Strelnieks Otons

II

Lai labāk izprastu turpmāko notikumu norisi, ir nepieciešams, ka mūsu lasītāji drusku atskatītos pagātnē.

Jau sešpadsmit gadu landgrāfs dzīvoja laulībā, viņš bija apprecējis grāfa Ronsdorfa meitu. Grāfs Ronsdorfs, kura īpašumi atradās Reinas labajā krastā un piegula kalnu ķēdei, kas pazīstama ar nosaukumu Septiņkalne, bija kritis kādā kaujā 1316.gadā, kad Bavārijas Ludviķis, kura pusē grāfs bija nostājies, karoja ar Austrijas Fridrihu Skaisto. Mirušā Ronsdorfa kundze, sieviete ar nevainojamu godu un tikumu, palika atraitne un audzināja savu vienīgo piecus gadus veco meitu. Bet, būdama karaliska dzimuma, viņa arī atraitnes stāvoklī tik labi prata saglabāt sava nama ārējo spožumu, ka viņas galms skaitījās lepnākais visās apkārtnes pilīs.

Neilgi pēc grāfa nāves Ronsdorfa atraitnes pilī ieradās jauns pāžs, viņas grūtos apstākļos mirušās draudzenes dēls. Tas bija skaists zēns, trīs vai četrus gadus vecāks par Emmu. Un tā, lūk, šinī gadījumā lieku reizi pierādījās grāfienes cildinātā labsirdība. Viņa pieņēma nabaga bāriņu kā savu dēlu, uzaudzināja to kopā ar savu meitu un tik vienlīdzīgi apveltīja ar saviem glāstiem abus šos bērnus, ka grūti bija pasacīt, kurš no tiem ir pieņemtais un kurš pašas bērns.

Tā viņi auga abi kopā un ļaudis jau runāja, ka no tiem dienās iznāks pāris, kad pēkšņi, par lielu pārsteigumu visai Reinas apkaimes bruņniecībai, desmit gadus vecā Emma tika saderināta ar jauno Godesbergas grāfu Ludvigu, kuram toreiz bija jau astoņpadsmit gadu, bet vecais landgrāfs vienojās ar atraitni, ka saderinātie tikai pēc pieciem gadiem varēs kļūt laulāts pāris.

Pa šo laiku Emma un Alberts pieauga. Viņš kļuva par skaistu bruņinieku, bet viņa par piemīlīgu jaunu meiteni. Grāfiene Ronsdorfa ar ārkārtīgu rūpību bija sekojusi viņu pieaugošajai draudzībai un tai ar patiku bija jāatzīst, ka šinī draudzībā, lai cik sirsnīga tā bija, tomēr nebija nekā tāda, kas liecinātu par mostošos mīlu. Pa to laiku Emma jau bija sasniegusi trīspadsmit un Alberts astoņpadsmit gadu vecumu un viņu sirdis kā plaukstoši rožu pumpuri vērās pirmajai jaunības jūsmu dvesmai.

Tas bija brīdis, 110 kura visvairāk baidījās grāfiene. Par nelaimi ap šo laiku viņa smagi saslima. Dažas nedēļas cerēja, ka grāfienes jaunības spēks (viņai toreiz bija vēl tikai trīsdesmit četri gadi) pārvarēs ļauno slimību. Bet tās bija veltas cerības: grāfiene bija likusies savā nāves gultā. Viņa to pati juta un, atsaukusi ārstu, ar tādu noteiktību un neatlaidību izprašņāja par savu stāvokli, ka tam gribot negribot bija jāatzīstas, ka cilvēks vairs nevar to glābt un viņai vēl atlicis cerēt vienīgi uz Dieva žēlastību. Grāfiene saņēma šo ziņu ar īstu kristīga cilvēka padevību, lika atsaukt Emmu un Albertu, pavēlēja tiem nomesties pie viņas gultas ceļos un klusā balsī, ko varēja dzirdēt vienīgi tikai vēl Dievs, viņa uzticēja abiem kādu noslēpumu. Un brīnums — kad sākās nāves cīņa, tā nebija mirēja, kas svētīja savus bērnus, bet bērni svētīja mirēju un, likās, jau iepriekš bija piedevusi viņai kādu pārkāpumu zemes virsū, kura piedošana tai bija tik pat droša debesīs.

Tai pašā dienā viņa svētīgi šķīrās no šīs pasaules. Emma, kurai līdz kāzām vēl bija atlicis gads, aizgāja pavadīt to Nonrtenvertas klosterī, kas atrodas iepretī Honnefas ciematam uz nelielas Reinas saliņas, kurai bija tāds pats nosaukums. Alberts turpretī palika Ronsdorfā un viņa skumjas pēc savas labvēles bija tikpat sirsnīgas, it kā tā būtu bijusi viņa miesīgā māte.

Noteiktais laiks pagāja. Emma bija jau sasniegusi savu piecpadsmito dzīvības gadu, un, neskatoties uz skumju asarām, tā savā svētajā salā bija uzplaukusi kā ūdensroze, kas, rasas piebirusi, klusi šūpojas uz ezera ūdeņiem. Ludvigs atgādināja vecajam landgrāfam savu norunu ar atraitni, kurai bija piekritusi arī meita. Jau veselu gadu jaunais cilvēks bija sācis pastaigāties līdz skaistajai Rolandsvertas pakalnei, kura paceļas pār upi un no kuras augstumiem redzama skaistā saliņa, kas līdzīgi milzu laivai iegūlusi straumes vidū. Uz tās vēl šodien paceļas vecs klosteris, kas pārvērsts par patversmi.

Tur viņš pavadīja ilgas stundas, raudzīdamies pāri uz svēto mītni, kur bieži kāda jauna meitene, ko viņš pazina pēc novices tērpa, kas tai gan drīz bija jānoliek, nāca apsēsties zem lielajiem kokiem upes krastā un dažreiz pavadīja tā veselas stundas sapņodama, jādomā, par to pašu, ko ■sapņoja Ludvigs. Tāpēc nav ko brīnīties, ka jaunais cilvēks pirmais atcerējās, ka sēru laiks jau pagājis, un atgādināja landgrāfam, ka sēru laika beigas ļoti izdevīgi sakrīt ar viņu norunātajām kāzām.

Albertam ap šo laiku palika divdesmit gadu, bet pēc viņa nopietnās izturēšanās varēja domāt, ka tas ir daudz vecāks. Tāpēc visiem likās gluži dabīgi, ka viņu uzskata par Emmas aizbildni. Un tāpēc ari landgrāfs griezās tieši pie viņa ar atgādinājumu, ka ir pienācis laiks apmainīt sēras pret svētku drēbēm. Alberts devās uz klosteri un atklāti pateica Emmai, ka jaunais landgrāfs pieprasot viņas mātes dotā solījuma pildīšanu. Emma nosarkusi sniedza Abertam roku un piebilda, ka esot gatava tam sekot, kurp vien viņš to gribētu vest.

Ceļojums nebija garš un tas nevarēja daudz attālināt svinīgo bridi, pēc kura tik ļoti ilgojās jaunais grāfs: vajadzēja tikai pārcelties pāri pusei Reinas un tad vēl noiet jūdzes divas gar upes krastu. Un tā, lūk, trīs dienas pēc viņas piecpadsmitās dzimšanas dienas Alberts aizveda Emmu Ronsdorfu cieņai atbilstošas svītas pavadībā nodot to viņas kungam un pavēlniekam Godesbergas Ludvigam.

Pirmos divus gadus nekas neaptumšoja jauno ļaužu laimi un jaunā grāfiene dzemdēja dēlu, kuru nosauca par Otonu. Alberts, kurš tagad bija atradis jaunu ģimenes klēpi, šos divus gadus bija pavadījis gan Ronsdorfā, gan Godesbergā, un ari viņam bija pienācis laiks, kad katram dižciltīgam jauneklim jāsāk savas pirmās ieroču gaitas. Tāpēc viņš bija iestājies sava laika krietnākā bruņinieka, Bohēmijas karaļa Luksemburgas Žana jātnieku pulkos, un kopā ar viņu piedalījies Kaseles aplenkšanā, kur Zans bija ieradies, lai sniegtu palīdzību karalim Filipam Valuā, kurš bija apņēmies Ludvigam Kresi palīdzēt atgūt viņa īpašumus, no kuriem to bija padzinuši labie Flandrijas ļautiņi.

Un tā, lūk, viņš bija piedalījies kaujā, kurā flandrieši tika sakapāti gabalu gabalos. Šinī savā pirmajā debijā viņš tā bija dragājis šos neliešus, ka Luksemburgas Zans turpat uz kaujas lauka viņu iecēla bruņinieku godā. Šī uzvara bija tik izšķiroša, ka, karš līdz ar to beidzās un Alberts atgriezās Godesbergas pilī, kur tas ar lepnumu Emmai rādīja savus piešus un zelta ķēdi.

Grāfa paša nebija mājās: tā kā turki bija iebrukuši Ungārijā, viņš kopā ar savu cīņasbiedru Homburgas grāfu Kārli, paklausīdams ķeizara Ludviķa V aicinājumam, bija stājies tā dienestā. Tomēr Alberts ne mazāk laipni tika uzņemts Godesbergas pilī, kur tas palika kādus sešus mēnešus. Pēc tam, kad viņam bija apnikusi šī ilgā bezdarbība un kad viņš redzēja, ka Eiropas valdnieki savā starpā sargā mieru, tas bija devies karā pret Spānijas saracēņiem, ar kuriem cīnījās Kastīlijas karalis Alfons XI. Tur viņš cīņā pret Mulej Muhamedu bija parādījis apbrīnojamu drosmi. Bet, smagi ievainots pie Grenādas, Alberts pa otram lāgam bija atgriezies Godesbergas pili, kur tas šoreiz sastapa Emmas viru, kas pašreiz pārņēmjf savā īpašumā vecā landgrāfa zemes un titulus, jo landgrāfs bija šķīries no šīs pasaules 1332.gada sākumā.

Mazais Otons pieauga, viņš bija skaists, piecus gadus vecs zēns, ar blondiem, cirtainiem matiem, zilām acīm un sārtiem vaigiem. Alberta atgriešanās visai ģimenei bija svētku diena, bet visvairāk par to priecājās mazais puisēns, kas viņu ļoti mīlēja. Alberts un Ludvigs, viens otru redzot, priecājās: abi bija cīnījušies ar neticīgajiem, viens — ziemeļos, otrs — dienvidos. Abi bija pārnākuši kā uzvarētāji un pārnesuši līdzi bezgala daudz nostāstus garajiem ziemas vakariem. Un atkal aiztecēja gads kā viena diena, bet šā gada beigās Albertā no jauna pamodās dēku meklēšanas kāre. Viņš apmeklēja Francijas un Anglijas galmus, piedalījās karaļa Eduarda karagājienā pret Skotiju, izcīnīja divkauju ar Džeimsu Duglasu un, atgriezies Francijā, kopā ar Gotjē Demonī, iekaroja Kadsanas salu. Atrazdamies uz kontinenta, viņš izmantoja šo apstākli, lai apciemotu savus vecos draugus un tā trešoreiz ieradās Godesbergas pilī, kur šoreiz sastapa kādu jaunu viesi.

Tas bija kāds landgrāfa radinieks, vārdā Gotfrīds, kas, vairs necerēdams uz tēva mantojumu, bija lūkojis sagādāt sev stāvokli ar ieročiem rokā. Ari viņš bija karojis ar neticīgajiem, bet tikai svētajā zemē. Radniecības saites, krusta karā iegūtā slava un zināms svinīgums, kas vairāk norādīja uz viņa ticības kvēli nekā iec ietību, bija tam plaši atvēris Godesbergas pils durvis kā cildenam viesim. Drīz vien pēc tam Homburgs ar Albertu bija devušies karā un Gotfrīds ,tad bija kļuvis par neaizvietojamu biedru Ludvigam, kas to aizturēja savā pilī ne vairs kā viesi, bet kā īstu dzimtas piederīgo.

Draudzība ir tikpat greizsirdīga kā mīla: vai nu tās bija iedomas, vai patiesība, bet Albertam likās, ka Ludvigs šoreiz to saņēma vēsāk nekā parasti. Viņš par to žēlojās Emmai, kas viņam savukārt atklāja, ka ari pret viņu vira izturēšanās esot kļuvusi dzedrāka.

Alberts paiika Godesbergā piecpadsmit dienas, tad, atrunādamies ar to, ka Ronsdorfs viņu aicina piedalīties turpmākajām gaitām nepieciešamajos sagatavošanās darbos, viņš pārcēlās pāri upei, izjāja cauri nelielai kalnu ielejai, kas šķīra abus novadus, un tā atstāja pili.

Pēc piecpadsmit dienām viņš saņēma no Emmas jaunas ziņas. Viņa vairs nesaprata savu vīru: laipns un labvēlīgs līdz šim, viņš tagad bija kļuvis neuzticīgs un drūms, pat mazajam Otonam tagad nācās ciest no viņa pēkšņajām dusmu lēkmēm, ko senāk viņi nemaz nepazina. Bērnam, kā ari jaunajai mātei tas bija sāpīgāk tāpēc, ka līdz tam tie bija baudījuši vissirsnīgāko un visdziļāko landgrāfa mīlu. Bez tam vēl, piebilda Emma, iidz ar to, ka landgrāfa laipnība pret viņiem mazinājās, Gotfrīds brīnišķā kārtā arvien vairāk ieguva grāfa uzticību un Šikās, ka grāfs atņēma sievai un dēlam daļu savas mīlas, lai to atdotu šim cilvēkam, kas tam bija gandrīz vai pilnīgi svešs.

Alberts sirds dziļumos nožēloja Šo īgnumu, kas bija radies agrāk tik laimīgā cilvēka sirdī, it kā tam viņa laimes būtu bijis par daudz un viņš meklētu visus līdzekļus, kā to mazināt, baidīdamies no tās kā no uguns, kas varētu aprīt visu viņa sirdi. Lūk, tāds bija stāvoklis, kad Alberts līdz ar visiem apkārtnes dižciltīgajiem saņēma uzaicinājumu uz svētkiem, ko landgrāfs bija nodomājis sarīkot sava dēla piecpadsmitajā dzimšanas dienā.

Tie bija tie paši svētki, kuru beigās mēs lasītāju ievedām landgrāfa pili un šo svētku jautrais noskaņojums pavisam neatbilda namatēva nomāktībai un skumjām. Un viss tas bija gadījies tāpēc, ka svētku sākumā Gotfrīds bija norādījis landgrāfam uz Alberta un Otona ārējo līdzību, ko landgrāfs līdz šim nemaz nebija ievērojis.

Un patiesi, izņemot to jauneklīgo svaigumu, kas sārtoja zēna sejā un ko otram bija jau paspējusi notraukt Spānijas saule, tie bija tie paši gaišie mati, tās pašas zilās acis un, daudz maz ciešāk ieskatoties, varēja pat uztvert zināmu līdzību sejas izteiksmē, kas tiešām liecināja par kopīgām asinīm.

Šis atklājums bija kā dunča dūriens landgrāfam, kurš, pateicoties Gotfrīdam, jau pirms ilgāka laika bija sācis šaubīties par Alberta un Emmas nevainojamām attiecībām. Aizdomas, ka šie noziedzīgie sakari pastāvējuši jau kopš viņu kāzām, aizdomas, kas,- pateicoties savādai līdzībai, lika tam uzskatīt viņa tik ļoti mīļoto Otonu par laulības noziedzīgas pārkāpšanas augli, salauza viņa sirdi un padarīja viņu traku. Tas bija tieši tai brīdī, kad, kā mēs jau stāstījām, ieradās grāfs Kārlis, kurš, savukārt apstiprinādams, ka Alberta un Otona līdzība izskatā ir nenoliedzama, bija vēl pavairojis sava nelaimīgā drauga ciešanas. Tomēr, kā mēs jau redzējām, viņš aizgāja neapjauzdams, cik smagas sekas var būt Ludviga nomāktībai.

Cilvēks, kas ienāca mazajā istabiņā, kur landgrāfs ar Kārli bija apsēdušies, un kas tik noslēpumaini sarunājās ar namatēvu, bija tas pats Gotfrīds, ar kura ierašanos laimīgajā ģimenē bija sākušās pirmās nesaskaņas, kas aptumšoja viņas laimes spožumu. Gotfrīds bija nācis pateikt, ka, spriežot pēc dažiem izteicieniem, ko viņam bija izdevies noklausīties, Emmai nolikta satikšanās ar Albertu, kurš vēl tajā pašā naktī devās ceļā uz Itāliju, lai uzņemtos kāda pulka vadību, ko ķeizars turp sūtīja. Par šo nodevīgo soli bija viegli iespējams pārliecināties, jo satikšanās bija nolikta pie vieniem pils vārtiem, un, lai tur nokļūtu, Emmai vajadzēja iziet cauri visam pils dārzam.

Bet kas jau reiz iesācis maldīties pa šaubu ceļu, tas vairs nenostāj. Tā arī landgrāfs, gribēdams par katru cenu tikt skaidrībā, apspieda sevī to veselīgo, instinktīvo sajūtu, kas katram krietnam vīram neļauj pazemoties līdz spiega lomai. Kopā ar Gotfrīdu viņš devās uz savu istabu un, atvēris uz dārzu logu, uztraukts gaidīja pēc šā, pēdējā pierādījuma, lai tad īstenotu kādu nodomu, par kuru viņš pašreiz vēl nebija skaidrībā. Gotfrīds nebija vīlies.

Ap pulksten četriem no rīta Emma nokāpa no lieveņa, bikli izskrēja cauri dārzam un pazuda lielo koku pudurī, kas auga pie vārtiem. Pagāja desmit minūtes, tad viņa atkal atgriezās pie lieveņa, tikai šoreiz to pavadīja Alberts, uz kura rokas viņa bija atspiedusies. Mēness gaismā landgrāfs redzēja tos apkampjamies un viņam pat likās, ka redz savas laulātās draudzenes sejā asaras, kas lija, šķiroties no sava mīļākā.

Tagad Ludvigam vairs neatlika nekādu šaubu un viņš nolēma atstumt no sevis noziedzīgo sievu un laulības grēkā dzimušo bērnu. Gotfrīds saņēma vēstuli, kurā Emmai bija pavēlēts tam sekot un pils sardzes priekšniekam tika dots rīkojums rīta agrumā arestēt Otonu un aizvest viņu uz Kirbergas abateju pie Ķelnes, kur tam savu spožo bruņinieka nākotni vajadzēja apmainīt pret šauro mūka celli.

Landgrāfa pavēles tūdaļ bija tikušas izpildītas un Emma ar Otonu jau pirms kādas stundas bija atstājuši pili, lai māte dotos uz Nonnenvertas klosteri, bet dēls — uz Kirbergas abateju. Šai laikā grāfs Kārlis pamodās un, kā mēs jau stāstījām, ieraudzīja sēžam pie gultas savu veco draugu, kurš līdzinājās ozolam, kam vētra notraukusi visu lapu košumu un zibens nolauzis zarus.

Homburgs ar lielu uzmanību un dziļu līdzjūtību uzklausīja Ludviga stāstu par visu, kas bija noticis. Tad, nemaz nedomādams mierināt nelaimīgo vīru un tēvu, viņš piecēlās un teica:

— Ko es darīšu, būs labi darīts.

— Jā, bet ko tu vairs vari darīt? — jautāja landgrāfs.

— Tā būs mana darīšana, — atbildēja grāfs.

Tad apskāvis savu draugu, viņš apģērbās, apjoza zobenu, un, izgājis no istabas, devās tieši uz zirgu staļļiem, pats apsegloja savu uzticamo Ansi un, kaudamies ar dažādām juceklīgām domām, jāja lejā pa spirālveidīgo ceļu, pa kuru tas vēl vakar straujā gaitā bija traucies šurp, jauku cerību

spārnots.

Nonācis ielejā, grāfs Kārlis nogriezās pa Rolandsekas ceļu un, lēnā solī jādams, pats dziļās domās nogrimis, viņš ļāva zirgam pilnīgu vaļu gan rikšot, gan soļot pēc savas patikas. Nojājis līdz krustcelēm, viņš ieraudzīja mazu kapliču, kurā kāds priesteris lūdza Dievu. Grāfs apskatījās visapkārt un, redzēdams, ka vieta ir tāda, kādu to bija vēlējies, viņš apstājās.

Grāfs Kārlis bija viens no tās vecās bruņniecības tipiem, kura ap XV gadu simteni kļūst arvien retāka un kuru Frosārs ir aprakstījis ar tādu mīlestību, kas atgādina antikvāru, kad tas tīksminās ap kādu senlaicīgu lietiņu. Pēc viņa saprašanas visu izšķīra zobens, kas uzticēja savu lietu Dieva tiesai, nekad nevarēja kļūdīties. Landgrāfa stāsts bija viņā pamodinājis dažas šaubas par Gotfrīda nolūkiem un, labi pārdomājot, šīs šaubas bija kļuvušas gandrīz vai par noteiktu pārliecību. Pirmkārt, nekad vēl neviens, izņemot šo melīgo čukstētāju, nebija iedomājies apšaubīt Emmas mīlu un uzticību. Grāfs Kārlis bija nelaiķa Ronsdorfa un arī landgrāfa draugs. Tādā kārtā šo vīru gods bija arī daļa no viņa goda, un tāpēc viņa pienākums bija atkal atjaunot abu labās slavas mirdzumu, ko uz brīdi kāds tenkotājs bija aptumšojis. Tiklīdz grāfs bija nonācis pie šāda slēdziena, viņš, nesacīdams nevienam ne vārda, bija izjājis priekšā uz ceļa, pa kuru nodevējam vajadzēja nākt, lai tad tur to piespiestu atzīties savos melos, vai arī atdot Dievam savu dvēseli. Bet vajadzības gadījumā prasīt kā vienu, tā arī otru.

Viņš nolaida savas bruņucepures sejsargu, apturēja Ansi ceļa vidu un zirgs ar jātnieku palika kādu stundu nekustīgi stāvam, it kā tie būtu izcirsti no akmens. Drīz vien viņš ieraudzīja aiz iejomas ceļa līkumā jājam kādu bruņinieku pilnā apbruņojumā. Jātnieks, redzēdams, ka ceļš ir aizšķērsots, uz brīdi apstājās, bet pārliecinājies, ka viņam pretī stāv tikai viens vīrs, ciešāk iesēdās seglos, pārbaudīja, vai zobens viegli izvelkams no maksts, un tad turpināja savu ceļu.

Piejājis grāfam dažu soļu attālumā un redzēdams, ka tas nedomā atbrīvot ceļu, jātnieks vēlreiz apstājās.

— Cienījamo bruniniek, — viņš teica, — vai jūs esat šā novada kungs un gribat šē katram ceļotājam liegt ceļu?

— Ne visiem, mans kungs, bet tikai vienam vienīgam, jo šis viens ir nelietis un nodevējs, bet es par viņa nelietību un nodevību gribu še no tā prasīt atbildi.

— Tad tas nevar attiekties uz mani, — teica Gotfrīds, — un es lūdzu jūs pagriezt savu zirgu vai pa labi, vai pa kreisi, lai ceļa vidū būtu vietas diviem vienlīdz cienījamiem cilvēkiem.

— Jūs maldāties, mans kungs, — tikpat mierīgi atbildēja grāfs Kārlis, — tas attiecas vienīgi un tikai uz jums, un neviens krietns un godājams bruņinieks negriezīs ceļu nožēlojamam tenkotājam.

Priesteris metās vidū starp tiem.

— Brāļi, — viņš teica, — vai jūs gribat viens otru nožņaugt?

— Jūs maldāties, svētais tēv, — atbildēja grāfs, — šis cilvēks nav mans brālis un es nemaz nepastāvu uz to, ka viņam katrā ziņā jānomirst. Lai tikai viņš atzīstas, ka ir apmelojis Godesbergas grāfa laulāto draudzeni, un es viņam tūdaļ došu brīvu ceļu, lai viņš iet nožēlot savus grēkus, kur vien grib.

— Nu, ja viņas mīļākais tik sirsnīgi ņemas to aizstāvēt, tad cita nevainības pierādījuma viņai vairs nav vajadzīgs, — atbildēja Gotfrīds, kas bruņinieku noturēja par Albertu.

— Jūs maldāties, — atbildēja jātnieks, kratīdams savu dzelzs maskā paslēpto galvu, ~ es esmu grāfs Kārlis no Homburgas. Es pret jums jūtu vienīgi to naidu, ko jūt pret katru nodevēju, un to nicināšanu, ar kādu skatās uz katru apmelotāju. Atzīstieties, ka esat melojis, un jūs būsit brīvs!

— Šī lieta attiecas vienīgi uz Dievu un mani, — smiedamies atbildēja Gotfrīds.

— Tad lai ari Dievs to izspriež! — iesaucās grāfs Kārlis, gatavodamies uz ciņu.

— Lai notiek tā! — nomurmināja Gotfrīds, ar vienu roku nolaizdams sejsegu un ar otru tverdams pēc zobena.

Priesteris sāka lūgt Dievu.

Gotfrīds bija drošsirdīgs un Palestīnā viņš ne vienu reizi vien bija pierādījis savu vīrišķību. Bet toreiz viņš cīnījās par un nevis pret Dievu. Tāpēc, kaut arī cīņa bija ilga un nežēlīga, kaut arī viņš bija drošprātis un veikls cīnītājs, viņš tomēr nevarēja turēties pret to spēku, ko Kārlim deva viņa pārliecība par savu taisno lietu. Spēcīgs zobena dūriens caururba viņa bruņas un, dziļi iespiezdamies krūtis, nogāza to gar zemi. Gotfrīda zirgs, sabijies no sava kunga kritiena, aizauļoja atpakaļ, un drīz vien pazuda aiz ceļa iejomas.

— Godājamais tēv, — grāfs Kārlis teica bailēs drebošajam priesterim, — es domāju, ka jūs vairs nedrīkstat kavēties izpildīt savu svēto pienākumu. Lūk. te būs bikts, ko es jums apsolīju, pasteidzaties to pieņemt.

Un iebāzis zobenu maksti, viņš sastinga savā monumentālajā pozā.

Priesteris piegāja pie mirēja, kurš vairāk nespēja, kā, uz rokas atspiezdamies, piecelties uz viena ceļa. Viņš tam atsēja viņa bruņucepuri. Ievainotā seju jau klāja nāves bālums un tā mute bija pilna ar asinīm. Kārlis vienu brīdi jau baidījās, ka viņš nemaz vairs nevarēs parunāt, bet tā nebija. Gotfrīds apsēdās un priesteris, ceļos nometies, pieņēma viņa grēksūdzi, ko tas aizraudamies čukstošā balsi izdvesa. Pie pēdējiem vārdiem ievainotais, juzdams, ka viņa gals ir klāt, ar priestera palīdzību, nometās ceļos un pacēlis rokas pret debesīm, trīs reizes iesaucās:

— Kungs, Kungs, piedod manus grēkus!

Pie trešās reizes viņš dziļi nopūtās un atkritis palika nekustīgi guļot. Viņš bija miris.

— Godājamais tēv, — uzrunāja grāfs priesteri, — vai jums nav uzticēts atklāt kādam šīs bikts noslēpumu?

— Jā, — atbildēja priesteris, - bet tikai vienai vienīgai personai — Godesbergas landgrāfam.

— Tad sēžaties manā zirgā, — teica bruņinieks, izkāpdams no segliem, — un steigsimies to uzmeklēt.

— Mans brāli, ko jūs darāt? — jautāja priesteris, kas bija pieradis ceļot daudz pazemīgākā veidā.

— Sēžaties vien, tēv, sēžaties, — uzstāja bruņinieks, — lai neviens nesacītu, ka tāds grēcinieks, kā es, jāj, kad Dieva kalpam jāiet kājām.

Pie šiem vārdiem viņš palīdzēja priesterim iekāpt seglos un, lai ko iebilda pazemīgais jātnieks, viņš, zirgu pie pavadas vezdams, to nogādāja Godesbergas pilī. Turp nonācis, viņš, pretēji savam paradumam, nodeva zirgu staļļa puišiem, un aizveda priesteri pie landgrāfa, kuru atrada sēžam tai pašā istabā un tai pašā krēslā, kaut gan bija pagājušas jau septiņas stundas, kopš grāfs bija aizjājis no pils. Izdzirdis nācēju soļus, viņš pacēla savu bēdu sagrauzto vaigu un izbrīnā tos uzlūkoja.

— Lūk, brāli, — teica grāfs Kārlis, — te ir kāds godājams Dieva kalps, kuram jāatklāj tev kāda grēksūdze i n e x t r e m i s.

— Kas ir miris? — iesaucās landgrāfs, vēl vairāk nobālis.

— Gotfrīds, — atteica bruņinieks.

— Un kas viņu nogalināja?

— Es, — atbildēja Kārlis.

Un viņš mierīgi aizgāja, aizvērdams aiz sevis durvis, un atstādams landgrāfu ar priesteri vienatnē.

Un, lūk, ko garīdznieks pastāstīja landgrāfam: Gotfrīds Palestīnā bija iepazinies ar kādu vācu bruņinieku no Ķelnes apkārtnes, vārdā Ernests no Huningenas. Tas bija nopietns un tikumā pastāvīgs cilvēks. Jau pirms piecpadsmit gadiem viņš bija iestājies Maltas bruņinieku ordenī un savas reliģiozitātes, kā arī savas drošsirdības un godīguma dēļ no visiem tika cienīts un mīlēts.

Gotfrīds kopā ar Ernestu bija cīnījušies pie Sent Zanakras, kur Ernests tika nāvīgi ievainots.

Gotfrīds, redzēdams Ernestu krītam, iznesa viņu no cīņas burzmas un pats atkal atgriezās, lai turpinātu cīņu ar ienaidnieku.

Kad kauja bija beigusies, viņš devās uz savu telti, lai pārģērbtos, bet tiklīdz viņš to domāja darīt, kad viņam paziņoja, ka bruņinieks Ernests no Huningenas jūtoties ļoti slikti un pirms nāves vēloties vēl ar viņu runāt.

Divdesmit gadu vecumā Ernests bija mīlējis kādu meiteni un arī no viņas ticis mīlēts, bet kā jaunākais bērns ģimenē, bez titula un mantojuma tiesas, viņš nebija varējis to precēt. Savā bezcerībā mīlētāji aizmirsa, ka viņi nekad nevarēs kļūt vīrs un sieva, piedzima bērns, kurš nevarēja saukties ne viena, ne otra vārdā.

Neilgi pēc tam vecāki ar varu izdeva meiteni pie kāda bagāta un dižciltīga augstmaņa. Ernests bija atstājis dzimteni, devies uz Maltu, lai nodotu zvērestu, un kopš tā laika bija cīnījies Palestīnā. Dievs atalgoja viņa drošsirdību. Pec svētīgas dzīves viņš mira kā moceklis.

Ernests nodeva Gotfrīdam kādu papīru. Tas bija dāvinājuma akts, ar kuru viņš visu savu mantu — sešdesmit tūkstošus florīnu — novēlēja savam dēlam Albertam. Tā kā viņa māte bija mirusi jau pirms sešiem gadiem, Ernests uzdrošinājās nosaukt viņas vārdu, lai tā atvieglotu Gotfrīdam Alberta sameklēšanu. Šis vārds bija grāfiene Ronsdorfa.

Gotfrīds bija atgriezies Vācijā, lai izpildītu drauga pēdējo vēlēšanos. Bet ieradies pie sava radinieka landgrāfa un pārskatījis pašreizējo situāciju, viņš pēc pirmā acu uzmetiena aptvēra, kādu labumu var gūt no sava noslēpuma. Landgrāfam bija tikai viens vienīgs dēls un, ja Otons ar Emmu tiktu nobīdīti no ceļa, viņš pats kļūtu grāfa vienīgais mantinieks.

Mēs jau redzējām, cik tālu viņš bija pavirzījis šo savu nodomu, kad Rolandsvertas ceļa gravā sastapās ar Kārli Homburgu.

— Kārli, Kārli! — iesaucās landgrāfs, kā neprātīgs traukdamies ārā gaitenī, kur to gaidīja viņa cīņubiedrs. — Kārli! — tas nebija viņas mīļākais, bet viņas brālis!

Un tūdaļ viņš pavēlēja vest atpakaļ uz Godesbergu Emmu un Otonu. Divi ziņneši devās ceļā, viens augšup pa Reinu, otrs — lejup. Pirmais atgriezās jau naktī. Emma, kas ilgu laiku jau bija jutusies nelaimīga, pēc pagājušās nakts apvainojuma lūdza tikai vienu: atļaut pavadīt viņai mūža pēdējās dienas klosterī, kur bija pagājusi viņas jaunība, un atklāti pateica, ka vajadzības gadījumā viņa atsaukšoties uz šīs vietas neaizskaramību.

Rīta agrumā atgriezās arī otrs ziņnesis. To pavadīja abi bruņu kalpi, kuriem bija ticis uzdots nogādāt Otonu Kirbergā, bet Otona viņu vidū nebija. Braucot lejup naktī pār Reinu, Otons, zinādams, kurp un kāpēc tiek vests, un izmantodams brīdi, kad visi bija nodarbināti ar laivas vadīšanu krāčainajā straumē, bija pēkšņi meties dziļumā un tur pazudis.