Zemes bēgšana

Telbirieši

Kopā ar Kiriosu es biju iegrimis mūsu planētu aizsardzības organizēšanā, bet Kelbiks, kā parasti, neatstāja savu laboratoriju vairākas dienas vai pat nedēļas pēc kārtas. Tāpēc tikai divpadsmit dienas pēc izlūku aizlidošanas es uztraucies, apjautājos par viņu. Par lielu pārsteigumu un nepatiku es uzzināju, ka viņš devies reidā vienā no izlūkkuģiem.

Par to lai viņu atsauktu pa Heka viļņiem nebija ko domāt. Trīs kosmosa kuģi veidoja kaujas vienību, grupu, un, ja viens no tiem tiktu atgriezts, pārējie divi paliktu nepietiekami aizsargāti. Turklāt nebija iespējams ne atcelt, ne atlikt izlūkošanas reidu. Mēs tuvojāmies Belila sistēmai pārāk ātri, pat ar pašreizējo “mēreno” ātrumu.

Izsaucu "Beriku", kosmosa kuģi uz kura atradās Kelbiks. Ekrāns iedegās, un uz tā parādījās viņa fizionomija ar nedaudz nekaunīgo grimasi.

- Ko es redzu? Orks! Beidzot tak atcerējies, ka es eksistēju. Bet man likās, ka es tev jau sen pietrūkstu!

- Kas tev uznācis? Man vajag tevi šeit, un tagad!

- Jā? Bet man ir jāatrodas tur, kur es esmu, lai pārbaudītu dažas teorijas ... Turklāt lai neapvainojas Tilijas virsnieki un mūsu pašu kosmonauti, es uzskatu, ka būtu vērts veikt dažus novērojumus, kas viņiem nebūs pa spēkam.

- Labi. Jebkurā gadījumā ir par vēlu strīdēties. Bet neiesaistieties kaujās - labi? Kur jūs tagad esat?

- Apmēram piecdesmit miljoni kilometru no ārējās planētas. Mēs ceram to sasniegt dažu stundu laikā. Mēs jau strauji bremzējam. Šai zvaigznei ir ļoti spēcīgs kosmomagnētiskais lauks, tāpēc šeit ir iespējams daudz spēcīgāks pozitīvais paātrinājums nekā mūsu nabaga vecās Saules tuvumā!

- Labi. Tiklīdz jums būs par ko ziņot, izsauciet!

Kelbiks man piezvanīja tikai nākamajā dienā.

- Mēs esam nolaidušies uz attālākās planētas. Nekādas pretestības, un līdz šim - ne vēsts, ka planēta tiktu apgūta. Nav atmosfēras, augsne ir sasalis metāns, gandrīz nav akmeņainu atsegumu, gravitācija - pusotra g.

Tā izlūki lidoja no planētas uz planētu, nesatiekot ne mazākās dzīvības pazīmes, līdz sasniedza sestās, milzīgās kā Jupiters, planētas ārējo pavadoni - tam apkārt riņķoja veseli piecpadsmit planetoīdi.

Viņi sāka tuvoties vienam no pavadoņiem, kad pēkšņi no melnā kosmosa viņiem virsū metās desmit sfēriski transportlīdzekļi. Vairākas minūtes ilga neganta kauja, kuras visas detaļas uzreiz tika pārraidītas uz mūsu ekrāniem un ierakstītas. Divi mūsu kuģi eksplodēja, Kelbika kosmosa kuģis, acīmredzot bojāts, sāka krist uz pavadoņa virsmas. No desmit ienaidnieka kuģiem bija palikuši tikai divi: mūsu infraatomraķetes izrādījās visai efektīvas.

Mani no skaļruņa sasniedza Kelbika mierīgā balss:

- Šķiet, esam noķerti, Ork. Dzīvi palikuši tikai trīs no mums. Mēģināsim nolaisties, nelaužot kaklu. Cik es varu saprast, ienaidnieks izmanto starojumu, kas detonē kosmomagnētiskos dzinējus, kaut ko līdzīgu mūsu Knila viļņiem. Ja jau tā, tad jūs zināsiet, kas jādara, lai tos neitralizētu. Par laimi, es laikā to apjēdzu un izslēdzu dzinējus. Mēs esam brīvā kritienā. Pie pašas virsmas centīsimies strauji palēnināt ātrumu, ieslēdzot dzinējus. Cerams, ka ienaidnieks domā, ka esam izslēgti no spēles, un vairs netur savā starojumā. Pretējā gadījumā paliec sveiks! Esam vairs desmit kilometru no virsmas... pieci ... trīs ... Ieslēdzu!

Sprādziens nesekoja. "Beriks" klusi nolaidās uz pavadoņa ledainās virsmas. Divi ienaidnieka kuģi joprojām atradās augstu virs pavadoņa.

- Man šķiet, ka viņi nezina par mūsu Heka viļņiem, - Kelbiks aukstasinīgi turpināja. - Katrā ziņā viņi savā starpā runā ar parastajiem elektromagnētiskajiem viļņiem. Tāpēc es mūsu raidītāju neizslēdzu. Acīmredzot viņi mūs ņems gūstā, lai iegūtu no mums kādu informāciju ...

- Neuztraucies! - Es viņu pārtraucu. - nekavējoties jums palīgā izlido pastiprinātā eskadra. Mēs jau esam jums daudz tuvāk un nekavēsimies pie ārējām planētām, tāpēc gaidiet mūs pēc piecām dienām. Turieties! Ja kļūs par grūtu, pastāstiet viņiem kādus niekus ... Mēģiniet novilcināt laiku!

- Sapratu. Tikai nelido pats! Tu esi vajadzīgs Zemei.

- Redzi, lieta ir tāda, ka man personīgi jāpārbauda dažas teorijas! Turklāt šeit pavēlnieks esmu es un darīšu to, ko uzskatīšu par vajadzīgu!

- Uzmanību! Klāt ir…

Ekrānā es redzēju Kelbiku noliecamies pret vienu no ārējo sakaru monitoriem. Ārā pa apledojušo līdzenumu piesardzīgi tuvojās ducis figūru, kuras slēpās aiz atsevišķi guļošajiem klinšu bluķiem. Skafandri tās deformēja, tomēr tās bija līdzīgas cilvēkiem. Tad pret gaisa slūžu lūku nodārdēja dobji triecieni.

- Pretoties Ir bezjēdzīgi, - Kelbiks vērsās pie saviem izdzīvojušajiem cīņu biedriem Harloka un Rabela. - Viņi sabojās gaisa slūžas un mēs bez jēgas iesim bojā, Ork, es taisu vaļā! Un izslēdz attēlu manā ekrānā. Tādā veidā tu varēsi novērot vēnu, paliekot neredzams. Iekšējās gaisa slūžu durvis lēnām atvērās, un trīs skafandros tērptas figūras ienāca vadības kabīnē, turot rokās īsas pistoles. Viņi pievērsās ekrānam, un es pārsteigumā palēcos: divi bija cilvēki, bet trešais! .. Es diezgan slikti varēju saskatīt viņa seju caur ķiveres caurspīdīgo vizieri, bet man šķita, ka tā ir spilgti sarkana.

Kamēr viens no viņiem turēja Kelbiku un viņa biedrus ieroča stobra galā, pārējie divi noņēma ķiveres. Pirmais izrādījās jauns vīrietis ar īsiem blondiem matiem. Otrais ... otrais nebija cilvēks. Zem kailā galvaskausa pārkarenās un krunkainās pieres spīdēja trīs acis, sakārtotas trīsstūrī - vidējā bija augstāka par abām sānos esošajām, seja bija purpursarkanā krāsā, bez deguna, šķeltā mute ar ragveida, kā rāpuļiem, lūpām. Cilvēks ierunājās, un es sapratu viņa valodu: viņš runāja senajā arunaku valodā, kuras pamatā bija mūsu universālā valoda.

- Jūs - gūstekņi. Nemēģiniet pretoties vai bēgt, pretējā gadījumā - nāve. Kelbiks brīvi atbalstījās ar elkoņiem uz raidītāja, vienu roku turot aiz muguras, ienaidniekiem tā nebija redzama, bet es to redzēju lieliski.

- Labi, - viņš teica, - mēs padodamies.

Tomēr viņa pirksti reizē savijās un locījās, veidojot kurlmēmo alfabēta figūras, ar kurām mēs studenti sarunājāmies klasē profesoriem nemananot. Viņš parādīja:

- "Mēģināšu noskaidrot, kurp viņi mūs vedīs".

Un skaļi pajautāja:

- Bet kas esat jūs? Kāpēc jūs mums uzbrukāt? Mēs tikai pētījām šo sistēmu, pat nezinot, ka tā ir apdzīvota ...

- Nemelo! Mēs zinām, kas jūs esat un no kurienes esat ieradušies! Jūs esat no Zemes. No Zemes, kura izsūtīja mūsu senčus trimdā un tagad tuvojas mūsu robežām!

Nepatīkami pārsteigts, Kelbiks paraustīja plecus.

- Tātad jūs esat kāda mūsu zvaigžņu kuģu kosmosa izpētes apkalpes pēcteči; vai ne? Tomēr neviens viņus nekādā trimdā nav izsūtījis. Visi jūsu senči bija brīvprātīgie!

- Atkal meli, - cilvēks norēcās. - Kā redzu, Zeme nav mainījusies, kopš tā izdzina mūsu senčus. Bet tagad ir pienākusi atmaksas stunda, un nekas jūs neglābs!

Kelbika pirksti pārraidīja: "Tas cilvēks ir jucis".

- Ko jūs ar mums darīsiet? - viņš pajautāja.

- Uzģērbiet savus skafandrus, mēs jūs aizvedīsim uz Theras cietoksni. Tur jūs nopratinās. Jūsu liktenis būs atkarīgs no jūsu atbildēm. Un ziniet: mums ir veidi, kā piespiest runāt spītīgos!

Kelbiks nenodrebēja, toties Hārloks un Rabels nobālēja.

"Nebaidies. Es nerunāšu ko nevajag, pārējie zina maz", - man paziņoja Kelbiks.

Tāpat kā visi tekni, viņš nebaidījās no spīdzināšanas, īpašā apmācība ļāva viņam ar gribas piepūli nomākt sāpes. Kas attiecas uz hipnozi, tehni bija izveidojuši pilnīgu imunitāti arī pret to. Kelbiks riskēja tikai ar savu dzīvību.

- Un kur atrodas šis jūsu Theras cietoksnis? - viņš jautāja.

- Tepat uz pavadoņa. Es neuzskatu par vajadzīgu to slēpt no tevis, - cilvēks nicinošā tonī turpināja. - Pat ja jūs spētu pastāstīt saviem saimniekiem par tā atrašanās vietu, tas jums nepalīdzētu. Thera ir neieņemams!

- Tātad neviens arī nemēģinās to ieņemt! Labi, ved mūs pie saviem priekšniekiem. Varbūt viņi izrādīsies saprātīgāki un sapratīs, ka mēs ieradāmies ar miermīlīgiem mērķiem, bet jūs mums uzbrukāt.

Vīrietis nikni pasmīnēja, tad pagriezās pret violeto briesmoni un izdeva virkni klikšķošu skaņu.

- Ak tā, aizmirsu jūs iepazīstināt ar K'noru, telbirieti. Telbirieši ir mūsu labi draugi un sabiedrotie. Skaistas būtnes, ļoti paklausīgas, izdarīgas. Viņi izdarīs visu, ko mēs tiem palūgsim. Un kāda uzticība - jums to nesaprast! Es jūs brīdinu ka pavēlēju viņam sadedzināt jūs uz vietas, ja jūs nolemsiet pretoties.

"Kabatā man ir neliels Heka vilļņu raidītājs. Pirms došanās ceļā aktivizēšu sprāgstvielu lādiņu uz mūsu kosmosa kuģa", - noraidīja Kelbiks.

- Lai notiek! - Viņš skaļi pateica. - Kad mēs dosimies ceļā?

- Tūlīt pat!

Drīz viņi izkāpa, un caur priekšējo novērošanas ekrānu es redzēju viņus visus apsēžamies zemā, bruņām klātā mašīnā. Tad attēls uzreiz pazuda. Bija nostrādājis sprāgstvielu detonators, kuru Kelbiks ieslēdza, izejot no gaisa slūžām, un tagad kosmosa kuģis pārvērtās verdoša metāla masā, ienaidniekam pilnīgi neizmantojamā.

Es nekavējoties izlidoju simt karakuģu eskadras priekšgalā, ieceļot Halinu par savu vietnieku, ja mēs vairs neatgrieztos. Vēl divi simti citu kuģu, kurus vadīja Kirioss, sekoja mums, lai novērstu uzmanību un iznīcinātu visus ienaidniekus kosmosā.

Ilgas stundas Heka uztvērējs klusēja, un es jau sāku baidīties par sliktāko, kad no skaļruņa atkal atskanēja Kelbika balss.

- Ork, te Kelbiks. Man ir tikai daži mirkļi. Ieeja cietoksnī atrodas starp diviem sarkaniem pauguriem simts kilometrus uz ziemeļiem no mūsu kosmosa kuģa atliekām. Esiet uzmanīgi, ieeja ir stipri nocietināta, un, baidos, jūs nevarēsiet caur to izlauzties, labāk uzbrūciet no augšas ar perfokurmjiem. Kas notika ar Hārloku un Rabelu, nezinu. Viņi mēģināja mani nohipnotizēt, līdz šim bez rezultātiem. Tomēr narkotikas un fiziska spīdzināšana vēl netiek izmantotas. Pamanīju, ka no ieejas ved garš tunelis. To var viegli atrast, izmantojot gravimetrus. Tad - virkne telpu ar slūžu kamerām starp katru no tām, un visas ir ļoti stipri nocietinātas. Tad ir milzīga šahta. Esmu otrajā augstākajā līmenī. Komandpostenis, kurā mani pratināja, bija divpadsmitajā un, acīmredzot, zemākajā. Garnizons nav liels: apmēram divi tūkstoši cilvēku un tikpat daudz telbīriešu, bet attiecībā uz pēdējo es varu arī kļūdīties. Telbirieši ir fiziski ļoti spēcīgi. Bruņojums: papildus tam, kas mums bija pirms pieciem simtiem gadu, ir vairāki jauni nezināmas darbības ieroči. Attiecībās starp cilvēkiem un telbīriešiem ir kaut kas nesaprotams. Cilvēki man vairākkārt ir paziņojuši, ka telbīrieši ir viņu uzticīgie sabiedrotie, gandrīz vai kalpi, bet tas tā neizskatās. Vismaz viņi izturas pret cilvēkiem kā līdzvērtīgiem. Man ir aizdomas, ka ...

Pēkšņi balss pārtrūka. Tas mani ļoti satrauca, lai gan Kelbiks brīdināja, ka viņa laiks ir ierobežots.

Es sazinājos ar Kiriosu ar Heka viļņiem.

- Šādā situācijā, - viņš teica, - mūsu vienīgā cerība uz panākumiem ir pēkšņs, spēcīgs un izšķirošs uzbrukums. Protams, paliek tikai viens nezināms faktors - telbirieši. Pievienojos jums, atstājot piecdesmit kosmosa kuģus piesegšanai. Mums būs 250 kuģi un 28 tūkstoši desantnieku, un tad pats velns mums nespēs traucēt ielauzties viņu aizsardzībā! Bet jāsteidzas. Mūsu radari ir uztaustījuši lielu ienaidnieka kuģu eskadru, kas lido palīgā no vienas no iekšējām planētām. Pavēlēju uz priekšu virzīties trešajai flotei, lai viņus satiktu.

Mēs steidzāmies uz pavadoni, uz kura nebrīvē atradās mūsu draugi. Tas bija planetoīds, kura diametrs bija aptuveni tūkstoš kilometru, un to no vienas vietas izvagoja zigzaga aizas, pārklāts raibs ar sarkaniem pauguriem kā augoņiem un pilnīgi bez atmosfēras. Kad mums pievienojās Kiriosa eskadra, no pavadoņa pacēlās daži desmiti ienaidnieka kuģu. Sākās sīva un īsa kauja, kas apgaismoja kosmosu ar atomuguns uzliesmojumiem, un mēs izlauzāmies cauri, zaudējuši vienu kosmosa kuģi.

Kapteiņiem tika pavēlēts nekavēties, tāpēc satelīta virsma tuvojas lielā ātrumā. Parādījās divi sarkani pauguri. mums pretī pacēlās simtiem kodolraķešu, bet mūsu pretgravitācijas lauki tās viegli novirzīja, un tās nespēja mums piekļūt. Pēc dažām sekundēm abi sarkanie pauguri pārstāja eksistēt. Mēs nolaidāmies netālu un izlaidām desantu. Kirioss komandēja dzīvos spēkus, bet es pārņēmu visu kaujas tehniku. Ātri uzstādītie diferenciālie gravitometri atļāva mums noteikt daudzu tuneļu dziļumu un virzienu no virsmas. Un tad sāka darboties spēcīgie perfokurmji.

Es biju satraukts: vieglums, ar kādu mēs nokļuvām uz pavadoņa, neliecināja neko labu. Ienaidnieks vai nu izmisīgi blefoja, apgalvojot Kelbikam, ka viņu pozīcija ir neieņemama, vai, daudz ticamāk, nepiešķīra pārāk lielu nozīmi virsmas aizsardzībai. Šajā gadījumā galvenās grūtības mūs sagaidīs pazemes labirintā. Bet varbūt ienaidnieks vienkārši nebija gaidījis tik izšķirošu uzbrukumu?

Izlaiduši uzbrukuma vienības, visi zvaigžņu kuģi pacēlās kosmosā un izveidoja ap satelītu aizsargvairogu. Perfokurmji strādāja ar pilnu jaudu, un mums bija tikai jāgaida. Es izmantoju atelpu, lai mēģinātu izsaukt Kelbiku. Vairākas minūtes es veltīgi sūtīju signālus, beidzot saņēmu atbildi:

- Es zinu, ka jūs uzbrūkat. Man šajā jūklī izdevās aizbēgt un paslēpties pamestā alā. Bet Harloku un Rabelu viņi uzreiz nogalināja. Esiet uzmanīgi, saimnieki šeit ir telbirieši, un ...

Savienojums pārtrūka. Satraukts, es pievērsos Kiriosam:

- Vai vēl ilgi?

- Septiņi perfokurmji gandrīz jau sasnieguši tuneļa griestus. Tie tagad apturēti, lai citi varētu tos panākt. Uzbrukumam jābūt vienlaicīgam un masīvam ...

- Bet pa to laiku viņi nogalinās Kelbiku!

- Saprotu, Ork. Bet tagad uz spēles ir likts daudz vairāk nekā viena cilvēka dzīvība, pat ja tas ir liels ģēnijs un tavs draugs!

- Jā, saprotu. Bet tomēr pasteidzies!

Kaut kur ļoti augstu virs mums spožs zibens uz mirkli pāršķēla kosmisko tumsu. Cauri mēģināja izlauzties vairāki ienaidnieka kuģi.

Pienāca uzbrukuma brīdis. Pēc Kiriosa pavēles lejup metās perfokurmji, izlauzās cauri velvēm un pazuda tuneļos. Aiz viņiem drāzās desantnieki ar antigravitācijas jostām. [tās, acīmredzot, nepieciešamas nevis lai samazinātu, bet palielinātu karavīru svaru, kurš uz nelielā pavadoņa ir pavisam niecīgs. tulk.] Es devos uz vienu no akām. Mani satvēra stipras rokas. Divi desantnieki mani vilka prom no spraugas.

- Tūlīt atlaidiet!

- Ģenerāļa pavēle! Jums aizliegts iet tur lejā.

- Kādas muļķības? Tūlīt izsauciet Kiriosu.

- Paklau, Kirios, ko tas nozīmē? Ko jūs atļaujaties? ..

- Palausieties, Ork, mani! Tur lejā jau sēž Kelbiks, un es domāju, ka ar to pilnīgi pietiek. Zeme nevar atļauties tādu greznību - uzreiz pazaudēt jūs abus!

- Pavēliet mani atbrīvot! Tūlīt pat! Tā ir pavēle!

- Nē. Varat mani nošaut, ja vēlaties, bet tikai tad, kad mēs atgriezīsimies.

- Bet man ir tiesības piedalīties Kelbika glābšanā!

- Nē. Jums nav tiesību riskēt ar sevi. Turklāt no jums būs maz labuma. Pats labākais - nekavējoties atgriezieties uz Zemes!

- Ja jūs domājat, ka man ir bail ...

- Ak nē! Ko jūs! Man jau ir stāstījuši par visiem jūsu varoņdarbiem, un es uzskatu, ka jums pēdējais laiks saprast, ka savā laboratorijā vai Solodinā esat daudz noderīgāks nekā šeit, kā vienkāršs karavīrs. Bet tagad es steidzos!

Viņš atslēdzās.

Nebija jēgas palikt uz pavadoņa virsmas, tāpēc es atgriezos savā kosmosa kuģī un mēģināju vēlreiz sazināties ar Kelbiku. Viņš neatbildēja. Bet pēc kāda laika izdzirdēju Kiriosa balsi:

- Ork, mēs virzāmies uz priekšu, bet ar lielām grūtībām. Ienaidniekam ir kaut kas līdzīgs termopistolēm - tās, protams, nav mūsu fulguratori, taču zaudējumi no tām nav mazāki. Tagad mēs esam pie ieejas centrālajā šahtā un gatavojamies uzbrukumam.

- Ar ko jūs cīnāties? Ar cilvēkiem vai ar tiem trīsacainajiem?

- Gan ar vieniem, gan ar otriem, bet man šķiet, ka Kelbikam ir taisnība: šie sarkanie velni izmanto cilvēkus kā lielgabalu gaļu. Kādas ziņas no izlūkkuģiem? Kur atrodas viņu pamanītā ienaidnieka flote?

- Pagaidām nav nekādu ziņu.

Tā es pavadīju pie sakaru paneļa, nezcik bezgalīgu stundu, mēģinot sazināties ar Kelbiku uz Heka viļņiem, pēc tam ar mūsu floti, tad ar Kiriosu. Vismaz viņš mani ar neregulāriem intervāliem informēja, kā notiek kauja! Desants iespiedās arvien dziļāk, bet cieta lielus zaudējumus, neskatoties uz mūsu ieroču pārākumu! Viņiem neizdevās uzkļūt Kelbikas pēdām, bet vienā no telpām viņi atrada Harloka un Rabela līķus. Viņi bija spīdzināti tik brutāli, ka Kirioss nespēja savaldīt savus karavīrus: viņi turpat uz vietas nošāva vairākus gūstekņus.

Tad es saņēmu ziņu no izlūkošanas kosmosa kuģiem. Ienaidnieka flote sastāvēja tikai no 60 kuģiem. Telbirieši, acīmredzot, vēl nebija sapratuši, cik lielas briesmas krājas pār viņiem. Es sazinājos ar Kiriou un ar viņa piekrišanu liku simt divdesmit kosmosa kuģiem izlidot, lai pārtvertu ienaidnieku, jo mūsu trešā flote vēl bija tālu.

Pēkšņi uzliesmoja izsaukuma lampiņa heka viļņu raidītājā.

- Ork, runā Kelbiks! Esmu iesprostots pašā tuneļa galā: kad telbīrieši metās man pakaļ, man izdevās nogāzt velvi, bet arī pats tiku ievainots, tāpēc nevarēju sazināties. Dzirdu kaujas troksni. Esmu pēdējā, viszemākajā līmenī, acīmredzot zem turbīnu telpas.

- Labi. Tūlīt par to ziņošu Kiriosam. Vai vari pastāstīt mums kaut ko noderīgu par ienaidnieku?

- Jā. Cilvēki ir tikai bandinieki telbīriešu rokās. Ir pat iespējams, ka viņi nerīkojas pēc brīvas gribas. Protams, viņi mūs ienīst, jo uzskata, ka viņu senči tikuši izraidīti no Zemes. Bet ir vēl kas. Klaiņojot pa tuneļiem, es satiku ar nopietni ievainotu cilvēku. Tieši pirms nāves viņš pēkšņi šķita atbrīvojies no murga un sacīja: “Galu galā, arī jūs esat cilvēki. Sargieties no sarkanpurniem!.." Bet tagad es skaidri dzirdu sprādzienus un kliedzienus! Iespējams, mūsējie ielauzušies mašīntelpā. Tā savietota ar manu tuneli caur ventilācijas cauruli, tikai tā ir pārāk šaura, tikt cauri pa to nevar. Ceru, ka mani drīz atbrīvos. Eh, kaut ātrāk! Starp mums runājot, man apnikusi šī “tiešā dalība” kaujās. Tās man pietiek uz visu atlikušo dzīvi! Nē, lai dzīvo mana laboratorija!

- Domāju, ka tev ir taisnība, Kirioss ir tādās pašās domās.

Es ātri informēju Kiriosu par mūsu sarunu. Skalrunis notrīcēja no smieklu dārdoņas.

- Beidzot! Atradās tomēr cilvēks, kurš tev to pateica! Jo labāk.

Pēc stundas Kelbiks kopā ar mūsu desantniekiem izkāpa no pazemes. No pieciem tūkstošiem cilvēku, kas nokāpa tuneļos, ārā izkāpa tikai divi tūkstoši septiņi simti piecdesmit. Mēs bijām zaudējuši gandrīz pusi!

Visi, kā pagadās, sakāpa kosmosa kuģos, un mēs ar pilnā ātrumā steidzāmies uz Zemi. Uzaicināju Kiriosu un Kelbiku uz kara padomi.

- Tas bija šausmīgi, - sāka stāstīt Kirioss. - Pret mums bija aptuveni divi tūkstoši cilvēku, ja vien viņus vēl var saukt par cilvēkiem. Un apmēram pieci simti telbiriešu, ne vairāk. Bet viņi cīnījās kā dēmoni, daudz izmisīgāk nekā karavīri-cilvēki. Un labi, ka, vismaz viņu tehnika ir nedaudz vājāka - tas kaut kā līdzsvaro spēkus. Pretējā gadījumā es ieteiktu meklēt citu zvaigzni!

- Tas ir bezjēdzīgi, - sacīja Kelbiks. - Kā es saprotu, viņi jau meklē ceļus, kā praktiski izmantot hipertelpu. Man par to palielījās viens no cilvēkiem.

- Es arī domāju, ka vislabāk izskaidroties tagad un uz visiem laikiem.

Tajā brīdī, kad mēs jau nolaidāmies netālu no Huri-Holdes, es saņēmu ziņu no mūsu flotes. Ienaidnieks - iznīcināts. Bet no trešās planētas uz mums strauji virzās vesela armada. Es pavēlēju izlūkošanas kosmosa kuģiem atkāpties.

Mēs ar Kiriosu darījām visu iespējamo, lai pēc iespējas ātrāk sagatavotos aizsardzībai. Savā ziņā es pat biju gandarīts, ka ienaidnieks uzbrūk: mēs varēsim cīnīties tuvu savām bāzēm, un tā jau ir liela priekšrocība. Visas mūsu pilsētas bija paslēptas dziļi pazemē, un tām nedraudēja īpaši lieli zaudējumi. Zeme, kam sekoja Venēra, katru stundu palielināja bremzēšanu, bet joprojām turpināja steigties Belila sistēmas virzienā ar milzīgā ātrumā. Protams, mūsu ierašanās noteikti izjauks sistēmas līdzsvaru, taču pēc tam, kad mēs noteicām dažādu planētu masas, aprēķini parādīja, ka mēs spēsim novietot savas pasaules piemērotās orbītās, neradot globālu kataklizmu.

Drīz pēc manas atgriešanās viens no patruļkuģiem ieradās Huri-Holdē ar maksimālu ātrumu: tas atveda pirmo gūstekni, dzīvu cilvēku skafandrā, atrastu uz iznīcināta ienaidnieka kuģa. Pavēlēju viņu nekavējoties atvest.

Viņš ieradās divu spēkavīru apsargāts, tādus Kirioss bija izvēlējies manai personīgajai apsardzei. Viņš bija vidēja auguma cilvēks, visai trauslu miesasbūvi, ļoti melnīgsnējs, ar dzīvīgu un atklātu skatienu. Sagaidījis Kiriosa ierašanos, sāku pratināšanu.

Viņu sauca Eleons Rikss. Vecums - 32 Telbiras gadi (viņš izskatījās ne vairāk kā divdesmit piecus Zemes gadus vecs). Viņš bija kuģa inženieris.

- Kāpēc jūs mums uzbrūkat? Pajautāju. Mēs esam atnācām pie jums ar mieru. Mūsu Saule eksplodēja, bet mums izdevās izglābt mūsu planētas. Vienīgais, ko mēs lūdzam, ir šīs zvaigznes gaisma. Mēs nevēlamies ar jums ielauzties ar spēku, lai gan jūsu zvaigzne varētu sasildīt vēl desmitiem planētu! Mēs negribam karu. Pirms jūsu saules sistēmas sasniegšanas mēs izgājām cauri lūk šī cilvēka - Kiriosa Milonasa sistēmai, bet, tā kā viņa tautieši atteicās mūs uzņemt, mēs mierīgi devāmies prom. Tas pats varētu būt arī šeit ...

Es noklusēju, ka neesmu par to pārliecināts!

Dažas sekundes viņš klusēja, tad nicinoši iesmējās.

- Tātad, pēc tam, kad bijāt izdzinuši mūsu senčus, jūs atnācāt ubagot pēc vietas pie mūsu saules!

- Man gribētos zināt, no kurienes radusies šī stulbā leģenda. Mēs nekad neesam izraidījuši ne jūsu, ne Kiriosa Milonasa senčus, ne arī vēl kādus no tiem, kas aizlidoja hipertelpas zvaigžņu kuģos. Diemžēl uz Zemes ir izdevies atgriezties tikai vienam šādam kuģim - vai jūs to zināt?

- Kā mēs to varam zināt? Vai jūs gribat teikt, ka hipertelpas dzinēji bija nekontrolējami nejaušības dēļ? Ha!

- Mēs joprojām neprotam pareizi izmantot hipertelpu! Un ko mēs būtu pratuši pirms piecsimt gadiem? No kādas apkalpes jūs nākat? Kirioss ir trešās pēcnācējs.

- Bet es saskaņā ar leģendu - vienpadsmitās. Cik tādu bija pavisam?

- Sešpadsmit. Atgriezās tikai ceturtais zvaigžņu kuģis, turklāt laimīgas nejaušības rezultātā.

- Tātad, tas, ko mums māca no bērnības, būtu meli? Mums stāstīja, ka kataklizmas gadījumam, kas, pēc jūsu vārdiem, tomēr ir notikusi, zemieši nolēma izkaisīt cilvēci pa kosmosu un nosūtīja hipertelpā maldinātus cilvēkus pēc nejaušības principa, pat nepasakot viņiem, ka viņi nekad vairs nevarēs atgriezties. Tātad tā nav tiesa? Nu, nu!

- Bet klausieties, jūsu senču zvaigžņu kuģis startēja kaut kur starp 4120. un 4125. gadu. Bet pirmais devās kosmosā 4107. gadā. Tāpēc jūsu senči labi zināja, ka, iespējams, neatgriezīsies!

- Viņi varēja riskēt ar savām dzīvībām, es piekrītu, bet viņus taču vienkārši piekrāpa un nodeva!

- Es jums vēlreiz apliecinu, ka nebija ne krāpšanas ne nodevības. Tici vai neticiet, jūsu darīšana. Bet jebkurā gadījumā ir izcēlies karš starp jūsu un manu tautu. Es nevēlos neko citu kā pārtraukt to. Un ko vēlaties jūs?

- Jūs iznīcināt! Un, ja tas nebūs iespējams, padzīt no mūsu sistēmas!

Es paraustīju plecus.

- Baidos, ka tagad ir par vēlu par to runāt. Ja jūs būtu satikuši mūs kā draugi, kā, piemēram, Kiriosa cilvēki, tad varbūt... Bet tagad mēs esam šeit un šeit paliksim. Mēs esam noguruši no klaiņošanas starpzvaigžņu naktī.

- Tādā gadījumā - karš!

- Lai nu tā būtu. Tātad mēs esam ienaidnieki, ja vien jūsu valdība nenolems citādi. Jo galu galā jūs esat tikai kosmisko lidojumu inženieris. Kāds ir jūsu dzinēju darbības princips?

- Es to jums neteikšu!

- Es arī negaidīju, ka tu visu izstāstīsi pēc savas brīvas gribas. Bet mums ir veidi ... Pēdējais jautājums: kas ir šie radījumi, kas cīnās kopā ar jums? Jūsu sabiedrotie? Kalpi? Vai tie ir planētas aborigēni, autohtoni?

- Kādi vēl radījumi? Mēs šeit esam pilnīgi vieni. Kad mēs šeit nonācām uz, Telbira nebija nevienas saprātīgas būtnes.

- Jokus pie malas! Jūs lieliski zināt, par ko es runāju. Par tiem trīsacainajiem humanoīdiem ar violeti sarkano ādu, kas jūs visur pavada!

- Kas tās par pasakām?

Šķita, ka viņš tiešām ir apjucis.

Pateicu dažus vārdus iekšējā tālrunī, un sienas ekrānā parādījās pazemes kaujas laikā uzņemtās filmas videoieraksts. Rikss bija acīmredzamā neizpratnē.

- Jā, tā ir Tharas pazeme. Un cilvēks, kurš tikko nokrita, Diks Retons, bija mans kapteinis uz "Pselina". Bet kas ir šie pretekļi ar sarkanajiem viepļiem?

Citā filmā tika nodemonstrēts, kā tiek sagūstīts pats Rikss. Fonā iebrukušā ejā bija redzami divi humanoīdi.

- Neko nesaprotu! Tas ir mans kuģis, un tas tiešām esmu es. Bet kas ir šie briesmoņi? Jūs tīšuprāt izveidojāt kombinētu filmu, melus, bet kāpēc? Ahā, skaidrs - jūs vēlaties mūs parādīt savai tautai kā pretīgu radījumu sabiedrotos!

- Filma nav kombinēta, - iejaucās Kirioss. - Šie kā tu saki, "pretekļi", mums bija desmit reizes biedējošāki nekā jūs - cilvēki. Vai nu jūs izliekaties, ka neko par viņiem nezināt, vai arī esat zaudējis atmiņu?

- Nu, pajokoji - un diezgan! - Es eksplodēju. - Pēdējo reizi jautāju: vai jūs atbildēsiet uz jautājumiem? Nē? Daudz sliktāk priekš jums! Nāksies izmantot psihoskopu. Es jūs brīdinu, tas ir ārkārtīgi sāpīgi, un pēc psihoskopa jūs kļūsiet par augu, bez gribas un bez saprāta.

Viņš nobālēja.

- Nu, ko jūs varat zaudēt, ja sāksiet runāt? Tā vai citādi mēs visu uzzināsim!

- Es nekļūšu par nodevēju. Dari ar mani, ko gribi.

- kā vēlaties. Es tevi apbrīnoju, bet man tevis žēl!

Apsargi viņu aizveda, bet es sekoju viņiem, lai turpinātu pratināšanu ar psihoskopu. Telils, saprāta pavēlnieks, un Foobs, psihes pavēlnieks, mūs sagaidīja savā laboratorijā.

- Aparāts ir sagatavots, Ork, - ziņoja Telils.

Psihoskops izskatījās kā zema gulta ar metāla ķiveri, kas tika uzlikta nopratināmajam galvā, un spēcīgas siksnas, kas to noturēja. Rikss bez pretestības un protesta ļāva sevi noguldīt un piesiet. Galvā viņam tika uzmaukta ķivere. Telils kaut ko pielaboja, noregulēja, tad devās pie pults. Gaisma aptumšojās, un atskanēja kluss dūkoņa. Riksa vaibsti nedaudz atslāba.

Viņš sāka runāt jau ar pirmo jautājumu. Pastāstīja mums visu, ko zināja par Telbiru: iedzīvotāju skaits bija aptuveni astoņi simti miljoni, rūpniecība labi attīstīta. Viņi uz planetoīdiem bija uzstādījuši diezgan ģeniālas kosmomagnētisko dzinēju iekārtas. Viņi vēl neprata izmantot hipertelpu, tikai domāja, ka ir uztaustījuši ceļu, bet kāds tas bija, viņš nezināja. Viņi uzskatīja, ka ar senčiem izspēlējuši nežēlīgu joku, ka zemieši viņus ar viltu, bez viņu piekrišanas, ievilinājuši kuģos un nosūtījuši apgūt nezināmas pasaules. Viņš detalizēti pastāstīja visu, ko zināja par Telbiras militāro organizāciju. Bet neatkarīgi no tā, kā mēs pūlējāmies un neatkarīgi no tā, kādus jautājumus mēs uzdevām, viņš ne vārda nepateica par sarkanādainajiem humanoīdiem.

Mēs atstājām viņu guļam, lai viņš varētu atpūsties, pielikām apsardzi.

- Vai esi pārliecināts, Telil, ka cilvēks zem psihoskopa nevar melot? - pajautāju.

- Pilnīgi pārliecināts. Tiek nomākta visa griba, visa pretestība, pat zemapziņas līmenī.

- Tādā gadījumā viena no divām iespējām: vai nu mums visiem ir halucinācijas, vai arī...

- Vai arī šiem sarkanādainajiem ķēmiem piemīt neizmērojami dziļāks ietekmes spēks nekā mums, kas apmācām tehnus, un tas ļauj viņu sabiedrotajiem pretoties pat psihoskopam. Jūs, piemēram, neizturētu, Ork. Jūs vienkārši neaizmigtu. Jūs nav iespējams nohipnotizēt. Bet, ja jūs varētu iemidzināt, tad, izmantojot psihoskopu, jūs nebūtu stiprāks par citiem.

- Bet galu galā šim cilvēkam taču bija jādzīvo pastāvīgā kontaktā ar šiem radījumiem! Arī uz viņa kuģa bija divi no viņiem. Kāpēc viņš neko neatceras?

- Acīmredzot, tāpēc, ka ļoti spēcīgi, izveicīgi hipnotizētāji viņu iedvesmoja gandrīz no pašas dzimšanas, lai noteiktos apstākļos viņš par šiem radījumiem uzreiz un pilnīgi aizmirstu!

- Bet pilnīgi aizmirst nav iespējams! Fizioloģiski neiespējami!

- Nu, ja vārds “aizmirst” jums nepatīk, pieņemsim, ka šīs atmiņas ir paslēptas tik dziļā apziņas līmenī, kas ir nepieejamas psihoskopam.

- Tagad tas nav tik svarīgi! - Kirioss pārtrauca. - Galvenais - un tas tagad ir acīmredzami -, ka cilvēki šeit ir tikai marionetes, bet saimnieki tie otrie! Un mēs par viņiem neko nezinām, izņemot viņu fizisko izskatu un to, ka viņi karo kā velni!

Tiklīdz gūsteknis pamodās, es piegāju pie viņa.

- Kā jūs jūtaties?

- Labi. Vai jūs vēl neesat mani nopratinājis šajā aparātā?

- Jau nopratinājām.

- Bet kāpēc ... es neko nejutu un neesmu zaudējis prātu!

- Es to visu teicu, lai jūs nobiedētu, padarītu jūs uzņēmīgāku pret hipnozi. Psihoskops nekad nevienam nav nodarījis neko ļaunu. Mēs to parasti izmantojam psihoterapijā. Es atvainojos, ka bez jūsu piekrišanas liku jums veikt šādu pārbaudi. Likme ir pārāk liela, man nebija tiesību pat vilcināties, un tomēr man ir kauns par to, ko esmu izdarījis. Kopumā jūs pastāstījāt mums daudz noderīgu lietu, bet neko, pilnīgi neko par šiem sarkanādainajiem briesmoņiem.

- Varbūt tādu nemaz nav? - Viņš izsmējīgi pajautāja.

- Diemžēl mēs zinām, ka viņi ir! Ir vēl viens, daudz briesmīgāks izskaidrojums, ka jūs, cilvēki, esat šo briesmoņu kalpi bez savas gribas un ka viņi iedvesmoja jūs pilnībā aizmirst par viņu esamību, tiklīdz jūs izkļūstat no viņu domu kontroles. Uz jūsu kuģa, kura apkalpe bija divdesmit trīs cilvēki, bija divi šādi radījumi. Un vēl viena mīklaina detaļa. Psihoskops atklāj vissenākās atmiņas, pat iespaidus par pirmajām dzīves dienām. Tad nu lūk, jūs nemaz neatceraties, kas jums pastāstīja, ka jūsu senči ir izraidīti no Zemes, jūs neatceraties, pat to, kad jums to pateica pirmo reizi. Es sev jautāju, vai jūs neesat šo briesmoņu nohipnotizēts un viņu varā?

- Tas ir smieklīgi! Es taču visu lieliski atceros! Tas ir iekļauts skolas vēstures kursā pirmajai klasei!

- Jā, tās ir jūsu pirmās spilgtās atmiņas. Bet padomājiet par to vēlreiz. Vai esat pārliecināts, ka iepriekš par to neko nebijāt zinājis?

- Hmm… nē. Man, protams, vajadzētu atcerēties. Bet tas neko nepierāda.

- Vai jūs būtu armieru vēlreiz pakļauties psihoskopa darbībai, bet šoreiz brīvprātīgi bez hipnozes?

- Kāpēc tad tā? Lai izstāstītu to, ko nevēlos stāstīt?

- Jūs jau visu esat izstāstījis!

Un es īsi pārstāstīju visu, ko no viņa uzzinājām par Telbiru.

Viņš nedaudz pavilcinājās, tad atmeta ar roku.

- Galu galā man nav ko zaudēt!

Šoreiz viņš pēc brīvas gribas izstiepās gultā, viņam tika uzlikta ķivere.

Jūtu tirpoņu ... Man nedaudz reibst galva ...

- Tas nav nekas, viss ir kārtībā. Tagad mēģiniet atcerēties.

No zem ķiveres uz mani paraudzījās pārsteigtas acis.

- Satriecoši! Es iedomājos grāmatu, kuru izlasīju pirms divdesmit gadiem. Un tagad atcerējos tur rakstīto vārdu pa vārdam!

- Mēģiniet atcerēties, kurš jums pastāstīja šo leģendu par mūsu senčiem ...

Viņš koncentrējās un pēkšņi ar dzīvniecisku šausmu kliedzienu norāva no galvas ķiveri.

- Nē! Nē! Tā nevar būt patiesība!

- Kas noticis?

- Atcerējos! Rhnehri! Viens no viņiem! Jums ir taisnība, viņi ir - es nevēlos viņus atcerēties, nevēlos!

- Jums tas jādara lai glābtu savu, un arī manu tautu!

- Jā, es saprotu. Tagad ierīce vairs nav nepieciešama, varbūt tikai detaļām. It kā plīvurs nokrita ... Vergi, mēs viņiem esam tikai vergi. Vergi ... un lopi nokaušanai un ēdienam!