Zemes bērni-1 Alu lāča klans

- Kā tu domā, māt, - vai viņi ņems mani līdzi? - Eila aizrautīgi žestikulēja.

- Brūns man nestāsta par saviem plāniem, Eila. Es pat nezināju, ka viņi grasās iet; tu zini par to vairāk nekā es, - Iza atbildēja. - Bet es nedomāju, ka Drūgs būtu kaut ko tādu teicis, ja tas nebūtu iespējams. Es domāju, ka viņš tev ir pateicīgs par to, ka izglābi Onu, un šie rīki un ziņa par medībām ir tas, kā viņš tev saka paldies. Drūgs ir jauks vīrs, Eila. Tu esi laimīga, ja viņš uzskata, ka esi viņa dāvanu vērta.

- Es tos glabāšu līdz mamuta medībām. Es viņam teicu: ja iešu, tad tur lietošu tos pirmo reizi.

- Tā ir laba doma, Eila, un tas bija pareizi, ka pateici to viņam.

14

Mamuta medības, plānotas agri rudenī, kad milzīgie, noaugušie zvēri migrēja uz dienvidiem, bija labākajā gadījumā nedrošs pasā­kums, un viss ldans bija satraukts. Ikviens spējīgs cilvēks tiks iekļauts garajā pārgājienā uz pussalas ziemeļu galu, tuvu vietai, kur tā savie­nojās ar kontinentu. Šis laiks paies ceļojot, apstrādājot un konser­vējot gaļu, kausējot taukus un atgriežoties atpakaļ uz alu, visas pārējās medību aktivitātes tiks apturētas. Turklāt nebija pārliecības, ka, tur nokļuvuši, tie mamutu atradīs vai, ja atradīs, ka medniekiem veiksies. Vienīgi tas fakts, ka veiksmes gadījumā viens gigantisks zvērs nodrošinās pietiekami daudz gaļas, lai uzturētu klanu daudzu mēnešu garumā, un milzīgu kvantumu tauku, kas bija tik svarīgi ldana izdzīvošanai, lika vispār par šādām medībām domāt.

Mednieki bija ieplānojuši agri pavasari krietni lielāku medību skaitu nekā parasti, lai iekrātu tik daudz gaļas, ar kuru pietiktu visai nākamajai ziemai, ja tie būs taupīgi. Viņi nevarēja atļauties tādu greznību kā mamutu medības, nenodrošinoties nākamajai aukstajai sezonai. Savukārt nākamajai klanu Sapulcei bija jānotiek pēc diviem gadiem, un tajā vasarā medību gandrīz nebūs. Visa sezona paies ceļā pie klana, kas organizēs svarīgo notikumu, piedaloties lielajos svēt­kos un atkal atgriežoties. Šādu sapulču ilglaicīgā pieredze Brūnam mācīja, ka klanam ir jāsāk krāt pārtiku un rezerves krietni iepriekš, lai nodrošinātos ziemai pēc Sapulces. Šis bija iemesls, kāpēc viņš nolēma doties mamuta medībās. Pietiekami krājumi nākamajai ziemai plus veiksmīgas mamuta medības nodrošinās tiem labu sākumu. Ar pie­nācīgi uzglabātu kaltētu gaļu, dārzeņiem, augļiem un labību viņi noteikti iztiks divus gadus.

Tā nebija tikai gaidāmo medību satraukuma aura, tā bija gandrīz vai taustāma māņticības zemūdens straume. Medību izdošanās tik ļoti bija atkarīga no veiksmes, ka likteņzīmes tika saskatītas visneno- zīmīgākajos atgadījumos. Visi ļoti rūpīgi sekoja katrai savai darbībai un kļuva īpaši aizdomīgi attiecībā uz jebko, kas kaut attāli bija sais­tīts ar gariem. Neviens nevēlējās būt par iemeslu garu dusmām, kas varēja atnest neveiksmi. Sievietes bija vēl uzmanīgākas, gatavojot ēdienu; piedegusi gaļa varēja būt slikta zīme.

Viri organizēja rituālus katrā plānošanas posmā, raidot dedzīgas lūgšanas, lai pielabinātu neredzamos spēkus sev apkārt, un Mogurs bija aizņemts, skaitot veiksmes buramvārdus un sparīgi buroties, parasti šim nolūkam izmantojot kaulus alas mazajā nodalījumā. Viss, kas noritēja gludi, tika uzlūkots kā labvēlīga zīme, bet jebkura aiz­ķeršanās bija iemesls satraukumam. Visi klana ļaudis bija nervozi, un Brūnam kopš tā brīža, kad viņš bija nolēmis doties mamuta medībās, lāgā nesanāca pat viena nakts, lai kārtīgi izgulētos. Reizēm vīrs vēlē­jās, kaut nekad nebūtu par to iedomājies.

Brūns sasauca sapulci, lai pārrunātu, kurš ies un kurš paliks mājās. Alas sargāšana bija svarīgs jautājums.

- Es domāju, ka vajadzēs atstāt vienu no medniekiem, - vadonis iesāka. - Mēs būsim projām vismaz vienu mēnesi, varbūt pat visus divus. Tas ir ilgs laiks, un alu nedrīkst pamest neaizsargātu.

Mednieki izvairījās skatīties uz Bruņu. Neviens nevēlējās tikt iz­slēgts no medībām. Katrs baidījās, ka, uztverot tā skatienu, vadonis varētu tieši viņu izvēlēties par mājās palicēju.

- Brun, tev būs nepieciešami visi tavi mednieki, - Zūgs pamāja. - Manas kājas var nebūt pietiekami veiklas mamuta medībām, taču mana roka vēl ir stipra diezgan, lai spētu noturēt šķēpu. Linga nav vienīgais ierocis, kuru es protu lietot. Dorva redze pavājinās, tomēr viņa muskuļi nav vārgi, un viņš vēl nav akls. Viņš vēl aizvien spēj lie­tot rungu vai šķēpu, vismaz pietiekami labi, lai nosargātu alu. Kamēr vien mēs uzturam ugunskuru, neviens zvērs nenāks par tuvu. Tev nav jāuztraucas par alu, mēs spēsim to nosargāt. Tev pietiks rūpju, medī­jot mamutu. Es jau neesmu lēmējs, taču domāju, ka tev vajadzētu ņemt līdzi visus medniekus.

- Es piekrītu, Brun, - Dorvs piebilda, mazliet piemiegtām acīm paliecies uz priekšu. - Mēs ar Zūgu spēsim aizsargāt alu, kamēr jūs būsiet projām.

Brūns skatijās uz Zūgu, uz Dorvu, tad atkal uz Zūgu. Viņš nevēlējās nevienu no saviem medniekiem atstāt mājās. Viņš negribēja darīt neko, kas varētu pakļaut riskam izredzes uz veiksmi.

- Tev taisnība, Zūg, - Brūns beidzot pamāja. - Tikai tas vien, ka jūs nevarat piedalīties mamuta medībās, nenozīmē, ka neesat pietie­kami stipri, lai nosargātu alu. Klanam ir veicies, ka jūs abi vēl esat tik spēcīgi, un man ir veicies, ka iepriekšējā vadoņa palīgs vēl aizvien ir kopā ar mums, lai sniegtu mums savu padomu, Zūg. - Nekad nenāca par ļaunu atgādināt vecajam vīram, ka viņš tiek novērtēts.

Pārējie mednieki uzelpoja. Neviens no tiem netiks atstāts. Viņiem bija žēl veco vīru, kas nevarēs piedalīties lielajās medībās, bet tie jutās pateicīgi, ka tieši viņus atstās sargāt alu. Bija skaidrs, ka arī Mogurs nespēs veikt ilgo un grūto ceļu; viņš nebija mednieks. Taču Brūns reiz bija redzējis, kā vecais, kroplais vīrs, aizstāvot sevi, pie­tiekami sparīgi un draudīgi bija vicinājis resno staigājamo nūju, un savā prātā pieskaitīja Moguru pie alas sargātājiem. Skaidrs, ka šie trīs varēja tikt galā tikpat labi kā viens mednieks.

- Un nu, kuras sievietes ņemsim sev līdzi? - Brūns jautāja. - Ebrai jānāk.

- Ūkai arī, - Grods piebilda. - Viņa ir stipra un pieredzējusi, un viņai nav mazu bērnu.

- Jā, Uka ir laba izvēle, - Brūns piekrita, - un Ovra, - viņš teica, uzlūkojis Gūvu. Māceklis piekrītot pamāja.

- Un kā ar Ogu? - Brouds vaicāja. - Braks jau staigā, un drīz jau būs pienācis gads, kad tiks atšķirts no krūts; viņš neaizņem tai daudz laika.

Brūns brīdi padomāja. - Neredzu iemesla, kāpēc ne. Pārējās sie­vietes palīdzēs to pieskatīt, un Oga ir laba strādniece. Mēs varēsim viņu izmantot.

Brouds izskatījās iepriecināts. Viņš bija apmierināts, uzzinājis, ka vadonis ir labās domās par tā sievieti; tas bija kompliments viņa labajām mācīšanas spējām.

- Dažām sievietēm būs jāpaliek pieskatīt bērnus, - Brūns pamāja.

- Kā būtu ar Agu un Iku? Grūbs un Igra vēl ir par mazu, lai dotos tik tālā ceļā.

- Aba un Iza varētu tos pieskatīt, - Krugs izteica savas domas.

- Igra nesagādā Ikai lielas raizes. - Vairums vīru tālā ceļojumā labprāt vēlējās savas otrās puses ņemt līdzi, tad tie nebūs atkarīgi no cita vīra sievas, kas tos apkalpos.

- Es nezinu, kā būs ar Iku, - Drūgs piebilda, - bet es domāju, ka Aga šoreiz varētu palikt. Trīs no bērniem ir viņas, un, kaut arī viņa paņemtu līdzi Grūbu, es zinu, ka Onai viņas pietrūktu. Taču Vorns gribētu nākt ar mums.

- Es domāju, ka jāpaliek abām, gan Agai, gan Ikai, - Brūns nolēma, - un Vornam ari. Viņam tur nebūs, ko darīt, puika vēl nav tik liels, lai medītu, un viņš nemaz tik ļoti negribēs palīdzēt sievietēm, jo sevišķi mātei neesot blakus, kas viņu pieskatītu. Viņam vēl būs citas mamutu medības.

Mogurs līdz šim nebija neko bildis, bet nu juta, ka pienācis īstais brīdis. - Iza ir pārāk vārga, lai ietu, un viņai jāpaliek un jārūpējas par Ubu, bet nav iemesla, lai Eila neietu.

- Viņa vēl pat nav sieviete, - Brouds iejaucās, - un turklāt gariem var nepatikt, ja mums līdzi ir kāds svešais.

- Augumā viņa ir lielāka nekā sieviete, - Drūgs iebilda, - laba strādniece, ar veiklām rokām, un gari ir viņai labvēlīgi. Kā bija ar alu? Un ar Onu? Es domāju, ka viņa nesīs veiksmi.

- Drūgam taisnība. Viņa ātri strādā un ir tikpat stipra kā sieviete. Viņai nav bērnu, par ko uztraukties, un viņa ir mazliet apmācīta kā zāļu sieva. Tas var noderēt, lai gan es labāk būtu ņēmis Izu, ja viņa būtu stiprāka. Eila nāks mums līdzi, - Brūns pamāja, izbeidzot saru­nas.

Uzzinājusi, ka viņa dosies līdzi mamuta medībās, Eila bija tik sajūs­mināta, ka nespēja nosēdēt mierā. Viņa uzmācās Izai ar jautājumiem par to, kas jāņem līdzi, un pēdējās dienas pirms plānotās došanās ceļā sapakoja un atkal pārpakoja savu grozu vairākas reizes.

- Tu taču negribēsi ņemt tik daudz, Eila. Mājupceļā tavs nesamais būs daudz smagāks, ja medības izdosies. Bet man ir kaut kas, ko tev gan vajadzētu paņemt. Es to tikko pabeidzu.

Eilai sakāpa acīs prieka asaras, ieraugot Izas rokā izstiepto somu. Tā bija izgatavota no apdarinātas veselas ūdrādas ar neskartu galvu, asti un ķepiņām. Iza bija lūgusi, lai Zūgs tai vienu sagādā, un, iesais­tot Agu un Abu, bija turējusi to noslēptu pie Drūga pavarda, lai sagā­dātu meitenei pārsteigumu.

- Iza! Man pašai sava zāļu soma! - Eila iesaucās un apkampa sie­vieti. Meitene nekavējoties apsēdās un sāka vilkt ārā no tās visas mazās kulītes un paciņas, kārtojot tās rindās, kā tik daudz reižu bija redzējusi darām Izu. Viņa atvēra katru no tām vaļā un paostīja saturu, pēc tam visas atkal sasēja ar tieši tādiem mezgliem, kādi bija sākumā.

Bija grūti atšķirt tik daudzas kaltētās zālītes un saknes vienīgi pēc smaržas, lai gan īpaši bīstamās bieži tika samaisītas kopā ar kādu nekaitīgu, bet stipri aromātisku zāli, lai novērstu nejaušu pār­skatīšanos. īstā klasifikācijas sistēma bija auklas vai ādas siksniņas, ar kurām bija aizsietas kulītes, un to sarežģītā mezglu kombinācija. Daži ārstniecisko zālīšu paveidi bija aizsieti ar auklu, kas bija izgata­vota no zirga astra, citi ar bizona vai kāda cita dzivnieka saru, kuram bija raksturīga krāsa un struktūra, vēl citi bija apsieti ar cīpslām vai šķiedrām, kas izgatavotas no stiegrainas mizas vai vīnstīgām, un daži - ar ādas aukliņām. Konkrētā auga lietojumu daļēji varēja atce­rēties, zinot, ar kāda veida saiti vai mezglu ir aizsiets maisiņš vai paciņa, kas to saturēja.

Eila ielika kulītes atpakaļ zāļu somā, piesēja to pie jostas un apbrī­noja. Pēc tam noņēma to un nolika blakus vācamajam grozam līdzās lielajām somām, kurās, kā ļaudis cerēja, varēs nest mājup mamuta gaļu. Viss bija sagatavots. Vienīgā problēma, kas nelika Eilai mieru, bija - ko darīt ar lingu. Viņa to nevarēs izmantot, taču meitene negri­bēja to atstāt, baidoties, ka Iza un Krebs varētu atrast. Viņa prātoja, vai nenoslēpt lingu mežā, taču nosprieda, ka to var izrakt kāds dzīv­nieks vai tā varētu sabojāties, pakļauta dabas spēku iedarbībai. Vis­beidzot Eila nolēma ņemt to līdzi, labi noslēpjot tērpa ielocē.

Tajā rītā, kad medniekiem bija jādodas projām, klanam pamos­toties, vēl bija tumšs. Tiem uzsākot ceļu un debesij kļūstot gaišā­kai, daudzkrāsainās lapas vēl tikai sāka rādīt savus īstos toņus, bet, viņiem dodoties pāri kalna korei, austrumos no alas pār horizontu izlija lecošās saules bagātīgais mirdzums, apspīdot plašo, izkaltušo līdzenumu ar intensīvu zeltītu gaismu. Medību dalībnieki soļoja lejup pa mežiem noaugušo kalna nogāzi un, kamēr saule vēl turējās zemu, bija sasnieguši stepi. Brūns uzsāka straujāku soli, ejot gandrīz tikpat ātri kā tad, kad medībās devās tikai viri. Sieviešu nastas bija vieglas, tomēr nepieradušām pie strauja ceļojuma grūtībām tām vajadzēja papūlēties, lai turētos līdzi.

Ļaudis ceļoja no saules līdz saulei, pieveicot dienā daudz lielāku attālumu nekā toreiz, kad viss klans meklēja jaunu alu. Viņi nega- tavoja ēdienu, vienīgi uzvārīja ūdeni tējai, un no sievietēm netika prasīts daudz. Pa ceļam netika medīts neviens meža zvērs; visi ēda ceļojuma pārtiku, kādu vīri parasti ņēma sev līdzi medībās: kaltētu gaļu, kas bija saberzta rupjā masā, sajauktu ar tīriem, kausētiem taukiem, un kaltētus augļus, kam bija nelielu kūciņu forma. Kalorijām bagātā ceļojuma pārtika nodrošināja tiem vajadzīgās barības vielas vairāk, nekā bija nepieciešams.

Atklātajā, vēju appūstajā stepē bija auksts un, tiem virzoties uz ziemeļiem, ātri kļuva aizvien aukstāks. Tomēr drīz pēc tam, kad klans no rīta bija devies ceļā, ļaudis ņēma nost ādu pēc ādas. Ātrā gaita tos drīz vien sasildīja, un, vienīgi apstājoties, lai uz bridi atvilktu elpu, tie pamanīja auksto gaisu. Pirmo dienu muskuļu sāpes, jo īpaši sie­vietēm, drīz vien pārgāja, soļojot platiem soļiem un pieradinot kājas pie staigāšanas.

Zeme pussalas ziemeļu galā bija nelīdzenāka. Plašs, līdzens plato pēkšņi izzuda dziļā aizā vai atdūrās stāvā klintī, kas bija agrāko laiku vardarbīgā, dārdošā zemes apvērsuma sekas, planētai nokratot kaļķ­akmens ierobežojošos valgus. Šauro kanjonu virsmas bija izrobotas un klinšainas, daži no tiem, sienām saslēdzoties, strauji izbeidzās, citi bija nosēti ar kritušo akmeņu asajām šķembām, kas nošķēlu­šās no apkārtējiem aizsargvaļņiem. Vēl citi kanjoni palaikam kalpoja kā ūdens gultne nelieliem sezonas rakstura strautiem un pat strau­jām upēm. Vienīgi ūdens tuvumā monotonās, ar zāli klātās stepes nomainīja dažas vēja saliektas priedes, lapegles un egles, ap kurām drūzmējās panīkuši bērzi un vītoli, nedaudz augstāki par krūmiem. Tikai retos gadījumos vietās, kur aiza atvērās apūdeņotā ielejā un kur tā bija pasargāta no nemitīga asa vēja un apgādāta ar pietiekamu mitrumu, skujkoki un slklapu koki vairāk atbilda to parastajām pro­porcijām.

Pārgājiens noritēja bez starpgadījumiem. Viņi ceļoja vienmērīgā, ātrā solī desmit dienas, līdz Brūns sāka sūtīt vīrus izlūkot tuvāko apkārtni, un dažu turpmāko dienu laikā ātrums tika samazināts. Klans tuvojās pussalas platajam kaklam. Ja viņi gribēja uziet mamutu, drīz bija jāsāk meklēt.

Mednieku grupa apstājās pie nelielas upes. Brūns agrā pēcpus­dienā bija aizsūtījis Broudu un Gūvu izlūkos, viņš pats atradās ne­daudz atstatus no pārējiem, lūkojoties virzienā, kurp tie bija aizgā­juši. Viņam drīz būs jāpieņem lēmums, vai ierīkot apmetni pie šīs upes vai arī turpināt ceļu, pirms tie apstāsies uz naktsguļu. Vēlās pēc­pusdienas ēnas līdz ar vakara tuvošanos izstiepās, un, ja abi jaunie vīri drīz neatgriezīsies, naktsmītnes būs jāierīko tepat. Brūns samie- dza acis, skatoties tieši pret aso austrumu vēju, kas kūļāja tā garo ādas apmetni gar vira kājām un pieplacināja noaugušo bārdu sejai.

Viņam šķita, ka tālumā mana kādu kustību, un, tā gaidot, kļuva skaidrāk saskatāmas divu skrejošu vīru figūras. Vadoni pārņēma spējš satraukums. Iespējams, ka tā bija intuīcija, varbūt tā bija jutekliska pieskaņošanās viru ķermeņu kustībām. Tie ieraudzīja vientuļo stāvu un, vicinot rokas, ar jaunu sparu paātrināja tempu. Brūns to jau zināja krietnu bridi iepriekš, pirms spēja sadzirdēt izlūku balsis.

- Mamuts! Mamuts! - viri sauca, galīgi aizelsušies tuvodamies grupai. Visi sadrūzmējās ap uztrauktajiem vīriem.

- Liels pulks, austrumos, - Brouds satraukts žestikulēja.

- Cik tālu? - Brūns vaicāja.

Gūvs pacēla roku stāvus gaisā un novilka nelielu loku. - Dažas stundas, - vēstīja zīme.

- Rādi ceļu! - Brūns pamāja un signalizēja pārējiem, lai tie seko. Vēl bija atlicis pietiekami daudz gaismas stundu, lai zvēru baram pievirzītos tuvāk.

Saule tuvojās horizontam, kad mednieku grupa ieraudzīja tālumā tumšu, neskaidru kustēšanos. "Tas ir liels ganāmpulks," Brūns no­sprieda un ar izsaucienu lika grupai apstāties. Būs jāiztiek ar ūdeni, ko tie paņēmuši līdzi no iepriekšējās apmešanās vietas; bija pārāk tumšs, lai atrastu strautu. No rīta varēs sameklēt labāku vietu apmet­nei. Svarīgākais bija tas, ka viņi ir atraduši mamutus. Tagad visu izšķirs mednieki.

Kad grupa bija pārvietojusies uz jauno apmešanās vietu pie līku­mota strauta, ko gar abiem krastiem cieši ieskāva vārgu krūmu rin­das, Brūns pasauca medniekus, lai dotos izlūkot stāvokli.

Mamutu nevarēja nodzīt kā bizonu vai nogāzt ar bolu. Lai nome­dītu pinkainos biezādaiņus, vajadzēja izgudrot kādu citu taktiku. Brūns ar vīriem izpētīja tuvumā esošās aizas un kanjonus. Viņš mek­lēja kādu īpašu veidojumu - kanjonu, kurš beidzas ar strupceļu un sašaurinās, pārejot noslēgtā, šaurā kalnu ejā ar lieliem akmeņiem gar tā malām un necaurejamiem krāvumiem slēgtajā galā, turklāt netālu no ganāmpulka, kas lēni pārvietojās.

Agri nākamajā rītā Oga nervozi apsēdās Bruņa priekšā, noliekusi galvu, bet Ovra un Eila uztrauktas gaidīja tai aiz muguras.

- Ko tu gribi, Oga? - Brūns paplikšķināja tai pa plecu un pamāja.

- Šai sievietei ir lūgums, - viņa stostīdamās iesāka. -Jā?

- ŠI sieviete nekad nav redzējusi mamutu. Ovra un Eila tapat. Vai vadonis mums neļaus pieiet tuvāk, lai varam to labāk apskatīt?

- Un kā tad ar Ebru un Uku, vai viņas ari grib redzēt mamutu?

- Viņas saka, ka tām pietiks ar to, ko redzēs, kad būsim tikuši ar to galā. Viņām nav vēlēšanās iet, - Oga atbildēja.

- Viņas ir gudras sievietes, bet patiesībā viņas ir redzējušas ma­mutu jau agrāk. Mēs atrodamies pa vējam; ganāmpulkam nevaja­dzētu satraukties, ja vien jūs neiesiet tam par tuvu un necentīsieties apiet tam apkārt.

- Mēs neiesim pārāk tuvu, - Oga apsolīja.

- Nē, nedomāju gan, ka gribēsiet iet tuvāk, kad tos ieraudzīsiet. Jā, jūs varat iet, - viņš nolēma.

"Nekas ļauns nenotiks, ja ļaušu jaunajām sievietēm doties mazā pārgājienā," viņš nodomāja. "Pašlaik viņām nekā liela nav, ko darīt, bet vēlāk tās būs pietiekami aizņemtas - ja gari būs mums labvē­līgi."

Visas trīs bija sajūsmā par gaidāmo piedzivojumu. Tieši Eila bei­dzot pierunāja Ogu lūgt atļauju, lai gan to bija apspriedušas visas trīs. Medību pārgājiens bija tās satuvinājis vairāk nekā ikdiena alas dzīvē un sniedza tām iespēju iepazīt citai citu tuvāk. Ovra, kas pēc dabas bija mierīga un atturīga, vienmēr bija uzskatījusi Eilu par bērnu un nekad nemeklēja tās sabiedrību. Oga pārāk nemudināja biedroties, zinot, ko par Eilu domā Brouds, un neviena no sievietēm neuzskatīja, ka tām būtu kaut kas kopīgs ar šo meiteni. Viņas bija precētas sievas, pieaugušas, savu vīru pavardu saimnieces. Eila bija vēl bērns, kurai tādu pienākumu nebija.

Tikai tajā vasarā, kad Eila ieguva gandrīz pieaugušas sievietes statusu un sāka piedalīties medību pārgājienos, citas sievietes sāka uzlūkot viņu par kaut ko vairāk nekā bērnu - un ceļā uz mamuta medībām jo īpaši. Eila bija slaidāka par pārējām sievām, un tas pie­šķīra viņai pieaugušas sievietes izskatu, un mednieki pa lielākai daļai arī izturējās pret viņu kā pret sievieti. īpaši Krugs un Drūgs vērsās pie viņas. To sievas bija palikušas alā, un Eilai nebija sava vīrieša. Viņiem nebija jāizsaka savi lūgumi ar cita vīra starpniecību vai tā atļauju, lai cik neformāli tas tiktu lūgts vai atļauts. Kopīgā interese par medī­bām radīja trīs jauno sieviešu starpā draudzīgākas attiecības. Iepriekš Eilas ciešākās saites bija ar Izu, Krebu un Ubu, un meitene priecājās par jauniegūto silto draudzību ar šīm sievietēm.

Neilgi pēc tam, kad vīri no rīta bija aizgājuši, Oga atstāja Braku Ebrai un Ūkai un visas trīs devās ceļā. Tas bija patīkams ceļojums. Drīz vien sievietes aizrāvās dedzīgā sarunā, strauji un izteiksmīgi vicinot rokas. Viņām tuvojoties dzīvniekiem, saruna pieklusa un drīz pār­trūka pavisam. Tās apstājās un blenza uz masīvajiem radījumiem.

Pinkainie mamuti bija labi pielāgojušies skarbā pirmsledāju laik­meta aukstajai videi. To biezo ādu klāja blīva, mīksta kažoka apakšējā kārta, kuru savukārt sedza pinkaina, gara, sarkanīga, līdz 20 collām gara spalva. Piedevām tos sargāja trīs collas bieza zemādas tauku kārta. Aukstums bija izraisījis izmaiņas arī to ķermeņa uzbūvē. Tie bija maslvāki salīdzinājumā ar citiem savas sugas pārstāvjiem, caur­mērā desmit pēdas līdz skaustam. To varenās galvas, lielas attiecībā pret visu augumu, un vairāk nekā puse no snuķa garuma slējās aug­stu pāri pleciem, veidojot smailu kupolu. Tiem bija nelielas ausis, īsas astes un salīdzinoši īsi snuķi, kas noslēdzās ar diviem izaugu­miem - augšējo un apakšējo. Profilā raugoties, varēja redzēt, ka zem pakauša kakla daļā starp apaļo galvu un lielo kupri pie skausta, kurā bija uzkrāti tauki, veidojās dziļa iedobe. Muguras līnija strauji virzījās uz iegurni un salīdzinoši īsajām pakaļkājām. Tomēr visiespaidīgākie bija to garie, izliektie ilkņi.

- Paskaties uz to! - Oga žestikulēja un rādīja uz kādu vecu ma­mutu. Tā ilkņi sākās tuvu viens otram, virzījās stāvus lejup, strauji izliecās uz augšu, tad uz iekšu, pēc tam krustojās un stiepās uz priek­šu visas sešpadsmit pēdas.

Mamuts ar snuķi plūca zāles, augu un grīšļu skumšķus un bāza cieto, sauso barību sev mutē, lai to saberztu ar pamatīgiem, skrāp- vīlei līdzīgiem dzerokļiem. Kāds jaunāks dzīvnieks, kura ilkņi nebija tik gari un noderīgi, izraka lapegli un sāka tai lobīt nost zarus un mizu.

- Cik tie ir lieli! - Ovra pamāja un noskurinājās. - Es nevarēju pat iedomāties, ka vispār dzīvnieks var būt tik liels. Kā viņi tādu nogali­nās? Viņi to pat ar šķēpu nespēj aizsniegt.

- Es nezinu, - Oga teica tikpat bažīgi.

- Es gandrīz vai vēlētos, kaut mēs nebūtu šurp nākuši, - sprieda Ovra. - Tās būs bīstamas medības. Kādu var ievainot. Ko es iesākšu, ja kaut kas notiks ar Gūvu?

- Brūnam droši vien ir kāds plāns, - Eila sacīja. - Es domāju, ka viņš pat nemēģinātu tos medīt, ja uzskatītu, ka vīri to nespēs. Kaut es varētu noskatīties! - viņa ilgu pilnā balsī iesaucās.

- Es gan ne, - iebilda Oga. - Es negribu būt pat tuvumā. Es būšu laimīga, kad tas būs galā. - Oga atcerējās, ka viņas mātes virs bija nogalināts nelaimes gadījumā medību laikā tieši pirms zemestrīces, kas bija paņēmusi tās māti. Viņa labi apzinājās briesmas, par spīti pašiem labākajiem plāniem.

- Es domāju, ka mums nu vajadzētu iet atpakaļ, - Ovra ierunājās. - Brūns negribēja, lai mēs pieejam pārāk tuvu. Mēs esam tuvāk, nekā es gribu.

Visas trīs pagriezās, lai dotos projām. Pa ceļam Eila vairākas rei­zes palūkojās atpakaļ. Mājupceļā tās bija daudz klusākas, iegrimušas domās un ne visai noskaņotas lielām sarunām. Kad atgriezās vīri, Brūns norīkoja sievietes nākamajā rītā nojaukt apmetni un doties ceļā pēc tam, kad mednieki būs aizgājuši. Viņš bija atradis piemērotu vietu, rīt tie sāks medības, un viņš gribēja, lai sievietes būtu pietie­kamā attālumā. Iepriekšējā rītā jau agri Brūns bija apskatījis kanjonu. Tā bija ideāla vieta, taču pārāk tālu no mamutiem. Viņš uzskatīja to par īpaši labu zīmi, ka ganāmpulks, lēnām virzoties dienvidrietumu virzienā, līdz otrās dienas beigām būs pievirzījies pietiekami tuvu, lai šo vietu varētu izmantot.

Viegls, sauss pūderveida sniegs, ko kulstīja brāzmains austrumu vējš, sagaidīja mednieku grupu, kad tie iztinās no siltajām zvērādām un izbāza degunus no zemajām teltenēm. Drūmi pelēkās debesis, noslēpjot mirdzošo sauli, kas apspīdēja planētu, nespēja atvēsināt karstās gaidas. Šodien tie medīs mamutu. Sievietes steidzās gatavot tēju; kā atlēti, kas beidzot ir nobrieduši spēlei, mednieki neko neēda. Tie dīdījās šurpu turpu, veicot ar šķēpiem izmēģinājuma vēzienus gaisā, lai izstieptu un atbrīvotu saspringtos muskuļus. Sasprindzinā­jums, ko tie radīja, uzlādēja apkārtējo gaisu ar satraukumu.

Grods paņēma no ugunskura kvēlojošu ogli un ielika to sumbra ragā, kas bija piestiprināts pie tā jostas. Gūvs arī paņēma vienu. Tie rūpīgi aptina sev zvērādas. Nevis ierastās smagās virsādas, bet vieg­lākas, kas tos neierobežotu. Neviens no viņiem nejuta aukstumu, tie bija pārāk uzbudināti. Brūns vēl pēdējo reizi atkārtoja plānu.

Katrs no vīriem aizvēra acis, pieķērās pie amuleta, pacēla neaiz- degtu lāpu, ko tie bija izgatavojuši iepriekšējā vakarā, un devās ceļā. Eila vēroja tos aizejam un vēlējās, kaut varētu tiem sekot. Tad viņa pievienojās sievietēm, kuras pirms apmetnes nojaukšanas bija sāku­šas vākt izkaltušu zāli, mēslus, krūmu un koku zarus ugunskuriem.

Vīri sasniedza ganāmpulku ātri. Mamuti pēc nakts atpūtas jau bija sākuši pārvietoties. Mednieki notupās garajā zālē, lai nogaidī­tu, kamēr Brūns novērtē garām virzošos dzīvniekus. Viņš ieraudzīja vecu mamutu ar masīviem, izliektiem ilkņiem. "Kas tas būtu par ieguvumu!" vīrs pie sevis nopriecājās, tomēr noraidīja domu par šo zvēru. Viņiem bija ejams garš ceļš atpakaļ līdz alai, un milzīgie ilkņi tiem būtu nevajadzīgs slogs. Jaunāka dzīvnieka ilkņi būs vieglāk nesami, turklāt tā gaļa būs maigāka. Tas bija svarīgāk nekā masīvo ilkņu izrādīšanas triumfs.

Tomēr jaunākie mamuti bija bīstamāki. To īsākie ilkņi noderēja ne vien koku izcelšanai, tie bija ari labi ieroči. Brūns pacietīgi gaidīja. Viņš nebija veicis visu to gatavošanos un garo ceļojumu, lai tagad steigtos. Tas zināja, kādus apstākļus gaidīja, un labāk bija gatavs atgriezties nākamajā dienā nekā riskēt ar iespēju uzvarēt. Arī pārējie mednieki gaidīja, kaut ari ne visi tikpat pacietīgi.

Lecošā saule bija sasildījusi drūmās, apmākušās debesis un izklie­dējusi mākoņus. Sniegs pārstāja snigt, un spoži stari izspraucās pa mākoņu starpām.

- Kad viņš dos mums zīmi? - Brouds klusi pamāja Gūvam. - Paskat, cik saule jau augstu! Kāpēc bija jānāk tik agri un tagad te jāsēž? Ko viņš gaida?

Grods pamanīja Brouda žestus. - Brūns gaida īsto brīdi. Vai tu labāk dosies atpakaļ ar tukšām rokām nekā mazliet pagaidīsi? Esi pacietīgs, Broud, un mācies! Kādu dienu tas būsi tu, kuram būs jāiz­lemj, vai pienācis īstais bridis. Brūns ir labs vadonis, labs mednieks. Tev laimējies, ka viņš tevi māca. Lai būtu vadonis, ar drosmi vien ir par maz.

Brouds nebija visai iepriecināts par Groda pamācībām. "Viņš nebūs mans otrais vīrs, kad es būšu vadonis," viņš nolēma. "Viņš vienalga kļūst vecs." Jaunais vīrietis izmainīja stāvokli, mazliet nodrebinājās no spēcīgas vēja brāzmas un iekārtojās, lai gaidītu.

Saule bija pacēlusies augstu, kad Brūns beidzot deva zīmi "saga­tavoties". Ikvienu vīru sagrāba spējš satraukums. Kāda mātīte, kas acīm redzami bija grūta, atradās tuvu ganāmpulka ārmalai un aizvien vairāk virzījās uz ārpusi. Mamutiene bija diezgan jauna, tomēr, sprie­žot pēc ilkņu garuma, tās grūtniecība nebija pirmā. Mamutu mātītes grūtniecība jau bija tik tālu, ka tā bija kļuvusi apdomīga. Viņa vairs nebūs ne tik ātra, ne izveicīga, un embrija gaļa būs sulīga dāvana.

Mamutu mātīte noskatīja kādu zāles pleķi, kuru vēl nebija uzgājuši pārējie, un devās tā virzienā. Uz brīdi tā palika viena pati - vientuļš, bara neaizsargāts dzīvnieks. Tas šķita mirklis, uz kuru Brūns bija gaidījis. Viņš deva zīmi.

Grods bija izvilcis karsto ogli un turēja lāpu gatavībā. Brīdī, kad Brūns deva signālu, viņš pielika lāpu kvēlojošajai oglei un pūta, līdz uzšāvās liesmas. Drūgs no lāpas aizdedza vēl divas un vienu pasnie­dza Brūnam. Trīs jaunākie mednieki jau bija metušies uz kanjona pusi brīdī, kad ieraudzīja signālu. Viņu kārta pienāks vēlāk. Tiklīdz lāpas bija aizdegtas, Brūns un Grods skriešus metās pakal mamutam un piegrūda degošās lāpas stepes sausajai zālei.

Pieaugušajiem mamutiem dabā nebija ienaidnieku; vienīgi paši jaunākie un paši vecākie reizēm krita par upuri kādam plēsējam - izņemot cilvēku. Bet tiem bija bail no uguns. Dabiskā veidā izcēlušies, stepju ugunsgrēki dažreiz neapvaldīti plosījās dienām ilgi, iznīcinot savā ceļā visu. Cilvēka radīta uguns nebija mazāk postoša. Mirklī, kad bars sajuta briesmas, tas instinktīvi saslēdzās. Ugunij vajadzēja izplesties ātri, lai neļautu mamutu mātītei pievienoties pārējiem, un Brūns ar Grodu atradās starp mamutu un baru. Viņiem draudēja uzbrukums no abām pusēm, vai arī tie varēja iekļūt panikā bēgošo milzeņu masā.

Dūmu smaka pārvērta mierīgo ganāmpulku apjukumā taurējošā juceklī. Mamutu mātīte pagriezās uz bara pusi, bet bija jau par vēlu. Viņa bija nošķirta ar uguns sienu. Tā auroja pēc palīdzības, bet lies­mas, ko vēl uzkurināja straujais austrumu vējš, bija pietuvinājušās klimstošajiem dzīvniekiem. Tie jau stampāja uz rietumiem, cenšoties aizbēgt no ātri tuvojošās uguns. Stepes ugunsgrēks bija nevaldāms, taču vīrus tas daudz neuztrauca. Vējš aizvirzīs postažu projām no tās vietas, kurp tie grasījās doties.

Mamutu mātīte, izbailēs aurojot, panikā gāzelējās austrumu vir­zienā. Drūgs nogaidīja, līdz liesmas pārņem apkārtni, tad skrēja pro­jām. Ieraudzījis dzīvnieku bēgam, tas metās apjukušajam un pārbie­dētajam zvēram pretim, kliedzot un vicinot lāpu, un pagriežot to uz dienvidaustrumiem.

Krugs, Brouds un Gūvs, jaunākie un veiklākie mednieki, vēja āt­rumā joza tam pa priekšu. Tie bija nobijušies, ka izmisusī mamutu mātīte tos panāks, kaut arī tie bija sākuši skrējienu pirmie.

Trīs jaunie mednieki sasniedza noslēgto kanjonu, un Krugs iegrie­zās tajā. Brouds ar Gūvu apstājās pie dienvidu sienas. Satraukts un bez elpas, Gūvs pasniedzās pēc sumbra raga, sūtot savam totēmam mēmu ziņu, ka ogle nav nodzisusi. "Ki bija dzīva, taču nevienam no tiem nepietika elpas, lai uzpūstu liesmu un aizdegtu lāpu. Palīdzēja asais vējš. Katrs aizdedza divas lāpas, turot tās pa vienai katrā rokā, un atvirzījās no sienas, cenšoties uzminēt, kur parādīsies mamuts. Ilgi nebija jāgaida. Klusi pielūdzot savus totēmus, kad pārbiedētais, taurējošais gigantiskais dzīvnieks dimdināja to virzienā, drosmīgie jaunie vīri, vicinot sev priekšā dūmojošās lāpas, metās tieši virsū skrejošajam mamutam. Viņiem bija uzticēts grūtais un bīstamais pie­nākums ievirzīt baiļu pārņemto dzīvnieku kanjonā.

Biezādainis panikā, šausmu sagrābts jau bēgot no uguns, sasta­pies ar dūmu smaku, raudzījās pēc patvēruma. Tad strauji pagriezās un iedimdināja kanjonā, Broudam un Gūvam tūliņ sekojot tam pa pēdām. Baurojošais milzenis smagi gāzelējās cauri kanjonam, nonāca līdz šaurajai ejai un atdūrās bezizejā. Nespējot tikt uz priekšu vai šaurajā telpā apgriezties apkārt, mamutu mātīte izbrēca savu izmi­sumu.

Aizelsušies pieskrēja Brouds un Gūvs. Broudam rokā bija nazis, ko ar lielu rūpību bija izcirtis Drūgs un apvārdojis Mogurs. Ātrā un drosmīgā izrāvienā Brouds pieskrēja mamutu mātītes kreisajai kājai un ietrieca naža aso galu tās cīpslās. Gaisu pāršķēla griezīgs sāpju kliedziens. Viņa nespēja doties uz priekšu, viņa nevarēja pagriezties sānis, un nu viņa nevarēja pavirzīties arī atpakaļ. Gūvs sekoja Brou­dam un iecirta tās labajā kājā. Lielais zvērs nokrita uz ceļiem.

Krugs no savas slēptuves aiz lielā akmens izlēca priekšā grīļīgajai, sāpēs taurējošajai mamutu mātītei un ietrieca garo, smailo šķēpu tieši tās atvērtajā mutē. Instinktīvi tā centās uzbrukt un uzspļāva asi­nis bez ieroča palikušajam vīram. Tomēr viņš bez ieroča nepalika ilgi. Aiz bluķiem bija noslēpti vēl citi šķēpi. Krugam sniedzoties pēc vēl viena šķēpa, Brūns, Grods un Drūgs sasniedza kanjonu un drāzās uz aklo galu, lēkādami pa klintsbluķiem abās pusēs milzīgajai grūsnajai mamutu mātītei. Gandrīz vienlaikus tie ietrieca šķēpus ievainotajā radījumā. Brūns iedūra tās nelielajā acī, apšļācot sevi ar siltu, sar­kanu šķidrumu. Dzīvnieks sazvārojās. Ar pēdējiem dzīvības spēkiem mamutu mātīte izkliedza izaicinošu brēcienu un nogāzās zemē.

Pārgurušos vīrus lēnām pārņēma apjausma. Pēkšņajā klusumā mednieki lūkojās cits uz citu. Jaunais satraukums lika to sirdīm puk­stēt straujāk. Kaut kur no dziļumiem cēlās vārdos neizsakāms pirmat­nīgs impulss un eksplodēja mutē kā uzvaras sauciens. Viņi to paveica! Viņi nogalināja vareno mamutu!

Seši vīri, patiesībā nožēlojami vāji, izmantojot meistarību, gudrību, sadarbību un uzdrošināšanos, bija pieveikuši gigantisku radījumu, ko nespēja neviens cits plēsējs. Lai cik ātri vai spēcīgi, vai viltīgi tie būtu, neviens četrkājainais mednieks nespēja mēroties ar viņiem šajā varoņdarbā. Brouds uzlēca uz klintsbluķa blakus Brūnam, tad uz kritušā dzīvnieka. Acumirkli Brūns jau bija tam blakus, draudzīgi uzsita tam pa plecu, tad izvilka no mamuta acs šķēpu un turēja to paceltu gaisā. Četri pārējie tiem veikli piebiedrojās un, kustoties savu sirdspukstu ritmā, lēkāja un izdejoja sajūsmu uz masīvā zvēra mugu­ras.

Brūns nolēca zemē un apgāja apkārt mamutam, kas gandrīz aiz­pildīja šauro telpu. "Neviens no vīriem nav ievainots," viņš nodomāja. "Nevienam nav pat ne skrambiņas. Šis ir bijušas ļoti veiksmīgas medī­bas. Mūsu totēmi laikam ir ļoti apmierināti ar mums."

- Mums jādod gariem ziņa, ka esam tiem pateicīgi, - viņš paziņoja vīriem. - Kad atgriezīsimies, Mogurs noturēs īpašu rituālu. Šobrīd mēs ņemsim aknas - katram vīram sava daļa - un aiznesīsim pa gaba­lam arī Zūgam, Dorvam un Moguram. Pārējais tiks atdots Mamuta Garam, tā man Mogurs lika darīt. Mēs tās apraksim te, kur viņa nogāzās, un mazā mamuta aknas tās vēderā arī. Un Mogurs teica, ka nedrīkstam aiztikt ari smadzenes, tās jāatstāj tepat, lai paliek Garam. Kurš cirta pirmais, Brouds vai Gūvs?

- Brouds cirta, - Gūvs atbildēja.

- Tad Brouds saņems pirmo aknu gabalu, bet medījums ir visu nopelns.

Brouds un Gūvs tika aizsūtīti pakaļ sievietēm. Viri bija paveikuši uzdevumu vienā enerģijas izvirdumā. Tālākais bija sieviešu ziņā. Vi­ņām iekrita nogurdinošais gaļas sadalīšanas un konservēšanas uzde­vums. Palikušie vīri, gaidot sievietes, izņēma milzīgā mamuta iekšas un atdalīja gandrīz nobriedušo embriju. Kad ieradās sievietes, viri palīdzēja tām novilkt dzīvnieka ādu. Tā bija tik liela, ka procesā bija jāpiedalās visiem. Atlasītie gardākie gabali tika noslēpti akmens trau­kos sasaldēšanai. Apkārt pārējai gaļai tika sakurti ugunskuri, daļēji - lai neļautu tai sasalt, daļēji - lai nelaistu tuvumā nenovēršamos mait- ēdājus, kurus piesaistīja asins un jēlas gaļas smaka.

Nogurusi, bet laimīgā mednieku grupa pēc svaigās gaļas maltītes, ko baudīja pirmo reizi kopš alas pamešanas, apmierinājumā iegrima siltajās zvērādu gultās. No rīta, kamēr viri pulcējās, lai atdzīvinātu satraucošās medību ainas un apbrīnotu cits cita drosmi, sievietes ķērās pie darba. Netālu atradās upe, tomēr pietiekami tālu no kan­jona, lai radītu nelielas neērtības. Kad mamuts bija sadalīts lielos gabalos, tos pārvietoja tuvāk upei, pametot lielāko daļu kaulu ar nelieliem gaļas atlikumiem lienošajiem un lidojošajiem maitēdājiem, bet neko vairāk neatstāja.

Klans izmantoja gandrīz visas dzīvnieka daļas. No cietās mamuta ādas varēja izgatavot kāju apsējus - pamatīgākus un izturīgākus nekā no citu dzīvnieku ādas -, aizsegus alas ieejai, katliņus ēdiena gata­vošanai, izturīgas auklas pātagām un pārsegus āra nojumēm. Mīksto kažoka iekškārtiņu varēja sadauzīt tādā kā filca materiālā, ko izman­toja spilvenu vai gultu pārsegu piepildīšanai vai pat kā absorbentu mazuļu autiņiem. Garie sari tika sapīti stiprā auklā, cīpslas - savī­tas šķipsnās; pūsli, kuņģi, zarnas varēja izmantot kā ūdens traukus, zupas katlus pārtikas uzglabāšanai, pat kā ūdensnecaurlaidīgus lie­tus ūdens savācējus. Zaudēts netika gandrīz nekas.

Izmantoja ne tikai gaļu un citas sastāvdaļas, sevišķi svarīgi bija tauki. Tie nodrošināja kaloriju līdzsvaru, lai atbrīvotu vajadzīgo ener­ģiju, arī vielmaiņai nepieciešamo siltumu ziemā un sparīgajām ak­tivitātēm siltākajos gadalaikos; tie tika izmantoti kā līdzeklis, ar ko apstrādāja ādas, jo daudzi nogalinātie dzīvnieki - brieži, zirgi, ganī­bās brīvi klīstošie sumbri un bizoni, truši un putni - bija ārkārtīgi liesi; taukus izmantoja, lai panāktu ūdensnecaurlaidību un kā sastāv­daļu ziedēs un citos mīkstinātājos; tos varēja izmantot, lai būtu vieg­lāk aizkurt uguni slapjā mežā, ilgi degošās lāpās un pat kā kurināmo ēdiena gatavošanai, ja nebija cita materiāla. Taukiem bija daudzvei­dīgs lietojums.

Katru dienu sievietes strādājot vēroja debesis. Ja laiks bija skaidrs, gaļa izkalta aptuveni septiņās dienās, palīdzot vējiem, kas pūta ne­pārtraukti. Ugunskuru dūmi nebija vajadzīgi - bija pārāk auksts, lai gaļu varētu sabojāt gaļas mušas, - un tā izdevās laba. Stepēs kurinā­mais bija sagādājams daudz grūtāk nekā mežiem klātajā nogāzē pie viņu alas vai pat siltākajās dienvidu stepēs, kurās auga vairāk koku. Ja debesis būtu pastāvīgi mākoņainas vai apmākušās vai arī lītu, plānās gaļas šķēles būtu jākaltē trīsreiz ilgāk. Vieglais pūderveida sniedziņš, ko dzenāja brāzmainie vēji, nebija liela problēma; darbs tiktu aizka­vēts vienīgi tad, ja laiks kļūtu neparasti silts un mitrs. Visi cerēja uz sausu, skaidru, aukstu laiku. Vienīgā iespēja, kā gaļas kalnus varēja aizvilkt uz alu, bija tos pirms došanās atpakaļ izkaltēt.

Smago, grubuļaino ādu ar biezo tauku, saistošo asinsvadu, nervu un folikulu* slāni noskrāpēja tīru. Sasalušo tauku biezās sloksnes ievietoja lielā ādas katlā virs ugunskura, izkausētus ielēja iztīrītu zarnu daļās un sasēja kā lielas tauku desas. Notīrīto zvērādu sadalīja gabalos un cieši sarullēja, tad ļāva tiem kārtīgi sasalt mājupnešanai. Vēlāk ziemā jau alā tā tiks ģērēta un apstrādāta tālāk. Ilkņus nolauza un lepni izstādīja apmetnes teritorijā. Arī tie tiks nogādāti mājās.

Tajās dienās, kamēr sievietes strādāja, vīri medīja mazākus dzīv­niekus vai izklaidīgi vēroja notiekošo. Cilvēkiem pārvietojoties tuvāk upei, izzuda vienas neērtības, taču uzradās citas, daudz grūtāk novēr­šamas. Maitēdāji, kurus piesaistīja svaigais medījums, sekoja medību grupai uz jauno apmetnes vietu. Adas siksnām un cīpslām pārstiep­tās gaļas strēmeles vajadzēja nepārtraukti uzmanīt. Kāda liela, plan­kumaina hiēna bija vairāk nekā uzbāzīga. To aizdzina neskaitāmas reizes, taču tā turpināja slapstīties gar apmetni, izvairoties no vīru negribīgajiem centieniem to nogalināt. Nejaukais radījums vienkārši bija pietiekami viltīgs, lai vairākas reizes dienā nokamptu pilnu muti žūstošās gaļas. Tas bija traucēklis.

Ebra un Oga steidzās sagriezt plānās strēmelēs pēdējos lielos gaļas gabalus, lai varētu izlikt tos kaltēties. Uka un Ovra pildīja taukus zar­nas posmā, bet Eila pie upes tīrīja un skaloja vēl vienu posmu. Gar upes krastiem bija izveidojusies plāna ledus kārtiņa, tomēr ūdens vēl aizvien bija vaļā. Vīri stāvēja blakus ilkņiem un mēģināja izdomāt, vai gribētu ar lingām medīt lēcējpeles.

Braks sēdēja netālu no mātes un Ebras un spēlējās ar akmentiņiem. Puisēnam apnika akmeņi, un viņš piecēlās, lai atrastu kādu interesan­tāku nodarbošanos. Sievietes bija pievērsušas visu uzmanību darbam un nemanīja to aizklīstam atklātajā klajumā, tomēr kāds acu pāris tomēr viņu vēroja.

Visas galvas apmetnē pagriezās, izdzirdot zēna šausminošo, grie­zīgo kliedzienu.

- Mans bērniņš! - Oga sauca. - Hiēna pakampusi manu bērniņu!

Pretīgais maitēdājs, kurš vienlaikus bija arī plēsējs un vienmēr gatavs uzbrukt nepiesardzīgiem bērniem vai nevarīgiem vecuļiem, bija sagrābis bērna roku savos spēcīgajos žokļos un ātri bēga projām, velkot mazo puisēnu sev līdzi.

'folikuli - dziedzeru pūslīši, limfmezgliņi

- Brak! Brak! - Brouds bļāva, dzenoties tiem pakaļ, un tam pa pēdām sekoja pārējie viri. Viņš pasniedzās pēc lingas - šķēpam attā­lums bija par lielu apstājās, lai paceltu akmeni, un steidzās tālāk, lai zvērs neizkļūtu no sviediena attāluma.

- Nē! Ak nē! - virs izmisumā iekliedzās, akmenim nokrītot par tuvu un hiēnai turpinot skrējienu. - Brak! Braaak!

Pēkšņi no citas puses atskanēja divu pēc kārtas izsviestu akmeņu troksnis - švīks, švīks. Tie trāpīja dzīvniekam tieši pa galvu, un hiēna pakrita uz vietas.

Brouds stāvēja ar apjukumā pavērtu muti, kas pārvērtās apstul­binošā pārsteigumā, kad tas ieraudzīja Eilu skrienam pie gaudojošā bērna, vēl aizvien turot rokā lingu un rezervē cieši satvertus divus akmeņus. Hiēna bija viņas upuris. Viņa bija izpētījusi šos dzīvniekus, pazina to paradumus un to vārīgās vietas, vingrinājusies tik ilgi, līdz šāda veida medījums tai bija kļuvis par ierastu lietu. Izdzirdusi Braku kliedzam, viņa nedomāja par sekām, bet vienkārši pagrāba lingu, ātri paķēra divus akmeņus un izsvieda. Viņas vienīgā doma bija apstādi­nāt hiēnu, kas vilka projām Braku.

Tikai sasniegusi bērnu, atbrīvojusi to no beigtās hiēnas satvēriena un pagriezusies pret pārējo ļaužu pētošajām acīm, viņa aptvēra visu notikušo. Viņas noslēpums bija atklāts. Viņa pati bija sevi nodevusi. Viņi zina, ka meitene prot medīt. Eilai pārskrēja auksts baiļu vilnis. "Ko tie ar mani darīs?" viņa nodomāja.

Eila šūpoja mazuli, izvairoties no neticīgajiem skatieniem, soļo­dama atpakaļ uz apmetnes vietu. Pirmā no pārsteiguma atguvās Oga. Viņa metās tiem pretim ar izstieptām rokām, lai pateicībā saņemtu savu puisēnu no meitenes, kas bija izglābusi tā dzīvību. Tiklīdz tie sasniedza apmetni, Eila sāka izmeklēt bērnu, lai noteiktu, cik stipri bija ievainojumi, bet tikpat labi arī tāpēc, lai nevajadzētu uzlūkot pārējos. Braka roka un plecs bija sadragāti, un tā augšdelma kauls - lauzts, taču tas izskatījās pēc tīra lūzuma.

Meitene nekad nebija likusi kopā roku, taču bija redzējusi, kā to darīja Iza, un zāļu sieva viņai bija stāstījusi, kas darāms ārkārtas gadījumos. Iza bija norūpējusies par medniekiem; tai neienāca prātā, ka kaut kas varētu atgadīties ar bērnu. Eila sabakstīja ugunskuru, uzlika vārīties ūdeni un sameklēja savu zāļu somu.

Vīri klusēja, vēl aizvien apstulbuši, ne visai spējīgi jeb griboši pieņemt to, ko tikko bija redzējuši. Pirmo reizi mūžā Brouds izjuta pateicību pret Eilu. Viņš neaizdomājās tālāk un nejuta daudz vairāk kā atvieglojumu, ka viņa sievas dēls bija izglābts no šis konkrētās un riebīgās nāves. Taču Brūns gan aizdomājās.

Vadonis ātri aptvēra, kas slēpās aiz notiekošā, un saprata, ka viņam pēkšņi ir jāpieņem neiespējams lēmums. Pēc klana tradīcijām, faktiski pēc klana noteikumiem, jebkura sieviete, kas lietoja ieroci, bija jāsoda ne vairāk ne mazāk kā ar nāvi. Tas bija pavisam skaidrs. Neparasti apstākļi nebija paredzēti. Tradīcija bija tik sena un tik pašsaprotama, ka tā pat nebija piesaukta jau neskaitāmās paaudzēs. Leģendas, kas to apvija, bija cieši saistītas ar tiem laikiem, kad sievietes varā bija pieeja garu pasaulei, pirms to pārņēma vīri.

ŠI tradīcija bija viens no spēkiem, kas aizsāka klana sieviešu un vīriešu šķirošanu, jo nevienai sievietei ar nesievišķlgu vēlēšanos medīt nebija ļauts izdzīvot. Neskaitāmu gadsimtu garumā tika atstā­tas dzīvas sievietes ar pareizu, sievišķīgu attieksmi un izturēšanos. Rezultātā rases pielāgošanās spēja - tieši tā īpašība, no kuras atka­rīga izdzīvošana, - tika mazināta. Bet tāds bija klana dzīvesveids, klana likums, kaut ari klanā vairs nebija citādu sieviešu. Taču Eila nebija dzimusi klanā.

Brūns mīlēja Brouda sievas dēlu. Vienīgi kopā ar Braku mazinājās vadoņa stoiskais atturigums. Mazulis varēja darīt ar viņu visu: raustīt aiz bārdas, bakstīt ziņkārīgos pirksteļus tam acīs, spļaut uz viņu. Tam nebija nozīmes. Brūns nekad nebija tik maigs un piekāpīgs kā tajās reizēs, kad mazais puisēns ar mierīgu pārliecību par drošību aizmiga lepnā un stingrā vadoņa rokās. Viņam nebija šaubu, ka Braks nebūtu izdzīvojis, ja Eila nebūtu nogalinājusi hiēnu. Kā viņš varēja nolemt nāvei meiteni, kas bija izglābusi Brakam dzīvību? Viņa bija to izglā­busi ar ieroci, par kura lietošanu tai vajadzēja mirt.

Kā viņai tas bija izdevies? Viņš brīnījās. Zvērs nebija aizsniedzams, un viņa atradās no tā vēl tālāk nekā vīri. Brūns aizgāja līdz vietai, kur vēl gulēja nosistā hiēna, un pieskārās kalstošajām asinīm, kas sūcās ārā no liktenīgajām brūcēm. Brūcēm? Divām brūcēm? Acis nebija viņu pievīlušas. Viņam šķita, ka bija pamanījis divus akmeņus. Kā gan meitene bija tik meistarīgi iemācījusies apieties ar lingu? Viņš nebija dzirdējis, ka Zūgs vai kāds cits tik veikli, tik precīzi un ar tādu spēku mācētu izsviest ar lingu divus akmeņus. Ar tik lielu spēku, ka varēja nogalināt hiēnu no tāda attāluma.

Neviens gan nekad nebija lietojis lingu, lai nogalinātu hiēnu. Viņš jau no paša sākuma bija pārliecināts, ka Brouda mēģinājums būs veltīgs. Zūgs vienmēr apgalvoja, ka tas ir izdarāms, tomēr klusībā

Brūns tam neticēja. Viņš nekad nebija vīru apstrīdējis; Zūgs vēl aiz­vien klanam bija pietiekami liela vērtība, nebija iemesla viņu nonie­cināt. Jā, Zūgam izrādījusies taisnība. "Vai lingu var izmantot, ari lai nogalinātu vilku vai lūsi, kā Zūgs tik pārliecināti apgalvoja?" Brūns prātoja. Pēkšņi viņa acis plati iepletās, tad sašaurinājās. "Vilku vai lūsi? Vai āmriju vai meža kaķi, vai āpsi, vai balto sesku, vai hiēnu!" Bruņa domas joņoja. "Vai visus tos plēsīgos zvērus, kas pēdējā laikā tika atrasti beigti?"

- Nu, protams! - Bruņa kustība pastiprināja domu gājumu. "To izdarījusi viņa! Eila medījusi jau ilgu laiku. Kā gan citādi viņa būtu apguvusi tādu meistarību? Tomēr viņa ir sieviete, viņa viegli apguva sievietes prasmes, kā gan tā iemācījās medīt? Un kāpēc plēsējus? Un kāpēc tos bīstamos? Un kāpēc vispār?

Ja viņa būtu vīrietis, to apskaustu ikviens mednieks. Tomēr viņa nav vīrietis. Eila ir sieviete, un viņa ir izmantojusi ieroci, un viņai tāpēc jāmirst, citādi gari būs ļoti dusmīgi. Dusmīgi? Viņa medījusi jau ilgu laiku, kāpēc tie nav dusmojušies? Kādi vien vēlaties, tikai ne dusmīgi. Mēs tikko medībās tik veiksmīgi nogalinājām mamutu, ka nevienu vīru pat neievainoja. Gari ar mums ir apmierināti, nevis dusmīgi."

Apjukušais vadonis pakratīja galvu. "Gari! Es nesaprotu garus. Kaut Mogurs būtu šeit! Drūgs saka - meitene nesot veiksmi; es vi­ņam pa daļai piekritu; kopš tā brīža, kad viņu atradām, mums vēl nekad nav tik labi klājies. Ja tie izrāda pret viņu tādu labvēlību, vai tie būtu nelaimīgi, ja meiteni nogalinātu? Bet tādas ir klana tradī­cijas." Viņš bija izmisis. "Kāpēc tieši manam klanam vajadzēja viņu atrast? Iespējams, meitene nes veiksmi, taču viņa man ir radījusi vairāk galvassāpju, nekā, manuprāt, vispār ir iespējams. Es nespēju pieņemt lēmumu, nepārrunājot to ar Moguru. Vajadzēs nogaidīt, līdz atgriezīsimies alā."

Brūns lieliem soļiem gāja uz apmetni. Eila bija iedevusi zēnam sāpju remdinošas zālītes, kas to bija iemidzinājušas, tad notīrījusi tā brūces ar pretiekaisuma šķidrumu, ieregulējusi roku un nostiprinā­jusi to ar samitrinātas bērza tāss ģipsi. Tas izkaltis, kļūs stīvs un ciets un saturēs roku. Tomēr viņai vajadzēs roku uzmanīt, lai neuztūkst pārāk stipri. Eila vēroja Bruņu atgriežamies no hiēnas apskates un trīcēja, tam tuvojoties. Tomēr viņš pagāja meitenei garām, neparādot nekādu zīmi, pilnībā ignorējot viņu, un Eila saprata, ka neuzzinās savu likteni, iekams tie nebūs atgriezušies alā.

15

Mednieku grupai ceļojot uz dienvidiem, gadalaiki mainījās pretējā virzienā - no ziemas uz rudeni. Draudīgi mākoņi un sniega smarža steidzināja tos doties projām; klana ļaudis nevēlējās sagaidīt pussalas ziemeļu vēja atnesto pirmo īsto sniegavētru. Siltākais laiks dienvidu galā radīja mānīgu iespaidu, ka tuvojas pavasaris ar pēkšņām, satrau­cošām izmaiņām. Nevis jaunie dzinumi un savvaļas puķu pumpuri, bet gara stepes zāle šūpojās zeltītiem viļņiem, un mērenās joslas ziedošo koku tumšsarkanie un dzintarainie plankumi mijās ar mūž­zaļajiem toņiem. Tomēr šī ainava no attāluma izrādījās mānīga. Vai­rums lapu koku bija nometuši lapas, un ziema jau mina uz papē­žiem.

Atpakaļceļš bija ilgāks nekā gājiens līdz mamutu ganāmpulkam. Ar smago kravu nebija iespējams tik ātri nokļūt galā. Tomēr Eilu nospieda lielāks smagums par mamutu. Vainas izjūta, uztraukums un nomāktais garastāvoklis bija daudz smagākas nastas. Neviens nepieminēja notikušo, tomēr tas nebija aizmirsts. Meitenes nejau­šais skatiens bieži pieķēra kādu lūkojamies uz viņu, pirms tas paspēja ātri novērsties, un tikai daži sarunājās ar viņu, ja tas bija ļoti nepie­ciešams. Viņa jutās atstumta, vientuļa un ne pa jokam nobijusies. Ar tām nedaudzajām sarunām pietika, lai uzzinātu, kāds sods viņu sagaida par šo pārkāpumu.

Ļaudis, kas bija palikuši alā, lūkojās, vai neieraudzīs atgriežamies medniekus. No tā brīža, kad varēja sākt tos gaidīt mājās, kāds tika norīkots stāvēt pie kraujas malas, kur spēja labi pārredzēt stepi, vis­biežāk tas bija kāds no bērniem.

Kad Vorns todien pirmo reizi stājās uz vakts, viņš apzinīgi lūkojās tālumā vīdošajā panorāmā, bet tad viņam apnika. Zēnam nepatika būt vienam, pat bez Borga, jo nebija, ar ko parotaļāties. Viņš iztēlojās, ka ir mednieks, un tik bieži dūra zemē savu ne visai lielo šķēpu, ka tā smaile, par spīti uguns rūdījumam, notrulinājās. Pavisam nejauši viņš palūkojās lejup un ieraudzīja kalna pakājē mednieku grupiņu.

- Ilkņi! Ilkņi! - Vorns sauca, drāžoties atpakaļ uz alu.

- Ilkņi? - Aga pārjautāja. - Ko tu domā ar tiem "ilkņiem"?

- Viņi ir atpakaļ! - Vorns satraukti žestikulēja. - Brūns un Drūgs, un pārējie, un es redzēju, ka viņi nes ilkņus!

Visi metās pretim uz stepi, lai pusceļā sagaidītu medniekus uzva­rētājus. Tomēr, satikuši tos, visi saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Medības bija bijušas veiksmīgas, medniekiem būtu vajadzējis gavi­lēt. Tomēr viņu soļi bija smagi, un tie izskatījās nomākti. Brūns bija drūms, un Izai vajadzēja tikai uzmest acis Eilai, lai saprastu, ka ir noticis kaut kas briesmīgs, saistīts ar viņas meitu.

Kamēr mednieku grupa atdeva daļu no savām nastām mājās pali­cējiem, pamazām atklājās drūmā klusuma iemesls. Eila vilkās augšup pa nogāzi ar noliektu galvu, aizmirsusi par zaglīgajiem skatieniem, kas tika raidīti viņas virzienā. Iza bija kā apstulbusi. Ja viņu jelkad agrāk bija uztraukuši pieņemtās meitas nepierastā izturēšanās, tad tas nebija nekas salīdzinājumā ar ledaino baiļu šalti, kura viņu apņēma tagad.

Kad tie bija sasnieguši alu, Oga un Ebra pienesa Izai bērnu. Sieviete noņēma bērza tāss stiprinājumu, lai aplūkotu zēnu.

- Viņa roka ātri vien būs gandrīz kā jauna, - viņa bilda. - Viņam paliks rētas, taču brūces dzist, un roka ir ielikta pareizi. Es tomēr labāk pielikšu tai vēl vienu stiprinājumu.

Sievietes atviegloti uzelpoja. Viņas zināja, ka Eila bija nepieredzē­jusi, un, lai gan tām nebija citas izvēles, kā vien ļaut Eilai ārstēt Braku, viņas bija norūpējušās. Medniekam bija vajadzīgas divas labas, stip­ras rokas. Ja Braks nespētu izmantot vienu roku, viņš nekad nekļūtu par vadoni, kā bija lemts. Ja viņš nebūtu spējīgs medīt, viņš pat nekļūtu par vīru, bet nodzīvotu savu dzīvi tajā neskaidrajā pames­tībā, kādā eksistēja vecākie zēni, kuri bija sasnieguši fizisku brie­dumu, tomēr nebija nogalinājuši savu pirmo medījumu.

Brūns ar Broudu ari jutās atviegloti. Lai gan Brūns uztvēra jauno ziņu ar dalītām jūtām. Tas padarīja viņa lēmumu vēl grūtāk pie­ņemamu. Eila bija ne vien izglābusi Brakam dzīvību, viņa bija tam nodrošinājusi lietderīgu eksistenci. Jautājums bija ticis atlikts jau pārāk ilgi. Viņš pamāja Moguram, un tie abi pagāja malā.

Notikušais, Brunaprāt, ļoti satrauca Krebu. Viņš bija atbildīgs par Eilas audzināšanu un mācīšanu, un viņam tas acīmredzami nebija izdevies. Taču bija vēl kas, kas satrauca viru vēl vairāk. Kad viņš pirmo reizi uzzināja par dzīvniekiem, kurus vīri ik pa brīdim atrada, viņš zināja, ka tiem nav nekāda sakara ar ļaunajiem gariem. Viņš pat prātoja, vai tikai Zūgs vai kāds cits vīrs neizspēlē smalku joku ar pārējiem. Tas nešķita ticami, tomēr intuīcija viņam teica priekšā, ka dzīvnieki miruši no cilvēka rokas. Krebs bija arī pamanījis izmaiņas Eilā, izmaiņas, kuras viņam vajadzēja izprast, tagad viņš tā domāja. Sieviešu gaita nebija klusa un nemanāma kā medniekam, tās stai­gāja trokšņaini, un tam bija savs iemesls. Eila ne vienu vien reizi bija nobiedējusi viņu, pienākot tik klusi, ka viņš nebija dzirdējis to tuvojamies. Bija vēl citas lietas, sīkumi, kurus viņam būtu vajadzējis pamanīt.

Bet mīlestība pret meiteni viņu bija padarījusi aklu. Viņš neļāva sev iztēloties, ka viņa varētu medīt, viņš pārāk labi apzinājās tā sekas. Tas lika vecajam burvim aizdomāties par savu piederību, par savām spējām pildīt mogura funkciju. Viņš bija ļāvis jūtām pret meiteni aizēnot klana garīgās drošības sargāšanu. Vai viņš vēl bija pelnījis tā uzticību? Vai viņš vēl bija Ursus cienīgs? Vai viņš vēl bija tiesīgs turpmāk būt mogurs?

Krebs uzņēmās uz sevi vainu par meitenes rīcību. Viņam būtu vaja­dzējis to iztaujāt; viņam nevajadzēja ļaut tai tik brīvi klaiņot apkārt; viņam vajadzēja to audzināt bargāk. Tomēr visas viņa ciešanas par to, ko viņam būtu vajadzējis darīt, ne mazākā mērā neizmainīja to, kas viņam vēl bija jādara. Lēmums bija jāpieņem Brūnam, bet viņa pienākums bija to paveikt, viņa pienākums bija nogalināt bērnu, kuru tas mīlēja.

- Tas ir tikai minējums, ka tā bijusi viņa, kas nogalinājusi dzīvnie­kus, - Brūns teica. - Mums viņa jāizjautā, bet hiēnu viņa nogalināja, un viņai bija linga. Viņai bija ar kaut ko jātrenējas, nav citas iespējas, kā meitene būtu spējusi apgūt tādu prasmi. Viņa apietas ar to ieroci labāk par Zūgu, Mogur, un viņa ir sieviete! Kā viņa vispār iemācījās? Es jau agrāk esmu prātojis, vai viņā nemājo vīrietis, un es neesmu vienīgais. Viņa ir tikpat gara, cik vīrietis, bet vēl nav pat kļuvusi par sievieti. Kā tu domā: vai varētu būt taisnība, ka viņa nekad par tādu nekļūs?

- Eila ir meitene, Brun, un kādu dienu viņa kļūs par sievieti, tāpat kā jebkura cita meitene, vai viņai vajadzēs par tādu kļūt. Viņa ir sie­viete, kas lietojusi ieroci. - Burvja žoklis bija sastindzis; viņš nelaidīs sev klāt melīgas iedomas.

- Labi, es tomēr gribu zināt, cik ilgi viņa jau medī. Bet tas var pagaidīt līdz ritam. Mēs visi tagad esam noguruši; ceļš bija garš. Saki Eilai, ka mēs viņu izvaicāsim rītdien.

Krebs aizkliboja līdz alai, bet, pirms turpināja ceļu uz savu nelielo nišu, apstājās pie pavarda vienīgi tik ilgi, lai parādītu Izai, ka meitene tiks izjautāta no rīta. Viņš neatgriezās pie pavarda visu nakti.

Sievietes klusi nolūkojās pakaļ vīriem, kas iegāja mežā, Eilai vel­koties nopakaļ. Viņas bija apjukušas, pretrunīgu jūtu pārņemtas. Eila pati jutās apmulsusi. Viņa vienmēr bija zinājusi, ka medīt nav pareizi, kaut arī nesaprata, cik pārkāpums ir nopietns. "Interesanti zināt, ko tas būtu mainījis, ja es būtu zinājusi?" viņa sev vaicāja. "Nē. Es gribēju medīt. Es tik un tā būtu medījusi. Bet es negribu, lai ļaunās būtnes mani vajātu visu ceļu līdz garu pasaulei." Viņa noskurinājās, to iedomājoties.

Meitene ticēja neredzamajiem, ļaunajiem gariem tāpat kā sargā­jošo totēmu spēkam. Pat Alu Lauvas Gars nespēja viņu pasargāt no tiem, vai tā nav? "Es droši vien būšu kļūdījusies," viņa domāja. "Mans totēms nebūtu devis man zīmi, lai ļautu medīt, zinot, ka tāpēc miršu. Viņš droši vien mani pameta tajā pirmajā reizē, kad pacēlu lingu." Meitenei negribējās par to domāt.

Viri iznāca klajumā un iekārtojās uz baļķiem un laukakmeņiem abās pusēs Brūnam, bet Eila sabruka zemē pie tā kājām. Brūns papli- ķēja viņai pa plecu, ļaujot pacelt galvu un uzlūkot vīru, un sāka bez ievada.

- Vai tu, Eila, biji tā, kas nogalināja zvērus, kurus mednieki laiku pa laikam atrada?

-Jā, - viņa pamāja. Nebija jēgas kaut ko vairs slēpt. Viņas noslē­pums bija kļuvis zināms, un viņi saprastu, ja tā mēģinātu izvairīties no to jautājumiem. Viņa, tāpat kā citi klana cilvēki, neprata melot.

- Kā tu iemācījies lietot lingu?

- Es iemācījos no Zūga, - viņa atbildēja.

- No Zūga! - Brūns atkārtoja. Visu galvas nosodoši pagriezās uz vecā vīra pusi.

- Es neesmu meitenei mācījis lietot lingu, - viņš aizstāvoties žes­tikulēja.

- Zūgs nezināja, ka es no viņa mācos, - Eila ātri pamāja, steidzot aizstāvēt veco lingas mednieku. - Es viņu vēroju, kad viņš apmācīja Vornu.

- Cik ilgi tu jau medī? - Brūns jautāja tālāk.

- Tagad būs divas vasaras. Un vienu vasaru iepriekš, kad es tikai trenējos, bet nemedīju.

- Tas ir tikpat ilgi, cik ilgi trenējas Vorns, - Zūgs komentēja.

- Es zinu, - Eila teica. - Es sāku tajā pašā dienā, kad viņš.

- Kā tu zini, Eila, kad tieši Vorns sāka? - Brūns jautāja, brīnoties, kā viņa varēja būt tik pārliecināta.

- Es biju klāt, es viņu vēroju.

- Ko tu ar to domā, ka biji klāt? Kur?

- Nodarbību laukumā. Iza sūtīja mani pakaļ ķiršu mizām, bet, kad es tur nonācu, jūs visi bijāt tur, - viņa skaidroja. - Izai bija vajadzīga ķiršu miza, un es nezināju, cik ilgi jūs tur paliksiet, tā es gaidīju un vēroju. Zūgs mācīja Vornu pirmo reizi.

- Tu skatījies, kā Zūgs mācīja Vornu pirmo reizi? - iejaucās Brouds. - Vai esi pārliecināta, ka tā bija viņa pirmā reize? - Brouds šo dienu atcerējās ļoti labi. Tā vēl aizvien lika viņam nosarkt.

- Jā, Broud, esmu pārliecināta, - viņa atbildēja.

- Ko vēl tu redzēji? - Brouda acis samiedzās, un žests bija aprauts. Arī Brūns pēkšņi atcerējās, kas bija noticis nodarbību laukumā todien, kad Zūgs sāka mācīt Vornu, un nejutās priecīgs, iedomājoties, ka sieviete bija vērojusi šo atgadījumu.

Eila svārstījās. - Es redzēju, ka arī citi vīri vingrinājās, - viņa atbil­dēja, cenšoties neminēt šo notikumu, tad viņa ieraudzīja, ka Bruņa acis kļūst bargas. - Un es redzēju, ka Brouds nogrūda Zūgu zemē un tu ļoti sadusmojies uz viņu, Brun.

- Tu to redzēji! Tu to visu redzēji? - Brouds uzstāja. Viņš kļuva trakoti nikns no dusmām un samulsuma. No visiem ļaudīm, no visiem klana ļaudīm - kāpēc tieši viņai bija jābūt tai, kas to redzēja? Jo vairāk Brouds par to domāja, jo pazemotāks un niknāks viņš jutās. Eila bija lieciniece vissmagākajai apsūdzībai, ko tas bija saņēmis no Bruņa. Brouds pat atcerējās, cik ļoti neizdevušies bija viņa metieni, un pēkšņi atminējās, ka arī hiēnai nebija trāpījis. Hiēnai, ko bija nogalinājusi viņa. Sieviete, tā sieviete, bija viņu atmaskojusi.

Visas labās domas, mazākais pateicības graudiņš, ko viņš vēl nesen bija pret to sajutis, izzuda. "Es būšu tik laimīgs, kad viņa būs mirusi," Brouds nodomāja. "Viņa to ir pelnījusi." Viņš nespēja paciest domu, ka meitene turpinās dzīvot, zinot par tā vislielāko pazemojumu.

Brūns vēroja savas sievas dēlu un no tā sejas izteiksmes gandrīz vai spēja nolasīt jaunā vīrieša domas. "Žēl gan," viņš nodomāja, "nu, kad bija parādījusies iespēja, ka starp abiem naids varētu norimt, tam vairs nav nozīmes." Viņš turpināja uzdot jautājumus.

- Tu teici, ka sāki vingrināties vienā dienā ar Vornu, pastāsti par

to!

- Kad jūs aizgājāt, es devos pāri pļavai un ieraudzīju lingu, ko Brouds bija nosviedis zemē. Visi bija par to aizmirsuši, kad tu sadus­mojies uz Broudu. Nezinu, kāpēc, bet gribēju tikai noskaidrot, vai es varēšu trāpīt. Atcerējos Zūga pamācības un pamēģināju. Tas nebija viegli, bet es turpināju vingrināties visu pēcpusdienu. Nemanīju, ka bija jau vēls. Vienreiz trāpīju mērķī, domāju, ka tā ir nejaušība, tomēr tas ļāva man domāt, ka es to varētu vēlreiz, ja piestrādātu, tāpēc paturēju lingu.

- Domāju, ka no Zūga tu iemācījies arī to, kā izgatavot jaunu lingu.

-Jā-

- Un tovasar tu vingrinājies? -Jā.

- Tad tu nolēmi ar to medīt, bet kāpēc tu medīji plēsējus? Tos nomedīt ir grūtāk un ari bīstamāk. Mēs esam atraduši beigtus vilkus, pat beigtus lūšus. Zūgs vienmēr apgalvoja, ka tos var nogalināt ar lingu, tu pierādīji, ka viņam bija taisnība, bet kāpēc tieši tos?

- Es sapratu, ka nekad neko nevarēšu pārnest klanam, zināju, ka nedrīkstu pieskarties ierocim, bet es tik un tā gribēju medīt, gribēju pamēģināt. Gaļēdāji vienmēr no mums zog gaļu; es domāju: ja noga­lināšu tos, tad kaut kā palīdzēšu. Un tas nebūs liels zaudējums, mēs plēsējus neēdam. Tāpēc nolēmu medīt šos zvērus.

Tas apmierināja Bruņa ziņkāri par to, kāpēc viņa bija izvēlējusies plēsējus, bet ne par galveno - kāpēc viņa gribēja medīt.

- Tu zināji, ka ir bīstami no tik liela attāluma censties trāpīt hiēnai; tu varēji trāpīt Brakam, - Brūns tincināja. Viņš bija gatavs izmēģināt savu bolu, lai gan varbūtība nogalināt zēnu ar vienu no lielajiem akmeņiem bija vairāk nekā iespējama. Tomēr labāk acumirklīga nāve no ielauzta galvaskausa nekā tā, kas bērnam bija gaidāma, un viņiem vismaz būtu zēna ķermenis, ko apbedīt, tā ka viņš tiktu izvadīts ceļā uz garu pasauli ar pienācīgu rituālu. Ja hiēnai būtu ļauts aizbēgt, viņi būtu laimīgi, ja spētu atrast tā izmētātos kauliņus.

- Es zināju, ka trāpīšu, - Eila vienkārši atbildēja.

- Kā tu varēji būt tik pārliecināta? Hiēna bija ārpus sviediena robe­žām.

- Tā nebija ārpus mana sviediena robežām, es jau agrāk bija trāpī­jusi dzīvniekiem no tāda attāluma, es reti aizsviežu garām.

- Man likās, ka es redzēju divu akmeņu pēdas, - Brūns pamāja.

- Es izsviedu divus akmeņus, - Eila apstiprināja. - Es to iemācījos pēc tam, kad man uzbruka lūsis.

- Tev uzbruka lūsis? - Brūns bija neatlaidīgs.

-Jā, - Eila pamāja ar galvu un izstāstīja par tikšanos aci pret aci ar lielo kaķi.

- Kāds ir tavs sviediena attālums? - Brūns vaicāja. - Nē, nestāsti man, parādi. Vai tev ir linga?

Eila pamāja un piecēlās. Visi pārvietojās uz klajuma tālāko malu, kur neliels strautiņš tecēja pa akmeņainu gultni. Viņa izvēlējās dažus vajadzīgā lieluma un formas oļus. Apaļie akmeņi bija labāki precīzam metienam no attāluma, bet izrobotie, aplauzītie, ar asām malām bija efektīvāki.

- Tas nelielais, baltais klints gabals blakus lielajam laukakmenim otrā malā, - viņa norādīja.

Brūns pamāja. Tas noteikti bija pusotras reizes lielāks par attālu­mu, kādā jebkurš no viņiem bija spējīgs aizsviest. Viņa rūpīgi nomēr­ķēja, ievietoja lingā akmeni, un jau nākamajā mirkli ari otrs akmens bija lingā un izsviests. Zūgs ātri aizsoļoja, lai pārbaudītu precizi­tāti.

- No baltā akmens ir nošķeltas divas svaigas šķilas. Viņa trāpī­jusi mērķi abas reizes, - viņš atgriežoties paziņoja ar viegli manāmu apbrīnu un lepnumu.

Viņa bija sieviete, viņa vispār nedrīkstēja pieskarties lingai - klana tradīcija to nepārprotami noteica -, bet viņa bija laba. Zūgam darīja godu, ka viņš bija to iemācījis, apzinoties to vai ne. Dubultakmens paņēmiens, viņš nodomāja, - šādu triku viņš labprāt apgūtu pats. Zūga lepnums bija īsta skolotāja lepnums par izcilu skolēnu; par mācekli, kurš bija uzmanīgi klausījies, labi mācījies un tad pārspējis pašu meistaru. Un Eila bija pierādījusi, ka viņam taisnība.

Brūns pamanīja klajumā kādu kustību.

- Eila! - viņš iesaucās. - Tam trusim. Trāpi tam!

Viņa palūkojās norādītajā virzienā, ieraudzīja mazu dzīvnieciņu drāžamies pāri pļavai un trāpīja. Nebija vajadzības pārbaudīt preci­zitāti. Brūns atzinīgi uzlūkoja Eilu. "Viņa ir veikla," viņš nodomāja. Doma, ka sieviete varētu medīt, aizskāra vadoņa ētikas jūtas, tomēr Bruņa uztverē klanam vienmēr tika dota priekšroka, tā drošība, stabilitāte, labklājība bija pirmajā vietā. Kādā sava saprāta stūrītī viņš apzinājās, kāda vērtība meitene varētu būt klanam. "Nē, tas nav iespējams," viņš sev teica. "Tas ir pretrunā ar tradīcijām, klanā tas nav pieņemts."

Krebs viņas prasmi novērtēja atšķirīgi. Ja viņš līdz šim vēl bija šaubījies, tad meitenes demonstrējums viņu pārliecināja galīgi. Eila bija nodarbojusies ar medīšanu.

- Pirmām kārtām, kāpēc tu vispār pacēli lingu? - Mogurs ar tumšu, drūmu skatienu žestikulēja.

- Nezinu, - viņa papurināja galvu un nolaida skatienu. Vairāk par visu viņa negribēja pieļaut domu par burvja nepatiku.

- Tu ne tikai tai pieskāries. Tu ar to mediji, ar to nogalināji, lai gan zināji, ka tas ir nepareizi.

- Mans totēms man deva zīmi, Kreb. Vismaz es domāju, ka tā bija zīme. - Viņa sēja vaļā sava amuleta mezglus. - Pēc tam kad biju nolēmusi medīt, es atradu šo. - Viņa pasniedza Moguram fosilijas nospiedumu.

Zīmi? Viņas totēms deva tai zīmi? Vīru vidū izraisījās apjukums. Eilas atzīšanās piešķīra situācijai jaunu pavērsienu, bet kāpēc viņa nolēma medīt?

Burvis to rūpīgi aplūkoja. Tas bija ļoti neparasts akmens, veidots kā jūras dzīvnieciņš, bet visādā ziņā akmens. Tā varēja būt zīme, taču tā neko nepierādīja. Zīmes pastāvēja cilvēka un viņa totēma starpā; neviens nespēja saprast otra cilvēka zīmes. Mogurs atdeva to atpa­kaļ meitenei.

- Kreb, - viņa lūdzoši teica. - Es domāju, ka mans totēms mani pār­bauda. Es domāju, ka Brouda izturēšanās pret mani ir pārbaudījums. Es iedomājos - ja iemācīšos to pieņemt, tad mans totēms atļaus man medīt. - Jaunā vīrieša virzienā tika raidīti pētoši skatieni, lai redzētu tā reakciju. Vai viņa patiesi iedomājās, ka totēms izmantoja Broudu, lai meiteni pārbaudītu? Brouds jutās neērti. - Kad man uzbruka lūsis, es nodomāju, ka tas ari ir pārbaudījums. Es pat pārstāju medīt pēc tam, es biju pārāk nobijusies. Tad man ienāca prātā izmēģināt divus akmeņus, lai man būtu, ar ko sviest vēlreiz, ja es netrāpītu pirmo reizi. Es pat iedomājos, ka šo ideju man deva mans totēms.

- Saprotu, - svētais vīrs noteica. - Es gribētu kādu brīdi pameditēt par to, Brun.

- Varbūt mums visiem vajadzētu par to padomāt. Rīt no rīta mēs atkal satiksimies, - viņš paziņoja, - bez meitenes.

- Kas tur ir ko domāt? - Brouds iebilda. - Mēs visi zinām, kādu sodu viņa ir pelnījusi.

- Viņas sodīšana var apdraudēt visu klanu, Broud. Pirms es viņu nosodu, man ir jābūt pilnīgi pārliecinātam, ka mēs neko neesam palaiduši garām. Rītdien mēs satiksimies vēlreiz.

Atceļā uz alu vīri savā starpā sarunājās.

- Nekad neesmu redzējis sievieti, kura gribētu medīt, - Drūgs teica.

- Vai tas varētu būt saistīts ar viņas totēmu? Tas ir vīrieša totēms.

- Toreiz es negribēju apstrīdēt Mogura spriedumu, - Zūgs teica,

- bet es patiesi vienmēr esmu šaubījies par viņas Alu Lauvu, pat ar tām zīmēm viņai uz kājas. Nu es vairs nešaubos. Viņam bija taisnība, viņam vienmēr ir taisnība.

- Vai viņa varētu būt pa daļai vīrietis? - Krugs bilda. - Tādas runas ir bijušas.

- Tas izskaidrotu viņas nesievišķīgo izturēšanos, - Dorvs pieme­tināja.

- Viņa ir īsta sieviete, par to nav šaubu, - Brouds teica. - Viņa ir jānogalina, tas visiem ir skaidrs.

- Varbūt tev taisnība, Broud, - Krugs ierunājās.

- Pat ja viņa arī būtu pa daļai vīrietis, man nepatīk tā doma, ka sieviete medī, - Dorvs bargi komentēja. - Man pat nepatīk, ka viņa pieder pie klana. Viņa ir pārāk atšķirīga.

- Zini, Dorv, man vienmēr tā ir licies, - Brouds piekrita. - Nezinu, kāpēc Brūns atkal grib par to runāt. Ja es būtu vadonis, es vienkārši to darītu - un cauri tā lieta.

- Tas nav lēmums, ko var viegli pieņemt, Broud, - Grods sacīja.

- Kas tev par steigu? Viena diena vairāk neko nenozīmē.

Brouds steidzās uz priekšu, nepūloties atbildēt. "Tas vecais vīrs vienmēr skaita morāli," viņš nodomāja, "vienmēr aizstāv Bruņu. Kā­pēc Brūns nevar pieņemt lēmumu? Es esmu izlēmis. Kāds labums no visas tās runāšanas? Varbūt viņš kļūst vecs, par vecu, lai būtu par vadoni."

Eila pārnāca, klupšus soļojot tūliņ aiz vīriem. Viņa devās tieši uz alu pie Kreba pavarda un apsēdās uz guļamās ādas, truli raugoties tālumā. Iza centās piedabūt meiteni paēst, bet viņa tikai papurināja galvu. Uba nesaprata, kas notiek, bet kaut kas satrauca slaido, brī­nišķīgo meiteni, īpašo draudzeni, kuru viņa mīlēja un dievināja. Viņa piegāja pie Eilas un ierāpās tai klēpī. Eila turēja mazo meiteni, klusi to šūpojot. Nezin kā Uba zināja, ka viņa spēj Eilu nomierināt. Mazā nelocījās, lai tiktu zemē, bet vienkārši ļāva sevi turēt un šūpot, līdz beidzot iemiga. Iza paņēma bērnu no Eilas rokām un ielika gultā, tad atgriezās savā guļvietā, tomēr negulēja. Viņas sirds bija pārāk pilna bēdu par savādo meiteni, kuru sauca par savu meitu un kura sēdēja, nekustīgi blenžot dziestošā ugunskura kvēlošajās oglēs.

Rīts atausa skaidrs un auksts. Gar upes malām veidojās ledus, un no rītiem plāna ledus kārtiņa klāja rāmo, strauta baroto dīķi netālu no alas ejas; taču ledus bija jau izkusis, kad saule sasniedza savu augstāko punktu. Tomēr nepaies pārāk ilgs laiks, kad klana ļaudis būs spiesti ziemu pavadīt alā.

Iza nezināja, vai Eila bija gulējusi; kad sieviete pamodās, viņa vēl aizvien sēdēja uz ādas. Meitene bija klusa, iegrimusi pati savā pasaulē, gandrīz neapzinoties, ko domā. Viņa vienkārši gaidīja. Krebs neatgriezās pie pavarda jau otro nakti. Iza redzēja to iešļūcam tum­šajā spraugā, kas veda uz svētnīcu alas dziļumā. Viņš atkal neiznāca ārā līdz pat ritam. Kad vīri bija aizgājuši, Iza atnesa meitenei tēju, taču Eila neatbildēja uz zāļu sievas klusajiem jautājumiem. Kad viņa atgriezās, tēja vēl stāvēja blakus meitenei - auksta un neskarta. "It kā viņa jau būtu mirusi," Iza nodomāja. Viņai aizrāvās elpa, ledai­niem bēdu pirkstiem aizžņaudzot rīkli. Tas bija gandrīz vairāk, nekā Iza spēja izturēt.

Brūns aizveda vīrus uz kādu vietu liela laukakmens aizvējā, kas pasargāja no dzestrās vēja pūsmas, un pirms sapulces atklāšanas lika aizkurt ugunskuru. Nepatīkamā sēdēšana aukstumā varēja padarīt vīrus steidzīgus, taču viņš gribēja dzirdēt pilnu viņu jūtu un uzskatu gammu. Viņš iesāka, pilnīgā klusumā raidot gariem zīmes, un vīri saprata, ka tā nebija parasta sapulcēšanās, bet klana likuma diktēta sanāksme.

- Meitene Eila, mūsu klana locekle, lietoja lingu, lai nogalinātu hiēnu, kas uzbruka Brakam. Šo ieroci viņa lietojusi trīs gadus. Eila ir sieviete; saskaņā ar klana tradīciju sievietei, kas lieto ieroci, ir jāmirst. Vai kāds grib kaut ko teikt?

- Drūgs runās, Brun.

- Drūgs drīkst runāt.

- Kad zāļu sieva atrada meiteni, mēs meklējām jaunu alu. Gari bija dusmīgi uz mums un uzsūtīja zemestrīci, lai sagrautu mūsu mājas. Varbūt viņi nemaz nebija tik dusmīgi, varbūt viņi vienkārši gribēja labāku vietu, un varbūt viņi gribēja, lai mēs atrodam to meiteni. Viņa ir dīvaina, neparasta, gluži kā zīme no kāda totēma. Kopš mēs viņu atradām, mums ir veicies. Man šķiet, ka viņa nes laimi, un vēl man liekas, ka tas nāk no viņas totēma.

Tas, ka viņu ir izvēlējies Lielais Alu Lauva, ir tikai daļa no meitenes dīvainības. Mēs domājām, ka viņa ir atšķirīga, tāpēc ka viņai patīk iet jūras ūdenī, taču, ja viņa nebūtu bijusi tik atšķirīga, Ona tagad pastaigātos pa garu pasauli. Ona ir tikai meitene, un viņa pat nav dzimusi pie mana pavarda, bet esmu to iemīlējis. Man Onas būtu pietrūcis; esmu pateicīgs, ka viņa nenoslīka.

Eila mums ir sveša, un mēs maz ko zinām par Citiem. Tagad viņa pieder pie klana, bet viņa nepiedzima klanam. Es nezinu, kāpēc viņa vispār gribēja medīt; klana sievietēm nepieklājas medīt, bet iespē­jams, ka Citu sievietes medī. Nav svarīgi, tas tik un tā nebija pareizi, bet, ja viņa nebūtu iemācījusies lietot lingu, arī Braks būtu miris. Pat negribas domāt par to, kādā veidā viņš būtu nomiris. Viena lieta, ja plēsējs apēd mednieku, bet Braks ir bērns.

Viņa nāve būtu bijusi zaudējums visam klanam, Brun, ne tikai Broudam un tev. Ja viņš būtu nomiris, mēs te nesēdētu, cenšoties izlemt, ko lai dara ar meiteni, kura izglāba viņam dzīvību, mēs būtu sērojuši pēc zēna, kas kādu dienu būtu kļuvis par vadoni. Es domāju, ka meitene ir jāsoda, bet kā gan viņu var nolādēt ar nāvi? Esmu bei­dzis.

- Zūgs runās, Brun.

- Zūgs drīkst runāt.

- Taisnība tam, ko saka Drūgs; kā tu vari nolādēt meiteni, ja viņa ir izglābusi Brakam dzīvību? Viņa ir citāda, viņa nav piedzimusi kla­nam, un var būt, ka viņa nedomā tā, kā sievietei jādomā, taču, izņe­mot to lingas jautājumu, viņa uzvedas, kā pieklājas labai klana sie­vietei. Viņa ir bijusi paraugsieviete, paklausīga, godbijīga…

- Tā nav tiesa! Viņa ir nepakļāvīga, bezkaunīga, - Brouds pār­trauca.

- Es tagad runāju, Broud, - Zūgs nikni atcirta. Brūns uzmeta jau­neklim neapmierinātu skatienu, un Brouds apvaldīja savus jūtu uz­plūdus.

- Tiesa, - Zūgs turpināja, - kad meitene bija jaunāka, viņa bija pret tevi bezkaunīga, Broud. Bet tu to izaicināji, tu pats ļāvi, lai tā notiek. Ja tu uzvedies kā bērns, vai tad ir kāds brīnums, ka meitene neizturas pret tevi kā pret vīru? Pret mani viņa nekad nav bijusi citāda, tikai apzinīga un paklausīga. Un viņa nekad nav izturējusies bezkaunīgi ne pret vienu citu vīru.

Brouds nikni paraudzījās uz veco mednieku, taču savaldījās.

- Kaut arī tā nebūtu taisniba, - Zūgs turpināja, - es nekad nevienu neesmu redzējis tik meistarīgi rīkojamies ar lingu kā viņa. Viņa saka, ka iemācījusies no manis. Es par to neko nezināju, taču teikšu atklāti: es vēlētos, kaut man būtu tik apķērīgs skolēns, ko mācīt, un man jāatzīst, ka tagad pats varētu mācīties no viņas. Eila gribēja medīt klanam, bet, kad nevarēja, viņa centās atrast citu veidu, kā palīdzēt. Viņa jau var būt dzimusi pie Citiem, taču savā sirdī pieder klanam. Meitene vienmēr ir stādījusi klana intereses augstāk par savējām. Viņa nedomāja par briesmām, kad devās pakaļ Onai. Varbūt viņa prot peldēt, bet es redzēju, cik Eila bija nogurusi, kad izveda ārā Onu. Jūra varēja paņemt arī viņu. Viņa saprata, ka medīt nav labi, un glabāja savu noslēpumu trīs gadus, tomēr tā ne mirkli nešaubījās, kad Braka dzīvība bija briesmās.

Viņa meistarīgi pārvalda to ieroci, meistarīgāk, kā jelkad esmu kādu redzējis. Žēl būtu, ka tādai meistarībai jāiet zudumā. Es saku: viņai jānes labums klanam, jāļauj viņai medīt…

- Nē! Nē! Nē! - Brouds dusmās pielēca kājās. - Viņa ir sieviete. Sievietēm nedrīkst ļaut medīt…

- Broud, - iebilda vecais, lepnais vīrs. - Es vēl neesmu beidzis. Tu vari lūgt vārdu, kad es būšu pabeidzis.

- Ļauj, lai Zūgs pabeidz, Broud! - vadonis aizrādīja. - Ja tu neproti uzvesties formālā sapulcē, vari iet projām! - Brouds atkal apsēdās, ar pūlēm cenšoties savaldīties.

- Linga nav nopietns ierocis. Es sāku attīstīt savu prasmi tikai tad, kad kļuvu par vecu, lai medītu ar šķēpu. īsta vīra ieroči ir visi pārējie ieroči. Es saku: jāļauj viņai medīt, bet tikai ar lingu. Lai linga kļūst par vecu vīru un sieviešu vai vismaz šīs sievietes ieroci. Tagad es esmu beidzis.

- Zūg, tu zini tāpat kā es, ka lingu ir daudz grūtāk lietot nekā šķēpu, un tu esi daudzreiz sagādājis gaļu, kad medībās neveicās. Nemazini savu vērtību meitenes dēļ. Šķēpam ir vajadzīga tikai stipra roka, - iebilda Brūns.

- Un stipras kājas un sirds, un labas plaušas, un krietni daudz drosmes, - Zūgs atbildēja.

- Interesanti, cik daudz drosmes bija vajadzīgs, lai stātos pretim nākamajam lūsim pēc tam, kad viens jau bija uzbrucis, - vienai pašai, tikai ar lingu rokā? - komentēja Drūgs. - Es neiebilstu pret Zūga priekšlikumu, ja viņa medī tikai ar lingu. Šķiet, ka gariem nekas nav pretim; viņa tomēr nes mums veiksmi. Kā ar mūsu mamuta medī­bām?

- Es nedomāju, ka mēs varam pieņemt šādu lēmumu, - Brūns teica. - Es pat neredzu, kā mēs varam ļaut viņai dzīvot, nemaz neru­nājot par medīšanu. Tu zini, kādas ir tradīcijas, Zūg. "Iā nekad agrāk nav noticis; vai gari patiesi to pieļaus? Tomēr kā tu varēji pieļaut tādu domu? Klana sievietes nemedī.

- Jā, klana sievietes nemedī, bet šī to ir darījusi. Varbūt man tas neienāktu prātā, ja nezinātu, ka viņa to prot, ja nebūtu jau redzējis, kā viņa to dara. Es tikai gribu teikt: ļausim viņai turpināt darīt to, ko viņa jau ir darījusi.

- Ko tu teiksi, Mogur? - Brūns vaicāja.

- Ko gan tu gaidi no Mogura - viņa taču dzīvo pie tā pavarda! - Brouds sarūgtināts iejaucās.

- Broud! - Brūns dusmās zvēroja. - Vai tu apvaino Moguru, ka viņš savas jūtas, savas intereses vērtē augstāk par klana interesēm? Vai tad viņš nav mogurs? Lielais Mogurs? Tavuprāt, viņš neteiks, kā ir pareizi, kā ir patiesībā?

- Nē, Brun. Brouda vārds ir vietā. Manas jūtas pret Eilu ir visiem zināmas; nav viegli aizmirst, ka es viņu mīlu. Manuprāt, jums visiem to vajadzētu ņemt vērā, lai gan es centos nostumt emocijas malā. Nevaru būt drošs, ka man tas ir izdevies. Esmu badojies un meditē­jis kopš jūsu atgriešanās, Brun. Pagājušajā naktī es atklāju ceļu uz atmiņām, par kurām es neko nezināju, varbūt es nekad nebiju tajās ieskatījies.

Sen atpakaļ, vēl ilgi pirms tam, kad mēs izveidojām klanu, sievie­tes palīdzēja vīriem medīt. - Visi neticīgi noelsās. - Tā ir taisnība. Mums būs rituāls, un es jūs turp aizvedīšu. Toreiz, kad mēs pirmo reizi mācījāmies taisīt darbarīkus un ieročus, - un mēs piedzimām ar zināšanām, kas līdzinājās atmiņām, tomēr tās bija kas cits - gan sievietes, gan vīrieši nogalināja zvērus pārtikai. Toreiz viri vienmēr negādāja par sievietēm. Tāpat kā lāču māte, sieviete medija sev un saviem bērniem.

Tikai vēlāk viri sāka medīt, lai gādātu par savu sievieti un maza­jiem, un vēl vēlāk sieviete ar bērniem palika mājās. Klans sāka vei­doties tad, kad viri sāka rūpēties par bērniem, kad tie sāka gādāt par pārtiku, un tas veicināja klana augšanu. Ja mazuļa māte, cenšoties sagādāt sev ēdamo, nomira, tad nomira ari bērns. Tomēr tā pa īstam klans izveidojās, kad cilvēki pārtrauca karot savā starpā un iemācījās sadarboties, kopīgi medīt. Pat tolaik dažas sievietes vēl medīja, un viņas bija tās, kas sarunājās ar gariem.

Brun, tu apgalvoji, ka agrāk tas netika darīts. Tev nav taisnība; klana sievietes ir agrāk medījušas. Toreiz gari tam piekrita, bet tie bija citi gari, senie gari, nevis totēmu gari. Tie bija vareni gari, taču tie jau sen kā devušies pie miera. Es neesmu pārliecināts, vai tos var saukt par pilntiesīgiem klana gariem. Patiesībā tos negodāja vai nepie­lūdza, no tiem drīzāk bijās; taču tie nebija ļauni, bet vienkārši spē­cīgi.

Viri bija apstulbuši. Viņš runāja par tik seniem laikiem, par kuriem tikai reti kāds kaut ko atcerējās, un tagad tie šķita gandrīz kā jau­nums. Tomēr tas, ka Mogurs tos pieminēja, atsauca atmiņā bailes, un ne viens vien vīrs nodrebēja.

- Es šaubos, vai klanā dzimušās sievietes tagad gribētu medīt, - Mogurs turpināja. - Neesmu pārliecināts, ka viņas to spētu. Tas bija tik sen. Sievietes kopš tā laika ir mainījušās, vīrieši ari. Taču Eila ir citāda, Citi ir savādi, ne tādi kā mēs. Es nedomāju, ka, atļaujot viņai medīt, citas sievietes no tā ietekmētos. Viņas medīšana, viņas vēlē­šanās medīt pārsteidz tās tikpat lielā mērā kā mūs. Man vairs nav, ko teikt.

- Vai vēl kādam ir kaut kas sakāms? - Brūns jautāja. Viņš tomēr nebija pārliecināts, ka ir gatavs kaut ko izlemt. Pārāk daudz jaunu ideju jau bija izteikts mierinājumam.

- Gūvs runās, Brun.

- Gūvs drīkst runāt.

- Esmu tikai māceklis, es nezinu tik daudz kā Mogurs, taču, manu­prāt, viņš kaut ko piemirsa. Varbūt tas tāpēc, ka viņš tik ļoti centās atbīdīt malā savas jūtas pret Eilu. Viņš koncentrējās uz atcerēšanos, nevis uz pašu meiteni, varbūt aiz bailēm, ka tā būs viņa mīlestība, kas runās, nevis prāts. Viņš nav padomājis par meitenes totēmu.

Vai kāds ir apsvēris to, kāpēc spēcīgs vīrieša totēms ir izvēlējies meiteni? - Gūvs pats atbildēja uz savu retorisko jautājumu. - Izņe­mot Ursu, Alu Lauva ir pats varenākais no totēmiem. Alu lauva ir pat varenāka nekā mamuts; tā uzbrūk mamutiem, gan tikai mazajiem un nespēcīgajiem, tomēr tā patiesi reizēm uzbrūk mamutiem. Alu lauva neuzbrūk mamutiem.

- Tu runā nesaprotami, Gūv. Tu apgalvo, ka alu lauva medi mamu­tus, tad tu atkal saki, ka nemedī, - Brūns žestikulēja.

- Viņš nemedī, viņa medī. Mēs to neievērojam, kad runājam par sargājošajiem totēmiem; pat alu lauvas tēviņš sargā. Bet kas ir med­nieks? Vislielākā plēsēja no visiem, visstiprākā medniece ir lauvene! Viņa! Vai tad nav tiesa, ka tā pārnes savu upuri tēviņam? Viņš var nogalināt, bet tā darbs ir sargāt, kamēr mātīte medī.

- Tas ir interesanti, ka Alu Lauva ir izvēlējies meiteni, vai ne? Vai kādam vispār ir ienācis prātā, ka varbūt viņas totēms ir nevis Alu Lauva, bet gan Alu Lauvene? Mātīte. Medniece. Vai tas neizskaidrotu, kāpēc meitene gribēja medīt? Kāpēc viņai tika dota zīme? Varbūt tā bija Lauvene, kas deva viņai to zīmi, varbūt tāpēc viņas kreisā kāja tika iezīmēta. Vai tas, ka viņa medī, īstenībā ir vairāk neparasti nekā tas, ka viņai ir tāds totēms? Es nezinu, vai tā ir patiesība, bet jums jāatzīst, ka par to ir vērts padomāt. Vai nu viņas totēms ir Alu Lauva vai Alu Lauvene, ja viņai bija lemts medīt, vai mēs to varam aiz­liegt? Vai mēs varam noliegt viņas vareno totēmu? Un vai mēs varam uzdrīkstēties nolādēt meiteni par to, ko vēlas viņas totēms? - Gūvs apklusa. - Esmu beidzis.

Brūnam reiba galva. Domas pārāk ātri nomainīja cita citu. Viņam bija nepieciešams laiks, lai padomātu, lai izprātotu. Protams, lauvene medī, bet vai kāds jelkad ir dzirdējis par sieviešu kārtas totēmu? Garu, visu sargājošo garu būtība ir vīrišķīga. Vai ne tā? Vienīgi kāds, kas dienām ilgi pavadījis laiku garu pasaulē, varēja nonākt pie secinā­juma, ka šīs meitenes, kas bija nodarbojusies ar medīšanu, gars pie­derēja pie tās sugas medniekiem, kas iemiesojās tās totēmā. Un Brūns vēlējās, kaut Gūvs nebūtu pieminējis domu par tik varena totēma vēlmju noliegšanu.

Pati doma par sievieti un medīšanu bija tik unikāla, tik vedinoša domāt, ka vairāki vīri satriekti bija spiesti paspert nelielu soli tālāk, kas atvirzīja to ērtās, drošās, labi pazīstamās pasaules robežas. Katrs vīrs bija runājis no sava skatpunkta, sava satraukuma vai interešu vadīts, un katrs bija atvirzījis tālāk šo robežu tikai vienā nelielā lau­ciņā; bet Brūnam vajadzēja aptvert tos visus, un tas bija gandrīz par daudz. Pirms izdarīt savu spriedumu, viņš juta pienākumu apsvērt katru no šiem viedokļiem un vēlējās, kaut tam būtu pietiekami daudz laika, lai tos visus varētu rūpīgi izsvērt. Tomēr ar lēmumu vairs ne­drīkstēja pārāk ilgi vilcināties.

- Vai vēl kādam ir, ko teikt?

- Brouds runās, Brun.

- Brouds drīkst runāt.

- Visas šīs domas ir interesantas un var sniegt mums vielu pārdo­mām aukstos ziemas vakaros, bet klana tradīcijas ir skaidri zināmas. Dzimusi pie Citiem vai ne, meitene pieder pie klana. Klana sievietes nedrīkst medīt. Viņas pat nedrīkst pieskarties ierocim vai jebkuram darbarīkam, kurš tiek izmantots ieroča izgatavošanai. Mēs visi zinām, kāds ir sods. Viņai jāmirst. Nav nekādas nozīmes tam, ka senos lai­kos sievietes medīja. Tas, ka medī lācene vai lauvene, nenozīmē, ka to drīkst darīt sieviete. Mēs neesam ne lāči, ne lauvas. Nav nekādas nozīmes tam, vai viņai ir spēcīgs totēms vai viņa nes klanam veiksmi. Nav no svara, vai viņa prot labi rīkoties ar lingu vai pat tas, ka viņa izglāba manas sievas dēla dzīvību. Es esmu pateicīgs par to, protams, - visi būs ievērojuši, ka mājupceļā es to daudzreiz atkārtoju, esmu pār­liecināts -, bet tas nav svarīgi. Klana tradīcijas nepieļauj izņēmumus. Sievietei, kura izmanto ieroci, ir jāmirst. Mēs nevaram to izmainīt. Tā nosaka klans. Visa šī sapulce ir laika tērēšana. Tu nevari pieņemt nekādu citu lēmumu, Brun. Es esmu beidzis.

- Broudam taisnība, - ierunājās Dorvs. - Nav mūsu ziņā izmai­nīt klana tradīcijas. Viens izņēmums novedīs pie nākamā. Drīz vairs nebūs nekā, uz ko varēsim paļauties. Sods ir nāve; meitenei jāmirst.

Pāris galvu piekrītoši pamāja. Brūns tūliņ neatbildēja. "Broudam taisnība," viņš sprieda. "Kādu gan citu lēmumu es varu pieņemt? Viņa izglāba Brakam dzīvību, taču viņa to veica, izmantojot ieroci." Brūns nebija nonācis tuvāk atbildei kā tajā dienā, kad Eila izvilka lingu un nogalināja hiēnu.

- Es ņemšu vērā visas jūsu domas, pirms paziņošu savu lēmumu. Bet tagad es gribu, lai katrs no jums man sniedz skaidru atbildi, - vadonis beidzot teica. Vīri sēdēja riņķī ap ugunskuru. Katrs savilka dūri un izstiepa to sev priekšā. Kustība augšup un lejup nozīmēs apstiprinošu atbildi, dūres kustība uz sāniem nozīmēs - nē.

- Labi, - Brūns sāka ar savu palīgu, - vai tu domā, ka meitenei Eilai ir jāmirst?

Grods svārstījās. Vadoņa dilemma viņam bija tuvāka. Viņš bija strādājis kā Bruņa palīgs daudzus gadus, viņš gandrīz prata nolasīt vadoņa domas, un viņa cieņa pret to ar laiku bija augusi. Taču vīrs neredzēja citu iespēju, viņš pasvārstīja dūri augšup un lejup.

- Kāda vēl var būt iespēja, Brun? - vīrs piebilda.

- Grods saka - jā. Drūg? - Brūns vaicāja, pagriezies pret riku meis­taru.

Drūgs nesvārstoties pašūpoja dūri šķērsām krūtīm.

- Drūgs saka - nē. Krug! Kā ir ar tevi?

Krugs palūkojās uz Bruņu, tad - uz Moguru, visbeidzot - uz Brou­du. Viņš pacēla dūri uz augšu.

- Krugs saka - jā, meitenei jāmirst, - Brūns apstiprināja. - Gūv?

Jaunais māceklis reaģēja nekavējoties, pavicinot dūri šķērsām krū­tīm.

- Gūva viedoklis ir - nē. Broud?

Brouds pacēla dūri augšup, pirms vēl Brūns bija izrunājis tā vārdu, un Brūns tikpat ātri virzījās tālāk. Viņš jau zināja Brouda atbildi.

-Jā, Zūg?

Vecais lingas meistars lepni izslējās un pašūpoja dūri turp un at­pakaļ šķērsām krūtīm ar tādu sparu, kas nepieļāva ne mazākās šau­bas.

- Zūgs domā, ka meitenei nav jāmirst. Ko domā tu, Dorv?

Otra vecā vīra roka pacēlās augšup, un, pirms viņš to bija paspējis nolaist, visu acis pievērsās Moguram.

- Dorvs saka - jā. Mogur, kā domā tu? - Brūns jautāja. Viņš bija uzminējis, ko teiks pārējie, taču vadonis nebija pārliecināts par burvi.

Krebs izmisīgi cīnījās. Viņš zināja, kādas ir klana tradīcijas. Viņš vainoja pats sevi Eilas noziegumā par to, ka bija tai piešķīris pārāk daudz brīvības. Viņš jutās vainīgs par savu mīlestību pret meiteni, viņš baidījās, ka tā uzurpēs viņa veselo saprātu, baidījās, ka stādīs sevi augstāk par savu pienākumu pret klanu, un sāka celt dūri aug­šup. Loģika viņam teica priekšā, ka tai jāmirst. Taču, pirms Krebs bija uzsācis kustību, dūre pasitās sānis, it kā kāds būtu to sagrābis un pašūpojis viņa vietā. Viņš nespēja sevi piespiest meiteni nosodīt, lai gan darīs to, kas viņam jādara, kad lēmums būs pieņemts. Viņam nebija izvēles. Izvēlējās Brūns, tikai un vienīgi Brūns.

- Viedokļi dalās līdzīgās daļās, - vadonis paziņoja. - Lēmums jeb­kurā gadījumā būs mans. Es tikai gribēju zināt, ko domājat jūs. Man būs nepieciešams nedaudz laika, lai pārdomātu to, kas šodien tika runāts. Mogurs saka, ka ceremoniju mēs noturēsim šovakar. Tas ir labi. Man būs vajadzīga garu palīdzība, un mums visiem var būt nepieciešama to aizsardzība. Jūs uzzināsiet par manu lēmumu no rīta. Tad viņa arī to uzzinās. Tagad ejiet un sagatavojieties ceremonijai.

Kad vīri bija aizgājuši. Brūns palika pie ugunskura viens. Dzes­trais vējš dzenāja debesīs mākoņus, kas ar pārtraukumiem izgāza savā ceļā ledainas lietus šaltis, bet Brūns to nemanīja, tāpat kā nere­dzēja dziestošās ogles, kuras uzplaiksnīja ugunskurā. Bija jau gandrīz tumšs, kad viņš beidzot pieslējās kājās un smagiem soļiem lēnām slāja atpakaļ uz alu. Viņš ieraudzīja Eilu vēl aizvien sēžam turpat, kur bija to redzējis, kad viņi no rīta bija devušies projām. "Viņa sagaida ļaunāko," Brūns sev teica. "Ko gan vēl viņa var sagaidīt?"

16

Agri no rīta klans sapulcējās ārā pie alas. Pūta ledains austrumu vējš, vēstot par vēl stindzinošākām brāzmām, taču debess bija skaid­ra un rīta saule tieši virs kalna kores - spoža, kontrastējot ar grūtsir­dīgo noskaņojumu. Ļaudis izvairījās skatīties cits citam acīs, rokas ļengani nokarājās, nenodarbinātas sarunā, kad tie šļūca uz savām vietām, lai uzzinātu par svešās meitenes, kas nu tiem vairs nebija sveša, likteni.

Uba juta, kā māte trīcēja, satvērusi meitenes roku tik cieši, ka tā sāpēja. Krebs stāvēja alas ejā. Lielais burvis nekad nebija redzēts tik piedodošs, viņa rētām izvagotā seja atgādināja noslīpētu granītu, viņa vienīgā acs bija tumša kā akmens. Uz Bruņa mājienu tas lēnā, nogurušā gaitā iekliboja alā, it kā pārlieku smagas nastas nospiests. Viņš piegāja pie sava pavarda un, palūkojies uz meiteni, kas sēdēja uz zvērādas, ar pārdabisku gribas piepūli piespieda sevi pieiet tai klāt.

- Eila, Eila, - viņš maigi teica. Meitene palūkojās augšup. - Ir laiks. Nu tev jānāk. - Viņas acis bija aizmiglotas, neko neredzošas. - Tev tagad jānāk, Eila. Brūns ir gatavs, - Krebs atkārtoja.

Eila pamāja un piespieda sevi piecelties. Viņas kājas no ilgās sēdē­šanas bija kļuvušas stīvas. Viņa to pat nepamanīja. Sieviete truli sekoja vecajam vīram, stingi lūkojoties nomīdītajā zemē, kas vēl gla­bāja to pēdas, kuri pa šo ceļu bija staigājuši agrāk, - kāds papēža un īkšķa nospiedums, neskaidra pēdas kontūra, kuru ieskāvis vaļīgas ādas apsējs, Kreba nūjas apaļais iedobums un viņa klibās līdzvilktās kājas sliede. Ieraudzījusi Bruņa kājas, kas bija ietītas noputējušos apsējos, viņa apstājās un nometās zemē. Pēc viegla uzsitiena pa plecu meitene piespieda sevi paskatīties klana vadonim acīs.

Rezultāts atgrieza Eilu īstenībā un atmodināja neatvairāmas bai­les. Brūns bija tik pazīstams - zema, slīpi atvirzīta piere, biezas uza­cis, liels knābjveida deguns, sirma bārda -, taču lepnais, stingais, cietais skatiens vīra acīs bija izzudis, to aizstāja patiesa līdzjūtība un nepārprotamas skumjas.

- Eila, - viņš skaļi teica, tad turpināja ar formāliem žestiem, kādus parasti izmantoja nopietnos gadījumos, - klana meitene, šīs tradī­cijas ir senas. Mēs ar tām esam dzīvojuši paaudzēm ilgi, gandrīz tik ilgi, cik pastāvējis klans. Tu nepiedzimi mums, taču tu esi viena no mums un tev jādzīvo vai jāmirst saskaņā ar tām pašām tradīcijām. Arī šis sods ir daļa no tradīcijām. Tā ir pieņemts klanā, to nevar mai­nīt. - Brūns palūkojās uz priekšu un ieskatījās meitenes izbiedētajās zilajās acīs.

- Es zinu, kāpēc tu izmantoji lingu, Eila, lai gan es vēl aizvien ne­varu saprast, kāpēc tu vispār sāki to lietot. Braka nebūtu starp dzī­vajiem, ja nebūtu bijis tevis. - Viņš izslējās un ar visformālāko no žestiem tā, lai to redzētu visi, piebilda: - Šā klana vadonis ir pateicīgs meitenei par to, ka tā izglāba manas sievas dēla dēlu.

Daži no vērojošā klana ļaudīm apmainījās skatieniem. Šāda atklāta atzīšanās tika piedzīvota reti, un vēl retāk vadonis izteica savu atzi­nību vienkāršai meitenei.

- Tomēr tradīcijas nepieļauj atlaides, - Brūns turpināja. Viņš pa­māja Moguram, un burvis iegāja alā. - Man nav izvēles, Eila. Tagad Mogurs izliek kaulus un izrunā skaļā balsī to vārdus, kurus nedrīkst izrunāt skali, vārdus, kuri ir zināmi vienīgi moguriem. Kad viņš būs beidzis, tu mirsi, Eila, klana meita, tu esi Nolādēta, Nolādēta ar Nāvi!

Eila sajuta asinis izzūdam no sejas. Iza izdvesa spalgu kliedzienu, un tas pārgāja skaļā gaudošanā pēc pazaudētā bērna. Skaņa spēji pārtrūka, Brūnam paceļot roku.

- Es neesmu beidzis, - viņš pamāja. Pēkšņā klusumā klans apmai­nījās ar ziņkāriem, gaidpilniem skatieniem. Kas tad vēl Brūnam ir sakāms?

- Klana tradīcijas ir skaidras, un man kā vadonim ir jāievēro šīs tradīcijas. Sieviete, kura izmanto ieroci, ir jānolād ar nāvi, taču nav tādu tradīciju, kas noteiktu, uz cik ilgu laiku. Eila, tu esi Nolādēta ar Nāvi uz vienu veselu mēnesi. Ja ar garu žēlastību tu būsi spējīga atgriezties no viņpasaules, kad mēness būs veicis vienu veselu ciklu un atradīsies tādā pašā stāvoklī kā tagad, tu atkal drīkstēsi dzīvot kopā ar mums.

Satraukums pārņēma cilvēku grupu, tas bija negaidīti.

- Tā ir tiesa, - Zūgs pamāja. - Nekur nav teikts, ka lāstam jābūt mūžīgam.

- Bet kāda ir starpība? Kā gan tik ilgi var būt miris un pēc tam atkal dzīvs? Varbūt dažas dienas, bet veselu mēnesi? - Drūgs šaubījās.

- Ja lāsts ilgtu tikai dažas dienas, es neesmu drošs, ka tas būtu sods, - Gūvs iebilda. - Daži moguri uzskata, ka gars nekad nenokļūst līdz viņpasaulei, ja lāsts ir īss. Tas vienkārši klīst tepat tuvumā, gaidot to laiku, kad varēs aiziet, tāpēc tas var atgriezties, ja vien spēj. Ja gars atrodas tuvumā, arī ļaunie gari dara to pašu. Tas ir ierobežots nāves lāsts, tomēr tas ir tik garš, ka tikpat labi to var uzskatīt par mūžīgu. Tas apmierina tradīcijas.

- Kāpēc tad viņš vienkārši nenolādēja viņu - un cauri? - Brouds nikni pamāja. - Tradīcijās nekas nav minēts par pārejošu lāstu sais­tībā ar viņas noziegumu. Eilai par to bija jāmirst, nāves lāstam vaja­dzēja būt viņas beigām.

- Vai tu domā, ka tā nebūs, Broud? Vai tu tiešām domā, ka viņa varētu atgriezties? - Gūvs jautāja.

- Es neko nedomāju, es tikai gribu zināt, kāpēc Brūns viņu vien­kārši nenolādēja. Vai viņš vairs nespēj pieņemt vienkāršu lēmumu?

Broudu bija satraucis minētais jautājums. Tas atklāja domu, ko ikviens bija klusībā lolojis. Vai Brūns būtu uzlicis ierobežotu nāves lāstu, ja viņš neuzskatītu, ka pastāv kāda iespēja, lai cik tā būtu nie­cīga, ka sieviete varētu atgriezties no mirušajiem?

Brūns bija cīnījies ar šo dilemmu visu nakti. Eila bija izglābusi mazuļa dzīvību; nebija taisnīgi, ka viņai par to jāmirst. Vadonis mīlēja bērnu un bija no sirds pateicīgs meitenei, tomēr bija kas vairāk nekā viņa personiskās jūtas. Tradīcijas pieprasīja viņas nāvi, taču bija vēl ari citas tradīcijas: pienākuma tradīcija, tradīcija, kas prasīja dzīvību pret dzīvību. Viņai piederēja daļa no Braka gara; viņa bija pelnījusi, viņai pienācās kaut kas tikpat vērtīgs - viņai pienācās viņas dzī­vība.

Tikai līdz ar pirmajiem vārgajiem gaismas stariem viņš beidzot kaut ko izdomāja. Dažas izturīgas dvēseles bija atgriezušās pēc īslai­cīga nāves lāsta. Tās bija nelielas izredzes, tās gandrīz nebija nekādas izredzes, vienīgi kāds cerību stars. Par bērna dzīvību viņš tai spēja dāvāt vienīgi sīku cerību. Ar to nepietika, taču viņš nevarēja piedāvāt vairāk, un tas bija labāk nekā nekas.

Pēkšņi iestājās nāves klusums. Alas ejā stāvēja pats Mogurs, un viņš izskatījās kā pati Nāve, senatnīgs un svešs. Nebija vajadzības, lai viņš dotu zīmi. Tas bija jau izdarīts. Mogurs bija paveicis savu pienākumu. Eila bija mirusi.

Izas gaudas pāršķēla gaisu. Tad iesāka Oga un Ebra, un visas sievie­tes pievienojās Izai, sirsnīgi jūtot līdzi Izai. Eila redzēja, ka sieviete, kuru viņa mīlēja, bija bēdu pārņemta, un pieskrēja pie tās, lai mieri­nātu. Bet, kad viņa jau grasījās aplikt rokas ap kaklu vienīgajai mātei, kuru spēja atcerēties, Iza pagrieza tai muguru un devās projām, lai izvairītos no apkampiena. It kā nebūtu to redzējusi. Meitene bija apjukusi. Viņa vaicājoši uzlūkoja Ebru; Ebra skatījās meitenei cauri. Viņa piegāja pie Agas, tad pie Ovras. Viņu neviens neredzēja. Meite­nei tuvojoties, tie aizgriezās projām vai pagāja nost. Nevis tīšām, lai palaistu to garām, bet it kā būtu nolēmuši iet projām, pirms vēl tā bija pienākusi. Viņa pieskrēja pie Ogas.

- Tā esmu es, Eila. Es te stāvu. Vai tu mani neredzi? - Viņa žesti­kulēja.

Ogas acis lūkojās pāri. Viņa pagriezās apkārt un aizgāja, neatbildot un neizrādot nekādas pazīšanas zīmes, it kā Eila būtu neredzama.

Eila ieraudzīja Krebu dodamies Izas virzienā. Meitene pieskrēja pie tā.

- Kreb! Es esmu Eila. Es esmu tepat, - viņa sparīgi vicināja roku. Vecais burvis turpināja iet tālāk, vien nedaudz pavirzoties malā, lai izvairītos no meitenes, kas bija sakņupusi pie tā kājām, gluži kā no nedzīva akmens savā ceļā. - Kreb! - Eila iekaucās. - Kāpēc tu mani neredzi? - Viņa piecēlās un skrēja atpakaļ pie Izas.

- Māt! Māāāt! Skaties uz mani! SKATIES UZ MANI! - viņa žestiku­lēja sievietei gar acim. Iza atkal spalgā balsī iegaudojās. Viņa mētāja rokas un sita sev pa krūtīm.

- Mans bērns! Mana Eila! Mana meita ir mirusi. Viņa ir pagalam. Mana nabaga, nabaga Eila! Viņas vairs nav starp dzīvajiem.

Eila ieraudzīja Ubu, kas bailēs un apjukumā bija apķērusies mātei ap kājām. Viņa nometās ceļos mazās meitenes priekšā.

- Tu taču redzi mani, vai ne, Uba? Es te esmu. - Eila redzēja, ka bērna acis viņu pazina, taču nākamajā mirklī Ebra noliecās un, paņē­musi meiteni, aiznesa to projām.

- Es gribu Eilu, - Uba vicināja rokas, cenšoties atbrīvoties, lai tiktu zemē.

- Eila ir mirusi, Uba. Viņas vairs nav. Tā nav Eila, tas ir tikai viņas gars. Tam jāatrod ceļš uz viņpasauli. Ja tu centīsies ar to runāt, ja tu uz to skatīsies, gars centīsies tevi paņemt sev līdzi. Ja tu uz to ska­tīsies, tas nesīs tev nelaimi. Neskaties uz to! Tu taču negribi, lai tas tev nes nelaimi, vai ne, Uba?

Eila smagi nokrita zemē. Patiesībā viņa nemaz nebija zinājusi, ko nozīmē nāves lāsts, un bija iztēlojusies visādas šausmas, taču īste­nība izrādījās daudz, daudz ļaunāka.

Eila klanam vairs neeksistēja. Tā nebija izlikšanās, tā nebija tēlo­šana, lai viņu nobiedētu, - viņa neeksistēja. Viņa bija gars, kas pārpratuma pēc bija redzams, kas vēl aizvien atgādināja tās dzīvo ķermeni, bet Eila bija mirusi. Nāve klana ļaudīm nozīmēja stāvokļa maiņu, ceļojumu uz citu eksistences līmeni. Dzīvības spēks bija nere­dzams gars, tas bija skaidrs. Cilvēks vienā brīdī varēja būt dzīvs, bet nākamajā - jau miris, bez acīm redzamām izmaiņām, izņemot vien to, ka tas, kas radīja kustības un elpošanu, un dzīvību, bija prom. Tā būtība, kas bija īstā Eila, vairs nebija daļa no viņu pasaules; tā bija spiesta pārvietoties uz nākamo pasauli. Nebija ne mazākās nozīmes tam, vai fiziskais ķermenis, kas palika šeit, bija auksts un nekustīgs vai silts un kustīgs.

Bija vajadzīgs tikai vēl viens solis, lai noticētu, ka dzīvības būtību iespējams aizdzīt. Ja viņas fiziskais ķermenis to vēl nezināja, tad uzzi­nās pavisam drīz. Patiesībā neviens neticēja, ka viņa jelkad atgriezī­sies, pat Brūns ne. Meitenes ķermenis, viņas tukšā čaula nedrīkstēja palikt dzīvotspējīga, kamēr viņas garam tiks atļauts atgriezties. Bez dzīvības gara ķermenis nespēja ēst, nespēja dzert, un drīz tam vaja­dzēja sabrukt. Ja šādam apgalvojumam cieši ticēja un ja mīļie vairs neatzina eksistenci, tad nekādas eksistences nebija, nebija iemesla ne ēst, ne dzert, ne dzīvot.

Bet tik ilgi, kamēr gars uzturējās alas tuvumā, liekot ķermenim kustēties, lai gan tas vairs nebija daļa no ķermeņa, spēki, kuri veda to projām, ari klaiņoja tepat tuvumā. Tie varēja nodarīt ļaunu tiem, kas vēl bija dzīvi, varēja mēģināt paņemt līdzi vēl kādu dzīvību. Bija zināmi gadījumi, ka drīz pēc tam, kad kāds tika nolādēts uz nāvi, nomira tā vīrs vai sieva, vai kāds cits viņam mīļš cilvēks. Klana ļau­dīm bija vienalga, vai gars paņēma ķermeni sev līdzi vai pameta pēc sevis nekustīgu čaulu, bet tie gribēja, lai Eilas gars dotos projām un darītu to ātri.

Eila vēroja pazīstamos cilvēkus sev visapkārt. Tie izklīda, darīja savus ierastos darbus, taču sasprindzinājums palika. Krebs un Iza iegāja alā. Eila piecēlās un sekoja. Neviens necentās viņu aizkavēt, vienīgi Uba tika turēta pa gabalu. Tika uzskatīts, ka bērniem ir vaja­dzīga īpaša aizsardzība, taču neviens negribēja sasteigt lietas. Iza savāca visas Eilas lietas, ieskaitot guļamās ādas un sausās zāles pildījumu, kas bija ieklāts zemē izdobtajā padziļinājumā, un iznesa tās ārā no alas. Krebs gāja tai līdzi, apstājies, lai paņemtu gruzdošu pagali no alas uguns. Sieviete nosvieda visu blakus neaizkurtam ugunskuram, kuru Eila nebija iepriekš pamanījusi, un iesteidzās atpa­kaļ alā, bet Krebs aizkūra uguni. Klusējot viņš veica kustības virs vi­ņas lietām un ugunskura, vairums no tām Eilai nebija pazīstamas.

Ar pieaugošām izbailēm Eila vēroja, kā Krebs pa vienai sāka mest karstajās liesmās tās lietas. Viņai nebūs bēru ceremonijas; tā bija daļa no soda, daļa no lāsta. Bet visas viņas pēdas bija jāiznīcina, nedrīkstēja palikt nekas, kas varētu viņu aizturēt. Meitene skatījās, kā viņas rokamo lāpstiņu apņem uguns; viņas vācamais grozs, kal­tētās zāles matracis, apģērbs - viss pazuda ugunī. Viņa redzēja, kā trīcēja Kreba roka, kad tas pasniedzās pēc viņas zvērādas apmetņa. Uz brīdi viņš piespieda to pie krūtīm, tad iemeta ugunskurā. Eilas acis pieplūda asarām.

- Kreb, es tevi mīlu, - viņa māja. Šķita, ka viņš neredz. Šausmās, it kā kaut kur grimstot, viņa redzēja Krebu paceļam tās zāļu somu, to, kuru Iza bija izgatavojusi viņai tieši pirms liktenīgajām mamuta medībām, un ieliekam to dūmojošajās liesmās.

- Nē, Kreb, nē! Tikai ne manu zāļu somu, - viņa lūdzās. Bija par vēlu, tā jau dega.

Eila vairs nespēja izturēt. Neko neredzot, viņa traucās lejup pa nogāzi un ieskrēja mežā, sirdssāpēs un izmisumā elsojot. Viņa nere­dzēja, kurp gāja, un viņai īstenībā bija vienalga. Zari stiepās un no­sprostoja tai ceļu, bet viņa lauzās tiem cauri, uzplēšot dziļas brūces rokās un kājās. Viņa brida pa ledaini auksto ūdeni, taču nemanīja savas sabristās kājas un nejuta, ka tās palikušas nejūtīgas, līdz paklupa pār kādu baļķi un izstiepās visā augumā uz zemes. Mei­tene gulēja uz aukstās, slapjās zemes, gaidot, kad atsteigsies nāve un atbrīvos viņu no mokām. Viņai nebija nekā. Ne ģimenes, ne klana, ne iemesla dzīvot. Viņa bija mirusi, tie teica, ka viņa ir mirusi.

Meitene bija tuvu tam, ka viņas vēlēšanās piepildītos. Aizmaldīju­sies savā bēdu un baiļu pilnajā pasaulē, kopš pārnākšanas alā vairāk nekā pirms divām dienām viņa nebija ne ēdusi, ne dzērusi. Viņai mugurā nebija siltu drēbju, viņas kājas no aukstuma sāpēja. Viņas organisms bija vārgs un atūdeņots, viegls mērķis ātrai nāvei pames­tībā. Tomēr kaut kas viņā bija stiprāks par vēlēšanos nomirt, tas pats, kas bija licis tai soļot toreiz, kad postošā zemestrīce bija atstājusi piecgadīgo meiteni bez mīlestības, bez ģimenes un bez patvēruma.

Nevaldāma vēlme dzīvot, spītīgs izdzīvošanas instinkts neļāva viņai aiziet, kamēr tā vēl elpoja, kamēr tajā vēl turējās dzīvība.

Apstāšanās ļāva viņai atpūsties. Brūcēm asiņojot un trīcot no aukstuma, viņa pieslējās sēdus. Meitene bija kritusi ar seju slapjajās lapās, viņa nolaizīja lūpas, ar mēli sniedzoties pēc mitruma. Viņai slāpa. Eila nespēja atcerēties, ka jelkad dzīvē būtu bijusi tik izslāpusi. Ūdens burbuļošana kaut kur blakus lika tai piecelties kājās. Ilgi un ar apmierinājumu sadzērusies auksto ūdeni, viņa devās tālāk. Viņa tik stipri trīcēja, ka klabēja zobi un bija grūti soļot uz nosalušajām, sāpošajām pēdām. Meitenei reiba galva, un viņa bija apjukusi. Kus­tēšanās to nedaudz sasildīja, taču pazeminātā ķermeņa temperatūra darīja savu.

Viņa skaidri nezināja, kur atrodas, viņas prātā nebija mērķa, bet kājas to nesa pa taku, kuru iepriekš bija mērojusi tik daudz reižu un kura no atkārtotas lietošanas bija iesēdusies atmiņā. Laikam nebija nozīmes, viņa nezināja, cik ilgi jau bija gājusi. Eila kāpa augšup gar stāvas sienas pamatni zem miglas apņemta ūdenskrituma, un tai šī vieta šķita pazīstama. Iznākusi no skraja skujkoku meža, kuram bija piejaukušies arī pundurbērzi un vītoli, viņa atklāja, ka ir nokļuvusi savā slepenajā pļavā augstu kalnā.

Viņa prātoja, kad pēdējo reizi bija apciemojusi šo vietu. Meitene reti bija nākusi šurp pēc tam, kad bija sākusi medīt, izņemot to reizi, kad pašmācības ceļā centās apgūt dubultakmens paņēmienu. Tā vien­mēr bija kalpojusi kā treniņu, nevis medību vieta. Vai tovasar viņa vispār bija šurp atnākusi? Viņa nespēja atcerēties. Pastūmusi malā biezos, samudžinātos zarus, kas kalpoja par aizsegu pat bez lapotnes, Eila iegāja savā mazajā alā.

Tā šķita mazāka, nekā bija palikusi atmiņā. "Redz, kur vecā guļamā zvērāda," viņa sev teica, atceroties laiku, kad bija to atnesusi šurp. Daži susliki tajā bija ierīkojuši ligzdu, bet, iznesusi zvērādu ārā un izpurinājusi, Eila redzēja, ka tā nebija pārāk sabojāta - mazliet stīva no vecuma, taču sausā ala to bija saudzējusi. Meitene apņēma to sev apkārt, pateicīga par tās siltumu, un iegāja atpakaļ alā.

Tur bija kāda veca āda, ko viņa bija atstiepusi uz alu, lai pabāztu zem tās zāli mīkstākai gulēšanai. "Interesanti, vai nazis vēl ir te?" viņa nodomāja. Plaukts ir nogāzies, bet tam kaut kur tepat jābūt. Te tas ir! Eila pacēla no smiltīm krama asmeni, nospodrināja to un sāka piegriezt veco ādas gabalu. Viņa noņēma slapjos kāju apsējus un ievēra auklas caurumos, ko bija izdūrusi izgrieztajos apļos, tad aptina kājas ar sausajiem apļiem, piebāžot tos ar izolējošu grīšļa zāli, ko izvilka no ādas gabala apakšas. Slapjās ādas viņa izstiepa žāvēties un sāka pārbaudīt krājumus.

"Man ir vajadzīga uguns," viņa nodomāja. "Sausā zāle kalpos par aizkuru." Viņa saslaucīja zāli un sastūma to pie sienas. "Plaukts ir sauss; es varu nodrāzt skalus un izmantot tos par pamatu, lai aiz­kurtu uguni. Man ir vajadzīgs skaliņš, ko virpināt pret to. Te ir mana bērza tāss dzeramā krūzīte. To varētu izmantot arī uguns aizkurša- nai. Nē, to es pataupīšu ūdenim. Grozs ir pavisam sagrauzts," viņa nosprieda, ielūkojusies tajā. "Kas tas? Mana vecā linga. Es nezināju, ka esmu to atstājusi šeit. Man šķiet, ka es uztaisīju vēl vienu." Viņa pacēla lingu. "Tā ir pārāk maza, un peles tikušas tai klāt; man būs vajadzīga jauna." Viņa paskatījās uz ādas strēmeli rokās.

"Mani nolādēja. Tās dēļ mani nolādēja. Esmu mirusi. Kā gan es varu domāt par uguni un lingām? Es esmu mirusi. Bet es nejūtos mirusi - es jūtos nosalusi un izsalkusi. Vai miris cilvēks var justies nosalis un izsalcis? Kā tad jūtas miris cilvēks? Vai mans gars atrodas citā pasaulē? Es pat nezinu, kāds ir mans gars. Es nekad neesmu redzējusi garu. Krebs saka, ka neviens nevarot redzēt garus, bet viņš spēj ar tiem sarunāties. Kāpēc Krebs mani neredzēja? Kāpēc neviens nespēja mani ieraudzīt? Man jābūt mirušai. Bet kāpēc tad es domāju par ugunskuriem un lingām? Tāpēc, ka gribu ēst!

Vai man lietot lingu, lai dabūtu ko ēdamu? Kāpēc ne? Es jau tiku nolādēta, ko gan vēl tie spēj man nodarīt? Bet šitā nav derīga; no kā es varētu uztaisīt jaunu? Sega? Nē, tā ir pārāk stīva, tā nogulējusi te ārā pārāk ilgi. Man ir vajadzīga mīksta, lokana āda. Viņa palūkojās visapkārt alai. Es pat nespēju nevienu nogalināt. Kā lai izgatavoju lingu, ja man nekā nav? Kur lai es atrodu mīkstu ādiņu?" Viņa lauzīja galvu, tad izmisusi apsēdās.

Meitene paskatījās uz savām rokām, kas gulēja klēpī, tad pēkšņi pamanīja, uz kā tās atpūšas. "Mans apmetnis! Mans apmetnis ir mīksts un lokans. Es varu no tā kādu gabaliņu nogriezt." Viņa atguva možumu un atkal sāka enerģiski lūkoties apkārt. "Te ir kāda veca rokamā nūjiņa; neatceros, ka būtu to te atstājusi. Un daži šķīvji. Tā ir gan, es tiešām atnesu šurp dažas gliemežnīcas. Esmu izsalkusi. Ja te atrastos kaut kas ēdams! Paga! Ir gan! Es taču šogad nelasīju riekstus, ar tiem noteikti ārpusē ir pilna zeme."

Eila vēl nebija to apjautuši, bet viņa atkal bija sākusi dzīvot. Viņa savāca riekstus, ienesa tos alā un ēda tik daudz, cik vien tās vēders, sarāvies no ilgās badošanās, spēja turēt. Pēc tam meitene noņēma savu apmetni un izgrieza no tā gabaliņu ādas lingai. Strēmelei trūka izspilētās kabatas, kurā ievietot akmeņus, tomēr meitene nodomāja, ka tā derēs.

Viņa nekad agrāk nebija medījusi dzīvniekus ēšanai, un trusis bija veikls, tomēr nepietiekami ātrs. Viņai likās, ka bija manījusi paskrie­nam garām bebru mātīti. Eila pārsteidza dzīvnieku tieši tajā brīdī, kad tas nira ūdeni. Atpakaļceļā viņa ieraudzīja pie strauta mazu, pelēku, ar kaļķi klātu akmeni. "Tas ir krams! Es zinu, ka tas ir krams." Viņa pacēla akmens gabalu un paņēma līdzi arī to. Meitene ienesa trusi un bebru alā un izgāja vēlreiz, lai sameklētu akmeni āmuram.

"Man ir vajadzīga nūjiņa ugunij," viņa domāja. "Tai jābūt labai un sausai; šis koks ir mazliet slapjš." Meitene ieraudzīja savu veco rokamo lāpstiņu. "Tai vajadzētu derēt," viņa pie sevis noteica. Bija mazliet grūti vienai pašai aizkurt uguni; viņa bija pieradusi mainīties ar kādu citu sievieti, virpinot nūjiņu, vienlaikus spiežot to uz leju, lai uzturētu nepārtrauktu kustību. Pēc intensīvas piepūles un koncen­trēšanās kāda dzirkstele no uguns pamatnes ieslīdēja sausās malkas klājienā. Viņa cītīgi to pūta un tika atalgota ar nelielām laizošām liesmu mēlēm. Citu pēc cita tā pievienoja sausos skalus, pēc tam lielākos gabalus no vecā plaukta. Kad uguns bija kārtīgi iedegusies, viņa pievienoja lielākos koka gabalus, kurus bija savākusi, līdz uguns priecīga sildīja nelielo alu.

"Man vajadzēs izgatavot podu vārīšanai," Eila nodomāja, durot uz iesma nodīrāto trusi un pārliekot pāri bebra asti, lai liesajai gaļai pievienotu tās bagātīgo treknumu. "Man būs vajadzīga jauna rokamā nūjiņa un vācamais grozs. Krebs sadedzināja manu vācamo grozu. Viņš sadedzināja visu, pat manu zāļu somu. Kāpēc viņam vajadzēja sadedzināt manu zāļu somu?" Asaras sakāpa meitenei acis un drīz vien plūda pāri vaigiem. "Iza teica, ka es esot mirusi. Es lūdzos, lai viņa skatās uz mani, bet viņa tikai atkārtoja, ka esmu mirusi. Kāpēc viņa nespēja mani redzēt? Es taču tur stāvēju, tieši viņai priekšā." Meitene kādu bridi paraudāja, tad izslējās un noslaucīja asaras. "Ja es taisīšu jaunu rokamo lāpstiņu, man būs vajadzīgs rokas cirvītis," viņa apņēmīgi pie sevis noteica.

Kamēr cepās trusis, meitene izgatavoja sev rokas cirvīti, ko bija iemācījusies, vērojot, kā to darīja Drūgs, un ar to nocirta zaļu zaru, no kura iznāca rokamā nūjiņa. Pēc tam viņa savāca vēl malku un sa­krāva to alas iekšpusē. Eila nevarēja sagaidīt, kad izcepsies gaļa, - smarža pildīja tās muti ar siekalām un lika vēderam burkšķēt. Noko­dusi pirmo kumosu, viņa bija pārliecināta, ka nekad agrāk neko tik gardu nebija ēdusi.

Bija jau satumsis, kad Eila beidza ēst, un viņa bija priecīga par ugunskuru. Meitene uzbēra ap to valnīti, lai būtu droša, ka līdz rītam tas nenodzisīs, un apgūlās, ietinusies vecajā ādā, tomēr miegs ne­nāca. Viņa stingi raudzījās liesmās, kamēr dienas drūmie notikumi skumjā procesijā meitenes prātā sekoja cits citam; nemanot tai sāka plūst asaras. Viņa bija nobijusies, vēl vairāk - viņa jutās vientuļa. Kopš Iza bija meiteni atradusi, tā nebija pavadījusi vientulībā pat vienu nakti. Visbeidzot pārgurums aizvēra acis, bet miegā tai rādījās slikti sapņi. Eila sauca Izu, un viņa sauca vēl kādu sievieti gluži aiz­mirstā valodā. Taču nebija neviena, kas mierinātu līdz izmisumam un sāpēm vientuļo meiteni.

Eilas dienas bija noslogotas, aizņemtas ar aktivitātēm, lai nodro­šinātu izdzīvošanu. Viņa vairs nebija tas nepieredzējušais, nemākulī­gais piecgadīgais bērns. Kopā ar klanu pavadītajos gados meitene bija smagi strādājusi, bet vienlaikus arī mācījusies. Eila nopina ciešus, ūdensnecaurlaidīgus grozus, ar kuriem nest ūdeni un kuros taisīt ēdienu, un izgatavoja sev jaunu grozu vākšanai. Meitene apstrādāja pašas nomedīto zvēru ādas un izveidoja trušādas oderītes saviem kāju apsējiem - ādiņām no potītēm līdz ceļgaliem -, kurus cieši nosaitēja, un roku sildītājus, līdzīgus kāju apsējiem, - tie bija apaļi ādas gabali, pie delnas locītavas sasienami, veidojot maisiņu, vienīgi īkšķiem tika izgrieztas spraugas. Viņa izgatavoja no krama darbarī­kus un savāca zāli, lai padarītu mīkstāku savu guļamvietu.

Pļavu zāle noderēja ari pārtikai. Tā bija pilna ar sēklām un grau­diem. Tuvākajā apkārtnē bija atrodami arī rieksti, augstkrūmu dzēr­venes, miltenes, mazi, cieti ābolīši, ar stērķeli bagātas, kartupeļiem līdzīgas saknes un ēdamās papardes. Viņa priecājās, atradusi tra- gantzirņus, nekaitīgo auga pasugu, kuru zaļās pākstis slēpa mazu, apaļu zirnīšu rindas, un pat savāca sīkās, cietās sēkliņas no izkaltušas balandas, ko samalt un pievienot graudiem, no kuriem tā gatavoja biezputru. Daba nodrošināja meitenei nepieciešamo.

Drīz pēc apmešanās alā Eila nolēma, ka viņai ir vajadzīgs jauns zvērādas apmetnis. Ziema nesteidzās ar pašu sliktāko laiku, tomēr bija auksts, un meitene zināja, ka sniegs nebūs ilgi jāgaida. Vispirms viņa prātoja par lūša ādu; lūsim viņas acīs bija īpaša nozīme. Tomēr tā gaļa nebūs baudāma, vismaz viņai tā negaršoja, un ēdiens Eilai bija tikpat svarigs kā āda. Meitenei nesagādāja problēmas apmierināt savas tūlītējās vajadzības tik ilgi, kamēr vien viņa spēja medīt, taču viņai vajadzēja sagādāt krājumus tam laikam, kad sniegs piespie­dīs viņu uzturēties alā. Pārtika viņai tagad bija galvenais medīšanas iemesls.

Eilai ļoti nepatika doma, ka jānogalina viena no maigajām, kautrī­gajām radībām, ar kuru viņa tik ilgi bija dalījusies savā slēptuvē, un viņa nebija pārliecināta, vai stirnu buku bija iespējams nogalināt ar lingu. Ieraudzījusi nelielo ganāmpulku, meitene bija pārsteigta, ka tas vēl aizvien ganījās augstajās pļavās, tomēr nolēma, ka jāizmanto izdevība, iekams tas nebija devies projām uz zemākiem laukiem. No neliela attāluma spēcīgi mestais akmens nogāza stirnu, un smagais sitiens ar vāli piebeidza to pavisam.

Zvērāda bija bieza un mīksta - daba bija sagatavojusi dzīvnieku aukstajai ziemai -, un no tā gaļas sautējuma iznāca garšīgas vakari­ņas. Kad svaigās gaļas smarža pievilināja ļauno āmriju, strauji sviests akmens to nogalināja, atsaucot atmiņā, ka pirmais viņas nogalinā­tais dzīvnieks bija āmrija, kas bija zagusi no klana. Amrijas kaut kam noderēja - viņa bija stāstījusi Ogai. Uz āmrijas spalvām elpojot neveidojās sarma, tāpēc no to ādiņām iznāca vislabākās kapuces. "Šoreiz es no ādas uztaisīšu kapuci," meitene prātoja, velkot noga­lināto gaļēdāju uz alu. Viņa izveidoja ugunskuru apli ap kaltējamās gaļas rindām, lai aizbaidītu citus gaļēdājus un paātrinātu žāvēšanas procesu, un viņai gluži labi patika garša, ko dūmi piešķīra gaļai. Alas dibenā viņa izraka seklu bedri, jo zemes kārta kalna spraugas dibenā bija plāna, un izklāja to ar akmeņiem no upes. Kad gaļa bija nogla­bāta, viņa apkrāva slēptuvi ar smagiem akmeņiem.

Jaunā āda, kuru Eila apstrādāja, kamēr žāvējās gaļa, arī bija piesū­kusies ar dūmu smaržu, bet tā bija silta, un kopā ar veco ādu meitene varēja ierīkot ērtu gultu. No stirnas labi izskalotā, ūdensnecaurlaidīgā kuņģa iznāca ūdens soma, no cīpslām - virve un no ziemai uzkrāta­jām rezervēm virs dzīvnieka astes - tauki. Katru dienu, kamēr žāvējās gaļa, viņa uztraucās par sniegu un pa dienu ugunskuru apļa iekšpusē gulēja, lai pa nakti varētu tos piekurt. Viņa jutās atvieglota un daudz drošāka, kad gaļa bija noglabāta.

Kad biezie mākoņi apslēpa mēnesi, Eila sāka uztraukties par aiz­ejošo laiku. Viņa precīzi atcerējās, ko bija teicis Brūns: "Ja, pateicoties garu žēlastībai, tu spēsi atgriezties no viņpasaules, kad mēness būs vienreiz izgājis savu ciklu un atradīsies tajā pašā stāvoklī, kur pašreiz, tu atkal drīkstēsi dzīvot ar mums." Viņa nezināja, vai atrodas "viņ­pasaulē", tomēr vairāk nekā jebkad agrāk vēlējās atgriezties mājās. Eila nebija pārliecināta, vai viņa to spēs, nezināja, vai tie viņu redzēs, ja viņa atgriezīsies, tomēr Brūns droši vien domāja, ka viņa spēs, un meitene pieķērās vadoņa vārdiem. Vienīgi - kā viņa zinās, kad varēs atgriezties, ja mākoņi aizsegs mēnesi?

Viņa atcerējās, ka pasen Krebs bija rādījis, kā iegriezt nūjā robiņus. Meitene minēja, ka izroboto nūju kolekcija, kuru viņš glabāja kādā vietā pie pavarda, kas nebija pieejama pārējiem mājniekiem, droši vien bija laika uzskaitījums starp kādiem svarīgiem notikumiem. Reiz, ziņkāres dzīta, viņa nolēma skaitīt tāpat, kā to bija darījis Krebs, un, tā kā mēness cikli atkārtojās, meitene nolēma, ka būtu interesanti redzēt, cik daudz robiņu būs vajadzīgs, lai paietu viens mēness cikls. To atklājis, Krebs meiteni stipri norāja. Rājiens un brīdinājums to vairs nekad nedarīt vienīgi pastiprināja atmiņas par šo notikumu. Visu dienu meitene raizējās, kā gan viņa zinās, kad atgriezties alā, līdz atcerējās šo atgadījumu, un nolēma katru vakaru iegriezt nūjā robu. Lai kā viņa centās savaldīties, acis pieplūda ar asarām katru reizi, kad viņa iegrieza robiņu.

Eilas acis bieži pieplūda ar asarām. Dažādi sīkumi uzjundīja mīlas un siltas atmiņas. Izbiedēts trusis, kas pārskrēja tās ceļu, atgādināja par ilgajām pastaigām kopā ar šļūcošo Krebu. Viņa mīlēja tā nelī­dzeno, vienacaino, rētām noklāto veco seju. Doma par to lika asarām plūst pār vaigiem. Ieraudzījusi kādu augu, ko meitene bija meklējusi Izai, Eila sāka elsot, atceroties vecās sievietes skaidrojumu, kā tas lietojams; un atkal jauna asara nobira, kad viņa atcerējās, kā Krebs bija sadedzinājis tās zāļu somu. Visgrūtākās tomēr bija naktis.

Viņa bija pieradusi būt vienatnē pa dienu jau tajā vecumā, kad klai­ņoja pa laukiem, vācot augus vai medījot, taču meitene nekad nebija uzturējusies projām no cilvēkiem naktī. Sēžot vienai pašai nelielajā alā un lūkojoties ugunī un tā kvēlojošajā atspīdumā, kas dancoja uz sienas, viņa raudāja, ilgojoties pēc sev mīļo cilvēku tuvuma. Kaut kādā ziņā visvairāk pietrūka Ubas. Bieži viņa piespieda pie krūtīm zvērādu un šūpojās uz priekšu un atpakaļ, klusinātā balsī pie sevis dūcot, kā tik bieži bija darījusi ar Ubu. Viņas apkārtne apmierināja meitenes fiziskās vajadzības, bet nespēja izgaisināt ilgas pēc cilvē­kiem.

Naktī klusi uzmirdzināja pirmais sniegs. Eila sajūsmā iekliedzās, kad no rīta izgāja no alas. Pirmatnīgs baltums mīkstināja pazīstamās ainavas kontūras, radot burvīgu sapņu zemi ar fantastiskiem veidoju­miem un mītiskiem stādiem. Krūmus sedza mīkstas sniega cepures, skujkoki bija ietērpti jaunos, baltos, greznos tērpos, un lielie, atkai­linātie zari ietīti mirdzošos mēteļos, kas izcēla katru zaru uz tumši zilās debess fona. Eila palūkojās uz savu pēdu nospiedumiem, kas bija sabojājuši perfekto, gludo, vizuļojoši balto kārtiņu, un metās skriešus pāri baltajai segai, šķērsojot un vēlreiz šķērsojot pati savas pēdas, veidojot sarežģītu zīmējumu, kura sākotnējais nolūks tā izpildīšanas laikā zuda. Viņa sāka iet pa kāda neliela dzīvnieciņa pēdām, bet tad pēkšņi mainīja domas un uzkāpa uz kāda klints izvirzījuma šaurās maliņas, kuru vējš bija noslaucījis tīru no sniega.

Visa kalnu grēda, kuras majestātiskās virsotnes svinīgi izkārto­jās tai aiz muguras, bija balta ar zilganu ēnojumu. Tā vizuļoja saulē kā gigantisks, mirdzošs dārgakmens. Ainava, kas pletās meitenes priekšā, atklāja skatienam zemākās vietas, līdz kurām bija sniedzies sniegputenis. Zili zaļā jūra, uzkulta viļņu putās, gulēja divu kalnu ieplakā, bet stepe uz austrumiem vēl aizvien bija kaila. Eila redzēja sīkas figūriņas skraidām pa klajumu tieši zem sevis. Pie klana alas arī bija snidzis. Viena figūriņa šķita pārvietojamies, nedaudz pieklibojot. Pēkšņi ainava bija zaudējusi savu burvību, un Eila kāpa atpakaļ.

Nākamajam sniegputenim vairs nepiemita nekāda burvība. Tem­peratūra strauji pazeminājās. Tiklīdz meitene izgāja no alas, dzeļošs vējš ar asām adatiņām durstījās tās neaizsegto seju, un tā sāka sūr­stēt. Sniegavētra ilga četras dienas, sadzenot pret sienu tik augstas kupenas, ka tās gandrīz nosprostoja ieeju alā. Viņa izrakās ārā, izman­tojot savas rokas un pašas nogalināta brieža plakanu gūžas kaulu, un pavadīja visu dienu, vācot malku. Gaļas kaltēšana bija samazinājusi tuvumā atrodamo kritušo koku daudzumu, un brišana pa dziļo sniegu nogurdināja meiteni. Viņa bija droša, ka pārtika ir pietiekamā dau­dzumā, bet nebija bijusi pietiekami tālredzīga attiecībā uz kurināmā krājumiem. Eila nebija pārliecināta, vai malkas pietiks, un, ja sāks snigt vēl vairāk, alu ieputinās tik dziļi, ka tā nespēs izkļūt ārā.

Pirmo reizi, kopš tā atradās mazajā alā, meitene bija nobijusies par savu dzīvību. Viņas pļava atradās pārāk augstu. Iesprostota alā, viņa nekādā ziņā neizdzīvos šo ziemu. Viņai nebija pieticis laika, lai sagatavotos visai aukstajai sezonai. Pēcpusdienā Eila atgriezās alā un apsolījās sev, ka nākamajā dienā savāks vairāk malkas.

No rīta vēl viena sniegavētra gaudoja visā savā varenībā, un ieeja alā bija pilnībā nosprostota. Viņa jutās ieslēgta, iekļuvusi lamatās un nobijusies. Viņa prātoja, cik dziļi varētu būt ieputināta sniegā. Eila atrada garāku zaru un izdūra to cauri lazdas krūmam, iegāžot sniegu alā. Meitene sajuta dzestrumu un, palūkojusies augšup, ieraudzīja, kā, vēja nestas, alā horizontāli lidinās sniegpārslas. Pametusi zaru caurumā, viņa devās atpakaļ pie ugunskura.

Par laimi, viņai ienāca prātā izmērīt kupenas dziļumu. Caurums, kam neļāva aizsnigt zars, ielaida gaisu nelielajā telpiņā, kuru tā ap­dzīvoja. Skābeklis bija vajadzīgs ugunskuram, arī viņai pašai. Bez gaisa cauruma viņa pavisam vienkārši varēja ieslīgt miegā, no kura nekad vairs nepamostos. Meitenei bija draudējušas lielākas briesmas, nekā tā apzinājās.

Viņa atklāja, ka nav daudz jākurina, lai alu uzturētu siltu. Sniegs, starp kristāliņiem izveidojot miniatūras gaisa kabatiņas, bija labs izolācijas materiāls. Nelielo telpu gandrīz būtu varējis piesildīt viņas ķermenis vien. Taču viņai bija vajadzīgs ūdens. Uguns bija vai­rāk nepieciešama, lai izkausētu sniegu nekā lai uzturētu siltumu.

Vienai pašai dzīvojot alā, kuru apspīdēja tikai nelielais ugunskurs, vienīgais veids, kā viņa spēja atšķirt dienu no nakts, bija trūcīgā gaisma, kas ielauzās pa gaisa caurumu dienas laikā. Katru vakaru, kad gaisma izzuda, viņa rūpīgi iegrieza robiņu savā nūjā.

Tā kā nebija nekā cita, ko darīt, viņa ilgi raudzījās ugunī. Tā bija silta un kustīga, un, ieslēgta savā kapam līdzīgajā miteklī, tā sāka dzīvot savu dzīvi. Meitene vēroja, kā tā aprij katru koka nūju, atstājot vienīgi pelnu paliekas. "Vai ugunij ari ir savs gars?" viņa prātoja. "Kur gan uguns gars dodas, kad tā izdziest? Krebs saka: kad cilvēks mirst, tā gars dodas uz viņpasauli. Vai es esmu viņpasaulē? Neliekas, ka būtu kaut kas citādi; vientuļāk, tas arī viss. Varbūt mans gars atrodas vēl kaut kur citur? Kā lai es to zinu? Tomēr es tā nejūtos. Nu, varbūt. Man šķiet, ka mans gars atrodas kopā ar Krebu un Izu, un Ubu. Bet es esmu nolādēta, man jābūt mirušai.

Kāpēc gan totēms deva man zīmi, ja zināja, ka mani nolādēs? Kā­pēc gan lai es būtu domājusi, ka viņš man deva zīmi, ja viņš to neda­rīja? Es domāju, ka viņš mani pārbaudīja. Varbūt šis ir vēl viens pār­baudījums. Vai varbūt viņš mani ir pametis? Bet kāpēc viņam mani būtu jāizvēlas un tad jāpamet? Varbūt viņš mani nepameta. Varbūt viņš devies uz garu pasauli manā vietā. Varbūt viņš ir tas, kas cīnās ar ļaunajiem gariem; viņš to spētu izdarīt labāk nekā es. Varbūt viņš mani te atsūtīja, lai es gaidu. Vai varētu būt, ka tas vēl aizvien mani sargā? Bet es taču neesmu mirusi. Kāda es esmu? Es esmu vientuļa, lūk, kāda es esmu. Es vēlētos, kaut nebūtu tik vientuļa.

Uguns atkal ir izsalkusi, grib kaut ko ēst. Man liekas, es ari kaut ko ieēdlšu." Viņa izvilka vēl vienu koka gabalu no rūkošajiem krājumiem un ielika liesmās, un tad piegāja pārbaudīt gaisa caurumu. "Kļūst jau tumšs," meitene nodomāja, "jāiegriež robiņš. Vai tā vētra nerimsies visu ziemu?" Viņa paņēma izroboto nūju, iegrieza robiņu, tad uzlika vienu roku virs robiņiem, pēc tam otru roku, pēc tam atkal pirmo, tā turpinot, līdz bija noklājusi visus robiņus. "Vakar bija mana pēdējā diena. Nu es drīkstu doties atpakaļ, bet kā es varu iziet šajā puteni?" Viņa vēlreiz pārbaudīja sniega caurumu. Eila tik tikko spēja atšķirt sniegu, kas sāniski krita augošajā tumsā. Viņa papurināja galvu un devās pie ugunskura.

Nākamajā dienā pamodusies, meitene pirmām kārtām atkal pār­baudīja gaisa caurumu, bet vētra turpināja trakot. "Vai tā nekad nebeigsies? Tā taču nevar visu laiku turpināties, vai ne? Es gribu atgriezties. Ja nu Brūns būs nolādējis mani uz visiem laikiem? Ko tad, ja es nekad vairs nevarēšu atgriezties, pat ja vētra pierims? Ja es tagad neesmu mirusi, tad noteikti nomiršu. Vienkārši nepietika tam laika. Man tik tikko pietika laika, lai sagādātu krājumus vienam mēnesim. Es nekādā gadījumā ar tiem neiztiktu visu ziemu. Intere­santi, kāpēc Brūns deva nāves lāstu uz laiku? Es to negaidīju. Vai es patiesi būtu varējusi atgriezties atpakaļ, ja nevis mans totēms, bet es pati būtu devusies uz garu pasauli? Kā es lai zinu, ka mans gars nav aizgājis? Varbūt mans totēms šeit sargā manu ķermeni, kamēr mans gars ir projām? Es nezinu. Es vienkārši nezinu. Es vienīgi zinu to: ja Brūns nebūtu devis lāstu uz laiku, man nebūtu nekādu iespēju.

Iespējas? Vai tad Brūns gribēja dot man iespējas?" Apgaismības mirklī viss saslēdzās kopā jaunā dziļumā, atklājot meitenes pieau­gošo briedumu. "Manuprāt, Brūns to patiesi domāja, sakot, ka ir man pateicīgs par Braka dzīvības izglābšanu. Viņam bija mani jānolād, tādas ir klana tradīcijas, pat ja viņš to nevēlējās, tomēr viņš gribēja dāvāt man iespēju. Es nezinu, vai esmu mirusi. Vai cilvēki ēd vai guļ, vai elpo, kad ir miruši?" Meiteni sagrāba drudzis, bet tā cēlonis nebija aukstums. "Man šķiet, ka vairums cilvēku mirt vienkārši nevēlas. Un es zinu, kāpēc.

Bet kas gan man lika dzīvot? Cik viegli būtu bijis nomirt, ja es vienkārši būtu palikusi tur, kur pakritu, kad aizskrēju projām no alas.

Ja Brūns man nebūtu teicis, ka es atkal drīkstēšu atgriezties, vai tad es būtu piecēlusies? Ja es nezinātu, ka ir kāda iespēja, vai tad es vēl censtos? Brūns teica: "ar garu žēlastību…" Kādu garu? Manējo? Mana totēma? Vai tas ir svarīgi? Kaut kas lika man vēlēties dzīvot. Varbūt tas bija mans totēms, kas mani sargāja, bet varbūt tā bija tikai apziņa, ka man ir iespēja. Varbūt abi divi. Jā, es domāju, ka abi."

Bija jāpaiet krietnam brīdim, lai Eila saprastu, ka ir nomodā, tad viņai bija jāpieskaras acīm, lai apzinātos, ka tās ir vaļā. Viņa apspieda kliedzienu biezajā, slāpējošajā alas tumsā. "Es esmu mirusi! Brūns mani nolādēja, un tagad es esmu mirusi! Es nekad netikšu no šejienes ārā, es nekad netikšu atpakaļ uz alu, ir par vēlu. Ļaunie gari - tie mani ir piemuļķojuši. Tie lika man domāt, ka esmu dzīva, dzīva savā alā, taču es esmu mirusi. Tie sadusmojās, kad es nedevos tiem līdzi pa upi, tāpēc tie mani sodīja. Tie lika man domāt, ka esmu dzīva, tomēr patiesībā es visu laiku biju mirusi." Meitene bailēs noskurinājās un ievīstījās ādā, baidoties pakustēties.

Eila slikti gulēja. Viņa visu laiku modās augšā un atcerējās dīvai­nus, šausminošus sapņus par atbaidošiem ļaunajiem gariem un ze­mestrīcēm, un lūšiem, kuri tai uzbruka un pārvērtās par alu lauvām, un par sniegu, nebeidzamu sniegu. Alai piemita īpatnēja drēgnuma smaka, tomēr šī smaka bija pirmais, kas lika Eilai apjēgt, ka viņas pārējie maņu orgāni funkcionē, bet to nevar teikt par redzi. Otrā apjausma radās, kad meitene satraukusies pielēca sēdus un sasita galvu pret alas sienu.

"Kur ir mana nūja?" viņa pavicināja roku tumsā. "Ir nakts, un man jāiegriež robiņš." Viņa grābstījās tumsā, meklējot nūju, it kā tā būtu vissvarīgākā lieta meitenes dzīvē. "Man bija jāiegriež robiņš vakarā; kā gan es varu iegriezt, ja nespēju to atrast? Vai es jau to iegriezu? Kā es zināšu, ka varu doties mājās, ja nevaru atrast nūju? Nē, tas nav pareizi." Viņa papurināja galvu, cenšoties to dabūt skaidru. "Es drīkstu iet mājās, laiks jau ir pagājis. Bet es esmu mirusi. Un sniegs nepārstāj. Tas tikai snigs un snigs, un snigs. Kā gan es tumsā varu saskatīt sniegu?"

Viņa uz labu laimi parāpoja pa alu, uzduroties lietām, bet, sasnie­gusi izeju, pamanīja augstu virs galvas vieglu, neskaidru spīdumu. "Mana nūja, tai jābūt tur augšā." Eila parāpās augšup pa krūmu, kas pa pusei bija ieaudzis alā, sataustīja garās nūjas galu un pastūma to. Nūjai izslīdot cauri kupenai un atveroties gaisa caurumam, meitenei uzkrita sniegs. Viņu sveicināja svaiga gaisa pūsma un spilgti zils debess gabaliņš. Vētras spēki beidzot bija izsikuši, un, vējam norim­stot, pēdējais krītošais sniegs caurumu bija nosprostojis.

Svaigais, vēsais gaiss padarīja skaidru meitenes galvu. "Putenis ir beidzies! Sniegs ir pārstājis krist! Beidzot sniegs ir pārstājis krist! Es varu iet mājās. Bet kā es tikšu no šejienes ārā?" Viņa dūra un bakstīja ar nūju, cenšoties paplašināt caurumu. Atdalījās liels gabals un cauri atvērumam iegāzās alā, pārklājot meiteni ar aukstu, slapju sniegu. "Ja es neuzmanīšos, aprakšu pati sevi. Man par to jāpadomā." Eila norāpās zemē un uzsmaidīja gaismai, kas plūda caur paplašināto spraugu. Viņa bija sajūsmā, dedzīgi vēloties iet projām, tomēr pie­spieda sevi nomierināties, lai visu pārdomātu.

Kaut uguns nebūtu nodzisusi - gribējās tēju! "Man šķiet, ka somā ir mazliet ūdens. Jā, labi," viņa nodomāja un padzērās. "Es nebūšu spējīga pagatavot neko ēdamu, bet no tā, ka izlaidīšu vienu maltīti, man nekas ļauns nenotiks. Katrā gadījumā es varu apēst nedaudz kal­tētas brieža gaļas. Tā nav jācep." Viņa atkal pieskrēja pie alas izejas, lai pārliecinātos, ka debess vēl aizvien ir zila. "Tā, ko es lai ņemu līdzi? Par pārtiku nav jārūpējas, krājumi ir lieli, jo sevišķi kopš mamuta medībām."

Pēkšņi viss vienā rāvienā atausa atmiņā - mamuta medības, hiē­nas nogalināšana, nāves lāsts. "Vai viņi patiesi ņems mani atpakaļ? Vai viņi patiesi mani atkal redzēs? Un ja nu ne? Kur tad es iešu? Bet Brūns teica, ka es varēšu atgriezties, tā viņš teica," Eila pieķērās šai domai.

"Labi, es neņemšu līdzi lingu, tas nu ir skaidrs. Ko darīt ar vācamo grozu? Krebs sadedzināja iepriekšējo. Nē, līdz nākamajai vasarai man tas nebūs vajadzīgs; tad es uztaisīšu jaunu. Manas drēbes… ņemšu līdzi visas drēbes, tās uzvilkšu mugurā, un varbūt dažus rīkus. Eila savāca kopā lietas, kuras grasījās ņemt līdzi, un sāka ģērbties. Viņa aplika trušādas oderītes un uzvilka abus apavu pārus, aptina kājas ar trušādām, ielika apmetnī rīkus, pēc tam kārtīgi aptina sev zvērādu. Eila uzlika savu āmrijas kapuci un ar zvērādām siltinātos roku ap­sējus un devās mājup.

Meitene nezināja, kāpēc viņai šķita svarīgi atstāt savu nelielo alu kārtībā, bet tas viņā radīja tādu kā nobeigtības apjausmu, it kā tā noliktu malā kaut ko pabeigtu. Eilai piemita iedzimta kārtības izjūta, ko vēl bija pastiprinājusi Iza, kuras zāļu krājumiem vajadzēja būt saliktiem noteiktā kārtībā. Meitene veikli visu saposa, atkal uzvilka roku apsējus un mērķtiecīgi piegāja pie sniega nosprostotās izejas. Viņa tiks ārā; Eila vēl nezināja, kā, bet viņa dosies atpakaļ uz klana alu.

"Es labāk izrāpšos ārā pa caurumu augšā, es nekad nespēšu izrak­ties cauri visam tam tunelim," viņa nosprieda. Eila sāka rāpties aug­šup pa lazdas krūmu, izmantojot nūju, kuru bija lietojusi gaisa cau­ruma paplašināšanai. Stāvot uz augšējiem zariem, kuri tikai nedaudz iegrima dziļajā sniegā zem meitenes svara, viņa izbāza galvu ārā pa caurumu un aizturēja elpu. Viņas kalnu pļavu nevarēja pazīt. No zara, uz kura tā stāvēja, sniegs lēzenā klājienā nolaidās lejup. Eila nespēja pazīt nevienu orientieri; visu klāja sniegs. "Kā gan es tikšu tam cauri? Tas ir tik dziļš." Meiteni pārņēma izbailes.

Pavērusies apkārt, viņa mēģināja noteikt, kur kas atrodas. "Tas bērzu puduris blakus staltajai eglei nav daudz lielāks par mani. Tur sniegs nevar būt pārāk dziļš. Bet kā es līdz turienei tikšu?" Viņa kārpījās, cenšoties tikt ārā no cauruma, kurā stāvēja, un, tā cīnoties, sadzina sniegu lejā līdz cietākam pamatam. Viņa pārlīda pāri malai un izstiepās uz sniega virsmas. Ķermeņa smagums sadalījās pa lie­lāku laukumu un neļāva meitenei iegrimt dziļāk.

Meitene uzmanīgi pierausās uz ceļiem un visbeidzot pieslējās kā­jās, stāvot tikai apmēram kādu pēdu zem apkārtējā sniega līmeņa. Viņa paspēra pāris nelielu solīšu uz priekšu, pieminot sniegu. Tās apavi bija vaļīgi apaļi ādas gabali, pie potītēm saņemti kopā, un abi apavu pāri padarīja iešanu nedaudz neveiklu, jo otrs pāris turējās vēl vaļīgāk, balona veidā apņemts ap pirmo. Lai gan tās nebija gluži sniega kurpes, tās tomēr sadalīja meitenes svaru lielākā laukumā un neļāva tai iegrimt pārāk dziļi vieglajā, pūderveidīgajā sniegā.

Tomēr iešana bija grūta. Mīdoties uz priekšu īsiem solīšiem, rei­zēm iegrimstot sniegā līdz pat gurniem, viņa lauzās uz to vietu, kur vajadzēja būt strautam. Sniegs, kas klāja aizsalušo ūdeni, nebija tik dziļš. Vējš bija sanesis milzīgu kupenu pie sienas, kurā atradās ala, bet citās vietās tas bija nopūtis zemi gandrīz kailu. Tur viņa apstā­jās, cenšoties izlemt, vai sekot aizsalušajam strautam līdz pat upei un tad doties uz alu pa garu apkārtceļu vai arī doties pa stāvāko, taisnāko ceļu lejup. Meitene bija nepacietīga, viņa nevarēja sagaidīt, kad beidzot atgriezīsies alā, un izlēma par labu īsākajam ceļam. Viņa nezināja, ka tas būs daudz bīstamāks.

Eila sāka uzmanīgi iet, bet ceļa meklēšana veicās lēni un smagi. Kad saule jau bija pacēlusies augstu debesīs, viņa bija nogājusi vēl tikai pusi no ceļa, kuru vasarā ar roku un kāju palīdzību spēja pieveikt laika spridl no agra mijkrēšļa līdz tumsai. Bija auksts, bet pusdienu saules spožie stari sasildīja sniegu; meitene sāka piekust un kļuva mazliet neuzmanīga.

Viņa sāka iet pa kailu, vēja appūstu taku, kas izveda uz stāvu, gludu, sniega klātu nogāzi, un sāniski paslīdēja, ejot pa akmeņainu uzbērumu. Slīdošie akmentiņi iekustināja dažus lielākus akmeņus, kas savukārt parāva līdzi vēl dažus. Akmeņi ievēlās sniega klātā pau­gurā, satricinot tā nedrošos pamatus, un Eila vienlaikus zaudēja ari savu atbalstu. Acumirkli viņa jau slīdēja un ripoja lejup pa nogāzi, peldot cauri krītošā sniega kaskādei, pašā vidū dārdošajai un duno­šajai lavīnai.

Krebs gulēja nomodā, kad klusi parādījās Iza ar karstu tējas krūzi rokā.

- Es zināju, ka esi nomodā, Kreb. Es domāju - tu varbūt gribēsi kaut ko karstu, pirms piecelies. Vētra pagājušo nakti beidzās.

- Es zinu, aiz sienas varu redzēt zilas debesis.

Viņi sēdēja un abi kopā dzēra tēju. Pēdējā laikā tie bieži klusējot sēdēja kopā. Bez Eilas pie pavarda likās tukšs. Bija grūti noticēt, ka viena meitene spēj atstāt tik lielu tukšumu. Krebs un Iza centās to aizpildīt ar tuvību, smeļoties mierinājumu no savstarpējas kontaktē­šanās, taču tas bija neliels mierinājums. Ubu māca grūtsirdība, un tā činkstēja. Neviens nespēja pārliecināt bērnu, ka Eila ir mirusi; mei­tene turpināja taujāt pēc tās. Viņa niekojās ar ēdienu un pazaudēja pusi, to vai nu izlejot, vai nosviežot zemē. Pēc tam alkal kļuva untu­maina un prasīja vēl, novedot Izu līdz apjukumam, līdz tā zaudēja savaldīšanos un sāka bārties, bet tūdaļ atkal to nožēloja. Sieviete bija atsākusi klepot, un tas viņai daļu nakts neļāva gulēt.

Krebs bija novecojis vairāk, nekā šķita iespējams tik īsā laika sprīdī. Viņš nebija tuvojies nelielajam alas nodalījumam kopš tās dienas, kad bija nolicis alu lāča baltos kaulus divās paralēlās rindās, pēdējam kreisās puses kaulam ieduroties lāča galvaskausa pamatnē un izlienot ārā pa kreisās acs dobumu, un kad aprautām, skarbām zilbēm bija skaļi izrunājis ļauno garu vārdus, dāvājot tiem atzīšanu un varu. Viņš nevarēja saņemties, lai atkal paskatītos uz kauliem, un viņam nebija vēlēšanās izmantot skaistās, plūstošās kustības, kādas viņš lietoja, lai sazinātos ar labvēlīgākiem gariem. Krebs jau kādu laiku nopietni prātoja, vai neatkāpties un nenodot mogura pienākumus Gūvam.

Kad vecais burvis par to ierunājās, Brūns centās viņu pierunāt, lai vēl padomā.

- Ko tad tu darīsi, Mogur?

- Ko tad cilvēks dara, kad aiziet atpūtā? Es kļūstu par vecu, lai tik ilgi sēdētu tajā vecajā alā. Mans reimatisms aizvien vairāk liek par sevi manīt.

- Nesasteidz, Kreb, - vadonis maigi pamāja. - Padomā vēl kādu laiku.

Krebs padomāja un bija jau nolēmis todien paziņot savu lē­mumu.

- Es domāju, ka ļaušu Gūvam kļūt par moguru, Iza, - Krebs pamāja blakus sēdošajai sievietei.

- To vari izlemt vienīgi tu pats, Kreb, - viņa atbildēja. Viņa necen­tās viru atrunāt. Iza zināja, ka kopš dienas, kad viņš bija uzlicis Eilai nāves lāstu, vira sirds vairs neilgojās pēc šī goda, lai gan tā bija visa viņa dzīve.

- Laiks jau ir pagājis, vai ne, Kreb? - Iza vaicāja.

- Jā, laiks ir pagājis, Iza.

- Kā gan viņa zinās, ka laiks ir pagājis? Neviens nespētu ieraudzīt mēnesi tādā vētrā.

Krebs atcerējās, kā reiz kādai mazai meitenei bija ierādījis, kā skai­tīt gadus līdz laikam, kad viņai varēs būt bērns, un domāja par to vecāko meiteni, kura pati skaitīja mēness cikla dienas. - Ja Eila būtu dzīva, viņa zinātu, Iza.

- Bet vētra bija tik neganta. Neviens tādā nespētu iziet ārā.

- Nedomā par to. Eila ir mirusi.

- Es zinu, Kreb, - Iza atbildēja ar bezcerīgiem žestiem. Krebs ska­tījās uz savu ciltsmāsu, domāja par tās bēdām, un tam gribējās tai kaut ko dāvāt, kādu saprotošu žestu.

- Man nevajadzētu tev to teikt, Iza, bet laiks jau ir garām; viņas gars ir pametis šo pasauli, un ļaunie gari tāpat. Vairs nekas nedraud. Viņas gars sarunājās ar mani pirms aiziešanas no šis pasaules. Viņš teica, ka mīl mani. Tas bija tik īsts, ka es gandrīz tam padevos. Bet nolādēta cilvēka gars ir visbīstamākais. Tas vienmēr cenšas tevi apmuļķot, lai tu noticētu, ka tas ir īsts, tā cenšoties tevi paņemt sev līdzi. Es gandrīz vēlos, kaut būtu gājis.

- Es zinu, Kreb. Kad viņas gars nosauca mani par māti, es… es… - Iza pacēla rokas augšup, viņa nespēja parunāt.

- Viņas gars man lūdzās, lai es nesadedzinu tās zāļu somu, Iza. Asaras saskrēja tai acis, tāpat kā toreiz, kad viņa vēl bija dzīva. Tas bija pats ļaunākais. Man šķiet: ja nebūtu jau iemetis uguni, būtu viņai to atdevis. Tomēr tas bija pēdējais gājiens. Tad gars beidzot devās projām.

Krebs piecēlās, ietinās zvērādā un pasniedzās pēc nūjas. Iza vēroja viņu; tagad viņš reti kad pameta savu pavardu. Viņš piegāja pie alas ieejas un ilgu laiku stāvēja tur, lūkojoties ārā uz mirdzošo sniegu. Viņš neatgriezās, līdz Iza sūtīja Ubu, lai tā pasauktu vīru ēst. Viņš atnāca pie pavarda drīz pēc meitenes. Iza tam pievienojās vēlāk.

- Ir auksts, Kreb. Tev nevajadzētu tā stāvēt vējā, - viņa pamāja.

- Pirmo reizi pēc tik daudzām dienām ir skaidra debess. Ir patīkami ieraudzit kaut ko citu, nevis to gaudojošo sniegputeni.

-Jā, bet ik pa brītiņam nāc pie ugunskura un sasildies.

Krebs vairāk reižu kliboja uz priekšu un atpakaļ no pavarda uz ieeju, ilgi stāvot un lūkojoties ārā uz ziemas ainavu. Bet, dienai ejot uz beigu pusi, viņš tur stāvēja aizvien retāk un retāk. Ēdot vakariņas, kad krēsla pamazām pārvērtās tumsā, viņš pamāja Izai. - Es aiziešu uz Bruņa pavardu, kad beigsim ēst. Es viņam teikšu, ka no šī brīža Gūvs būs mogurs.

- Labi, Kreb, - sieviete teica ar noliektu galvu. Gaidīt bija bezcerīgi. Tagad viņa zināja, ka tas ir bezcerīgi.

Krebs piecēlās, kad Iza vāca nost ēdienu. Pēkšņi no Bruņa pavarda atskanēja izbaiļu kliedziens. Iza pacēla galvu. Savāda parādība, pil­nībā klāta ar sniegu, stāvēja alas ejā un sita pret zemi kājas.

- Kreb! - Iza sauca. - Kas tas ir?

Krebs kādu mirkli cieši lūkojās, kā sargājoties no svešiem gariem. Tad viņa acis plaši iepletās.

- Tā ir Eila! - viņš iekliedzās un klibodams steidzās pie viņas; aizmirsis par savu nūju, aizmirsis par savu cieņu un aizmirsis visas tradīcijas, kas neļauj izrādīt jūtas ārpus sava pavarda; viņš apkampa meiteni un piespieda sev pie krūts.

- 17

- Eila? Vai tā patiesi ir Eila, Kreb? Vai tas nav viņas gars? - Iza žestikulēja, vecajam vīram vedot apsnigušo meiteni uz savu pavardu. Viņa baidījās tam noticēt, baidījās, ka meitene, kas izskatījās tik īsta, varētu pārvērsties par parādību.

- Tā ir Eila, - Krebs pamāja. - Laiks ir pagājis. Viņa ir pieveikusi ļaunos garus; viņa ir atgriezusies pie mums.

- Eila! - Iza piesteidzās pie meitenes ar atplestām rokām un ap­skāva to cieši un ar mīlestību, pat nemanot slapjo sniegu. Ne tikai sniegs tās padarīja slapjas. Eila raudāja prieka asaras par visiem. Uba raustīja meiteni, ko Iza bija cieši apskāvusi.

- Eila, Eila pārnākusi mājās! Uba zina - Eila nav mirusi! - bērns apgalvoja ar tāda cilvēka pārliecību, kas zina, ka tam no sākta gala bijusi taisnība. Eila pacēla bērnu un tik cieši to saspieda, ka meitene locījās, lai tiktu vaļā un atgūtu elpu.

- Tu slapja! - Uba rādija, kad beidzot atsvabināja rokas.

- Eila, velc nost tās slapjās drēbes! - Iza skubināja un sāka rosī­ties, piemetot malku ugunij un meklējot kādas drēbes, ko meitenei uzģērbt, vairāk gan, lai apslēptu savas spēcīgās jūtas, nevis izrādītu sadzīviskas rūpes. - Tu nomirsi no saaukstēšanās.

Iza samulsumā skatījās uz meiteni, pēkšņi apjaušot, ko pateikusi. Meitene pasmaidīja.

- Tev taisnība, māt. Es saaukstēšos, - viņa žestikulēja un noņēma apmetni un kapuci. Eila apsēdās un pūlējās atsiet slapjās, uzbriedušās apavu saites.

- Esmu izsalkusi. Vai nav kaut kas ēdams? Es visu dienu neesmu ēdusi, - meitene teica, aplikusi vienu no Izas vecajiem apmetņiem. Tas bija nedaudz par mazu un par īsu, bet sauss. - Es būtu atgrie­zusies agrāk, taču iekļuvu šļūdonl, kāpjot lejā no kalna. Par laimi, man neuzgāzās pārāk daudz sniega, bet pagāja ilgs laiks, kamēr es izrakos ārā.

Izas samulsums ilga tikai mirkli. Eila būtu varējusi stāstīt, ka gājusi caur uguni, lai atgrieztos, un Iza būtu ticējusi. Pati meitenes atgrie­šanās jau bija pierādījums tās neuzvaramībai. Ko gan tāds nieka šļū- donis varēja tai nodarīt? Sieviete pasniedzās pēc Eilas zvērādas, lai izkarinātu to žāvēties, bet pēkšņi atrāva roku, aizdomīgi aplūkodama svešo briežādu.

- Kur tu ņēmi šo apmetni, Eila? - viņa vaicāja.

- Es to izgatavoju.

- Vai tā ir… vai tā ir no šīs pasaules? - sieviete bažīgi vaicāja. Eila atkal pasmaidīja.

- Pavisam droši no šīs pasaules. Vai tu jau aizmirsi? Es protu me­dīt.

- Nesaki to, Eila! - Iza satraukti aizrādīja. Viņa pagrieza muguru tā, lai vērojošie klana ļaudis neredzētu, un neuzkrītoši žestikulēja. - Tev taču nav lingas, vai ne?

- Nē, es to atstāju tur. Tomēr tas neko nemaina. Visi to zina, Iza. Man bija kaut kas jādara pēc tam, kad Krebs visu bija sadedzinājis. Vienīgais veids, kā tikt pie apmetņa, bija medīt. Adas jau neaug ne vītolos, ne eglēs.

Krebs klusi vēroja, nespēdams noticēt, ka meitene patiesi ir atgrie­zusies. Bija dzirdēti gadījumi, ka cilvēki atgriezušies pēc nāves lāsta, tomēr viņš vēl aizvien neticēja, ka tas ir iespējams. Viņā ir kas savāds, viņa ir mainījusies. Viņa ir kļuvusi pašpārliecinātāka, vairāk pieau­gusi. Nav brīnums - pēc visa tā, ko meitene ir pārdzīvojusi. Viņa arī atceras. Viņa zina, ka es sadedzināju tās lietas. Interesanti, ko vēl viņa atceras? Kā tas ir - atrasties garu pasaulē?

- Gari! - viņš pamāja, pēkšņi atcerējies. - Kauli vēl aizvien ir salikti! Man jāiet noņemt lāstu.

Krebs aizsteidzās, lai izjauktu alu lāča kaulu rakstu, kas vēl aiz­vien bija salikts, apzīmējot nāves lāstu. Viņš paķēra lāpu, kas dega ārpusē sienas spraugā, iegāja alā un, nonācis nelielajā telpā šaurās ejas galā, pārsteigumā noelsās. Alu lāča galvaskauss bija izkustējies, garais kauls vairs neatradās izdurts cauri acs dobumam, zīme jau bija izjaukta.

Alā kopā ar klana ļaudīm dzīvoja daudz sīku grauzēju, kurus pie­vilināja pārtikas krājumi un siltums. Kāds no tiem acīmredzot bija steidzies garām vai uzlēcis uz galvaskausa, apgāžot to. Krebs viegli noskurinājās, uzlika aizsardzības zīmi, tad aiznesa kaulus atpakaļ uz kaudzi alas dziļumā. Ejot ārā, viņš pamanīja Bruņu to gaidām.

- Brun, - Mogurs žestikulēja, ieraudzījis viru. - Es nespēju noticēt. Tu zini, ka neesmu šeit bijis, kopš uzliku lāstu. Neviens nav te bijis. Es vienkārši ienācu, lai to izjauktu, bet tas jau bija izjaukts. - Viņa sejas izteiksme pauda izbrīnu un bijību.

- Kā tu domā: kas notika?

- Tas droši vien būs bijis viņas totēms. Laiks ir pagājis; varbūt totēms ir izjaucis zīmi, lai meitene varētu atgriezties, - burvis atbil­dēja.

- Tev droši vien ir taisnība, - vadonis iesāka nākamo žestu, tad nosvārstljās.

- Vai tu gribēji ar mani runāt, Brun?

- Es gribu ar tevi runāt zem četrām acim. - Viņš atkal samin- stinājās. - Piedod, ka iejaucos. Es ielūkojos tavā pavardā. Meitenes atgriešanās ir pārsteigums.

Visi klana locekļi bija pārkāpuši tradiciju aizgriezt acis, lai izvairī­tos no ielūkošanās cita pavarda teritorijā. Viņi nespēja pretoties. Tie nekad agrāk nevienu nebija redzējuši atgriežamies no mirušajiem.

- Tas ir saprotams šādos apstākļos. Tev nevajag satraukties, - Mogurs atbildēja un turpināja iet.

- Ne jau par to es gribēju runāt ar tevi, - Brūns iebilda, izstiepjot roku, lai aizkavētu veco burvi. - Es gribu tev vaicāt par rituāliem. - Mogurs gaidīja, vērojot, kā Brūns meklē īstos vārdus. - Par rituālu tagad, kad viņa ir atgriezusies.

- Nav vajadzīgi nekādi rituāli, briesmas ir garām. Ļaunie gari ir projām, nav nepieciešama aizsardzība.

- Es nedomāju tādu rituālu.

- Kādu tad tu domā?

Brūns atkal svārstījās, tad sāka no jauna. - Es vēroju, kā viņa saru­nājās ar tevi un Izu. Vai tu ievēroji izmaiņas viņā, Mogur?

- Ko tu domā ar tām izmaiņām? - Krebs piesardzīgi pamāja, nebū­dams pārliecināts par Bruņa nodomu.

- Viņai ir spēcīgs totēms; Drūgs vienmēr apgalvoja, ka viņa ir lai­mīga. Viņš domā, ka viņas totēms nes veiksmi arī mums. Iespējams, ka viņam ir taisnība. Viņa nekad nebūtu atgriezusies, ja tai nebūtu veiksme un spēcīga aizsardzība. Man šķiet, ka viņa to tagad zina. Ar šo es domāju to atšķirīgo.

- Jā, man šķiet - es pamanīju tamlīdzīgu atšķirību. Bet es tomēr nesaprotu, kāds tam sakars ar rituāliem.

- Vai atceries sapulci pēc mamuta medībām?

- Vai tu domā to reizi, kad tu viņu iztaujāji?

- Nē, to, kas bija pēc tam, bez viņas. Esmu bieži domājis par to sapulci kopš viņas aiziešanas. Es nedomāju, ka viņa atgriezīsies, to­mēr es zināju: ja tas notiks, tas nozīmēs, ka viņas totēms ir ārkārtīgi stiprs, pat vēl spēcīgāks, nekā mēs domājām. Es prātoju par to, ko mums vajadzētu darīt, ja viņa tiešām atgrieztos.

- Ko tad mums vajadzētu darīt? Mums nekas nav jādara. Ļaunie gari ir prom, Brun. Viņa ir atgriezusies, bet viņa ir tāda, kāda bijusi vienmēr. Viņa ir vienkārši meitene, nekas nav mainījies.

- Bet ja nu es gribu kaut ko mainīt? Vai tādam gadījumam ir ri­tuāls?

Mogurs centās uzminēt. - Rituāls - kam? Tev nav vajadzīgs rituāls, lai izmainītu savu attieksmi pret meiteni. Kas tās par izmaiņām? Es tev neko nevaru pateikt par rituāliem, ja es nezinu, kam tie nepie­ciešami.

- Viņas totēms pieder pie klana totēmiem, vai ne? Vai mums neva­jadzētu raudzīt, lai visi totēmi justos laimīgi? Es gribu, lai tu noturi rituālu, Mogur, bet tev man jāpasaka, vai tāds rituāls pastāv.

- Brun, tu runā nesaprotami.

Brūns paslēja augšup rokas, atmetot centienus saprasties. Kamēr Eila bija projām, viņam bija daudz laika pārdomāt, ko bija izteikuši vīri. Taču prātojumu pārsteidzošo rezultātu vadonis nespēja izskaid­rot Moguram.

- Visa tā lieta ir nesaprotama, kā lai es to padaru saprotamu? Kurš gan cerēja, ka viņa pārradīsies? Es nesaprotu garus, nekad neesmu tos sapratis. Es nezinu, ko viņi grib, tāpēc šeit esi tu. Bet tu neko daudz nepalīdzi! Visa tā doma ir vienkārši smieklīga. Es labāk pado­māšu par to vēlreiz.

Brūns apsviedās uz papēža un cienīgi aizgāja, pametot pavisam samulsušo burvi vienu. Nogājis dažus soļus, viņš pagriezās atpakaļ.

- Pasaki meitenei, ka gribu viņu redzēt, - viņš pamāja un devās tālāk uz savu pavardu.

Krebs grozīja galvu, atgriežoties pie pavarda. - Brūns grib redzēt Eilu, - atgriezies viņš paziņoja.

- Vai viņš teica, ka grib to redzēt tūliņ? - Iza jautāja, pagrūžot tai priekšā vēl ēdienu. - Viņam taču nebūs nekas pretim, ja viņa pabeigs ēst?

- Esmu paēdusi, māt. Es vairs nespēju apēst nevienu kumosu. Iešu tūliņ.

Eila devās uz kaimiņu pavardu un ar nolaistu galvu apsēdās pie klana vadoņa kājām. Viņam kājās bija tie paši apavi, nolietoti un ielocījušies izvalkātajās vietās. Pēdējo reizi, kad meitene skatijās uz šiem apaviem, viņa bija pārbijusies. Sev par pārsteigumu, viņa nepa­visam nebaidījās no Bruņa, taču izjuta lielāku cieņu. Meitene gaidīja. Viņam bija vajadzīgs ārkārtīgi ilgs laiks, lai ļautu tai runāt. Beidzot viņa sajuta uzsitienu uz pleca un palūkojās augšup.

- Redzu, ka esi atgriezusies, Eila, - viņš neveikli iesāka. Brūns īsti nezināja, ko lai saka.

- Jā, Brun.

- Esmu pārsteigts, tevi redzot. Es necerēju.

- ŠI meitene ari necerēja, ka atgriezīsies.

Brūns jutās apjucis. Viņš gribēja runāt ar Eilu, taču nezināja, ko viņai teikt, un nezināja ari, kā lai beidz šo apmeklējumu, ko bija iero­sinājis. Eila gaidīja, tad uzdeva jautājumu.

- Šī meitene grib runāt, Brun.

- Tu vari runāt.

Viņa minstinājās, cenšoties atrast pareizos vārdus tam, ko gribēja pateikt.

- Meitene ir laimīga, ka ir atgriezusies, Brun. Ne vienu reizi vien es biju pārbijusies, ne vienu reizi vien es domāju, ka nekad neat- griezīšos.

Brūns norūcās. "Par to esmu pārliecināts," viņš nodomāja.

- Bija grūti, bet es domāju, ka mans totēms mani sargāja. Sāku­mā bija ļoti daudz darba, man neatlika laika domāt. Bet, kad mani iesprostoja, man nebija nekā cita, ko darīt.

"Darba? Iesprostoja? Kas tā garu pasaule ir par pasauli?" Brūns gandrīz uzdeva meitenei jautājumu, taču pārdomāja. Īstenībā viņš nemaz negribēja to zināt.

- Man šķiet, ka tad es sāku kaut ko saprast.

Eila apklusa, vēl aizvien meklējot vārdus. Viņa vēlējās paust jūtas, kas būtu radniecīgas pateicībai, tomēr ne tā, kā parasti izjuta patei­cību, ne tādu pateicību, kas savā ziņā izteica pienākumu vai kādu sieviete parasti izrādīja vīrietim. Eila vēlējās tam kaut ko teikt kā cilvēkam, viņa gribēja sacīt, ka ir sapratusi. Viņa gribēja pateikties, pateikties par to, ka viņš bija dāvājis tai iespēju, bet nezināja, kā īsti to izdarīt.

- Brun, meitene ir… ir tev pateicīga. Tu to teici man. Tu teici, ka esi pateicīgs par Braka dzīvību. Es esmu pateicīga tev par savējo.

Brūns atgāza atpakaļ galvu un pētīja meiteni - slaidu, ar plakanu seju un zilām acīm. Vismazāk viņš bija gaidījis meitenes pateicību. Viņš bija to nolādējis. Taču meitene nebija teikusi, ka ir pateicīga par nāves lāstu, viņš nodomāja, viņa teica, ka ir pateicīga par savu dzīvību. Vai viņa bija sapratusi, ka tam nebija izvēles? Vai viņa bija sapratusi, ka Brūns bija tai devis vienīgo iespēju, ko varēja dot? Vai šī savādā meitene to bija sapratusi labāk par viņa medniekiem, labāk pat par Moguru? "Jā," viņš nosprieda, "viņa tiešām bija sapratusi." Tajā brīdī Brūns izjuta pret Eilu kaut ko tādu, ko nekad agrāk nebija jutis pret sievieti. Tajā brīdi viņš vēlējās, kaut viņa būtu vīrietis. Viņam vairs nebija jādomā par to, ko viņš gribēja jautāt Moguram. Viņš zināja.

- Es nezinu, ko viņi plāno, es domāju, ka pat pārējie mednieki to nezina, - Ebra teica. - Es zinu vien to, ka nekad neesmu redzējusi Bruņu tik nervozu.

Sievietes sēdēja vienkopus, gatavojot ēdienu svētkiem. Tās nezi­nāja svētku iemeslu - Brūns vienkārši tovakar lika sagatavoties svēt­kiem un viņas apbēra Izu un Ebru ar jautājumiem, cenšoties sa­ņemt kādu mājienu.

- Mogurs visu dienu un pusi nakts ir pavadījis vietā, kur tiekas ar gariem. Ir jānotiek rituālam. Tam jābūt rituālam. Kamēr Eila bija projām, viņš tai vietai netuvojās; nu viņš gandrīz nenāk no turienes ārā, - Iza komentēja. - Un, kad iznāk, tad ir tik sapņains, ka aizmirst paēst. Dažreiz pat ēdot viņš aizmirst, ka jāēd.

- Bet, ja viņiem paredzēts rituāls, kāpēc Brūns pusi dienas pavada alas dibenā tīrot? - Ebra māja. - Kad es piedāvājos to izdarīt, viņš aizdzina mani projām. Viņiem jau ir vieta rituāliem; kāpēc viņam jāstrādā kā sievietei, tīrot alu tur dziļumā?

- Kas cits tas var būt? - Iza jautāja. - Šķiet, ka katru reizi, kad paskatos, Brūns un Mogurs ir sabāzuši galvas kopā. Un, pamanījuši mani, tie ar vainīgu sejas izteiksmi apklust. Ko gan citu tie abi varētu plānot? Un kāpēc mums šovakar būs svētki? Mogurs uzturas alas dziļumā, kuru Brūns tīra visu dienu. Reizēm viņš ieiet garu mājokli, bet tūliņ atkal nāk ārā. Izskatās, it kā viņš kaut ko nestu, taču tur ir tik tumšs, ka es neko neredzu.

Eila vienkārši priecājās par sabiedrību. Pēc piecām dienām viņai vēl aizvien bija grūti noticēt, ka ir atgriezusies klana alā un ka kopā ar sievietēm sēž un gatavo maltīti, it kā nekad nebūtu bijusi projām.

Tas nebija gluži tāpat. Sievietes nejutās pārāk ērti viņas klātbūtnē. Tās bija domājušas, ka meitene ir mirusi; viņas atgriešanās dzīvē nebija nekas cits kā brīnums. Viņas nezināja, ko runāt ar tādu, kas bijusi garu pasaulē un atkal atgriezusies. Eila neuztraucās, viņa vienkārši priecājās, ka ir atgriezusies. Meitene vēroja, kā Braks nedroši pie- tenterē pie mātes, lai tā viņu pabarotu.

- Kā ir ar Braka roku, Oga? - viņa vaicāja jaunajai mātei, kas sēdēja tai blakus.

- Apskaties pati, Eila. - Viņa pavēra zēna apmetni un parādīja Eilai tā roku un plecu. Dienu pirms tavas atgriešanās Iza noņēma stiprinā­jumu. - Viņa roka ir kārtībā, vienīgi mazliet vājāka par otru roku. Iza saka: kad viņš to sāks atkal izmantot, tā kļūs stiprāka.

Eila lūkojās uz sadziedētajām brūcēm un saudzīgi aptaustīja kaulu, tikmēr nopietnais puisēns lielām acīm raudzījās meitenē. Sievietes uzmanījās un izvairījās pieminēt tematus, kas kaut attāli bija saistīti ar Eilas lāstu. Bieži vien kāda iesāka sarunu, bet teikuma vidū nolaida rokas, saprotot, pie kā tā novedis. Tas radīja saspīlējumu parasti sir­snīgajās sarunās, kad sievietes sapulcējās, lai kopā strādātu.

- Rētas vēl ir sarkanas, bet ar laiku tām vajadzētu izzust, - Eila teica un uzlūkoja zēnu. - Vai tu esi stiprs, Brak? - Viņš pamāja. - Parādi man, cik stiprs. Vai vari nospiest manu roku uz leju? - Eila pastiepa savu roku. - Nē, ar to roku ne, ar otru, - viņa pamācīja, kad zēns bija pastiepis nesavainoto roku. Braks samainīja rokas un spieda lejup meitenes roku. Eila pretojās vienīgi tik daudz, lai justu spie­diena spēku, tad ļāva noliekt savu roku lejup. - Tu esi stiprs puika, Brak. Kādu dienu tu būsu drosmīgs mednieks, tāds kā Brouds.

Meitene izstiepa rokas, lai redzētu, vai viņš nāks pie tās. Sākumā tas aizgriezās projām, tad pārdomāja un ļāva Eilai sevi pacelt. Viņa to pacēla augstu gaisā, tad paņēma klēpi paauklēt. - Braks ir liels puisis. Tik smags, tik drukns. - Dažus mirkļus viņš sēdēja, ērti iekārtojies Eilas klēpī, bet, atklājis, ka viņa negrasās to pabarot, puisēns izlocījās, lai nokļūtu atpakaļ pie mātes, un sāka ēst no krūts, lūkojoties lielām, apaļām acīm uz Eilu.

- Tu esi tik laimīga, Oga. Viņš ir brīnišķīgs bērns.

- Es nebūtu tik laimīga, ja nebūtu bijis tevis, Eila. - Oga beidzot bija pieskārusies tematam, no kura tās par visām varēm bija centu­šās izvairīties. - Nekad neesmu tev teikusi, cik esmu tev pateicīga. Vispirms biju pārāk satraukusies par viņu un nezināju, ko lai saka. Tu arī īpaši nevēlējies runāties, un tad tu jau biji projām. Es vēl aizvien nezinu, ko lai saku. Nekad necerēju tevi atkal ieraudzit; grūti noticēt, ka esi atgriezusies. Tas nebija pareizi, ka tu pieskāries ierocim, un es nevaru saprast, kāpēc tev gribējās medīt, tomēr esmu priecīga, ka tu to izturēji. Es nevaru izteikt, cik ļoti. Es jutos tik šausmīgi, kad tu biji… kad tev vajadzēja aiziet, tomēr esmu laimīga, ka tu atgriezies.

- Es arī, - Ebra pievienojās. Pārējās sievietes piekrītoši māja ar galvu.

Eilu aizkustināja, ka tās visas bez aizspriedumiem viņu pieņēma, un visiem spēkiem centās apvaldīt asaras, kas uzradās pārāk ātri. Viņa baidījās, ka sievietes jutīsies neērti, ja viņas acīs būs asaras.

- Es priecājos, ka esmu atpakaļ, - viņa pamāja, bet asaras tai vairs neklausīja. Tagad Iza zināja, ka meitenes acis asaroja, kad to pārņēma kādas stipras jūtas, nevis slimības dēļ. Arī pārējās sievietes bija pie­radušas pie šis Eilas īpatnības un bija sākušas saprast asaru nozīmi. Viņas tikai saprotoši māja ar galvu.

- Kā tas bija, Eila? - jautāja Oga ar satraukuma un līdzjūtības pilnām acīm. Eila kādu mirkli domāja.

- Vientuļi, - viņa atbildēja. - Ļoti vientuļi. Man tik ļoti jūs visu pietrūka. - Sieviešu acis pauda tik lielu žēlumu, ka Eilai bija kaut kas jāsaka, lai izjauktu šo noskaņojumu. - Man pietrūka pat Brouda, - viņa piebilda.

- Hhmm, - Aga ierunājās. - Tas būs bijis stipri vientuļi. - Tad, nedaudz samulsusi, sieviete uzmeta acis Ogai.

- Es zinu, ka viņš var būt neciešams, - Oga atzina. - Taču Brouds ir mans vīrietis, un viņš nemaz nav tik slikts pret mani.

- Nē, neatvainojies viņa vietā, Oga, - Eila maigi teica. - Visi zina, ka Brouds par tevi rūpējas. Tev jālepojas, ka esi viņa sieva. Viņš būs vadonis, un viņš ir drosmigs mednieks, viņš pat bija pirmais, kas ievainoja mamutu. Tu tur neko nevari līdzēt, ka es viņam nepatiku. Daļa vainas jāuzņemas man pašai; es neesmu vienmēr izturējusies pret viņu tā, kā man būtu vajadzējis to darīt. Es nezinu, kā tas sākās, un nezinu, kā to izbeigt; es to darītu, ja spētu, taču tev par to nav jāsatraucas.

- Viņš vienmēr ir bijis garastāvokļa cilvēks, - Ebra piebilda. - Viņš nelīdzinās Brūnam. Es sapratu, ka Moguram taisnība, kad viņš teica, ka Brouda totēms ir Pinkainais Degunradzis. Domāju, ka tu savā ziņā esi palīdzējusi viņam mācīties savaldīties, Eila. Tas viņam ļaus kļūt par labāku vadoni.

- Nezinu, - Eila papurināja galvu. - Domāju, ka viņš būtu saval­dīgāks, ja es nebūtu tuvumā. Man šķiet, ka es pamodinu viņā to sliktāko.

Sekoja saspīlēts klusums. Sievietes parasti tik atklāti nepārrunāja savu vīriešu trūkumus, tomēr saruna bija izkliedējusi saspringto gai­sotni ap meiteni. Iza prātīgi nolēma, ka laiks pārtraukt šo tematu.

- Vai kāds nezina, kur stāv jamss? - viņa pamāja.

- Man liekas, tas bija tajā vietā, ko Brūns iztīrīja, - Ebra atbildēja. - Iespējams, mēs to vairs neatradīsim līdz nākamajai vasarai.

Brouds ieraudzīja, ka Eila sēž kopā ar sievietēm, un savilka uzacis, pamanījis meiteni turam Braku klēpi un to vērojam. Tas lika vīrietim atcerēties, ka tieši viņa bija izglābusi zēna dzīvību, un atgādināja, ka viņa bijusi lieciniece tā pazemojumam. Brouds bija tikpat satraukts par Eilas atgriešanos kā pārējie. Pirmo dienu viņš vēroja meiteni ar bijību un zināmām bažām. Bet izmaiņas, kuras Krebs bija izskaidro­jis ar meitenes pieaugošo briedumu un kuras Brūns bija uztvēris kā viņas pašas veiksmes apzināšanos, Brouds uzskatīja par kliedzošu nekaunību. Pārbaudījumā ar sniegu Eila bija guvusi ne vien pārlie­cību, ka ir spējīga izdzīvot, bet arī mierīgi pieņemt aizvainojošos dzī­ves sīkumus. Pēc smagā pārdzīvojuma, pēc cīņas uz dzīvību un nāvi tāds nieks kā pārmetumi, kuru iespaids jau sen bija izzudis to pārāk biežās lietošanas dēļ, nespēja ietekmēt meitenes rāmo nosvērtību.

Eilai bija pietrūcis Brouda. Savā absolūtajā izolētlbā Eilai pat labāk būtu patikuši viņa apvainojumi nekā kailais tukšums, kļūstot pilnīgi neredzamai to cilvēku acīs, kurus tā mīlēja. Dažas pirmās dienas viņa ar patiku izbaudija viņa ciešo, kaut arī aizvainojošo uzmanību. Viņš ne tikai novēroja meiteni, viņš ar skatienu pavadīja katru tās kus­tību.

Trešajā dienā kopš meitenes atgriešanās atjaunojās vecās attie­cības, tomēr tās nedaudz atšķīrās. Eilai nevajadzēja piespiesties, lai noliektos viņa gribas priekšā, viņas atbildē pat nebija slēptas augst­prātīgas samierināšanās. Viņa bija patiesi vienaldzīga. Viņš nespēja neko izdarīt, lai to satrauktu. Viņš varēja klepot un lādēties, un satra­cināt sevi līdz pat eksplozīvas vardarbības robežai. Tam nebija nekāda rezultāta. Viņa pacietīgi, lai arī negribīgi, piekrita vīrieša visneie­domājamākajām prasībām. Lai gan bez nodoma, Eila dāvāja viņam nelielu atstumtības devu, kura pašai bija tikusi iedalīta tik bagātīgi. Viņa izslēdza Broudu no savām atbildes reakcijām. Uz viņa visspē­cīgākajiem niknuma uzliesmojumiem, kurus tas apvaldīja tikai ar milzīgu piepūli, atbilde līdzinājās kā reakcijai uz blusas kodienu; pat vēl mazāk, jo pēc blusas kodiena vismaz varēja pakasīties. Tas bija pats sliktākais, ko viņa varēja darīt, - viņa to tracināja.

Brouds alka pēc uzmanības, no tās viņš atplauka. Viņam tā bija nepieciešamība. Nekas nespēja izraisīt viņā tik dziļu vilšanos kā kāds, kas nepievērsa tam uzmanību. Dziļākajā būtībā viņam bija vienalga, vai reakcija bija pozitīva vai negatīva, taču tai bija jābūt. Brouds droši zināja, ka meitene bija vienaldzīga, tāpēc ka bija redzējusi tā pazemo­jumu, bija lieciniece viņa apkaunojumam, tai nebija cieņas pret viņa autoritāti. Daļēji viņam bija taisnība. Eila apzinājās ārējās robežas vīrieša varai pār viņu, bija pārbaudījusi tā iekšējā spēka izturību un atklājusi - gan viens, gan otrs bija nepietiekams, lai iegūtu tās cieņu. Tomēr vienīgais iemesls nebija tikai tas, ka Eila to necienīja un nerea­ģēja uz viņu, sieviete uzurpēja uzmanību, ko sagaidīja viņš.

Meitene pievērsa sev ievērību jau ar savu parādīšanos, un viss, kas bija ar viņu saistīts, saasināja uzmanību: viņas spēcīgais totēms; dalī­šanās pavardā un mīlestībā ar briesmīgo burvi; mācības, lai kļūtu par zāļu sievu; Onas dzīvības izglābšana; viņas prasme apieties ar lingu; hiēnas nogalināšana, kas izglāba Brakam dzīvību, un nu - atgrie­šanās no garu pasaules. Ik reizi, kad Brouds bija demonstrējis lielu drosmi un godīgi nopelnījis klana apbrīnu, cieņu un uzmanību, Eila to pārspēja.

Brouds no attāluma nikni raudzījās uz meiteni. "Kāpēc viņai vaja­dzēja atgriezties? Visi par viņu runā; viņi vienmēr par to runā. Kad es nogalināju bizonu un kļuvu par vīru, visi runāja par viņas stulbo totēmu. Vai viņa stājās pretim uzbrūkošajam mamutam? Vai viņu gandrīz samina, mēģinot pārgriezt tam cīpslas? Nē. Viņa tik vien spēja, kā izsviest ar lingu pāris akmeņu, un vīri tik vien zināja, kā domāt par viņu. Brūns un viņa sapulces - viss saistīts ar Eilu. Un toreiz viņš nespēja izlemt pareizi, un nu viņa ir atkal atpakaļ, un tie visi par viņu runā. Kāpēc viņai viss vienmēr jāsabojā?"

- Kreb, kāpēc tu tā dldies? Es neatceros, ka jelkad būtu redzē­jusi tevi tik satrauktu. Tu uzvedies kā jauneklis, kuram tūliņ jāiegūst sava pirmā sieviete. Vai gribi, lai es pagatavoju tev krūzi tējas nervu nomierināšanai? - Iza vaicāja, kad burvis pielēca kājās trešo reizi, jau devās projām no pavarda, pārdomāja, atgriezās un atkal apsēdās.

- Kas tev liek domāt, ka esmu satraukts? Es tikai cenšos visu atce­rēties un mazliet meditēt, - viņš muļķīgi atbildēja.

- Kas tev jāatceras? Tu gadiem ilgi esi bijis mogurs, Kreb. Nav tāda rituāla, kuru tu nespētu novadīt pat miegā. Un es nekad neesmu redzējusi tevi meditējam, ik pa brīdim lecot kājās. Kāpēc tu man neļauj uzliet tev mazliet tējas?

- Nē. Nē. Man nevajag nekādu tēju. Kur ir Eila?

- Tur viņa ir, aiz pēdējā pavarda, meklē jamsu. Kas ir?

- Es tikai gribēju zināt, - Krebs atbildēja, atkal atsēdies. Kādu bridi vēlāk garām gāja Brūns un pamāja Moguram. Burvis vēlreiz piecēlās, un abi vīri devās uz alas viņu galu. "Kas ar tiem abiem notiek?" Iza neizpratnē papurināja galvu.

- Vai nav jau laiks? - vadonis jautāja, kad tie bija sasnieguši iztīrīto vietu. - Vai viss ir kārtībā?

- Sagatavošanās ir pabeigta, bet, man šķiet, jāpagaida, kad saule nolaidīsies zemāk.

- Tev šķiet! Vai tad tu nezini? Man likās, tu teici, ka zini, kas da­rāms. Manuprāt, tu teici, ka meditēji un atradi kādu rituālu. Visam jānotiek absolūti pareizi. Kā tu vari teikt "man šķiet"? - Brūns noskal­dīja.

- Es meditēju gan, - Mogurs aizstāvoties iebilda. - Bet tas bija tik sen un citā vietā. Nebija sniega. Es domāju, ka tur pat ziemā nebija sniega. Nav tik viegli noteikt pareizo laiku. Es tikai zinu, ka saule jau bija zemu.

- To tu man neesi teicis! Kā tu zināsi, ka tā ir pareizi? Varbūt labāk to aizmirsīsim. H tik un tā ir smieklīga ideja.

- Esmu jau runājis ar gariem, akmeņi ir nolikti vietā. Tie mūs gaida.

- Man nepatīk ari tā doma par akmeņiem. Varbūt mums labāk va­jadzēja izlemt to darīt garu telpā. Vai esi drošs, Mogur, ka tie nebūs neapmierināti, ka esam tos izlikuši ārā no mazās alas?

- Mēs jau to esam pārrunājuši, Brun. Mēs nolēmām, ka labāk pār­vietot akmeņus nekā ievest Senču Garus totēmu telpā. To ieraugot, Senči var atteikties atkal doties projām.

- Kā tu zini, ka viņi ies projām, ja mēs tos būsim atmodinājuši? Tas ir pārāk bīstami, Mogur. Labāk visu atcelsim.

- Tie var kādu brīdi uzkavēties, - Mogurs pieļāva. - Bet, kad viss būs atlikts savās vietās un viņi redzēs, ka tiem nav vietas, viņi dosies projām. Totēmi liks tiem iet projām. Bet tas jāizlemj tev. Ja gribi mai­nīt savas domas, es mēģināšu nomierināt garus. Mums jau nav jāor­ganizē rituāls tikai tāpēc, ka tie to gaida.

- Nē. Tev taisnība. Tagad labāk turpināsim. Tie kaut ko gaida. Kaut gan vīriem tas var arī nepatikt.

- Kurš ir vadonis, Brun? Turklāt viņi pieradīs, kad sapratīs, ka viss ir kārtībā.

- Vai ir kārtībā, Mogur? Vai patiesi ir? Tik ilgs laiks pagājis. Tagad es nedomāju par vīriem. Vai mūsu totēmi to pieņems? Mums tik ļoti ir veicies, pat pārāk veicies. Mani nepamet doma, ka notiks kaut kas briesmīgs. Es negribu darīt neko tādu, kas tos varētu nokaitināt. Gribu darīt to, ko tie vēlas. Es gribu, lai tie jūtas laimīgi.

- To jau mēs ari darām, Brun, - Mogurs maigi teica, - cenšamies darīt to, ko tie vēlas. Tie visi.

- Bet vai esi drošs, ka pārējie sapratīs? Ja izdabāsim vienam, vai pārējie nejutīsies aizvainoti?

- Nē, Brun, esmu pārliecināts, ka nejutīsies. - Burvis sajuta vadoņa satraukumu un sasprindzinājumu. Viņš saprata, cik viņam tas nācās grūti. - Neviens nevar būt pilnīgi drošs. Mēs esam tikai cilvēki. Pat mogurs ir tikai cilvēks. Mēs varam vienīgi censties. Bet tu pats teici, ka mums ir veicies. Tam vajadzētu nozīmēt, ka visu totēmu gari ir laimīgi. Ja tie būtu cīnījušies savā starpā, vai domā, ka tad mēs būtu tik laimīgi? Cik bieži klanam izdodas nogalināt mamutu, nevienu nesavainojot? Viss varēja notikt pavisam citādi. Jūs varējāt noiet visu garo ceļu un ganāmpulku neatrast, un pats labākais medību laiks būtu bijis zaudēts. Tu izmantoji iespēju, un tā nostrādāja. Pat Braks vēl ir dzīvs, Brun.

Vadonis uzlūkoja burvja nopietno seju. Tad viņš izslējās taisnāks, un neizlēmību Bruņa acīs nomainīja stingra apņemšanās.

- Iešu pie vīriem, - viņš žestikulēja.

Sievietēm bija pavēlēts turēties tālāk no alas dibena, pat neska­tīties tajā virzienā. Iza pamanīja, ka Brūns dodas pie vīriem, taču nepievērsa tam uzmanību. Lai ko viņi darītu, tā bija viņu darīšana. Viņa īsti nezināja, kas lika tai pacelt skatienu, kad divi vīri ar sarkanu okeru notrieptām sejām steidzās Eilas virzienā. Iza sāka trīcēt. Ko gan viņi gribēja darīt ar Eilu?

Meitene pat nebija pamanījusi vīrus, kas pavadīja Bruņu. Viņa, meklējot jamsu, vandījās pa groziem un ādas traukiem, kas nekār­tīgā juceklī bija sakrauti aiz tālākā pavarda. Ieraudzījusi pēkšņi sev priekšā iznirstam sarkani izkrāsoto vadoņa seju, viņa pārsteigumā iekliedzās.

- Nepretojies! Neizdves ne skaņu! - Brūns deva zīmi.

Eila nebija nobijusies, kad tai tika aizsietas acis, taču sastinga, kad tie, stiepjot meiteni projām, gandrīz pacēla viņu virs zemes.

Vīri nobažījušies vēroja, kā Brūns un Gūvs stiepj meiteni. Tie nezi­nāja neko vairāk par sievietēm, kāds ir Bruņa un Mogura plānotā rituāla iemesls, taču atšķirībā no tām vīri zināja, ka ziņkāre galu galā tiks apmierināta. Mogurs bija vienīgi brīdinājis, lai tie neizdara ne mazāko kustību vai neizdveš ne mazāko skaņu, kad būs sasē­dušies aplī aiz akmeņiem, kas tika iznesti no mazās alas, un brīdi­nājums ieguva vēl lielāku svaru, kad viņš katram vīram izdalīja pa diviem gariem alu lāča kauliem, kurus vajadzēja X veidā sakrustot sev priekšā. Briesmas bija gaidāmas patiesi nopietnas, ja jau tiem bija nepieciešama tik ārkārtēja aizsardzība. Vīriem sāka rasties nojausma par briesmām, kad tie ieraudzīja Eilu.

Brūns lika meitenei apsēsties brīvajā laukumā riņķa iekšienē tieši pretim Moguram un pats novietojās meitenei aiz muguras. Pēc burvja mājiena Brūns noņēma meitenei apsēju. Eila mirkšķināja acis, cen­šoties atgūt redzes asumu. Lāpu gaismā meitene ieraudzīja Moguru sēžam aiz alu lāča galvaskausa, vīrus turam sakrustotus kaulus un bailēs sakņupa, cenšoties pieplakt pēc iespējas tuvāk zemei.

"Ko esmu noziegusies? Neesmu pieskārusies lingai," meitene do­māja, cešoties atcerēties, vai nav izdarījusi kaut ko briesmīgu, kas būtu par iemeslu tam, ka viņa atrodas šeit. Eila nespēja atcerēties, ka būtu izdarījusi ko sliktu.

- Nekusties! Neizdves ne skaņas! - Mogurs vēlreiz brīdināja.

Viņa nodomāja, ka to nespētu, kaut ari būtu vēlējusies. Plati ieples­tām acīm tā vēroja, kā burvis pieceļas, noliek savu nūju un izdara formālas kustības, lūdzoties Ursu un totēmiskos garus, lai tie sargā viņus. Daudzi no žestiem Eilai nebija pazīstami, taču viņa aizgrābta skatījās ne tik daudz uz Mogura veidotajiem simboliem, kā uz pašu veco burvi.

Eila pazina Krebu, labi pazina šo vīru, kas kustoties neveikli kli­boja, smagi atbalstīdamies uz nūjas. Tā nesimetriskais augums bija vīrieša karikatūra: viena auguma puse - sakropļota, muskuļi no ne­lietošanas atrofējušies, otra puse - līdz galam neattīstījusies, lai kompensētu paralīzi, kas vīrieti bija padarījusi tik smagnēju. Jau agrāk viņa bija ievērojusi tā graciozās kustības, viņam lietojot for­mālo valodu publiskajos rituālos - it kā nabadzīgāku vienas rokas trūkuma dēļ. Tomēr kaut kādā nenosakāmā veidā tās jēga, pilna nianšu un sarežģītības, bija bagātāka. Bet tās kustības, ko izdarīja aiz galvaskausa stāvošais virs, atklāja tādu burvja rakstura pusi, kuru Eila nekad nebija pazinusi.

Neveiklība bija zudusi. Tās vietā bija stājies līgani plūstošu kus­tību hipnotiski spēcīgais ritms, piespiežot visus skatīties uz Moguru. Rokas kustība un grūti nosakāmā poza nebija gracioza deja, lai gan tāda izskatījās; viņš bija orators, kas runāja ar tik pārliecinošu spēku, kādu Eila nekad nebija redzējusi; un lielais, svētais vīrs nekad nebija bijis tik izteiksmīgs, kā uzrunājot neredzamās būtnes, kuras reizēm viņa acīm bija daudz reālākas nekā cilvēki, kuri sēdēja tam pretim. Alu Lāča klana Mogurs pūlējās vēl aizrautīgāk, kad sāka koncentrēt uzmanību uz augsti godājamiem gariem, kurus tas vēlējās izsaukt uz šo neatkārtojamo rituālu.

- Vissenākie no Gariem, Gari, kurus neesam uzrunājuši kopš mūsu sākotnes miglājiem, pievērsieties mums! Mēs jūs aicinām, mēs gri­bam parādīt jums cieņu, un mēs gribam lūgt jūsu atbalstu un palī­dzību. Lielie Gari, - tik godājami ir jūsu vārdi, kaut arī tikai kā atmi­ņas čuksts, - mostieties no sava dziļā miega un ļaujiet, lai mēs jūs pielūdzam! Mums ir kas piedāvājams - ziedojums, ar ko remdināt jūsu senatnīgās sirdis; mums vajadzīga jūsu svētība. Atsaucieties, kad izrunājam jūsu vārdus!

- Vēja Gars. Ūūūha! - Eila juta vēsumu kāpjam augšup pa mugur­kaulu, Moguram skaļā balsi izrunājot šo vārdu. - Lietus Gars. Zhēēna! Miglu Gars. Ēēēša! Parādieties! Uzlūkojiet mūs ar labvēlību! Mūsu vidū ir viens no jums, viens, kas staigājis kopā ar jūsu ēnām un atgrie­zies, atgriezies pēc Lielā Alu Lauvas vēlēšanās.

"Viņš runā par mani," Eila pēkšņi saprata. "Tas ir rituāls. Ko es daru ceremonijā? Kas ir tie gari? Nekad agrāk neesmu dzirdējusi par tiem. Tie vārdi ir sieviešu vārdi; es biju iedomājusies, ka visi sargājošie gari ir vīrieši." Eila bailēs trīcēja, tomēr bija ieinteresēta. Ari vīri, kas paši sēdēja kā akmeņi to priekšā, nekad nebija dzirdējuši par senatnīga­jiem gariem, līdz Mogurs nosauca to vārdus, tomēr sveši tie nebija. Senatnīgie vārdi uzjundīja tikpat senas atmiņas, kuras bija uzkrātas to prātu dziļākajās krokās.

- Visu Godātie no Senajiem, Garu ceļi mums ir neizdibināmi, mēs esam vienīgi cilvēki, mēs nezinām, kāpēc viens no varenajiem izvē­lējās šo sievieti, mēs nezinām, kāpēc viņš to aizveda pa jūsu senat­nīgajiem ceļiem, bet mēs nedrīkstam viņu noliegt. Viņš par to cīnījās ēnu valstībā, sakāva ļaunos garus un atdeva viņu mums atpakaļ, lai darītu mums zināmas savas vēlmes, lai darītu mums zināmu, ka nedrīkstam to noliegt. 0, Varenie Pagātnes Gari, jūsu ceļi vairs nav klana ceļi, tomēr reiz tie tādi bija, un tiem atkal jābūt tās dēļ, kura sēž starp mums. Mēs lūdzam jūs, Senie Gari, svētīt to saviem ceļiem. Pieņemiet viņu! Sargājiet viņu un sniedziet savu aizsardzību viņas klanam! - Mogurs pagriezās pret Eilu. - Vediet sievieti tuvāk! - viņš pavēlēja.

Eila sajuta Bruņa spēcīgās rokas paceļam viņu un panesam uz priekšu, līdz tā atradās vecā burvja priekšā. Meitene noelsās, kad Brūns sagrāba pilnu sauju tās blondo matu un parāva viņas galvu atpakaļ. Ar acu kaktiņiem viņa redzēja, kā Mogurs izņem no kabatas asu nazi un paceļ to augstu virs galvas. Šausmu pārņemta, meitene vēroja tuvojamies vienacainā vīra seju un roku ar augstu paceltu nazi un gandrīz noģība, kad ieraudzīja burvi strauji nolaižam naža aso galu pie viņas atkailinātā kakla.

Eila sajuta asas sāpes, tomēr bija par daudz nobijusies, lai kliegtu. Taču Mogurs tikai viegli iegrieza kakla pamatnes bedrītē. Silta asins strūkliņa ātri iesūcās nelielā mīkstas trušādas kvadrātiņā. Viņš pagai­dīja, līdz kvadrāts bija sasūcies ar meitenes asinīm, un noslaucīja brūci ar dzeļošu šķidrumu no bļodas, kuru turēja Gūvs. Tad Brūns to palaida vaļā.

Kā noburta viņa vēroja Moguru ievietojam ar asinīm piesūcināto ādas gabalu seklā akmens bļodā, kurā bija ieliets nedaudz eļļas. Mā­ceklis pasniedza burvim nelielu lāpu, ar kuru Mogurs eļļu aizdedzi­nāja un klusi vēroja, kā āda sadeg un pārvēršas čaganā oglē, izdalot asu, kodīgu smaku. Kad tā bija izdegusi, Brūns pastūma nost meite­nes apmetni un atsedza tās kreisās kājas augšstilbu. Mogurs iemērca pirkstu akmens bļodā atlikušajā šķidrumā un uzvilka melnas strīpas pāri katrai no četrām rētām uz meitenes kājas. Izbrīnīta tā vēroja notiekošo. Izskatījās pēc totēma zīmes, kas iegriezta un rituāla laikā nokrāsota melna, ievadot zēnu vīra kārtā. Viņa juta, ka tiek vesta atpakaļ, un vēroja Moguru atkal uzrunājam garus.

- Pieņemiet šo asins ziedojumu, Visu Godātie Gari, un ziniet, ka tas bija viņas totēms - Alu Lauvas Gars, kas vēlējās, lai meitene sekotu jums pa senatnīgajām takām. Ziniet, ka esam jūs godājuši, esam parā­dījuši jums cieņu. Dodiet savu svētību un atgriezieties savā dziļajā mierā, gandarīti, ka neesat aizmirsti!

"Tas ir beidzies," Eila nodomāja, atviegloti uzelpojot, kad Mogurs atkal apsēdās. Tomēr viņa vēl arvien nesaprata, kāpēc tai lika pie­dalīties šajā neparastajā rituālā. Tomēr tie vēl nebija beiguši. Brūns pagriezās pret viņu un pamāja, liekot tai piecelties. Meitene ātri pie- trausās kājās. Viņš pasniedzās un izņēma no apmetņa ieloces nelielu, sarkani krāsotu ovālu ziloņkaula veidojumu, kas bija nozāģēts no mamuta ilkņa gala.

- Eila, šo vienu vienigo reizi, kamēr mēs atrodamies Visu Godāto Garu aizbildniecībā, tu stāvi kā līdziga vīriem. - Viņa nebija droša, vai pareizi sapratusi vadoni. - Pametusi šo vietu, tu nekad vairs nedrīksti domāt par sevi kā par lidzlgu vīriem. Tu esi sieviete, tu vienmēr būsi sieviete.

Eila piekrītot māja ar galvu. Protams, viņa zināja, ka ir sieviete, tomēr jutās apmulsusi.

- Šis ziloņkauls nāk no mūsu nogalinātā mamuta ilkņa. Tās bija ļoti veiksmīgas medības; neviens vīrs netika ievainots, tomēr mēs pieveicām lielo zvēru. Šo gabaliņu ir svētījis Ursus, nokrāsojis mo­gurs, un tas ir varens medību talismans. Ikviens klana mednieks valkā tādu kopā ar savu amuletu, un tāds ir vajadzīgs katram med­niekam.

Eila, neviens zēns nekļūst par vīru, iekams nav pirmo reizi noga­linājis, bet, kad ir to izdarījis, viņš vairs nevar būt bērns. Izsenis, pieminēto tuvumā klīstošo Garu laikos, klana sievietes medīja. Mēs nezinām, kāpēc tavs totēms lika tev iet pa šo seno taku, tomēr mēs nevaram noliegt Alu Lauvas Garu; mums tas ir jāpieņem. Eila, tu esi ieguvusi savu pirmo medījumu; nu tev jāuzņemas pieaugušā pienā­kumi. Tomēr tu esi sieviete, nevis vīrietis, un tu vienmēr būsi sieviete, visā - izņemot vienā. Tu vari izmantot vienīgi lingu, Eila, bet tagad tu būsi Sieviete Kas Medī.

Eila pēkšņi juta asinis sakāpjam galvā. Vai tas varētu būt tiesa? Vai viņa būtu pareizi sapratusi Bruņu? Par lingas izmantošanu viņa tikko bija gājusi cauri smagam pārbaudījumam un nebija droša, ka spēs to pārdzīvot; nu viņa drīkstēs to lietot? Atļauts medīt? Atklāti? Viņa nespēja tam noticēt.

- Šis talismans domāts tev. Pieliec to pie sava amuleta. - Eila noņēma no kakla kuliti un centās atsiet mezglus. Viņa paņēma no Bruņa sarkano ziloņkaula ovāla gabaliņu un ielika to blakus sarkana­jam okera pikucītim un fosiliju nospiedumam, aiztaisīja ādas maisiņu un uzkāra atpakaļ kaklā.

- Neatklāj vēl nevienam; es par to paziņošu šovakar pirms dzīrēm. Tās notiks par godu tev, Eila, par godu tavam pirmajam medījumam, - teica Brūns. - Ceru, ka nākamais medījums būs garšīgāks par hiēnu, - viņš piebilda ar humora dzirksti acīs. - Tagad pagriezies!

Viņa darīja, kā tai lika, un juta, ka uz acīm tiek uzlikts apsējs. Divi vīri aizveda meiteni atpakaļ un noņēma apsēju. Viņa redzēja, kā Brūns un Gūvs atgriezās pie aplī sēdošajiem vīriem. Vai tas bija sap­nis? Eila aptaustīja kaklu un sūrstošo brūci, kur bija iegriezis Mogurs, tad noslidināja roku zemāk un sataustīja trīs lietas amuleta maisiņā. Pastūmusi nost apmetni, tā skatījās uz viegli uztrieptajām melnajām svītrām pāri rētām. "Medniece! Es esmu medniece! Klana medniece. Tie teica, ka mans totēms tā gribot un viņi nevarot to aizliegt." Viņa satvēra amuletu, aizvēra acis un sāka veidot formālus žestus.

- Lielais Alu Lauva, kāpēc es vispār par tevi šaubījos? Nāves lāsts bija smags pārbaudījums, pats smagākais, bet tādam vajadzēja būt, lai saņemtu tik lielu dāvanu. Esmu tik pateicīga, ka tu nolēmi, ka esmu tā vērta. Es zinu: Krebam bija taisnība - mana dzīve nekad nebūs viegla ar tevi kā manu totēmu, taču tā vienmēr būs tā vērta.

Rituāls bija pietiekami efektīgs, lai pārliecinātu vīrus - izņemot vienu -, ka Eilai jāļauj medīt. Brouds bija saniknots. Ja viņu tā nebūtu sabiedējis Mogura brīdinājums, viņš būtu no rituāla aizgājis. Viņš nevēlējās neko no tā, kas šai sievietei deva īpašas privilēģijas. Viņš nikni raudzījās uz Moguru, bet īpašs rūgtums vīram bija pret Bruņu, un viņš nespēja apslāpēt žulti.

"Tas ir viņa nopelns," Brouds domāja. "Brūns to vienmēr ir aizstā­vējis, vienmēr bijis labs pret viņu. Viņš draudēja man ar nāves lāstu tikai par to, ka sodīju Eilu par tās bezkaunību. Mani, savas sievas dēlu, un viņa to bija pelnījusi. Viņam vajadzēja to nolādēt pareizi, tam vajadzēja notikt uz visiem laikiem. Nu viņš tai atļauj medīt, medīt tāpat kā vīriem. Kā viņš drīkstēja? Nu, Brūns kļūst vecs. Mūžīgi viņš nebūs vadonis. Kādu dienu es kļūšu par vadoni, tad mēs redzēsim. Tad viņai vairs nebūs neviena, kas to aizstāvēs. Tad mēs redzēsim, kādas privilēģijas tā dabūs; lai tik' tā mēģina tad palikt nesodīta par savu bezkaunību."

18

Sieviete Kas Medī pilnībā attaisnoja savu vārdu tajā ziemā, ar kuru iesākās viņas desmitais gads. Iza izjuta personisku apmierinājumu un nelielu atvieglojumu, pamanījusi meitenē izmaiņas, kuras vēstīja par menstruāciju sākšanos. Eilas apaļīgie gurni un divi briestošie bumbuļi uz krūtīm, kas izmainīja viņas taisnā, bērnišķīgā auguma kontūras, pārliecināja sievieti, ka tās neparastā meita galu galā nav lemta daudzgadīgai bērnībai. Eilas pirmajām menstruācijām sekoja uzbrieduši krūtsgaliņi un viegla apmatojuma pūka uz kaunuma un padusēs; pirmo reizi viņas totēma gars cīnījās ar citu garu.

Eila tagad saprata - bija maz cerību, ka tā jebkad varēs dāvāt kādam dzīvību; viņas totēms bija pārāk spēcīgs. Viņa gribēja bērni­ņu - kopš Ubas piedzimšanas viņa vienmēr bija vēlējusies, kaut pašai būtu savs mazulis, kuru mīlēt un par kuru rūpēties, taču viņa pie­ņēma pārbaudījumus un ierobežojumus, ko viņai uzlika varenais Alu Lauva. Meitene allaž ar prieku rūpējās par augošā klana zīdaiņiem un bērniem, kad to mātes bija aizņemtas, un to pārņēma pēkšņa sāpīga nožēla, kad tie devās pie kādas citas sievietes, kas tos baroja. Bet nu vismaz viņa bija sieviete, nevis vairs bērns, augumā garāks par sievieti.

Eila jutās līdzīga Ovrai, kura vēl vairākas reizes bija pārdzīvojusi spontānu abortu, lai gan tas notika agrākā grūtniecības stadijā un ne tik smagi. Ovras Bebra totēms jau arī bija negantāks salīdzinājumā ar citiem totēmiem. Šķita, ka viņai bija lemts palikt bez bērniem. Kopš mamutu medībām un jo īpaši pēc tam, kad Eila bija sasnie­gusi briedumu, abas jaunās sievietes bieži pavadīja laiku viena otras kompānijā. Klusā sieviete daudz nerunāja - viņa bija atturīga pēc dabas pretēji Ikas atvērtajam un draudzīgajam raksturam -, tomēr Eilas un Ovras starpā izveidojās cieša draudziba, kurai vēlāk pievie­nojās Gūvs. Jaunā mācekļa un viņa sievietes savstarpējā mīlestība bija acīm redzama ikvienam. Tas padarīja Ovru par vēl lielāku līdzjūtības objektu. Tā kā viņas vīrietis bija tik saprotošs un saudzīgs, zinot, ka sieviete nespēj viņam dzemdēt bērnu, klana ļaudis saprata, ka tas vēl vairāk pastiprina viņas vēlmi pēc bērna.

Oga atkal bija cerībās, par lielu prieku Broudam. Viņa bija palikusi stāvoklī drīz pēc trīsgadīgā Braka atšķiršanas no krūts. Izskatījās, ka viņa būs tikpat ražīga kā Aga un Ika. Kādu dienu, ieraudzījis zēnu sitam vienu akmeni pret otru, Drūgs saprata, ka Agas divgadīgais dēlēns būs darbarīku meistars, kā viņš bija vēlējies. Vīrs sameklēja skaldāmo akmeni, kas iederējās Grūba mazajā, tuklajā roķelē, un ļāva tam spēlēties netālu no vietas, kur pats strādāja, sitot pa sašķeltajiem krama gabaliem un atdarinot riku meistaru. Ikas divgadīgā Igra solī­jās būt tikpat sabiedriska kā viņas māte: priecīga, tukla, draudzīga maza meitenīte, kas visus sajūsmināja. Bruņa klans auga.

Agri pavasarī Eila pavadīja dažas dienas, sievietēm noteikto pe­riodu, projām no klana, savā nelielajā augstkalnu alā. Pēc daudz trau- mējošākā nāves lāsta tās likās gandrīz vai brīvdienas. Viņa izmantoja šo laiku, lai apgūtu cilpu siešanu un pēc garās ziemas uzspodrinātu sviešanas māku, lai gan jaunajai sievietei nepārtraukti vajadzēja sev atgādināt, ka viņai vairs nav jāslēpjas. Kaut ari pārtikas iegūšana tai nesagādāja lielas raizes, Eila gaidīja Izas ikdienas apciemoju­mus iepriekš norunātā vietā netālu no klana alas. Iza nesa tai vairāk ēdamā, nekā meitene spēja apēst, bet, kas bija vēl svarīgāk, viņa ļāva Eilai nejusties vientuļai. Vēl aizvien bija grūti pavadīt naktis vienatnē, lai gan apziņa, ka šī izstumtlba ir ierobežota un īslaicīga, padarīja to vieglāk izturamu.