Strelnieks Otons

XI

Kamēr Klēvē norisinājās visi šie notikumi, par kuriem mēs stāstījām, landgrāfs Ludvigs, kuram bija atlicis vēl vienīgi viņa vecais draugs, grāfs Kārlis Homburgs, visu laiku pavadīja Godesbergā, apraudādams Emmu, kas vairs negribēja atgriezties pie viņa, un skumdams pēc Otona, par kuru tas domāja, ka dēls ir miris. Veltīgi grāfs mēģināja atdzīvināt viņa cerības, teikdams, ka Emma tam beidzot piedos un ka viņa dēls, bez šaubām, būs izpeldējis krastā. Nabaga landgrāfs neticēja vairs nevienam un tikai teica, ka, tā kā viņš esot tiesājis bez žēlastības, tāpat arī viņam tiekot atmaksāts.

Ar laiku viņa sāpes notrulinājās, bet tām sekoja dziļa grūtsirdība, un ladgrāfs ieslēdzās visvientuļākajās Godesbergas pils istabās.

Vienīgi tikai Homburgu viņš vēl cieta savā tuvumā, bet bieži pagāja dienas, kad arī grāfs velti klauvēja pie sava drauga durvīm. Lāga bruņinieks vairs nezināja, ko iesākt: vienu brīdi viņš gribēja iet uzmeklēt Emmu Nonnervertas klosterī, bet baidījās, ka jauns atteikums tikai pavairos viņas laulātā drauga ciešanas. Tad viņš atkal gribēja sākt apklausīties par Otonu, bet nodomāja, ka, ja viņa meklēšana izrādīsies veltīga, tēva izmisumam vairs nebūs robežu.

Tāds apmēram bija stāvoklis, kad Godesbergas pilī nonāca Klēves Ādolfa sūtītā briesmīgā ziņa. Kurā katrā citā reizē landgrāfs Ludvigs nekavētos personīgi ierasties uz šo cīņu, bet tagad viņš tik dziļi bija iestidzis savās bēdās, ka nodeva visas savas pilnvaras Homburgam. Šis krietnais bruņinieks, kā tas viņam bija parasts, tūdaļ pats sarīkoja savu kaujas rumaku Ansi un divdesmit apbruņotu vīru priekšgalā devās uz Klēvi, kur nonāca tās pašas dienas vakarā, kad notika jau aprakstītā divcīņa starp grāfu Rābēnšteinu un sudraba gulbja bruņinieku.

Grāfs Kārlis, kuru saņēma kā veca cīņas biedru, atrada pilī visus līksmojam. Tikai viens apstāklis, kuram neviens nevarēja atrast izskaidrojumu, aptumšoja valdnieka prieku, proti: nezināmā bruņinieka mīklainā pazušana. Tas viss bija noticis tik negaidīti un tik strauji, ka valdnieks, redzēdams to aizejam, nekādi nebija paspējis viņu aizturēt. Visu vakaru tikai par šo savādo gadījumu vien runāja, bet neviens nevarēja rast nekādu izskaidrojumu.

Kopš cīņas beigām valdnieks ne par ko citu nebija varējis domāt un tikai, kad bija palicis viens, viņš atcerējās abus savus pazudušos strēlniekus — Hermani un Otonu. šāda viņu izturēšanās briesmu brīdī valdniekam šķita tik savāda, ka viņš nolēma, ja tie atgrieztos pilī un nespētu savu rīcību pienācīgi attaisnot, tos, visiem redzot, ar kaunu padzīt. Tāpēc arī sardzei tika pieteikts, ka gadījumā, ja Hermanis ar Otonu naktī atgrieztos, jau tūdaj no paša rīta par to ziņot valdniekam.

Nākamā rītā, gaismai austot, kāds kalpotājs iegājs prinča istabā. Abi dezertieri ap pulkstens diviem naktī bija ieradušies sardzes telpās.

Valdnieks tūdaļ apģērbās un pavēlēja atvest Otonu.

Desmit minūtes vēlāk jaunais strēlnieks stāvēja sava kunga priekšā. Viņš izskatījās tik mierīgs, it kā nemaz nezinātu, kāpēc ticis aicināts. Valdnieks viņā bargi paskatījās. Bet ja Otons valdnieka draudošā skatiena priekšā nolaida acis, tad tas notika gan vairāk aiz cieņas nekā aiz kauna. Šāda paļāvība princim likās pilnīgi nesaprotama.

Viņš iztaujāja Otonu un jaunais cilvēks uz visiem valdnieka jautājumiem atbildēja godbijīgi, bet noteikti. Viņš visu dienu esot bijis aizņemts svarīgās darīšanās, un Hermanis esot viņam palīdzējis. Tas bija viss, ko no viņa varēja izdabūt. Kas attiecoties uz Hermaņa pārkāpumu, tad viņš, Otons, ņemot visu vainu uz sevi, jo viņš esot ietekmējis šo jauno cilvēku, kura dzīvību viņš, atraujot to no viņa pienākumu pildīšanas, esot licis uz spēli.

Šāda ietiepība valdniekam bija pavisam neizprotama, bet tā kā militāras disciplīnas pārkāpumam pievienojās vēl nepaklausība seņjora varai, princis teica Otonam, ka, lai arī cik žēl viņam esot šķirties no tik lieliska strēlnieka, toņiēr tas esot pret pils dienesta noteikumiem, ka viņa kalpotāji aizejot, neizprasījuši atļaujas, un atgriezušies nesakot, kur viņi bijuši. Tātad jaunais strēlnieks varot uzskatīt sevi par atlaistu un meklēt sev tādu kungu, kāds viņam būtu pa prātam.

Divas asaras iezagās Otona acīs, bet kvēlais sārtums, kas iedegās viņa vaigos, tās tūdaļ nožāvēja. Ne vārda neatbildējis, jaunais cilvēks palocījās un aizgāja.

Valdniekam pašam viņa spriedums nebija visai patīkams un tikai sašutums, ko viņā sacēla vainīgā tiepšanās, bija piespiedis to spriest tik bargu sodu. Tāpēc domādams, ka jaunais cilvēks beidzot tomēr nožēlos, valdnieks devās pie kāda loga, kas izgāja uz pagalmu, pa kuru Otonam bija jāatgriežas sardzes telpās. Tur viņš paslēpās aiz priekškara, lai viņu neredzētu, un bija pārliecināts, ka redzēs Otonu atgriežamies. Bet Otons pat neatskatījās un lēnām aizgāja. Princis tam sekoja ar acīm un ar katru soli, ko spēra jaunais cilvēks, viņa cerības uz Otona atgriešanos izgaisa. Bet tad viņš pagalma pretējā pusē pamanīja grāfu Kārli Homburgu, kas nāca pārliecināties, vai viņa Ansis ticis laikā pabarots. Vecais grāfs un jaunais strēlnieks devās viens otram pretī, bet tad, pacēluši acis, tie palika kā zibens ķerti stāvam. Otons pazina Kārli un Kārlis pazina Otonu.

Pirmajā mirklī jaunais cilvēks gribēja steigties projām, bet Homburgs apskāva viņu un vilka pie savas krūts ar visu to draudzības siltumu, ko tas jau trīsdesmit gadu juta pret viņa tēvu.

Valdnieks nodomāja, ka lāga bruņinieks ir jucis prātā, jo tāda parādība, ka grāfs apskauj vienkāršu strēlnieku, viņam likās tik neiespējama, ka viņš negribēja ticēt savām acīm. Viņš atvēra logu un skaļā balsī pasauca grāfu. Jaunajam cilvēkam tikko vēl pietika laika izkaulēt no vecā bruņinieka solījumu, ka tas neatklās viņa noslēpumu. Tad viņš iegāja sardzes telpās, bet Homburgs steidzās paklausīt prinča aicinājumam.

Valdnieks iztaujāja Homburgu, bet nu atkal Homburgs negribēja nekā teikt. Viņš tikai pastāstīja, ka Otons ilgu laiku bijis Godesberga landgrāfa dienestā. Tur viņš to pazinis jau kopš viņa bērnības un tā viņam pieķēries, ka satiekot to še, viņš pirmajā brīdī aiz prieka bija aizmirsis savā parastajā naivajā labsirdībā, ka tiešām esot savā aizrautībā pārkāpis sava stāvokļa cieņu. Valdnieks, kurš jau sāka nožēlot savu bardzību pret Otonu, to nojauta, ka šī cilvēka pazušanā ir kāds neatrisināts noslēpums, izmantoja izdevību, lai vēlreiz pie tā atgrieztos. Viņš pasauca kādu kalpotāju un lika pateikt strēlniekam, ka viņš var palikt pilī, jo pēc grāfa Kārļa Homburga lūguma viņš tam piedodot. Bet kalpotājs tūdaļ atkal atgriezās, teikdams, ka jaunais strēlnieks kopā ar Hermani esot pazudis no pils un neviens nezinot, kas ar viņiem noticis. Šī ziņa valdnieku tik ļoti pārsteidza, ka viņš uz laiku pat aizmirsa vakardienas divcīņu, bet drīz vien tā viņam nāca atmiņā un līdz ar to atjaunojās viņa pašpārmetumi, ka viņš atstājis bez kādas atzinības balvas nezināmā bruņinieka pakalpojumu. Viņš apspriedās ar grāfu Kārli, kas šai lietā būtu darāms. Vecais bruņinieks deva tam padomu izziņot, ka Helēnas aizstāvim ir tiesības uz viņas roku un sudraba gulbja bruņiniekam atliek tikai ierasties saņemt savu atalgojumu, kas, ievērojot Helēnas skaistumu un bagātību, varēja darīt godu pat karaļdēlam. Tai pašā vakarā grāfs Kārlis Homburgs, neskatoties uz valdnieka iebildumiem, atstāja pili, aizrādīdams, ka svarīgi iemesli to saucot atpakaļ pie viņa vecā drauga Godesbergas landgrāfa.

Otons jau gaidīja bruņinieku Kervenheimā. Šeit viņš uzzināja par landgrāfa izmisumu. Iedomājoties savu tēvu nelaimīgu un ciešam, viņš aizmirsa visu, izņemot savu mīlestību uz Helēnu. Tādēļ viņš lika priekšā grāfam tūdaļ doties ceļā. Bet grāfam bija kas cits padomā: viņš gribēja ar vienu un to pašu reizi atdot grāfam viņa laulāto draudzeni un dēlu, jo cerēja, ka viens dēla vārds vairāk atmīkstinās mātes sirdi, nekā visi laulātā drauga lūgumi.

Homburgs nebija vīlies: trīs dienas vēlāk viņš ar prieka asarām acīs redzēja, kā viņa vecais draugs apskāva savu sievu un dēlu, par kuriem viņš domāja, ka tie viņam zuduši uz visiem laikiem.

Turpretī Klēves pils likās gluži tukša un ar Otona aiziešanu no tās bija pazudusi visa dzīvība. Helēna bez mitas lūdza Dievu Beatrises kapelā un Klēves valdnieks Ādolfs nepiekusis vēroja no pils balkona, vai kur neparādīsies sudraba gulbja bruņinieks. Tēvs ar meitu sastapās tikai pie galda. Katrs no tiem bija nobažījies par otra grūtsirdību. Beidzot Klēves Ādolfs nolēma rīkoties, kā viņam bija teicis grāfs Homburgs. Kādu vakaru, kad Helēna visu dienu bija pavadījusi lūgšanā un gribēja aiziet, lai lūgšanu turpinātu, tēvs to aizturēja, kad viņa pašreiz cēla kāju pār slieksni.

— Helēna, — viņš teica, — vai kopš cīņas dienas, kas tevi tik laimīgi atbrīvoja no grāfa Rābenšteina, tu vairs neesi domājusi par nepazīstamo bruņinieku?

— Tomēr, monsieur, — atbildēja jaunā meitene, — man liekas — kopš tās dienas es katrā savā lūgšanā esmu Dievam lūgusi viņam atmaksāt, jo jūs to nespējat izdarīt.

— Vienīgais atalgojums, kas būtu cienīgs, šā, acīmredzot, dižciltīgā jaunā cilvēka, ir vienīgi tās roka, kuru viņš ir izglābis, — atbildēja valdnieks.

— Tēv, ko jūs sakāt! — nosarkusi iesaucās Helēna.

— Es saku, — atbildēja valdnieks, redzēdams , ka viņa meita ir vairāk pārsteigta nekā uztraukta, — man ir žēl, ka neesmu jau agrāk paklausījis Homburga padomam.

— Un kādu padomu viņš jums deva? — jautāja Helēna.

— To tu redzēsi rīt, — princis atbildēja.

Nākamā dienā heroldi devās uz Dotrehtu un Ķelni, visur ziņodami, ka princis Ādolfs neatrod citas labākas balvas, ko piedāvāt tam, kas cīnījies par viņa meitu, kā šīs pašas meitas roku, un dara zināmu sudraba gulbja bruņiniekam, ka šis atalgojums viņu gaida Klēves pilī.

Septītās dienas priekšvakarā, kad valdnieks ar savu meitu sēdēja princeses Beatrises balkonā, Helēna pēkšņi uzlika roku tēvam uz pleca un ar otru norādīja uz kādu melnu punktu, kas parādījās tālumā uz upes pretī Dornikas kraujai, tas ir, tai pašā vietā, kur reiz bija pazudusi Alostas Rūdolfa laiva.

Punkts drīz vien pieauga. Helēna pirmā saskatīja, ka tā ir laiva ar trim iekšā sēdētājiem un sešiem airētājiem.

Drīz vien viņa jau varēja izšķirt, ka tie ir trīs bruņinieki ar nolaistiem sejsegiem, un tam, kurš stāvēja vidū, bija uz kreisās rokas krāšņs vairogs.

Helēna no tā vairs nevarēja novērst acu, vēl mirklis, un nu vairs nebija nekādu šaubu: vairoga vapenis bija sudraba gulbis zilā laukā. Arī pats valdnieks, kura acis bija jau kļuvušas tumšas, tagad to skaidri redzēja. Viņš nespēja aizturēt prieka izsaucienu, bet Helēna trīsēja par visām miesām.

Laiva piestāja pie krasta. Visi trīs bruņinieki izkāpa malā un devās uz pili. Valdnieks satvēra Helēnu aiz rokas un vilkšus vilkdams sev līdzi, gandrīz vai ar varu veda to pretī viņas glābējam, bet uz trepēm spēki to atstāja un princim vajadzēja apstāties. Šajā brīdī trīs bruņinieki ienāca pils pagalmā.

— Lai kas jūs arī nebūtu, esiet sirsnīgi sveicināti, — uzsauca viņiem princis, — un ja viens no jums patiešām ir tas krietnais bruņinieks, kas tik braši cīnījās par mūsu lietu, lai viņš nāk šurp un paceļ sejsegu, ka es apkampdams varu skatīt vaigā.

Pie šiem vārdiem tas, kurš nesa krāsaino vairogu, apstājās, atspiezdamies uz savu pavadoņu rokām un likās, ka viņš drebēja tāpat kā jaunā meitene. Bet drīz viņš saņēmās un tad, savu biedru pavadīts, u^Kāpa kāpienu pēc kāpiena un nometās uz viena ceļa Helēnas priekšā, tad it kā vilcinādamies viņš beidzot pacēla sejsegu.

— Strēlnieks Otons! — iesaucās pārsteigtais princis.

— Es jau tā domāju, — nomurmināja jaunā meitene, paslēpdama seju pie tēva krūtīm.

— Kas tev dod tiesības nest bruņucepuri ar kroni? — iesaucās princis.

— Mana dižciltība, — atbildēja jaunais cilvēks klusu, bet noteikti.

— Kas man to var apliecināt? — jautāja Klēves Ādolfs, vēl arvien šaubīdamies par strēlnieka vārdu patiesību.

— Es, viņa krusttēvs, — teica grāfs Homburgs.

— Es, viņa tēvs, — piebilda Godesbergas landgrāfs Ludvigs.

Un pie šiem vārdiem abi atsedza savu bruņucepuru sejsegus.

Astoņas dienas vēlāk abi jaunie ļaudis tika salaulāti princeses Beatrises

kāpelē.

Tāds, lūk, ir stāsts par strēlnieku Otonu, kā es to dzirdēju stāstām pie

Reinas.