids.

Krukosliks redzēja, ka abi salecas.

- Tas ir ezers. Tas aizsalst. Lūdz Kalnu sūtīt vairāk sniega, lai būtu siltāk. Arī mums ir vajadzīgs sniegs. Tas pārklātu šo nolādēto ledu, kas vārdzina ragainos.

Torakam acīs atspīdēja ugunskura liesma.

- Kalnu… viņš teica. Pienācis laiks pastāstīt, ko tu par to zini.

Krukosliks piemeta ugunskurā kūdru, un teltī izplatī­jās kodīgs zemes aromāts.

Rena novērsa no viņa skatienu un paraudzījās uz Toraku. Sarkanīgajā pustumsā abas sejas vīdēja noēno­tas un svešādas.

- Mēs, kas dzīvojam pasaules malā, Krukosliks sāka stāstīt, divus kalnus saucam par svētiem. Ziemeļu kalnu, Pasaules Gara mājvietu, un Dienvidu kalnu Rēgu kalnu. Un nav svarīgi, cik tālu medījam no Rēgu kalna, tas mums ir gan tēvs, gan māte. Tas rada upes un sniegu. Tas tur debesis. Tas sūta sauli dzīvības pirmsākumu. Tas paņem ragaino garus un dod tiem jaunu ķermens. Un tas dod pajumti mūsu rēgiem mirušo dvēselēm, kas apmaldījušās.

Rena klusi jautāja:

- Kas ir Dvēseļu nakts? Kas notiek Dvēseļu naktī? Toraks pagriezās pret viņu.

Загрузка...