Strelnieks Otons

IX

Stundenis rādīja sesto stundu, kad bruņinieks ar savu sievu apsēdās uz balkona. Bailes un nemiers māca Beatrisi, bet bruņinieks bija skumjš.

Kādu brīdi abi sēdēja klusu un viņu skatieni instinktīvi bija pievērsušies tālei, un lūkojās uz to pašu vietu, no kurienes bija ieradies bruņinieks, lai cīnītos ar Zerāru. Beatrise nodrebēja un bruņinieks smagi nopūtās. Kopēja sajūta lika tiem atkal atrast vienam otru, viņu skatieni sastapās. Bruņinieka acis valgi mirdzēja un viņa skatienā izpaudās tādas skumjas, ka Beatrise to vairs nespēja izturēt un, ceļos nokritusi, iesaucās:

— Ak, nē, nē, mans draugs! Ne vārda par šo noslēpumu, kas mums varētu tik dārgi maksāt! Aizmirsti, ko es tev prasīju, un kaut arī tu neatstāsi mūsu bērniem savu vārdu, viņi tomēr būs krietni cilvēki un paši sagādās sev vārdu.

— Uzklausi mani, Beatrise, — abildēja bruņinieks, — viss ir Dieva ziņā un, ja viņš tev ir atļāvis uzdot man šo jautājumu, tas nozīmē, ka mana stunda ir pienākusi. Deviņus gadus es esmu nodzīvojis kopā ar tevi un tie bija neizsakāmas laimes laiki, tas ir vairāk, nekā kuram katram citam ir ticis dots. Pateicies Dievam, kā to daru es, un nu klausies, kas man tev sakāms.

— Ne vārda! ne vārda! es tevi lūdzu! — iesaucās Beatrise.

Bruņinieks izstiepa roku pret kādu punktu, kas pirms dažām minūtēm

bija kļuvis redzams. Beatrise pazina gulbi ar laivu.

— Tu redzi, — viņš teica, — mans laiks ir klāt, tagad tu dzirdēsi visu, ko jau sen slepeni esi vēlējusies zināt un ko man bija pavēlēts tev atklāt, tiklīdz tu to prasīsi. Es esmu tava tēva, Klēves Roberta, cīņu biedrs un tava tēvoča, Bujonas Gotfrīda, draugs. Es esmu Alostas Rūdolfs, kas krita Jeruzalemes aplenkšanas laikā.

Beatrise iekliedzās, nobālusi pacēla galvu un baiļu pilnām acīm stīvi raudzījās bruņiniekā. Viņa gribēja kaut ko teikt, bet spēja izdabūt pār lūpām tikai nesakarīgas skaņas — kā sapņu murgos.

— Jā, es zinu, — viņš turpināja, — tas, ko es tev saku, ir kaut kas nedzirdēts. Bet neaizmirsti, Beatrise, ka es biju kritis brīnumu zemē, un tas Kungs ar mani ir darījis to pašu, ko viņš reiz darījis ar Jairus meitiņu un Marijas brāli Lācaru. Tas ir viss.

— Ak Dievs, ak Dievs! — iesaucās Beatrise, piecēlusies ceļos, — bet tas, ko jūs sakāt, ir neiespējami.

— Es cerēju, Beatrise, ka tava ticība ir lielāka, — atbildēja bruņinieks.

— Un jūs esat Alostas Rūdolfs? — viņa murmināja.

— Jā gan. Kā tu pati zini, Bujonas Gotfrīds, toreiz, kad viņš ieradās šeit pēc tava tēva, bija atstājis armiju savu divu brāļu un manā vadībā. Kad viņš atgriezās pie mums, viņš tā bija sajūsmināts par tavu jaunības skaistumu, ka visu ceļu par tevi vien runāja. Ja Gotfrīds tevi mīlēja kā savu meitu, tad es varu teikt, ka mani viņš mīlēja kā savu dēlu, un tāpēc no brīža, kad viņš tevi bija ieraudzījis, viņš bija ieņēmis prātā mūs savienot. Es toreiz biju tikai divdesmit gadu vecs, un mana dvēsele bija jaunavīgi tīra. Dzirdot, kādu viņš tevi man attēloja, mana sirds iedegās pret tevi tik karsti, it kā es tevi jau būtu pazinis kopš savām bērnu dienām. Starp mums jau viss bija tik cieši norunāts, ka viņš mani citādi nesauca, kā par savu māsasdēlu.

Tavs tēvs krita kaujā un es to apraudāju, it kā viņš būtu bijis mans miesīgais tēvs. Mirdams viņš man vēl deva savu piekrišanu un svētību. No tā laika es tevi uzskatīju par savu, tavs tēls dzīvoja manā sirdī un savās domās es tavu vārdu pieminēju katrā lūgšanā.

Mēs sasniedzām Jeruzalemi. Mūsu trīs pirmie uzbrukumi tika atsisti, pēdējais ilga sešdesmit stundu. Vajadzēja vai nu iekļūt svētajā pilsētā, vai no tās pavisam atteikties. Gotfrīds pavēlēja gatavoties izšķirošajam uzbrukumam. Mēs kopīgi vedām savu pulku cīņā, iedami tā priekšgalā, uzslējām divas trepes un abi blakus kāpām augšā. Drīz vien mēs aizsniedzām mūra augšmalu. Es jau izstiepu roku, lai aizķertos aiz kāda ieroba, kad pēkšņi ieraudzīju kā zibens liesmu pamirdzam šķēpa asmeni, sajutu asas sāpes, ledaini aukstas trīsas izskrēja man cauri visai miesai. Es izdvesu tavu vārdu un neko vairs ne juzdams, ne redzēdams, gāzos lejā. Es biju miris.

Man nebija nekādas jēgas, cik ilgi es biju gulējis šajā cietajā miegā, ko sauc par nāvi. Beidzot kādudien man likās, ka es sajūtu kādu roku nogulstamies man uz pleca. Man šķita, ka ir ausis Josafatas dienas rīts.

Kāds pirksts aizskāra manus plakstus, es atvēru acis: redzēju sevi guļam kapā, kura vāks bija pats no sevis atvēries, un pie mana zārka stāvēja kāds virs, kurā pazinu Gotfridu. Ap pleciem tam bija apmests purpura mētelis, galvā kronis un viņa pieri apvija staru vaiņags. Viņš noliecās pie manis, uzpūta manām lūpām savu elpu, un es jutu, ka atkal dzivība atgriežas manās krūtis. Tomēr kaps vēl mani turēja saistītu kā dzelzs važās. Es gribēju runāt, bet manas lūpas tikai mēmi pakustējās.

— Mosties, Rūdolf, — viņš teica, — tas Kungs to tev atļauj, un uzklausi, ko es tev teikšu.

Tad ar pārdabisku piespiešanos es saņēmu visus savus jaunai dzivei atdzimstošos spēkus un izdvesu tavu vārdu.

— Es gribu ar tevi runāt par viņu, — teica Gotfrīds.

— Bet, — pārtrauca Beatrise, — Gotfrīds taču arī bija jau miris.

— Jā, — atbildēja Rūdolfs, — un, lūk, kas bija noticis. Gotfrīds bija ticis noindēts un pirms savas nāves bija izteicis vēlēšanos, lai viņa miesas tiktu guldītas līdzās manējām. Tas arī tika izpildīts, viņu apglabāja karaliskā tērpā, bet viņa purpura mantijai un karaļkronim Dievs bija pievienojis vēl mirdzošu staru vainagu. Gotfrīds pats man pastāstīja visu, kas bija noticis pēc manas nāves un ko es, protams, nevarēju zināt.

— Bet kas ar Beatrisi? — es jautāju.

— Nu, lūk, par viņu mēs tūdaļ runāsim, — viņš atteica. — Es tāpat kā tu dusēju savā kapā, gaidīdams lielo tiesas dienu, bet tad pamazām es it kā sāku mosties no dziļā miega un sajutu sevī dzīvību pulsējam. No manām maņām vispirms pamodās dzirde, un man likās, ka es saklausītu tālas zvaniņa skaņas, kuras kļuva arvien skaidrākas, jo vairāk es nācu pie samaņas. Drīz vien es nopratu, ka tas ir zvaniņš, ko es reiz tiku uzdāvinājis Beatrisei. Tai pašā mirklī man atgriezās atmiņa un es atcerējos, kāds brīnišķīgs spēks piemita Pētera Eremita pārvestajām lūgšanu krellēm. Beatrisei draudēja briesmas un tas Kungs bija atļāvis zvaniņa skaņām iespiesties mana kapa klusumā un atmodināt mani no nāves miega.

Es atvēru acis, ap mani bija kapa melna nakts. Tad man uznāca briesmīgas bailes: tā kā man nebija nekādas jausmas, cik ilgs laiks ir pagājis, es iedomājos, ka esmu ticis dzīvs aprakts, bet tai pašā acumirklī telpu piepildīja vīraka smarža. Es izdzirdu debesu pulku dziedāšanu, divi eņģeļi pacēla mana kapa akmens vāku un es ieraudzīju Kristu līdz ar viņa māti sēžam uz mirdzošu mākoņu troņa.

Es gribēju mesties ar savu vaigu pie zemes, bet nespēju ne pakustēties.

Tomēr es jutu, kā atraisās saites, kas sēja manu mēli, un es iesaucos:

— Kungs, Kungs! slavēts lai ir tavs svētais vārds!

Tad Kristus pavēra savu muti un viņa vārdi skanēja manās ausīs kā visskaistākā mūzika:

— Gotfrīd, mans krietnais un dievbijīgais kalps, vai tu nekā nedzirdi? — viņš man jautāja.

— Ak, Kungs Jēzu, — es atbildēju, — es dzirdu svēto zvaniņu skanam un šīs skaņas man vēsta, ka tā, kuras tēvs ir miris tevis dēļ un kuras līgavainis un arī tēvocis ir krituši tev par slavu, pašreiz atrodas briesmās un viņai nav cita glābēja, ak Kungs, kā vienīgi tu.

— Tad saki, ko es varētu darīt tevis labā? — teica Kristus. — Es esmu Dievs atdarītājs: lūdz, un ko tu lūgsi, tiks tev dots.

— Ak, Kungs Jēzu, — es atteicu, — priekš sevis man nav ko lūgt, jo tu man esi devis vairāk nekā kuram katram citam. Tu mani esi izvēlējies vadīt krusta karotāju pulkus un atbrīvot svēto pilsētu. Man tu esi devis zelta kroni tur, kur pats nesi ērkšķu vaiņagu, un esi man žēlīgi devis svētītu galu. Kungs Jēzu man nav nekā ko izlūgties no tevis, it īpaši tagad vēl, kur manas acis ir skatījušas tavu dievišķīgo godību. Bet ja es drīkstētu lūgt kāda cita labā…

— Vai es tev neteicu, ka viss, ko tu lūgsi, tiks tev dots? Ja tu ticēji man, dzīvs būdams, vai tu sāc šaubīties par mani pēc savas nāves?

— Ak, Kungs Jēzu, — es atbildēju, — tu, kas lasi cilvēku visslepenākās domas, zini, kā man bija žēl nomirstot. Četrus gadus es loloju savā sirdī kādu cerību, proti: savienot to, ko es mīlēju kā brāli, ar to, ko es mīlu kā savu meitu. Nāve viņus izšķīra. Alostas Rūdolfs mira tevis dēļ. Atdod, Kungs Jēzu, viņam tā atlikušo dzīves laiku, lai viņš var steigties palīgā savai līgavai, kura pašreiz atrodas lielās briesmās, par ko liecina zvaniņš, kas skan bez mitēšanās, par zīmi tam, ka viņa nemitīgi lūdzas.

— Lai notiek, kā tu vēlies, — teica Kristus, — lai Alostas Rūdolfs ceļas un steidz palīgā savai līgavai. Es viņu atlaižu no kapa līdz tai dienai, kamēr viņa sieva tam prasīs, kas viņš ir, no kurienes nāk un kas viņu sūtījis! Šie trīs jautājumi būs tā zīme, pēc kuras viņš noskārtīs, ka es to aicinu atpakaļ.

— Ak, Kungs, Kungs! — es iesaucos, — lai slavēts ir tavs svētais vārds.

Tiklīdz es biju izteicis šos vārdus, starp debesīm un mani aizklājās mākonis un es nekā vairs neredzēju.

Tad es piecēlos no sava kapa un pienācu pie tavējā. Es uzliku roku tev uz pleca, lai atmodinātu tevi no nāves miega. Es aizskāru tavus plakstus, lai atvērtu tos. Es uzpūtu savu elpu tavām lūpām, lai tev atdotu dzīvību un saprātu. Un tagad, Alostas Rūdolf, celies! Tas Kungs tev pavēl steigties palīgā tavai līgavai un palikt pie viņas tik ilgi, kamēr viņa tev prasīs, kas tu esi, no kurienes tu nāc un kas tevi sūtījis.

Tiklīdz Gotfrīds bija beidzis runāt, es jutu, ka raisās važas, kas mani bija saistījušas pie kapa. Un es piecēlos tikpat pilns dzīvības spēka, kāds biju pirms nāvīgā dūriena, un tā kā mani bija apglabājuši manā bruņu tērpā, es biju pilnīgi apbruņots, vienīgi man trūka zobena, kas, man krītot, bija izslīdējis no rokas un ko, jādomā, nebija varējuši atrast, fi

Tad Gotfrīds apjoza man savu zelta zobenu, pakāra man plecos šc> ragu, ko tas mēdza lietot cīņas drūzmā, un uzmauca man pirkstā gredzenu, ko tam bija dāvinājis ķeizars Aleksis. Tad, mani apkampdams, viņš teica: I • i fļir i

— Brāl, es jūtu, ka Dievs mani sauc atpakaļ, uzliec atkal akmeni uz mana kapa; un kad to būsi izdarījis, nezaudē vairs ne brīdi, bet stedzies Beatrisei palīgā.

Pie šiem vārdiem viņš iegūlās savā kapā, aizvēra acis un vēlreiz nomurmināja:

— Kungs, Kungs! lai slavēts ir tavs svētais vārds!

Es noliecos pār viņu, lai to vēlreiz apkamptu, bet viņš vairs neelpoja

un bija aizmidzis tā Kunga mierā.

Es atkal aizdarīju viņa kapa akmens vāku, ko dievišķā roka bija pacēlusi. Tad es gāju, nometos ceļos pie altāra, pielūdzu Dievu un, nekavēdamies vairs ne brīdi, steidzos tev palīgā. Baznīcas priekšā es atradu ar segu apklātu zirgu, bet pie sienas stāvēja piesliets šķēps: nevienu mirkli es nešaubījos, ka tie abi ir domāti man. Es paņēmu šķēpu, uzkāpu zirgā un, apsvēris, ka Dievs būs licis dzīvnieka instinktam vadīt mani, es uzmetu zirgam pavadu uz kakla un ļāvu tam pašam izvēlēties ceļu.

Tā es izjāju cauri visai Sīrijai, Kapadoķijai, Turcijai, Trāķijai, Dalmācijai, Itālijai un Vācijai. Beidzot, pēc gada un vienas dienas ilga ceļojuma, es nonācu Reinas krastā. Tur es atradu laivu, pie kuras ar zelta ķēdēm bija piesiets gulbis. Es iekāpu laivā, un gulbis mani atveda pie pils. Visu pārējo tu, Beatrise, pati zini.

— Ak vai! — iesaucās Beatrise, — lūk, gulbis ar laivu piestāj krastā tai pašā vietā kā toreiz. Bet, ak, es nelaimīgā, šoreiz viņš nāk, lai tevi aizvestu. Rūdolf, Rūdolf, piedod man!

— Man, Beatrise, nav nekā tev ko piedot, — atteica Rūdolfs, to apskaudams. — Mans laiks ir pagājis. Dievs mani sauc atpakaļ, tas ir viss. Pateiksimies viņam par tiem deviņiem laimes gadiem, ko viņš mums piešķīris, un lūgsim, lai viņš mums piešķirtu tādus pašus Paradīzē.

Tad viņš lika pasaukt savus trīs dēlus, kas turpat pļavā rotaļājās. Zēni tūdaļ atsteidzās. Vispirms viņš apkampa savu vecāko dēlu Robertu un, nododams tam savu vairogu un zobenu, iecēla to par savu pēcnācēju. Tad viņš apkampa vidējo, Gotfrīdu, un atstāja tam savu ragu līdz ar Luvēnas grāfisti. Beidzot viņš apkampa trešo dēlu, Rūdolfu, un deva tam gredzenu līdz ar Messes grāfisti. Tad viņš pēdējo reizi apskāva Beatrisi, pavēlēja ari turpmāk dzīvot pilī un piekodināja dēliem mierināt raudošo māti, kaut gan tie nekā nesaprata no viņas asarām. Nokāpis lejā pagalmā, viņš atrada savu zirgu jau apseglotu. Jādams pāri pļavai, viņš gandrīz vai ik uz soļa sūtīja vēl pēdējos sveicienus, tad iekāpa laivā, kas tūdaļ devās turp, no kurienes tā bija nākusi, un drīz vien viņš bija pazudis nakts krēslā, kas nolaidās no debesīm.

No šā brīža līdz pat savai nāvei Beatrise ik dienas nāca uz balkona, bet ne gulbis, ne laiva, ne bruņinieks vairs nerādījās.

— Tāpēc, lūk, es lūdzu Alostas Rūdolfu, — turpināja Helēna, — palūgt mīļajam Dievam, lai viņš manis dēļ izdara tādu pašu brīnumu, kādu tas savā žēlastībā ir parādījis princesei Beatrisei.

— Lai notiek tā! — atbildēja Otons smaidīdams.

Grāfs Rābenšteins turēja vārdu, ko bija devis. Saulei uzlecot, pļavā, kas no pils aizstiepās līdz upei, varēja redzēt virs viņa telts plīvojam tā karogu. Pie telts ieejas bija pakārts viņa vairogs, kura vidū greznojās tā vapenis: uz sudraba klints pakāpies zelta lauva sarkanā laukā. Ik stundu no telts iznāca trompetists un pēc kārtas pagriezies uz visām debess pusēm, lika skanēt izaicinājuma signālam.

Diena pagāja un neviens vēl nebija atsaucies uz grāfa Rābenšteina izaicinājumu, jo, kā mēs jau teicām, Klēves prinča Ādolfa draugi un sabiedrotie bija par vēlu saņēmuši ziņu, vai arī izkaroja paši savus vai ķeizara karus, tā kā neviens pats neieradās. Rūpju pilns vecais kareivis apstaigāja pils mūrus, Helēna Beatrises kapelā lūdza Dievu un Otons piedāvājās saderēt, ka viņš vienu pēc otras iešaus trīs bultas Rābenšteina lauvā. Tikai Hermanis nezināma iemesla dēļ bija pazudis un rīta jundā nebija atsaucies ne viņš, ne arī kāds cits.

Pienāca nakts, ne aplencēju, ne aplenkto stāvoklī nekas nebija grozījies. Helēna uzdrošinājās pacelt acis uz savu tēvu. Tikai tagad viņa aptvēra visas savas atteikšanās sekas un pati šī atteikšana bija nākusi tik pēkšņi un tik negaidīti, ka viņa atradās pastāvīgās bailēs, ka tik sirmais valdnieks viņai neprasītu par šīs atteikšanās iemesliem.

Nākamā diena ausa tikpat skumja un draudoša kā vakarējā un no jauna līdz ar rīta ausmu atskanēja grāfa Rābenšteina fanfaras. Vecais valdnieks ik stundu kāpa uz mūriem un, līdzi trompetistam griezdamies uz visām debesu pusēm, lādējās, ka viņa jaunībā tādas lietas nebūtu varējušas notikt un ka vismaz savi desmit cīnītāji jau būtu parādījušies laukā, lai aizstāvētu tik svētu lietu. Helēna vairs neizgāja no Beatrises kapelas. Vienīgi Otons vispārējā nomāktībā likās mierīgs un bezrūpīgs un Hermanis arvien vēl nebija atradies/

Nakts pagāja vienā uztraukumā un nemierā. Ausa pēdējās dienas rīts. Nākamā dienā vajadzēja sākties uzbrukumam un uzkāpšanai mūros, un vairākiem simtiem cilvēku ar savu dzīvību nāktos samaksāt par kādas jaunas metenes stūrgalvību. Tāpēc, lūk, kad pirmie saules stari parādījās austrumos, Helēna, kas visu nakti kapelā bija pavadījusi lūgšanā un asarās, bija nolēmusi upurēt sevi, lai izbeigtu šo ķildu.

Viņa devās pāri pagalmam, lai uzmeklētu savu tēvu, kurš, kā viņai teica, esot ieroču zālē, bet te viņa uzzināja, ka rīta jundā esot trūcis arī Otons, tā kā bija jādomā, ka viņš, līdzīgi Hermanim, ir aizbēdzis no pils. Šī vēsts bija pēdējais trieciens Helēnas pretestībai. Otons atstaj viņas tēvu, Otons aizbēg, kad katra cilvēka un sevišķi vēl tik veikla strēlnieka palīdzība pilij ir tik nepieciešama. Tas bija kaut kas tāds, ko viņa pat sapnī nebija varējusi iedomāties, un tas uz viņas apņemšanos atstāja izšķirošu iespaidu.

Viņa atrada savu tēvu tērpjamies bruņās. Vecais karavīrs, atcerēdamies savu jaunību un paļaudamies uz Dievu, cerēja, ka Dievs tam dos viņa jaunības gadu spēku. Un tā, lūk, viņš bija nolēmis pats stāties pretī grāfam Rābenšteinam.

Helēna no pirmā acu uzmetiena saprata, cik nelaimīgi šāda apņemšanās var beigties. Viņa krita tēva priekšā ceļos un teica, ka esot gatava kļūt par grāfa sievu. Bet viņa to teica tādā sāpju sagrauztā balsī, un viņas acis bija tik pilnas asaru, ka vecais valdnieks tūdaļ redzēja: viņam labāk ir mirt nekā dzīvot un redzēt savu vienīgo bērnu uz visu mūžu notiesātu ciest šādas sāpju mokas.

Tai brīdī, kad valdnieks, piecēlis Helēnu, spieda to pie savas sirds, no jauna atskanēja izacinājums, ko grāfs Rābenšteins lika pūst ik stundas. Tēvs un meita nodrebēja it kā tos būtu ķēris kopīgs sitiens. Kareiviskajam signālam sekoja nāves klusums. Bet šoreiz tas nebija ilgs: izaicinājumam atbildēja tālas raga skaņas. Valdnieks un Helēna atkal nodrebēja, bet šoreiz aiz prieka.

Abi uzkāpa princeses Beatrises balkonā, lai redzētu, no kuras puses nāk šis negaidītais palīgs. Tas bija tūdaļ redzams, jo visu acis raudzījās turp un visu rokas bija izstieptas tajā virzienā. Kāds bruņinieks pilnā bruņu tērpā ar nolaistu sejsegu laivā brauca uz leju pa Reinu, un viņam līdzās tāpat apbruņots stāvēja viņa vairognesis.

Viņa kaujas zirgs, kas tāpat kā kungs bija dzelzīs kalts, stāvēja laivas priekšgalā un zviegdams atbildēja uz divkāršo kaujas signālu. Bruņiniekam tuvojoties, varēja jau saskatīt viņa krāsas: sudraba gulbi sarkanā laukā. Helēna aiz pārsteiguma bija kā apmulsusi. Vai tiešām Alostas Rūdolfs bija uzklausījis viņas lūgšanas un nu ieradās, lai kā pārdabisks aizstāvis atkārtotu vēlreiz to pašu brīnumu, ko Dievs bija darījis princeses Beatrises labā?

Lai nu kā tas būtu, kamēr visi aiz brīnumiem stāvēja kā satinguši, laiva arvien vairāk tuvojās. Beidzot tā piestāja krastā tai pašā vietā, kur pirms diviem gadu simteņiem bija piestājis Alostas Rūdolfs. Nepazīstamais bruņinieks izlēca krastā, tad, izvedis krastā arī savu zirgu, uzlēca seglos un vispirms aizjāja apsveikt valdnieku un princesi. Pēc tam viņš aizauļoja līdz grāfa teltij un ar savu šķēpu aizskāra grāfa vairogu, kas nozīmēja, ka viņš ar trītu dzelzi to izaicina uz dzīvību un nāvi. Bruņinieka vairognesis bija palicis laivā. No grāfa Rābenšteina telts tūdaļ iznāca viņa ieroču nesējs, lai redzētu, ar kādiem ieročiem ir bruņojies nepazīstamais bruņinieks. Viņam rokā bija šķēps, pie sāniem zobens un siksnā pie segliem karājās kaujas cirvis, bez tam vēl kaklā tam bija pakārts īss duncis, ko sauc par žēlastības dunci. Pēc apskates ieroču nesējs atgriezās teltī, bet bruņinieks, kad pa otram lāgam bija apsveicis tos, kuriem viņš bija nācis palīgā, aizjāja ieņemt cīņas distanci un, apstājies apmēram simts soļu no telts, gaidīja savu pretinieku.

Viņam nenācās ilgi gaidīt: grāfs jau bija pilnā apbruņojumā, tā kā viņam atlika uzlikt tikai bruņucepuri, un viņš bija gatavs stāties cīņas vietā. Tāpēc arī viņš drīz vien iznāca no savas telts. Atveda grāfa kaujas zirgu, un viņš ar tādu skubu metās seglos, ka skaidri bija redzams: viņš ne uz mirkli negrib nokavēt cīņu, uz ko tik negaidot to bija izaicinājis sudraba gulbja bruņinieks. Bet lai arī kā viņš steidzās, grāfs tomēr pameta acis uz savu pretinieku, lai pēc kādas heraldiskas zīmes uzzinātu, ar ko viņam ir darīšana. Bruņinieka bruņucepuri rotāja mazs zelta kronis, kura atzari bija veidoti kā vīnstīgāju lapas, kas nozīmēja, ka viņš ir valdnieks vai valdnieka dēls.

Kādu brīdi iestājās klusums, pa kuru laiku abi cīnītāji sakārtoja savus ieročus un skatītāji paguva novērtēt abus pretiniekus.

Trīsdesmit vai trīsdesmit piecus gadus vecais grāfs Rābenšteins atradās savu spēku pilnbriedā. Kā saaudzis ar savu kaujas zirgu, viņš likās pats fiziska spēka iemiesojums. Varēja teikt, ka viņu tikpat grūti izsist no segliem, kā izraut ozolu ar visām saknēm, un lai to nogāztu, vajadzēja spēcīgu malkas cirtēju.

Turpretī nepazīstamais bruņinieks, cik to varēja spriest pēc viņa kustību vijīguma, tik tikko bija pāraudzis zēna gadus. Viņa bruņas, kaut arī pietiekami stipras, bija elastīgas kā čūskas āda. Varēja just, ka zem šīs elastīgās dzelzs strāvoja jaunas asinis. Ikviens saprata, ka vai nu viņš paliktu uzvarētājs, vai tiktu uzvarēts, viņam šai cīņā jācenšas izmantot tās priekšrocības, kas bija gluži pretējas grāfa Rābenšteina spējām.

Grāfa trompetists deva signālu, kuram tūdaļ atbildēja nezināmā bruņinieka raga skaņas, un Klēves valdnieks Ādolfs, kas kā tiesnesis no balkona pārskatīja kaujas lauku, aizrāvies jaunības atmiņās, iesaucās skaļā balsī:

- Sākt!

Tai pašā brīdī abi cīnītāji devās viens otram pretī un sastapās apmēram laukuma vidū. Grāfa šķēps noslīdēja gar bruņinieka vairoga malu un, atsities pret bruņu aizsargu, kas tam bija pakārts kaklā, salūza. Turpretī bruninieka šķēps ķēra grāfa bruņucepuri un no trieciena pārtrūka siksnas, kas to saturēja pazodē. Līdz ar to atsedzās grāfa piere un viņš palika atbruņots stāvam ar kailu galvu. Tai pašā mirklī daži asins pilieni noritēja tam pār seju, no kā bija redzams, ka bruņinieka šķēps, notriekdams grāfa cepuri, ir skāris ari viņa galvaskausu.

Sudraba gulbja bruņinieks apstājās, lai dotu grāfam laiku dabūt sev citu cepuri un šķēpu. Ar to viņš lika saprast, ka negrib izmantot savus pirmos panākumus, bet ir gatavs turpināt ciņu vienādā stāvoklī un ar vienādām izredzēm. r

Grāfs saprata smalkjūtību un brīdi šaubījās, vai to pieņemt, vai nē. Tomēr, tā kā jau pirmajā sadursmē viņa pretinieks bija pierādījis, ka to nedrīkst par zemu novērtēt, viņš aizsvieda šķēpa palieku, paņēma no sava ieroču nesēja rokām citu bruņucepuri, bet pasniegto šķēpu atstūma un izvilka zobenu, tādējādi likdamas saprast, ka turpmākai cīņai viņš izvēlas šo ieroci. Bruņinieks tūdaļ sekoja sava ienaidnieka paraugam: aizmetis šķēpu, arī viņš izvilka zobenu un sveicināja grāfu par zīmi, ka viņš ar prieku ir gatavs cīņu turpināt. Trompetists deva otru signālu un abi ienaidnieki traucās viens otram pretī.

Jau pēc pirmajiem cirtieniem skatītāji redzēja, ka viņu spriedums ir bijis pareizs: viens cīnītājs paļāvās uz savu spēku, otrs — uz savu veiklību. Saskaņā ar to ari norisinājās turpmākā cīņas gaita: viens cirta ar visu asmeni, otrs — ar smaili. Grāfs Rābenšteins mēģināja pāršķelt sava pretinieka bruņas, bet nepazīstamais bruņinieks visiem spēkiem mēģināja iedragāt sava ienaidnieka tērpu.

Tā bija briesmīga cīņa: grāfs Rābenšteins kā malkas cirtējs atvēzējies, cirta ar abām rokām un pēc katra cirtiena šķīda uz visām pusēm dzelzs drumslas. Sudraba gulbis jau sen bija pazudis, bruņinieka vairogs tika sacirsts gabaliņu pa gabaliņam un zelta kronītis bija salauzts. No otras puses nezināmais bruņinieks rūpīgi izmantoja katru spraudziņu, pa kuru nāve varētu iesprausties līdz pretinieka sirdij. Pa plecu un bruņucepures savienojumu spraugām grāfam tecēja asinis, kas liecināja, ka pretinieka zobena smaile ir paguvusi iespiesties bruņu savienojuma vietās. Šādā veidā turpinot, cīņas iznākums bija tikai laika jautājums, proti: vai sudraba gulbja bruņinieka bruņas izturēs tik ilgi, kamēr grāfs Rābenšteins, asiņodams no divām vai trīs brūcēm, būs pazaudējis pēdējos spēkus? Tāds, lūk, bija jautājums, ko sev deva katrs skatītājs, redzēdams abu cīnītāju taktiku. Beidzot, ar varenu zobena cirtienu grāfs Rābenšteins sadragāja sava pretinieka bruņu cepures virsotni, gandrīz pilnigi atsegdams tā galvu. Tagad grāfam bija noteiktas izredzes uzvarēt un princesi Helēnu līdz ar viņas tēvu jau pārņēma drausmas.

Bet viņu bailes drīz izgaisa: viņu jaunais aizstāvis saprata, ka ir pienācis laiks mainīt taktiku. Viņš tūdaļ pārstāja uzbrukt un tikai atvairīja cirtienus.

Sākās lieliska divcīņa. Sudraba gulbja bruņinieks stāvēja kā klints, likās, ka vienīgi viņa roka un zobens bija dzīvas. Un no šā brīža grāfa cirtieni vienmēr atsitās pret bruņinieka zobenu, pat neskārdami tā bruņas. Grāfs bija lielisks cīnītājs, bet viņa pretinieks, likās, tikpat veikli prata rīkoties ar visādu šķiru ieročiem. Abu zobenu asmeņi kā magnēts pievilka viens otru: tie bija divi krustojošies zibeņi, divas savijušās čūskas.

Bet ilgi šāda cīņa nevarēja vilkties: lai cik vieglas bija grāfa gūtās brūces, tomēr asinis jau mērcēja zirga segu. Viņa bruņucepure pieplūda ar asinīm un viņš tās izsprausloja pa sava sejsega caurumiem. Grāfs juta, ka spēki sāk mazināties un skatiens apmiglojas. Viņa pretinieks zobenu cīņā bija parādījis tādu māku, ka uz šo ieroci grāfam vairs nebija ko cerēt. Viņš nolēma spert izmisuma soli: aizmetis prom nederīgo ieroci, viņš sagrāba kaujas cirvi, kas karājās viņa seglu siksnā. Bet bruņinieks ar tādu precizitāti atkārtoja katru viņa kustību, ka bija jādomā: to vada kādi pārdabiski spēki, un tā, lūk, abi pretinieki bija gatavi jaunai cīņai, kurai šoreiz vajadzēja būt izšķirošai.

Bet jau pēc pirmajiem cirtieniem abi pretinieki sev par lielu izbrīnu pamanīja, ka šoreiz lomas ir mainījušās: grāfs Rābenšteins tikai aizstāvējās, bet sudraba gulbja bruņinieks pārgāja uzbrukumā un izdalīja cirtienus ar tādu spēku un ātrumu, ka nebija iespējams acīm saskatīt smago, masīvo ieroci, kas liesmoja viņa rokā. Sākumā grāfs vēl izrādījās sava vārda un savas slavas cienīgs, bet tad viņš nokavēja kādu atsitienu un pretinieka ierocis ar visu sparu nokrita uz viņa galvu, sadragādams bruņucepures virsotni līdz ar grāfa kroni. Kaut arī cirvis nebija skāris galvu, trieciens tomēr bija līdzīgs vāles zvēlienam. Apdullinātais grāfs noslīga pār zirga kaklu, ko tas, instinktīvi atbalstu meklēdams, aptvēra ar abām rokām, ļaudams savam kaujas cirvim krist, bet tad, sagrīļojies seglos, gāzās zemē arī viņš pats un pretiniekam vairs nevajadzēja dot vēl otru cirtienu.

Pieskrējušie kalpotāji noraisīja tam bruņucepuri: grāfs gulēja ģībonī, bet pa muti un degunu tam plūda asinis. Aiznesuši grāfu uz telti, viņi to izģērba un atrada, ka, neskaitot galvas brūces, viņš bija ievainots vēl piecās vietās.

Pa to laiku sudraba gulbja bruņinieks piestiprināja savu kaujas cirvi pie seglu siksnas, iebāza zobenu makstī, paņēma savu šķēpu un aizjājis pret grāfienes Beatrises balkonu, vēlreiz sveicināja Klēves Ādolfu un viņa meitu. Tad, kaut gan visi gaidīja, ka viņu atbrīvotājs iejās pili, viņš devās uz krastu, nokāpa no zirga un atgriezās laivā, kas tūdaļ devās pa upi ilz augšu, aizvezdams noslēpumaino uzvarētāju.

Divi stundas vēlāk grāfs nāca pie samaņas, un tūdaļ pavēlēja nojaukt nometni un atgriezties Rābenšteinā.

Pret vakaru ar divdesmit bruņotiem vīriem ieradās grāfs Kārlis Homburgs. Viņš bija nācis palīgā Klēves valdniekam Ādolfam, kurš, kā mēs jau minējām, bija izsūtījis ziņnešus pie visiem draugiem un sabiedrotajiem apkaimē.

Kaut gan ši palīdzība tagad bija lieka, tomēr vecais kareivis tika uzņemts ar pienācīgu cieņu un sirsnību.