Strelnieks Otons

VIII

Ziņas par šiem notikumiem cita pēc citiem sasniedza rietumus un modināja vissāpīgāko atbalsi Beatrises sirdī: vispirms viņa saņēma ziņu par sava tēva, Klēves valdnieka, nāvi, tad par sava līgavaiņa Alostas Rūdolfa, un beidzot, sava tēvoča Bujonas Gotfrīda traģisko galu. No šīm trim nāves ziņām vismazāk to apbēdināja ziņa par Rūdolfa nāvi, jo šo jaunekli viņa pat nepazina, bet divas pārējās tai lika justies divkārt bārai, jo, zaudējot Bujonas Gotfrīdu, tai šķita, ka viņa būtu zaudējusi savu otro tēvu.

Bet tad šim bēdām pievienojās vēl kādas citās: pa tiem pieciem gadiem, kas bija pagājuši no krustnešu aiziešanas līdz Gotfrīda nāvei, Beatrise kļuva vēl skaistāka. Tā bija gracioza, deviņpadsmit gadus veca jaunava, un viņa bija pamanījusi, ka vairognesī, kura aizgādībai tā bija uzticēta, bija pamodušās tās pašas jūtas, kādas tā modināja katrā, kas nāca viņas tuvumā. Kamēr viņš vēl bija tikai viņas apsargātājs, Žerārs bija apvaldījis savas jūtas, bet kad Beatrise palika bārenīte bez atbalsta, viņš kļuva tik nekaunīgs, ka atzinās viņai savā mīlā. Beatrise atbildēja tam, kā tas princesei pienākas, bet Zerārs, pirms nometa masku, bija jau izstrādājis savu plānu. Viņš atklāti pateica princesei, ka dodot tai sērām gadu un vienu dienu laika, bet pēc tam lai viņa esot gatava ņemt to par savu laulāto draugu.

Lomas tagad bija mainījušās, kalps spēlēja kungu. Beatrise bija bezspēcīga, atstāta un bez viena aizstāvja. No cilvēkiem viņai nebija ko cerēt saņemt palīdzību, tāpēc viņa vērsās pie Dieva un Dievs viņai deva, ja ne arī cerību, tad vismaz mierinājumu bēdās. Kas attiecas uz Zerāru, tad baidīdamies, ka Beatrise varētu aizbēgt, viņš vēl tai pašā dienā lika aizvērt pils vārtus un nostādīt pie tiem divkāršu sardzi.

Jūs atceraties, ka Beatrise bija likusi uzcelt šo kapelu, kur uzglabāt brīnumdarošās lūgšanu krelles, ko tai bija uzdāvājis tēvocis. Ja Gotfrīds vēl būtu bijis starp dzīvajiem, viņai nebūtu ko bīties, jo viņa svēti ticēja, ka, lai kur viņš arī nebūtu — vai aiz kalniem, vai aiz jūrām, viņš tūdaļ dzirdētu svētā zvaniņa skaņas un steigtos tai palīgā. Bet Gotfrīds bija miris un, lai cik skaļi zvaniņš tinkšķēja pie katra Patcr noster, nebija ko cerēt, ka šī skaņa varētu aicināt kādu glābēju.

Tā pagāja dienas, pagāja mēneši un beidzot pagāja gads. Zerārs joprojām tikpat modri sargāja princesi, tā kā neviens nedabūja zināt, kāds liktenis viņai draud. Pirmkārt, tajos laikos viss bruņniecības zieds atradās austrumos pie Reinas, diez vai varēja saskaitīt divus trīs bruņiniekus, kas būtu uzdrošinājušies Zerāram apstrīdēt skaisto gūstekni, jo vairāk tāpēc, ka viņa spēks un drosme bija tālu pazīstama.

Bija pienākusi pēdējā diena. Beatrise, kā parasti, noturēja savu rīta lūgšanu, saule mirdzēja tik spoži, it kā apspīdētu vienīgi laimīgus ļaudis. Jaunava apsēdās uz sava balkona un viņas skatieni vērsās uz upes krastu, kur tā reiz bija redzējusi aizjājam savu tēvu. Tad viņai likās, ka šajā, līdz šim parasti tuksnesīgajā ūdens klajā, tā redz kādu kustīgu punktu, kura veidu pārāk lielā attāluma dēļ tā vēl nevarēja izšķirt. Bet savādi bija tas, ka no pirmā brīža, kad Beatrise to ieraudzīja, viņai likās, ka šis punkts virzās uz priekšu viņas dēļ, un ar visu ticības spēku, uz kādu tik ir spēcīgi apbēdinātie, viņa, kaut arī pati nezināja, uz ko vēl varētu cerēt, lika visas savas cerības uz šo kustīgo punktu, kurš, slīdēdams lejup pa Reinu, sāka jau pieņemt formu un veidu. Beatrise tik cieši vērās šinī punktā, ka viņas skatiens vairāk aiz pārpūles nekā aiz noguruma apmiglojās asarām. Tomēr arī caur asarām viņa izšķīra tuvojošos laivu. Drīz viņa saskatīja, ka laivu velk gulbis. Laivas priekšgalā stāvēja bruņinieks un nenovērsa acu no Beatrises, tāpat kā Beatrise no viņa, bet pakaļgalā zviedza kara kumeļš pilnā apbruņojumā. Jo tuvāk nāca laiva, jo labāk varēja sakatīt visus sīkumus. Gulbis bija piesiets pie laivas ar zelta ķēdi, bruņinieks bija pilnīgi apbruņojies, tikai viņa bruņucepure un vairogs bija nolikti tam pie kājām.,Tāpēc bija redzams, ka tas ir vēl jauns, gadus divdesmit piecus vai divdesmit astoņus vecs. Viņa āda bija iedegusi brūna austrumzemju karstajā saulē, bet viņa gaišie, cirtainie mati liecināja par tā piederību pie ziemeļnieku rases.

Beatrise tik ļoti bija aizrāvusies ar vērošanu, ka nemaz nepamanīja, ka uz mūriem sarodas kareivji, kurus tāpat kā viņu bija pievilcis šis savādais skats un visu interese kļuva vēl jo dzīvāka, tāpēc ka pašreiz nebija vairs nekādu šaubu — laiva peld tieši uz pili. Tiklīdz tā bija nonākusi tai iepretī, gulbis pagriezās uz pili. Bruņinieks uzlika savu bruņucepuri, paņēma kreisajā rokā vairogu, izlēca krastā, izveda krastā arī zirgu, uzlēca seglos un, pamājis ar roku paklausīgajam putnam, devās uz pili, bet laiva devās atpakaļ augšup pa straumi, no kurienes bija nākusi.

Piecdesmit soļu no galvenajiem vārtiem bruņinieks apstājās, tad paņēma ziloņkaula ragu, kas tam saitē karājās pār plecu, pielika to pie lūpām un trīs reizes noskanēja varens, ilgs signāls, it kā pavēlētu visiem klusēt. Tad bruņinieks trīs reizes sauca skaļā balsī:

— Es, dižciltīgais debesu un zemes kareivis, tev, Žerār, šīs pils kungam, Dieva un cilvēku likuma vārdā pavēlu atsacīties no princeses Beatrises, ko tu, neievērodams viņas kārtu un stāvokli, turi kā gūstekni. Līdz ar to es tev pavēlu aiziet no šīs pils, kurā tu esi ienācis kā kalps un esi uzdrošinājies rīkoties kā kungs. Tāpēc mēs tevi izaicinām cīnīties uz dzīvību un nāvi — vai nu ar šķēpu, vai ar zobenu, vai ar cirvi, vai ar dunci, jo tu esi viltnieks un nodevējs, ko mēs ar mūsu Augstās Kundzes no Karmelīta kalna un Dieva palīdzību ceram pierādīt. Par zīmi tam, lūk, mūsu cimds.

Pie šiem vārdiem bruņinieks novilka savu cimdu, nomezdams to zemē, un viņa pirkstā mirdzēja tas pats dimants, kuru jūs būsit ievērojuši zvīļojam uz mana tēva labās rokas un kurš viens pats ir pusi grāfa valsts vērts.

Žerārs nebija gļēvulis un tāpēc vārti atvērās, pa tiem iznāca kāds pāžs, kas pacēla nomesto cimdu, bet pāžam sekoja pilskungs pilnā bruņojumā uz sava kaujas zirga.

Abi pretinieki nepārmainīja neviena vārda. Nepazīstamais bruņinieks nolaida savu sejsegu un to pašu darīja Žerārs. Tad cīnītāji katrs no savas puses ieņēma vajadzīgo distanci, nolieca šķēpus un pilnos auļos metās viens otram virsū.

Kā es jau teicu, Žerārs bija viens no stiprākajiem un drošsirdīgākajiem Vācijas cīkstoņiem. Viņa bruņas bija labākā Ķelnes meistara darbs. Sava šķēpa smaili viņš bija slacinājis suņu norieta taura asinīm tai brīdī, kad dzīvnieks raustījās pēdējos krampjos, un tomēr'viņa šķēps salūza kā stikls pret ienaidnieka vairogu, bet bruņinieka šķēps vienā triecienā caururba Zerāra vairogu, bruņas, un ķēra to paša sirdī, tā kā viņš bija uz vietas beigts, nepaguvis ne iesaukties, ne grēkus nožēlot, it kā to būtu ķēris zibens. Tad bruņinieks pagriezās pret Beatrisi: viņa bija nometusies ceļos un pateicās Dievam.

Cīņa bija norisinājusies tik strauji un pārsteigums, kas tai sekoja, bija tik liels, ka Zerāra bruņotie kalpi, redzēdami savu kungu krītam, pat neatģidās aizvērt vārtus. Neviena neaizkavēts, bruņinieks iejāja pirmajā pils pagalmā, atsēja zirga pavadu pie kāda dzelzs āķa un devās uz lielajām dzelzs trepēm. Tai bridi, kad viņš cēla kāju uz apakšējā kāpiena, uz augšējā parādījās Beatrise, kas steidzās pretī savam atbrīvotājam.

— Šī pils, mans bruņiniek, — viņa teica, — ir jūsu, jūs esat to iekarojis. Uzskatiet to par savu īpašumu, un jo ilgāk jās še paliksit, jo lielāka būs mana pateicība jums.

— Kundze, — teica bruņinieks, — ne man, bet Dievam pienākas pateicība, jo viņš mani sūtīja jums palīgā. Kas attiecas uz pili, tad tā jau kopš desmit gadu simteņiem ir jūsu senču miteklis un es vēlos, kaut vēl desmit gadu simteņus tā būtu viņu pēcnācējiem patvērums.

Beatrise nosarka, jo viņa savā dzimtā bija pēdējā.

Tomēr bruņinieks uzaicinājumu pieņēma: viņš bija jauns, viņš bija skaists. Beatrise, viņa sirds dāma, bija viena. Pēc trim mēnešiem abi jaunie ļaudis juta no vienas puses vairāk nekā tikai draudzību, bet no otras puses vairāk nekā tikai pateicību. Bruņinieks jau runāja par mīlu, un kaut gan viņam nebija ne novadu, ne grāfistes, viņš tomēr laikam bija augsta dzimuma. Tāpēc arī Beatrise, kurai pietika mantas abiem, juzdamās laimīga, ka spēj ko darīt tā labā, kas tik daudz bija darījis viņas labā, piedāvāja tam savu roku ar visām no šā fakta izrietošajām priekšrocībām, ko viņš tik vīrišķīgi un tik negaidītā kārtā bija viņai saglabājis. Bruņinieks nometās ceļos pie Beatrises kājām: jaunā meitene gribēja to piecelt.

— Piedodiet, kundze, — viņš teica, — bet tā kā es izlūdzos jūsu žēlastības, es palikšu tik ilgi jūsu priekšā uz ceļiem, kamēr to dabūšu.

— Runājiet! — atbildēja Beatrise. — Es jau iepriekš esmu gatava jūs uzklausīt, it kā jūs jau būtu mans kungs un pavēlnieks.

— Ak, cienītā kundze, — teica bruņinieks, — jums bez šaubām tas liksies savādi, ka tik lielu žēlastību es varu pieņemt tikai ar vienu noteikumu.

— Es piekrītu, — atbildēja Beatrise, — bet tagad sakiet, kāds ir šis noteikums?

— Tas ir, ka jūs nekad nedrīkstat prasīt ne manu vārdu, ne no kurienes es esmu nācis, ne arī to, kā es uzzināju, ka jūs esat briesmās. Ja jūs man to jautāsit, man nebūs dūšas jums liegties, tik ļoti es jūs mīlu, bet tiklīdz es jums būšu visu pateicis, es nevarēšu vairs palikt pie jums, un mums būs jāšķiras uz visiem laikiem. To pavēl man tā vara, kas mani vadīja pāri kalniem un jūrām visā garajā ceļā, ko man vajadzēja uzņemties jūsu dēļ.

— Ko man nozīmē jūsu vārds? Ko nozīmē man šī cituriene, no kurienes jūs nākat? Un ko nozīmē, kā jūs dabūjāt zināt, ka esmu briesmās? Nākotnes dēļ es gribu aizmirst pagātni. Jūsu vārds ir Gulbja

bruņinieks, jūs nākat no Svētītās zemes un man jūs ir atsūtījis pats Dievs. Ko vēl vairāk vajadzētu zināt man? Še jums mana roka.

Bruņinieks to aizgrābts noskūpstīja, un nepagāja vēl mēnesis, kad pils kapelāns tos savienoja tai pašā kapelā, kur Beatrise, bīdamās no kādām citām laulībām, veselu gadu un vienu dienu tik rūgti bija raudājusi.

Debesis svētīja šo laulību: trijos gados Beatrise davāja savam vīram trīs dēlus — Robertu, Gotfrīdu un Rūdolfu. Vēl trīs gadi aiztecēja vislabākā saskaņā un viņu laime bija tik liela, ka tā likās nākam no kādas citas pasaules.

— Mīļo māt, — kādu dienu teica jaunais Roberts, atgriezies pilī, — saki, kā sauc manu tēvu?

— Kam tev to? — drebēdama jautāja māte.

— Aspernas barona dēls man prasa.

— Tavs tēvs saucas Gulbja bruņinieks, un cita vārda viņam nav.

Ar šo atbildi bērns apmierinājās un atgriezās pie saviem rotaļu biedriem. Pagāja vēl viens gads. Kaut gan viņu laime nebija vairs tik pārmērīga, kā pirmajos gados, tomēr viņus apņēma tas klusais miers, kāds jūtams dvēseļu tuvībā.

— Mīļo māt, — kādu dienu teica jaunais Gotfrīds, — kad mans tēvs atbrauca šurp laivā, kuru vilka gulbis, no kurienes tad viņš nāca?

— Kam tev to vajag zināt? — nopūzdamās jautāja māte.

— Grāfa Megena dēls man to prasīja.

— Viņš atnāca no tālas, nezināmas zemes, tas ir viss, ko es tev zinu teikt.

Bērns apmierinājās ar šo atbildi, pateica to saviem rotaļu biedriem un savā bērna nevainībā turpināja rotaļāties upes krastā.

Pagāja vēl viens gads, bet bruņinieks redzēja, ka Beatrise reizēm kļūst domīga un to moca kāds nemiers, tomēr viņš nelikās to redzot un bija pret viņu vēl maigāks un sirsnīgāks.

— Mīļo māt, — kādu dienu teica jaunais Rūdolfs, — kad viņš tevi toreiz izglāba no ļaunā Žerāra, kas viņam teica, ka tev draud briesmas?

— Kam tev tas jāzina? — raudādama jautāja māte.

— Markgrāfa Gorkuma dēls man to prasīja.

— Dievs, — atbildēja māte, — Dievs, kas redz visus apbēdinātos un sūta tiem savus eņģeļus palīgā.

Bērns vairāk nejautāja. Viņš bija radināts uzskatīt Dievu kā tēvu un tāpēc nebrīnījās, ka Dievs būtu darījis viņa mātes labā to pašu, ko tēvs darītu sava bērna labā.

Bet princese Beatrise skatījās uz šo lietu pavisam citādām acīm. Viņa bija nākusi pie atziņas, ka dēlu pirmais dārgums ir tēva vārds, bet viņas dēliem šā vārda nebija. Tie paši jautājumi, ar kuriem viņi bija griezušies pie mātes, tiks tiem uzdoti nākotnē arī no citiem cilvēkiem, un viņi varēs

atbildēt to pašu, ko tiem bija teikusi māte. Beatrise kļuva skumja un grūtsirdīga, jo bija nolēmusi prasīt savam vīram, lai arī kas notiktu, to, ko viņa bija solījusies nekad nevaicāt.

Bruņinieks redzēja viņas dvēseles nemieru un nojauta tā cēloņus. Jau vairākkārt, redzot Beatrisi tik nelaimīgu, viņš bija gribējis tai visu atklāt, bet ik reizes to bija atturējusi briesmīgā doma, ka tādā gadījumā viņiem jāšķiras uz visiem laikiem.

Beidzot Beatrise vairs nespēja ilgāk izturēt, viņa uzmeklēja bruņinieku, krita tam pie kājām un viņas bērnu dēļ lūdza atklāt tai savu vārdu, no kurienes tas nācis un kas to sūtījis.

Bruņinieks nobāla, it kā būtu pienākusi viņa pēdējā stundiņa, tad noliecās un noskūpstījis Beatrisi uz pieres, viņš teica:

— Ak vai, tam tā jānotiek, šovakar es tev pateikšu visu.