Spoku Mednieks Tumšās Senatnes Stāsti Sestā grāmata

četrdesmitā nodala

Vilku mazulis ar joni pamodas. Vilku gaudošana!

Nē, nebija vis. Tikai kraukļi atdarināja vilku valodu. Šie tā mēdza rīkoties bieži. Šie smējās, ja mazulis skraidīja apkārt un meklēja savu baru.

Viņš dusmīgs apgūlās un pārklāja ar asti degungalu.

Taču viņš nespēja iemigt, jo bija pārāk izsalcis.

Izlīdis no klintsapakšas, viņš stāvēja pie midzeņa ieejas un ošņāja gaisu.

Bija atnākusi gaisma, bet kraukļu nebija tātad nav cerību uz kādu gaļas gabaliņu. Laiks kļuvis siltāks, un spožais-mīkstais-aukstums biezāks. No vietas, kur stā­vēja mazulis, sākās balta, krauja nogāze, kas pēc tam no jauna slējās augšup un veidoja Kalnu. Tas izskatījās jauki. Reiz mazulis bija mēģinājis to sasniegt, taču kraukļi viņu atdzina atpakaļ. Viņš bija saskaities. Pēc tam viņš Kalnā bija dzirdējis riešanu: briesmīgi, nikni suņi izplatīja tādas skaņas, it kā ēstu vilku mazuļus. Otrreiz viņš nemēģi­nāja.

Piemiedzis acis spilgtajā gaismā, mazulis iztipināja spo­žajā, mīkstajā aukstumā un pieplaka ar vēderu zemei. Viņš bažīgs pētīja debesis, vai tur nav briesmīgās pūces. Nekā! Varbūt lielais bezastainis to bija aizbiedējis.

Lielais bezastainis bija atnācis tumsā, kad mazulis kas centās medīt lemingus bija iekritis alā un nevarēja tikt laukā. Viņš jau ilgi bija gaudojis, kad alā ielūkojās lielais bezastainis. Tam bija bagātīga, iedrošinoša smarža, tāpēc vilcēns paluncināja asti. Lielais bezastainis bija dabūjis viņu laukā, pasviedis brīnišķīgas, taukainas gaļas stērbeli un aizšļūkājis projām.

Uz paugura valdīja pilnīgs klusums. Bija noklusis pat vējš. Šāds miers bija biedējošs.

Vilcēns ierējās. "Es esmu šeit!"

Atbildes nebija. Vilcēns sāka smilkstēt. Viņš ilgojās pēc sava bara ļoti, līdz sāpēm.

Pēkšņi viņš pārtrauca smilkstēt. Tālumā dobji un skanīgi ķērca kraukļi. Viņš saspicēja ausis. Tie bija viņa kraukļi!

Viņš iegaudojās.

Tie netuvojās.

Labi, tad viņš dosies pie tiem.

Viņš dedzīgi lēkšoja pāri spožajam-mīkstajam-aukstumam. Tas zem viņa svara ielūza, un viņš kūleņoja no paugura.

Pakājē viņš atguvās un nošķaudījās. Midzenis bija augšā, neaizsniedzami tālu. Ko tagad darīt?

Paugurainē iegaudojās vilks.

Vilcēns kļuva uzmanīgs. Šis nebija kraukļu triks, šis patiešām bija vilks. Tā bija viņa māte!

Vilcēns izmisīgi ierējās. Esmu šeit! Esmu šeit!

Gaudošana pārtrūka.

Vilcēns, klumpačodams pa spožo-mīksto-aukstumu, rēja un rēja. Esmu šeit!

Viņš sāka pagurt. Tad tumša ēna metās viņam virsū pa nogāzi un pēkšņi viņam virsū lēca māte. Abi ripoja kopā, un tā smilkstēja un ošņājās, un viņš ņaudēja un piekļā­vās brīnišķīgi siltajam kažokam, ieelpoja mīļoto, spēcīgo, gaļīgo mātes smaržu. Tad tā atvēma mazliet pārtikas, ko viņš aprija, bet vilcene tikām laizīja mazuli caurcaurēm. Pēc tam abi viens otram piespiedās un savu prieku izgaudoja debesīm.

Vilcēns joprojām gaudoja, kad māte iesmilkstējās un aizšāvās projām.

Viņa gaudošana aprāvās, un vilcēns atvēra acis.

Un tur viņa tēvs drāzās pie abiem pāri spožajam-mīkstajam-aukstumam.