Zemes bērni-1 Alu lāča klans

DŽĪNA M.OUELA

ALU LĀČA KLANS

Kails bērns izskrēja no nojumes, pārklātas ar ādu, un joza uz klin­šaino krastmalu nelielas upes līkumā. Nekas meitenes pieredzē ne­deva iemeslu šaubām, ka nojume un visi, kas tajā mita, viņai atgrie­žoties, atradīsies turpat.

Viņa ar troksni metās upē un, krastam strauji attālinoties, sajuta zem pēdām pazūdam klintis un smilti. Meitene ienira aukstajā ūdenī un sprauslodama iznira ārā, pēc tam ar drošiem vēzieniem peldēja uz stāvo pretējo krastu. Viņa bija iemācījusies peldēt, pirms vēl prata staigāt, un piecu gadu vecumā jutās kā zivs ūdenī. Peldēšana bieži vien bija vienīgais veids, kā tikt pāri upei.

Meitene kādu brīdi draiskojās, peldot uz priekšu un atpakaļ, pēc tam ļāva, lai straume viņu nes. Vietā, kur upe kļuva platāka un mutu­ļoja pāri akmeņiem, viņa piecēlās un brida uz malu, tad izkāpa atpa­kaļ krastā un sāka šķirot oļus. Viņa tikko bija uzlikusi akmeni īpaši skaistu oļu kaudzītes virsotnē, kad sāka drebēt zeme.

Bērns pārsteigts skatījās, kā akmens ne no šā, ne no tā noripo, un brīnījās par mazo oļu piramīdu, kas drebēja un juka. Tikai pēc tam viņa attapās, ka trīc arī pati, tomēr vēl aizvien bija drīzāk apmulsusi nekā saprata, kas notiek. Meitene palūkojās apkārt, cenšoties apjaust, kāpēc tik neizskaidrojamā veidā ir izmainījusies viņas pasaule. Zemei nevajadzētu kustēties.

Nelielā upe, kura pirms dažiem mirkļiem bija rāmi tecējusi, mu­tuļoja nemierīgos viļņos, kas sitās pret krastiem; akmeņainā gultne pacēlās un aizšķērsoja straumi, uzvandot dūņas. Krastmalas brikšņi no neparastās zemes šūpošanās drebēja, it kā būtu dzīvi, un straume šūpoja laukakmeņus neierastā satraukumā. Nedaudz tālāk varenie meža skujkoki, starp kuriem plūda upe, groteski zvārojās. Netālu no krasta milzīga priede, kuras saknes bija atkailinātas un kuras sasaiste ar zemi pēc pavasara žūšanas - novājināta, bija atspiedusies pretējā krastā. Ar brikšķi tā pārlūza, nogāzās, izveidojot tiltu pār mutuļojošo upi, un drebēdama gulēja virs ūdeņiem un nemierīgās zemes.

Meitene satrūkās no krītošā koka radītā trokšņa. Viņu sagrāba bai­les, vēderā viss sagriezās, un tas savilkās kamolā. Bērns mēģināja pie­celties, bet atkrita atpakaļ, jo zaudēja līdzsvaru no nelabumu raiso­šās šūpošanas. Meitene mēģināja vēlreiz, viņai izdevās piecelties un nedroši nostāties uz kājām, tomēr viņa baidījās paspert kaut soli.

Dodoties uz nojumes pusi, kas atradās atstatu no upes, viņa sajuta klusinātu dunoņu, kas pārauga biedējošā rēkoņā. Skāba mitruma un puvuma smirdoņa izplūda no plaisas zemē kā nejauka rīta dvaša, zemei žāvājoties. Neizpratnē viņa lūkojās uz dubļiem, klinšu atlū­zām un nelieliem kokiem, kas gāzās aizvien platāk augošajā plaisā, izkusušajai planētas garozai konvulsijās šķeļoties.

Nojume, uztupināta tālākajā bezdibeņa malā, sasvērās, kad puse no cietās zemes zem tās sāka slīdēt lejup. Slaidā kārts, kas balstīja jumta kori, nedroši izkustējās, tad salūza un pazuda dziļajā caurumā, aizraujot sev līdzi ādas jumtu un visu nojumes saturu. Meitene ar šausmās plati ieplestām acīm trīcēja, redzot, kā nejauki smirdošā, plati atplestā rīkle norij visu, kas bija piešķīris jēgu un drošību pie­ciem īsajiem viņas dzīves gadiem.

- Māt! Māāāt\ - meitene kliedza, beidzot aptvērusi notiekošo. Viņa nesaprata, vai baisais kliedziens, kas atbalsojās ausīs, piederēja viņai vai tā bija brūkošās klints pērkonam līdzīgā dārdoņa. Meitene rāpoja dziļās aizas virzienā, taču zeme pacēlās un atsvieda viņu atpakaļ. Mēģinot atrast kādu drošu balstu, viņa iekrampējās zemē, kas nepār­traukti cilājās un pārvietojās.

Beidzot plaisa aizvērās, rēkoņa noklusa un drebošā zeme nomieri­nājās, bet to nevarēja teikt par bērnu. Gulēdama ar seju pret mīksto, slapjo augsni, kas pēc krampjveida lēkmes šķita slābana, meitene bailēs trīcēja. Viņai bija iemesls bailēm.

Bērns bija pavisam viens izkaisīto mežu un zālaino stepju mežo- nīgumā. Pāri kontinenta ziemeļiem pletās šļūdoņi, grūžot sev pa priekšu aukstumu. Nenosakāma daudzuma zālēdāji dzīvnieki un plē­sīgie zvēri, kas uzglūnēja pirmajiem, klīda pa plašo stepi, bet cilvēku bija maz. Viņai nebija, kurp iet, un nebija neviena, kas nāktu un meklētu viņu. Viņa bija pavisam viena.

Zeme atkal sakustējās, tad vēlreiz nomierinājās, un meitene kaut kur dziļumos izdzirdēja rūkoņu, it kā zeme gremotu vienā kampienā noritu barību. Panikā viņa pielēca kājās, pārbijusies, ka tā atkal varētu

spļaut. Viņa palūkojās uz to vietu, kur bija stāvējusi nojume. Jēla zeme un krūmi ar saknēm uz augšu bija viss, kas palicis pāri. Asarām plūstot, viņa metās atpakaļ uz upi un iekrampējās drebošajā kaudzē blakus saduļķotajam ūdenim.

Taču slapjie upes krasti nesniedza patvērumu uz nemierīgās pla­nētas. Vēl viens grūdiens, šoreiz daudz spēcīgāks, satricināja zemi. Meitene pārsteigumā noelsās, aukstai ūdens šaltij apšļācot kailo ķer­meni. Panika atgriezās; mazā pielēca kājās. Viņai bija jātiek projām no šīs atbaidošās vietas ar drebošo un rijīgo zemi, bet kurp lai dodas?

Klintis nebija nevienas vietas, kur uzdīgt sēklām, un uz tām nere­dzēja ne krūma, bet tālāk straumes krasti bija kā nosēti ar krūmiem, kuriem tikko plauka jaunās lapiņas. Kāds dziļi slēpts instinkts viņai teica priekšā turēties ūdens tuvumā, taču savijušies dzelkšņainie brikšņi izskatījās necaurejami. Asaru pilnām acīm, kas aizmigloja skatienu, viņa palūkojās citā virzienā - uz slaido skujkoku mežu.

Vārgi saules stari lauzās cauri mūžzaļo augu biezoknim, kas lielā dažādībā bija sakuplojuši netālu no upes. Ēnainajā mežā tikpat kā nebija pameža un liela daļa koku vairs neatradās vertikālā stāvokli. Daži bija nogāzušies zemē; daudzi - nosvērušies neveiklā leņķi; tos balstīja blakus stāvošie koki, kuri vēl turējās stingri. Aiz koku jucek­ļa senatnīgais mežs bija tumšs un nebūt nelikās vairāk aicinošs kā krastmalas krūmājs. Meitene nezināja, kuru ceļu izvēlēties, un neiz­lēmīgi palūkojās vispirms vienā, tad pretējā virzienā.

Viņai raugoties upes tecējuma virzienā, drebēšana zem kājām at­kal sašūpoja meiteni. Uzmetusi pēdējo ilgu pilno skatienu tukšajai vietai bērnišķīgā cerībā, ka kaut kādā veidā nojume vēl varētu būt tur, viņa ieskrēja mežā.

Dārdoņa, zemei sēžoties, ik pa brīdim atkārtojās; tās mudināts, bērns sekoja upes plūdumam un, steidzoties aizbēgt pēc iespējas tālāk, apstājās, vienīgi lai padzertos. Skujkoki, padevušies stihijai, gulēja notriekti pie zemes, un meitene meta līkumu krāteriem, kurus bija izrāvuši seklo sakņu apaļie mudžekļi; slapjā zeme kopā ar klinšu atlauzām vēl turējās pie atsegtajiem sakņu galiem.

Uz vakarpusi viņa vairs nemanīja tik daudz traucēkļu: mazāk bija izrautu koku, izkustinātu laukakmeņu un ūdens kļuvis skaidrāks. Viņa apstājās, kad vairs nespēja saskatīt ceļu, un, galīgi nogurusi, noslīga uz meža grīdas. Meitenei bija silti, kamēr viņa kustējās, bet, iegrimusi nobirušo priežu adatu biezajā paklājā un saritinājusies kā

maza, atsperīga bumbiņa, sabērusi apsegam sev pāri pilnas saujas skuju, viņa trīcēja dzestrajā nakts gaisā.

Tomēr, lai cik liels bija nogurums, miegs tik viegli nenāca pie ma­zās, nobiedētās meitenes. Kamēr viņa lauza ceļu cauri šķēršļiem upes tuvumā, bailes izdevās aizbīdīt prāta dziļumā. Nu tās viņu atkal pār­ņēma savā varā. Bērns gulēja pavisam nekustīgi, ar plati ieplestām acīm, vērojot, kā tumsa sabiezē un aptver viņu stindzinošām rokām. Bija bail pakustēties, gandrīz bail pat elpot.

Meitene nekad agrāk nebija naktis pavadījusi viena, un telpā vien­mēr bija uguns, kas nelaida klāt tumsu no līča. Beidzot viņa vairs nespēja izturēt. Konvulsīvi elsojot, viņa izkliedza savas ciešanas. Ma­zais ķermenītis raustījās šņukstot un žagojoties, un atbrīvojusies meitene ieslīga miegā. Mazs nakts dzīvnieciņš neuzbāzīgā ziņkārē apostīja viņu, taču meitene to nejuta.

Viņa pamodās, spalgi kliegdama.

Planēta vēl aizvien bija nemierīga, un tāla dunoņa kaut kur dziļi zemes iekšienē atsauca šausmas kā biedējošu murgu. Viņa pielēca kājās, gribēja skriet, taču plati ieplestās acis nespēja saskatīt vairāk, nekā būtu redzējušas ar aizvērtiem plakstiņiem. Sākumā meitene nevarēja atcerēties, kur atrodas. Sirds spēcīgi sitās. Kāpēc viņa neko neredzēja? Kur bija tās mīlošās rokas, kas vienmēr nomierināja, kad viņa naktīs pamodās? Meitenes prātā lēnām iezagās apjausma par viņas nelaimi, un, trīcēdama no bailēm un aukstuma, viņa atkal sari­tinājās un paslēpās adatu klātajā zemē. Pirmās blāvās ausmas strēles atrada viņu aizmigušu.

Dienas gaisma lēni ieplūda meža dziļumā. Kad bērns pamodās, rīts jau šķita lielā gabalā, bet biezoknī tas bija grūti samanāms. Iepriek­šējā vakarā, dienas gaismai dziestot, meitene bija aizmaldījusies pro­jām no upes un gandrīz krita panikā, neredzot sev apkārt neko citu kā vien kokus.

Slāpes mudināja saklausīt burbuļojoša ūdens troksni. Viņa sekoja skaņai un jutās atvieglota, atkal ieraudzījusi nelielo upīti. Blakus tai meitene nebija mazāk pazudusi kā mežā, taču viņa jutās labāk, ja bija kaut kas, kam sekot, turklāt, turoties tās tuvumā, varēja remdēt slāpes. Iepriekšējā dienā viņa bija ļoti priecīga par plūstošo ūdeni, taču tas nespēja apmierināt meitenes izsalkumu.

Viņa zināja, ka zaļumus un saknes var ēst, taču nesaprata, kurus. Pirmā lapiņa, ko meitene nogaršoja, bija rūgta un sadzēla lūpas. Viņa to izspļāva un izskaloja muti, lai atbrīvotos no nepatīkamās garšas, tomēr šaubījās, vai nomēģināt citu. Meitene vēlreiz padzērās ūdeni, lai kādu laiku negribētos ēst, un atkal devās lejup pa straumi. Tagad dziļie meži viņu biedēja, un viņa turējās cieši blakus upei, kur saule spīdēja spožāk. Kad iestājās nakts, meitene atkal izraka vietiņu ada­tām klātajā zemē un ieritinājās tajā.

Nākamā nakts vienatnē nebija daudz labāka par pirmo. Aukstas bailes gulēja pakrūtē kopā ar izsalkumu. Viņa nekad nebija bijusi tik pārbijusies, viņa nekad nebija bijusi tik izsalkusi, viņa nekad nebija bijusi tik vientuļa. Zaudējuma izjūta likās tik sāpīga, ka atmiņā sāka dzist zemestrīce un viņas dzīve pirms tās; bet domas par nākotni noveda meiteni tuvu panikai, un viņa cīnījās, lai atbrīvotos no šīm bailēm. Meitene nevēlējās domāt par to, kas ar viņu notiks, kas par viņu rūpēsies.

Viņa dzīvoja vienīgi šim mirklim, pārvarot katru nākamo aizspros­tu, šķērsojot nākamo pieteku, rāpjoties pāri nākamajam baļķim. Turē­šanās blakus upei kļuva par pašmērķi nevis tāpēc, ka tā kaut kur aizvedīs, bet tāpēc, ka tā bija vienīgā, kas vispār piedāvāja kādu vir­zienu, kādu mērķi, kādu darbības iespēju. Tas bija labāk nekā nedarīt neko.

Pēc brīža tukšums vēderā pārvērtās par trulām sāpēm, kas pada­rīja nejūtīgu meitenes prātu. Ik pa brīdim viņa raudāja, velkoties uz priekšu, un asaras zīmēja baltas svītras uz viņas nosmulētajiem vaigiem. Bērna mazais, kailais ķermenītis bija aplipis ar netīrumiem; mati, kas reiz šķita gandrīz balti un tik smalki un mīksti kā zīds, bija pielipuši pie galvas vienā mudžeklī ar priežu skujām, zariņiem un dubļiem.

Iešana kļuva grūtāka, kad mūžzaļo mežu nomainīja skrajāka augu valsts un skujām klātās meža grīdas vietā parādījās cieši saaudzis pamežs - dažādi augi un zāle, zemes paklājs, kāds parasti plešas zem sīklapainiem kokiem. Kad lija lietus, viņa saritinājās kāda kri­tuša koka, liela laukakmens vai klints aizvējā vai vienkārši brida pa dubļiem, ļaujot, lai lietus viņu nomazgā. Naktī viņa sarausa sausas, trauslas pērnā gada lapas un ielīda tajās gulēt.

Lielais dzeramā ūdens daudzums nepieļāva organisma atūdeņo- šanos, kas varēja būt cēlonis bīstamai hipotermijai - ķermeņa tem­peratūras pazeminājumam, kurš izraisītu saulei un vējam pakļautā organisma nāvi, taču meitene kļuva aizvien vārgāka. Meiteni vairs nemocīja izsalkums, vienīgi nepārtrauktas, trulas sāpes un laiku pa laikam reiboņa sajūta. Viņa centās nedomāt ne par to, ne par ko citu, izņemot upi, - bērns vēlējās vienīgi sekot upes tecējumam.

Saules stari, kas spraucās cauri meitenes lapu ligzdai, pamodināja to. Viņa izrausās no ērtās kabatas, ko bija sasildījis pašas ķermenis, un, vēl aizvien aplipuši ar mitrajām lapām, devās uz upi iebaudīt savu rīta malku. Zilā debess un spožā saule pēc iepriekšējās dienas lietus šķita laipni aicinoša. Drīz pēc tam, kad meitene bija devusies ceļā, šīs puses upes krasts sāka pamazām vest augšup. Brīdī, kad viņa apstājās, lai padzertos vēlreiz, to no ūdens jau šķīra stāva nogāze. Meitene uzmanīgi kāpa lejup, taču kājas sapinās un viņa nokūleņoja līdz pašai upei.

Tā viņa tur gulēja - saskrāpēta un zilumos sasista nelaimes čupiņa dubļos pašā ūdens malā, pārāk nogurusi, pārāk vārga, pārāk izmisusi, lai kustētos. Lielas asaras sakāpa meitenei acīs un straumēm plūda pāri vaigiem, gaisu pāršķēla spēcīgas gaudas. Neviens to nedzirdēja. Meitenes raudas pārgāja šņukstēšanā, lūdzoties, lai kāds nāk palīgā. Neviens nenāca. Viņas pleciņi, izmisumā elsojot, cilājās. Viņa negri­bēja celties, negribēja iet tālāk, bet ko gan citu viņa varēja iesākt? Vienkārši palikt te, dubļos, un raudāt?

Pārstājusi elsot, viņa gulēja ūdens malā. Sajutusi zem sevis sakni, kas neērti spieda sānus, un mutē dubļu garšu, meitene pieslējās sēdus. Tad gurdeni piecēlās un devās padzerties. Drīz viņa atkal sāka iet, spītīgi grūžot malā zarus, rāpjoties pāri sūnas klātajiem baļķiem, te iebrienot krasta ūdenī, te atkal izkāpjot malā.

Upe, kuras līmenis kopš pēdējiem pavasara paliem jau bija pacē­lies, no pieteku ūdeņiem šķita pieaugusi apjomā vairāk nekā divkār­tīgi. Bērns sadzirdēja tālumā dārdoņu jau krietnu laiku pirms tam, kad ieraudzīja ūdenskritumu gāžamies lejup no augstuma vietā, kur lielā straume saplūda ar mazāku upi, lai atkal gandrīz dubultotu savu apjomu. Aiz ūdenskrituma apvienoto upju steidzīgā straume burbu­ļoja pāri akmeņiem, tālāk ieplūstot stepes zālainajos līdzenumos.

Dārdošais ūdenskritums gāzās pāri augstas klints lūpai platā balta ūdens klājienā. Tas atsitās putojošā ūdenstilpnē, kas bija izgrauzta klints pakājē, radot pastāvīgu miglas strūklu un pretstraumju virpu­ļus vietā, kur abas upes satikās. Kaut kad tālā pagātnē upe bija iegrau- zusies dziļāk cietajā klintī aiz ūdenskrituma. Rifs, kuram pāri gāzās ūdens, viņpus krītošās ūdens sienas izliecās, starpā veidojot eju.

Meitene piegāja cieši klāt un uzmanīgi ielūkojās slapjajā tunelī, tad devās iekšā aiz kustīgā ūdens aizkara. Viņa turējās pie slapjās klints, lai justos stabilāk, jo, plūstošajai straumei nepārtraukti krītot, krītot, krītot, viņai reiba galva. Rēkoņa bija apdullinoša, tā atbalsojās pret akmens sienu juceklīgās straumes aizmugurē. Meitene bailīgi palūkojās augšup, satraukti apzinoties, ka pār pilošo klinti viņai virs galvas plūst upe, un lēnām virzījās tālāk.

Viņa jau bija gandrīz sasniegusi pretējo krastu, kad, pakāpeniski sašaurinoties, eja izbeidzās pie stāvas sienas. Klints iedobums nesnie­dzās visā upes platumā; meitenei bija jāgriežas atpakaļ. Aizgājusi līdz vietai, no kuras bija sākusi, viņa paskatījās uz straumi, kas gāzās pāri malai, un papurināja galvu. Cita ceļa nebija.

Meitene iebrida upē; ūdens bija auksts, un straumes - spēcīgas. Meitene aizpeldēja līdz upes vidum un ļāva, lai ūdens plūsma nes viņu garām ūdenskritumam, un pēc tam pagriezās atpakaļ uz jau platākās ūdenstilpes krastu. Peldēšana viņu nogurdināja, taču nu viņa bija tīrāka, ja neņēma vērā savēlušos un sapinkājušos matus. Atspirgusi viņa atkal turpināja soļot, tomēr tas nebija ilgi.

Diena bija vēlajam pavasara laikam neparasti karsta, un, kad kokus un pamežu nomainīja atklāta stepe, spožā saule patīkami sildīja. Bet, kad ugunīgā bumba pacēlās augstāk, tās dedzinošie stari atņēma meitenei savu tiesu viņas trūcīgo spēka rezervju. Pēcpusdienā viņa jau gāja streipuļodama pa šauro smilšu strēmeli starp upi un stāvo klinti. Vizuļojošais ūdens atstaroja spilgto sauli, kamēr gandrīz bal­tais smilšakmens novirzīja gaismu un karstumu lejup, vēl vairāk pastiprinot intensīvo spožumu.

Otrpus upei un priekšā līdz pat horizontam mazas baltas, dzelte­nas un purpurkrāsas puķītes saplūda ar tikko izaugušu spilgti zaļu jaunas dzīvības pilnu zālīti. Taču meitene neredzēja stepju pavasara gaistošo skaistumu. Nespēka un izsalkuma dēļ viņai sākās murgi. Rādījās halucinācijas.

- Es teicu, ka būšu uzmanīga, māt. Es tikai mazliet izpeldējos, bet uz kurieni tu aizgāji? - viņa murmināja. - Māt, kad mēs ēdīsim? Es gribu ēst, un ir tik karsts. Kāpēc tu nenāci, kad es tevi saucu? Es saucu un saucu, bet tu nenāci. Kur tu biji? Māt? Māt! Tu nedrīksti atkal aiz­iet! Paliec te! Māt, pagaidi mani! Neatstāj mani!

Vīzijai izzūdot, viņa metās skriet tās virzienā, turoties klints pa­kājē, taču klints pamazām atvirzījās no krasta, aizvedot meiteni pro­jām no upes. Viņa pazaudēja savu ceļvedi. Meitenei akli turpinot

skriet, tās kājas īkšķis aizķērās aiz akmens, un viņa smagi pakrita. Tas viņu atsvieda realitātē - gandrīz. Meitene sēdēja, berzējot kājas īkšķi un cenšoties sakopot domas.

Nelīdzenais smilšakmens bija nosēts ar tumšiem alu caurumiem kā baku rētām un tīklots ar šaurām plaisām un spraugām. Izplešanās un saraušanās, ko izraisīja straujās kaltējošā karstuma un aukstuma, kas noslīdēja zem nulles grādiem, svārstības, bija sarētojušas gludo klinti. Bērns ielūkojās nelielā caurumā nedaudz virs zemes sienā sev blakus, taču mazā aliņa neatstāja uz viņu lielu iespaidu.

Daudz iespaidīgāks bija sumbru ganāmpulks, kas ganījās jaunajā, sulīgajā zālē starp klinti un upi. Akli steidzoties pakaļ mirāžai, mei­tene nebija ievērojusi lielos, sarkanbrūnos dzīvniekus sešu pēdu augstumā ar milzīgiem, izliektiem ragiem. Kad viņa tos ieraudzīja, pēkšņas bailes apskaidroja tās prātu. Meitene atkāpās tuvāk klints sienai, nenovēršot skatienu no druknā buļļa, kas bija pārstājis plūkt zāli un vēroja viņu, tad pagriezās un sāka skriet.

Bērns pameta skatienu pāri plecam atpakaļ un, apstājies uz takas, īsu brīdi aizturēja elpu. Ganāmpulkam lavījās klāt milzīga lauvene, divtik liela kā jebkurš plēsoņa, kas būtu sastopams savannā tālu dien­vidos daudz vēlākos laikos. Meitene apslāpēja kliedzienu, redzot, kā briesmīgais kaķis atspērienā metas virsū savvaļas vērsim.

Atņirgusi mežonīgus zobus, milzīgā lauvene nogāza masīvo sum­bru zemē. Pārbiedētā vērša baurošana pārtrūka, kad, nokraukšķot varenajiem žokļiem, milzīgais plēsējs izrāva tā rīkli. Asinis apšļāca četrkājainā mednieka purnu un notraipīja tā dzeltenbrūno spalvu sārtā krāsā. Sumbra kājas vēl krampjaini raustījās, kad lauvene pār­plēsa tā vēderu un izrāva krietnu gabalu siltas, sarkanas gaļas.

Stindzinošas šausmas sagrāba meiteni. Mežonīgās bailēs viņa me­tās skriet, otra lielā lauvas skatiena pavadīta. Bērns bija iemaldījies alu lauvu teritorijā. Parasti lielie kaķi ignorētu tik sīku radījumu kā piecgadīgs cilvēkbērns un labāk izvēlētos par upuri kādu robustu sumbru, vidusmēra bizoni vai milzu briedi, lai apmierinātu lepna, izsalkuša lauvas vajadzības. Taču skrejošais bērns bija pienācis pārāk tuvu alai, kurā atradās pāris tikko dzimušu ņaudošu mazuļu.

Atstāts sargāt mazuļus, kamēr lauvene medīja, pinkaini krēpotais lauva brīdinoši ierēcās. Meitene pasita galvu augšup un noelsās, ieraudzījusi milzīgo zvēru, pieplakušu pie klints dzegas un gatavu lēcienam. Viņa spalgi iekliedzās, mēģinot apstāties, slīdēja, krita un noskrambāja kāju slīdošajā granti pie sienas, tad centās pagriezties .itpakaļ. Vēl lielāku baiļu dzīta, meitene metās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija skrējusi šurp.

Alu lauva lēca ar nevērīgu vieglumu, pārliecināts par savām spējām noķert mazo svešinieci, kas bija uzdrošinājusies neievērot mazuļu alas neaizskaramību. Viņš nesteidzās - salīdzinājumā ar viņa līgano ātrumu meitene kustējās lēnām -, un viņam bija īstais noskaņojums, lai spēlētu kaķi un peli.

Instinkts meiteni paniskās šausmās aizveda pie maza cauruma klints priekšpusē nelielā augstumā no zemes. Sāniem sāpot un cīno­ties pēc elpas, viņa iespraucās caurumā, kurā tik tikko varēja ielīst. Tā bija neliela, sekla ala, nedaudz platāka par spraugu. Šaurajā telpā viņa pagriezās, līdz varēja notupties uz ceļiem un ar muguru atspies­ties pret sienu, cenšoties saplūst ar pamatīgo klinti sev aiz mugu­ras.

Lauva, sasniedzis caurumu un sapratis, ka upuris ir izjaucis viņa nodomus, vīlies ierēcās. Bērns notrīcēja no draudīgajām skaņām un hipnotiskās izbailēs skatījās, kā kaķa ķetna ar asiem, izlaistiem nagiem lien aizvien tuvāk. Nespējot izvairīties, meitene vēroja, kā ķetna viņai tuvojas, un sāpēs spalgi iekliedzās, kad tā iecirtās viņas kreisajā ciskā, izvagojot to ar četrām dziļām paralēlām brūcēm.

Meitene locījās, lai izvairītos no ķetnas, un sataustīja nelielu iedobi tumšajā sienā pa kreisi no sevis. Viņa pievilka kājas, sačokurojās, cik vien cieši varēja, un aizturēja elpu. Ķetna atkal lēni iestiepās nelie­lajā caurumā, gandrīz aizsedzot trūcīgo gaismu, kas iespīdēja nišā, bet šoreiz neko neatrada. Lauva kādu laiku rēca, soļojot šurpu turpu cauruma priekšā.

Bērns palika neērtajā alā visu dienu, nakti un lielāko daļu nāka­mās dienas. Kāja bija uzpampusi, un strutojošā brūce nepārtraukti sāpēja, bet alas nelielajā telpā ar raupjajām sienām nebija vietas, lai pagrieztos vai izstaipītos. Lielākā daļa laika viņai pagāja kā murgs, izsalkumā, vientulībā un sāpju pilnās bailēs viņai rādījās briesmīgas zemestrīces un asi ilkņi. Taču tā nebija ne viņas brūce, ne izsalkums, pat ne sāpošais iedegums, kas meitenei beidzot lika izlīst no patvē­ruma. Tās bija slāpes.

Viņa bailīgi palūkojās ārā pa nelielo caurumu. Atstatus augošie vējā panīkušie vītols un priede upes malā meta garas novakares ēnas. Bērns ilgi pētīja ar zāli apaugušo zemes strēmeli un mirgojošo ūdeni aiz tās, līdz saņēma pietiekami daudz drosmes, lai līstu ārā no alas.

Viņa nolaizīja sasprēgājušās lūpas ar izkaltušu mēli, cieši nopētot apkārtni. Kustējās vienīgi vēja appūstā zāle. Lauvu ģimene bija aizgā­jusi. Lauvene, uztraukta par saviem mazuļiem un nemierīga, sajutusi svešā radījuma smaku tik tuvu alai, nolēma atrast saviem lauvēniem jaunu mājvietu.

Bērns izlīda no cauruma un pieslējās kājās. Galva dunēja, un acu priekšā mirgoja raibi plankumi. Sāpju viļņi pārņēma viņu pie katra soļa, un no brūcēm sūcās ārā biezs, dzeltenīgi zaļš šķidrums, kas tecēja lejup pa uztūkušo kāju.

Meitene nebija droša, ka tiks līdz ūdenim, taču slāpes bija stip­rākas par visu. Viņa nokrita uz ceļiem un pēdējos metrus turpināja rāpus, pēc tam izstiepās uz vēdera un lieliem, kāriem malkiem dzēra auksto ūdeni. Kad slāpes beidzot bija remdētas, meitene atkal centās pieslieties kājās, bet viņas izturības mērs bija pilns. Acu priekšā pel­dēja plankumi, galva griezās, apkārt viss satumsa, un viņa zaudēja samaņu.

Maitasputns, slinki riņķojot virs meitenes, vēroja nekustīgo veido­jumu, tad noslīdēja zemāk, lai izpētītu pamatīgāk.

Ceļinieku grupa šķērsoja upi tieši aiz ūdenskrituma, kur tā kļuva platāka un veidoja putas ap klintsakmeņiem, kuri slējās laukā no seklā ūdens. Viņi bija divdesmit pēc skaita, jauni un veci. Pirms ze­mestrīces, kas iznīcināja viņu alu, klanā bija pavisam divdesmit seši cilvēki. Priekšgalā soļoja divi vīri - tālu priekšā pulciņam sieviešu un bērnu, kurus no sāniem iekļāva pāris vecāku vīru. Jaunākie vīrieši rindu noslēdza.

Viņi soļoja gar plato upi, kas vijās un līkumoja pāri līdzenajai ste­pei, un vēroja riņķojošos maitasputnus. Lidojoši maitas rijēji parasti nozīmēja, ka tas, kas bija saistījis viņu uzmanību, ir vēl dzīvs. Vīrs, kurš soļoja priekšgalā, aizsteidzās izlūkot. Ievainots dzīvnieks med­niekiem bija viegli iegūstams laupījums, ja vien četrkājainajiem plē­soņām nebija līdzīgas domas.

Sieviete, kas bija savas pirmās grūtniecības vidējos mēnešos, so­ļoja citu sieviešu priekšgalā. Viņa redzēja, kā abi vīri īsu bridi lūkojas zemē un tad turpina iet tālāk. "Tam jābūt kādam plēsējam," viņa nosprieda. Klana ļaudis reti kad mielojās ar gaļēdājiem.

Viņa bija nedaudz vairāk nekā četras ar pusi pēdas gara, lieliem kauliem, drukna un līkām kājām, bet turējās stalti uz spēcīgiem, mus­kuļotiem stilbiem un kailām, plakanām pēdām. Viņas rokas, propor­cionāli garas attiecībā pret ķermeni, bija izliektas tāpat kā kājas. Viņai bija liels knābjveida deguns, žoklis, izvirzīts līdzīgi purnam, zoda nebija. Viņas zemā piere slīpi pārgāja lielā, garenā galvā, kas turējās uz īsa, drukna kalda. Galvas aizmugurē bija redzams kaula izaugums, pakauša bļodiņa, kas izcēla tās garumu.

Mīksti, viegli viļņoti, pūkaini matiņi klāja viņas kājas un plecus, arī muguras augšējo daļu. Galvas daļā tie kļuva aizvien biezāki, veidojot smagus, garus, diezgan savēlušos matus. Sievietes ziemas bālums jau sāka pārvērsties vasaras iedegumā. Lielas, apaļas, gudras, tumši brūnas acis bija novietotas dziļi iedobumos zem uzacīm, un tās bija pilnas ziņkāres, kad sieviete paātrināja gaitu, lai redzētu, kam vīri bija pagājuši garām.

Sieviete bija veca pirmajai grūtniecībai, viņai bija gandrīz divdes­mit gadu, un klana ļaudis domāja, ka tā ir neauglīga, līdz viņā pul­sējošā dzīvība lika par sevi manīt. Kaut ari viņa bija grūta, sievietes nešļavas svars netika samazināts. Viņai uz muguras bija liels grozs, aiz groza, zem tā un tam virsū bija piesietas vairākas pauniņas. No siksnas, kas apjoza piekļāvīgu zvērādu tā, lai tā veidotu ieloces un kabatas dažādu lietu pārnēsāšanai, karājās ar auklām savilktas kules. Viena kule bija īpašas ievērības cienīga. Tā bija izgatavota no ūdra ādas, acīmredzot tā ūdensnecaurlaidīgā kažoka dēļ; ķepiņas, aste un galva bija atstātas neskartas. Tā vietā, lai pāršķeltu ādu uz dzīv­nieka vēdera, tika pārgriezta vienīgi rīkle, lai iegūtu atveri, pa kuru izņemt iekšas, gaļu un kaulus, atstājot kabatai līdzīgu somu. Galva, piestiprināta ar ādas strēmeli pie muguras, kalpoja par atloku, bet sarkani nokrāsota muskuļa cīpsla bija izvērta cauri visapkārt kakla apmalei izdurtiem caurumiem, cieši savilkta un piesieta pie siksnas ap jostasvietu.

Kad sieviete sākumā ieraudzīja radījumu, kuram vīri bija pagājuši garām, viņa bija pārsteigta par šo šķietamo dzīvnieku bez apspalvo­juma. Bet, ieskatījusies ciešāk, viņa novaidējās un atkāpās soli atpa­kaļ, neapzinātā žestā pieķeroties pie nelielās ādas kulītes, apliktas ap kaklu, lai aizgainītu nevēlamos garus. Cauri ādai viņa sataustīja nelielos amuleta priekšmetus, izsaucot aizsardzību, un noliecās, lai palūkotos ciešāk, vilcinoties paspert soli un nespējot noticēt tam, ko domājās redzam.

Viņas acis nebija viņu maldinājušas. Tas nebija dzīvnieks, kas pie­vilināja maitasputnus. Tas bija bērns, izdēdējis, dīvaina izskata bērns!

Sieviete palūkojās apkārt, gaidot, vai neieraudzīs tuvumā vēl kā­das bīstamas mīklas, un sāka riņķot ap nesamaņā esošo bērnu, kad izdzirdēja to ievaidamies. Sieviete apstājās un, aizmirsusi par savām bailēm, nometās uz ceļiem blakus bērnam un viegli papurināja to. Ieraudzījusi pūžņojošās nagu atstātās brūces un uzpampušo kāju, meitenei pagriežoties, zāļu sieva pasniedzās, lai atsietu cīpslu, kas saturēja ūdrādas somu.

Vīrs, kas gāja priekšgalā, palūkojās atpakaļ un ieraudzīja sievieti uz ceļiem blakus bērnam. Viņš pagriezās atpakaļ.

- Iza! Nāc! - viņš pavēlēja. - Priekšā alu lauvas pēdas un midze­nis.

- Tas ir bērns, Brūn. Ievainots, bet nav beigts, - viņa atbildēja.

Brūns uzlūkoja vājo, sīciņo meiteni ar augsto pieri, mazo degun-

tiņu un dīvaini plakano seju. - Nav no klana, - vadonis strupi pamāja un pagriezās, lai dotos projām.

- Brūn, tas ir bērns! Tas ir ievainots. Tas nomirs, ja mēs to atstāsim šeit, - Izas acis lūdzās, ar rokām rādot zīmes.

Nelielā klana vadonis raudzījās lejup uz lūdzošo sievieti. Viņš bija daudz lielāks par to, apmēram piecas pēdas slaids, spēcīgi muskuļots un stiprs, ar izteikti izliektām krūtīm, kas atgādināja mucu, un res­nām, līkām kājām. Viņu abu vaibsti pamatvilcienos bija līdzīgi, tomēr vīrietim - daudz izteiksmīgāki: augstāk novietotas biezākas uzacis, lielāks deguns. Viņa kājas, vēderu, krūtis un muguru tās augšdaļā klāja rupji, brūni mati, kas nebija tik biezi, lai tos sauktu par kažoku, tomēr daudz netrūka. Pinkaina bārda slēpa viņa bezzodaino, izvirzīto žokli. Viņa tērps arī bija līdzīgs sievietes apģērbam, bet ne tik pilnīgs, īsāk apgriezts un citādi sakārtots - ar mazāk ielocēm un kabatām, kur glabāt visādas lietas.

Viņam nebija paunu, vienīgi ieroči un zvērādas apmetnis, kas no­karājās uz muguras, iesiets platā ādas jostā, kura bija aptīta ap slīpo pieri. Vīra labo augšstilbu rotāja rēta, nomelnējusi kā tetovējums, tās forma veidoja U burtu, kura gali bija vērsti uz āru, tā bija viņa totē­ma - bizona - zīme. Viņam nebija vajadzīga ne zīme, ne ornaments, lai parādītu, ka ir vadonis. Viņa izturēšanās un pārējo cieņa skaidri norādīja uz viņa stāvokli.

Vīrietis pārvietoja savu nūju, garu zirga priekškāju, no pleca uz zemi, atspiežot rokturi pret gurnu, un Iza zināja, ka viņš nopietni apsver viņas lūgumu. Viņa mierīgi gaidīja, apslēpjot savu nemieru, lai ļautu viņam apdomāties. Vadonis atslēja savu smago koka šķēpu pret plecu ar smailo, ugunī norūdīto galu uz augšu un sakārtoja bolu [1] , ko nēsāja ap kaklu kopā ar amuletu, tā ka trīs akmens bumbas nu karājās līdzsvaroti. Pēc tam viņš izvilka no jostas mīkstu briežādas strēmeli, kuras galus noslēdza mezgls, lai neļautu noslīdēt akme­ņiem, un domājot braucīja mīksto ādiņu plaukstā.

Brūnam nepatika pieņemt sasteigtus lēmumus par kaut ko nepa­rastu, kas varētu ietekmēt viņa klanu, jo sevišķi tagad, kad viņi bija bez pajumtes, un viņš atturējās no pirmā impulsa atteikt uzreiz. "Man vajadzēja iedomāties, ka Iza gribēs bērnam palīdzēt," viņš do­māja. "Reizēm viņa ir lietojusi savu zāļu sievas maģiju pat pie dzīv­niekiem, jo īpaši jauniem. Viņa būs apbēdināta, ja es neļaušu viņai palīdzēt šim bērnam. Klans vai Citi - nav svarīgi; viņa šajā bērnā redz tikai to, ka tas ir ievainots. Nu, varbūt tāpēc ari viņa ir laba dziedniece.

Bet dziedniece vai ne, viņa ir tikai sieviete. Kas tad ir, ja viņa būs apbēdināta? Iza prot to neizrādīt, un mums pietiek problēmu bez tās ievainotās svešinieces. Tomēr Izas totēms zinās, visi gari zinās. Vai tie kļūs vēl dusmīgāki, ja viņa būs satraukta? Ja mēs atradīsim alu… nē, kad mēs atradīsim alu, Izai vajadzēs darināt dzērienu alas rituālam. Ko tad, ja viņa būs tik satraukta, ka kļūdīsies? Sadusmotie gari var likt viņai darīt nepareizi, un viņi jau tagad ir pietiekami dusmīgi. Nekas ar jaunās alas ceremoniju nedrīkst noiet greizi."

"Lai viņa ņem to bērnu," Brūns nolēma. "Viņa drīz vien pagurs no liekā smaguma, un meitene ir jau tik vārga, ka pat manas ciltsmāsas burvestības nebūs tik stipras, lai viņu izglābtu." Brūns iebāza lingu atpakaļ aiz jostas, pacēla ieročus un izvairīgi paraustīja plecus. Viņš atstāja to Izas ziņā; viņa varēja meiteni ņemt līdzi vai neņemt, kā viņa gribēja. Viņš pagriezās un lieliem soļiem devās prom.

Iza pasniedzās pēc groza un izvilka no tā ādas apmetni. Viņa ap­tina to meitenei apkārt. Pacēla un nostiprināja bezsamaņā esošo bērnu sev pie gurna ar elastīgas zvērādas palīdzību, pārsteigta, cik neatbilstoši viegls savam augumam bija bērns. Meitene ievaidējās, un Iza to mierinoši paglāstīja, pēc tam nostājās savā vietā aiz diviem vīriem.

Pārējās sievietes bija apstājušās, neiejaucoties Izas un Bruņa sa­runā. Redzot, kā zāļu sieva kaut ko paceļ un paņem sev līdzi, viņas straujām kustībām mētāja rokas, iestarpinot pa kādai rīkles skaņai un satrauktā ziņkārē apspriežot redzēto. Ja neskaita ūdrādas kuli, viņas bija ģērbtas tāpat kā Iza un nesa tikpat smagas nastas. Sievietes bija savā starpā sadalījušas visu klana pasaulīgo īpašumu, to, kas bija paglābts no zemestrīces atstātās postažas.

Divas no septiņām sievietēm savu apmetņu ielokos pie miesas nesa zīdaiņus, lai būtu vieglāk tos zīdīt. Kamēr viņas gaidīja, viena sajuta tekam siltu slapjumu, izvilka savu kailo bērneli no ieloces un turēja to sev priekšā, līdz tas beidza slapināties. Kad klans neceļoja, mazuļi bieži tika ievīstīti mīkstos ādas autiņos. Lai uzsūktu mitrumu un mīkstos, pienainos izdalījumus, apkārt aptina kādu no pieejama­jiem materiāliem: vilnu, kas tika savākta no dzeloņainajiem krūmiem, kad mufloni meta vilnu, dūnas no putnu krūtiņām vai šķiedraugu pūkas. Bet ceļojot bija vieglāk un vienkāršāk nest mazuļus kailus un, neizlaižot ne soli, ļaut viņiem nokārtoties uz zemes.

Kad viņi atkal devās ceļā, trešā sieviete pacēla mazu puišeli, pie­spiežot viņu pie gurna ar ādas nesamo segu. Pēc īsa brīža viņš sāka locīties, lai tiktu zemē un skrietu pats. Viņa palaida to vaļā, zinot, ka zēns būs atkal klāt, tiklīdz nogurs. Kāda vecāka meitene, kas vēl nebija sieviete, bet nesa sievietes smagumu, sekoja tai, kas gāja tūliņ aiz Izas, šad un tad palūkojoties atpakaļ uz kādu puisi, gandrīz jau vīrieti, kurš soļoja aiz sievietēm. Viņš centās turēties no viņām pie­tiekamā atstatumā, lai izskatītos, ka pieder pie trim medniekiem, kas noslēdza gājienu, nevis ir viens no bērniem. Viņš vēlējās, kaut arī viņam būtu bijis medījums, ko nest, un pat apskauda veco sirmgalvi, vienu no diviem vīriem, kurš turējās abos sānos sieviešu rindai un nesa pāri plecam pārmestu lielu zaķi, ko bija notriecis viņa lingas akmens.

Medības nebija klana vienīgais iztikas avots. Sieviešu ieguldījums bieži vien bija lielāks, un viņu guvums - drošāks. Kaut ari nastas bija smagas, ceļojot viņas vāca barību un darīja to tik veikli, ka gandrīz nebija jāsamazina ātrums. Dienziežu skumšķim aši tika norauti pum­puri un ziedi, un maigās, jaunās saknītes sievietes izraka ar dažiem rokamo lāpstiņu cirtieniem. Vilkvālīšu saknes, kuras izcēla no pur­vaino, stāvošo ūdeņu dziļumiem, bija vēl vieglāk savācamas.

Ja viņām nebūtu bijis jāiet tālāk, sievietes būtu izvēlējušās kādu zīmi, lai varētu šo vietu ar slaidajiem stiebrveida augiem vēlāk sa­meklēt, lai atgrieztos tur īstajā gadalaikā un savāktu maigās galotņu astes. Vēl vēlāk no dzeltenajiem ziedputekšņiem, sajauktiem ar cieti, kas iegūta, saberžot veco sakņu šķiedras, varētu pagatavot neceptus, neraudzētus skraukšķus. Kad galotnes izkalstu, tiktu savāktas pūkas un no cietajām lapām un stublājiem taisīti dažnedažādi grozi. Tagad viņas ņēma vienīgi to, kas derēja šobrīd, un tikai mazums palika nepamanīts.

Āboliņa, lucernas un pieneņu jaunie dzinumi un maigās, jaunās lapiņas; baltdadži, kuriem pirms nogriešanas tika nolauzti dzeloņi, dažas agrās ogas un augļi. Smailās rokamās lāpstiņas rakšanai tika nepārtraukti izmantotas; nekas nevarēja glābties no sieviešu veik­lajām rokām. Šie darbarild tika izmantoti kā sviras, lai izkustinātu baļķus un noķertu tritonus un resnus, kārdinošus kāpurus; upēs tika meklēti saldūdens gliemeži un ar lāpstiņām grūsti ārā krastā; no zemes tika izrakti dažnedažādi sīpoli, gumi un saknes.

Tas viss atrada savu vietu sieviešu apmetņu ērtajās ielocēs vai grozu tukšajā stūrītī. Lielās lapas izmantoja ietīšanai, dažas no tām, piemēram, diždadzi, cepa. Arī sausie koka gabali, zariņi un zāle, un dzīvnieku mēsli ganībās tika savākti. Lai gan vēlāk vasarā izvēle būs daudz lielāka, barības pietika atliku likām - ja zināja, kur to mek­lēt.

Iza pacēla skatienu, kad pie viņas piekliboja vecs vīrs - pāri trīs­desmit. Visi jau atkal bija devušies ceļā. Viņam nebija ne nastu, ne ieroču, vienīgi gara nūja, uz kuras tas balstījās. Viņa labā kāja bija sakropļota un īsāka par kreiso, bet viņš pārvietojās ar pārsteidzošu vieglumu.

Vīra labais plecs un rokas augšdelms bija atrofējušies un izkaltusi roka zem elkoņa - amputēta. Tā kā kreisā puse bija pilnvērtīgi attīs­tīta: roka un plecs - spēcīgi, kāja - muskuļota, viņš izskatījās kā sasvēries uz sāniem. Vīra milzīgais galvaskauss bija vēl lielāks nekā pārējiem klana locekļiem: sarežģījumi dzemdībās bija padarījuši viņu par kropli uz mūžu.

Vecais vīrs bija Izas un Bruņa brālis, pirmdzimtais, un būtu kļuvis par vadoni, ja nebūtu šī nelaime. Viņam mugurā bija ādas apmetnis, piegriezts vīrišķīgā stilā, un uz muguras, tāpat kā pārējie vīri, viņš nesa silto zvērādu, kura tika izmantota arī gulēšanai. Bet viņam pie jostas karājās vairākas kules, un ar tādu pašu ādas segu kā sievietēm viņam pie muguras bija piestiprināts liels, izspīlēts priekšmets.

Viņa sejas kreisā puse bija atbaidoši rētaina, kreisās acs nebija vis­pār, bet labajā acī mirdzēja gudrība un vēl kas vairāk. Kaut arī vīrs kli­boja, viņš kustējās ar graciozitāti, stājā bija jaušama gudrība un pār­liecība par savu īpašo stāvokli klanā. Viņš bija Mogurs, visvarenākais burvis, visu klanu visvairāk godātais un cienītais svētais vīrs. Vīrs bija pārliecināts, ka nederīgais ķermenis viņam dots tādēļ, lai viņš varētu ieņemt starpnieka vietu saziņā ar garu pasauli, nevis atrastos klana priekšgalā. Daudzējādā ziņā viņam bija lielāka vara nekā jebkuram vadonim, un viņš to apzinājās. Vienīgi tuvākie radinieki atcerējās dzimšanas brīdī viņam doto vārdu un sauca to šajā vārdā.

- Kreb, - Iza sasveicinoties teica un apsveica viņa parādīšanos ar žestu, kas nozīmēja, ka viņa priecājas, ka tas ir viņai pievienojies.

- Iza? - Mogurs ar jautājošu žestu norādīja uz bērnu, ko viņa nesa. Sieviete pavēra segu, un Krebs cieši aplūkoja mazo, pietvīkušo sejiņu. Viņa acs slīdēja lejup uz pietūkušo kāju un strutojošo ievai­nojumu, pēc tam atpakaļ uz zāļu sievu un izlasīja viņas acīs to, ko tās gribēja teikt. Meitene vaidēja, un Kreba izteiksme atmaiga. Viņš atzinīgi pamāja.

- Labi, - viņš teica. Vārda skaņa bija zema un nāca no rīkles. Viņš parādīja žestu, kas nozīmēja: "Pietiekami daudzi ir miruši."

Krebs stāvēja blakus Izai. Viņam nebija jārīkojas saskaņā ar pie­ņemtajiem noteikumiem, kas noteica katra klana locekļa atrašanos un statusu; viņš varēja soļot blakus ikvienam, tai skaitā vadonim, ja viņš tā vēlējās. Mogurs stāvēja pāri un atstatus no klana striktās hierarhijas.

Brūns aizveda viņus labu gabalu prom no alu lauvu pēdām, pirms apstājās un izpētīja apkārtni. Aiz upes, cik vien tālu varēja saskatīt, stepe iestiepās zemā kalnienē, kas tālumā mijās ar plakanu, zaļu līdzenumu. Viņa skatienu nekas neaizšķērsoja. Vienīgi daži panīkuši koki, ko pastāvīgais vējš bija pārvērtis sastingušu kustību karikatū­rās, piešķīra atklātajai zemei perspektīvu un akcentēja tukšumu.

Netālu no horizonta putekļu mākonis liecināja par lielu platna- džu dzīvnieku baru, un Brūnam neciešami gribējās, kaut būtu varējis dot zīmi saviem medniekiem dzīties tiem pakaļ. Viņam aiz muguras mežā, kas izskatījās pavisam mazs uz plašās stepes fona, aiz zemāka­jiem lapu kokiem varēja redzēt vienīgi slaido skujkoku galotnes.

Šaipus upes stepe strauji izbeidzās, to nogrieza klints, kas tagad vēl atradās laba gājiena attālumā, turpmāk tā atvirzījās aizvien tā­lāk no priekšā esošās upes. Stāvās klints priekšējā siena saplūda ar majestātisku kalnu pakāji, kas neskaidri vīdēja tās tuvumā; kalnu virsotnes klāja ledāji, kas mirgoja spilgtā rozā, sarkanā, violetā un purpura krāsā, atstarojot rietošo sauli; likās, ka gigantiski, mirdzoši dārgakmeņi rotā majestātiskās virsotnes. Greznais skats aizkustināja pat praktisko vadoni.

Viņš pagriezās projām no upes un veda savu klanu klints virzienā, jo pastāvēja iespēja, ka tur būs alas. Viņiem bija nepieciešams patvē­rums; bet gandrīz vēl svarīgāk bija tas, ka viņu totēma gariem bija vajadzīgas mājas, ja vien tie jau nebija pametuši klanu. Gari bija dusmīgi, zemestrīce to pierādīja, pietiekami nikni, lai izraisītu sešu klana locekļu nāvi un izārdītu viņu mājvietu. Ja netiks atrasta pastā­vīga mājvieta totēma gariem, viņi atstās klanu ļauno garu ziņā, un tas izraisīs slimības un aizdzīs projām medījumu. Neviens nezināja, kāpēc gari bija dusmīgi, pat Mogurs ne, lai gan viņš ik nakti vadīja rituālus, lai nomierinātu viņu niknumu un palīdzētu mazināt klana nemieru. Ļaudis bija uztraukti, tomēr neviens nebija tik satraucies kā Brūns. Viņš bija atbildīgs par klanu, un viņš sajuta spriegumu. Gari, šie neredzamie spēki ar neizdibināmajām vēlmēm, mulsināja viņu. Brūns daudz labāk jutās fiziskajā pasaulē, vadot savu klanu un medījot. Neviena no alām, ko vadonis līdz šim bija atradis, nederēja - tām visām trūka kāda būtiska nosacījuma -, un viņš jau sāka ļauties izmisumam. Dārgās siltās dienas, kad viņiem būtu vajadzējis vākt pārtikas krājumus nākamajai ziemai, tika iztērētas, meklējot jaunas mājas. Drīz viņam varbūt vajadzēs nomitināt savu klanu pavisam nepiemērotā alā un turpināt meklējumus nākamajā gadā. Tas izjauks ierasto kārtību gan fiziski, gan emocionāli, un Brūns dedzīgi cerēja, ka tas nebūs vajadzīgs.

Viņiem tā soļojot gar klints pakāji, ēnas stiepās garākas. Kad tie sasniedza šauru ūdenskritumu, kas gāzās lejup pa klints sienu, šļa­katām radot mirgojošu varavīksni slīpajos saules staros, Brūns ar saucienu lika visiem apstāties. Sievietes nogurušas nolika savas nas­tas un izklīda gar ūdens baseinu klints pakājē un tā nelielo izteku, lai sameklētu malku.

Iza izklāja savu zvērādas segu un nolika uz tās bērnu, pēc tam aizsteidzās palīgā pārējām sievietēm. Viņa bija uztraukusies par mei­teni. Tās elpa bija sekla, un viņa nebija pamodusies; pat meitenes vaidi atskanēja retāk. Iza domāja par to, kā palīdzēt bērnam, un aplū­koja zālītes, kuras nesa savā ūdrādas kulē; lasot malku, viņa pētīja tuvumā atrodamos augus. Sievietes acīs visam, pazīstamam vai ne, bija sava vērtība - medicīniska vai ēdama, un viņa pazina gandrīz visu.

Kad Iza strautiņa purvainajā krastā ieraudzīja garos īrisus, kas gatavojās ziedēt, viens jautājums bija atrisināts, un viņa izraka to saknes. Trlsdaivu apiņu lapas, kas vijās ap vienu no kokiem, deva vēl vienu ideju, taču viņa nolēma izmantot izžāvēto apini, ko nesa līdzi, jo konusveidīgā roga būs nobriedusi vēlāk. Sieviete nolobija gludu, pelēcīgu mizu alkšņu krūmam, kas auga netālu no ūdens baseina, un paostīja to. Tā stipri smaržoja, un viņa pie sevis pamāja, ieliekot to apmetņa ielocē. Pirms steidzās atpakaļ, Iza noplūca vairākas saujas jauno āboliņa lapiņu.

Kad malka bija savākta un ugunskura vieta sagatavota, Grods, virs, kas soļoja priekšgalā kopā ar Bruņu, atsedza kvēlojošu ogli, ievīstītu sūnās un iebāztu sumbra raga tukšajā galā. Viņi prata iedegt uguns­kuru, taču, ceļojot pa nezināmu teritoriju, bija vieglāk paņemt līdzi ogli no iepriekšējās nometnes vietas un uzturēt to kvēlojošu, lai aiz­degtu uguni nākamajā apmetnē, nekā katru vakaru mēģināt aizkurt jaunu ugunskuru ar, iespējams, nepiemērotu materiālu.

Grods bija cītīgi sargājis kvēlojošo ogli visu ceļojuma laiku. Tā bija aizdedzināta no iepriekšējā vakara ugunskura ogles, un pa tās pēdām varēja nonākt atpakaļ līdz pat ugunskuram, kuru viņi bija uzpūtuši no ugunskura pelniem pie vecās alas ieejas. Rituālam, kas būs vel­tīts tam, lai padarītu jauno alu pieņemamu dzīvošanai, viņiem vaja­dzēja aizkurt ugunskuru no ogles, kura tika nesta no viņu vecajām mājām.

Ugunskura uzturēšanu drīkstēja uzticēt vienīgi augstu stāvokli ieņemošam vīrietim. Ja ogle nodzistu, tā būtu droša zīme, ka sar­gājošie gari viņus ir pametuši, un Grods tiktu pazemināts no otrā svarīgākā līdz viszemāk stāvošajam vīrietim klanā; šādu pazemojumu viņš nevēlējās pieredzēt. Viņš bija uzņēmies lielu godu un nopietnu atbildību. Kamēr Grods rūpīgi novietoja sīko, kvēlojošo oglīti sausa posa iedobē un uzpūta to liesmās, sievietes darīja citus darbus. Ar metodēm, kas tika nodotas no paaudzes uz paaudzi, viņas ātri no­vilka ādu medījumam. Dažus mirkļus vēlāk, kad uguns bija kārtīgi iekūrusies, gaļa, uzdurta uz asiem zaļa koka iesmiem un uzstutēta uz diviem žuburotiem zariem, jau cepās. Augstās liesmas izžāvēja gaļu un iztecināja no tās sulu, un, ugunij pamazām izplēnot oglēs, no liesmu mēlēm nekas daudz nebija atlicis.

Ar tiem pašiem asajiem akmens nažiem, kurus izmantoja ādas novilkšanai un gaļas sadalīšanai, sievietes notīrīja un sagrieza šķē­lēs saknes un gurnus. Cieši sapīti un ūdensnecaurlaidīgi grozi un bļodas tika piepildīti ar ūdeni, pēc tam tajos ielika karstus akmeņus. Kad akmeņi atdzisa, tos ielika atpakaļ ugunskurā, bet ūdenī ievie­toja citus, līdz tas uzvārījās un dārzeņi bija gatavi. Treknus kāpurus grauzdēja, līdz tie kļuva kraukšķīgi, un mazās ķirzaciņas cepināja veselas, līdz to cietās ādas nomelnēja un sasprēgāja, un no tām rēgo­jās ārā labi ceptas gaļas gabaliņi.

Palīdzot sagatavot maltīti, Iza veica arī savus darbus. Koka bļodā, kuru viņa pirms daudziem gadiem bija izgrebusi no koka kluča, sie­viete sāka vārīt ūdeni. Viņa nomazgāja īrisa saknes, sakošļāja tās līdz mīkstai masai un iespļāva vārošajā ūdenī. Otrā bļodā - kausveida traukā, kas bija iegūts no liela brieža apakšžokļa, - viņa sasmalci­nāja āboliņa lapiņas, nomērīja sauju saberztu apiņu pulvera, saplēsa strēmelēs alkšņa mizu un visam pāri pārlēja vārošu ūdeni. Pēc tam sieviete starp diviem akmeņiem saberza rupjos gabalos cietu, sakal­tušu gaļu, paņemtu no rezerves krājumiem ārkārtējiem gadījumiem, un sajauca koncentrēto proteīnu ar vārīto dārzeņu novārījumu trešajā bļodā.

Sieviete, kas bija soļojusi nopakaļ Izai, ik pa brīdim pameta acis viņas virzienā cerībā, ka Iza kaut ko pastāstīs. Visas sievietes un vīrieši, lai gan centās to neizrādīt, vai plīsa aiz ziņkāres. Viņi bija redzējuši Izu paceļam meiteni, un ikviens bija atradis kādu iemeslu, lai nometnes iekārtošanas laikā noietu garām Izas zvērādai. Runas sita augstu vilni par to, kā bērns varēja tur gadīties, kur bija viņa pārējie cilvēki un, galvenokārt, kāpēc Brūns bija atļāvis Izai ņemt līdzi meiteni, kura acīmredzami bija dzimusi pie Citiem.

Ebra labāk par pārējiem saprata tās pretrunas, ko pārdzīvoja Brūns. Viņa bija tā, kas izmasēja viņa savilktos kakla un plecu musku­ļus, un viņa bija tā, kas izturēja vadoņa nervozās dabas galvenos trie­cienus, - labi, ka tie notika reti. Brūns bija pazīstams ar savu stoisko pašsavaldīšanos, un viņa zināja, ka pats nožēlos šos uzliesmojumus, lai gan nemēģinās izlīdzināt savus izvirdumus, atzīstot savu vainu. Taču pat Ebra brīnījās, kāpēc viņš bija atļāvis ņemt bērnu līdzi, jo īpaši tāpēc, ka jebkuras novirzes no normālas uzvedības varēja pa­stiprināt garu dusmas.

Lai kā viņa to vēlējās zināt, Ebra neuzdeva Izai jautājumus, un neviena cita sieviete neieņēma tādu stāvokli, lai atļautos to pārrunāt. Neviens netraucēja zāļu sievu, kad viņa acīmredzami nodarbojās ar savu maģiju, un Iza nebija tādā noskaņojumā, lai nevajadzīgi ten­kotu. Viņas uzmanība bija koncentrēta uz bērnu, kuram bija nepie­ciešama palīdzība. Krebu arī interesēja meitene, un viņa klātbūtni Iza pieņēma.

Iza vēroja klusā pateicībā, kad burvis piešļūca pie bezsamaņā esošā bērna un domīgs kādu brīdi lūkojās uz to, pēc tam pieslēja savus atribūtus pie liela laukakmens un ar vienu roku izdarīja virs meitenes peldošas kustības; tas bija lūgums labvēlīgi noskaņotajiem gariem palīdzēt meitenei izveseļoties. Slimības un nelaimes gadījumi bija garu cīņas noslēpumainās izpausmes, kur ķermenis kalpoja kā kara- lauks. Izas maģija nāca no sargājošajiem gariem, kas darbojās caur viņu, tomēr neviena ārstēšana nenotika bez svētā vira. Zāļu sieva lūdza garus ar starpnieka palīdzību; burvis runāja tieši ar viņiem.

Iza nezināja, kāpēc viņai tā rūp bērns, kas tik ļoti atšķiras no klana, bet viņa gribēja, lai tas dzīvo. Kad Mogurs bija beidzis, Iza pacēla meiteni uz rokām un aiznesa viņu uz nelielo ūdenskrātuvi ūdenskri­tuma pakājē. Viņa iegremdēja visu meitenes ķermeni, izņemot galvu, ūdenī un nomazgāja no mazā, vājā auguma netīrumus un piekaltušos dubļus. Vēsais ūdens atdzīvināja bērnu, taču tas uzvedās neadekvāti. Meitene locījās, mētāja rokas un kājas, saucot un murmulējot ska­ņas, kādas neviena no sievietēm nekad agrāk nebija dzirdējusi. Ejot atpakaļ, Iza turēja meiteni cieši sev klāt un murmināja nomierinošus vārdus, kas atgādināja vieglu ņurdēšanu.

Saudzīgi, bet prasmīgi un pamatīgi Iza iztīrīja brūces ar mitrumu uzsūcošu trušādu, samērcētu karstā šķidrumā, kurā bija vārītas Irisu saknes. Pēc tam viņa izcēla sakņu masu, uzlika to tieši uz brūcēm, pārklāja tās ar trušādu un apsaitēja bērna kāju ar mīkstas briežādas lentēm, lai nostiprinātu sautējošo kompresi. Ar žuburotu zariņu viņa izņēma no bļodas āboliņu, sajauktu ar sasmalcināto alkšņa mizu, un akmeņus no kaula bļodas un nolika visu atdzesēties blakus karstajai buljona bļodai.

Krebs jautājoši norādīja uz bļodām. Tas nebija tiešs jautājums - pat Mogurs neuzdeva zāļu sievai tiešus jautājumus par viņas maģiju tas tikai norādīja uz interesi. Iza neiebilda pret ciltsbrāļa izrādīto zinātkāri; viņš vairāk par citiem prata novērtēt sievietes prasmi. Dažas no zālītēm, ko lietoja viņa, Krebs izmantoja citiem mērķiem. Ja neskaita ldana Sapulci, kur piedalījās vēl citas zāļu sievas, sarunas ar Krebu bija vistuvāk tam, ko varēja dēvēt par profesionālām saru­nām ar kolēģi.

- Tas iznīcina ļaunos garus, kas izraisa infekciju, - Iza pamāja, norādot uz antiseptisko īrisa sakņu šķīdumu. - Saknes komprese izvelk indes un palīdz ārstēt ievainojumu. - Viņa paņēma kaula bļodu un iemērca pirkstu, lai pārbaudītu temperatūru. - Āboliņš stiprina sirdi, lai cīnītos pret ļaunajiem gariem, stimulē to. - Iza sarunājoties lietoja nedaudz artikulētu vārdu, galvenokārt lai kaut ko uzsvērtu. Klana ļaudis neprata pietiekami labi artikulēt skaņas, lai to varētu dēvēt par pilnvērtīgu sarunu valodu, viņi sazinājās vairāk ar žestiem un kustībām, bet viņu zīmju valoda bija pilnībā saprotama un nian­sēm bagāta.

- Āboliņš ir pārtika. Vakar vakarā mēs to ēdām, - Krebs rādija.

- Jā, - Iza pamāja, - un šovakar atkal ēdīsim. Maģija ir veidā, kā tas sagatavots. Liela sauja āboliņa lapu, uzvārīta nelielā ūdens daudzumā, izvelk nepieciešamo. Lapas jāmet ārā. - Krebs saprotoši pamāja, un viņa turpināja: - Alkšņa miza attīra asinis, izdzen garus, kas tās saindē.

- Tu izmantoji arī kaut ko no savas zāļu somas.

- Saberztus apiņus, nobriedušus čiekurus ar smalkiem matiņiem, lai nomierinātu bērnu un ļautu tam kārtīgi iemigt. Kamēr gari cīnās, tam nepieciešams miers.

Krebs atkal pamāja, viņš zināja par apiņu narkotiskajām īpašībām, kas, īpaši sagatavoti, izraisīja vieglu eiforiju. Lai gan viņu vienmēr interesēja Izas ārstniecības veidi, viņš pats reti kad labprāt sniedza informāciju par savu zāļu maģiju. Šādas ārstnieciskas zināšanas attie­cās uz moguriem un viņu palīgiem, nevis uz sievietēm vai pat zāļu sievām. Iza par augu īpašībām zināja vairāk nekā viņš, un viņš baidī­jās, ka viņa varētu uzzināt pārāk daudz. Tas būtu ārkārtīgi neizdevīgi, ja Iza atminētu viņa burvestības.

- Un otra bļoda? - viņš jautāja.

- Tas ir vienkārši buljons. Nabaga radība ir pusbadā. Kā tu domā: kas ar viņu ir noticis? No kurienes meitene nāk? Izskatās, ka viņa dienām ilgi klīdusi viena pati.

- To zina tikai gari, - Mogurs atbildēja. - Vai esi pārliecināta, ka tava dziedināšana viņai palīdzēs? Viņa nepieder pie klana.

- Vajadzētu; tie Citi arī ir cilvēki. Vai atceries, ka māte stāstīja par vīru ar salauzto roku, to, kuram viņas māte palīdzēja? Klana burves­tība iedarbojās uz viņu, lai gan māte teica, ka viņam bijis vajadzīgs ilgāks laiks nekā parasti, lai pamostos no miega zālēm.

- Žēl, ka tu viņu nepazini - mūsu mātes māti. Viņa bija tik laba zāļu sieva, cilvēki no citiem klaniem nāca viņu apciemot. Žēl, ka viņa devās uz garu pasauli tik drīz pēc tavas piedzimšanas, Iza. Viņa man pati stāstīja par to vīru, arī tas mogurs pirms manis. Pēc atveseļoša­nās viņš kādu laiku palika un devās medībās kopā ar klanu. Viņam vajadzēja būt labam medniekam, jo tam atļāva piedalīties medību ceremonijā. Taisnība, viņi ir cilvēki, bet - atšķirīgi.

Mogurs apklusa. Iza bija ļoti gudra, viņš nevarēja atļauties teikt pārāk daudz, citādi viņa varētu izdarīt kādus secinājumus par vīru slepenajiem rituāliem.

Iza vēlreiz pārbaudīja savas bļodas, pēc tam, turot bērna galvu klēpī, maziem kumosiņiem izbaroja meitenei kaula bļodas saturu. Vieglāk viņu bija paēdināt ar buljonu. Meitene nesakarīgi murmināja un centās grūst projām rūgtās zāles, taču pat murgos viņas izbadē­jies ķermenītis tiecās pēc barības. Iza turēja meiteni, līdz viņa ieslīga rāmā miegā, pēc tam pārbaudīja viņas sirdspukstus un elpošanu. Viņa bija darījusi, ko varējusi. Ja meitene vēl nebūs aizgājusi par tālu, tad viņai ir izredzes. Tagad pārējais ir garu un bērna iekšējā spēka ziņā.

Iza redzēja Bruņu tuvojamies un uzlūkojam viņu ar neapmierinātu skatienu. Viņa ātri piecēlās un skrēja palīgā uzlikt ēdienu. Pēc pir­majām pārdomām viņš bija aizmirsis par svešo bērnu, bet nu Brūns pie tā atgriezās. Lai gan parasti bija pieņemts novērst acis, lai nere­dzētu sarunājamies pārējos cilvēkus, viņš nevarēja nepamanīt, ko pārsprieda citi klana locekļi. Viņu neizpratne par to, ka Brūns bija ļāvis meitenei pievienoties viņiem, lika ari viņam pašam brīnīties. Vadoni sāka mākt bailes, ka svešiniece viņu vidū varētu izraisīt vēl lielākas garu dusmas. Viņš pagriezās, lai apturētu zāļu sievu, bet Krebs ieraudzīja to un novērsa uzmanību.

- Kas par lietu, Brun? Tu izskaties satraukts.

- Izai jāatstāj tas bērns šeit, Mogur. Viņš nepieder klanam; gariem nepatiks, ka tas ir ar mums, kamēr mēs meklējam jaunu alu. Man nevajadzēja Izai ļaut viņu ņemt līdzi.

- Nē, Brun, - Mogurs iebilda. - Sargājošos garus labsirdība nesa­dusmo. Tu pazīsti Izu, viņa nevar skatīties, ja kādam sāp, nemēģinot palīdzēt. Vai tev nešķiet, ka arī gari viņu pazīst? Ja tie nevēlētos, lai Iza tam palīdz, bērns nebūtu nolikts viņai ceļā. Tur ir jābūt kādam iemeslam. Meitene var nomirt jebkurā gadījumā, bet, ja Ursus grib aizsaukt meiteni uz garu pasauli, lai viņš pats to izlemj. Tagad neie­jaucies. Bērns neapšaubāmi nomirs, ja mēs viņu pametīsim.

Brūnam tas nepatika - kaut kas šajā meitenē viņu satrauca -, bet, paļaujoties uz to, ka Mogurs zina vairāk par garu pasauli, viņš samierinājās.

Krebs pēc maltītes sēdēja klusās pārdomās, gaidot, kad pārējie paēdis, lai varētu sākt savu parasto vakara rituālu, kamēr Iza sakār­toja viņam guļvietu un gatavojās rītdienai. Mogurs bija aizliedzis vīriešiem un sievietēm gulēt kopā, kamēr tiks atrasta jauna ala, lai vīri varētu koncentrēt savu enerģiju rituāliem un ikviens sajustu, ka viņi pieliek pūles, lai tuvinātos jaunajai vietai.

Izai tas nebija svarīgi; viņas otrā puse bija to skaitā, kuri bija gājuši bojā nogruvumā. Viņa bija apraudājuši vīru tā bērēs ar pienācīgām sērām - pretējā gadījumā tas nebūtu visai labi -, tomēr Iza nejutās nelaimīga par vīra aiziešanu. Nav noslēpums, ka viņš bija rupjš un uzstājīgs. Viņu attiecības nekad nebija bijušas sirsnīgas. Iza nezināja, ko Brūns nolems ar viņu darīt tagad, kad viņa bija palikusi viena. Kādam vajadzēs gādāt par viņu un bērnu, ko viņa nesa zem sirds; viņa vienīgi cerēja, ka varēs kā agrāk gatavot Krebam ēst.

Mogurs bija dalījies ar viņiem ugunskurā kopš paša sākuma. Iza juta, ka Krebam nebija paticis viņas partneris tāpat kā viņai pašai, tomēr viņš nekad neiejaucās viņu savstarpējās attiecībās. Viņai vien­mēr bija licies, ka ir gods gatavot ēdienu Moguram, vēl vairāk, viņa bija pieķērusies savam ciltsbrālim ar jūtām, kādas daudzas sievietes izjuta pret saviem vīriešiem.

Dažreiz Izai bija žēl Kreba; viņš būtu varējis atrast sev sievieti, ja vien būtu to vēlējies. Taču viņa zināja: kaut arī Moguram bija lielas spējas un cildens stāvoklis, neviena sieviete nekad neuzlūkoja viņa sakropļoto augumu un rētām klāto seju bez riebuma, un Iza bija pār­liecināta, ka viņš to zina. Viņš nekad nemeklēja sievieti, bija atturīgs. Tas piešķīra viņa stāvoklim vairāk cieņas. Visi, vīrieši tai skaitā, var­būt vienīgi izņemot Bruņu, baidījās no Mogura vai uzlūkoja viņu ar bijību. Visi, izņemot Izu, kas pazina viņa maigumu un jūtīgumu jau kopš dzimšanas. Tā bija tā rakstura puse, kuru viņš reti kad atklāja.

Un tieši tajā brīdī šī rakstura puse nodarbināja lielā Mogura prātu. Tai vietā, lai meditētu par gaidāmo vakara ceremoniju, viņš domāja par mazo meiteni. Viņš bieži bija ar interesi prātojis par viņas tipu. Taču klana cilvēki pēc iespējas izvairījās no Citiem, un viņš nekad agrāk nebija redzējis nevienu viņu bērnu. Viņam bija aizdomas, ka zemestrīce bijusi par iemeslu tam, ka meitene ir viena, lai gan jutās pārsteigts, ka kāds no viņu cilvēkiem atradies tik tuvu. Viņi parasti uzturējās krietni tālāk uz ziemeļiem.

Krebs pamanīja, ka daži vīri sāk pamest nometni, un, paņēmis savas lietas, smagi piecēlās, lai varētu pārraudzīt sagatavošanos. Rituāls bija vīriešu priekšrocība un pienākums. Tikai retu reizi sie­vietēm tika atļauts piedalīties klana reliģiskajā dzīvē, bet šajā cere­monijā viņām bija kategoriski aizliegts rādīties. Nevarēja būt lielākas nelaimes par to, ja kāda sieviete redzēja vīru slepenos rituālus. Tas ne vien atnestu nelaimi, bet aizdzītu projām visus sargājošos garus. Izmirtu viss klans.

Tomēr tādas briesmas nedraudēja. Nekad nevienai sievietei nebija ienācis prātā iemaldīties kaut vai tuvumā šādai svarīgai rituāla vietai. Viņas to gaidīja kā laiku, kad varēs atpūsties, juzdamās atvieglotas no nepārtrauktajām vīriešu prasībām un nepieciešamības izturēties ar vajadzīgo pieklājību un cieņu. Viņām nācās grūti pastāvīgi iztu­rēt vīriešu klātbūtni, jo īpaši tajās reizēs, kad vīrieši bija nervozi un izgāza dusmas uz savām sievām. Parastos apstākļos viņi uz zināmiem laika periodiem būtu devušies medībās. Sievietes tikpat dedzīgi vēlē­jās atrast jaunu mājvietu, bet viņas neko daudz nevarēja līdzēt. Brūns izvēlējās, kurā virzienā viņi dosies, un sievietēm netika prasīts pa­doms, viņas arī to nebūtu varējušas sniegt.

Sievietes paļāvās uz saviem vīriešiem un ļāva viņiem vadīt, uzņem­ties atbildību, pieņemt svarīgus lēmumus. Klana ļaudis bija tik maz mainījušies gandrīz simttūkstoš gadu laikā, un tagad viņi nebija spē­jīgi pielāgoties. Kas reiz bija bijusi adaptēšanās, lai radītu sev ērtāku dzīvi, nu bija ģenētisks sastingums. Gan vīrieši, gan sievietes pie­ņēma savas lomas bez kurnēšanas; viņi bija neelastīgi un nespējīgi uzņemties kaut ko citu. Viņi nevēlējās mainīt savas attiecības, tāpat kā nebūtu mēģinājuši pieaudzēt vēl vienu roku vai izmainīt savu smadzeņu formu.

Kad viri bija aizgājuši, sievietes sapulcējās ap Ebru un cerēja, ka Iza viņām pievienosies, tā viņas varētu apmierināt savu ziņkāri, taču Iza bija nogurusi un nevēlējās pamest meiteni. Tiklīdz Krebs bija aiz­gājis, Iza apgūlās tai blakus un ievīstīja sevi un bērnu savā zvērādā. Kādu mirkli viņa vēroja guļošo meiteni atdzisušā ugunskura blāvajā gaismā.

"Dīvaina izskata mazs radījums," viņa nodomāja. "Savā ziņā diez­gan neglīts. Viņas seja ir tik plakana, ar tādu augstu, izliektu pieri; un mazs, strups deguntiņš; un kāds jocīgs kaula izvirzījums zem mutes. Interesanti, cik viņai gadu? Jaunāka, nekā es sākumā domāju; mal­dina viņas slaidais augums. Un tik plāna, ka var sajust viņas kauliņus. Nabaga mazā, nez', cik ilgs laiks pagājis, kopš viņa ir kaut ko ēdusi, tā klīstot pavisam viena." Iza kā sargājot aplika meitenei roku. Sie­viete, kas bija palīdzējusi pat zvēru mazuļiem, šajā gadījumā nespēja palīdzēt neko šai nabaga noliesējušajai mazajai meitenei. Sievietes siltā sirds tiecās pie vārgā bērna.

Mogurs stāvēja malā, kamēr visi vīri sanāca un atrada savu vietu aiz katra no akmeņiem, kas bija sakārtoti nelielā aplī, kuru savukārt ietvēra lielāks lāpu aplis. Viņi atradās atklātā stepē projām no nomet­nes. Burvis pagaidīja, līdz visi viri bija sasēdušies un vēl mazliet, pēc tam, turot rokā degošu aromātiska koka nūju, nostājās apļa centrā. Viņš iesprauda nelielo lāpu zemē un atrada neaizņemto akmeni, aiz kura bija novietotas viņa lietas.

Vīrs izslējās taisni uz savas veselās kājas, stāvot apļa vidū, un ar sapņainu, izkliedētu skatienu raudzījās pāri sēdošo vīru galvām attālajā tumsā, it kā viņš ar savu vienu aci saskatītu kādu pasauli, pret kuru pārējie ir akli. Mogurs bija ietinies savā smagajā alu lāča apmetnī, kas noslēpa viņa nesimetriskā stāva nelīdzenos veidoju­mus, viņa klātbūtne bija iespaidīga un savādi nereāla. Vīrietis ar savu izkropļoto augumu īsti tomēr nebija vīrietis; nevis vairāk vai mazāk vīrietis, bet pavisam citāds. Kroplīgums piešķīra viņam kādu pārdabisku īpašību, kas visvairāk tika izmantota, Moguram vadot ceremoniju.

Pēkšņi, kā uz burvja mājienu, viņam uzradās galvaskauss. Ar savu spēcīgo kreiso roku viņš to turēja augstu virs galvas un lēnām griezās apkārt, lai katrs vīrs redzētu lielo, izteiksmīgo veidojumu ar augsto pakauša daļu. Viri cieši lūkojās uz alu lāča galvaskausu, kas spīdēja balts lāpu mirgojošajā gaismā. Mogurs novietoja to mazās lāpas priekšā, bet pats nometās zemē aiz tās, noslēdzot apli.

Jauns vīrietis, kas sēdēja viņam blakus, piecēlās un paņēma koka bļodu. Viņam tikko bija palikuši septiņpadsmit gadu, un viņa iesvē­tīšanas ceremonija vīru kārtā bija notikusi neilgi pirms zemestrices. Mogurs izvēlējās Gūvu par palīgu, kad tas vēl bija mazs zēns; Gūvs bieži bija palīdzējis Moguram sagatavošanās laikā, taču palīgiem neļāva piedalīties pašā ceremonijā, pirms tie kļuva par vīriem. Gūvam citas alas meklējumu laiks bija pirmā reize, kad viņš pildija savus jaunos pienākumus, un jaunietis ļoti uztraucās.

Gūvam šī ceremonija kļuva īpaši nozīmīga. Tā bija iespēja no paša Mogura iemācīties sīkumos reti veicamo un grūti aprakstāmo rituālu, tikai pēc kura alā drīkstēja dzīvot. Kā bērns viņš bija baidījies no burvja, lai gan apjauta, kāds gods ir tikt izraudzītam. Kopš tā laika jaunais vīrietis bija sapratis, ka kroplis ir ne vien visu klanu vismeis­tarīgākais mogurs, bet ka aiz viņa dīvainā izskata slēpjas laba un maiga sirds. Gūvs cienīja un mīlēja savu skolotāju.

Tiklīdz Brūns lika apstāties, māceklis sāka bļodā gatavot dzērienu. Vispirms viņš saberza starp diviem akmeņiem veselus velnābola augus. Visgrūtāk nācās noteikt izmantojamo lapu, stublāju un ziedu daudzumu un proporcijas. Uz saberztajiem augiem tika uzliets vārošs ūdens, un maisījumu atstāja, lai tas līdz ceremonijai ievelkas.

Gūvs bija ielējis stipro velnābola tēju īpašā rituālu traukā, nokāšot to caur pirkstiem, pirms Mogurs nostājās apli, un gaidīja, kad svē­tais virs atzinīgi pamās. Kamēr Gūvs turēja trauku, Mogurs ieņēma malciņu, atzinīgi pamāja ar galvu, pēc tam dzēra tālāk, un Gūvs izdvesa klusu acvieglojuma nopūtu. Tad Gūvs sniedza kausu katram no vīriem, vadoties pēc viņu ieņemamā stāvokļa, sākot ar Bruņu. Viņš turēja kausu, kamēr vīri iemalkoja, kontrolējot katra izdzerto porciju, un pats ieņēma savu tiesu pēdējais.

Mogurs gaidīja, kad Gūvs apsēdīsies, tad deva zīmi. Viri sāka rit­miski dauzīt pret zemi šķēpu resnos galus. Šķēpu trulā dunoņa šķita pieņemamies spēkā, līdz vairs nebija dzirdama neviena cita skaņa. Vienmērīgās dauzīšanas troksnis izlīdzinājās, vīri piecēlās kājās un sāka šūpoties, pieskaņojoties ritmam. Viedais virs cieši lūkojās uz galvaskausu, un viņa intensīvais skatiens piesaistīja viru acis svētajai relikvijai, it kā viņš tā būtu vēlējies. Laiks bija svarīgs, un Mogurs bija laika saimnieks. Viņš vilcinājās tieši tik ilgi, lai gaidīšana sasniegtu savu augstāko pakāpi, - vēl mazliet, un asā izjūta jau būtu garām -, pēc tam burvis palūkojās uz savu brāli - vīru, kas vadīja klanu. Brūns notupās zemē galvaskausa priekšā.

- Bizona Gars, Bruņa totēm, - Mogurs iesāka. Faktiski viņš izrunāja tikai vienu vārdu: "Brūns." Pārējais tika izteikts ar viņa vienīgās rokas žestiem, un vairāk vārdu neatskanēja. Tālāk sekoja formālas kustības, senā neartikulētā valoda, kas tika izmantota, lai sazinātos ar gariem un citiem klaniem, kuru nedaudzie rīkles vārdi un ikdienišķie roku signāli bija atšķirīgi. Ar klusējošu zīmju palīdzību Mogurs izlūdzās Bizona Garam piedošanu par jebkādiem viņu nodarījumiem, kas to būtu apvainojuši, un lūdza tā palīdzību.

- Šis virs vienmēr ir turējis cieņā garus, Lielais Bizon, vienmēr ievērojis klana tradīcijas. Šis vīrs ir spēcīgs vadonis, gudrs vadonis, taisnīgs vadonis, labs mednieks, labs apgādnieks, savaldīgs virs, Va­renā Bizona cienīgs. Nepamet šo viru; ved šo vadoni uz jaunām mā­jām, uz vietu, kur Bizona Gars būtu apmierināts. Klans izlūdzas šī vīra totēmam palīdzību, - svētais virs pabeidza. Tad viņš uzlūkoja otro svarīgāko vīru. Brūnam pavirzoties atpakaļ, lāča galvaskausa priekšā notupās Grods.

Neviena sieviete nedrīkstēja noskatīties rituālu, nedrīkstēja zināt, ka viņu viri, kas vada klanu ar tādu stoisku spēku, pielūdz un zemojas neredzamiem gariem tāpat kā sievietes saviem vīriem.

- Brūnā Lāča Gars, Groda totēm, - Mogurs iesāka un veica līdzīgu formālu Groda totēma pielūgšanu; tad pēc kārtas uzrunāja visu pā­rējo viru totēmus. Pabeidzis viņš turpināja cieši lūkoties uz galvas­kausu, kamēr viri sita savus šķēpus, ļaujot gaidām atkal pieaugt.

Visi zināja, kas sekos tālāk, ceremonija nekad nemainījās; ik vakaru atkārtojās viens un tas pats, tomēr viņi kaut ko gaidīja. Viņi gaidīja, kad Mogurs uzrunās Ursus Garu, Lielo Alu Lāci, viņa paša personisko totēmu un visvairāk godāto no visiem gariem.

Ursus bija kas vairāk nekā Mogura totēms; viņš bija katra klana locekļa totēms un vēl vairāk nekā totēms. Tas bija Ursus, kas izveidoja viņus par klanu. Viņš bija visaugstākais gars, visaugstākais aizbildnis. Alu Lāča pielūgšana bija tas kopīgais, kas viņus vienoja, spēks, kas saliedēja visus atsevišķos patstāvīgos klanus vienā ciltī - Alu Lāča Klanā.

Nospriedis, ka ir pienācis īstais bridis, vienacis burvis deva zīmi. Vīri pārstāja dauzīt šķēpus pret zemi un apsēdās aiz saviem akme­ņiem, bet smagā ritmiskā dunoņa vēl aizvien plūda pa viņu asinīm un atbalsojās galvā.

Mogurs iebāza roku nelielā kulē un izvilka šķipsniņu izžāvētu staipekņa sporu. Izstiepis roku pāri nelielajai lāpai, viņš paliecās uz priekšu un pūta, vienlaikus ļaujot tām izbirt virs uguns. Sporas aizde­gās un teatrāli un krāšņi bira pāri galvaskausam neparastas gaismas spožumā, asi kontrastējot ar melno nakti.

Galvaskauss spīdēja, šķita atdzīvojamies to vīru acis, kuru jutekļi bija ieguvuši pastiprinātu jutīgumu velnābola lietošanas rezultātā. Tuvējā kokā it kā pēc pavēles atskanēja pūces kliedziens, ar savu spokaino skaņu papildinot baiso krāšņumu.

- Lielais Ursus, visu klanu Aizbildni, - burvis teica ar pieņemto zīmju palīdzību, - parādi šim klanam jaunu mājokli, tāpat kā Alu Lācis reiz lika tam dzīvot alās un valkāt zvērādas. Sargā savu klanu no Ledus Kalna un Graudainās Sniega Sievas, kas to radījusi, un no Sniegavētras Gara, kas ir viņas vīrs. Klans lūdz Lielo Alu Lāci, lai neļauj ļaunajam garam nākt, kamēr viņi ir bez mājokļa. Viscienīja­mākais no visiem gariem, tavs klans, tavi ļaudis lūdz Varenā Ursus Garu pievienoties viņiem to ceļā uz sākumu.

Visbeidzot Mogurs izmantoja savu lielisko smadzeņu spēku.

Visi šie primitīvie ļaudis, kuriem tikpat kā nebija smadzeņu priek­šējās daļas un kuru neattīstītie runas orgāni ierobežoja runas spējas, bet kuriem bija milzīgas smadzenes - lielākas nekā jebkurai tolaik dzīvojošajai cilvēku rasei vai vēl nedzimušajām nākamajām paau­dzēm -, bija unikāli. Tie bija augstākā attīstības pakāpe tam cilvēces atzaram, kura cilvēku smadzenes bija attīstītas galvas aizmugures daļā - pakauša un paura rajonā, kas kontrolē redzi, ķermeņa sajūtas un uzkrāj atmiņas.

Šo ļaužu atmiņa padarīja viņus neparastus. Viņos bija spēcīgi attīstītas zemapziņā mītošās senču uzvedības zināšanas, dēvētas par instinktu. Viņu apjomīgo smadzeņu aizmugurē bija uzkrātas ne vien viņu pašu, bet arī viņu senču atmiņas. Viņi spēja atsaukt prātā zināšanas, kuras bija apguvuši viņu priekšteči, un īpašos apstākļos varēja spert vēl soli tālāk. Viņi spēja atsaukt savas rases atmiņas, savu evolūciju. Un, sniedzoties vēl tālāk senatnē, viņi spēja saplūst vienā atmiņā, kas bija kopēja visiem, un telepātiski savienot apziņas.

Tomēr visā pilnībā šis talants bija attīstīts vienīgi rētainā, nepa­reizi veidotā kropla milzīgajās smadzenēs. Krebs, maigais, kautrīgais Krebs, kura masīvās smadzenes bija iemesls viņa deformācijai, kā mogurs bija iemācījies izmantot šo smadzeņu spēku, lai savienotu atsevišķās vienības, kuras sēdēja viņam apkārt, vienā apziņā un va­dītu to. Krebs varēja aizvest vīrus uz jebkuru viņu rases mantojuma daļiņu, lai tie savā apziņā pārvērstos par kādu no viņu senčiem. Viņš bija mogurs. Viņš bija patiesais spēks, ko neierobežoja uguns vai zāļu izraisītās eiforijas triki. Tie tikai sakārtoja fonu un ļāva vīriem pieņemt viņa vadību.

Šajā klusajā, tumšajā naktī, ko apspīdēja senas zvaigznes, daži vīri redzēja vīzijas, ko nav iespējams aprakstīt. Viņi tās neskatīja ar acīm, viņi tās izdzīvoja. Viņi sajuta un atcerējās neaptveramos iesākumus. No prāta dziļumiem viņiem atklājās jūras radījumu neattīstītās sma­dzenes, peldošas savā siltajā, sāļajā vidē. Viņi pārdzīvoja sāpes no pirmā plaušās ievilktā gaisa un kļuva par abiniekiem, kas izmanto abus elementus.

Tā kā vīri pielūdza Alu Lāci, Mogurs atsauca atmiņā aizvēsturisku zīdītāju - priekšteci, kurš nārstoja ikrus un uz kura parazitēja citi dzīvnieki, - un savienoja vīru prātus ar lāča pirmsākumiem. Gad­simtiem virzoties tālāk, viņi iemiesojās katrā no saviem senčiem un sajuta tos, kas pārveidojās citās formās. Tas ļāva viņiem apzināties savu radniecību ar visu dzīvību virs zemes, un cieņa, ko viņi izjuta pat pret tiem dzīvniekiem, kurus nogalināja un apēda, veidoja pamatu garīgajai radniecībai ar viņu totēmiem.

Vīru prāti darbojās kā viens vesels, un, vienīgi tuvojoties tagadnei, tie sadalījās nesenajos priekšgājējos un visbeidzot individualizējās. Likās, ka tas notika mūžības garumā. Savā ziņā tā arī bija, tomēr faktiski pagāja pavisam īss laiks. Katrs vīrs, atkal sasniedzis pats sevi, klusi piecēlās un aizgāja, lai sameklētu savu guļvietu un ieslīgtu miegā bez sapņiem, jo viņa sapņi jau bija izsapņoti.

Mogurs bija pēdējais. Vientulībā viņš meditēja par pārdzīvoto un pēc īsa brīža sajuta pazīstamu nemieru. Vīri spēja izdzīvot pagātni tādā dziļumā un varenībā, kas pacilāja dvēseli, taču Krebs apjauta robežu, līdz kurai nekad nebija tikuši pārējie. Tie nespēja redzēt nākotni. Viņi pat nespēja domāt par nākotni. Tikai Moguram bija kaut kāda nojausma par iespējamo.

Klans nespēja iedomāties nākotni kā kaut ko atšķirīgu no pagāt­nes, nespēja izdomāt jaunas alternatīvas rītdienai. Visas viņu zināša­nas, viss, ko viņi darīja, bija atgādinājums par kaut ko, kas bija darīts jau agrāk. Pat pārtikas uzglabāšana sakarā ar gadalaiku maiņām bija pagātnes pieredzes rezultāts.

Bija laiks, kad jaunievedumi padevās vieglāk, kad saskaldīts ak­mens ar asu šķautni kādam sniedza ideju pāršķelt akmeni tīšām, lai iegūtu asu malu; kad savirpināta kociņa siltais gals lika kādam virpi- nāt to stiprāk un ilgāk, vienkārši lai paskatītos, cik silts tas var kļūt. Bet atmiņām krājoties, drūzmējoties un palielinot smadzeņu atmi­ņas kapacitāti, izmaiņas padevās grūtāk. Vairs nebija vietas jaunām idejām, kuras varētu pievienot atmiņu bankai, viņu galvas jau tapat bija pārāk lielas. Sievietēm radās grūtības dzemdēt; viņas nevarēja atļauties jaunas zināšanas, kas palielinātu bērnu galvas vēl vairāk.

Klans dzīvoja ar nemainīgām tradīcijām. Katru viņu dzīves faktu - no piedzimšanas mirkļa līdz brīdim, kad viņus aizsauca garu pasau­le, - noteica pagātne. Tas bija izdzīvošanas mēģinājums, neapzināts un neplānots, izņemot pēdējos izmisīgos pūliņus paglābt rasi no izmiršanas, - un nolemts neveiksmei. Tomēr viņi nespēja apturēt izmaiņas, un pretošanās tām bija pašiznīcinoša, graujoša.

Viņi pielāgojās lēnām. Izgudrojumi bija nejauši, un tie bieži vien netika izmantoti. Ja ar viņiem atgadījās kas nebijis, to varēja pie­vienot viņu neizmantotās informācijas krātuvei; taču izmaiņas tika pieņemtas vienīgi ar lielu piepūli, un, kad tās tika viņiem uzspiestas, viņi nelokāmi soļoja pa jauno ceļu. Bija pārāk smagi kaut ko izmai­nīt. Bet rase bez iespējām mācities, bez iespējām augt vairs nespēja pielāgoties dabiski mainīgajai videi, un viņi jau bija pagājuši garām tam punktam, kur attīstība varēja notikt citādi. Tas tika atstāts jaunai formai, atšķirīgam dabas eksperimentam.

Mogurs sēdēja viens pats atklātajā laukā, vērojot pēdējo lāpu uz- sprakšķam un nodziestam, viņš domāja par savādo meiteni, ko Iza bija atradusi, un viņa nemiers auga, līdz pārvērtās fiziskā diskomforta izjūtā. Viņas tips bija sastapts ari agrāk, bet tikai nesen tas bija kļu­vis par jēdzienu, ar kuru viņš rēķinājās, un nebija daudz to nejaušo tikšanos, kuras būtu bijušas patīkamas. No kurienes Citi ieradušies, bija noslēpums - šīs meitenes cilvēki bija ienācēji šajā zemē -, taču kopš viņu apmešanās šeit dzīve mainījās. Šķita, ka viņi nes sev līdzi izmaiņas.

Krebs nopurināja nepatīkamo izjūtu, uzmanīgi ievīstīja ādā alu lāča galvaskausu, pasniedzās pēc savām lietām un kliboja uz guļ­vietu.

Meitene pagriezās un sāka mētāties.

- Māt, - viņa vaidēja. Plati vicinot rokas, viņa sauca vēlreiz, skaļāk: -Māt!

Iza turēja viņu, murminot klusinātā, dobjā balsi. Sievietes ķermeņa tuvības siltums un viņas nomierinošās balss skaņas iespiedās meite­nes drudžainajās smadzenēs un nomierināja to. Viņa bija nogulējusi visu nakti, bieži pamodinot sievieti ar savu mētāšanos, vaidēšanu un drudžaino murgošanu. Skaņas bija savādas, atšķirīgas no tiem vārdiem, kādus lietoja klana ļaudis. Tās plūda viegli, tekoši, vienai skaņai saplūstot ar nākamo. Daudzas no tām Izai neizdevās atdarināt, viņas auss pat nebija pielāgota, lai saklausītu smalkākās variācijas. Bet viena konkrēta skaņu kombinācija tika atkārtota tik bieži, ka Iza nodomāja - tam jābūt kāda cilvēka vārdam, kas bērnam bijis ļoti tuvs, un, redzot, ka viņas klātbūtne meiteni nomierina, sieviete nojauta, kas ir šis cilvēks.

Meitene nevar būt pārāk veca, viņa pat nebija pratusi sameklēt ēdamo. Interesanti, cik ilgi viņa bijusi viena? Kas būtu varējis notikt ar viņas ļaudīm? Vai tā varētu būt bijusi zemestrīce? Vai mazā tik ilgi būtu klīdusi viena pati? Un kā viņa izglābusies no alu lauvas tikai ar dažām brūcēm? Iza bija ārstējusi pietiekami daudz plēstu brūču, lai zinātu, ka meitenes savainojums nācis no lielā kaķa. "Jādomā, ka viņu sargā lieli gari," Iza nosprieda.

Vēl bija tumšs, lai gan drīz vajadzēja svīst gaismai, kad drudzis beidzot pārgāja un bērns mirka sviedros. Iza viņu cieši ievīstīja, lai būtu droša, ka meitene ir kārtīgi sasegta un viņai ir silti. Neilgi pēc tam meitene pamodās un brīnījās, kur atrodas, taču bija pārāk tumšs, lai kaut ko redzētu. Viņa sajuta blakus esošo nomierinošo sievietes ķermeni un atkal aizvēra acis, lai iesligtu vēl spirdzinošākā miegā.

Debesis kļuva gaišākas, izceļot koku siluetus uz to blāvā fona, un Iza lēnām izlīda no siltās ādas apakšas. Viņa sabikstīja ugunskuru, pievienoja vēl malku, pēc tam devās uz nelielo strautiņu, lai piepil­dītu bļodu un noplēstu kādu vītola mizu. Viņa pastāvēja kādu brīdi, satvēra savu amuletu un pateicās gariem par vītolu. Viņa vienmēr pateicās gariem par vītolu, par tā visur esošo klātbūtni, arī par tā sāpes remdējošo mizu. Viņa nespēja atcerēties, cik daudz reižu bija lobījusi vītola mizu tējai, lai remdētu lielākas un mazākas sāpes. Viņa pazina spēcīgākus sāpju remdētājus, bet tie arī apdullināja. Vītola analgētiskās īpašības vienkārši remdēja sāpes un mazināja drudzi.

Vēl daži cilvēki sāka rosīties, kad Iza apsēdās, saliekusies pret ugunskuru, un ik pa laikam meta karstus akmeņus bļodā ar ūdeni un vītola mizu. Kad padzēriens bija gatavs, viņa to aiznesa pie guļ­vietas, uzmanīgi ielika bļodu nelielā zemē izveidotā iedobumā, tad ieslīdēja blakus bērnam. Iza ar interesi vēroja guļošo meiteni un viņas neparasto seju, pamanījusi, ka viņas elpa ir normāla. Saules apde­gums bija pārvērties iedegumā, izņemot nedaudz nolobījušos ādu virs deguna tiltiņa.

Iza reiz bija redzējusi meitenes tipa cilvēku, taču vienīgi no attā­luma. Klana sievietes vienmēr bēga no viņiem un slēpās. Klanu Sapul­cēs bija stāstīti nepatīkami atgadījumi par klanu un Citu cilvēku sadursmēm, un klanu cilvēki izvairījās no tām. Jo īpaši sievietēm nebija ļauts daudz kontaktēties. Bet pieredze par viņu klanu nelie­cināja neko sliktu. Iza atcerējās sarunu ar Krebu par vīrieti, kas bija iestreipuļojis viņu alā sen atpakaļ, gandrīz nesamaņā aiz sāpēm, ar salauztu roku.

Vīrietis bija mazliet iemācījies viņu valodu, taču viņa uzvedība bija savāda. Viņam patika sarunāties ar sievietēm tāpat kā ar vīriešiem, un viņš izturējās pret zāļu sievu ar lielu cieņu, gandrīz godbijību. Tas nebija viņam traucējis iemantot viriešu cieņu. Gaismai austot, Iza domāja par Citiem, guļot nomodā un vērojot bērnu.

Viņai tā skatoties, saules gaismas šalts no spožās uguns bum­bas, kas tikko parādījās virs horizonta, pārlija bērna sejai. Meitenes plakstiņi notrīcēja. Viņa atvēra acis un skatījās divās lielās, brūnās acīs, kuras bija novietotas dziļos iedobumos zem biezu uzacu lokiem nedaudz izvirzītā sejā, kas atgādināja purnu.

Meitene spalgi iekliedzās un atkal cieši aizmiedza acis. Iza pie­vilka bērnu sev cieši klāt, sajūtot tā kaulaino ķermenīti bailēs trī­cot, un murmināja nomierinošas skaņas. Šajās skaņās bērns sajuta kaut ko pazīstamu, bet vēl pazīstamāks bija siltais, mierinošais ķer­menis. Pamazām viņas trīcēšana norima. Viņas acis pavērās mazā spraudziņā un atkal lūkojās uz Izu. Šoreiz viņa nekliedza. Tad viņa plati iepleta acis un lūkojās uz biedējošo pilnīgi nepazīstamās sie­vietes seju.

Iza arī brīnīdamās skatījās. Viņa nekad agrāk nebija redzējusi acis debesu krāsā. Uz brīdi viņai iešāvās prātā doma, ka bērns ir akls. Klana vecāko cilvēku acīm dažreiz aizvilkās priekšā plēvīte, un, plē­vītei aizmiglojot acis un padarot tās gaišākas, skatiens kļuva blāvāks. Taču bērna acu zīlītes izpletās normāli un nevarēja būt šaubu, ka tās redzēja Izu. "Tā gaišā zili pelēkā krāsa viņai droši vien ir normāla," Iza nosprieda.

Mazais bērns gulēja pilnīgi kluss, plaši ieplestām acīm, baidoties pakustināt pat muskuli. Kad meitene ar Izas palīdzību piecēlās sēdus, viņa saviebās aiz sāpēm, ko radīja kustības, un viņas atmiņas auma­ļām atgriezās. Atceroties atbaidošo lauvu, mazā nodrebēja, iztēloju­sies, kā asā ķetna izvago viņas kāju. Viņa atcerējās, kā bija pūlēju­sies, lai nokļūtu līdz upei, kad slāpes pieveica bailes un sāpes kājā, taču neatcerējās neko, kas bija noticis pirms tam. Meitenes prāts bija nobloķējis visas atmiņas par smago pārbaudījumu, maldīšanos vie­nai, izsalkušai un nobiedētai, par šausminošo zemestrīci un mīļajiem, kurus viņa bija zaudējusi.

Iza pielika bērna mutei krūzīti ar šķidrumu. Meitene bija izslāpusi un iedzēra, bet no rūgtās garšas saviebās. Tomēr, kad sieviete atkal pielika krūzi viņai pie lūpām, tā iedzēra vēlreiz, pārāk nobijusies, lai pretotos. Iza atzinīgi pamāja ar galvu, pēc tam atstāja meiteni, lai dotos palīgā sievietēm gatavot rīta maltīti. Mazās meitenes skatiens sekoja Izai, un viņas acis plati iepletās, kad viņa pirmo reizi ieraudzīja nometni, pilnu ar cilvēkiem, kas līdzinājās sievietei.

Ēdiena smarža izraisīja pēkšņas izsalkuma sāpes, un, kad sieviete atgriezās ar nelielu bļodiņu gaļas buljonā briedētas auzu tumes, bērns to badīgi aprija. Zāļu sieva domāja, ka meitene vēl nav gatava ēst cietu barību. Lai piepildītu viņas sarāvušos vēderiņu, nevajadzēja daudz, un atlikumu Iza ielēja ūdens glabāšanai paredzētā ādā, lai bērnam būtu ēdamais ceļojuma laikā. Kad meitene bija apmierinājusi izsalkumu, Iza noguldīja viņu un noņēma sautējošo kompresi. Brūces bija kļuvušas sausākas, un uztūkums - nozudis.

- Labi, - Iza skaļi teica.

Meitene salēcās no asās rīkles skaņas; tā bija pirmā reize, kad viņa dzirdēja sievieti runājam. Bērna nepieradušajai ausij tas ne­maz neizklausījās pēc vārda, drīzāk pēc kāda dzīvnieka rūkšanas vai ņurdēšanas. Tomēr Izas rīcība neatgādināja dzīvnieku, tā bija ļoti cilvēciska, humāna. Zāļu sievai jau bija sagatavota vēl viena sastam­pāta sakne, un, kamēr tā lika svaigo kompresi, pie viņām piekliboja kroplīgais, uz vienu pusi šķībais vīrs.

Viņš bija visatbaidošākais un pretīgākais virs, kādu mazā mei­tene jelkad bija sastapusi. Viena tā sejas puse bija sarētota, un ādas gabaliņš klāja to vietu, kur vajadzēja atrasties vienai viņa acij. Taču meitenei visi šie cilvēki šķita tik sveši un neglīti, ka tā atbaidošais kroplums bija tikai pakāpes jautājums. Meitene nezināja, kas viņi bija un kā viņa atgadījusies to vidū, bet viņa saprata, ka sieviete par viņu rūpējas. Meitene bija pabarota, komprese atvēsināja un nomierināja kāju, un vissvarīgākais šķita tas, ka kaut kur savas zemapziņas dzi­ļumos viņa sajuta atvieglojumu no satraukuma, kas piepildīja prātu ar smeldzošām bailēm. Lai cik dīvaini bija šie cilvēki, viņa vismaz atradās kopā ar tiem un vairs nebija viena.

Kroplais vīrs nometās zemē un apskatīja bērnu. Tas atbildēja viņa skatienam ar atklātu ziņkāri, pārsteidzot vīru. Viņa klana bērni vien­mēr bija nedaudz baidījušies no tā. Viņi ātri iemācījās, ka pat vecie ļaudis izturas pret viņu ar bijību, un vīra atturīgā stāja neveicināja familiaritāti. Plaisa vēl paplašinājās, kad mātes piedraudēja bērniem atsaukt Moguru, ja tie neklausīs. Līdz brīdim, kad bērni jau bija gan­drīz pieauguši, vairums no viņiem, jo sevišķi meitenes, patiesi bai­dījās no Mogura. Un, tikai sasnieguši savus brieduma gadus, klana locekļi nomainīja bailes pret cieņu. Kreba veselajā labajā acī sprēgāja interese par šī savādā bērna vērtējumu, kurā nebija baiļu.

- Bērnam ir labāk, Iza, - Mogurs ieteicās. Viņa balss tembrs bija zemāks nekā sievietei, bet viņa izrunātās skaņas meitenei izklausījās drīzāk kā rūkšana, nevis vārdi. Viņa nepamanīja roku veidotās zīmes, kas pavadīja vārdus. ŠI valoda mazajai bija pilnīgi sveša; viņa saprata vienīgi to, ka vīrietis sievietei kaut ko saka.

- Viņai vēl nav spēka aiz bada, - Iza teica, - bet brūce ir labāka. Skrāpējumi ir dziļi, taču ne tik ļoti, lai nopietni sabojātu kāju, un iekaisums izzūd. Viņu savainojis alu lauva, Kreb. Vai tu jebkad esi redzējis, ka lauva samierinātos ar dažām brūcēm, ja ir nolēmis uz­brukt? Es brīnos, ka viņa ir dzīva. Tam jābūt kādam spēcīgam garam, kas viņu aizsargā. Bet, - Iza piebilda, - ko gan es zinu par gariem?

Tā noteikti nebija sievietes, pat ne viņa ciltsmāsas darīšana - runāt ar Moguru par gariem. Viņa parādīja kādu žestu, izlūdzoties piedo­šanu par sievietes iedomību. Burvis uz to neatbildēja - viņa ari nebija cerējusi -, bet, noklausījies viņas komentārus par stipro, sargājošo garu, tas skatījās bērnā ar augošu interesi. Viņam pašam bija līdzī­gas domas, un, lai gan to nekad neatzītu, māsas viedoklis viņam bija svarīgs - tas apstiprināja viņa paša pārliecību.

Ļaudis ātri nojauca nometni. Iza, apkrāvusies ar grozu un paunām, noliecās, lai piesietu meiteni pie gurna, un iestājās rindā aiz Bruņa un Groda. Tā ceļojot pie sievietes sāna, mazā meitene ziņkārīgi lūkojās visapkārt, vērojot visu, ko dara Iza un pārējās sievietes. Meitene ska­tījās ar īpašu interesi, kad viņi apstājās, lai savāktu barību. Iza viņai vienmēr deva apēst kādu svaigu pumpuru vai maigu, jaunu asniņu, un tas radīja viņā neskaidras atmiņas par kādu citu sievieti, kas bija darījusi tāpat. Tomēr tagad meitene pievērsa augiem lielāku uzma­nību un sāka ievērot to raksturīgās pazīmes. Bada dienas meitenē bija izraisījušas dedzīgu vēlēšanos iemācīties atrast barību. Viņa norādija uz kādu augu un jutās apmierināta, kad sieviete apstājās un izraka tā sakni. Iza arī bija apmierināta. "Bērns ātri mācās," viņa nodomāja. "Viņa nevarēja to pazīt iepriekš, jo tad būtu to ēdusi."

Ap pusdienlaiku viņi apstājās, lai atpūstos, tikmēr Brūns aplūkoja iespējamo alas vietu, un, izbarojusi mazajai pēdējo buljonu no ādas ūdens somas, Iza iedeva viņai košļāt strēmeli cietas, kaltētas gaļas. Ala nebija piemērota viņu vajadzībām. Vēlāk pēcpusdiena meitenes kāja sāka pulsēt, zūdot vītola mizas radītajam iespaidam. Viņa nemie­rīgi grozījās. Iza paglaudīja meiteni un pārvietoja smagumu ērtākā stāvoklī. Meitene pilnībā ļāvās sievietes rūpēm. Ar pilnīgu paļāvību un uzticēšanos viņa apvija kaulainās rokas Izai ap kaklu un nolika galvu uz sievietes platā pleca. Zāļu sieva, tik ilgu laiku pavadījusi bez bērniem, sajuta iekšēja siltuma uzplūdus pret bāreni. Meitene vēl aizvien bija vārga un nogurusi un, ieaijāta sievietes soļu ritmiskajā kustībā, aizmiga.

Tuvojoties vakaram, Iza sāka sajust papildu nastas smagumu, un, kad Brūns izziņoja, ka soļošana todien beigusies, jutās laimīga, ka varēja nolikt bērnu zemē. Meitenei bija drudzis, viņas vaigi bija karsti un sasārtuši, acis - glāžainas, un, meklējot barību, sieviete lūkojās ari pēc kāda auga, ar ko atkal ārstēt meiteni. Iza nezināja, kāds bija infekcijas cēlonis, taču viņa saprata, kā ārstēt to un vēl daudzas citas kaites.

Lai gan dziedināšana notika ar maģijas palīdzību un tika veikta, piesaucot garus, tas tomēr nemazināja Izas zāļu efektivitāti. Senie klani vienmēr bija pārtikuši, medījot, vācot barību un paaudzēs iz­mantojot savvaļas augus, par kuriem uzkrāta pieredze vai nejauši iegūta informācija. Dzīvniekus nokāva, tiem novilka ādu, bet to orgā­nus izpētīja un salīdzināja. Sievietes, gatavojot pusdienas, sagrieza gabaliņos augus un izmantoja zināšanas savām vajadzībām.

Māte bija rādījusi Izai dažādus iekšējos orgānus, un mācībās ietilpa arī to funkciju skaidrojums, taču tas bija tikai atgādinājums tam, ko viņa jau zināja. Iza bija kādas ļoti cienījamas zāļu sievu līnijas atvase, un ar daudz noslēpumaināku paņēmienu palīdzību nekā mācības dziedināšanas zināšanas tika nodotas tālāk zāļu sievu meitām. Cienī­jamas izcelsmes zāļu sievai iesācējai bija augstāks stāvoklis nekā pie­redzējušai vidusmēra izcelsmes dziedniecei - te slēpās dziļa doma.

Jau Izai piedzimstot, tās smadzenēs bija uzkrātas viņas senču - senas izcelsmes zāļu sievu, un Iza bija viņu tiešā pēcnācēja, - iegūtās zināšanas. Viņa spēja atcerēties, ko tās zināja. Tas īpaši neatšķīrās no tā, kā viņa atcerējās pašas pieredzēto; un, reiz iedarbināts, šis process turpinājās pats no sevis. Zāļu sieva izmantoja pati savas atmiņas galvenokārt tāpēc, ka spēja atcerēties arī ar tām saistītos apstākļus; viņa nekad neko neaizmirsa un varēja savā atmiņu bankā restaurēt vienīgi šīs zināšanas, nevis to, kā tās tika iegūtas. Un, lai gan Izai un viņas brāļiem bija kopīgi vecāki, ne Krebam, ne Brūnam nebija viņas dziedināšanas zināšanu.

Atmiņas klana cilvēkos atšķīrās atkarībā no dzimuma. Sievietēm nebija lielākas vajadzības iepazīt medību mākslu kā vīriešiem apgūt ko vairāk par elementāru augu valsts pārzināšanu. Atšķirību vīriešu un sieviešu smadzenēs uzspieda pati daba, un kultūra to vienīgi sace­mentēja. Tas bija vēl viens no dabas mēģinājumiem ierobežot cilvēka smadzeņu apjomu, cenšoties turpināt rasi. Jebkurš bērns, piedzimis ar zināšanām, kas likumīgi piemita pretējam dzimumam, tās jau bija zaudējis stimulēšanas trūkuma dēļ līdz brīdim, kad tika sasniegts pieaugušā statuss.

Bet dabas centieni glābt rasi no iznīcības nesa sev līdzi elementus, kas nogalināja pašas izvirzīto mērķi. Abi dzimumi bija svarīgi ne tikai dzīvības došanai, bet arī izdzīvošanai ikdienā; viens nevarēja ilgi izdzīvot bez otra. Un viņi nespēja iemācīties viens otra pras­mes, viņiem šādam nolūkam nebija atmiņu. Bet klana cilvēku acis un smadzenes bija apveltījušas abus dzimumus ar asu un uztvert spē­jīgu redzi, lai gan tā tika izmantota atšķirīgos veidos. Ceļojuma laikā līdzenums pakāpeniski mainījās un Izai neapzināti iespiedās atmiņā katra detaļa ainavā, kurai viņi gāja cauri, jo sevišķi augu valsts. Zāļu sieva no liela attāluma spēja saskatit nelielas atšķirības lapas formā vai stublāja augstumā, un, lai gan bija atsevišķi augi, dažas puķes, pa kādam kokam vai krūmam, ko viņa nekad agrāk nebija redzējusi, tie nebija sveši. Kaut kur dziļi lielo smadzeņu krokā viņa atrada atmi­ņas par tiem, atmiņas, kas nenāca no pašas pieredzes. Tomēr pat ar šo milzīgo informācijas krātuvi, kas bija Izas rīcībā, viņa nesen bija redzējusi dažus augus, kas likās pilnīgi nepazīstami, tikpat sveši kā šie lauki. Viņa būtu vēlējusies izpētīt tos sīkāk. Visās sievietēs radās ziņkāre par nepazīstamo augu dzīvi, un tas nozīmēja apgūt jaunas zināšanas, kas nepieciešamas tūlītējai izdzīvošanai.

Daļa no ikvienas sievietes mantojuma bija zināšanas par to, kā pārbaudīt nepazīstamu augu, un, tāpat kā pārējās sievietes, Iza eks­perimentēja ar sevi. Līdzība ar pazīstamiem augiem ļāva sagrupēt jaunos augus nosacītās kategorijās, bet viņa apzinājās, kādas bries­mas slēpās faktā, ka augiem ar līdzīgu izskatu var būt atšķirīga iedar­bība. Pārbaudes procedūra bija vienkārša. Zāļu sieva nokoda mazu gabaliņu. Ja garša bija nepatīkama, viņa to nekavējoties izspļāva. Ja tā bija pieņemama, viņa paturēja nelielo gabaliņu mutē, uzmanīgi novērodama jebkādu dzeļošu vai dedzinošu garšu vai jebkādas garšas izmaiņas. Ja tādu nebija, viņa to norija un gaidīja, vai varēs novērot kādu iedarbību. Nākamajā dienā viņa nokoda lielu kumosu un veica tādu pašu procedūru. Ja nekādas sliktas ietekmes netika novērotas arī pēc trešā mēģinājuma, jaunā barība tika uzskatīta par ēdamu, sākumā gan nelielās devās.

Bet Iza bija vairāk ieinteresēta, lai būtu kādi redzami rezultāti, jo tas liecināja, ka augu varēs izmantot ārstnieciskām vajadzībām. Pārējās sievietes, veicot tādu pašu ēdamības pārbaudi, nesa viņai visu neparasto, ari jebkuru augu, kura īpašības atgādināja indigos vai toksiskos augus. Ļoti uzmanīgi viņa eksperimentēja arī ar šiem, izmantojot pati savas metodes. Tomēr šāda eksperimentēšana aiz­ņēma daudz laika, tāpēc ceļojuma reizē viņa izmantoja tikai tos augus, kurus labi pazina.

Netālu no pašreizējās nometnes Iza atrada vairākas slaidas, ziz- lim līdzīgas kāršrozes garos kātos ar lieliem, spilgtiem ziediem. No šo daudzkrāsaino ziedošo augu saknēm, tāpat kā no īrisu saknēm, varēja sagatavot sautējošas kompreses, lai veicinātu atveseļošanos un mazinātu uztūkumu un iekaisuma procesu. Ziedu uzlējums gan mazinātu bērna sāpes, gan padarītu viņu miegaināku. Viņa puķes savāca un pievienoja malkas klēpim.

Pēc vakara maltītes mazā meitene sēdēja, atstutēta pret lielu klinti, un vēroja apkārtējo cilvēku rosīšanos. Ēdiens un tīrais apģērbs bija atspirdzinājis viņu, un meitene pļāpāja ar Izu, lai gan zināja, ka sie­viete viņu nesaprot. Pārējie klana locekļi nosodoši lūkojās viņas vir­zienā, taču bērns nesaprata šo skatienu nozīmi. Klana cilvēku neat­tīstītie balss orgāni padarīja neiespējamu precīzu skaņu artikulāciju. Tās dažas skaņas, ko viņi lietoja kā pastiprinājumu žestu valodai, bija radušās no brīdinājuma saucieniem vai nepieciešamības piesaistīt uzmanību, un nozīme, kas tika piešķirta vārdiskajām izpausmēm, bija daļa no viņu tradīcijām. Viņu pirmatnējie sazināšanās līdzekļi - roku signāli, žesti un intuīcija, kas bija radusies no ciešās saskares, iedibinātās paražas un smalkā spēja uztvert izteiksmes un ķermeņa stāvokļus - bija spilgti, bet ierobežoti. Konkrētos objektus, ko redzēja viens, bija grūti aprakstīt citiem, un abstraktos jēdzienus pat vēl grūtāk. Bērna pļāpība mulsināja klana cilvēkus un padarīja viņus aizdomīgus.

Bērnus viņi glabāja kā dārgumu, audzināja tos ar maigu un mīlošu pieķeršanos un disciplīnu, kas kļuva stingrāka, viņiem pieaugot. Ma­zuļus vienlīdz lutināja kā sievietes, tā vīrieši, pārmetumi bērniem visbiežāk izpaudās vienīgi kā to ignorēšana. Kad bērni sāka apzinā­ties vecāko bērnu un pieaugušo augstāko stāvokli, viņi centās tiem līdzināties un pretojās lutināšanai kā tādai, kas bija attiecināma vie­nīgi uz mazuļiem. Bērni ātri iemācījās uzvesties stingri noteikto tra­dīciju rāmjos, un viena no tradīcijām mācīja, ka liekas skaņas ir ne­vietā. Slaidā auguma dēļ meitene šķita vecāka par saviem gadiem, un klana ļaudis viņu uzskatīja par nedisciplinētu, slikti audzinātu.

Iza, kas bija daudz ciešākā kontaktā ar meiteni, domāja, ka viņa ir jaunāka nekā izskatās. Viņas minējumi par meitenes vecumu bija diezgan tuvu patiesībai, un viņa izturējās daudz iecietīgāk pret bez­palīdzīgo bērnu. Sieviete arī uzminēja no meitenes murmināšanas drudža laikā, ka viņas suga izrunā skaņas daudz tekošāk un biežāk. Izu saistīja šis bērns, kura dzīve bija atkarīga no viņas un kurš bija apvijis savas kalsnās roķeles viņai ap kaklu pilnīgā uzticībā. "Gan jau pietiks laika," Iza nodomāja, "iemācīt viņai labu uzvedību." Viņa jau bija sākusi domāt par bērnu kā par savējo.

Krebs grozījās tuvumā, kamēr Iza uz kāršrožu ziediem lēja verdošu ūdeni, un apsēdās blakus bērnam. Viņu interesēja šī svešiniece, un, tā kā sagatavošanās vakara rituālam vēl nebija pabeigta, viņš bija devies paskatīties, kā meitene atveseļojas. Viņi cieši lūkojās viens otrā - jaunā meitene un kroplais, rētām klātais vecais virs -, pētot viens otru ar vienlīdz lielu intensitāti. Krebs vēl nekad nebija atra­dies tik tuvu viņas tipa cilvēkam un vispār nebija redzējis nevienu no Citu bērniem. Meitene pat nebija zinājusi par tādu klana cilvēku eksistenci, kamēr vienu ritu pamodās viņu vidū, taču vairāk par viņu rases īpatnībām meiteni interesēja viņa sejas krunkainā āda. Savā ierobežotajā pieredzē viņa nekad nebija sastapusies ar tik atbaidoši rētotu seju. Impulsīvi, bērnam raksturīgās neapvaldītās reakcijas mudināta, viņa pasniedzās, lai pieskartos tā sejai, lai redzētu, vai rētas pieskaroties ir citādas.

Krebs bija pārsteigts, kad meitene viegli noglāstīja viņa seju. Ne­viens klana bērns nekad tā nebija pēc viņa sniedzies. Ari pieaugušie pēc viņa netiecās. Viņi vairījās no saskarsmes ar Moguru, it kā, tam pieskaroties, tie kaut kādā veidā varētu iemantot viņa kroplumu. Vie­nīgi Izai, kas ārstēja Krebu artrīta lēkmju laikā, kas ar katru ziemu viņam uzklupa aizvien nežēlīgāk, šķiet, nebija sirdsapziņas pārme­tumu šajā ziņā. Mogura nepareizi veidotais augums un neglītās rētas viņā neizsauca riebumu, tāpat kā burvja vara un stāvoklis neradīja bijību. Šis mazās meitenes maigais glāsts aizskāra kādu iekšējo stigu viņa vientuļajā, vecajā sirdī. Mogurs gribēja runāt ar viņu un kādu brīdi domāja, kā iesākt.

- Krebs, - viņš teica, norādot uz sevi.

Iza klusi vēroja, gaidot, kamēr ievilksies ziedu uzlējums. Viņa bija priecīga, ka Krebam interesēja meitene un ka viņa personiskais vārds nebija izteikts veltīgi.

- Krebs, - viņš atkārtoja, sitot sev pa krūtīm.

Bērns pielieca galvu, mēģinot saprast. Bija kaut kas, ko viņš gri­bēja, lai viņa dara. Krebs nosauca savu vārdu trešo reizi. Pēkšņi viņas seja apskaidrojās, viņa izslējās taisni un pasmaidīja.

- Grubs? - viņa atbildēja, veļot r skaņu, lai atdarinātu vīrieša teikto.

Vecais virs apstiprinoši pamāja; viņas sacītais skanēja ļoti līdzīgi. Tad viņš norādīja uz meiteni. Viņa viegli sarauca pieri, ne visai pār­liecināta, ko Krebs gribēja zināt. Viņš uzsita sev pa krūtīm, atkārtoja savu vārdu, pēc tam uzsita viņai pa krūtīm. Viņas platais, saprotošais smaids viņam izskatījās pēc grimases, un daudzzilbju vārds, kas vēlās pār meitenes lūpām, bija ne vien neatkārtojams, bet ari gandrīz nesa­protams. Viņš atkārtoja tās pašas kustības, pieliecies tuvāk, lai labāk dzirdētu. Viņa pateica savu vārdu.

- Ēi-rr, - viņš stostījās, papurināja galvu, pamēģināja vēlreiz. - Ēi- 11a, Ei-la? - Tas bija līdzīgākais, ko viņš spēja izveidot. Klanā nebija daudz tādu, kas būtu spējuši atdarināt šo vārdu tik tuvu dzirdētajam. Viņa staroja un sparīgi māja ar galvu no augšas uz leju. Tas nebija tieši tas, ko meitene bija teikusi, taču viņa to pieņēma, pat savā jau­najā prātā nojaušot, ka viņš nespēj izrunāt tās vārdu vēl labāk.

- Eila, - Krebs atkārtoja, cenšoties pierast pie skaņas.

- Kreb? - meitene teica, paraustot viņu aiz rokas, lai piesaistītu vīra uzmanību, tad norādīja uz sievieti.

- Iza, - Krebs teica, - Iza.

- Īlīz-sa, - viņa atkārtoja. Viņa bija sajūsmā par vārdu spēli. - Iza, Iza, - viņa atkārtoja, lūkojoties uz sievieti.

Iza svinīgi pamāja; vārda skaņas bija ļoti svarīgas. Viņa paliecās uz priekšu un uzsita pa meitenes krūtīm, kā to bija darījis Krebs, gaidot, lai tā vēlreiz izrunā savu vārdu. Meitene atkārtoja savu vārdu, bet Iza tikai kratīja galvu. Viņa nespēja veidot šo skaņu kombināciju, kura meitenei izdevās tik viegli. Bērns izskatījās apmulsis, tad, pametis acis uz Krebu, izrunāja savu vārdu, kā to bija darījis viņš.

- Iie-ghha? - sieviete mēģināja. Meitene papurināja galvu un izru­nāja to vēlreiz. - Iie-ja? - Iza mēģināja vēlreiz.

- Ei, Ei, nevis Ije, - teica Krebs. - Eeei-llla, - viņš atkārtoji pavisam lēni, lai Iza varētu saklausīt nepazīstamo skaņu kombināciju.

- Eei-lla, - sieviete uzmanīgi teica, pūloties atdarināt vārdu tā, kā to bija izrunājis Krebs.

Meitene pasmaidīja. Nebija svarīgi, ka vārda izruna nedaudz atšķī­rās; Iza tik ļoti bija pūlējusies izrunāt vārdu, ko viņai bija piešķīris Krebs, ka meitene to pieņēma kā savējo. Viņa tiem būs Eila. Spontāni viņa pasniedzās un apkampa sievieti.

Iza viņu maigi saspieda, tad atstūma nost. Viņai vajadzēs iemācīt šim bērnam, ka neklājas publiski izrādīt jūtas, tomēr sieviete jutās iepriecināta.

Eila nezināja, kur likties aiz prieka. Viņa bija jutusies tik vientuļa, tik izolēta šo svešo ļaužu vidū. Viņa tik ļoti bija centusies saprasties ar šo sievieti, kas par viņu rūpējās, un jutās tik ļoti vīlusies, kad visi viņas mēģinājumi izrādījās velti. Tas bija tikai sākums, tomēr mei­tenei vismaz bija vārds, kādā saukt šo sievieti, un vārds, kādā sauks viņu. Viņa pagriezās pret vīrieti, kas bija uzsācis šo sazināšanos. Tas vairs ne tuvu nelikās tik neglīts. Viņas prieks kūsāja pāri malām, meitene sajuta pret viņu siltumu, un, kā daudz reižu bija darījusi ar kādu citu vīrieti, ko atcerējās tikai pavisam neskaidri, mazā meitene aplika rokas ap kroplā vira kaklu, nolieca tā galvu uz leju un piespieda savu vaidziņu pie viņa.

Meitenes maiguma žests samulsināja vīru. Mogurs apspieda tiek­smi atbildēt ar to pašu. Tas būtu absolūti nepareizi, ja viņu redzētu apkampjam šo svešo būtni, nepiederošu pie cilts pavarda. Tomēr Krebs ļāva meitenei kādu bridi piespiest savu gludo, stingro vaidziņu pie viņa pinkainā vaiga, pirms maigi noņēma no kakla viņas rokas.

Krebs paņēma savus piederumus un, atspiedies uz tiem, piecē­lās kājās. Klibojot projām, viņš domāja par meiteni. "Man vajadzēs iemācīt viņu runāt, viņai būs jāiemācās sarunāties pareizi," viņš pie sevis noteica. "Galu galā - es nevaru uzticēt visu viņas izglītošanu sievietei." Lai gan viņš saprata, ka patiesībā gribēja kopā ar meiteni pavadīt vairāk laika. Pats to neapzinoties, Mogurs domāja par viņu kā par pastāvīgu klana locekli.

Ļaujot Izai ņemt līdzi svešo meiteni, Brūns nebija apsvēris tādu iespēju. Tā nebija tikai viņa kļūda, tā bija viņa rases neveiksme. Vado­nis nevarēja paredzēt, ka atradīs ievainotu bērnu, kas nepieder pie klana, un nevarēja uzminēt viņas pieņemšanas loģiskās sekas. Viņas dzīvība bija glābta; vienīgā alternatīva tam, lai ļautu viņai palikt kopā ar klanu, bija izraidīšana, lai meitene atkal klīstu viena. Viņa nespētu izdzīvot viena - tam nebija vajadzīgas paredzēšanas spējas, tas bija fakts. Lai viņu atkal nolemtu nāvei pēc tam, kad meitenes dzīvība bija izglābta, viņam būtu jāstrīdas ar Izu, kuras pusē, kaut ari viņai nebija personiskas varas, atradās vesela rinda grūti pieveicamu garu - un tagad vēl Krebs, Mogurs, kura varā bija izsaukt jebkuru un visus garus. Gari Bruņa uztverē bija ietekmīgs spēks, viņam nebija vēlēša­nās nonākt nesaskaņā ar tiem. Vadonim par attaisnojumu jāsaka, ka prātojumos par meiteni tieši tas viņu satrauca visvairāk. Viņš nebija spējis to formulēt, bet šī doma karājās gaisā. Brūns vēl to nezināja, bet viņa klans bija palielinājies līdz divdesmit vienam cilvēkam.

Kad zāļu sieva nākamajā rītā pārbaudīja Eilas kāju, tā bija labāka. Viņas kā speciālistes rūpju rezultātā iekaisums bija gandrīz izzudis, un četras paralēlās dziļās brūces bija aizvērušās un sākušas dzīt, lai gan rētas saglabāsies uz visiem laikiem. Iza nolēma, ka sautē­jošā komprese vairs nav nepieciešama, un sagatavoja bērnam vītola mizas tēju. Izcelta no guļamās ādas, Eila mēģināja stāvēt. Iza viņai palīdzēja un atbalstīja, kamēr meitene grīļodamās centās pārnest ķermeņa svaru uz kāju. Sāpēja, taču pēc dažiem uzmanīgiem soļiem viņa jau jutās labāk.

Izslējusies pilnā augumā, meitene šķita vēl slaidāka, nekā Iza bija iedomājusies. Viņai bija garas, izstīdzējušas un taisnas kājas ar mez­glainiem ceļgaliem. Iza sev jautāja, vai tās nav deformētas. Klana cilvēkiem kājas bija izliektas uz āru, tomēr, ja neskaita klibošanu, bērnam pārvietoties nebija nekādu problēmu. Droši vien taisnas kā­jas viņai ir normālas - tāpat kā zilas acis.

Klanam dodoties ceļā, zāļu sieva ietina meiteni ādā un pacēla sev uz gurna; viņas kāja vēl nebija pietiekami sadzijusi, lai soļotu lielus attālumus. Ik pa laikam dienas garumā Iza palaida meiteni zemē, lai kādu brīdi pasoļo pati. Meitene visu laiku kāri ēda, pēc ilgās badoša­nās cenšoties atgūties, un Iza jau šķita pamanām, ka meitene pieaug svarā. Viņa priecājās, ka laiku pa laikam var atbrīvoties no liekās nešļavas, jo īpaši tāpēc, ka ceļojums bija kļuvis grūtāks.

Plašā, līdzenā stepe palika klana ļaudīm aiz muguras, un dažas nākamās dienas tie pavadīja, šķērsojot kalnu paugurus, kas kļuva aizvien stāvāki. Viņi atradās kalnu pakājē, un mirdzošās ledus virsot­nes ar katru dienu tuvojās. Kalni bija klāti bieziem mežiem, nevis ar ziemeļu meža mūžzaļajiem kokiem, bet gan ar platlapu koku resna­jiem, zarainajiem stumbriem. Kļuva siltāks daudz straujāk, nekā tas šajā gadalaikā bija parasts, un par to Brūns brīnījās. Viri nomainīja savus apmetņus ar īsākām ādām, kas atsedza viņu kailos rumpjus. Sievietes neietērpās savā vasaras kārtā; nastas bija vieglāk nest, ieti­noties pilnīgi, lai mazinātu berzi.

Līdzenums vairs nepavisam neatgādināja auksto stepi, kas bija ieskāvusi viņu veco alu. Klanam soļojot pa ēnainajām, šaurajām iele­jām un pāri mērenās joslas biezo mežu zālainajiem pauguriem, Iza atklāja, ka aizvien vairāk un vairāk paļaujas uz to atmiņu sniegtajām zināšanām, kas bija senākas par pašas atmiņām. Starp ozoliem, diž­skābaržiem, valriekstiem, ābelēm un kļavām ar smagi brūnu mizu vīdēja vītoli, bija redzami bērzi, skābarži un apses ar savu lokano, līdzeno un plāno mizu un alkšņu un lazdu slaidais pamežs. Gaisā virmoja kāda asa smarža, kuru Iza uzreiz nevarēja pazīt un kura šķita atplūstam ar silto, maigo vēja plūsmu no dienvidiem. Spurdzes vēl bija pielipušas pie pilnībā salapojušajiem zariem. Maigi rozā un baltas ziedlapiņas planēja lejup - augļkoku un riekstkoku vēja nopūs­tās ziedlapiņas, rudens dāsnuma pirmās vēstneses.

Viņi lauzās cauri biezā meža krūmiem un vīteņaugiem un kāpe­lēja pa atsegtām virsmām. Klinšu izbīdījumos pavērās krāšņas kalnu nogāzes neskaitāmās zaļās krāsas niansēs. Viņiem kāpjot augstāk, atkal parādījās priedes sulīgais zaļums kopā ar sudrabotām skujām. Vēl augstāk ik pa brīdim bija sastopama zilganā egle. Skujkoku tum­šākās krāsas jaucās kopā ar platlapu koku un laimu [2] suligi zaļajiem pamattoņiem un dažādo sīklapu sugu bāli zaļganajām nokrāsām. Sūnu un zāles toņi papildināja sulīgā pameža un nelielo augu krāšņo mozaiku, sākot no zaķskābenes - āboliņam līdzīgas meža skābenes - un beidzot ar sīkiem stādiņiem, kas bija piekļāvušies kailajām klinšu virsmām. Mežs bija piebērts ar ziedošām savvaļas puķēm, baltām tril- lijām, dzeltenām vijolītēm, rožsārtām vilkābelēm, turpretī dzeltenīgi baltās narcises un zilās un dzeltenās genciānas bija vairāk redzamas augstākajās pļavās. Dažās stipri noēnotās vietās vēl lepni slēja savas galviņas pēdējie dzeltenie, baltie un purpursārtie krokusi, palēnām vīstot, lai drīz vien ziedētu par jaunu.

Klans apstājās atpūsties, sasniedzis kādas stāvas nogāzes virsotni. Lejā mežiem klātās kalnu pakājes panorāma strauji izbeidzās stepē, kas sniedzās līdz pat horizontam. No šis izdevīgās pozīcijas tālumā varēja saskatīt vairākus ganāmpulkus graužam garo zāli, kura jau sāka krāsoties vasaras zeltainajā toni. Mednieki, kas pārvietojas ātri un viegli, ar smagām nastām apkrauto sieviešu nekavēti, varēja sev izvēlēties kādu no lielās medījumu daudzveidības un pavisam viegli sasniegt stepi, kamēr rīts vēl nebija ne pusē. Pret austrumiem debesis pāri plašajai stepei bija skaidras, bet tālumā no dienvidiem strauji savilkās negaisa mākoņi. Ja tie pletīsies plašumā, augsto kalnu grēda ziemeļos liks mākoņiem uzgāzt klanam savu slapjo nesumu.

Brūnam un viņa vīriem pašlaik notika sanāksme vietā, kur viņus vairs nedzirdēja sievietes un bērni, taču satrauktie, drūmie skatieni un roku žesti neļāva šaubīties par sarunu iemeslu. Viņi centās izlemt, vai negriezties atpakaļ. Vieta bija nepazīstama, bet vēl svarīgāk bija tas, ka viņi aizvirzījās pārāk tālu projām no stepes. Lai gan mežiem klātajās kalnu pakājēs bieži pavīdēja dzīvnieki, tas nebija nekas salī­dzinājumā ar milzīgajiem ganāmpulkiem, kas pārtika no zālaino līdzenumu leknās barības. Dzīvniekus bija izdevigāk medīt atklātā vietā, vieglāk ieraudzīt bez meža aizsega, kas tos apslēpa, aizsega, kas padarīja neredzamus arī to četrkājainos medniekus. Līdzenuma dzīvnieki bija sabiedriskāki, tiem bija tendence pulcēties lielos baros, nevis turēties pa vienam vai atsevišķās dzimtās, kā to darīja meža zvēri.

Iza minēja, ka viņiem, iespējams, būs jāgriežas atpakaļ, padarot visu smago kāpšanu stāvajos kalnos veltīgu. Savelkošies mākoņi un draudošais lietus pārsvieda drūmu, tumšu pārsegu nomāktajiem ceļotājiem. Gaidot Iza palaida Eilu zemē un atbrīvojās no sava smagā nesamā. Bērns, priecīgs par brīvību, ko viņam sniedza dzīstošā kāja, ticis vaļā no sievietes sāna, aizklīda projām. Iza pamanīja, kā mei­tene izzūd no redzesloka aiz izvirzīta klints izciļņa tieši priekšā. Viņa negribēja, lai bērns aizmaldītos par tālu. Sanāksme varēja beigties jebkurā brīdī, un Brūnam nepatiks, ja meitenes dēļ aizkavētos ceļa turpinājums. Iza devās tai pakaļ un, pagriezusies gar izcilni, ierau­dzīja bērnu, bet tas, ko viņa redzēja aiz meitenes, lika viņas sirdij sisties straujāk.

Iza pagriezās un steidzās atpakaļ, pamezdama steidzīgus skatie­nus pār plecu. Viņa neuzdrošinājās pārtraukt Bruņu un vīrus un nepa­cietīgi gaidīja, kad sapulce beigsies. Brūns viņu pamanīja un, lai gan to neizrādīja, zināja, ka sievieti kaut kas satrauc. Tikko vīri izklīda, Iza piesteidzās pie Bruņa, apsēdās viņa priekšā un lūkojās uz zemi - šis stāvoklis nozīmēja, ka viņa vēlas ar to runāt. Viņš varēja to uzklausīt vai neuzklausīt; tā bija viņa izvēle. Ja viņš būtu Izu ignorējis, viņai nebūtu ļauts izstāstīt, kas tai bija zināms.

Brūns minēja, ko viņa grib teikt. Viņš bija pamanījis meiteni pētām apkārtni - nebija gandrīz nekā saistībā ar šo klanu, kas viņam paslī­dētu garām neievērots, - bet vadonim bija jārisina steidzamākas lietas. "Tas droši vien ir saistīts ar to meiteni," Brūns dusmīgs nodo­māja, un viņam gribējās ignorēt Izas lūgumu. Neatkarīgi no tā, ko teica Mogurs, viņam nepatika, ka meitene ceļo kopā ar klanu. Pacēlis skatienu, Brūns ieraudzīja, ka burvis viņu vēro, un centās uzminēt, ko gan vienacis varētu domāt, tomēr neizteiksmīgajā sejā nespēja neko izlasīt.

Vadonis atkal palūkojās uz sievieti, kas sēdēja viņam pie kājām; sievietes saspringtais izskats nodeva viņas satraukumu. "Viņa patiesi ir uztraukusies," viņš nodomāja. Brūns nebija bezjūtīgs cilvēks, un viņš augstu vērtēja savu ciltsmāsu. Kaut ari viņai bija bijušas problēmas ar savu partneri, Iza vienmēr uzvedās labi. Viņa bija kā piemērs pārējām sievietēm un reti kad traucēja vadoni ar nenozī­mīgiem lūgumiem. Varbūt viņam vajadzētu ļaut zāļu sievai runāt; viņam jau nebija jāreaģē uz tās lūgumu. Brūns noliecās un viegli uzsita sievietei pa plecu.

Izas elpa no pieskāriena eksplodēja; viņa pat nemanīja, ka bija to aizturējusi. Brūns ļaus viņai runāt! Brūns tik ilgi bija domājis, ka Iza bija pārliecināta - viņš to neuzklausīs. Iza piecēlās un, norādījusi izciļņa virzienā, pateica vienu vienīgu vārdu: - Ala!

Brūns apsviedās uz papēža un soļoja uz klints kori. Kad vadonis pagriezās gar izvirzīto izcilni, viņu apstādināja priekšā ieraudzītais. Sajūsma izplūda cauri viņa dzīslām. Ala! Un vēl kāda ala! No paša pirmā brīža, kad viņš to ieraudzīja, Brūns zināja, ka tā ir ala, kuru meklēja, taču centās apvaldīt emocijas, lai kontrolētu savas augošās cerības. Ar apzinātu rūpību viņš kārtīgi un smalki nopētīja alu un tās apkārtni. Vadoņa koncentrēšanās bija tik spēcīga, ka viņš gandrīz nepamanīja mazo meiteni.

Pat atrodoties dažu simtu jardu attālumā, nelīdzenā trisstūrveida mute, izveidojusies pelēki brūnā kalnu klintī, bija pietiekami liela, lai solītu vairāk nekā piemērotu telpu, kur izmitināt viņa klanu. Ieeja bija vērsta uz dienvidiem, saules apspīdēta lielāko dienas daļu. It kā apstiprinot šo faktu, saules stars, atradis spraudziņu māko­ņos virs galvas, apspīdēja alas plašās priekšējās terases sarkanīgo zemi. Brūns izstaigāja apkārtni, veicot ātru izpēti. Liela krauja zie­meļos un līdzīga dienvidaustrumos piedāvāja aizsardzibu no vējiem. "Tuvumā ir ūdens," viņš nodomāja, ieraugot lēzenās nogāzes pakājē alas rietumu pusē plūstošo upi, kas bija vēl viens pozitīvs punkts viņa prātā topošajā sarakstā. Tā bija visādā ziņā visdaudzsološākā vieta no visām, ko viņš bija redzējis. Vadonis pamāja Grodam un Krebam, apspiežot savu entuziasmu, kamēr gaidīja tos pievienojamies, lai izpētītu alu pamatīgāk.

Abi vīri steidzās pie vadoņa, tiem sekoja Iza, kas gāja meklēt Eilu. Ari viņa cītīgāk aplūkoja alu un apmierināta pamāja ar galvu, pirms kopā ar bērnu atgriezās pie ļaužu pulciņa, kas satraukti žestikulēja. Bruņa apslāpētās emocijas runāja pašas par sevi. Ļaudis zināja, ka ir atrasta ala, un viņi zināja, ka, pēc Bruņa domām, viņiem ir labas izredzes. Izspraukušies cauri apmākušos debesu drūmajai tumsai, spožie saules stari, šķiet, uzlādēja atmosfēru ar cerībām, kas sasaucās ar satraukti gaidošā klana noskaņojumu.

Brūns un Grods satvēra šķēpus, visiem trim vīriem tuvojoties alai. Viņi nemanīja cilvēku pazīmes, taču tā nebija garantija, ka ala ir neapdzīvota. Putni laidelējās iekšā un ārā no lielās ieejas un čivinā­dami un vidžinādami piķēja un riņķoja ap to. "Putni ir laba zīme," Mogurs domāja. Uzmanīgi virzoties tuvāk, viņi turējās ciešāk pie alas ārsienām, un Brūns un Grods rūpīgi aplūkoja, vai nebūs svaigas pēdas un izkārnījumi. Vissvaigākie bija dažas dienas veci. Kāda zvēra pēdas un lielu zobu nospiedumi uz smagiem kāju kauliem, kurus salau­zuši vareni žokļi, runāja paši par sevi: kā īslaicīgu patvērumu alu bija izmantojis hiēnu pulciņš. Plēsīgie gaļēdāji bija uzbrukuši vecam, pamestam briedim un aizvilkuši tā rumpi uz alu, lai bez steigas un nosacītā drošībā pabeigtu maltīti.

Vienā malā, netālu no ieejas rietumu gala, apslēpts vīteņaugu un krūmu biezoknī, iedobē ieplūda strautiņš; no tā neliela urdziņa trīsu­ļoja lejup pa nogāzi uz upi. Kamēr pārējie gaidīja, Brūns gāja nelielu gabalu augšup pa stāvo, nelīdzeno, noaugušo alas pusi līdz strautiņa iztekai klintī. Burbuļojošais ūdens tieši no iztekas bija svaigs un tīrs. Brūns pieskaitīja avotiņu pie vietas labumiem un devās atpakaļ pie pārējiem. Vieta bija laba, bet lēmums bija meklējams alā. Divi med­nieki un kroplais burvis gatavojās doties iekšā lielajā, tumšajā ejā.

Atgriezušies pie austrumu gala, viri palūkojās uz trīsstūrveida ieejas virsotni augstu virs galvas un iegāja kalna atverē. Sasprindzi­nājuši visas sajūtas, viņi nesteidzīgi devās tālāk, turoties cieši pie alas sienām. Kad acis pierada pie krēslas, viņi izbrīnā lūkojās apkārt. Augsti, velvēti, kupolveidīgi griesti un milzīga telpa, pietiekami plaša vairākkārt lielākam cilvēku skaitam, nekā bija viņi. Izlūki virzījās tālāk gar raupjo klints sienu, meklējot vēl kādu caurumu, kas vestu uz dziļākām iedobēm. Alas dibenā no sienas sūcās vēl viens strautiņš, veidojot nelielu, tumšu avotiņu, kas izsīka sausajā, netīrajā zemē mazu gabaliņu tālāk. Tūliņ aiz avota alas siena strauji pagriezās atpa­kaļ uz ieeju. Ejot atpakaļ gar rietumu sienu, pakāpeniski pieaugošajā gaismā viņi ieraudzīja tumšu spraugu, ko ieskāva blāvi pelēka klints. Pēc Bruņa signāla Krebs pārstāja šļūkāt, bet Grods un vadonis tuvojās plaisai un ielūkojās tajā: Viņi redzēja vienīgi tumsu.

- Grod! - Brūns komandēja un parādīja žestu, kas apzīmēja viņa vajadzību. Otrais vīrs pēc stāvokļa klanā izmetās ārā, tikmēr Brūns un Krebs saspringti gaidīja. Grods uzmanīgi nopētīja tuvumā esošos augus, tad metās uz vietu, kur auga neliela sudrabegle. Cieti, bez­veidīgi sveķu pikuči, izdalījušies no koka, veidoja spīdīgus ielāpus uz to stumbra. Grods atlauza mizu; svaigas, lipīgas sulas pilieni pie­pildīja balto rētu, kas bija palikusi uz koka stumbra. Viņš nolauza sausos, sakaltušos zarus, kas vēl turējās zem dzīvajiem, ar zaļām skujām noaugušajiem zariem, tad izvilka nelielu akmens cirvi no sava apmetņa ieloces, nocirta zaļu zaru un veikli to nolobīja. Virs aptina sveķiem klāto mizu un sausos zarus ar cietu zāli līdz pat zaļā zara galam un, uzmanīgi izvilcis kvēlojošo ogli no sumbra raga pie jostas, turēja to zem mizas un sāka pūst. Drīz vien ar liesmojošu lāpu rokā viņš skriešus devās atpakaļ alā.

Grodam nesot gaismekli augstu virs galvas un Brūnam, kas gāja pa priekšu, turot gatavībā savu rungu, abi vīri iegāja tumšajā spraugā. Viņi klusi lavījās pa šauro eju uz priekšu, kas pēc dažiem soļiem pēkšņi pagriezās atpakaļ uz alas dibenu, un tūliņ aiz pagrieziena atklājās otra ala. Telpa, daudz mazāka par lielo alu, bija gandrīz apaļa, un, sakrauta pret dibensienu, trīcošajā lāpas gaismā spīdēja baltu kaulu kaudze. Brūns pagāja tuvāk, lai labāk varētu to apska­tīt, un viņa acis iepletās. Viņš centās savaldīties, pamāja Grodam, un abi ātri devās ārā. Mogurs satraukts gaidīja, smagi atspiedies uz saviem piederumiem. Brūnam un Grodam iznākot no ejas, burvis bija pārsteigts. Brūns reti kad bija tik uzbudināts. Paklausot mājienam, Mogurs sekoja abiem vīriem, kas devās atpakaļ tumšajā ejā. Grods turēja lāpu paceltu, kamēr tie bija sasnieguši nelielo telpu. Mogurs samiedza acis, ieraugot kaulu kaudzi. Viņš piesteidzās tai klāt, pie­derumi grabēdami atsitās pret zemi, viņam nometoties uz ceļiem. Rakņājoties kaulu kaudzē, burvis ieraudzīja lielu, iegarenu priekš­metu un, pagrūdis malā pārējos kaulus, pacēla galvaskausu.

Nebija nekādu šaubu. Galvaskausa priekšējās daļas augstais izlie­kums sakrita ar to, kuru Mogurs glabāja savā apmetnī. Viņš apsēdās, pacēla milzīgo galvaskausu acu līmenī un ar bijību neticīgi ielūkojās tumšajos acu caurumos. Lielais Lācis bija dzīvojis šajā alā. Spriežot pēc kaulu skaita, alu lāči bija šeit pavadījuši daudzas ziemas. Tagad Mogurs saprata Bruņa sajūsmu. Tā bija labākā no visām iespējamām zīmēm. Ala bijusi Lielā Alu Lāča mājvieta. Klinšu alas sienas bija pie­sūkušās ar milzīgā radījuma būtību, kuru klans pielūdza vairāk par visiem, godāja vairāk par visiem. Veiksme un izdošanās bija nodroši­nāta klanam, kas te dzīvos. Spriežot pēc kaulu vecuma, bija skaidrs, ka ala nav apdzīvota jau gadiem ilgi un gaida, lai viņi to atrastu.

Ala bija pati pilnība: labā vietā, plaša, ar slepenajiem rituāliem noderīgu papildu telpu, kuru var izmantot gan ziemā, gan vasarā; te bija blakustelpa, no kuras dvesmotu klana garīgās dzīves pārdabiskā noslēpumainība. Mogurs jau iztēlojās rituālus. ŠI nelielā telpa būs viņa pasaule. Viņu meklējumi bija beigušies, klans bija atradis mājas - ar nosacījumu, ka pirmās medības būs veiksmīgas.

Trim viriem iznākot no alas, spīdēja saule, mākoņi strauji atkā­pās, skarbā austrumu vēja izdzenāti. Brūns to uztvēra kā labu zīmi. Nebūtu nozīmes ari tad, ja mākoņus sašķeltu lietusgāzes ar zibeni un pērkonu; ari to viņš būtu uztvēris kā labu zīmi. Nekas nespētu mazi­nāt viņa pacilātību vai izkliedēt apmierinātību. Brūns stāvēja uz tera­ses alas priekšā un aplūkoja ainavu, kas pavērās no tās ieejas. Tieši priekšā, spraugā, ko veidoja divi kalni, bija redzams plašs, vizuļojošs ūdens klājiens. Vadonis nebija iedomājies, ka viņi ir pienākuši tam tik tuvu, un tas izraisīja atmiņas, kas ļāva uzminēt ātri pieaugošās temperatūras un neparastās veģetācijas mīklu.

Ala atradās kalnu grēdas pakājē kādas pussalas dienvidu galā - kontinenta vidusdaļā. Pussala līdz pusei bija iestiepusies iekšzemes jūrā un divās vietās - savienota ar sauszemi. Viens savienojums bija plata josla ziemeļu virzienā, bet šaura sāls purva strēle sasaistīja ar augstu, kalnainu teritoriju austrumos. Sāls purvs kalpoja ari kā dūk­snaina kanāla izeja uz mazāku iekšzemes jūru salas ziemeļaustrumu galā.

Kalni sargāja krasta joslu no dzestrā ziemas aukstuma un skar­bajiem vējiem, ko izraisīja kontinentālais šļūdonis ziemeļos. Jūras vēji, kurus apvaldīja neaizsalstošie ūdeņi, aizsargātajā dienvidu galā izveidoja šauru mēreno joslu un nodrošināja pietiekamu mitrumu un siltumu biezajam platlapu cietkoku mežam, kas bija sastopams reģionos ar zemu temperatūru.

Ala atradās ideālā vietā; te bija apvienots labākais no abām pasau­lēm. Temperatūra šķita augstāka nekā tuvākajā apkārtnē, te atradās pietiekami daudz koku, ar ko nodrošināt malku siltuma uzturēšanai aukstajos ziemas mēnešos. Pa rokai bija liela jūra, pilna ar zivīm un jūraszālēm, un klintis gar krastu kalpoja par ligzdošanas un olu dēša­nas vietu jūras putniem. Mērenajam klimatam raksturīgais mežs bija paradīze augļu, riekstu, ogu, sēklu, dārzeņu un zaļumu lasītājiem. No strautiņiem un upēm bija viegli iegūstams saldūdens. Taču pats svarīgākais - varēja ātri sasniegt atklāto stepi, kuras plašajās pļavās ganījās milzīgi lielu dzīvnieku ganāmpulki, kas nodrošinās ne vien gaļu, bet ari apģērbu un darbarīkus. Nelielais mednieku-vācēju klans pārtika no tā, ko deva zeme, un šī zeme bija bezgala bagāta.

Brūns nejuta zemi zem kājām, steidzoties atpakaļ pie gaidoša­jiem klana ļaudīm. Viņš nespēja iedomāties vēl ideālāku alu. "Gari ir atgriezušies," viņš nodomāja. "Varbūt viņi mūs vispār nebija pame­tuši, varbūt viņi tikai gribēja, lai mēs pārvietojamies uz šo lielāko, skaistāko alu. Protams! Tā tas ir! Tiem bija apnikusi vecā ala, tie gribēja jaunas mājas, tāpēc izsauca zemestrīci, lai mēs to pamestu. Droši vien cilvēki, kuri gāja bojā, bija vajadzīgi garu pasaulei; un, lai atlīdzinātu par to, viņi mūs atveda uz šo jauno alu. Viņi noteikti mani pārbaudīja, pārbaudīja, kāds es esmu vadonis. Tāpēc es nevarēju izlemt, vai mums vajadzētu griezties atpakaļ." Brūns priecājās, ka viņš kā vadonis nebija novērtēts par nederīgu. Ja tas nebūtu pavisam nepiedienīgi, viņš būtu meties skriet, lai pavēstītu ziņu pārējiem.

Kad visi trīs vīri parādījās redzeslokā, nebija nekādas vajadzības kādam stāstīt, ka ceļojums ir beidzies. Viņi saprata. No gaidītājiem vienīgi Iza un Eila bija redzējušas alu, un vienīgi Iza to spēja novēr­tēt; viņa bija droša, ka Brūns alu gribēs. "Tagad viņš nevarēs likt Eilai aiziet," Iza domāja. "Ja nebūtu viņas, Brūns būtu pagriezies atpakaļ, pirms vēl mēs būtu to atradušas. Eilas totēmam jābūt varenam un ari panākumus nesošam. Viņa mums pat nesīs veiksmi." Iza paskatījās uz mazo meiteni sev blakus, nedomājot par satraukumu, ko tā bija izraisījusi. "Bet, ja viņai ir tāda veiksme, kāpēc meitene bija pazaudē­jusi savus ļaudis?" Iza pakratīja galvu. "Garu ceļi nav izdibināmi."

Brūns arī lūkojās uz bērnu. Ieraudzījis Izu un meiteni, viņš atcerē­jās, ka tieši Iza bija tā, kas viņam pastāstīja par alu, bet viņa to nekad nebūtu ieraudzījusi, ja nebūtu gājusi meklēt Eilu. Vadonis bija neap­mierināts, kad ieraudzīja bērnu vienu pašu aizklīstam projām; viņš bija visiem licis gaidīt. Tomēr, ja viņa nebūtu bijusi tik nepaklausīga, viņš nebūtu atradis alu. Kāpēc gariem vajadzēja viņu turp aizvest pirmo? Moguram bija taisnība, viņam vienmēr bija taisnība - garus nesaniknoja Izas līdzjūtība, nesatrauca tas, ka Eila atradās kopā ar viņiem. Tad jau drīzāk tie bija viņai labvēlīgi.

Brūns pameta acis uz kroplo vīru, kuram vajadzēja kļūt par vadoni viņa vietā. "Mums ir laimējies, ka mans brālis ir mūsu mogurs. Sa­vādi," viņš prātoja, "es jau ilgu laiku esmu domājis par viņu kā par moguru, kopš bijām bērni." Brūns mēdza domāt par Krebu kā par savu brāli, kad bija jauns un izmisīgi centās apgūt paškontroli, kas bija nepieciešama klana vīrietim, jo sevišķi tam, kuram bija jākļūst par vadoni. Viņa vecākais brālis bija izcīnījis pats savu ciņu pret sāpēm un izsmieklu, tāpēc ka nespēja medīt, un viņš, šķiet, saprata Bruņu, kad tam bija smagi. Kroplā vīra maigajam skatienam pat to­reiz bija nomierinošs rezultāts, un Brūns vienmēr jutās labāk, kad Krebs apsēdās viņam blakus un mierināja ar savu kluso izpratni.

Visi vienai sievietei dzimušie bērni skaitījās brāļi un māsas, tomēr tikai viena dzimuma bērni uzrunāja cits citu intīmajā brāļa vai māsas vārdā - un arī vienīgi tad, kad bija mazi vai īpaši retos tuvības mirk­ļos. Vīriešiem nebija māsu, tāpat kā sievietēm nebija brāļu. Krebs bija Bruņa ciltsbrālis un brālis; Iza bija vienīgi ciltsmāsa, un viņai nebija māsu.

Bija laiks, kad Brūnam bija žēl Kreba, bet cieņā pret šī vīra zinā­šanām un spēku viņa ciešanas jau sen bija aizmirstas. Vadonis bija gandrīz vispār pārstājis uzlūkot to kā vīru, vienīgi kā lielo burvi, kura viedo padomu viņš bieži meklēja. Brūns nedomāja, ka tā brālis jelkad nožēloja, ka nav vadonis, bet reizēm viņš prātoja par to, vai krop­lis kādreiz nožēlo, ka viņam nav sievietes un savu bērnu. Sievietes reizēm varēja būt kaitinošas, tomēr viņas bieži piedeva siltumu un mīlīgumu vīra pavardam. Krebam nekad nebija bijusi sieviete, viņš nekad neiemācījās medīt, nepazina normāla vīrieša dzīves priekus un pienākumus, bet viņš bija mogurs, īpašs Mogurs.

Brūns neko nezināja par maģiju un maz ko saprata no gariem, taču viņš bija vadonis un viņa sieviete bija devusi dzīvību jaukam zēnam. Viņš staroja labpatikā, domādams par Broudu, zēnu, kuru viņš mācīja, lai tas kādu dienu ieņemtu viņa vietu. "Es ņemšu viņu līdzi nākamajās medībās," Brūns pēkšņi izlēma, "medībās par godu alas svētkiem. Tās būs medības viņa vīrišķības apliecinājumam. Ja viņš nogalinās savu pirmo zvēru, mēs varēsim iekļaut alas ceremonijā arī rituālu zēna uzņemšanai vīru kārtā. Tas gan ļaus Ebrai būt lepnai! Brouds ir pietiekami vecs, un viņš ir stiprs un drosmīgs. Reizēm mazliet par stūrgalvīgu, taču viņš mācās apvaldīt savu temperamentu." Brūnam bija vajadzīgs vēl viens mednieks. Tagad, kad klans bija atradis alu, viņiem priekšā bija daudz darba, lai sagatavotos nākamajai ziemai. "Zēnam ir gandrīz divpadsmit gadu, vairāk nekā pietiekami, lai to uzņemtu vīru kārtā. Brouds vēlāk varēs dalīties ar savām atmiņām par pirmo reizi jaunajā alā," Brūns prātoja. "Tās būs īpaši labas; Iza pagatavos dzērienu."

"Iza! Ko lai es daru ar Izu? Un ar to meiteni? Iza jau viņai ir pie­ķērusies, lai cik tā būtu dīvaina. Droši vien tāpēc, ka sievietei tik ilgi nebija bērnu. Bet drīz viņai būs pašai savs, taču tagad viņai nav neviena vīra, kas par viņu gādātu. Ar to meiteni Izai tagad būs jārūpē­jas par diviem bērniem. Sieviete vairs nav jauna, bet viņa ir grūta, un viņai ir maģija un stāvoklis, kas vīrietim nestu cieņu. Varbūt kāds no medniekiem izvēlētos viņu par otro sievieti, ja nebūtu tās svešās. Tās svešās, kuru mīl gari. Es tiešām varu tos saniknot, ja tagad meiteni aizraidīšu. Viņi atkal var likt zemei drebēt." Brūns noskurinājās.

"Es zinu, ka Iza grib viņai palīdzēt, un viņa man pastāstīja par alu. Iza ir pelnījusi, ka viņu par to ciena, bet tas nedrīkst būt acīm redzami. Ja es ļaušu viņai meiteni paturēt, tā viņai būs cieņas izrādī­šana, taču meitene nepieder pie klana. Vai klana gari viņu pieņems? Viņai pat nav totēma; kā lai atļauj viņai palikt pie mums, ja viņai nav totēma? Gari! Es nesaprotu garus!"

- Kreb, - Brūns sauca. Burvis pagriezās, izdzirdis skaņu un pār­steigts, ka dzird Bruņu uzrunājam viņu vārdā. Krebs klibojot steidzās pie vadoņa, kad tas rādija, ka vēlas ar viņu runāt zem četrām acīm.

- Tā meitene, tā, ko Iza pacēla, tu zini, ka viņa nepieder pie klana, Mogur, - Brūns iesāka, nezinot, kā labāk izteikties. Krebs gaidīja. - Tu biji tas, kurš teica, ka man jāļauj Lielajam Lācim izlemt, vai viņai jādzīvo. Nu izskatās, ka viņš to ir izdarījis, bet ko mēs tagad iesāksim ar viņu? Viņa nepieder pie klana. Viņai nav totēma. Mūsu totēmi nepieļaus pat to, ka rituāla laikā kāds no cita klana piedalās alas sagatavošanā; tas tiek atļauts vienīgi tiem, kuru gari dzīvos alā. Viņa ir tik jauna, viņa neizdzīvos viena pati, un tu jau zini, ka Iza grib viņu paturēt, bet kā būs ar alas rituālu?

Krebs jau bija gaidījis tieši šādu sākumu, viņš bija sagatavojies.

- Bērnam ir totēms, Brun, stiprs totēms. Mēs tikai nezinām, kas tas ir. Viņai uzbruka alu lauva, tomēr viss, ko viņa var parādīt kā pie­rādījumu tam, ir dažas skrambas.

- Alu lauva! Tikai daži mednieki tiktu sveikā tik viegli.

-Jā, un viņa ilgu laiku klejoja viena pati, viņa bija tuvu bada nāvei, tomēr nenomira, viņa tika nolikta mūsu ceļā, lai Iza to atrastu. Un neaizmirsti, Brun, - tu to neaizliedzi. Bērns ir par jaunu šādam sma­gam pārdzīvojumam, - Mogurs turpināja, - bet es domāju, ka viņas totēms viņu pārbauda, lai redzētu, ko tā ir vērta. Viņas totēms ir ne tik vien spēcīgs, tas ir arī veiksmi nesošs. Mēs visi varētu dalīties ar viņu šajā veiksmē, varbūt mēs jau to darām.

- Vai tu domā alu?

- Tā tika parādīta vispirms viņai. Mēs bijām gatavi doties atpakaļ; tu mūs pievedi tik tuvu, Brun…

- Mani vadīja gari, Mogur. Viņi vēlējās jaunu mājvietu.

-Jā, protams, tie tevi vadīja, tomēr viņi parādīja alu vispirms mei­tenei. Es ilgi domāju, Brun. Mums ir divi mazuļi, kuri nezina, kas ir viņu totēmi. Man nebija laika; svarīgāk bija sameklēt jaunu alu. Es domāju - mums jāiekļauj šo mazuļu totēmu ceremonija alas iesvētī­šanā. Tas viņiem nesīs veiksmi un iepriecinās viņu mātes.

- Kāds tam sakars ar meiteni?

- Kad es meditēšu par abu mazuļu totēmiem, es lūgšu arī viņas totēmu. Ja tas man parādīsies, mēs varēsim meiteni iekļaut ceremo­nijā. Tas neprasīs no viņas daudz, un mēs varēsim pie viena viņu uzņemt klanā. Tad viņas palikšana neradīs nekādas problēmas.

- Uzņemt viņu klanā! Viņa nepieder pie klana, viņa ir piedzimusi pie Citiem. Kurš te runā par viņas uzņemšanu klanā? To nevar pieļaut, Lielajam Lācim tas nepatiktu. Tas nekad agrāk nav darīts! - Brūns protestēja. - Es nebiju domājis, ka viņai jākļūst par vienu no mums, es vienīgi prātoju, vai gari atļautu meitenei dzīvot pie mums, līdz viņa kļūs vecāka.

- Iza izglāba viņai dzīvību, Brun, tagad viņa nes daļu meitenes gara, kas to padara par daļu no klana. Meitene gandrīz aizgāja viņā saulē, bet tagad viņa ir dzīva. Tas ir gandrīz tas pats, kas būt piedzi­mušam no jauna, būt piedzimušam klanā. - Krebs redzēja, kā vadoņa žoklis gremoja pasniegto domu, un steidzās turpināt, kamēr Brūns paspēja kaut ko iebilst.

- Viena klana ļaudis var apvienoties ar citu klanu, Brun. Tur nav nekā neparasta. Reiz bija laiks, kad daudzu klanu jaunieši apvienojās, lai izveidotu jaunu klanu. Atceries: vai pēdējā klanu Sapulcē divi mazi klani nenolēma apvienoties vienā? Abu skaits turpināja samazināties, nedzima pietiekami daudz bērnu, bet no tiem, kas piedzima, pārāk maz nodzīvoja ilgāk par gadu. Uzņemt kādu klanā nav nekas jauns, - Krebs prātoja.

- Tiesa, dažreiz viena klana ļaudis pievienojās citiem, bet tā mei­tene nav no klana. Tu pat nezini, vai viņas totēma gars ar tevi sarunā­sies, Mogur; un, ja tomēr sarunāsies, kā tu zināsi, vai saproti viņu? Es pat nevaru saprast meiteni! Vai tu patiesi domā, ka spēsi to izdarīt? Atklāt viņas totēmu?

- Es varu tikai mēģināt. Es lūgšu, lai Lielais Lācis man palīdz. Gariem ir pašiem sava valoda, Brun. Ja viņai ir lemts mums pievie­noties, totēms, kas viņu aizsargā, liks sevi saprast.

Brūns kādu bridi domāja. - Tomēr, pat ja tu spēsi atklāt viņas totēmu, kurš mednieks viņu gribēs? Iza un viņas mazulis jau būs pie­tiekami liela nasta, un mums nemaz nav tik daudz mednieku. Zemes­trīcē mēs zaudējām ne tikai Izas viru. Groda sievas dēls tika nogali­nāts, un viņš bija jauns un spēcīgs mednieks. Agas virs ir aizgājis, un viņai ir divi bērni, un viņas māte ari dzīvoja pie viņu ugunskura. - Sāpju atspulgs iezagās vadoņa acis, domājot par mirušajiem.

- Un Oga, - Brūns turpināja. - Vispirms nobadīja viņas mātes viru, un tūliņ pēc tam alas iegruvumā gāja bojā meitenes māte. Es jau teicu Ebrai, lai ņem to meiteni pie mums. Oga ir jau gandrīz sieviete. Kad viņa būs pietiekami pieaugusi, es domāju, ka izdošu viņu Broudam, viņš būs priecīgs, - Brūns prātoja, uz brīdi novirzījies no sarunas, domājot par saviem pārējiem pienākumiem. - Atlikušajiem vīriem ir pietiekami daudz nastu jau bez tās meitenes, Mogur. Ja viņu uzņemšu klanā, kam lai atdodu Izu?

- Kam tu atdosi zāļu sievu, kad meitene būs pietiekami liela, lai varētu aiziet no mums, Brun? - vienacis virs jautāja. Brūns jutās ne­ērti, bet Krebs turpināja, iekams Brūns bija paspējis atbildēt. - Nav vajadzības apgrūtināt kādu mednieku ar Izu vai bērnu, Brun. Es gā­dāšu par viņām.

-Tu!

- Kāpēc ne? Viņas ir sievietes. Zēnu, ko apmācīt, nav, vismaz pagai­dām nav. Vai man nepienākas mogura tiesa no katra medījuma? Es nekad neesmu prasījis visu, man nav bijusi vajadzība, taču es to varu darīt. Vai nebūtu vieglāk, ja visi mednieki man dotu visu tiesu, kas moguram pienākas, nekā uzlikt visu smagumu vienam medniekam? Tā es varētu nodrošināt Izu un meiteni. Es jau tāpat gribēju runāt ar tevi par savu pavarda vietu, kad atradām jauno alu, lai apgādātu Izu, ja vien viņu negrib kāds cits vīrs. Esmu dalījis ugunskuru ar savu ciltsmāsu jau daudzus gadus; man būs grūti kaut ko mainīt pēc tik ilga laika. Turklāt Iza palīdz man tikt galā ar artrītu. Ja viņas bērns būs meitene, es pieņemšu arī to. Ja tas būs zēns, nu… tad mēs varēsim uztraukties.

Brūns pārcilāja prātā šādu domu. "Jā, kāpēc ne? Tā būs vieglāk visiem. Bet kāpēc Krebs to grib darīt? Iza rūpēsies par viņa artrītu neatkarīgi no tā, pie kura ugunskura viņa sēž. Kāpēc gan virs viņa vecumā pēkšņi vēlas rūpēties par maziem bērniem? Kāpēc gan lai viņš uzņemtos atbildību audzināt svešu meiteni un mācīt tai, kā uzvesties? Varbūt tā viņš jūtas atbildīgs." Brūnam nepatika doma par meitenes pieņemšanu klanā - viņš gribētu, kaut šī problēma vispār nebūtu radusies, - tomēr vēl mazāk viņam patika doma, ka ar viņiem varētu dzīvot kāds svešinieks, kuru viņš nespētu kontrolēt. Varbūt bija labāk meiteni pieņemt un kārtīgi audzināt, lai izaugtu tāda, kādai jābūt sievietei. Pārējam klanam arī būtu vieglāk ar viņu dzīvot. Un, ja Krebs gribēja viņu ņemt, Brūns nespēja izdomāt nevienu iemeslu, kāpēc lai viņam to neļautu.

Bruņa žests nozīmēja negribīgu piekrišanu. - Nu labi, ja tu spēsi atklāt viņas totēmu, mēs pieņemsim viņu klanā, Mogur, un viņas va­rēs dzīvot pie tava pavarda, vismaz tik ilgi, līdz Izai piedzims bērns.

Pirmo reizi mūžā Brūns cerēja, ka gaidāmais bērns būs meitene, nevis zēns.

Kad lēmums bija pieņemts, Brūns sajuta atvieglojumu. Jautājums, ko darīt ar Izu, nebija licis viņam mieru jau kādu laiku, taču viņš to bija atvirzījis malā. Viņam bija daudz svarīgāki jautājumi, par ko uztraukties. Kreba priekšlikums ne vien sniedza atrisinājumu sarežģī­tam lēmumam, kuru Brūns bija pieņēmis kā klana vadonis, tas radīja atrisinājumu arī daudz personiskāka rakstura problēmai. Lai kā Brūns centās, jau kopš zemestrīces, kas nogalināja Izas vīru, viņš nespēja izdomāt citu alternatīvu, kā pieņemt Izu un viņas gaidāmo bērnu, un, iespējams, arī Krebu pie sava pavarda. Viņš jau bija atbildīgs par Broudu un Ebru, un tagad Ogu. Vēl vairāku cilvēku pienākšana klāt radītu nesaskaņas vienīgajā vietā, kur viņš varēja atpūsties un nedaudz mazināt savu modrību. Arī viņa sieviete droši vien nejustos pārāk laimīga.

Ebra ar savu ciltsmāsu satika pietiekami labi, taču pie viena uguns­kura? Lai gan nekas netika izpausts atklāti, Brūns zināja, ka Ebra ir greizsirdīga uz Izas stāvokli. Ebra bija vadoņa sieva; vairumā klanu viņa kā sieviete būtu ieņēmusi visaugstāko stāvokli. Bet Iza bija zāļu sieva, kuras raduraksti pagātnē sniedzās nepārtrauktā linijā lidz pa­šām cienījamākajām, slavenākajām zāļu sievām klanā. Viņa pati ieņēma cienījamu stāvokli neatkarīgi no vīra. Kad Iza atrada mei­teni, Brūns nodomāja, ka viņam būs jāpieņem ari tā. Viņam neienāca prātā, ka Mogurs varētu uzņemties atbildību ne tikai par sevi vien, bet ari par Izu un viņas bērniem. Krebs nespēja medīt, bet moguram bija citi iztikas avoti.

Atrisinājis problēmu, Brūns steidzās pie klana ļaudīm, kas nepa­cietīgi gaidīja, ka viņu vadonis apstiprinās to, ko paši jau bija uzmi­nējuši. Viņš deva zīmi: "Mēs vairs tālāk neiesim, ala ir atrasta."

- Iza, - Krebs teica, viņai gatavojot vītola mizu tēju Eilai. - Es šovakar neēdīšu.

Iza atzinīgi pamāja ar galvu. Viņa zināja, ka viņš meditēs, gatavo­joties ceremonijai. Viņš nekad neēda pirms meditācijas.

Klana ļaudis izvietojās pie upes, lēzenās nogāzes pakājē, kas izbei­dzās pie alas. Iekams viņi nebija iesvētīti ar īpašiem rituāliem, tie nedrīkstēja ievākties alā. Lai gan nebija vēlams izskatīties pārāk ziņ­kārīgam, ikviens klana loceklis atrada iemeslu, lai pieietu tik tuvu, ka varētu ielūkoties alā. Sievietes, kas meklēja barību, atrada kaut ko blakus alas ieejai, bet viri sekoja sievietēm, šķietami vērojot viņas. Klans bija saspringtā, bet laimīgā noskaņojumā. Satraukums, ko viņi bija izjutuši nepārtraukti kopš zemestrīces, bija izzudis. Lai gan bija grūti ieskatīties dziļāk krēslainajā, neapgaismotajā alā, viņi redzēja diezgan, lai zinātu, ka tā ir plaša, daudz ietilpīgāka nekā viņu iepriek­šējā ala. Sievietes ar sajūsmu norādīja uz rāmo kalnu strauta avotu blakus alai. Viņiem pat nevajadzēs iet pēc ūdens līdz upei. Viņi gaidīja alas ceremoniju, vienu no nedaudzajiem rituāliem, kuros sievietēm bija atvēlēta sava loma, un visiem ļoti gribējās ievākties.

Mogurs devās projām no rosīgās nometnes. Viņš gribēja samek­lēt kādu ldusu vietu, kur netraucētam padomāt. Viņam soļojot gar ātri plūstošo straumi, kas steidzās, lai satiktos ar iekšzemes jūru, no dienvidiem atkal atskrēja sausa vēja pūsma, sajaucot vira bārdu. Tikai daži attāli mākoņi sabojāja vēlās pēcpusdienas kristālskaidrās debesis. Pamežs bija biezs un sulīgs; viņam vajadzēja izvēlēties ceļu, apejot šķēršļus, taču viņš tos tikpat kā neievēroja, viņš bija iegrimis domās. Troksnis blakus krūmos acumirkli atsauca viņu īstenībā. Šī bija sveša zeme, un Kreba vienīgais aizsarglīdzeklis bija resna nūja, ko viņš lietoja staigājot, taču viņa spēcīgajā rokā tā varēja kļūt par briesmīgu aizsardzības ieroci. Virs turēja to gatavībā, klausoties urk­šķēšanā un rūkšanā, kas nāca no biezā pameža, un lūstošo zaru ska­ņās no kustīgajiem krūmiem.

Pēkšņi no biezās audzes izsprāga kāds dzīvnieks; tā lielo, spēcīgo ķermeni balstīja īsas, druknas kājas. Asi, draudīgi apakšžokļi kā ilkņi spraucās ārā dzīvnieka purna abās pusēs. Viņš atcerējās dzīvnieka nosaukumu, lai gan nekad agrāk nebija to redzējis. Meža kuilis. Mežo­nīgā cūka kareivīgi glūnēja uz viņu, neizlēmīgi pamīdījās, tad, igno­rējot viņu un ar purnu rakņājot mīksto zemi, devās atpakaļ krūmos. Krebs atviegloti nopūtās un turpināja iet lejup pa upi. Viņš apstājās šaurā smilšu krastā, izklāja ādu, nolika uz tās alu lāča galvaskausu un apsēdās ar seju pret to. Vīrs izdarīja dažus formālus žestus, lūdzot Lielajam Lācim palīdzību, pēc tam atbrīvoja prātu no visa liekā, atstā­jot vien domas par bērniem, kuru totēmi bija jānoskaidro.

Krebu vienmēr bija saistījuši bērni. Bieži, sēžot klana vidū, šķie­tami aizdomājies, viņš vēroja bērnus, viņiem to nenojaušot. Viens no mazuļiem bija robusts, dūšīgs zēns, apmēram pusgadu vecs, tas bija uzstājīgi kliedzis piedzimstot un vēl daudz reižu kopš tā brīža, īpaši, kad gribēja, lai to pabaro. Jau no paša sākuma Borgs pastāvīgi bakstīja ar degunu māti, meklējot viņas mīkstās krūtis, līdz atrada krūtsgaliņu, un ēdot labsajūtā izdeva vieglas, rūcošas skaņas. Tas Kre­bam atgādināja meža kuili, kuru viņš tikko bija vērojis, kā tas rūcot rakņājās ar snuķi mīkstajā zemē, un viņš pasmaidīja. Meža kuilis bija cienījams dzīvnieks. Tas bija gudrs, ļaunie ilkņi varēja nodarīt lielu postu, ja zvēru satracināja, bet īsās kājas spēja pārvietoties ar apbrīnojamu ātrumu, ja tas nolēma uzbrukt. Neviens mednieks neiz­turētos ar nicinājumu pret šādu totēmu. Un šai jaunajai vietai tas būs noderīgs; tā gars labprāt atpūtīsies jaunajā alā. Tas būs Meža Kuilis, viņš nolēma, pārliecināts, ka zēna totēms pats bija parādījies, lai atgādinātu burvim par sevi.

Mogurs jutās apmierināts ar izvēli un pievērsās otram mazulim. Ona, kuras māte bija zaudējusi savu vīru zemestrīcē, piedzima neilgi pirms lielās nelaimes. Vorns, viņas četrgadīgais ciltsbrālis, tagad bija palicis vienīgais vīrieša cilvēks pie ugunskura. "Agai drīz vien būs vajadzīgs cits vīrietis," burvis prātoja, "kas rūpētos arī par Abu, sie­vietes veco māti. Bet tās jau bija Bruņa rūpes; man jādomā par Onu, nevis par viņas māti."

Meitenēm vajadzēja maigākus totēmus; tie nedrīkstēja būt stip­rāki par vīriešu totēmiem, citādi tie aizbaidītu apaugļojošo būtību un sieviete nespētu dzemdēt bērnus. Viņš domāja par Izu. Daudzu gadu garumā Izas vira totēmam bija pārāk grūti pārvarēt viņas stepju antilopi - bet vai tā bija? Mogurs bieži par to domāja. Iza zināja vai­rāk burvestību, nekā daudzi cilvēki nojauta, un viņa nebija laimīga ar vīrieti, kuram tika atdota. Tomēr Mogurs viņu par to nenosodīja, nekādā ziņā. Viņa vienmēr bija uzvedusies kārtīgi, taču spriegums viņu starpā bija acīmredzams. "Nu, tagad vīrs ir aizgājis," Krebs do­māja. "Mogurs būs viņas apgādnieks, ja ne vīrietis."

Kā Izas mātes dēls viņš nekad nevarētu būt tās vīrietis, tas būtu pretrunā ar tradīcijām, bet viņš jau sen bija zaudējis vēlmi pēc sie­vietes. Iza bija labs biedrs, viņa bija tam gatavojusi ēdienu un aprū­pējusi daudzus gadus, un ap pavardu tagad varētu valdīt patīkamāka gaisotne, iztrūkstot nepārtrauktam klusinātam naidam. Eila to vēl vairāk uzlabotu. Krebu pāršalca viegls siltums, atceroties meite­nes pastieptās rociņas, lai apkamptu viņu. "Pēc tam," viņš pie sevis noteica, "tagad Ona."

Ona bija kluss, apmierināts bērns, kas bieži nopietni lūkojās viņā ar savām lielajām, apaļajām acīm. Meitene visu vēroja ar klusu inte­resi, neko nepalaižot garām, vismaz tā šķita. Viņa prātā uzplaiksnīja pūces attēls. Par stipru? Pūce ir plēsējs, taču tā medī tikai mazus dzīv­nieciņus. Ja sievietei ir stiprs totēms, viņas vīrieša totēmam vajadzēja būt daudz spēcīgākam. Neviens vīrietis ar vāju aizsardzību nespētu rūpēties par sievieti ar pūces totēmu, taču, iespējams, viņai būs vīrie­tis ar spēcīgu aizsardzību. "Tātad Pūce," viņš izlēma. "Visām sievie­tēm ir vajadzīgi viri ar spēcīgiem totēmiem. Vai tāpēc man nekad nav piederējusi neviena sieviete?" Krebs domāja. Cik lielu aizsardzību spēj sniegt briedis? Izas dzimšanas totēms ir spēcīgāks. Krebs jau daudzus gadus nebija iedomājies par maigo, kautrīgo briedi kā savu totēmu. Ari tas bija sastopams šajos biezajos mežos, viņš pēkšņi atce­rējās. Burvis bija viens no nedaudzajiem, kuram piederēja divi totēmi: Kreba totēms bija Briedis, Mogura - Lielais Lācis.

Ursus Spēlaeus, alu lācis, milzīgais veģetārietis, kas pilnā augumā bija gandrīz divreiz lielāks par saviem visēdājiem brālēniem, noau­dzis ar biezu kažoku, gigantisks, trīsreiz smagāks par tiem; lielākais jebkad redzētais lācis parasti bija grūti sadusmojams. Tomēr reiz kāda tramīga lācene uzbruka neaizsargātam, kroplam zēnam, kurš, kle­jojot aizdomājies, bija piegājis pārāk tuvu lāču mazulim. Zēna māte atrada dēlu saplosītu un asiņojošu, ar izplēstu aci un pusi sejas un atgrieza viņam dzīvību. Viņa amputēja zēnam nevajadzīgo parali­zēto roku zem elkoņa, ko bija sašķaidījis milzīgā radījuma ārkārtī­gais spēks. Drīz pēc tam iepriekšējais mogurs izvēlējās sakropļoto un rētām klāto zēnu par savu mācekli un stāstīja viņam, ka Ursus bija viņu sameklējis, pārbaudījis un novērtējis kā derīgu, un paņēmis zēna aci par zīmi, ka ir paturējis Krebu savā aizbildniecībā. Viņam tika teikts, ka rētas jānēsā ar lepnumu, tās ir viņa jaunā totēma zīmes.

Ursus nekad neļāva savam garam iekļūt sievietē, lai radītu bērnu; Alu Lācis piedāvāja savu aizsardzību tikai pēc pārbaudījuma. Izvēlē­jās tikai dažus; vēl mazāks skaits izdzīvoja. Acs bija dārga cena, taču Krebs nenožēloja. Viņš bija īpašs mogurs. Nevienam burvim nekad nebija bijis tik milzīgs spēks kā viņam, un Krebs bija pārliecināts, ka šo spēku viņam bija dāvājis Ursus. Un nu Mogurs lūdza savam totēmam palīdzību.

Satvēris amuletu, viņš lūdza Lielā Lāča Garu parādīt tā totēma garu, kas aizsargāja pie Citiem dzimušo meiteni. Šis bija īsts Mogura spēju pārbaudījums, un viņš nebūt nebija pārliecināts, ka ziņa no­nāks līdz viņam. Viņš koncentrējās uz bērnu un to mazumiņu, ko viņš par to zināja. "Meitene ir bezbailīga," viņš domāja. Viņa atklāti izrādīja savu pieķeršanos viņam, nejūtot bailes ne no viņa, ne klana kritikas. Neparasti meitenei; meitenes bieži slēpās mātēm aiz mugu­ras, ja tuvumā atradās Mogurs. Viņa bija zinātkāra un ātri mācījās. Burvja prātā sāka veidoties attēls, bet viņš to aizgainīja. "Nē, tā nav tiesa, viņa ir sieviete, tas nav sievietes totēms." Viņš attīrīja prātu un mēģināja vēlreiz, bet attēls atgriezās. Mogurs nolēma ļaut tam parādīties; varbūt tas ved kaut kur tālāk.

Krebs iztēlojās lauvu baru slinki sildāmies atklāto stepju karstajā saulē. Vēl tur bija divi lauvu mazuļi. Viens rotaļājoties lēca garajā, izkaltušajā zālē, ziņkāri bakstīdams degunu sīko grauzēju alās un rūkdams iedomātā uzbrukumā. Tā bija maza lauvenīte; tā bija viņa, kura izaugs par lauveni, galveno bara mednieci; tā būs viņa, kas nesīs nogalināto medījumu savam lauvu tēviņam. Mazulis pielēkšoja lauvu tēvam ar pinkainām krēpēm un centās iesaistīt to rotaļā. Lauvēns bezbailīgi pasniedzās un ar ķetnu uzsita pa pieaugušā kaķa masīvo purnu. Tas bija maigs pieskāriens, gandrīz glāsts. Varenais lauva nostūma mazo zemē un, pieturot ar smago ķetnu, sāka mazgāt lau­vēnu ar savu garo, raupjo mēli. "Alu lauvas audzina savus mazuļus ar mīlestību un ari ar disciplīnu," viņš nodomāja, prātodams, kāpēc pie viņa atnākusi šī aina ar lielo kaķu mājas idilli.

Mogurs centās atbrīvot prātu no šīs ainas, vēlreiz mēģināja kon­centrēt uzmanību uz meiteni, taču aina neizzuda.

- Ursus, - viņš pamāja, - Alu Lauva? Tas nevar būt. Sievietei nevar būt tik spēcīgs totēms. Kurš gan viņai derēs par vīru?

Nevienam vīram viņa klanā nebija Alu Lauvas totēma, tāds vispār bija tikai nedaudziem no visiem klaniem. Viņš iztēlojās slaido, kau­laino bērnu, taisnās rokas un kājas, plakano seju ar plato, izvirzīto pieri, bālu un izbalējušu; pat viņas acis bija pārāk gaišas. "Viņa būs neglīta sieviete," Mogurs pie sevis nodomāja. "Kurš virs gan viņu gribēs?" Viņam iešāvās prātā doma par paša neglītumu, par to, kā sievietes bija vairījušās no viņa, īpaši, kad viņš bija jaunāks. Varbūt meitene vispār nedabūs sev vīrieti, tai būs vajadzīga stipra totēma aizsardzība, ja viņa vēlēsies nodzīvot dzīvi bez vīrieša, kas to sargātu. Bet Alu Lauva? Viņš mēģināja atcerēties, vai klanā ir bijusi kāda sie­viete ar lielo kaķi kā totēmu.

Īstenībā viņa nepieder klanam, Krebs sev atgādināja, un nebija nekādu šaubu, ka meitenei bija spēcīga aizsardzība, citādi viņa ne­būtu dzīva. Lauva būtu meiteni nogalinājis. Doma viņa prātā sāka noskaidroties. Alu lauva! Viņš bija tai uzbrucis, taču nenogalināja meiteni… bet vai bija uzbrucis? Vai tas nebija viņas pārbaudījums? Pēc tam prātā iešāvās vēl kāda doma, un ledaina apskaidrība kāpa augšup pa Kreba mugurkaulu. Visas šaubas pagaisa no prāta. Viņam vairs nebija nekādu šaubu. "Pat Brūns to nespēs apšaubīt," viņš nodo­māja. Lauva bija iezīmējis meiteni ar četrām paralēlām vagām uz kreisās ciskas, ar rētām, kuras viņai būs jānēsā visu atlikušo mūžu. Iesvētot kādu jaunekli vīra kārtā, ceremonijas laikā Mogurs bija ieskrāpējis uz viņa ķermeņa totēmu: Alu Lāča zīme bija četras paralē­las līnijas, uzvilktas uz ciskas!

Vīrietim tās tiek uzvilktas uz labās ciskas; bet viņa ir sieviete, un zīmes ir tādas pašas. Protams! Kā viņš to nebija sapratis jau ātrāk? Lauva zināja, ka klanam viņu būs grūti pieņemt, tāpēc tas iezīmēja meiteni pats, taču tik skaidri, lai nevienam nerastos šaubas. Un tas apzīmēja viņu ar klana totēma zīmēm. Lauva gribēja, lai klans zina. "Tas grib, lai meitene dzīvo ar mums. Viņš paņēma meitenes cilvēkus, lai viņai būtu jādzīvo ar mums. Kāpēc?" Burvi uztrauca neomulīga izjūta, tā pati izjūta, ko viņš bija pārdzīvojis pēc rituāla dienā, kad viņi bija meiteni atraduši. Ja viņš būtu pratis šo izjūtu nosaukt vārdā, viņš to dēvētu par priekšnojautu, tomēr par tādu, kurai piejauktas dīvainas, kaitinošas cerības.

Mogurs to nokratīja. Nekad agrāk totēms nebija pie viņa nācis ar tādu spēku; tieši tas bija tas, kas viņu satrauca. Mogurs nodomāja: "Alu Lauva ir meitenes totēms. Tas izvēlējās viņu tāpat, kā Alu Lācis izvēlējās mani." Mogurs ieskatījās galvaskausa tumšajos, tukšajos acu dobumos sev priekšā. Ar dziļu atzinību viņš apbrīnoja garu dar­bošanos, ja spēja tos saprast. Tagad viss bija tik skaidrs. Viņš jutās atvieglots - un pārņemts. Kāpēc šai mazajai meitenei bija vajadzīga tik varena aizsardzība?

Iestājoties krēslai, melnlapainie koki šūpojās un plivinājās vieglajā vējā, kā dejojoši silueti izdaloties uz tumstošo debesu fona. Apmetnē valdīja miers, tā gatavojās naktij. Kvēlošo ogļu blāvajā atspīdumā Iza ieskatījās vairākos mazos maisiņos, kas kārtīgās rindās bija noklāti uz viņas apmetņa, palaikam paceļot acis un palūkojoties tajā virzienā, kurā viņa bija manījusi aizejam Krebu. Iza uztraucās, ka viņš viens pats bija iegājis nepazīstamā mežā bez ieročiem, ar ko aizstāvēties. Bērns jau bija aizmidzis, un, dienai dziestot, sieviete uztraucās aiz­vien vairāk.

Pirms laiciņa viņa bija izpētījusi augu valsti alas tuvumā ar domu noskaidrot, kādi augi būs noderīgi, lai bagātinātu un vairotu savu zāļu sievas dārgumu tīni. Iza vienmēr nēsāja līdzi dažas mantas savā ūdrādas somā, tomēr šīs mazās kulītes ar sausajām lapām, ziediem, saknēm, sēklām un mizām zāļu somā bija tikai pirmās palīdzības līdzekļi. Jaunajā alā viņai būs vairāk vietas lielākam apjomam un dažādībai. Tomēr Iza nekad nedevās tālākā ceļā bez savas zāļu somas. Tā bija daļa no viņas, tāpat kā āda, kurā viņa tinās. Vēl vairāk. Sieviete drīzāk justos kaila bez zālītēm nekā bez zvērādas.

Beidzot Iza ieraudzīja klibojam šurp burvi; atvieglota viņa pielēca kājās, lai sasildītu uz uguns viņam pietaupīto ēdienu, un uzlika vārīt ūdeni savai iecienītajai zāļu tējiņai. Viņš piešļūca klāt un noslīga zemē blakus sievietei, kas pašlaik mazās kulītes lika lielākās.

- Kā bērns šovakar jūtas? - viņš pamāja ar galvu.

- Guļ mierīgāk. Sāpes ir gandrīz pārgājušas. Viņa vaicāja pēc tevis, - Iza atbildēja.

Krebs kaut ko norūca, iekšēji apmierināts. - Uztaisi viņai rīt no rīta amuletu, Iza.

Sieviete atzinīgi pamāja, tad atkal pielēca kājās, lai pārbaudītu ēdienu un ūdeni. Viņai vajadzēja rosīties. Viņa bija tik laimīga, ka nespēja nosēdēt mierā. "Eila paliks, Krebs droši vien ir sarunājies ar meitenes totēmu," Iza nodomāja, un viņas sirds satraukumā spēcīgi sitās. Abu mazuļu mātes todien bija uztaisījušas amuletus. Sievie­tes lepojās, ka viņu bērni alas ceremonijas laikā uzzinās par saviem totēmiem. Tas pareģoja meitenēm veiksmi, un abas sievietes lepni staigāja apkārt. Vai tāpēc Krebs tik ilgi bija projām? Viņam laikam bija grūti. Iza gribēja vaicāt par Eilas totēmu, tomēr apspieda savu vēlēšanos. Viņš, protams, nestāstītu, un drīz vien viņa to tik un tā uzzinās.

Iza atnesa savam ciltsbrālim ēdienu un tēju abiem. Viņi klusi sē­dēja, viņu starpā bija jūtams nomierinošs, sirsnīgs siltums. Kad^Krebs beidza ēst, viņi vienīgie vēl bija nomodā.

- Mednieki dosies ceļā rīt no rīta, - Krebs teica. - Ja medības būs veiksmīgas, ceremonija notiks nākamajā dienā. Vai būsi gatava?

- Es pārbaudīju somu, sakņu būs pietiekami. Es būšu gatava, - Iza pamāja, pacēlusi nelielu kuli. Tā atšķīrās no pārējām. Ada bija nokrā­sota tumšbrūni sarkanā krāsā ar smalki saberztu sarkano okeru, iemaisītu lāča taukos, ko izmantoja, lai piesūcinātu alu lāča ādu, no kuras kulīte bija izgatavota. Nevienai citai sievietei nekas nebija krā­sots svētajā sarkanajā tonī, lai gan ikviens klana loceklis nēsāja savā amuletā sarkanā okera gabaliņu. Tā bija vissvētākā relikvija, kas Izai piederēja.

- Es attīrīšos no rīta, - Iza ziņoja.

Krebs atkal norūcās. Tā bija ierastā izvairīgā reakcija, ko vīrieši izmantoja, atbildot sievietei. Tā ietvēra sevī tikai tik daudz, lai norā­dītu, ka sieviete ir saprasta, nepiešķirot pārāk daudz nozīmes tam, ko viņa teica. Kādu brīdi viņi klusēja, tad Krebs nolika zemē savu mazo tējas bļodiņu un palūkojās uz ciltsmāsu.

- Mogurs gādās par tevi un meiteni, un par tavu bērnu, ja tā būs meitene. Tu dzīvosi pie mana ugunskura jaunajā alā, Iza, - viņš teica, tad pasniedzās pēc savām mantām, pieslējās kājās un aizkliboja uz guļvietu.

Iza bija jau piecēlusies, bet atkal apsēdās, saņēmusi Kreba paziņo­jumu kā pērkona spērienu. To nu viņa nekad nebija gaidījusi. Sieviete zināja, ka pēc vīra nāves par viņu gādās kāds cits vīrietis. Viņa centās atvairīt domas par savu likteni - nebija nekādas nozīmes tam, ko viņa domāja, Brūns nepārrunātu šo jautājumu ar viņu -, tomēr viņa nespēja reizēm par to nedomāt. No visiem iespējamiem variantiem daži viņai nebija pa prātam, bet pārējie, viņasprāt, nebija ticami.

Viens bija Drūgs; kopš Gūva māte gāja bojā zemestrīcē, viņš bija palicis viens. Iza cienīja Drūgu. Viņš bija labākais darbarīku kalējs visā klanā. Jebkurš no viņiem prata noskaldīt kādu krama akmens šķembu, lai izgatavotu raupju rokas cirvīti vai skrāpi, taču Drūgam piemita īsts talants. Viņš prata akmeni jau iepriekš sagatavot tā, ka nošķeltajām šķembām bija tieši tāds lielums un forma, kādu viņš gribēja. Naži, skrāpji - visi viņa izgatavotie rīki tika augstu vērtēti. Ja Izai ļautu izvēlēties, no visiem klana vīriem viņa izvēlētos Drūgu. Viņš bija labi izturējies pret mācekļa māti. Viņu attiecībās valdīja patiesa mīlestība.

Tomēr vairāk ticams, ka viņam tiks atdota Aga; Iza to nojauta. Aga bija jaunāka un jau divu bērnu māte. Viņas dēlam Vornam drīz būs vajadzīgs mednieks, kas zēnu varētu mācīt, un mazulītei Onai vaja­dzēja vīrieti, kas par to gādātu, līdz meitene izaugtu un pati kļūtu par sievu. Riku meistars droši vien gribēs ņemt pie sevis arī viņas māti Abu. Vecajai sievai, tāpat kā viņas meitai, bija vajadzīga kāda vieta. Rīku meistaram uzņemoties visus šos pienākumus, viņa mie­rīgā, sakārtotā dzīve krietni vien izmainīsies. Ar Agu reizēm ir gūti satikt, un viņa nebūs tik saprotoša kā Gūva māte, taču Gūvs drīz vien iekārtos pats savu pavardu un Drūgam ir vajadzīga sieviete.

Nevarēja būt ne runas, ka Gūvs varētu kļūt par viņas viru. Viņš bija pārāk jauns, tik tikko vēl vīrietis, viņam vēl nebija bijusi neviena sieviete. Brūns viņam nekad nedos vecu sievieti, un Iza drīzāk justos kā viņa māte, nevis sieva.

Iza bija domājusi par dzīvošanu ar Grodu un Uku, un vīru, kas bija virs Groda mātei Zugai. Grods bija nelokāms, sauss vīrs, taču nekad nebija cietsirdīgs, un viņa uzticība Brūnam nebija apšaubāma. Viņai nebūtu nekas pretim dzīvot ar Grodu, pat ja viņa būtu tā otrā sieviete. Taču Uka bija Ebras māsa un nekad viņa īsti nebija spējusi piedot Izai, ka tā, ieņemot savu stāvokli, bija atņēmusi savai ciltsmāsai tās vietu. Un kopš dēla nāves - viņš pat vēl nebija iekārtojis savu pavardu - Uka sēroja un bija ierāvusies sevī. Pat Ovra, viņas meita, nespēja mazināt sievietes sāpes. "Pie tā pavarda ir pārāk daudz bēdu," Iza nodomāja.

Viņa tikai garāmejot bija iedomājusies par Kruga ugunskuru. Ika, tā sieva un Borga māte, bija atklāta un draudzīga sieviete. Tur jau bija tā nelaime - viņi abi bija tik jauni un Iza nekad nebija varējusi saprasties ar Dorvu, veco vīru, bijušo Ikas mātes viru, kas dzīvoja pie viņu ugunskura.

Atlika Brūns, un viņa pat nevarēja būt šī vira otrā sieviete pie viņa ugunskura; tas bija viņas ciltsbrālis. Nebūtu jau svarīgi, viņai bija pašai savs stāvoklis. Viņa vismaz nebija kā tā nabaga vecā sieva, kas beidzot atrada ceļu uz garu pasauli zemestrīces laikā. Šī sieviete bija ienākusi no cita klana, viņas vīrietis jau sen bija miris, viņai nebija neviena bērna, un viņa tika bīdīta no viena ugunskura uz citu, vien­mēr kā nasta; sieviete bez stāvokļa, bez vērtības.

Tomēr iespēja, ka varētu dzīvot pie viena pavarda ar Krebu, ka viņš varētu par viņu gādāt, sievietei nebija ienākusi prātā. Klanā nebija cilvēka, kuru viņa mīlētu vairāk, - ne vīrieša, ne sievietes. "Un viņam patīk Eila," viņa nodomāja, "esmu par to pārliecināta. Ideāla situācija, ja vien man nebūs puika. Zēnam jādzīvo ar vīru, kas viņu varētu mācīt par mednieku, bet Krebs nespēj medīt."

"Es varētu iedzert zāles, lai bērnu pazaudētu," Iza brīdi pārdomāja. "Tad es būtu droša, ka puika man nebūs." Viņa paplikšķināja sev pa vēderu un pakratīja galvu. "Nē, ir par vēlu, var rasties sarežģījumi." Viņa saprata, ka grib bērnu, un, lai gan viņai bija daudz gadu, grūt­niecība noritēja bez problēmām. Bija izredzes, ka bērns būs normāls un veselīgs, un bērni bija pārāk vērtīgi, lai tik viegli no tiem atteiktos. "Es palūgšu savam totēmam vēlreiz, lai bērns būtu meitene. Viņš zina, ka visu laiku esmu gribējusi meiteni. Es apsolīju, ka rūpēšos par sevi, lai bērns, kuru viņš man ļāva ieņemt, būtu veselīgs, ja vien Gars gādās, lai tā būtu meitene."

Iza zināja, ka sievietēm viņas gados tas varēja radīt problēmas, tāpēc ēda barību un lietoja zāles, kas palīdz grūtām sievām. Lai gan pati nekad nebija bijusi stāvoklī, zāļu sieva zināja vairāk par grūt­niecību, dzemdībām un bērnu auklēšanu nekā vairums sieviešu. Viņa bija palīdzējusi laist pasaulē visus klana bērnus un nodeva savas zināšanas kopā ar dziedināšanu tālāk sievām. Taču bija kāda burves­tība, ko meita pārmantoja tieši no mātes un kas bija tik slepena, ka Iza būtu drīzāk nomirusi nekā kādam to atklājusi, jo mazāk vīrietim. Jebkurš vīrietis, to atklājis, nekad neļautu to lietot.

Noslēpums tika saglabāts tikai tāpēc, ka neviens - ne vīrietis, ne sieviete - neizprašņāja zāļu sievu par viņas burvestībām. Paradums izvairīties no tiešiem jautājumiem bija tik sens, ka jau bija kļuvis par tradīciju, gandrīz vai likumu. Viņa būtu dalījusies savās zināša­nās, ja kāds būtu izrādījis interesi, taču Iza nekad nerunāja par savu īpašo maģiju, jo, ja kādam vīrietim ienāktu prātā viņu par to iztaujāt, viņa nespētu izvairīties no atbildes - neviena sieviete nedrīkstēja izvairīties no atbildes vīrietim. Klana cilvēkiem nebija iespējams me­lot. Viņu sazināšanās veids, kas bija atkarīgs no sīkākās nianses vai tik tikko pamanāmām izmaiņām izteiksmē, žestos un pozās, ļāva jebkuru šādu mēģinājumu tūliņ atklāt. Viņiem pat nepastāvēja tāds jēdziens - meli; vienīgais, ko viņi atļāvās, bija atturēšanās no runā­šanas, bet tas tūdaļ bija pamanāms, lai gan bieži pieļaujams.

Iza nekad nepieminēja maģiju, ko bija iemācījusies no mātes, bet viņa to izmantoja. Šī maģija kavēja ieņemšanu, traucēja virieša to­tēma garam iekļūt viņas mutē, lai dotu dzīvību bērnam. Viņas vīrie­tim nekad nebija ienācis prātā pavaicāt Izai, kāpēc viņai nebija bērna. Iza pieļāva, ka viņas totēms sievietei bija par spēcīgu. Vīrs bieži atgā­dināja par to Izai un žēlojās citiem vīriem, ka šis fakts ir par iemeslu tam, ka viņa totēms nav spējīgs ņemt virsroku. Iza lietoja zālītes, lai aizkavētu ieņemšanu, jo gribēja apkaunot savu vīru. Viņa gribēja, lai klana ļaudis un vīrs pats domātu, ka viņa totēma apaugļojošais elements ir par vāju, lai uzveiktu viņas aizsardzību, kaut arī viņš sievu sita.

Viņš sita, droši vien lai piespiestu viņas totēmu pakļausit, tomēr Iza zināja, ka viņam tas patika. Sākumā viņa cerēja, ka vīrs viņu atdos citam vīrietim, ja tai nedzims bērni. Viņa ienīda lepno lielībnieku, vēl pirms bija tam atdota, un, uzzinājusi, kas būs viņas vīrs, Izai neatlika nekas cits kā izmisumā pieglausties mātei. Māte spēja vienīgi mieri­nāt, jo viņai šajā jautājumā nebija lielākas teikšanas kā meitai. Tomēr vīrs viņu neatdeva projām. Iza bija zāļu sieva un kā sieviete ieņēma augstāko stāvokli klanā, un valdīšana pār viņu sniedza tam vīrišķī­bas izjūtu. Kad viņa totēma spēks un vīrišķība tika apšaubīta, jo sieva nespēja dzemdēt bērnu, to kompensēja viņa fiziskā vara pār sievieti.

Lai gan sišana tika atļauta cerībā, ka tās rezultātā piedzims bērns, Iza juta, ka Brūnam tas nepatīk. Viņa bija pārliecināta - ja Brūns tobrīd būtu bijis vadonis, viņa netiktu atdota tam vīrietim. Brūns do­māja, ka vīrietis nevar pierādīt savu vīrišķību, ņemot virsroku pār sie­vieti. Sievietēm nebija citas iespējas, kā vien pakļauties. Tas bija vira necienīgi - cīnīties ar vājāku pretinieku vai ļauties, lai to sadusmo sieviete. Vīrieša pienākums bija komandēt sievietes, uzturēt kārtību, medīt un apgādāt, apvaldīt savas jūtas un neizrādīt sāpju pazīmes ciešot. Sievieti drīkstēja iedunkāt, ja viņa bija slinka vai nepaklausīga, taču ne aiz dusmām vai aiz prieka, vienīgi lai sauktu viņu pie kārtī­bas. Lai gan daži vīri sita sievietes biežāk nekā citi, tikai nedaudzi to darīja regulāri. Vienīgi Izas vīram tas bija kļuvis par paradumu.

Kad viņu pavardam pienāca klāt Krebs, vīrs vēl mazāk vēlējās atdot Izu. Iza bija ne vien zāļu sieva, viņa bija sieviete, kas gatavoja ēdienu Moguram. Ja Iza pamestu ugunskuru, to darītu ari Mogurs. Viņas virs ticēja - pārējie klana ļaudis domāja, ka viņš mācās lielā burvja noslē­pumus. īstenībā Krebs nebija vairāk kā laipns visu to laiku, kamēr viņi dzīvoja pie viena ugunskura, un daudzos gadījumos neturēja par vajadzīgu pat ievērot viru. īpaši tajās reizēs, Iza bija pārliecināta, kad ieraudzīja kādu sevišķi spilgtu sasitumu.

Kaut arī viņu sita, Iza turpināja izmantot savu zāļu maģiju. Kad sieviete atklāja, ka ir grūta, viņa padevās liktenim. Kāds no gariem beidzot bija uzvarējis viņas totēmu un maģiju. Iespējams, ka vīra; taču, ja viņa totēma dzīvības princips beidzot bija ņēmis virsroku, Iza prātoja, kāpēc gan gars viņu pameta, kad sabruka ala? Viņa loloja vēl pēdējo cerību. Viņa vēlējās meitu, meiteni, kas mazinātu vira no jauna iegūto cieņu, un meiteni, kas turpinātu zāļu sievas līniju, lai gan viņa jau bija sagatavojusies pati noslēgt šo līniju, nevis dzemdēt bērnu, dzīvojot ar savu vīru. Ja viņa dāvātu dzīvību zēnam, vīrs būtu pilnībā attaisnots; meitene tomēr liktu vēl kaut ko vēlēties. Tagad Iza vēl vairāk vēlējās meiteni - nevis lai noliegtu sava mirušā vīra pēcnāves prestižu, bet lai tā ļautu viņai dzīvot ar Krebu.

Iza nolika savu zāļu somu un palīda zem ādas blakus mierīgi guļo­šajam bērnam. "Eilai gan ir paveicies," Iza domāja. "Ir atrasta jauna ala, un viņai atļaus palikt pie manis, un mēs dzīvosim pie Kreba ugunskura. Varbūt viņas laime ari man atnesīs meitu." Iza aplika Eilai roku un cieši pieglaudās viņas mazajam, siltajam ķermenītim.

Nākamajā rītā pēc brokastīm Iza pamāja ar roku meitenei, un abas devās augšup gar upi. Soļojot gar ūdens malu, zāļu sieva meklēja pazīstamus augus. Pēc kāda brīža Iza otrpus upes ieraudzīja klajumu un devās turp. Atklātajā laukā auga daži augi, apmēram pēdu augsti, ar blāvi zaļām lapām, piestiprinātām pie gariem stublājiem, kuru galotnes rotāja nelieli, blīvi saauguši zaļu ziedu čemuri. Iza izraka balandas ar sarkanām saknēm un devās uz purvaino vietu blakus snaudošajam, sastingušajam ūdenim, kur atrada ziemcietīgās kosu papardes, bet vēl tālāk uz augšu - ziepjusakni. Eila sekoja viņai un ar interesi vēroja, vēlēdamās, kaut spētu ar sievieti sarunāties. Meitenes galva bija pilna ar jautājumiem, kurus viņa nespēja izteikt.

Viņas devās atpakaļ uz nometni, un Eila vēroja, kā Iza piepilda cieši sapītu grozu ar ūdeni un ieliek tajā stiebrainās papardes un karstos akmeņus no ugunskura. Eila tupēja blakus Izai, kamēr tā ar asu akmens šķembu izgrieza apli no ādas, kurā bija nesusi meiteni. Lai gan miksta un padevīga, ar taukiem apstrādātā āda bija izturīga, tomēr akmens nazis to sagrieza viegli. Ar citu akmens instrumentu, kura gals bija noasināts, Iza izdūra vairākus caurumus gar apļa malu. Pēc tam viņa savija virvē kāda neliela krūma cieto, stiegraino mizu, izvēra to cauri caurumiem un stingri savilka, tā iegūstot kuli. Ar ātru naža vēzienu - to viņai bija izgatavojis Drūgs, un tas Izai bija dārgs - viņa nocirta gabalu garās auklas, kas saturēja sievietes apmetni, vis­pirms noņēmusi ar to mēru Eilas apkaklei. Viss process aizņēma tikai dažus mirkļus.

Kad ūdens vārāmajā grozā sāka burbuļot, Iza paņēma visus pārējos savāktos augus kopā ar ūdensnecaurlaidīgo klūgu bļodu un devās atpakaļ pie upes. Viņas soļoja gar krastu, līdz nonāca vietā, kur tas lēzenā slīpumā izlīdzinājās ar upi. Sameklējusi apaļu akmeni, kuru varēja ērti noturēt rokā, Iza saberza ziepjusakni un iejauca ūdeni šķīvjveida iedobumā, kas bija izveidojies lielā, plakanā akmenī upes krastā. Sakne uzputojās bagātīgos ziepju burbuļos. Izņēmusi no ielo­cēm akmens rīkus un citus sīkus priekšmetus, Iza atsēja saiti un noņēma savu apmetni. Viņa pārslidināja pāri galvai amuletu un rū­pīgi nolika to pašā virsū.

Eila bija priecīgi satraukta, kad Iza paņēma meiteni aiz rokas un veda uz upi. Viņai patika ūdens. Pēc kārtīgas saslapināšanās Iza pacēla meiteni, nosēdināja uz klints un ieziepēja no galvas līdz kājām, arī salipušos, savēlušos matus. Iegremdējusi meiteni vēsajā ūdenī, sie­viete izdarīja kādu kustību un aizmiedza acis. Eila nesaprata kustību, taču atdarināja Izu. Sieviete atzinīgi pamāja, un meitene saprata, ka sieviete vēlas, lai viņa aizver acis. Bērns sajuta, kā viņa galva tiek noliekta uz priekšu un tai uzlej silto šķidrumu no paparžu bļodas. Meitenei niezēja galva, un Iza bija tajā pamanījusi rāpojam sīkus parazītus. Sieviete iesmērēja galvā no kosu papardēm iegūto šķid­rumu pret utīm. Pēc atkārtotas skalošanas vēsajā upē Iza saberza balandas sakni kopā ar lapām un ieputoja to meitenei matos. Sekoja pēdējā iegremdēšana, pēc tam Iza veica tādu pašu skalošanas proce­dūru ar sevi, kamēr meitene spēlējās ūdenī.

Kad abas sēdēja krastā, ļaujot, lai saule tās nožāvē, Iza ar zobiem noplēsa no zara mizu un ar to centās abām atmudžināt sapinkājušos matus. Viņa bija pārsteigta, cik mīksti un zīdaini bija Eilas gandrīz baltie mati. "Protams, neparasti," Iza nodomāja, "bet diezgan skaisti.

Tas īstenībā ir labākais meitenē." Viņa nemanāmi to aplūkoja. Lai gan saulē iededzis, bērns vēl aizvien bija gaišāks par viņu, un Iza nosprieda, ka vājā, bālā, mazā meitene ar gaišajām acīm ir apbrīno­jami neglīta. Neparasta izskata cilvēki; nav šaubu, ka viņi ir cilvēki, bet tik neglīti. Nabaga bērns. Kā gan viņa atradīs sev vīrieti?

"Ja Eila neatradīs vīrieti, kā viņa varēs iegūt sev kādu stāvokli? Ar viņu var notikt tāpat kā ar to veco sievieti, kas nomira zemestrīces laikā," Iza domāja. "Ja viņa būtu mana īstā meita, tad arī viņai būtu savs stāvoklis. Interesanti, vai es varētu Eilai iemācīt kādu ārstēšanas burvestību. Tas viņai piešķirtu zināmu vērtību. Ja man būs meitene, es varēšu mācīt tās abas; bet, ja man būs zēns, nebūs nevienas sie­vietes, kas turpinātu manu māku. Klanam kādu dienu ievajadzēsies jaunu zāļu sievu. Ja Eila apgūtu šo noslēpumu, klans varētu to pie­ņemt - kāds vīrs varbūt pat gribētu ņemt meiteni par sievu. Viņu pieņems klanā; kāpēc viņa nevarētu būt mana meita?" Iza jau domāja par meiteni kā par savējo, un šīs pārdomas iesēja sēklu jaunai ide­jai.

Viņa palūkojās augšup, ieraudzīja, ka saule bija pakāpusies daudz augstāk, un saprata, ka ir jau vēls. "Man jāpabeidz meitenes amulets un jāsāk gatavot no saknes dzērienu," Iza runāja pie sevis, pēkšņi atcerējusies savus pienākumus.

- Eila, - viņa pasauca meiteni, kas atkal bija aizklīdusi pie upes. Meitene skriešus metās šurp. Apskatījusi tās kāju, Iza redzēja, ka ūdens bija atmiekšķējis kreveles, taču kāja dzija labi. Steidzīgi ietinu­sies apmetnī, Iza veda bērnu uz kraujas malu, bet vispirms apstājās, lai paņemtu savu rokamo lāpstiņu un nelielo kulīti, ko bija izgatavo­jusi. Sieviete bija ievērojusi sarkanas zemes pleķi netālu no tās vie­tas, kur viņi bija apstājušies, pirms Eila parādīja alu. To sasniegušas, Iza bakstīja zemē ar nūjiņu, kamēr atšķēla dažas nelielas sarkana okera pikas. Pacēlusi dažus nelielus gabaliņus, viņa tos sniedza Eilai. Meitene skatījās uz tiem, nebūdama droša, kas no viņas tiek gaidīts, tad uzmanīgi pieskārās vienam. Iza paņēma nelielo zemes gabaliņu, ielika to kulē un kuli iebāza ielocē. Pirms došanās atpakaļ Iza pār­laida skatienu plašajai ainavai un lejā līdzenumā ieraudzīja kustamies mazus cilvēciņus. Mednieki bija devušies ceļā agri no rīta.

Pirms daudziem gadu simtiem vīrieši un sievietes, daudz primi­tīvāki par Bruņu un viņa pieciem medniekiem, iemācījās cīnīties ar četrkājainajiem plēsējiem par medījumu, vērojot un atdarinot to metodes. Viņi, piemēram, noskatījās, kā vilki kopīgiem spēkiem spēj pieveikt upuri, kas ir daudz reižu lielāks un krietni spēcīgāks par pašiem. Laika gaitā, nagu un zobu vietā izmantojot darbarikus un ieročus, pirmatnējie ļaudis saprata, ka sadarbojoties ari viņi spēj no­medīt milzīgos zvērus, kas ganās tuvākajā apkaimē. Tas bīdīja viņus pa garo evolūcijas ceļu.

Līdz ar nepieciešamību pēc klusuma, lai neizbiedētu medījumu, kuram tie dzina pēdas, šie ļaudis izdomāja medību signālus, kas bija daudz sarežģītākas roku zīmes un žesti nekā tie, kurus izmantoja, lai izteiktu citas vajadzības un vēlmes. Brīdinājuma signāliem izmainī­jās skaņas augstums un tonis, lai varētu ietvert lielāku informācijas apjomu. Lai gan tā ciltskoka atzara rīcībā, kas noveda līdz klana ļau­dīm, nebija pietiekami attīstīta balss mehānisma, lai to pilnveidotu līdz sarunu valodai, tas tomēr nemazināja viņu spējas medīt.

Seši viri devās ceļā ar pirmo gaismiņu. No savas izdevīgās pozīcijas netālu no kraujas malas viņi vēroja sauli, kas sūtīja savus starus izlū­kos kā skautus un lika tiem uzmanīgi pārrāpties pāri zemes malai un tad izplesties visā savā dienas varenībā. Uz ziemeļaustrumiem plats smalku smilšmāla putekļu mākonis klāja brūnu, pinkainu, viļņveidīgi kustīgu masu, kurā iezīmējās izliektas, melnas smailes; aiz bizonu bara, kas lēni virzījās uz priekšu, apgānot zeltaini zaļo ieleju, palika plata nobradātas zemes sliede bez mazākām veģetācijas pazīmēm. Sieviešu un bērnu nekavēti, mednieki ātri veica attālumu līdz ste­pei.

Atstājuši aiz sevis kalna pakāji, vīri turpināja ceļu zemi deldējošā lēnā riksī, tuvojoties baram pret vēju. Pienākuši tuvāk, tie noliecās garajā zālē un vēroja milzīgos zvērus. Gigantiski uzkumpuši pleci, kas virzienā uz aizmuguri sānu daļā sašaurinājās, balstīja maslvas, ar vilnu noaugušas galvas un milzīgus, melnus ragus, kuri pieauguša­jiem dzīvniekiem stiepās krietna jarda garumā. Daudzgalvainā, cieši sablīvētā bara visuresošā sviedru smaka cirtās vīriem nāsis, un zeme no tūkstošiem nagu dimdoņas vibrēja.

Brūns, ar plaukstu sargājot acis no saules, pētīja katru garāmejošo radījumu, gaidot īsto dzīvnieku un īsto bridi. Raugoties uz šo viru, nebija iespējams uzminēt neiedomājamo spriegumu, kuru vadonis stingri kontrolēja. Vienīgi tā pulsējošie deniņi virs saslēgtajiem žok­ļiem nodeva, cik uztraukti dauzījās vira sirds un cik atkailināti bija viņa nervi. Šis bija svarigākās medības viņa mūžā. Pat Bruņa pirmais medījums, kas bija viņu iecēlis vīra godā, nebija tik svarigs kā šis, jo tas bija pēdējais nosacījums dzīvošanai jaunajā alā. Veiksmīgas medības ne tikai dos gaļu dzīrēm, kas būs daļa no alas ceremonijas, bet klana ļaudīm sniegs pārliecību, ka viņu totēmi ir patiesi labvēlīgi jaunajai mājvietai. Ja mednieki atgrieztos no pirmajām medībām ar tukšām rokām, klanam būtu jāturpina meklēt alu, kas sargājošajiem gariem būtu vairāk pieņemama. Šis bija veids, kā totēmi viņus brīdi­nāja, ka ala nenesīs veiksmi. Ieraudzījis milzīgo bizonu pulku, Brūns jutās iedrošināts. Tie bija viņa paša totēma iemiesojums.

Brūns uzmeta acis saviem medniekiem, kas nepacietīgi gaidīja sig­nālu. Gaidīšana vienmēr bija tā grūtākā, taču priekšlaicīgam uzbru­kumam varēja būt bēdīgas sekas, un, ja vien tas būtu cilvēciski iespē­jams, Brūns gribēja nodrošināt, lai medības nekas nesabojātu. Viņš pamanīja satraukto izteiksmi Brouda sejā un uz mirkļa simtdaļu gan­drīz vai nožēloja savu lēmumu atļaut sievas dēlam doties medībās. Bet tad atcerējās zēna mirdzošās acis, pilnas lepnuma, kad vadonis bija licis viņam gatavoties savām vīra pirmajām medībām. "Tas ir normāli, ka zēns ir uztraucies," Brūns nodomāja. "Tās nebūs tikai viņa pirmās medības, no viņa stiprās labās rokas var būt atkariga klana jaunās mājvietas izvēle."

Brouds pamanīja Bruņa skatienu un ātri noslēpa izteiksmi, kas nodeva tā iekšējo satraukumu. Viņš nevarēja iedomāties, ka dzīvs bizons var būt tik liels - stāvot taisni, neveiklā zvēra plecu kupris slējās kādu pēdu vai pat vairāk virs zēna galvas - un cik daudz reižu stiprāks par vīriem varēja būt viss bars. Broudam vajadzēja cirst vis­maz pirmo redzamo brūci, lai viņam piedēvētu medījumu. "Ko tad, ja es netrāpu? Ja nu es trāpu neprecīzi un viņš aizbēg?" Brouda domas bija satrauktas.

Nebija ne vēsts no Brouda pārākuma izjūtas, kad viņš Ogas priekšā lielīgi pastaigājās un vingrinājās duršanā, kamēr meitene puisi ar apbrīnu vēroja. Viņš izlikās to nemanām; viņa bija tikai bērns, mei­tene - bērns. Bet nepaies ilgs laiks, kad viņa kļūs par sievieti. "Oga nebūs slikta sieva, kad paaugsies," Brouds nodomāja. "Viņai būs vaja­dzīgs spēcīgs mednieks, kas viņu aizstāvētu tagad, kad gan viņas māte, gan mātes vīrs bija miruši." Broudam patika, kā meitene pūlē­jās apkalpot viņu, kopš tā bija sākusi dzīvot pie viņiem, dedzīgi stei­dzoties paklausīt katrai viņa vēlmei, kaut arī viņš pat vēl nebija vīrs. "Bet ko viņa par mani domās, ja es medījumu nenobeigšu? Ko tad, ja es nevarēšu kļūt par vīru alas ceremonijas laikā? Ko domās Brūns? Ko domās viss klans? Ko tad, ja mums būs jāpamet skaistā, jaunā ala, kuru Ursus jau ir svētījis?" Brouds saņēma savu šķēpu stingrāk un pasniedzās pēc amuleta, lūdzot Pinkaino Degunradzi, lai tas dod viņam drosmi un stipru roku.

Bija maz ticams, ka dzīvnieks izbēgs, ja Brūns varēs palīdzēt. Viņš ļāva puisim domāt, ka ldana jaunās alas liktenis ir atkarīgs no viņa. Ja kādu dienu Brouds kļūs par vadoni, viņš var apgūt šī stāvokļa atbildības smagumu jau tagad. Brūns dos zēnam iespēju, tomēr plā­noja atrasties tā tuvumā. Lai dzīvnieku, ja vajadzēs, nogalinātu pats. Viņš cerēja, zēna paša labā, ka vadonim tas nebūs jādara. Puisis bija lepns, viņa pazemojums būtu liels, taču vadonis negrasījās ziedot alu Brouda lepnumam.

Brūns atkal pievērsās ganāmpulkam. Drīz vien viņš ieraudzīja jau­nu bullēnu, kas bija nošķīries no bara. Dzīvnieks bija gandrīz pieau­dzis. Tomēr vēl jauns un nepieredzējis. Brūns gaidīja, kamēr bizons aizklīdis tālāk nost no pārējiem, līdz brīdim, kad tas palika viens, prom no bara drošības. Tad viņš deva zīmi.

Vīri sparīgi metās uz priekšu un izretinājās, Brouds - visiem pa priekšu. Brūns vēroja, kā tie izkārtojās vienādos attālumos, satraukti nenolaižot acis no noklīdušā jaunā bizona. Viņš pamāja vēlreiz, un vīri spiedzot un kliedzot, un vicinot ieročus metās triecienā uz baru. Pārbiedētie dzīvnieki ganāmpulka malās sāka spiesties uz bara cent­ru, aizpildot spraugas un stumjot tos, kas atradās malās, uz vidu. Šajā mirklī Brūns metās starp tiem un jauno bullēnu, dzenot to nost.

Kamēr pārbiedētie zvēri, kas atradās ārpusē, lauza sev ceļu bez­mērķīgi stampājošajā masā, Brūns smagiem soļiem dzinās pakaļ vie­nam, kuru bija izraudzījis. Vīrs atdeva skrējienam pēdējo enerģijas mazumiņu, dzenot bulli tik ātri, cik vien viņa resnās, muskuļotās kājas spēja kustēt. Sausā stepes zeme pildīja gaisu ar smalkām nogu­lumu augsnes daļiņām, ko bija uzvagojis cietnagaino bizonu bars, kustībai no tā malām aizvirmojot pāri visai masai. Brūns samiedza acis un klepoja, jo gar acīm griezās putekļi, kas iesprūda nāsīs un neļāva elpot. Smagi elsojot, gandrīz bez spēka, viņš ieraudzīja Grodu, kas pārņēma dzīšanu.

No Groda spējā izrāviena bullis pagriezās atkal. Iesaistījās vīri, vei­dojot lielu apli, kas ļāva dzīt bulli atpakaļ pie Bruņa, kamēr viņš, vēl aizvien elsdams, teciņiem steidzās noslēgt apli. Milzīgais bars bēga pilnīgā panikā, virzoties pāri stepei, - neprātīgās bailes daudzkārt vairoja pati kustība. Palika vienīgi jaunais bullēns, izmisumā bēgot no radījuma, kuram piederēja tikai neliela daļiņa no dzīvnieka spēka, taču piemita vairāk nekā pietiekami gudrības un apņēmības, lai šo starpību kompensētu. Grods, dūres sizdams, dzinās tam pakaļ, atsa­koties padoties, lai gan tā spēcīgi pukstošā sirds draudēja pārplīst. Sviedri atstāja urdziņas uz putekļu kārtas, kas klāja vīra ķermeni un piešķīra bārdai pelēcīgi brūnu nokrāsu. Beidzot Grods saklupa un apstājās, tieši tajā brīdī Drūgs ieņēma tā vietu.

Mednieku pacietība bija liela, taču jaunais, spēcīgais bizons lauzās uz priekšu ar neizsīkstošu enerģiju. Drūgs bija klana slaidākais vīrs, viņa kājas - mazliet garākas. Ar sparīgu uzrāvienu viņš metās pakaļ zvēram, pagriežot to projām, kad bullis mēģināja pievienoties bēgošā bara astei. Krugam nomainot pārgurušo Drūgu, jaunais dzīvnieks bija acīm redzami aizkusis. Krugs ar svaigiem spēkiem dzina zvēru uz priekšu, aizskarot ar savu aso šķēpu tā sānus, tādējādi izraisot piekusušajā bizonā jaunu enerģijas uzrāvienu.

Kad dzīšanā iesaistījās Gūvs, milzīgais, pinkainais radījums jau sāka pagurt. Bullis skrēja akli, stūrgalvīgi, Gūvs sekoja cieši pa pēdām, to nepārtraukti bakstot, tā nosūcot pēdējo spēka pilienu, kas jauna­jam dzīvniekam bija atlicis. Brouds redzēja Bruņu panākamies tuvāk, kad puisis iekliedzās un pārņēma savā ziņā dzīšanos pakal masīva- jam zvēram. Viņa sprints bija īslaicīgs. Bizonam bija diezgan. Tas palēnināja skrējienu, tad apstājās pavisam un atteicās pārvietoties, tā āda bija vienās putās, galva - nokārta, nāsis kūpēja. Pacēlis šķēpu gatavībā, zēns tuvojās pārmocītajam bullim.

Vadoties pēc savas pieredzes, Brūns ātri novērtēja situāciju. Vai puisis nebija par daudz uztraucies savās pirmajās medībās un pārāk sasprindzis? Vai zvērs bija pavisam nodzīts? Dažs labs viltīgs vecs bizons apstājās pilnīgā pārgurumā, bet, kad tam uzbruka, pēdējā mir­klī spēja nogalināt vai nopietni ievainot mednieku, jo sevišķi - nepie­redzējušu. Vai Brūnam izmantot bolu, lai liktu dzīvniekam paklupt un to pieveiktu pavisam? Lopa galva gandrīz skāra zemi, sāni smagi cilājās, un nebija šaubu, ka bizons ir zaudējis spēkus. Ja vadonis lie­totu bolu, zēna pirmās medības vairs nebūtu tik iespaidīgas. Brūns izlēma pataupīt Broudam visu godu.

Ātri, pirms vēl bizons bija atguvis sparu, Brouds piesteidzās pie milzīgā, pinkainā dzīvnieka un pacēla šķēpu. Pēdējā mirklī iedomājies par savu totēmu, viņš atvēzējās un uzbruka. Garais, smagais šķēps iedūrās dziļi jaunā buļļa sānos; ugunī rūdītais šķēpa uzgalis izurbās cauri cietajai ādai un straujā, liktenīgā triecienā salauza ribu. Bizons sāpēs iebaurojās un pagriezās pret mednieku, lai tam uzbruktu, lai gan tā kājas jau bija saļodzljušās. Brūns pamanīja kustību, vienā lēcienā bija pie jaunekļa sāniem un ar visu savu vareno muskuļu spēku trieca rungu pret lielo galvu. Trieciens paātrināja dzīvnieka saļimšanu. Bizons pakrita uz sāniem, tā asie nagi kārpīja gaisu pirms­nāves agonijā, tad tas apklusa.

Sākumā Brouds bija apstulbis un nedaudz satriekts, tad gaisu pār­šķēla spalgs izsauciens, jauneklim izkliedzot savu triumfu. Viņš to izdarīja! Viņš pieveica savu pirmo medījumu! Nu viņš bija vīrs!

Brouds bija ekstāzē. Viņš pasniedzās pēc sava dziļi iedurtā šķēpa, kas slējās taisni augšup no dzīvnieka sāniem. Raujot to ārā, sejā iešļāca silta asins šalts un viņš sajuta tās sāļo garšu. Brūns ar lep­numu acīs uzsita Broudam pa plecu.

- Labs darbs, - žests izteiksmīgi pauda. Brūns bija priecīgs, ka viņu rindām pievienosies vēl viens spēcīgs mednieks, spēcīgs mednieks, kas bija viņa lepnums un prieks, viņa sievas dēls, viņa sirds dēls.

Ala nu piederēja viņiem. Rituāla ceremonija to nostiprinās, bet Brouda medījums to bija nodrošinājis. Totēmi bija apmierināti. Brouds pacēla gaisā šķēpa asiņaino galu; piesteidzās pārējie mednieki, un prieks atbalsojās viņu soļos, vīriem redzot nogāzto zvēru. Brūns bija izvilcis nazi, gatavs uzšķērst bizona vēderu un iztīrīt iekšas, pirms to nesis uz alu. Viņš izņēma aknu, sadalīja to šķēlēs un iedeva katram medniekam pa gabalam. Tas bija pats gardākais kumoss, ko taupīja tikai vīriem un kas piešķīra medībās tik nepieciešamo spēku muskuļiem un acīm. Brūns izgrieza ari lielā, pinkainā radījuma sirdi un apraka to zemē netālu no dzīvnieka: šo dāvanu viņš bija apsolījis savam totēmam.

Brouds gremoja silto, jēlo aknu, baudot savu pirmo īsta vira medī­juma garšu, un viņam bija tāda sajūta, ka sirds aiz laimes plīsīs. Viņš kļūs par viru jaunās alas iesvētīšanas rituālā, viņš vadīs medību deju un piebiedrosies vīriem slepenajos rituālos, kas notiks mazākajā alā, un viņš labprāt būtu gatavs atdot dzīvību, lai tikai redzētu lepnumu Bruņa sejā. Tas bija Brouda izcilākais bridis. Viņš jau iedomājās, kādu uzmanību viņam pievērsis pēc iesvētīšanas vira kārtā alas ceremo­nijas laikā. Viss klans viņu apbrīnos un cienīs. Visi runās par viņu vien un par viņa lielo drosmi medībās. Tā nakts piederēs viņam, un Ogas acis mirdzēs vārdos neizsakāmā pielūgsmē un pazemīgā godi­nāšanā.

Vīri sasēja bizona kājas krietni virs ceļu locītavām. Grods un Drūgs sastiprināja kopā šķēpus, Krugs un Gūvs darīja tāpat, izveidojot no četriem šķēpiem divas dubultstipras kārtis. Vienu izvēra starp priekš­kājām, otru - starp pakaļkājām šķērsām lielajam zvēram. Brūns un Brouds nostājās katrs savā pusē pinkainajai galvai un satvēra to aiz ragiem, vienu roku atstājot brivu, ar ko turēt šķēpu. Grods un Drūgs saņēma vienu kārti katrs savā pusē priekškājām, kamēr Krugs nostā­jās pa kreisi un Gūvs - pa labi pie pakaļējām kājām. Saņēmuši vadoņa signālu, visi seši vīri devās uz priekšu, pa pusei velkot, pa pusei nesot milzīgo dzīvnieku pāri zālainajām pļavām. Ceļojums atpakaļ uz alu bija daudz garāks nekā turpceļš. Vīri, lai gan bija spēcīgi, stipri sa­springa zem bizona smaguma, stiepjot to pāri stepei augšup pa kalna nogāzi.

Oga viņus gaidīja un ieraudzīja tuvojošos medniekus jau tālu lejā līdzenumā. Pie kraujmalas pārējie klana cilvēki tos jau gaidīja un panācās pretim, lai, soļojot blakus un klusi tos apsveicot, pavadītu medniekus ceļa pēdējā posmā līdz alai. Brouda atrašanās varonīgo vīru priekšgalā liecināja, ka viņš ir ieguvis medījumu. Pat Eilu, kura nevarēja īsti saprast notikušo, bija pārņēmusi sajūsma, kas gaisā bija gandrīz taustāma.

- Tavas sievas dēlam lieliski veicies, Brun. Medījums ir labi un tīri nostrādāts, - Zūgs teica, medniekiem novietojot lielo zvēru zemē pie alas. - Nu tev ir jauns mednieks, ar ko lepoties.

- Viņam bija drosme un stipra roka, - Brūns žestikulēja. Acīm lepnumā starojot, viņš uzlika roku uz jaunā vīrieša pleca. Brouds gozējās siltajā uzslavā.

Zūgs un Drūvs nopētīja vareno jauno bulli ar apbrīnu, kurai bija nedaudz piejaukta nostalģija pēc dzīšanas sajūsmas un uzvaras trī­sām, aizmirstot briesmas un vilšanos, kas bija daļa no liela zvēra medību aizraujošā piedzīvojuma. Nebūdami vairs spējīgi medīt kopā ar jaunākajiem vīriem, tomēr nevēloties stāvēt malā, abi vecie vīri bija pavadījuši rītu, klaiņojot ar mežu noaugušajā kalna nogāzē un meklējot mazākus zvērus.

- Redzu, ka jūs ar Dorvu zināt, kur izmantot savas lingas. Es saodu ceptas gaļas smaržu jau pusceļā uz kalnu, - Brūns turpināja. - Kad būsim iekārtojušies jaunajā alā, mums vajadzēs sameklēt kādu vietu, kur trenēties. Klanam nāktu par labu, ja visi mednieki prastu tā apie­ties ar lingu kā tu, Zūg. Un nepaies ilgs laiks, kad ari Vorns jau būs jāmāca.

Vadonis apzinājās, kādu ieguldījumu vecie vīri vēl aizvien dod klana uzturēšanā, un gribēja, lai viņi to zina. Medniekiem vienmēr neuzsmaidīja laime. Ne vienu vien reizi gaļu sagādāja vecie vīri, un ziemas biezajā sniegā nejauši uzietu svaigu gaļu bieži bija daudz vieglāk iegūt ar lingas palīdzību. Tas ienesa gaiditas pārmaiņas viņu ziemas ēdienkartē ar kaltētu gaļu, īpaši - ziemas beigās, kad vēlo rudens medījumu saldētie krājumi izbeidzās.

- Nevar jau salīdzināt ar to jauno bizonu, bet mums ir truši un bebrs. Ēdiens ir gatavs, mēs tikai gaidām jūs, - Zūgs pamāja. - Es ievēroju līdzenu, skraju lauku netālu no šejienes, kas varētu noderēt kā laba vieta treniņiem.

Zūgs, kas kopš sievas nāves dzīvoja kopā ar Grodu, pēc tam, kad bija izstājies no Bruņa mednieku rindām, piestrādāja, lai uzlabotu savu prasmi rīkoties ar lingu. Linga un bola klana ļaudīm bija visgrū­tāk apgūstamie ieroči. Lai gan to muskuļotās, ar smagiem kauliem apveltītās un nedaudz izliektās rokas bija ārkārtīgi spēcīgas, tās spēja veikt tik smalkas un precīzas funkcijas kā akmens šķembu skaldī­šana. Viņu roku locītavas bija veidotas tā, jo īpaši muskuļu un saišu savienojums ar kauliem, lai piešķirtu tām precizitāti un veiklību kopā ar neticamu spēku. Bet bija arī savs trūkums. Tas pats savienojumu veidojums ierobežoja roku kustības. Tās nespēja veikt pilnu loku atvē­zienam; tas ierobežoja viņu spēju sviest priekšmetus. Nevis lieliska kontrole, bet sviras princips bija cena, ko viņi maksāja par spēku.