Strelnieks Otons

STRELNIEKS OTONS

1340. gada beigās, dzestrā, bet vēl skaistā rudens nakti kāds bruņinieks jāja pa šauro celiņu, kas aizvijās gar Reinas kreiso krastu. Ņemot vērā vēlīno stundu un steigu, ar kādu viņš skubināja savu zirgu, kuru garais jājiens bija stipri nokausējis, varēja domāt, ka jātnieks, vismaz uz dažam stundām, apstāsies mazajā pilsētiņā Obervinterā, kuru tas pašreiz bija sasniedzis. Bet, gluži otrādi, tādā pašā gaitā un kā labs vietas pazinējs viņš izvēlējās tieši tās šaurās un līkumotās ieliņas, kas par dažām minūtēm varēja saīsināt viņa ceļu, un drīz vien jau bija pilsētiņas otrā pusē, kur izjāja pa pretējiem vārtiem. Šajā brīdī mēness, kas līdz tam bija iebridis mākoņos, izpeldēja mirdzošā debess klajumā, kas fantastiskos vi)ņos bangojošā mākoņu jūrā izskatījās kā snaudoša ezera līmenis. Izmantosim pašreizējo pārejošo mēnesnīcu un pametīsim skatienu uz vēlīno ceļotāju.

Tas bija četrdesmit piecus vai piecdesmit gadus vecs vidēja auguma cilvēks, bet ar tik masīvām un robustām formām, kas tik labi pieskaņojās visām zirga kustībām, ka varēja domāt — zirgs un jātnieks ir izcirsti no viena un tā paša klintsbluķa. Tā kā viņš atradās pazīstamā novadā, kur tam nedraudēja nekādas briesmas, jātnieks savu bruņucepuri bija piesējis pie sedlu siksnas un, lai pasargātu galvu no mitrā nakts gaisa, bija atstājis uz tās mazu, ar vadmalu oderētu kapucīti, kuras stūri, kad bruņinieks uzlika galvā bruņucepuri, nokarājās tam starp pleciem. Ir taisnība, ka viņa biezie, garie mati, kas vietām jau sāka sirmot, pilnīgi varēja aizvietot visērtāko galvassegu, jo tie kā lauvas kuplās krēpes ietvēra viņa nopietno un miermīlīgo seju.

Kas attiecas uz viņa stāvokli, tad varbūt vienīgi tikai tiem, kas nepazina tā laika heraldiku, būtu bijis grūti to noteikt. Pametot skatienu uz viņa bruņucepuri, varēja saskatīt grāfa vainagam līdzīga sejsega aplokā kailu roku ar paceltu zobenu. Uz vairoga, kas bija piestiprināts otrā pusē sedliem, mirdzēja Homburgas nama zelta zvaigžņu trīsstūris, bet Homburgas nams skaitījās viena no vecākajām un ievērojamākajām bruņinieku dzimtām visā Vācijā.

Un tagad, lai vēl kaut ko vairāk uzzinātu par šo personu, ar kuru gribam iepazīstināt mūsu lasītāju, pateiksim, ka grāfs Kārlis atgriezās no Flandrijas, kurp viņš bija devies pēc ķeizara, Bavārijas Ludviķa III pavēles, lai viņš ar savu vareno zobenu izpalīdzētu Anglijas Edvartam III, kas pirms astoņpadsmit mēnešiem bija dabūjis impērijas ģenerālvikāra titulu. Sakarā ar pamieru, ko viņš, pateicoties Zannas kundzei, Francijas karaļa māsai un grāfa Heno mātei, bija noslēdzis, Edvards III grāfu tūdaļ bija atsvabinājis no viņa pienākuma.

Nonācis līdz Melhemas ciemam, ceļinieks nogriezās no ceļa, pa kuru bija jājis jau no Koblencas, un iegriezās pa mazu sānceliņu, kas veda tieši laukos. Uz brīdi zirgs un jātnieks pazuda kādā gravā, lai drīz vien atkal parādītos otrā pusē, kur tad devās tālāk pa laukiem, turēdamies tuvāk ceļam, kas tiem abiem, likās, bija labi pazīstams.

Un patiesi, pēc piecu minūšu jājiena zirgs pacēla galvu un skaļi nozviedzās, it kā paziņodams par savu ierašanos. Tagad viņa kungam vairs nebija nekādas vajadzības to uzmudināt ne ar vārdiem, ne ar piešiem — lopiņš pats tik strauji pielika soli, ka drīz vien aiz viņiem palika meža līkumā pa kreisi iegulušais Godesbergas ciems. Tad vēlreiz, nogriezdamies pa kreisi no ceļa, kas veda no Rolandsekas uz Bonnu, viņš jāja tieši uz pili, kas pacēlās kalna galā un saucās tai pašā vārdā, kā pilsētiņa, no kuras tā, jādomā, bija dabūjusi savu nosaukumu vai ari pilij to devusi.

Tagad bija redzams, ka grāfa Kārļa ceļamērķis ir Godesbergas pils, un pavisam neapstrīdams bija tas, ka viņš tur ieradīsies tieši uz viesībām. Pamazām paceldamies arvien augstāk pa ceļa spirāli, kas sākās kalna pakājē un beidzās pie vārtiem, viņš visās četrās pils fasādēs redzēja apgaismotus logus, aiz kuriem varēja saskatīt daudz viesu kustīgās ēnas. Kaut gan pēc viņa savilktajām uzacīm bija redzams, ka tam labāk būtu paticis atgriezties ģimenes klēpja klusumā nekā dzīru troksnī, viņš tomēr turpināja savu ceļu un drīz vien iejāja pa pils vārtiem.

Pagalms bija staļļapuišu un kalpotāju pilns; visur bija redzami zirgi un steliņģi, jo, kā mēs jau teicām, pilī bija svētki. Tāpēc, tiklīdz grāfs Kārlis bija izkāpis no segliem, vesels pulks puišu un kalpotāju steidzās saņemt viņa zirgu, lai to novietotu stallī. Bet bruņinieks tik viegli nešķirās no sava uzticamā biedra. Tāpēc arī viņš to negribēja uzticēt nevienam, un pats, paņēmis zirgu aiz pavadas, aizveda kādā nomaļākā stallī, kur stāvēja paša Godesbergas landgrāfa zirgi.

Par šādu pārdrošību staļļa puiši gan bija mazliet pārsteigti, bet bruņinieks rīkojās tik pašapzinīgi, ka kalpotāji nāca pie pārliecības — ka viņam ir savas tiesības tā rīkoties.

Kad Ansis, kā grāfs sauca savu zirgu, bija piesiets brīvā vietā; kad viņa oleliņģis bija labi pakaisīts, sile piebērta ar auzām un redeles piebāztas ar sienu, tikai tad bruņinieks sāka domāt arī par sevi. Viņš vēlreiz noglāstīja krietno lopiņu, kas uz brīdi pārstāja ēst un atbildēja savam kungam ar klusu bubināšanu. Tad bruņinieks devās uz lielajām trepēm, un, neskatoties uz lielo daudzumu pāžu un kalpotāju, kas drūzmējās ejās, viņš nonāca telpās, kur bija sapulcējušies visi apkārtnes dižciltīgie.

Grāfs Kārlis apstājās pie lielās zāles galvenās ieejas, lai uz mirkli pamestu skatienu uz šā vakara labāko sabiedrību. Tā bija jautra un trokšņaina, jo tur bija daudz samtā ģērbušos jaunu cilvēku un daudz dižciltīgu, izgreznojušos dāmu. Bet starp visiem šiem jaunajiem ļaudīm visskaistākais bija jaunais Otons, mūsu vēlīnā ceļotāja cīņasbiedra landgrāfa Ludviga dēls, un visskaistākā pilsdāma bija Emmas kundze, pilskunga, Godesbergas landgrāfa laulātā draudzene.

Tomēr bruņinieka ierašanās nepalika bez iespaida.

Viņš tik pēkšņi parādījās viesu vidū kā Vilhelms Leonorai un viņu kaujas bruņu tērpa pelēkais tērauds savādi atšķīrās no svētku viesu samta un zīda drēbju spilgtajām krāsām. Tāpēc arī visu skatieni tūdaļ pievērsās viņam, izņemot grāfu Ludvigu, kas stāvēja pie zāles pretējām durvīm un likās nogrimis tik dziļās pārdomās, ka pat nepaskatījās ne pa labi, ne pa kreisi.

Kārlis tūdaļ pazina savu veco draugu un, nelikdamies ne zinis par viņa nomāktību, devās apkārt pa blakus telpām un pēc karstas, bet sekmīgas cīņas ar biezo ļaužu pūli, sasniedza nomaļāko istabu, pie kuras durvīm viņš, zālē ienākot, bija pamanījis grāfu Ludvigu, kurš vēl joprojām drūms un sadudzis stāvēja tai pašā vietā.

Kārlis vēlreiz uz brīdi apstājās, vērodams šo savādo nomāktību, kas tā nepiestāvēja mājas tēvam, kurš, likās, viesiem bija atdevis visu prieku un pats sev paturējis tikai rūpes un skumjas. Tad viņš devās tam klāt un redzēdams, ka viņa tuvojošos soļu troksnis nespēja uzmodināt draugu no smagajām domām, viņš uzlika tam roku uz pleca.

Landgrāfs nodrebēja un pagriezās. Visi viņa prāti tā bija pievērsušies kaut kādām tumšām domām un sapinušies tajās, ka viņš labu laiku raudzījās drauga atsegtajā sejā un nepazina to, kaut gan kurā katrā citā laikā viņš to ar nolaistu sejsegu būtu sazīmējis starp visiem ķeizara galma bruņiniekiem. Tad Kārlis minēja savu vārdu un Ludvigs izstiepa tam pretī abas rokas; mulsums bija zudis un Ludvigs metās sava cīņas biedra apkampienos, drīzāk kā cilvēks, kas dziļās dvēseles bēdās meklē patvērumu un nevis kā draugs, kas līksmi apsveic draugu.

Tomēr likās, ka šī negaidītā ierašanās uz šo līksmo svētku rūpju pilno saimnieku atstājusi labvēlīgu iespaidu. Viņš aizveda savu viesi otrā istabas galā, nosēdināja to uz plata ozola krēsla, virs kura pacēlās zelta caurausts baldahīns, un apsēdās viņam līdzās; tad saņēmis drauga rokas un pats turēdams seju ēnā, viņš lūdza viņam pastāstīt, ko visu tas bija pieredzējis pa šiem trim ilgajiem gadiem, kamēr abi draugi bija viens no otra šķirti.

Ar īstu vecam karavīram raksturīgu pļāpīgumu Kārlis pastāstīja, ka brabantiešu valsts un angļu karaspēks Eduarda III vadībā laupīdams un dedzinādams aplencis Kambrē; kā abas armijas sastapušās pie Bironfosas, neielaižoties cīņā, tāpēc ka lielais astrologs Sicīlijas karalis bija pareģojis

Filipam Voluā, ka ikviena kauja, ko tas sākšot ar angļiem, kurus vada personīgi pats Eduards, beigšoties viņam nelaimīgi (pie Kresi šis pareģojums tiešām piepildījās); un ka beidzot Desplešīnas laukā pēc Francijas karaļa māsas 2annas Voluā lūguma abi karaliskie pretinieki uz vienu gadu noslēguši pamieru.

Landgrāfs noklausījās viņa stāstu klusuciezdams, ko zināmā mērā varēja saukt par uzmanību, kaut gan viņš šad un tad savāda nemiera dzīts bija piecēlies, lai ietu un pamestu skatienu lejas zālē. Bet tā kā landgrāfs katru reizi bija atgriezies, viņa draugs tūdaļ turpināja uz brīdi pārtraukto stāstu, labi saprazdams, ka namatēvam ir nepieciešams sekot sarīkoto svētku norisei, lai viņa ielūgtajiem viesiem nekā netrūktu, kas tiem šos svētkus varētu padarīt jo patīkamākus. Bet tā kā pēc pēdējā pārtraukuma landgrāfs, it kā būtu savu draugu aizmirsis, vairs neatgriezās, lai ieņemtu vietu tam līdzās, Kārlis piecēlās un no jauna devās uz durvīm, pa kurām šinī nomaļajā, krēslainajā telpā iespīdēja spožs gaismas stars. Šoreiz tas, kuru viņš meklēja, dzirdēja to nākamjo, nepagriezis galvu, viņš pacēla roku.

Grāfs Kārlis ieņēma tam ierādīto vietu, un landgrāfs uzlika roku savam cīņas biedram uz pleca un to cieši pievilka sev klāt.

Acīmredzot šā cilvēka dvēselē norisinājās kāda briesmīga cīņa un, kaut arī grāfs Kārlis uzmanīgi raudzījās līksmajā pūlī, kas viesuļoja garām, viņš neredzēja nekā tāda, kas varētu būt par cēloni drauga uzbudinājumam. Bet tas bija pārāk labi saskatāms, lai tik uzticīgs draugs kā Kārlis to neredzētu un nepārdzīvotu līdzi. Tomēr saprazdams, ka draudzības pirmais un svētākais pienākums ir klusēt par lietām, ko mums negrib atklāt, viņš cieta klusu. Bet starp sirdīm, kas paradušas izprast viena otru, pastāv noslēpumaina saprašanās. Tā arī landgrāfs, izpratis drauga kautro atturību, pavērās viņā, tad pārvilka roku pār pieri, smagi nopūtās un, norādīdams uz savu dēlu, mazliet vilcinādamies teica:

— Vai tu neatrodi, ka Otons izskatās ļoti līdzīgs šim jaunajam augstmanim, kas pašreiz dejo ar viņa māti?

Grāfs Kārlis nodrebēja, jo šie pāris vārdi bija viņam tas pats, kas nakts tumsas pārsteigtam ceļotājam ir zibens atspīdums tuksnesī. Tā pēkšņā uzliesmojuma gaismā viņš bija pamanījis bezdibeni. Un patiesi, līdzība starp jaunekli un norādīto cilvēku bija tik uzkrītoša, ka grāfs to nevarēja neatzīt, kaut gan nojauta, ka viņa atbilde varētu būt liktenīga.

— Tev taisnība, Ludvig, — viņš teica, — tos varētu noturēt par diviem brāļiem.

Tiklīdz grāfs bija izteicis šos vārdus, viņš juta, kā landgrāfs, pret kura plecu tas bija atspiedies, pēkšņi nodrebēja, un tāpēc viņš vēl pasteidzās piebilst:

— Bet saki man, ko tas liecina?

— Nekā, — tumši atteica landgrāfs, — es tikai gribēju dzirdēt arī tavas domas, bet nu nāc un izstāsti līdz beigām visu, ko esi piedzīvojis šajās karagaitās.

Un viņš aizveda grāfu Kārli atpakaļ turpat, kur viņš bija savu stāstījumu sācis un šoreiz viņš to netraucēti tur arī pabeidza.

Tiklīdz tas bija noticis, durvīs parādījās kāds cilvēks. Landgrāfs aši piecēlās un devās pie tā. Kādu brīdi abi vīri sarunājās, bet tik klusā balsī, ka Kārlis nekā nevarēja sadzirdēt. Tomēr no viņu žestiem viņš nojauta, ka runa ir par kaut ko ļoti svarīgu, par ko viņš vēl jo vairāk pārliecinājās, redzēdams, ka landgrāfs atgriežas pie viņa vēl drūmāks, nekā bija brīdi iepriekš.

— Draugs, — teica Ludvigs fteapsēzdamies, — pēc tik gara ceļa, kādu tu esi šodien veicis, tev droši vien vairāk ir vajadzīga atpūta, nevis balles un viesības. Nāc, es tevi likšu aizvest uz tavu istabu. Ar labu nakti, mēs atkal redzēsimies rīt.

Kārlis saprata, ka viņa draugs vēlas palikt viens. Ne vārda neteicis, viņš piecēlās, klusu paspieda viņam roku un vēl pēdējo reizi jautājoši palūkojās tam acīs. Bet landgrāfs viņam atbildēja tikai ar to skumjo smaidu, kas norāda, ka vēl nav pienācis īstais brīdis atklāt savas sirds mocošo noslēpumu. Ar pēdējo rokasspiedienu Kārlis lika saprast, ka viņš kuru katru brīdi ir gatavs to uzklausīt, tad devās uz viņam ierādītajām telpām, kas atradās labi patālu, bet līdz kurām tomēr vēl aizšalca svētku līksmais troksnis.

Grāfs apgūlās, bet skumjas domas, kas nomāca dvēseli, un dzīru tālais troksnis vēl labu laiku neļāva viņam iemigt. Beidzot fiziskais nogurums guva virsroku pār dvēseles bažām. Pamazām viņa domu tēli kļuva "arvien miglaināki, jutekļu možums sagura un acis aizvērās. Uz brīdi viņš ieslīga pusnomoda stāvoklī, kas līdzinājās tām krēslas stundām, kuras šķir nakti no dienas, šajā savādajā un neaprakstāmajā stāvoklī, kad īstenība saplūst ar sapņiem tā, ka zūd robežas starp sapni un īstenību. Tad viņu pārņēma dziļš miegs.

Jau sen bruņinieks bija gulējis vienīgi teltī un turklāt vēl savā kaujas tērpā, tāpēc arī ar tādu patiku viņš izbaudīja labas gultas ērtības, ka, otrā rītā pamodies, viņš redzēja, ka ir nogulējis līdz gaišai dienai. Un tūdaļ arī viņa acīm atklājās kāds negaidīts skats, kas tūdaļ saistīja visu viņa uzmanību un lika atcerēties vakarvakara pārdzīvojumus. Kādā atzveltnes krēslā nekustīgi un galvu uz krūtīm nokāris sēdēja landgrāfs, it kā gaidītu sava drauga pamošanos. Bet patiesībā viņš bija nogrimis tik dziļās domās, ka šo pamošanos nemaz nepamanīja.

Grāfs klusēdams mirkli viņā noskatījās; bet tad, redzot, ka pār drauga pelēkajiem, iekritušajiem vaigiem rit asaras, viņš nevarēja vairs ilgāk valdīties un, izstiepis pret to rokas, iesaucās:

— Dieva dēļ, Ludvig, kas ir noticis?

— Ak, — nopūtās landgrāfs, — noticis ir tas, ka man vairs nav ne sievas, ne dēla!

Un pie šiem vārdiem viņš ar pūlēm piecēlās, tad, streipuļodams kā piedzēries, paspēra dažus soļus un iekrita drauga rokās.