Zemes bērni-1 Alu lāča klans

- Pasteidzies, Eila, - viņa māja. - Visi pārējie jau ir ārā. Vai tu nevari pabarot Durku vēlāk? Es labāk sēžu ārā saulē, nevis šajā tum­šajā, vecajā alā, un tu ne?

- Es negribu, lai viņš tagad sāk raudāt. Tu zini, cik skaļi viņš kliedz. Cilvēki nodomās, ka es neesmu laba māte, - Eila atbildēja. - Es ne­gribu darīt neko tādu, kas liktu viņiem domāt par mani vēl sliktāk, nekā tie jau domā. Krebs man teica, ka ļaudis būs pārsteigti, kad ieraudzīs mani, taču es nevarēju iedomāties, ka viņi varētu neļaut mums palikt. Un es negaidīju, ka viņi tā blenzīs.

- Bet viņi mūs tomēr uzņēma, un, kad Krebs un Brūns būs pabei­guši sarunu ar viņiem, tie sapratis, ka tu esi klana sieviete. Ejam, Eila! Tu nevari visu laiku palikt alā, agrāk vai vēlāk tev būs ar viņiem jātiekas. Tie apradīs ar tevi pēc kāda laiciņa, tāpat kā mēs. Es gandrīz vairs neievēroju, ka esi citāda; man patiesi ir pie tā jāpiedomā.

- Mūsu alā es dzīvoju jau pirms tavas piedzimšanas, Uba. Šie ne­kad agrāk mani nav redzējuši. Ak, nu labi, gan jau es tikšu tam pāri. Neaizmirsti paņemt kaut ko ēdamu alu lācim.

Eila piecēlās, piespieda Durku pie pleca un papliķēja tā muguriņu pirms iziešanas ārā. Viņas parādīja cieņas žestu Norga sievai, ejot garām tās pavardam. Sieviete atbildēja ar sveicienu un ātri pievērsās darbam, aptvērusi, ka pārāk ilgi skatās. Eila dziļi ievilka elpu, tuvo­joties izejai, un paslēja galvu mazliet augstāk. Viņa bija apņēmusies ignorēt uz sevi vērsto ziņkārību; viņa bija klana sieviete, un viņa te iederējās tikpat lielā mērā kā citi.

Eilas apņemšanās tika maksimāli pārbaudīta, kad tā izgāja spožajā saules gaismā. Katra klana ikviens cilvēks atrada kādu iemeslu, lai uzturētos alas tuvumā un sagaidītu, līdz savādā sieviete iznāks ārā. Vairums centās izturēties neuzkrītoši, tomēr daudz vairāk bija to, kas aizmirsa vai ignorēja ierasto pieklājību un brīnīdamies blenza ar atplestām mutēm. Eila juta, ka nosarkst. Viņa it kā atvainodamās nomainīja Durka stāvokli, lai labāk skatītos uz bērnu, nevis uz neskai­tāmajām pret sevi pavērstajām sejām.

Labi vien bija, ka viņa skatījās uz dēlu. Eilas kustības pievērsa apkārtējo uzmanību Durkam, kuru pirmajā šokā par sievietes izskatu neviens nebija pamanījis. Izsaucieni un žesti, daži no tiem nebūt ne apslēpti, skaidri parādīja, ko tie domāja par viņas dēlu. Zēnam nevaja­dzēja līdzināties pārējiem bērniem; ja tas būtu līdzinājies Eilai, ļaudis būtu pieņēmuši viņu labprātāk. Neatkarīgi no tā, ko teica Brūns un Mogurs, Eila bija viena no Citiem; viņas bērnam vajadzēja būt ceptam no tās pašas mīklas. Taču Durkam bija pietiekami daudz pazīmju, lai liktu tā atšķirības uzskatīt par izkropļojumiem. Viņš bija stipri kropls mazulis, kuram nevajadzēja atļaut dzīvot. Kritās ne tikai Eilas vērtība, arī Brūns bija zaudētājs.

Eila uzgrieza muguru aizdomu pilnajiem skatieniem un pavērta­jām mutēm, un viņas abas ar Ubu devās pie alu lāča, kas atradās krātiņā. Ieraudzījis tās tuvojamies, milzīgais ķepainis pielāčoja tuvāk un pasniedzās cauri režģim pēc gaidītā cienasta. Abas atsprāga atpa­kaļ, ieraugot briesmīgo ķepu ar resnajiem un diezgan strupajiem nagiem, kas vairāk bija piemēroti kašņāt saknes un bumbuļus, no kā sastāvēja lielākā daļa tā ēdienkartes, nekā lai uzvilktu kokā savu milzīgo rumpi. Atšķirībā no brūnajiem lāčiem vienīgi alu lāča mazuļi bija pietiekami veikli un mazi, lai rāptos kokos. Eila un Uba nolika ābolus zemē tieši aiz resnajiem baļķiem, kas reiz bija kalpojuši kā pietiekami nobrieduši koki.

Lācis, kas tika audzināts kā visu mīlēts bērns un kam nekad ne mazākā mērā netika ļauts badoties, bija pilnībā pieradis pie cilvēkiem un jutās labi to tuvumā. Gudrais dzīvnieks bija iemācījies, kā, veicot zināmas darbības, katrā ziņā iespējams tikt pie papildu gardumiem. Viņš apsēdās un lūdza. Eila būtu pasmaidījusi par tā klaunādi, ja vien laikus nebūtu atcerējusies, ka jāvaldās.

- Tagad es zinu, kāpēc klana ļaudis saka, ka lāči runā, - Eila pamāja Ubai. - Viņš prasa vēl; vai tev ir vēl kāds ābols?

Uba iedeva viņai vienu no nelielajiem, cietajiem, apaļajiem aug­ļiem, un šoreiz Eila piegāja pie krātiņa un iedeva to lācim. Tas iebāza ābolu mutē, tad pievirzījās tuvāk redelēm un parīvēja savu milzīgo, pinkaino galvu pret koka baļķa izaugumu.

- Man šķiet, tu gribi, lai tevi pakasa, tu vecais medus laiža, - Eila pamāja. Viņa bija brīdināta nekad nesaukt zvēru par lāci vai alu lāci, vai par Ursu tā klātbūtnē. Ja lāci nosauks vārdā, tas atcerēsies, kas viņš ir bijis īstenībā un ka viņš nepieder pie tā klana, kurš to uzau­dzinājis. Tas atkal kļūs par savvaļas lāci, izjauks Lāča Ceremoniju un sabojās visus svētkus. Viņa pakasīja tam aiz auss.

- Tev tas patīk, vai ne, ziemas guļava, - Eila pamāja un pasniedzās, lai pakasītu aiz otras auss, ko tas bija pagriezis pret sievieti. - Tu pats varētu pakasīt savas ausis, ja vien gribētu - tu tikai esi slinks; jeb varbūt tu gaidi uzmanību? Tu lielais, pinkainais mazuli!

Eila rīvēja un kasīja milzīgo galvu, bet, kad Durks pasniedzās, lai iekamptos pinkainajā spalvā, viņa atkāpās. Viņa bija pietiekami daudz glaudījusi un kasījusi mazus ievainotus zvēriņus, ko bija atne­susi uz alu, lai sajustu, ka šis ir tāds pats, tikai lielāks un vairāk pie­radināts zvērs. Pamatīgā krātiņa aizsargātai, Eilai driz vien izzuda bailes no lāča, taču viņas bērns bija kas cits. Kad Durks pastiepa savas sīkās roķeles, lai ieķertos vilnā, milzīgā rikle un garie nagi pēkšņi šķita bīstami.

- Kā tu varēji pieiet viņam tik tuvu? - Uba apbrīnā pamāja. - Man būtu bijis bail stāvēt tik tuvu lāča krātiņam.

- Viņš patiešām ir tikai liels mazulis, bet es aizmirsu par Durku. Dzīvnieks varēja to savainot ar draudzīgu kustību. Viņš līdzinās bēr­nam, kas lūdz barību vai pieprasa uzmanību, bet es negribu pat domāt, ko tas spētu nodarīt, ja pēkšņi kļūtu nikns, - Eila teica, abām dodoties projām no krātiņa.

Uba nebija vienīgā, kas jutās pārsteigta par Eilas bezbailību, viss Lielais klans vēroja viņu. Vairums viesu tramīgi novērsās, jo sevišķi sākumā. Jauni zēni rotaļājoties pieskrēja pie krātiņa, izbāza roku caur režģiem un pieskārās lācim, lai dižotos ar savu drosmi, bet vīri bija par lepnu, lai izrādītu bailes, vai nu tie tās juta, vai ne. Bija maz to sieviešu, kuras, nepiederēdamas pie saimnieku klana, vispār uzdroši­nājās krātiņam pieiet tuvāk un pasniegties caur redelēm, lai to paka­sītu; pirmajā acu uzmetienā tas šķita negaidīti no sievietes. Tas gluži neizmainīja viņu uzskatus par Eilu, tomēr lika to apbrīnot.

Tagad, kad tie visi bija Eilu kārtīgi apskatījuši, ļaudis palēnām izklīda, tomēr viņa vēl aizvien sajuta zaglīgus skatienus. Mazo bērnu tiešie, pētošie skatieni viņu nesatrauca. Tā bija dabiska jaunības ziņ­kāre par visu neparasto, un tai nepiemita aizdomu vai nolieguma piedevas.

Eila un Uba devās uz kādu noēnotu vietu zem pārkarenas klints lielā, slīpā klajuma ārējā malā, kas atradās alas priekšā. No šī piesar­dzīgā attāluma tās bez traucēkļa varēja vērot notiekošo.

Starp Eilu un Ubu vienmēr bija pastāvējusi īpaša tuvība. Eila bija bijusi jaunās meitenes māsa, māte un rotaļu biedrene, bet, kopš Uba bija pa īstam sākusi mācīties un jo sevišķi pēc tam, kad bija sekojusi Eilai uz mazo alu, viņu draudzība ieguva vairāk vienlīdzības. Viņas bija labas draudzenes. Ubai bija gandrīz seši gadi, un viņa bija sasnie­gusi to vecumu, kad sāk izrādīt interesi par pretējo dzimumu.

Viņas sēdēja ēnas vēsumā. Durks gulēja tām pa vidu uz izklātas nesamās ādas, spārdoties un vicinot roķeles, un cilājot galviņu, lai palūkotos apkārt. Ceļojuma laikā viņš bija sācis vāvuļot un atdarināt dūdojošas skaņas, kādas nekad nebija dzirdētas no klana mazuļiem. Tas satrauca Eilu, taču kaut kādā neizskaidrojamā veidā viņai tas patika. Uba izteica piezīmes par vecākajiem zēniem un jaunajiem vīriešiem, un Eila viņu draudzīgi ķircināja par to. Pēc klusas vienoša­nās nekad netika pieminēts Eilas iespējamais vīrs, lai gan viņas gadi atbilda precību vecumam krietni vairāk. Abas priecājās, ka garais ceļojums beidzies, un prātoja par Lāča Ceremoniju, jo neviena no viņām agrāk nebija piedalījusies klanu Sapulcē. Kamēr viņas tā saru­nājās, tuvojās kāda jauna sieviete un formālā, mēmā, universālā va­lodā kautrīgi aicināja Eilu tai pievienoties.

Viņa sasveicinājās ar Eilu; tas bija pirmais draudzīgais žests, ko abas viešņas saņēma. Viņas redzēja, ka nesamajā ādā ir mazulis, bet tas gulēja, un sieviete negrasījās to modināt.

- Šīs sievietes vārds ir Oda, - viņa formāli ierunājās, kad bija apsē­dusies, un rādīja, ka grib zināt jaunpienācēju vārdus.

Atbildēja Uba: - Šīs meitenes vārds ir Uba, sievieti sauc par Eilu.

- Eei… Eeigha? Tāds vārds nezin. - Odas plaši izplatītais dialekts un žesti bija mazliet atšķirīgi, taču abas saprata sievietes iebildi.

- Tas nav klana vārds, - teica gaišmatainā Eila. Viņa saprata grū­tības, kādas radās citiem, izrunājot tās vārdu; pat daži viņas pašas klana cilvēki nespēja to izrunāt pareizi.

Oda pamāja ar galvu un pacēla rokas, it kā grasītos kaut ko teikt, bet tad pārdomāja. Šķiet, viņa bija uztraukusies un jutās neveikli. Visbeidzot viņa pagriezās pret Durku.

- Sieviete redz, ka tev ir bērns, - viņa ierunājās, nedaudz samin- stinājusies. - Vai bērns ir puika vai meitene?

- Bērns ir puika. Bērna vārds ir Durks, tāpat kā tajā leģendā par Durku. Vai sieviete zina to leģendu?

Odas acīs bija manāms savāds atvieglojums. - Sieviete zina le­ģendu. Šis vārds nav parasts šīs sievietes klanam.

- Vārds nav parasts arī šīs sievietes klanam. Bet bērns pats nav parasts. Durks ir īpašs; vārds ir viņam piemērots, - Eila pamāja ar viegli jaušamu lepnu izaicinājumu.

- Šai sievietei ir bērns. Tā ir meitene. Vārds ir Ura, - Oda stāstīja. Viņa vēl aizvien šķita satraukta un it kā vilcinājās. Iestājās neveikls klusums.

- Vai mazais guļ? Sieviete apskatīs Uru, ja māte atļauj, - Eila bei­dzot jautāja, nezinādama, ko lai vēl saka sievietei, kuras draudzība izpaudās tik mulsinošā veidā.

Oda, šķiet, kādu mirkli pārdomāja šo lūgumu, tad, it kā pieņē­musi lēmumu, izņēma mazuli no auta un ielika to Eilai rokās. Eilas acis pēkšņā pārsteigumā plaši iepletās. Ura bija maziņa - viņa varēja būt dzimusi ne vairāk kā pirms mēneša - taču ne jau jaundzimušās vecums pārsteidza slaido sievieti. Ura bija līdzīga Durkam. Viņa bija pietiekami līdzīga Durkam, lai to varētu uzskatīt par viņa ciltsmāsu. Odas bērns tikpat labi varēja būt arī viņas bērns!

Eilai no redzētā griezās galva. Kā gan klana sievietei varēja būt bērns, kas līdzinās viņas mazulim? Viņa domāja, ka Durks izskatās citāds tāpēc, ka zēnā ir daļa no klana un daļa no viņas, bet Krebam un Brūnam būs bijusi taisnība. Durks nav citāds, viņš ir kropls, tāpat kā kropls ir Odas mazulis. Eila bija apjukusi; viņa bija tik izmisusi, ka nezināja, ko teikt. Uba beidzot pārtrauca ieilgušo klusumu.

- Tavs mazulis ir līdzīgs Durkam, Oda. - Uba aizmirsa, ka jālieto formālā valoda, tomēr Oda viņu saprata.

- Jā, - sieviete pamāja ar galvu. - Šī sieviete bija pārsteigta, kad ieraudzīja Eeghas mazuli. Tāpēc es… šī sieviete gribēja runāt ar tevi. Es nezināju, vai tavējais ir puika vai meitene, bet es cerēju, ka tas ir zēns.

- Kāpēc? - Eila pamāja.

Oda palūkojās uz mazuli Eilas klēpī. - Mana meita ir kropla, - viņa māja, skatoties sānis. - Es biju nobijusies, ka viņa nekad nespēs sev sameklēt vīru, kad izaugs. Kuram vīrietim gan būs vajadzīga tāda kropla sieviete? - Odas acis lūdzās, uzlūkojot Eilu. - Kad es… kad šī sieviete ieraudzīja tavu mazuli, es cerēju, ka tas ir puika, jo… redzi, ari tavam dēlam nebūs viegli atrast sievu.

Eila nebija domājusi par sievu Durkam. Odai bija taisnība, viņam varētu rasties problēmas atrast sev pāri. Tagad viņa saprata, kāpēc Oda bija tām pienākusi.

- Vai tava meita ir veselīga? - viņa vaicāja. - Stipra?

Oda skatījās uz savām rokām, tad atbildēja. - Bērns ir vājš, taču veselība ir laba. Mazulim ir vājš kakliņš, - viņa pamāja, - bet tas kļūst stingrāks, - Oda dedzīgi piebilda.

Eila uzmanigāk ieskatījās mazajā meitenītē un, ar vaicājošu ska­tienu palūgusi atļauju, noņēma tās autu. Bērns bija plecīgāks par Durku, tas vairāk līdzinājās klana mazuļiem, bet tā kauli bija smal­kāki. Viņai bija tāda pati augsta piere un kopējā galvas forma kā Durkam, vienīgi uzacu loki bija stipri mazāk izteikti. Deguntiņš bija gandrīz mazs, taču nebija šaubu, ka viņai būs klana izvirzītais žoklis bez zoda. Meitenes kakls bija īsāks nekā Durkam, taču noteikti garāks nekā normālam klana bērnam. Eila pacēla mazuli, instinktīvi pieturot tā galviņu, un pamanīja tik pazīstamās bērna pūles celt galviņu.

- Viņas kakliņš kļūs stingrāks, Oda. Durks bija vēl vārgāks, kad piedzima, un palūkojies uz viņu tagad.

- Tu tā domā? - Oda dedzīgi atsaucās. - Šī sieviete lūgs pirmā klana zāļu sievu, lai tā uzskata šo meiteni par sava zēna pāri, - Oda formāli lūdza.

- Man šķiet, Ura būtu laba sieva Durkam, Oda.

- Tad tu lūgsi savam vīram atļauju?

- Man nav vīra, - Eila atbildēja.

- Ai! Tad tavs dēls ir nelaimīgs, - Oda vīlusies pamāja. - Kas tad viņu mācīs, ja tev nav vīra?

- Durks nav nelaimīgs, - Eila uzsvēra. - Ne jau visi bērni, kas pie­dzimuši neprecētām sievietēm, ir nelaimīgi. Es dzīvoju pie Mogura pavarda; viņš nepiedalās medībās, taču Brūns pats apsolīja mācīt manu dēlu. Viņš būs labs mednieks un labs gādātājs. Viņam ir arī medību totēms. Mogurs teica, ka tas esot Pelēkais Vilks.

- Tam nav nozīmes, nelaimīgs vīrs būtu labāk nekā vispār nekāds vīrs, - Oda atturīgi pamāja. - Es ceru, ka tev ir taisnība. Mūsu mogurs vēl nav atklājis Uras totēmu, bet Pelēkais Vilks ir pietiekami stiprs jebkuras sievietes totēmam.

- Izņemot Eilas, - Uba iejaucās. - Viņas totēms ir Alu Lauva. Viņu izvēlējās.

- Kā tad tu tiki pie bērna? - Oda izbrīnīta vaicāja. - Manējais ir Kāmis, bet viņš šoreiz patiesi nikni cīnījās. Ar pirmo meitu man nebija tik daudz problēmu.

- Mana grūtniecība ari bija smaga. Vai tev ir vēl viena meita? Vai viņa ir normāla?

- Viņa bija. Tagad viņa pastaigājas nākamajā pasaulē, - Oda skumji pamāja.

- Vai tāpēc Urai atļāva dzīvot? Es brīnos, ka tev atjāva viņu patu­rēt, - Eila aizrādīja.

- Es negribēju viņu paturēt, bet mans virs man to lika. Tas ir mans sods, - Oda atzinās.

- Tavs sods?

-Jā, - Oda pamāja. - Es vēlējos meiteni, bet mans virs gribēja dēlu. Es vienkārši ļoti mīlēju savu pirmo bērniņu. Kad viņu nogalināja, es gribēju vēl vienu meitiņu, tādu pašu kā viņa. Mans vīrs saka, ka Ura ir kropla tāpēc, ka man bija nepareizas domas, gaidot bērnu. Viņš saka: ja es būtu gribējusi puiku, mans bērns būtu bijis normāls. Viņš man lika meiteni paturēt, lai visi zinātu, ka es neesmu laba sieviete. Taču viņš mani neatdeva, varbūt tāpēc, ka neviens cits mani neņemtu.

- Es nedomāju, ka tu esi tik slikta sieviete, Oda, - Eila pamāja ar līdzjūtības pilnu skatienu. - Iza arī gaidīja meiteni, kad staigāja ar Ubu. Viņa man teica, ka katru dienu esot lūgusies savam totēmam meitu. Kā tava pirmā meita nomira?

- Viņu nogalināja kāds vīrietis.

Eila samulsusi nosarka.

- Vīrietis, kas līdzīgs tev, Eeigha, vīrietis no Citiem.

"Vīrietis no Citiem?" Eila domāja. "Vīrietis, kas līdzīgs man?" Viņa juta vēsumu kāpjam augšup pa muguru un tirpoņu pie matu saknēm. Eila pamanīja Odas apjukumu.

- Iza saka, ka es esot piedzimusi pie Citiem, Oda, bet es neko par viņiem neatceros. Tagad es piederu pie klana, - viņa kā iedrošinot teica. - Kā tas notika?

- Mēs piedalījāmies medībās, kopā ar vīriem vēl divas sievietes, ja neskaita mani. Mūsu klans dzīvo uz ziemeļiem no šejienes, bet toreiz mēs aizgājām tālāk, nekā jelkad bijām gājuši. Vīri agri atstāja nometni; mēs palikām vācot malku un sauso zāli. Tur bija daudz mēslu mušu, un mēs zinājām, ka vajadzēs uzturēt uguni, lai izžāvētu gaļu. Pēkšņi tie vīri ieskrēja mūsu nometnē. Viņi gribēja apmierināt ar mums savas vajadzības, taču neparādīja zīmi. Ja viņi būtu parādī­juši zīmi, es būtu ieņēmusi to pozu, bet tie man neļāva to izdarīt. Tie vienkārši sagrāba mūs un nogrūda zemē. Viņi bija tik rupji. Tie pat neļāva man nolikt zemē mazuli. Tas, kurš mani sagrāba, norāva manu apmetni un apģērbu. Mans bērniņš izkrita, bet viņš to nepamanīja.

- Kad viņš bija beidzis, - Oda turpināja, - arī otrs vīrs grasījās mani paņemt, bet viens no viņiem ieraudzīja manu meitenīti. Viņš to pacēla un iedeva man, bet viņa bija mirusi. Viņa krītot atsita galvu pret akmeni. Tad vīrs, kas viņu atrada, izkliedza skaļus vārdus un viņi visi aizgāja. Kad atgriezās mednieki, mēs viņiem izstāstījām, un viņi mūs tūliņ aizveda atpakaļ uz alu. Mans vīrs toreiz bija labs pret mani; viņš arī bēdājās par manu meitu. Es biju tik laimīga, kad mans totēms atkal bija sakauts drīz vien pēc viņas zaudējuma. Man pat nepaspēja parādīties mēnešreizes. Es domāju, ka mans totēms bēdājās, ka esmu zaudējusi savu bērnu, un nolēma ļaut man tikt pie cita, lai tas aizstātu meitiņu. Tāpēc es iedomājos, ka man varētu būt vēl viena meitene, bet man nevajadzēja vēlēties meiteni.

- Man žēl, - Eila ierunājās. - Es nezinu, ko es darītu, ja zaudētu Durku; vienreiz es gandrīz to zaudēju. Es runāšu ar Moguru par Uru. Esmu pārliecināta, ka viņš runās ar Bruņu, viņš lepojas ar manu dēlu. Es domāju, ka arī Brūns piekritīs. Tas būtu vieglāk nekā sameklēt kādu sievieti no mūsu klana, kas precētos ar kroplu vīru.

- Šī sieviete būs pateicīga zāļu sievai, un es apsolu viņu labi audzi­nāt, Eeigha. Viņa būs laba sieviete, nevis tāda kā viņas māte. Bruņa klanam ir visaugstākais stāvoklis; es domāju, ka mans vīrs piekritīs. Ja viņš zinās, ka Urai būs vieta Bruņa klanā, viņš varbūt tik ļoti nedus­mosies uz mani. Viņš man pastāvīgi atgādina, ka mana meita būs vienīgi nasta un ka tai nekad nebūs sava stāvokļa. Un, kad Ura paaug­sies, es varēšu teikt, ka viņai nav jāuztraucas par to, ka neatradīs vīru. Sievietei grūti pārdzīvot, ja neviens vīrs viņu negrib, - Oda teica.

- Es zinu, - slaidā, gaišmatainā sieviete atbildēja. - Es parunāšu ar Moguru, tiklīdz varēšu.

Kad Oda aizgāja, Eila bija klusa un domīga. Uba juta, ka viņai va­jadzīgs klusums, un netraucēja. Nabaga Oda, viņa bija laimīga, viņai bija labs vīrs un normāls bērns. Bet tad tiem vīriem bija jānāk un viss jāsabojā. Kāpēc viņi vienkārši nevarēja parādīt zīmi? Vai tad viņi nere­dzēja, ka Odai bija bērns? Tie Citu vīri, viņi ir tikpat slikti kā Brouds. Vēl sliktāki. Brouds vismaz būtu ļāvis vispirms nolikt zemē bērnu.

Vīri un to vajadzības! Klana vīri, Citu vīri - viņi visi ir vienādi.

Eilai tā prātojot, viņas domas aizvien atgriezās pie Citiem. Citu vīri, vīri, kas līdzīgi man, kas ir tie Citi? Iza teica, ka esmu dzimusi pie Citiem, kāpēc es neko neatceros par viņiem? Es pat nespēju atcerē­ties, kā viņi izskatījās. Kur tie dzīvo? Interesanti, kā tāds Citu vīrietis izskatās? Eila atcerējās savu atspulgu dīķī netālu no viņu alas un cen­tās iztēloties vīrieti ar viņas seju. Bet, domājot par vīrieti, viņai ienāca prātā Brouds, un kā pēkšņa atklāsme domu juceklis, kas griezās uz riņķi viņas smadzenēs, pēkšņi sakārtojās.

"Citu vīri! Nu, protams! Oda teica, ka viens no viņiem atvieglojis savas vajadzības ar viņu, un viņai pēc tam vairs nebijušas mēnešreizes.

Tad viņai piedzima Ura, tāpat kā Durks piedzima pēc tam, kad Brouds atviegloja savas vajadzības ar mani. Tas vīrs bija no Citiem, un es pie­dzimu viņiem, bet Oda un Brouds abi pieder pie klana. Ura nav vairāk kropla kā Durks. Durks ir pa daļai es un pa daļai klans, un Ura tāpat. Jeb, pareizāk, viņa ir pa daļai Oda un pa daļai tas vīrs, kas nogalināja viņas mazuli. Tātad Brouds radīja Durku - ar savu locekli, nevis viņa totēma gars.

Bet citām sievietēm, kas bija kopā ar Odu, nebija kroplu bērnu. Un, lai cik reti viri un sievas to darītu, ja katru reizi tiktu radīts bērns, bērnu būtu ļoti daudz. Varbūt arī Krebam ir taisnība. Sievietes totēms ir jāsakauj; taču viņa nenorij totēma būtību, vīrietis to ieliek sievietē ar savu locekli. Un tad tas sajaucas ar sievietes totēma būtību. Dzimst ne tikai vīrieši, bet sievietes arī.

Kāpēc tam vajadzēja būt Broudam? Es gribēju mazuli, mans Alu Lauva zināja, cik ļoti es gribēju mazuli, taču Brouds mani neieredz. Viņš neieredz arī Durku. Bet kurš gan būtu to ieredzējis? Nevienam citam vīram es neinteresēju, esmu pārāk neglīta. Brouds to darīja tikai tāpēc, ka zināja, cik ļoti man tas riebjas. Vai mans Alu Lauva zināja, ka Brouda totēms galu galā uzvarēs? Viņa būtībai jābūt spēcī­gai; Ogai jau ir divi dēli. Braku un Grevu ari noteikti ir radījis Brouda loceklis, tāpat kā Durku.

Vai tas nozīmē, ka viņi ir ciltsbrāļi? Brāļi? Tāpat kā Brūns un Krebs? Brūns droši vien arī Broudu ir radījis Ebrā. Ja vien tas nebija kāds cits vīrs; tas varēja būt jebkurš virs. Tomēr laikam ne. Vīri parasti nedod tādu zīmi vadoņa sievai, tas ir nepieklājīgi. Un Broudam nepatīk dalī­ties ar Ogu. Mamuta medībās Krugs vienmēr izmantoja Ovru. Visi varēja redzēt viņa vajadzību; Gūvs bija piesardzīgāks. Pat Drūgs to darīja vienu vai divas reizes.

Ja Brūns radīja Broudu un Brouds radīja Durku, vai tas nozīmē, ka Durks ir arī daļa no Bruņa? Un Braks un Grevs? Brūns un Krebs ir ciltsbrāļi; viņi piedzima vienai mātei, un varbūt tos radījis viens tēvs. Viņš bija arī vadonis. Vai tas nozīmē, ka Durks ir ari daļa no Kreba? Un kā ir ar Izu? Viņa ir ciltsmāsa." Eila papurināja galvu. "Viss ir par daudz nesaprotami," viņa nodomāja.

"Brouds tomēr radīja Durku. Interesanti, vai tas bija mans totēms, kas lika Broudam toreiz dot man zīmi? Tas bija briesmīgi, bet tas varēja būt vēl viens pārbaudījums, un varbūt nebija citas iespējas. Mans totēms to būs zinājis, būs to izplānojis. Tas zināja, cik ļoti es gribēju bērniņu, un viņš patiesi man deva zīmi, ka Durks dzīvos. Vai tas nebūtu saniknojis Broudu, ja viņš būtu zinājis? Viņš mani tik ļoti ienida, taču viņš man deva to, ko es visvairāk gribēju."

- Eila, - Uba ierunājās, pārtraucot viņas domu virteni, - es tikko redzēju, ka Krebs un Brūns iegāja alā. Kļūst jau vēls, mums vajadzētu sākt kaut ko gatavot, Krebs būs izsalcis.

Durks bija iemidzis. Viņš pamodās, kad Eila to pacēla, bet drīz vien nomierinājās, piespiedis degunu pie mātes krūts. "Esmu pārliecināta, ka Brūns ļaus Urai kļūt par Durka sievu," viņa domāja, tām soļojot atpakaļ uz saimnieku klana alu. "Viņi sader viens ar otru vairāk, nekā Oda spēj iedomāties. Bet kā ar mani? Vai es nekad neatradīšu viru, kurš saderētu ar mani?"

23

Kad ieradās divi pēdējie klani, Eila piedzīvoja tikpat smagu pār­baudījumu kā sagaidīšanas laikā. Slaidā, gaišmatainā sieviete bija savāda parādība gandrīz divsimt piecdesmit cilvēku vidū, ko veidoja desmit kopā savākušies klani. Kur vien tā gāja, visur viņu ievēroja un katru viņas rīcību vērtēja. Lai cik nenormāla šķita sieviete, neviens tās uzvedībā nespēja saskatīt ne mazāko novirzi. Eila ārkārtīgi uzma­nījās, lai neviens tādu nespētu ieraudzīt.

Viņa neizrādīja nevienu no tai raksturīgajām īpatnībām, kas tomēr reizēm paspruka nedaudz brīvākajā gaisotnē pašu alā. Sieviete ne­smējās, pat nesmaidīja. Asaras neslapināja tās acis. Ne plati soļi, ne brīva roku vicināšana nenodeva tās nesievišķīgo uzvedību. Viņa bija klana tikumības paraugs, priekšzīmīga klana sieva - un neviens neko citu nemanīja. Neviens ārpus tās klana nekad nebija pazinis sievieti, kura būtu uzvedusies citādi. Tas padarīja viņas klātbūtni pieņemamu, un, kā Uba bija paredzējusi, viņi pie tās pierada. Klanu Sapulcē bija pārāk daudz citu lietu, lai jaunums par vienu nepazīstamu sievieti spētu pārāk ilgi aizkavēt ļaužu uzmanību.

Nebija viegli uzturēt tik lielu ļaužu kopumu šaurajā alas teritorijā ilgu laiku. Bija vajadzīga sadarbība, koordinētība un liela deva laip­nības. Desmit klanu vadoņi bija aizņemti krietni vairāk nekā citās reizēs, kad vajadzēja rūpēties tikai par savu klanu vien. Cilvēku skaita pieaugums vairoja arī problēmas.

Lai pabarotu tādu pulku, bija jāorganizē medību ekspedīcijas. Iedi­binātie paradumi un stāvokļi katrā atsevišķajā klanā ļāva viegli sa­grupēt medniekus, bet, kad kopā medīja divi vai vairāki klani, sā­kās problēmas. Klana statuss noteica, kurš būs kopējās grupas vado­nis, bet kurš no trešā līmeņa vīriem ir vairāk zinošs? Sākumā tie izmēģināja visādas kombinācijas, uzmanīgi mainot stāvokļus, lai ne­viens nejustos apvainots. Vēlāk, kad bija sākušās sacensības, izlemt bija vieglāk, tomēr neviena medību grupa nedevās ceļā, iepriekš neizlemjot vīru iespējamās pozīcijas. Ari sievu klejojumi, tām vācot augus, neiztika bez problēmām. Šoreiz problēma bija tā, ka pārāk daudz sieviešu centās savākt pašas izmeklētākās zālītes. Teritorija ātri vien tika iztīrīta, bet neviena nebija savākusi pietiekami daudz. Līdzpaņemtā kaltētā pārtika papildināja katra klana ēdienkarti, to­mēr svaigās baribas varēja būt vairāk. Saimnieku klans vienmēr pirms Sapulces devās meklējumos tālu projām no alas, bet pat tāda laipniba bija nepietiekama, lai apmierinātu visu vajadzības. Lai gan viņiem pietika laika, lai dotos tālos ceļojumos un savāktu pārtikas krājumus ziemai, klanam, Sapulces saimniekam, tomēr bija jāsaga­tavo papildu rezerves. Līdz laikam, kad tās būs beigušās, ēdamie augi tuvākajā apkaimē vairs nebūs atrodami.

Ūdens daudzums bija pietiekams, jo netālu plūda upe, ko papildi­nāja šļūdoņi, bet malka ugunij bija augstā cieņā. Ēst gatavoja ārpus alas, ja vien nelija lietus, un šajā procesā klani pulcējās lielākās gru­pās, nevis atsevišķās ģimenēs. Tomēr tika izlietota lielākā daļa nokal­tušo, kritušo koku un daudzi dzīvi koki, kuru ataugšanai bija vaja­dzīgs gads vai divi. Apkārtējā vide ap alu pēc klanu Sapulces nekad vairs nebūs tāda pati kā agrāk.

Krājumi nebija vienīgā problēma, tikpat svarīgs jautājums bija atkritumi. Vajadzēja tikt galā ar cilvēku izkārnījumiem un citiem mēsliem. Bija vajadzīga arī telpa. Ne vien dzīvojamā telpa alas patvē­rumā, bet arī teritorija ēdiena gatavošanai, teritorija sapulcēm, teri­torija sacensībām, dejošanai un dzīrošanai un telpa, kur pārvietoties. Pasākumu organizēšana jau pati par sevi bija varoņdarbs. Tas viss ietvēra nebeidzamas pārrunas un kompromisus gaisotnē, kurā vir­moja sāncensības gars. Paražas un tradīcijas spēlēja lielu lomu, izlī­dzinot daudzus konfliktus, bet tieši šajā arēnā izcēlās Bruņa vadītāja prāts.

Krebs nebija vienīgais, kurš priecājās par klanu Sapulci galveno­kārt tāpēc, ka varēja tikties ar saviem aroda brāļiem. Brūns priecājās par šo izaicinājumu - salīdzināt sevi ar tiem, kuru varas stāvoklis bija līdzīgs. Tās bija viņa sacīkstes: cīņa par uzvaru pār citiem vadoņiem. Seno paņēmienu lietošana reizēm prasīja smalku spēli: spēju pieņemt lēmumu un raksturu to noturēt spēkā, tomēr zināt, kad jāpadodas. Brūns ne bez iemesla bija pirmais vadonis. Viņš zināja, kad lietot spēku, kad būt par samierinātāju, kad aicināt uz vienprātību un kad palikt vienam. Kad klani sanāca kopā, parasti atradās kāds stiprs vīrs, kas spēja apvienot valdonīgos vadoņus vienotā, darboties spējīgā veselumā, vismaz uz Sapulces laiku. Brūns bija tāds vīrs. Tāds viņš bija kopš brīža, kad pirmo reizi kļuva par sava klana vadoni.

Ja Brūns būtu zaudējis godu, viņa šaubas par sevi būtu izraisīju­šas arī tā priekšrocību zaudējumu. Bez šī pamata, ko deva pārliecība par savu spriedumu pareizību, vīra mazvērtības sajūta būtu metusi šaubu ēnu pār paša spriedumiem. Viņš nespētu skatīties acīs Sapul­cei un citiem vadoņiem tādos apstākļos. Bet tieši šis spēka un kom­promisa spēju pamats klana tradīciju nepiekāpīgajā ietvarā bija tas, kas bija ļāvis Brūnam dot atlaides Eilai. Un, kad pats vairs nejutās apdraudēts, viņš sāka uzlūkot sievieti citādi.

Eila bija mēģinājusi pretoties lēmumam, bet tas bija klana paražu ietvaros, kā viņa to bija sapratusi, un viņu nevadīja kāds absolūti nevērtīgs motīvs. Tiesa, viņa bija sieviete un tai bija jāzina sava vieta, bet viņa bija nākusi pie prāta un laikus saskatījusi kļūdas savā uzve­dībā. Kad viņa bija parādījusi Brūnam savas nelielās alas atrašanās vietu, vīrs klusībā bija pārsteigts, ka sieviete spējusi līdz tai nokļūt savā novājinātajā stāvoklī. Viņš prātoja, vai kāds vīrs būtu spējis to paveikt, jo vīrišķību mērīja pēc nelokāmas izturības. Brūns apbrīnoja drosmi, apņēmību, izturību; tās liecināja par rakstura spēku. Par spīti faktam, ka Eila bija sieviete, Brūns apbrīnoja viņas stiprumu.

-Ja Zūgs būtu šeit, mēs būtu vinnējuši lingas sacensībās, - Krugs pamāja. - Viņu neviens nebūtu uzveicis.

- Izņemot Eilu, - Gūvs piebilda ar slēptiem žestiem. - Žēl gan, ka viņa nevar piedalīties.

- Mums nav vajadzīgs, lai sieviete uzvar, - Brouds žestikulēja. - Lingu sacensības nemaz nav tik svarīgas. Brūns uzvarēs bolās me­šanā, viņš vienmēr ir uzvarējis. Un vēl jau ir šķēpmešanas un skrie­šanas sacīkstes.

- Bet Vords jau uzvarēja skriešanas sacensībās; viņam ir arī labas izredzes vinnēt šķēpmešanas un skriešanas sacīkstēs, - Drūgs ieru­nājās. - Un Gornam labi veicās ar nūju.

- Pagaidiet tik, kad mēs viņiem parādīsim savas mamutu medības. Mūsu klans uzvarēs kā likts, - Brouds atbildēja. Medību uzvedumi bija daļa no ceremonijām; dažreiz tie notika pēc īpaši spožām medī­bām. Brouds labprāt tos izspēlēja. Jaunais vīrs prata izraisīt sajūsmu un medību drāmas izjūtas, un viņam patika atrasties uzmanības centrā.

Taču medību uzvedumu mērķis nebija tikai spēle. Tie bija pa­mācoši. Ar izteiksmīgu pantomīmu un dažām butaforijām tajos jauniešiem un citiem klaniem tika demonstrēti medību paņēmieni un taktika. Tā bija iespēja pilnveidot prasmes un dalīties tajās. Ja kāds uzdotu jautājumu, kas ir pati vērtīgākā klanam piešķirtā balva sarežģītajās sacensībās, visi piekristu, ka tas ir stāvoklis: tikt atzītam par pirmo starp sev līdzīgiem. Taču tika piešķirta vēl kāda balva, lai gan tā netika daudzināta. Šis sacensības saasināja izdzīvošanai nepie­ciešamās iemaņas.

- Mēs uzvarēsim, ja tu vadīsi medību deju, Broud, - Vorns teica. Desmitgadīgais zēns, ātri tuvodamies vīra kārtai, vēl aizvien pielūdza nākamo vadoni. Brouds centās uzturēt viņa apbrīnu, ļaujot tam pie­dalīties vīru sarunās, kad vien varēja.

- Žēl gan, ka tavs skrējiens neskaitās, Vorn. Es to vēroju; tie pat nebija tuvumā. Tu biji krietnu gabalu priekšā. Bet tā ir laba pieredze nākamajai reizei, - Brouds noteica. Vorns no uzslavas laimē staroja.

- Mums vēl aizvien ir labas izredzes, - Drūgs māja. - Bet varēja notikt ari citādi. Gorns ir spēcīgs, cīkstēšanās sacensībās viņš tev pamatīgi sadeva, Broud. Es nebiju drošs, ka tu spēsi viņu pieveikt. Norga klana otrais vīrs var lepoties ar savas sievas dēlu, viņš ir izau­dzis kopš pēdējās Sapulces. Man šķiet, ka viņš te ir vislielākais vīrs.

- Viņam ir spēks, tas tiesa, - Gūvs piemetināja. - Tas bija redzams, kad viņš uzvarēja ar nūju, bet Brouds ir ātrāks un gandrīz tikpat stiprs. Gorns atskrēja vienu sirdspukstu vēlāk.

- Bet Nūzs ir gan veikls ar to lingu. Man liekas, viņš pagājušo reizi būs redzējis Zūgu un nolēmis piestrādāt; viņš vienkārši nevarēja pie­ļaut, ka vecāks vīrs to atkal vinnē, - Krugs piebilda. - Ja viņš tikpat veikli rīkojas ar bolu, tad Brūnam būs labs sāncensis. Vords ir ātrs skrējējs, bet es jau domāju, ka tu viņu panāksi, Broud. Tas viens ari bija tuvu, tu biji tikai soli aiz viņa.

- Drūgs taisa vislabākos ieročus, - Grods žestikulēja. Lakoniskais vīrs reti izrādīja vēlmi runāt.

- Atlasīt pašus labākos un atnest tos šurp ir viena lieta, Grod, bet ir vajadzīga veiksme, lai, visiem vērojot, tie klausītu. Tam jaunajam vīram no Norga klana ir ķēriens, - Drūgs atbildēja.

- Tās nu ir vienas sacīkstes, kur tev ir izredzes tikai tāpēc, ka viņš ir jaunāks, Drūg. Viņš būs vairāk satraucies, bet tev ir lielāka pieredze sacensībās. Tu spēsi labāk koncentrēties, - Gūvs iedrošināja.

- Tomēr veiksme vienalga ir vajadzīga.

- Visam ir vajadzīga veiksme, - Krugs noteica. - Es tomēr domāju, ka Dorvs stāsta labāk par visiem.

- Tu vienkārši esi pie viņa pieradis, Krug, - Gūvs pamāja. - Tajās sacensībās ir grūti izlemt. Pat viena otra sieviete ir laba stāstītāja.

- Tas tomēr nav tik satraucoši kā medību dejas. Man šķiet, e^ re­dzēju Norga klanu pārrunājam degunradža medības, bet, ieraudzī­juši mani, tie apklusa, - Krugs stāstīja. - Viņi droši vien parādīs tās medības.

Oga kautrīgi tuvojās vīriem un rādīja, ka vakara maltīte ir gatava. Vīri pamāja, lai tā iet prom. Sieviete cerēja, ka nepaies pārāk ilgs laiks, līdz tie izlems nākt vakariņās. Jo ilgāk tām nāksies gaidīt, jo ilgāk nevarēs pievienoties pārējām sievām, kuras pulcējās, lai stās­tītu savas leģendas, un viņai negribējās izlaist nevienu pašu. Parasti tās bija vecākās sievas, kuras ar dramatiskas pantomīmas palīdzību izspēlēja klana leģendas un stāstus no dzīves. Bieži vien šo stāstu nolūks bija izglītot jaunās meitenes, bet tie visi bija aizraujoši: skumji stāsti, kas plosīja sirdi, laimīgi stāsti, kas izraisīja prieku un iedves­mu, un humora pilni stāsti, kas pašu neveiklos atgadījumus ļāva uzlū­kot kā mazāk smieklīgus.

Oga atgriezās pie ugunskura alas tuvumā. - Es nedomāju, ka viņi ir izsalkuši, - viņa pamāja.

- Izskatās, ka viņi tomēr nāks, - Ovra ierunājās. - Es ceru, ka viņi pārāk ilgi neaizrausies ar ēšanu.

- Brūns arī nāk. Vadoņu sapulce būs beigusies, bet es nezinu, kur palicis Mogurs, - Ebra piebilda.

- Viņš pirmīt iegāja alā ar pārējiem moguriem. Viņi droši vien ir tajā vietā, kur mitinās šī klana gari. Nav zināms, kad tie nāks ārā. Vai mums ir jāgaida uz viņu? - Uka vaicāja.

- Es viņam kaut ko atlikšu, - ierunājās Eila. - Viņš vienmēr aiz­mirst paēst, kad gatavojas rituāliem. Viņš ir tik ļoti pieradis ēst atdzi­sušu ēdienu, ka man šķiet: viņam tāds garšo labāk. Es nedomāju, ka viņš iebildīs, ja mēs to negaidīsim, - Eila noteica.

- Skatieties, viņas jau sāk. Mēs nedzirdēsim pirmos stāstus, - Ona ar nožēlu žestikulēja.

- Neko nevar darīt, Ona, - Aga teica. - Mēs nevaram iet, iekams vīri nebūs paēduši.

- Mēs neko daudz nenokavēsim, Ona, - Ika mierināja. - Stāsti tur­pināsies visu nakti. Un rītdien vīri rādīs savus labākos medību stāstus un mēs drīkstēsim noskatīties. Vai tas nebūs vienreizēji?

- Es labāk gribu redzēt sievu stāstus, - Ona noteica.

- Brouds saka, ka mūsu klans rādīšot mamuta medības. Viņš domā, ka mēs katrā ziņā uzvarēsim; Brūns ļaus viņam vadīt, - Oga žestiku­lēja, acīm lepnumā mirdzot.

- Tas būs satraucoši, Ona. Es atceros, kad Brouds kļuva par vīru un vadīja medību deju. Es pat vēl nepratu runāt vai kaut ko saprast, bet tas tik un tā bija satraucoši, - Eila pamāja.

Kad ēdiens bija sagatavots, sievietes nepacietīgi gaidīja, raidot ilgu pilnus skatienus uz sieviešu grupu, kas bija sapulcējusies laukuma attālākajā galā.

- Ebra, ejiet vien skatīties savus stāstus, mums vēl ir, par ko runāt, - Brūns žestikulēja.

Sievietes paņēma savus mazuļus un bīdīja jaunākos bērnus uz sie­viešu grupas pusi; tās bija sasēdušās ap kādu vecu sievu, kura tikko bija iesākusi jaunu stāstu.

- …un Lielā Ledus Kalna māte…

- Pasteidzamies! - Eila pamāja. - Viņa stāsta leģendu par Durku. Es negribu palaist garām nevienu vārdu, tas ir mans mīļākais stāsts.

- To jau visi zina, Eila, - Ebra iebilda.

Bruņa klana sievietes atrada vietu, kur apsēsties, un drīz vien jau bija aizrāvušās ar klausīšanos.

- Viņa stāsta mazliet citādi, - Eila pēc brīža pamāja.

- Katra klana variants ir mazliet atšķirīgs, un katram stāstītājam ir savs stāstīšanas veids, bet tā ir tā pati leģenda. Mēs tikai esam pie­radušas pie Dorva. Viņš ir vīrietis, viņš labāk izprot vīru fragmentus. Sieviete vairāk stāsta par mātēm, ne tikai par Lielā Ledus Kalna māti, bet par to, cik bēdīgas bija Durka un citu jauno puišu mātes, kad tie pameta klanu, - Uka atbildēja.

Eila atcerējās, ka Uka zemestrīces laikā bija zaudējusi dēlu. Jaunā sieviete spēja saprast mātes skumjas par bērnu. Atšķirīgais variants piešķīra leģendai jaunu nozīmi ari Eilas acīs. Uz mirkli viņa norūpēju­sies sarauca pieri. "Mana dēla vārds ir Durks; es ceru - tas nenozīmē, ka viņu kādu dienu pazaudēšu." Eila apkampa savu mazuli. "Nē, tā nedrīkst būt. Es jau reiz viņu gandrīz pazaudēju, briesmas taču tagad ir garām, vai ne?"

Nejauša vēja pūsma sapurināja dažas brīvi krītošas Bruņa matu sprogas, uz mirkli atvēsinot ar sviedru lāsēm klāto pieri, kad Brūns rūpīgi novērtēja attālumu līdz celmam, kas atradās klajā laukuma malā alas priekšā. Atlikusī koka daļa, kurai bija nocirsti zari, veidoja nožogojuma fragmentu, kas apņēma alu lāci. Vēja brāzma tikai ķir­cinājās. Tā neļāva atgūties no smacējošās pēcpusdienas saules, kas svilināja ar putekļiem klāto klajumu. Tomēr gaisigais rietumu vējš saviļņoja ko vairāk, ne tikai saspringti vērojošo ļaužu pūli, kas bija sastājušies gar malām.

Brūns bija tikpat rāms kā viņi, stāvot ar paplestām kājām, labā roka nokarājusies gar sāniem un satvērusi bolās turekli. Trīs smagās akmens bumbas, ieliktas savilktos, piemērotos ādas gabalos un pie­stiprinātas pie trim dažāda garuma savītām ādas siksnām, tika novie­totas zemē. Brūns gribēja uzvarēt šajā sacensībā ne tikai sacensības dēļ - lai gan arī tas bija svarīgi -, bet tāpēc, ka vēlējās parādīt citiem vadoņiem, ka nebija zaudējis savu cīņas sparu.

Tas, ka viņš bija atvedis Eilu uz klanu Sapulci, Brūnam bija kai­tējis. Tagad viņš saprata, ka viņš un klana ļaudis bija ļoti pieraduši pie Eilas. Viņa bija liela un nedabiska, lai pārējie tik īsā laika sprīdī spētu šo sievieti pieņemt. Pat Moguram nācās cīnīties, lai saglabātu savu vietu, un viņš nebija spējis pārliecināt pārējos mogurus, ka viņa ir zāļu sieva pa Izas līniju. Viņi labprātāk bija ar mieru atteikties no īpašā dzēriena, kas pagatavots no saknītēm, nekā ļaut to pagatavot Eilai. Izas stāvokļa zaudējums nozīmēja vēl vienu atbalstu mazāk; tas sašūpoja Bruņa jau tā nedrošo situāciju.

Ja neiegūs sacensībās pirmās vietas, Bruņa klans katrā ziņā zaudēs savu stāvokli, un, lai gan šobrīd viņi bija pirmie, par rezultātiem viņi ne tuvu nebija pārliecināti. Tomēr pat uzvara sacensībās negarantētu viņa klanam augstāko vietu, tā sniegtu tikai vienlīdzīgas iespējas. Bija pārāk daudz citu rādītāju. Klanam, kurš bija Sapulces saimnieks, vien­mēr tika dota priekšroka, un tieši Norga klans tiem bija vissīvākais sacīkšu konkurents. Ja Bruņa klans atrastos tuvu otrajai vietai, Nor- gam būtu pietiekams pamatojums, lai ieņemtu galveno vietu. Norgs to zināja un bija Bruņa visneatlaidīgākais pretinieks. Brūns noturējās savās pozīcijās vienīgi sava gribasspēka dēļ.

Brūns ar piemiegtām acī vēroja celmu. Ar tikko manāmu kustību pietika, lai puse no vērotājiem aizturētu elpu. Nākamajā mirklī rāmais ķermenis pārvērtās kustību virpulī un trīs akmens bumbas, griezda­mās ap savu asi, lidoja uz celmu. Tajā mirklī, kad bola atrāvās no viņa rokas, Brūns saprata, ka metiens ir izdarīts. Akmeņi trāpīja mērķī, bet atlēca no tā, tomēr neaptverot mērķi. Brūns devās pēc bolās, un viņa vietu ieņēma Nūzs. Ja Nūzs aizsviestu mērķim garām, Brūns būtu uzvarētājs. Ja viņš trāpītu celmam, tiem abiem būtu otrais mēģinā­jums. Taču, ja Nūza bola apņemtu celmu, uzvarētājs būtu viņš.

Brūns ar vienaldzīgu sejas izteiksmi stāvēja malā uz sānu līnijas, pretojoties vēlmei pieskarties amuletam, vien klusībā sūtot lūgšanas savam totēmam. Nūzam tādu aizspriedumu nebija. Viņš pasniedzās pēc nelielā ādas maisiņa, kas bija pakarināts tam kaklā, aizvēra acis un tad noskatīja celmu. Ar pēkšņu strauju kustību viņš palaida, lai bola lido. Vienīgi garos gados izkoptā pašsavaldīšanās ļāva Brūnam neizrādīt savu vilšanos, kad bola apvijās ap celmu un tā palika. Nūzs bija uzvarējis, un Brūns juta, ka viņa pozīcijas aizvien vairāk saļo- gās.

Brūns palika savā vietā, tikmēr laukumā tika iznestas trīs zvērādas. Vienu piesēja pie veca, izpuvušā stubura - milzīga, nokaltuša koka, kura izrobotā, aplauztā galotne sniedzās tikai nedaudz augstāk par cilvēka augumu. Otru pārsedza pār iespaidīga apjoma nogāzušos, sūnām klātu baļķi netālu no mežmalas un nostiprināja ar akmeņiem, bet trešo izklāja uz zemes un arī nostiprināja ar akmeņiem. Visas trīs veidoja trīsstūri ar vairāk vai mazāk vienādām malām. Katrs klans izvēlējās vienu vīru, kurš piedalīsies šajās sacensībās, un tie sastājās vienā rindā blakus zemē izklātajai ādai atbilstoši klanu statusam. Pārējie, nesot noasinātus šķēpus, izgatavotus pa lielākai daļai no īves, lai gan tika izmantoti arī bērza, apses un vītola šķēpi, devās pie atlikušajiem mērķiem. Divi jauni vīrieši no zemāka statusa kla­niem nostājās pāri pirmie. Abi, turot rokās šķēpus, cieši viens otram blakus, nenolaižot acis no Norga, saspringti gaidīja. Pēc viņa dotā signāla tie metās stāvošās siekstas virzienā un cauri ādai ietrieca tajā šķēpu, mērķējot vietā, kur vajadzētu atrasties dzīvnieka sirdij, ja to vēl būtu klājusi āda, tad paķēra otru šķēpu no sava klana vīriem, kuri gaidīja blakus mērķim. Ātrā skrējienā tie piesteidzās pie nogāztā baļķa un iedūra tajā otru šķēpu. Līdz brīdim, kad tika pagrābts trešais šķēps, viens vīrs nepārprotami atradās priekšgalā. Viņš metās atpakaļ pie zemē izklātās ādas, dziļi ietrieca tajā šķēpu, cik vien tuvu viducim varēja, un uzvaras priekā pacēla rokas.

Pēc pirmās kārtas bija atlikuši vēl pieci vīri. Trīs no tiem nostā­jās nākamajam skrējienam - šoreiz no augstākstāvošajiem klaniem. Tam, kurš noskrēja pēdējais, tika dota vēl viena iespēja sacensībā ar atlikušajiem diviem. Pēc tam sacentās tie abi vīri, kas noskrēja kā otrie, bet trīs pēdējie sāncenši bija abi pirmās vietas ieguvēji un iepriekšējo sacīkšu uzvarētājs. Finālisti bija Brouds, Vords un Gorns, vīrs no Norga klana.

No visiem trim Gorns bija skrējis četras reizes, lai iegūtu iespēju piedalīties finālā, turpretī abi pārējie bija gluži svaigi tikai pēc diviem skrējieniem. Gorns bija uzvarējis pirmajā kārtā, bet noskrēja kā tre­šais, kad sacentās trīs augstākstāvošie klani. Viņš cīkstējās vēlreiz ar diviem pēdējiem vīriem un noskrēja kā otrais, tad pārī ar vīru, kas bija noskrējis kā otrais sacīkstēs, kurās viņš bija ieņēmis trešo vietu; šoreiz Gorns bija to uzveicis. Vienīgi ar gribasspēku un izturību Gorns bija ticis līdz finālam un ieguvis visu apkārtējo apbrīnu.

Kad visi trīs vīri nostājās pēdējai sacensībai, Brūns panācās uz laukuma.

- Norg, - viņš teica, - domāju, ka pēdējās sacīkstes būs godīgākas, ja tās atliksim, lai ļautu Gornam atpūsties. Man šķiet, ka tava klana otrā vīra sievas dēls to ir pelnījis.

Daži piekrītot māja ar galvu, un Bruņa stāvoklis par sprīdi uzlabo­jās, lai gan Brouds dusmīgi saviebās. Šis priekšlikums nostādīja viņa paša klanu mazāk izdevīgā stāvoklī un atņēma iespēju, kura Broudam būtu radusies, sacenšoties ar cilvēku, kurš jau bija piekusis, taču parādīja Bruņa godīgumu, un Norgs nespēja atteikt. Brūns bija ātri apsvēris iespējas. Ja Brouds nebūtu pirmais, viņa klanam draudēja stāvokļa zaudēšana; taču, ja Brouds uzvarētu, Bruņa acīmredzamais taisnīgums tikai vairotu viņa prestižu, un tas radīja pašpārliecinā­tības iespaidu, lai gan tik pārliecināts par panākumu viņš nemaz nebija. Tas tomēr ļaus uzvarai būt tīrai - neradīsies pieņēmums, ka Gorns būtu uzvarējis, ja nebūtu jau piekusis, - gadījumā, ja Brouds uzvarēs. Un tas būtu taisnīgāk.

Bija vēla pēcpusdiena, kad visi atkal sapulcējās ap laukumu. Iztu­rētais sasprindzinājums atdzīvojās - un vēl vairāk. Trīs jaunie vīrieši, tagad visi atpūtušies, dižodamies demonstrēja savus muskuļus un cilāja šķēpus, meklējot nepieciešamo līdzsvaru. Gūvs ar diviem vīriem no pārējiem klaniem devās pie sakārņa, bet Krugs ar vēl diviem - pie apgāztā baļķa. Brouds, Gorns un Vords - visi trīs nostājās plecu pie pleca, ieurbās ar skatienu Norgā un gaidīja viņa signālu. Saimnieku klana vadonis pacēla roku. Tad ātri to nolaida, un vīri sāka skrē­jienu.

Vords izrāvās pirmais, Brouds tam mina uz papēžiem, bet Gorns smagi skrēja aizmugurē. Vords jau sniedzās pēc otrā šķēpa, kad Brouds ietrieca savējo sapuvušajā sakārnī. Turpinot skrējienu uz nogāzto baļķi, Gorns taisīja izrāvienu, dzenot Broudu uz priekšu, bet Vords vēl aizvien bija priekšā. Viņš izsvieda savu šķēpu uz baļķiem pār­klāto ādu tieši tajā brīdī, kad pieskrēja Brouds, taču trāpīja apslēptam zaram, un šķēps nokrita zemē. Kamēr Vords to pacēla un izsvieda atkal, Brouds un Gorns jau bija garām. Viņš grāba trešo šķēpu un metās tiem pakaļ, taču Vordam sacensības bija zaudētas.

Brouds un Gorns skrēja uz pēdējo mērķi, kājas cilājās, sirds dau­zījās. Gorns sāka apdzīt Broudu, tad izrāvās par sprīdi priekšā, taču Brouds, ieraudzījis milzīgo vīru ar platajiem pleciem, kura dēļ tam nācās rīt tā uzjundītās smiltis, saniknojās. Jaunajam vīrietim šķita, ka viņam pārsprāgs plaušas, kad tas rāvās uz priekšu, sasprindzi­not katru muskuli un saiti. Gorns sasniedza zemē izklāto ādu mirkli pirms Brouda, bet, kad tas pacēla roku, Brouds metās tai pa apakšu un cauri cietajai ādai ietrieca savu šķēpu zemē, pārskrienot zvērādai pāri. Gorna šķēps izdūrās tai cauri pie nākamā sirdspuksta. Viņš bija nokavējis par vienu sirdspukstu.

Broudam samazinot ātrumu un apstājoties, viņam apkārt sapulcē­jās Bruņa klana ļaudis. Brūns tos vēroja, acīm lepnumā spīdot. Viņa sirds sitās gandrīz tikpat ātri kā Broudam. Viņš bija pārdzīvojis kopā ar savas sievas dēlu katru noskrieto soli. Uzvara bija tik tuvu, taču dažus saspringtus mirkļus Brūns bija pārliecināts, ka Brouds zaudēs, taču viņa sievas dēls bija atdevis no sevis visu un nonācis līdz galam. Tās bija liktenīgas sacensības, bet pēc šādas uzvaras viņam pavērās vairāk nekā tikai iespēja. "Es laikam kļūstu vecs," Brūns nodomāja, "es zaudēju bolās metienu, Brouds gan ne. Brouds vinnēja. Varbūt ir laiks nodot klanu Broudam. Es varētu padarīt viņu par vadoni, paziņot to tieši šeit. Es cīnīšos par pirmo vietu un ļaušu viņam doties mājās ar godu. Pēc šīm sacensībām viņš to ir pelnījis. Es to darīšu! Es viņam to pateikšu tūdaļ pat!"

Brūns pagaidīja, līdz vīri beidza viņu sveikt, tad tuvojās jaunajam vīrietim, domājot, kā Brouds priecāsies, kad uzzinās par lielo godu, ko drīzumā saņems. Tā būs piemērota balva par skaistajām sacīkstēm, kurās viņš uzvarēja. Tā būs pati lielākā dāvana, kādu viņš spēj sniegt savas sievas dēlam.

- Brun! - Brouds ieraudzīja vadoni un ierunājās pirmais. - Kāpēc tev vajadzēja atlikt sacīkstes? Es gandrīz zaudēju. Es viņu būtu ātri uzveicis, ja tu nebūtu tam devis laiku atpūsties. Vai tev nerūp, lai mūsu klans būtu pirmais? - viņš kašķīgi žestikulēja. - Bet varbūt tu apzinies, ka nākamajā Sapulcē būsi par vecu, lai būtu vadonis? Es būšu vadonis, bet tu vismaz varēji man ļaut sākt kā pirmajam, kā tu pats to darīji.

Brūns atkāpās, apstulbis no Brouda pulgojošās attieksmes. Viņš visiem spēkiem centās apvaldīt savas pretrunīgās jūtas. "Tu nesa­proti," Brūns nodomāja, "nezinu, vai tu vispār kādreiz sapratīsi. Šis klans ir pirmais; ja es spēšu ko līdzēt, tas paliks pirmais. Bet kas notiks, kad tu kļūsi par vadoni, Broud? Cik ilgi tad šis klans būs pir­mais?" Lepnums izzuda no viņa acim, un viņu pārņēma dziļa nožēla, taču Brūns neizrādīja ari to. "Varbūt viņš ir par jaunu," vīrs prātoja, "varbūt viņam vienkārši nepieciešams mazliet vairāk laika, mazliet vairāk pieredzes. Vai es jelkad esmu viņam tā pa īstam to izskaid­rojis?" Brūns centās nedomāt par to, ka neviens nebija skaidrojis viņam.

- Broud, ja Gorns būtu noguris, vai tava uzvara būtu bijusi tikpat vērtīga? Ko tad, ja citi klani apšaubītu, ka tu spētu Gornu uzvarēt, ja viņš nebūtu noguris? Šādā veidā tie droši zina, ka tu uzvarēji, un tu tāpat. Tu sevi labi parādīji, manas sievas dēls, - Brūns mierīgi pamāja. - Tavs skrējiens bija labs.

Par spīti savam skarbumam, Brouds vēl aizvien cienīja šo vīru vai­rāk par visiem citiem un nespēja nereaģēt. Šajā brīdī Brouds jutās kā toreiz savās pirmajās medībās, kad tika uzņemts vīra kārtā, - tā, it kā varētu atdot visu par šo Bruņa uzslavu.

- Es neiedomājos par to, Brun. Tev taisnība, šādā veidā visi zina, ka es esmu uzvarētājs, viņi zina, ka esmu labāks par Gornu.

- Ar šīm sacīkstēm un Drūga uzvaru darbarīku gatavošanas sacen­sībās un ja vēl mamuta medību spēlē šovakar uzvarēsim, mēs noteikti būsim pirmie, - Krugs sparīgi iesaucās. - Un tu būsi viens no tiem, kuri tiks izraudzīti Lāča Ceremonijai, Broud.

Viņam dodoties atpakaļ uz alu, vēl vairāki vīri pievienojās Brou­dam, lai to apsveiktu. Brūns vēroja viņu aizejam un ieraudzīja Gornu, kurš arī atgriezās, Norga klana vīru ieskauts. Kāds vecāks vīrs, uz­mundrinot jaunekli, uzsita tam uz pleca.

"Norga klana otrajam vīram ir iemesls lepoties ar savas sievas dēlu," Brūns nodomāja. "Brouds varēja uzvarēt sacīkstēs, taču es ne­esmu pārliecināts, vai viņš ir labākais vīrs." Brūns bija vienīgi apval­dījis savu nožēlu, taču nebija no tās atbrīvojies, un, lai gan viņš cen­tās to apslēpt dziļāk, sāpes nerimās. Brouds vēl arvien bija viņa sievas dēls, viņa sirds bērns.

- Norga klana vīri ir drosmīgi mednieki, - Drūgs atzina. - Tas bija labs plāns - izrakt bedri uz takas, pa kuru degunradzis iet dzert, un nomaskēt to, pārklājot ar krūmiem. Varbūt mums arī tas kādreiz jāiz­mēģina. Tur bija vajadzīga drosme, lai atvairītu degunradzi, kad tas metās virsū; degunradži var būt vēl niknāki nekā mamuti un daudz, daudz neprognozējamāki. Norga mednieki arī to labi attēloja.

- Bet tās medības tik un tā nebija tik labas kā mūsu mamuta medī­bas. Visi tā domāja, - Krugs iebilda. - Gorns tomēr bija pelnījis būt to vidū, kurus izvēlējās. Gandrīz visas sacīkstes noritēja starp Broudu un Gornu. Es uz bridi sabijos, ka viņš šogad neuzvarēs. Norga klans ir otrais, ļoti tuvu pirmajai vietai. Ko tu domā par trešās vietas iegu­vēju, Grod?

- Vordam veicās labi, taču es būtu izvēlējies Nūzu, - Grods atbil­dēja. - Es domāju, ka ari Brūns labāk izvēlētos Nūzu.

- Tā bija grūta izvēle, bet es uzskatu, ka Vords to bija pelnījis, - Drūgs komentēja.

- Gūvu mēs vairs daudz neredzēsim līdz pašām svētku beigām, - ierunājās Krugs. - Tagad, kad sacensības ir beigušās, mācekļi visu laiku pavadīs kopā ar moguriem. Es ceru, ka sievietes nebūs nodomā­jušas šovakar gatavot mazāk ēdamā, tāpēc ka Brouds un Gūvs nebūs kopā ar mums. Es ēdīšu dūšīgi; līdz rītdienas dzīrēm jau vairāk nekā nebūs.

- Es nedomāju, ka gribētu ēst, ja es būtu Brouds, - Drūgs ieteicās. - Tikt izvēlētam Lāča Ceremonijai ir liels gods, un, ja viņam jelkad būs vajadzīga drosme, tad Broudam tā būs nepieciešama rit no rīta.

Pirmā rīta gaisma iespīdēja tukšā alā. Sievietes jau bija piecēlušās un darbojās ap ugunskuru, un pārējie nespēja gulēt. Gatavošanās svētkiem bija prasījusi neskaitāmas dienas, bet padarītais nebija nekas salīdzinājumā ar to darbu, kas vēl bija paveicams. Alas ļaudīm diena jau bija gabalā, kad spožais disks atmirdzēja pār kalnu virsot­nēm, piepildot alas teritoriju ar svelošiem saules stariem, kas nāca no debesu augstumiem.

Satraukums bija taustāms, sasprindzinājums - neizturams. Bei­dzoties sacensībām, vīriem līdz pat rituāliem nebija nekā, ko darīt, un viņi bija nemierīgi. To satraukums pielipa vecākajiem zēniem, un tie savukārt uzbudināja pārējos bērnus, kuri traucēja aizņemtās sievietes; klīstošie vīri un cits citu dzenājošie bērni - visi maisījās viņām pa kājām.

Nemiers uz kādu laiku norima, kad sievietes pasniedza cepumus no saberztas prosas, kas bija atjaukta ar ūdeni un apcepta uz kar­stiem akmeņiem. Maigie brokastu cepumi tika baudīti svinīgā klu­sumā. Tie tika taupīti tikai šai dienai reizi septiņos gados, un, izņemot zīdaiņu barošanu, tas bija vienīgais ēdiens, kādu ikviens atļāvās bau­dīt pirms svētkiem. Prosas cepumi bija vienīgi zīme, tie nedeva sāta sajūtu, vien palielināja ēstgribu. Kad puse rīta cēliena bija pagājusi, izsalkums, kuru veicināja garšīgās smaržas, kas plūda no vairākiem ugunskuriem, vēl vairāk pastiprināja sajukumu un, tuvojoties Lāča Ceremonijas brīdim, satraucošās gaidas pieauga līdz drudžainai kul­minācijai.

Krebs nebija piegājis klāt ne Eilai, ne Ubai, lai pamācītu, kā tām gatavoties rituālam, kuram bija jānotiek vēlāk, un viņas bija pārlie­cinātas, ka moguri nevienu no tām nebija atraduši par pieņemamu. Viņas nebija vienīgās, kas vēlējās, kaut Iza būtu bijusi pietiekami vesela, lai varētu veikt pārgājienu. Krebs bija izmantojis visus savā rīcībā esošos pārliecināšanas paņēmienus, lai pierunātu pārējos burv­jus atļaut vienai no viņām pagatavot dzērienu, taču, lai cik ļoti tie gaidīja rituālu un tieši viņiem paredzēto reti baudāmo dzērienu, kas pagatavots no saknēm, Eila bija pārāk sveša, bet Uba - pārāk jauna. Moguri atteicās pieņemt Eilu kā klana sievieti, vēl mazāk kā zāļu sievu pa Izas līniju. Ursus svinēšana atstāja ietekmi ne tikai uz klāt­esošajiem klaniem; jebkurā klanu Sapulcē veikto rituālu sekas, labas vai ļaunas, atsaucās uz visiem klaniem. Moguri nevēlējās riskēt un izaicināt iespējamu neveiksmi, kas nestu nelaimi visiem klana ļaudīm visās vietās. Likme bija pārāk augsta.

Tradicionālā ceremonijas rituāla neievērošana mazināja Bruņa un viņa klana vērtību. Lai gan viņa vīriem bija labi panākumi sacensībās, tas, ka Brūns bija pieņēmis Eilu, apdraudēja klana stāvokli vairāk nekā jebkas cits agrāk. Tas bija pārāk netradicionāli. Vienīgi Bruņa nelokāmā izturēšanās, sastopoties ar pieaugošo pretestību, neļāva jautājumu izlemt, un viņš nebūt nebija pārliecināts, ka beigās būs uzvarētājs.

Neilgi pēc tam, kad tika pasniegti prosas cepumi, klanu vadoņi sanāca pie alas ieejas. Tie klusi gaidīja, līdz sapulcējušies klani apklu­sīs. Klusums izplatījās kā vilnīši ap ūdenī iesviestu akmeni, visiem uzzinot, ka vadoņi ir klāt. Vīri ātri ieņēma savas vietas, ko viņiem noteica klana un to personiskais stāvoklis. Sievietes pameta darbus, pamāja bērniem, kas pēkšņi bija kļuvuši rātni, un klusēdamas sekoja pārējiem. Lāča Ceremonijai drīz bija jāsākas.

Pirmais gludas, cietas nūjas sitiens pa bļodveidā izdobtām koka bungām atskanēja kā ass pērkona dārdiens gaidošajā klusumā. Lēno, svinīgo ritmu pārtvēra koka šķēpu dauzīšana pret zemi, piešķirot tam klusinātu dziļumu. Kontrapunkta ritms, ko radīja sišana ar kociņiem pa garu, izdobtu koka cauruli, ievija spēcīgos, vienmērīgos sitienus šķietami nejaušā skaņas rakstā, kas likās nesaistīts. Tomēr -stakato ritmi, kas tika izspēlēti atšķirīgos tempos, virzīja uz uzsvērto sitienu, kas it kā nejauši sakrita ar katru piekto pamatritma būkšķi. Tie kom- binējās un radīja pieaugošu gaidu izjūtu, gandrīz satraukumu, līdz sitieni saplūda vienotā ritmā. Katrs atslābums uzsāka nākamos sa­sprindzinājuma uzplūdus pēc hipnotiskā skaņu un sajūtu viļņa.

Visas skaņas pēkšņi aprāvās līdz ar pēdējo rimto sitienu. It kā materializējušies no tīra gaisa, deviņi moguri, tērpušies lāčādās, stā­vēja plecu pie pleca blakus alu lāča krātiņam, un Mogurs viens pats to priekšā. Nospiedošajā klusumā spēcīgo sitienu ritms vēl atbalsojās cilvēku galvās. Mogurs turēja plakanu, gareni ovālu koka gabalu, kura vienā galā bija piestiprināta saite. Griežot to atkal un atkal uz riņķi, tikko dzirdamā švīkoņa pieauga līdz skaļai rēkoņai, kas piepildīja klu­sumu. Dziļās, uzmācīgās, buļļa rēkoņu atgādinošās skaņas rezonanse uzdzina zosādu gan tās svarīguma, gan skanīgā tembra dēļ. Tā bija Alu Lāča Gara balss, kas aizbaidīja visus pārējos garus no šis ceremo­nijas, veltītas vienīgi Ursum. Neviens totēmiskais gars nenāks tiem palīgā; tie bija pilnībā pakļāvuši sevi klanu Lielā Gara aizbildniecībai. Spalgs trilleris caurstrāvoja dziļo rīkles basu; buļļa rēkoņai apklustot, tā spalgi gaudojošā kaukšana uzdzina aukstas tirpas vairumam dros­minieku. Dīvainas, pārdabiskas trīsas, kaut kas tāds, kas visvairāk līdzinājās bezķermeniskam garam, pāršķēla skaidro rīta gaisu. Eila, stāvot pirmajā rindā, varēja saskatīt, ka skaņa nāca no kaut kā, ko turēja mutē viens no moguriem.

Flautai, kas bija darināta no liela putna doba kājas kaula, nebija caurumu pirkstu uzspiešanai. Tās tonis tika regulēts, noslēdzot vai atklājot atvērto galu. Meistarīga spēlmaņa rokās no šī vienkāršā in­strumenta varēja izvilināt veselu piecu skaņu toņkārtu. Jaunajai sie­vietei, ne mazāk kā pārējiem, tā šķita kā burvestība, kas radīja šo nepazīstamo mūziku; tāda skaņa virs zemes nebija dzirdēta. Tā bija nākusi no garu pasaules pēc svētā vīra pavēles, vienīgi šai ceremo­nijai par godu. Tāpat kā buļļa rēkoņa simbolizēja un atdarināja alu lāča rūkšanu tā fiziskajā formā, tā flauta bija Ursus gara balss skaņa. Pat burvis, kurš spēlēja šo instrumentu, sajuta skaņas svētumu, kas plūda no primitīvās stabules, lai gan viņš pats bija to taisījis. Burvju instrumenta izgatavošana un spēlēšana bija viņa klana ezoteriskais noslēpums, noslēpums, kas parasti izvirzīja šos burvjus pirmajā vie­tā. Vienīgi Kreba unikālās spējas bija atbīdījušas moguru, kurš spē­lēja šo flautu, otrajā vietā, bet tā bija stipra otrā vieta. Un tieši viņš visvairāk pretojās Eilas pieņemšanai.

Milzīgais alu lācis staigāja pa krātiņu. Viņš nebija pabarots, un viņš nebija radis dzīvot bez ēšanas; tas nevienu dienu mūžā nebija nodzīvojis bez ēšanas. Lācim bija atņemts ari ūdens, un tas bija izslā­pis. Pūlis, kas oda pēc sasprindzinājuma un satraukuma, neierastās koka bungu, buļļa rēkoņas un flautas skaņas - tas viss kopā dzīvnieku padarīja nervozu.

Ieraudzījis Moguru klibojam krātiņa virzienā, viņš saslēja savu maslvo, pārbaroto masu uz pakaļkājām un izrēca sūdzību. Krebs iz­biedēts satrūkās, taču ātri atguvās un noslēpa to ar it kā ikdienišķo saraustīto gaitu. Viņa sejā, tāpat kā pārējo burvju sejās, kas bija notrieptas melnas ar magnēzija dioksīda smēri, neatspoguļojās ne zīme no strauji pukstošās sirds, kad viņš atgāza atpakaļ galvu, lai uzlūkotu nelaimīgo milzi. Mogurs nesa nelielu ūdens bļodu, kuras forma un pelēcīgā ziloņkaula krāsa nepārprotami liecināja, ka bļoda reiz bijusi cilvēka galvaskauss. Viņš novietoja biedējošo ūdens trauku krātiņā un pakāpās atpakaļ, bet pinkainais ķepainis nometās četrrā­pus, lai padzertos. Kamēr dzīvnieks kāri dzēra šķidrumu, divdesmit viens jauns mednieks sastājās ap tā krātiņu, katrs turot rokā tikko pagatavotu šķēpu. To septiņu klanu vadoņi, kas nebija tik veiksmīgi, lai varētu izvēlēties vienu viru īpašai godināšanai, katrs bija izvēlē­jies ceremonijai pa trim labākajiem medniekiem. Tad no alas izskrēja Brouds, Gorns un Vords un nostājās ārpusē pie droši nostiprinātajām krātiņa durvīm. Viņi ieradās kaili, ja neskaita nelielus gurnu apsējus, un to ķermeņi bija noziesti ar sarkanām un melnām zīmēm.

Nelielais ūdens daudzums nespēja apmierināt lielā lāča slāpes, bet viri, kas atradās tik tuvu krātiņam, ļāva tam cerēt, ka tiks iedots vēl. Viņš saslējās sēdus un lūdza; šis žests agrāk reti kad bija palicis bez atbildes. Kad viņa pūles palika nenovērtētas, lācis aizgāzelējās līdz tuvākajam vīram un izbāza purnu cauri smagajām restēm.

Flautas mūzika aprāvās ar nepatīkami pārtrauktu noti, vēl vai­rāk palielinot gaidas satrauktajā klusumā. Krebs paņēma atpakaļ galvaskausa bļodu, tad aizšļūca uz savu vietu burvju priekšā, kas bija sastājušies rindā pie alas ieejas. Pēc neredzama signāla moguri vienlaikus iesāka formālās valodas žestus.

"Saņem savu ūdeni kā mūsu pateicības zīmi, o. Varenais Sargātāji Tavs klans nav aizmirsis tavu sniegto mācību. Ala ir mūsu mājas, kas mūs pasargā no ziemas sniega un aukstuma. Mēs ari mierīgi atpū­šamies, vasaras barību saēdušies un ādu sasildīti. Tu biji viens no mums, dzīvoji kopā ar mums, un tagad mēs dzīvojam tāpat kā tu."

Ar melni noziestām sejām un ģērbušies vienādi pinkainās lāč­ādās, burvji līdzinājās labi trenētu dejotāju grupai, kustoties kā viens vesels un runājot ar svinīgi plūstošiem žestiem. Mogura izteiksmīgie vienas rokas simboli, kas pieskaņojās, tomēr atšķīrās no citiem, salika pieturzīmes elegantajām kustībām un pastiprināja tās.

"Mēs godājam tevi kā visupirmo no visiem Gariem. Mēs lūdzam tevi aizbilst par mums Garu pasaulē, izstāstīt par mūsu vīru drosmi, mūsu sievu paklausību, sagatavot mums vietu, kad mēs atgriezīsi­mies viņsaulē. Mēs izlūdzamies tavu aizsardzību no ļaunajiem ga­riem. Mēs esam tavi Ļaudis, Lielais Ursu, mēs esam Alu Lāča klans. Aizej ar godu, Lielākais no Gariem!"

Kad moguri parādīja lielā dzīvnieka vārdu simbolus tā klātbūtnē pirmo reizi, divdesmit viens jaunais vīrietis trieca savus šķēpus starp resnajiem krātiņa kokiem, iedurot tos pielūgtā radījuma briesmīgajā pinkainajā masā. Visu dūrienu brūcēs neparādījās asinis, krātiņš bija par lielu, lai visus šķēpus varētu iedurt pietiekami dziļi, bet sāpes satracināja tikko pieaugušo alu lāci. Viņa dusmu rēciens satricināja klusumu. Ļaudis bailēs atsprāga atpakaļ.

Tajā brīdī Brouds, Gorns un Vords sāka griezt pušu krātiņa durvju siksnas, rāpjoties augšup pa mietiem, līdz sasniedza žoga virsotni. Brouds pirmais sasniedza virsotni, bet Gornam izdevās paķert īso, resno baļķēnu, kas tur bija nolikts jau iepriekš. No sāpēm satrakotais alu lācis atkal pacēlās uz pakaļkājām, palaida garu, dusmīgu rēcienu un smagi lāčoja trīs jauno vīru virzienā. Tā masīvā, kupolveidīgā galva sniedzās gandrīz līdz iežogojuma slaidāko mietu galiem. Tas nonāca līdz vārtiem, pagrūda tos, un tie brikšķēdami nogāzās zemē. Krātiņš bija vaļā! Briesmīgais, dusmīgais lācis bija izlaists ārā!

Mednieki ar šķēpiem piesteidzās, lai izveidotu aizsargjoslu starp nokaitināto zvēru un satrauktajiem skatītājiem. Sievietes, cīnoties ar vēlmi bēgt, piespieda sev ciešāk mazuļus, bet vecākie bērni ar platām, šausmu pilnām acīm piespiedās mātēm. Vīri satvēra šķēpus - gatavi lēcieniem, lai glābtu neaizsargātās sievietes un pārbiedētos bērnus. Tomēr Lielā klana ļaudis nepameta savas vietas. Kad ievainotais lācis gāzelējoties iznāca pa atvērumu baļķu žogā, Brouds, Gorns un Vords, kas atradās žoga virsotnē, lēca virsū pārsteigtajam zvēram. Brouds uzmetās tam uz pleciem, pieliecās, satvēra vilnu uz tā purna un parāva uz augšu. Tikmēr Vords bija uzlēcis tam mugurā. Viņš sagrāba pinkaino vilnu un no visa spēka vilka to lejup, cieši savelkot vaļīgo ādu ap lāča kaklu. Ar kopīgām pūlēm tiem izdevās ar varu atplest muti dzīvniekam, kas visiem spēkiem cīnījās, un Gorns, kas atradās blakus lāča plecam, veikli iegrūda šķērsām tā mutē baļķēnu. Lācis sakampa to; Broudam palaižot dzīvnieku vaļā, baļķis ātri ieķīlējās starp žokļiem, un tas apgrūtināja elpošanu un padarīja nelietojamu vienu no alu lāča ieroču arsenāliem.

Tomēr šāda taktika lāci pilnībā neatbruņoja. Satracinātais zvērs zvēla radījumiem, kas bija tam pielipuši. Asi nagi iedūrās ciskā vīram, kas bija atspiedies pret lāča plecu, un ar vienu rāvienu kliedzošais jaunais mednieks jau atradās tā varenajās ķetnās. Gorna agonijas kliedziens spēji aptrūkās, jo varenā lāča apkampiens pārlauza tam mugurkaulu. Gari stieptas gaudas atskanēja no sievietes pūlī, kad alu lācis nosvieda zemē drošsirdīgā jaunā vīrieša ļengano augumu.

Lācis iebrida vīru barā, kas, šķēpus izstiepuši, to ielenca. Rēcošā zvēra spēcīgās priekšķepas trieciens noslaucīja vienu bariņu, notrieca pie zemes trīs vīrus un saķēra ceturto, ieplēšot dziļu brūci un saraujot tā kājas muskuļus līdz pat kaulam. Vīrs sāpēs saliecās, no tik spēcīga šoka pat nespējot pakliegt. Pārējie pārkāpa viņam pāri un apgāja apkārt, lēkājot un cenšoties piekļūt pietiekami tuvu, lai iegrūstu šķē­pus kareivīgajā zvērā.

Eila šausmu pārņemtā godbijībā satvēra ciešāk Durku, pārbijusies, ka lācis varētu viņus sasniegt. Taču, kad vīrs nogāzās, tā dzīvības asinīm izplūstot zemē, viņa vairs nedomāja, viņa vienkārši rīkojās. Iegrūdusi mazuli Ubai, viņa metās tuvcīņā. Izspraukusies cauri cieša­jai vīru sienai, viņa pa pusei izvilka, pa pusei iznesa ievainoto vīru ārā no mīdošā, stampājošā bara. Ar vienu roku spēcīgi spiežot uz kādu punktu cirksnī, viņa turēja sava apmetņa siksnas vienu galu zobos, bet ar otru roku nogrieza no tās gabalu.

Žņaugs bija uzlikts, un viņa slaucīja asinis ar sava mazuļa nesamo ādu, kad divas citas zāļu sievas sekoja Eilas piemēram. Bailīgi vairī­damās no bīstamās cīņas vietas, tās piesteidzās viņai palīgā. Visas trīs ienesa ievainoto vīrieti alā, un savās izmisīgajās pūlēs glābt tā dzīvību viņas pat nemanīja, kad milzīgais lācis beidzot padevās klanu mednieku šķēpiem.

Brīdī, kad alu lācis bija nogāzts, Gorna sieva izrāvās no sievu tu­rošajām rokām, kas mēģināja viņu mierināt, un piesteidzās pie ķer­meņa, kas nedabiskā stāvoklī gulēja zemē. Sieviete uzgāzās tam vir­sū, paslēpusi seju uz vīra spalvainajām krūtīm. Paslējusies uz ceļiem, viņa ar izmisuma pilniem žestiem lūdzās, lai tas ceļas augšā, kad tuvojās moguri. Viņas māte un Norga sieva centās sievieti aizvilkt projām. Vissvētākais no moguriem pieliecās tai cieši klāt un saudzīgi pacēla sievietes galvu, lai paskatītos uz viņu.

- Nesēro pēc viņa, - Mogurs rādīja ar maigu līdzjūtību dziļajās, brūnajās acīs. - Gorna gods bija vislielākais. Ursus viņu izvēlējās sev līdzi uz garu pasauli. Viņš palīdzēs Lielajam Garam aizlūgt par mums. Lielā Alu Lāča Gars izvēlas sev līdzi ceļā tikai vislieliskāko, visdros­mīgāko. Ursus svētki būs arī Gorna svētki. Viņa drosmi, viņa gribu uzvarēt atcerēsies kā leģendu, un to stāstīs katrā klanu Sapulcē. Kā atgriezīsies Ursus, tāpat atgriezīsies arī Gorna gars. Tas gaidīs tevi, lai jūs varētu kopā atgriezties un atkal apprecēties, bet tev jābūt tikpat drosmīgai kā viņš. Noliec savas bēdas malā un dalies ar vīru priekā, viņam ceļojot uz nākamo pasauli. Šovakar moguri piešķirs Gornam īpašu godu, lai visiem tiktu viņa drosme, lai tā tiktu nodota klaniem.

Jaunā sieviete acīm redzami centās savaldīt ciešanas, lai būtu tik drosmīga, kādai viņai vajadzēja būt pēc godājamā svētā vīra vār­diem. Viņa negribēja laupīt godu sava vīra garam. Greizais, kroplais, vienacainais burvis, no kura visi bijās, nezin kāpēc vairs nelikās tik briesmīgs. Ar pateicības pilnu skatienu viņa piecēlās un stīvi devās atpaKaļ uz savu vietu. Viņai jābūt drosmīgai: vai tad Mogurs viņai neteica, ka Gorns viņu gaidis? Ka viņi abi kopā kādu dienu atgriezī­sies un atkal apprecēsies? Viņas prāts pieķērās šim solījumam, un viņa centās nedomāt par šis dzīves vientulīgo tukšumu bez vīra.

Kad Gorna sieva atgriezās savā vietā, vadoņu sievas un otrās sievas sāka veikli dīrāt alu lāča ādu. Asinis tika savāktas bļodās, un, kad moguri bija uzvilkuši virs tām simboliskas zīmes, mācekļi apstaigāja ļaudis, pieliekot traukus pie katra klana locekļu lūpām. Vīri, sievas, bērni - visi nogaršoja siltās asinis, Ursus dzīves sulu. Pat mazuļu mu­tītes tika paplestas un svaigas asinis ar pirkstu uzziestas uz to mēlēm. Eilu un abas zāļu sievas izsauca no alas, lai tās saņemtu savu tiesu, un ievainotais vīrs, kurš bija zaudējis tik daudz savu asiņu, saņēma malku asiņu, lai tās aizstātu viņējās. Ikviens kopienā dalījās ar lielo lāci, kas tos vienoja kā vienu tautu.

Kamēr klanu ļaudis skatījās, sievietes veikli strādāja. Mērķtiecīgi uzbarotā lāča biezais zemādas slānis tika rūpīgi noskrāpēts no ādas. Izkausētajiem taukiem piemita maģisks spēks, un tie tika izdalīti visu klanu moguriem. Galva palika neatdalīta no ādas, un, kamēr gaļu uz veselu dienu ievietoja akmeņu izklātās bedrēs, kuras apsildīja ar ugunskuriem, mācekļi pakarināja milzīgo lāčādu uz kārtīm alas priekšā, kur tā neredzošās acis varēja noskatīties dzīrēs. Alu Lācis bija ciemiņš pats savās dzīrēs. Kad lāčāda bija pakārta, moguri pacēla Gorna ķermeni un ar svinīgu nopietnību ienesa to alas dziļumā. Kad tie bija nozuduši, Brūns deva zīmi, un ļaudis izklīda. Ursus Gars bija aizvadīts ceļā visā pilnībā un pareizi ievērojot ceremoniju.

- 24

- Kā tad viņa to izdarīja? Neviena cita neuzdrošinājās šo savākt, bet viņai nebija bail. - Runāja tā klana mogurs, pie kura piederēja ievainotais virs. - It kā viņa zinātu, ka Ursus to neaiztiks, tāpat kā pirmajā dienā. Es domāju, ka Moguram ir taisnība: Ursus viņu ir pieņēmis. Viņa ir klana sieviete. Mūsu zāļu sieva teica, ka viņa ir izglābusi vīrieša dzīvību, viņa ir ne vien labi apmācīta, viņai piemīt arī dabisks talants, it kā viņa tam būtu dzimusi. Es domāju, ka viņa noteikti nāk pa Izas līniju.

Moguri atradās nelielā alā dziļi kalna iekšienē. Akmens lampas - sekli trauki, pildīti ar lāča taukiem, ar ko bija piesūcināti izkaltētu sūnu degļi, - veidoja gaismas lokus, kas kliedēja apkārt valdošo pil­nīgo tumsu. Vārgās liesmiņas izgaismoja slēptās šķautnes klinšu kris­tāliskajā struktūrā un atspoguļojās mitro stalaktitu mirdzošajā spī­dumā, kas kā mūžīgas lāstekas nokarājās no griestiem, ilgojoties sasniegt savas pretējās puses, kuras auga no grīdas. Dažām bija izde­vies savienoties. Izlauzušās cauri gadsimtu akmenim, kalcija piles gala rezultātā bija pārtapušas par pamatīgām kolonnām, kas snie­dzās no grīdas līdz velvju griestiem, centrā nedaudz sašaurinoties. Kādam slaidam stalaktītam tikai par mata tiesu pietrūka tā stalag- mītiskās pretējās puses mierinošā skūpsta - vēl būs jāpaiet vairākām paaudzēm, lai tie saslēgtos.

- Viņa patiesi visus pārsteidza jau pirmajā dienā, neizrādot nekā­das bailes no Ursus, - teica vēl kāds burvis. - Bet, ja mēs piekrītam, vai vēl atliek laika, lai viņa sagatavotos?

- Vēl ir laiks, - Mogurs atbildēja, - ja mēs pasteigsimies.

- Viņa ir piedzimusi pie Citiem, kā viņa var būt klana sieviete? - flautas spēlētājs mogurs uzstāja. - Citi nav klans, tie nekad nebūs klans. Tu stāsti, ka viņa ieradās pie jums jau iezīmēta ar klana totēma rētām, bet tās nav sievietes totēma zīmes. Kā tu vari būt pārliecināts, ka tās ir klana zīmes? Klana sievietēm nav Alu Lauvas totēma.

- Es nekad neesmu apgalvojis, ka viņa ar tām piedzima, - Mogurs prātīgi atbildēja. - Vai tu gribi teikt, ka Alu Lauva nevar izvēlēties sie­vieti? Alu Lauva var izvēlēties, ko vien tas vēlas. Meitene bija gandrīz mirusi, kad viņu atrada; Iza to atdzīvināja. Vai jūs domājat, ka maza meitene spētu izbēgt no alu lauvas, ja viņu nesargātu tā Gars? Viņš to iezīmēja ar savu zīmi, lai nebūtu nekādu šaubu. Uz viņas kājas ir klana totēma zīmes, to neviens nevar apšaubīt. Kāpēc gan viņu vaja­dzētu iezīmēt ar klana totēma rētām, ja viņai nebija jākļūst par klana sievieti? Es nezinu, kāpēc, es neapgalvoju, ka saprotu, kāpēc gari kaut ko dara. Dažreiz es varu izskaidrot, ko tie dara., ar Ursus palīdzību. Vai kāds no jums to spēj labāk? Es vienīgi teikšu, ka viņa zina rituālu; Iza viņai iedevusi līdzi sarkanajā somā sakņu noslēpumu, un Iza viņai to nestāstītu, ja tā nebūtu viņas meita. Mums nav jāatceļ rituāls. Es jau iepriekš jums izklāstīju visus savus argumentus. Jums jāizlemj, bet dariet to ātri.

- Tu teici, ka tavs klans uzskata viņu par veiksmīgu, - Norga mo­gurs pamāja.

- Ne gluži tā, ka Eila būtu laimīga, bet šķiet, ka viņa nes veiksmi. Mums ir ļoti veicies, kopš mēs viņu atradām. Drūgs uzskata, ka viņa ir kāda totēma zīme, kaut kas vienreizējs un neparasts. Var būt, ka arī viņa pati savā ziņā ir veiksmīga.

- Nu, tas visādā ziņā ir pietiekami neparasti, ka Citu sieviete var būt klana sieviete, - kāds komentēja.

- Viņa mums šodien atnesa veiksmi, un jaunais mednieks dzīvos, - ierunājās ievainotā vīra mogurs. - Es esmu par; būtu kauns atteikties no Izas dzēriena, ja mums tas nav jādara. - Vairākas galvas piekrītoši pamāja.

- Kā domā tu? - Mogurs pamāja pēc stāvokļa otrajam moguram. - Vai tu vēl arvien domā, ka Ursus būs neapmierināts, ja Eila paga­tavos rituāla dzērienu?

Visas galvas pagriezās pret viņu. Ja varenais burvis vēl tomēr iebil­stu, viņa pusē nosvērtos pietiekami daudz vīru. Ja vien viņš nelokāmi atteiktos piedalīties, pat ja pārējie piekristu, ar to būtu izteikts viss. Lēmumam vajadzēja būt vienbalsīgam. Viņu rindās nedrīkstēja būt šķelšanās. Otrais mogurs skatījās zemē, pārdomādams šo jautājumu, pēc tam pēc kārtas uzlūkoja katru no vīriem.

- Tas var apmierināt un var neapmierināt Ursu. Es neesmu pārlieci­nāts. Kaut kas viņā mani satrauc. Taču tas ir acīmredzams, ka neviens negrib atcelt rituālu, un šķiet, ka viņa ir vienīgā, kas to spēj izdarīt.

Es gandrīz labāk dotu priekšroku Izas īstajai meitai, neskatoties uz viņas jaunību. Ja visi pārējie piekrīt, es atsaucu savu iebildumu. Man tas nepatīk, bet es neaizkavēšu.

Mogurs uzlūkoja katru vīru un saņēma apstiprinošu galvas mā­jienu. Ar atvieglotu nopūtu, ko viņš maskēja ar savām pūlēm pie­celties, kroplais virs ātri devās projām. Viņš izkliboja cauri vairākām ejām, kas izveda plašākās telpās, tad atkal sašaurinājās akmens lam­pu apgaismotajos koridoros. Viņam tuvojoties klanu apdzīvotajām telpām, lampas nomainīja lāpas, kuras bija izvietotas ciešāk.

Eila sēdēja blakus ievainotajam jaunajam vīrietim priekšējā alā. Viņas rokās gulēja Durks, pie otriem sāniem sēdēja Uba. Tur atradās arī vīrieša sieva, vērojot, kā tas gulēja, un ik pa brīdim pateicībā palūkojās uz Eilu.

- Eila, ātri, tev jāsagatavojas. Nav daudz laika, - Mogurs žestiku­lēja. - Tev būs jāpasteidzas, bet neizlaid nevienu soli. Nāc pie manis, kad būsi gatava. Uba, iedod Durku Ogai, lai tā viņu pabaro; Eilai nebūs laika.

Tās abas blenza uz burvi, apstulbušas no pēkšņajām izmaiņām plānos. Bija vajadzīgs tikai mirklis, lai saprastu, un Eila pamāja. Viņa skriešus devās uz pavardu otrajā alā, lai paņemtu tīru apmetni. Mo­gurs palūkojās uz jauno sievieti, kas norūpējusies vēroja savu guļošo vīru.

- Mogurs grib zināt, kā klājas jaunajam vīram.

- Errghha saka, ka viņš dzīvos un atkal varēs staigāt. Bet viņa kāja vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. - Sieviete runāja ar atšķirīgu dialektu, un ikdienas žesti bija tik stipri pārveidoti, ka Eilai un Ubai bija grūtības saprasties ar viņu, ja neņem vērā formālo valodu. Mogu­ram turpretim bija vairāk pieredzes, sarunājoties ar citiem klaniem to ikdienas valodā, lai gan pats lietoja formālo valodu, lai precīzāk izteiktu savu domu.

- Mogurs grib zināt šī vīra totēmu.

- Kalnu Āzis, - viņa nopūtās.

- Šis vīrs tikpat droši stāv uz zemes kā kalnu āzis? - viņš vaicāja.

- Runā, ka tā ir gan, - viņa iesāka. - Šis vīrs šodien nebija tik veikls, un tagad es nezinu, ko viņš iesāks. Ko tad, ja viņš vairs nevarēs stai­gāt? Kā viņš varēs medīt? Kā viņš par mani gādās? Ko lai vīrs dara, ja viņš nespēj medīt? - Jaunā sieviete nemanot pārgāja uz sava klana ikdienas valodu, uzvilktajiem nerviem novedot viņu līdz histērijai.

-Jaunais vīrs ir dzīvs. Vai tas nav pats galvenais? - Mogurs teica, mierinot sievieti.

- Bet viņš ir lepns. Ja viņš nespēs medīt, viņš vēlēsies, kaut nebūtu palicis dzīvs. Viņš bija labs mednieks, kādu dienu viņš varēja kļūt par otro viru pēc vadoņa. Nu viņš droši vien vairs neiegūs stāvokli, viņš šo stāvokli zaudēs. Ko gan viņš iesāks, ja zaudēs šo stāvokli? - viņa žēlojās.

- Sieviete! - Mogurs ar tēlotu bargumu pamāja. - Neviens virs, kuru ir izvēlējies Ursus, nezaudē savu stāvokli. Viņš jau ir pierādījis savu vīrišķību; viņš gandrīz izvēlējās doties līdzi Ursum uz nākamo pasauli. Ursus Gara izvēle nav viegla. Lielais Alu Lācis nolēma ļaut tam palikt, taču viņš tik un tā tika iezīmēts. Šim vīram ir tas gods tagad saukt Ursu par savu totēmu; viņa rētas būs viņa jaunā totēma zīmes, viņš tās var nēsāt ar lepnumu. Viņš vienmēr spēs tevi apgādāt. Mogurs runās ar tavu vadoni; tavam vīram ir tiesības prasīt daļu no katra medījuma. Un varbūt viņš atkal staigās, varbūt viņš pat atkal spēs medīt. Iespējams, ka viņš nebūs tik veikls kā kalnu āzis, viņš varbūt staigās drīzāk kā lācis, bet tas nenozīmē, ka viņš vairs neme­dīs. Lepojies ar viņu, sieviete, lepojies ar savu viru, kuru ir izvēlējies Ursus!

- Viņš ir Ursus izredzētais? - sieviete godbijīgi atkārtoja. - Alu Lācis ir viņa totēms?

- Un Kalnu Āzis ari. Viņš var piesaukt abus, - Mogurs teica. Viņš pamanīja nedaudz izspīlēto vēderu zem apmetņa. Nav brīnums, ka viņa ir tik izmisusi. - Vai sievietei jau ir bērni?

- Nē, bet dzīvība ir sākusies. Es ceru, ka būs dēls.

- Tu esi laba sieviete, laba sieva. Paliec ar viņu! Kad viņš pamodī­sies, pastāsti viņam, ko teica Mogurs.

Jaunā sieviete pamāja ar galvu, tad palūkojās augšup, Eilai stei­dzoties garām.

Nelielā upīte blakus saimnieku klana alai pavasari kļuva par niknu ūdens straumi, un rudenī tā bija vien nedaudz agresīvāka, izskalojot ar visām saknēm milzu kokus, noraujot pamatīgus akmeņus no klin­šu sienām un nesot tos lejup no kalna. Pat esot mierīgākā noskaņo­jumā, mutuļojošajai upei, kas, putas svaidīdama, skrēja pa klintsak- meņiem nosēto, plūdu izveidoto gultni, daudzreiz platāku par sevi pašu, bija zaļgana, dūmakaina ledāju šļūdoņa nokrāsa. Eila un Uba bija izpētījušas apkārtni alas tuvumā īsi pēc ierašanās, lai sameklētu vajadzīgos augus, kas būtu nepieciešami sevis attīrīšanai, ja vienu no viņām uzaicinātu piedalīties ceremonijā.

Eila bija satraukta, steidzoties izrakt ziepjusakni, kosu papardi un sarkansakņu balandu, un viņas kuņģis bija savilcies cietā kamolā, kamēr tā pie viena no ugunskuriem, uz kura tika gatavots ēdiens, nepacietīgi gaidīja vārīto ūdeni, lai ar tā palīdzību izvilktu no papar­des kukaiņu indes ekstraktu. Ziņa, ka viņai atļaus veikt rituālu, ātri izplatījās visos klanos. Moguru atzinums visiem lika mainīt domas par klana sievieti, kas piedzimusi pie Citiem, un proporcionāli pie­auga ari viņas vērtība. Tas apstiprināja, ka viņa patiesi bija Izas meita, un pacēla viņu līdz augstākās zāļu sievas līmenim. Klana vadonis, kura locekļi bija Zūga radinieki, mainīja savu tiešo atteikumu pie­ņemt sievieti. Zūga rekomendācijas droši vien galu galā bija devušas kādu rezultātu. Varbūt kāds no vīriem viņu pieņems; kaut vai par otro sievieti. Viņa būtu vērtīgs papildinājums.

Taču Eila bija pārāk norūpējusies, lai ievērotu komentārus, kas virmoja tai apkārt. Viņa bija vairāk nekā satraukta, viņa bija pārbiju­sies. "Es to nevaru izdarīt," viņas prāts kliedza vēl tad, kad sieviete jau skrēja mazās upītes virzienā. "Nepietiks laika, lai sagatavotos. Ja nu es kaut ko aizmirsīšu? Ja nu es kļūdīšos? Es apkaunošu Krebu. Es apkaunošu Bruņu. Es apkaunošu visu klanu." Šļūdoņa barotā upe bija ledaina, bet aukstais ūdens nomierināja viņas atkailinātos ner­vus. Viņa jutās mierīgāka, apsēžoties uz akmens un atpinkājot savus garos, gaišos matus, kurus žāvēja vieglā vēja pūsma, un vērojot, kā mirdzoši sārtā kalna galotne, atspoguļojot rietošo sauli, krāsojas sulīgi zilganā purpurā. Sievietes mati vēl bija mitri, kad viņa pakāra atpakaļ kaklā amuletu un uzvilka tīru apmetni. Sabāzusi ielocēs pie­derumus, viņa pacēla otru apmetni un skriešus devās uz nometni. Pa ceļam viņa pasteidzās garām Ubai, kura turēja Durku, un ātri pamāja tai ar galvu.

Sievietes izmisušas strādāja, nevaldāmie bērni nepārtraukti tām traucēja. Asiņainais alu lāča slepkavības rituāls bija tos uzbudinājis; tie nebija pieraduši dzīvot bez ēšanas, bet ēdiena smarža veicināja ēstgribu, kas jau tāpat bija milzīga, un padarīja tos niķīgus; un māšu aizņemtība sniedza tiem neierasto iespēju slikti uzvesties, kas tik reti tika atļauta klanu bērniem. Daži puikas bija pacēluši lāča krā­tiņa nocirstās saites un nēsāja tās, apsietas ap roku kā goda zīmes. Citi, kas nebija tik manīgi, centās tās atņemt, un visi kopā riņķoja ap ēdiena gatavošanas ugunskuriem. Kad puikas pagura no šis rotaļas, tie sāka ķircināt meitenes, pret kurām bija jāizturas kā pret raudošām jaunākajām māsām, līdz meitenes sāka dzīties tiem pakaļ un skriet pie mātēm sūdzēties. Tā bija nevaldāma, neorganizēta trakomāja. Pat laiku pa laikam kādas sievietes vīra izteiktie stingrie aizrādījumi nelīdzēja, lai apvaldītu uzbudinātos bērnus.

Bērni nebija vienīgie, kas gribēja ēst. Milzīgos apjomos sagatavo­tais ēdiens kairināja garšas jutekļus visiem, un lielo dzīru un vakara ceremonijas gaidas vēl vairāk saasināja ārkārtējo satraukumu. Kau­dzēm savvaļas jamsa, baltas, stingras maizes koka saknes un kartupe­ļiem līdzīgi zemesrieksti rāmi vārījās ādas katliņos virs ugunskuriem. Savvaļas asparāgi, liliju saknes, savvaļas sīpoli, dažādi pākšveidīgie, mazi ķirbji un sēnes tika gatavoti visdažādākajos veidos, pievieno­jot maigas garšvielas. Vesels kalns tikko nomazgātu savvaļas salātu, diždadžu, balandu un pieneņu lapu gaidīja, lai tos pasniegtu svaigā veidā, pēdējā brīdī pievienojot karstus lāča taukus, garšvielas un sāli.

Viena klana īpašais ēdiens bija sīpolu, sēņu un apaļo zaļo vīķu pākšu sautējums, kuram pievienota slepena zālīšu kombinācija un kurš iebiezināts ar kaltētu briežu ķērpi. Cits klans bija atnesis īpašas sugas priežu čiekurus, kas bija sastopami vienīgi to alas tuvumā; no tiem pēc apcepšanas uguni iznāca lieli, garšīgi rieksti.

Norga klans cepa kastaņus, kuri bija savākti zemāk kalna nogāzēs, un gatavoja pudiņu no sasmalcinātiem dižskābarža riekstiem, saulē kaltētiem graudiem un mazu, cietu, medaini saldu ābolu šķēlītēm, tam pievienoja riekstu garšvielu un cepa ilgi uz lēnas uguns. Terito­rija krietnā attālumā no alas bija kā izslaucīta no mellenēm, augst- krūmu dzērvenēm un - zemākās nogāzēs - no avenēm un savvaļas kalnu kazenēm.

Bruņa klana sievietes vairākas dienas bija dauzījušas un malu- šas līdzatnestās zīles. Sasmalcinātos augļus ievietoja seklās bedrītēs smiltīs netālu no upes un mīkstajai masai lēja virsū lielu ūdens dau­dzumu, lai aizskalotu rūgtumu. Rezultātā iegūto mīklu sacepa plānos cepumos, kurus mērcēja kļavu sīrupā, līdz tie bija pilnībā piesāti­nāti, tad žāvēja saulē. Saimnieku klana ļaudis, kas arī agri pavasari tecināja sulu no kļavām un dienām ilgi vārīja ūdeņaino šķidrumu, izrādīja interesi, ieraudzījuši pazīstamās mizas traukus, kuros tika glabāts kļavu cukurs un sīrups. Lipīgās, no kļavas sīrupa saldās zīļu kūkas bija neparasts cienasts, kuru Norga klana sievietes nolēma vēlāk pagatavot pašas.

Uba, ar vienu aci vērojot Durku, kamēr palīdzēja sievietēm, skatījās uz šķietami neaptveramo ēdienu apjomu un dažādību un brīnījās, kā viņi jebkad spēs to visu apēst.

Augšup kāpjošie dūmi izzuda rāmi tumšajā nakti, kas bija tik pilna ar zvaigznēm, ka miglas timeklis šķita klājam debesjumu. Mēness bija pavisam jauns un nelika pat manīt par savu klātbūtni, pagriezis muguru planētai, ap kuru tas riņķoja, raidot savu gaismu visuma aukstajā dziļumā. Gaisma, kas nāca no ugunskuriem ēdienu gata­vošanai, apspīdēja teritoriju alas tuvumā, kontrastējot ar apkārtējo mežu tumsu. Pārtika bija atvirzīta nost no lielākās svelmes, tomēr ne pārāk tālu, lai uzturētu to karstu, un vairums sieviešu bija aizgājušas uz alu. Viņas ietērpās jaunos apģērbos un kādu brīdi atpūtās pirms svinībām.

Tomēr pat nogurušās sievietes bija pārāk satrauktas, lai ilgi uztu­rētos alā. Telpa alas priekšā pamazām pildījās ar cilvēkiem, kas nepa­cietībā mīdījās, gaidot dzīres un ceremonijas sākumu. No alas ejas izsoļojot desmit burvjiem un to desmit mācekļiem, iestājās pilnīgs klusums, tam sekoja neliela drūzmēšanās, lai atrastu vietas. Svētie viri parādījās brīvi sadrūzmējušos cilvēku vidū. Skatītāju izvietošanos nenoteica to atrašanās vieta, drīzāk attiecības ar citiem cilvēkiem. Ierastie stāvokļi netika ņemti vērā, vienīgi tas, ka katrs atsevišķais cilvēks bija vai nu priekšā, vai aizmugurē, vai pareizajā pusē citiem konkrētiem cilvēkiem. Nepārtraukti kāds atkal čabinājās, jo ļaudis centās atrast visizdevīgāko stāvokli savu attiecību lokā.

Svinīgā ceremonijā alas tumšā cauruma priekšā iededzināja lielu ugunskuru. No ēdienu gatavošanas bedrēm noņēma akmeņus. Aug­stākstāvošo klanu un saimnieku klana vadoņu sievām tika dota god­pilnā zīme izņemt milzīgos maigās gaļas gurnus, un Brūns apmieri­nājumā izslējās, ieraudzījis Ebru izejam priekšā.

Tas, ka moguri atzina Eilu, beidzot ļāva pieņemt lēmumu. Brūns un viņa klans ieguva tik pārliecinošu pirmo vietu, kāda tam nekad agrāk nebija bijusi. Lai gan sākumā tas likās neticami, slaidā gaišmate bija klana sieviete un zāļu sieva pa Izas slaveno līniju. Bruņa stūrgalvīgais apgalvojums, ka tas tā ir, izrādījās patiess, tāda bija Ursus griba. Ja vadonis kaut uz bridi būtu svārstījies, viņa prestižs nebūtu bijis tik augsts vai veiksme tik salda.

Sīkās garaiņu urdziņas lika tukšajiem vēderiem burkšķēt, kad gaļa ar koka dakšiņām tika atdalīta. Tā bija zīme, ka pārējām sievietēm jāsāk piepildīt koka un kaula šķīvji un lielās bļodas ar ēdienu, pie kura gatavošanas viņas tik ilgi bija strādājušas. Brouds un Vords iznāca no pūļa, turot lielas, lēzenas paplātes, un nostājās Mogura priekšā.

- Šīs Ursus dzīres godā arī Gornu, kuru Lielais Alus Lācis izraudzī­jās sev par pavadoni. Kamēr tas dzīvoja kopā ar Norga klanu, Ursus uzzināja, ka viņa Ļaudis nebija aizmirsuši tā mācību. Viņš labi iepa­zina Gornu un redzēja, ka vīrs būs labs sabiedrotais. Broud un Vord, pateicoties jūsu drosmei, spēkam, izturībai, jūs tikāt izraudzīti, lai parādītu Lielajam Garam viņa klana vīru drošsirdību. Viņš jūs pār­baudīja ar savu milzīgo spēku, un viņš ir apmierināts. Jūs cīnījāties labi, un jums ir tas gods sniegt tam pēdējo maltīti, kurā tas dalīsies ar saviem klaniem, kad atgriezīsies no Garu Pasaules. Lai Ursus Gars vienmēr ir kopā ar mums!

Abi jaunie vīrieši gāja pēc kārtas garām katrai sievietei, kas stā­vēja blakus šķīvjiem, līdz malām piekrautiem ar ēdienu, un no katra izvēlējās visgaršīgāko kumosu, izņemot gaļu. Sagūstītajam alu lācim nekad netika dota gaļa, lai gan brīvā vaļā viņš šad tad krita kārdi­nājumā, ja tā bija viegli iegūstama. Paplātes tika noliktas uz kārtīm pakarinātās lāčādas priekšā.

Mogurs turpināja: - Jūs dzērāt tā asinis, tagad baudiet viņa miesu un kļūstiet vienoti ar Ursus Garu!

Svētība nozīmēja dzīru sākumu. Brouds un Vords saņēma pirmās lāča gaļas porcijas, tad turpināja paši piepildīt savus šķīvjus, viņiem sekoja pārējie klanu ļaudis. Atskanēja sajūsmas nopūtas un rūcieni, tiem ķeroties pie maltītes. No rokas barotā lāča veģetārieša gaļa bija maiga un bagāta ar cauraugušu speķi. Dārzeņi, augļi un graudi, sagatavoti ar pedantisku rūpību, nozuda ātri. Un ēstgribas rosinātājs visam piešķīra vēl izteiktāku garšu. Tādas dzīres bija vērts gaidīt.

- Eila, tu neko neēd. Tu taču zini, ka šonakt visa gaļa ir jānoēd.

- Es zinu, Ebra, bet man negribas ēst.

- Eila ir uztraukusies, - Uba ar pilnu muti žestikulēja. - Es esmu laimīga, ka neizvēlējās mani. Viss ir tik garšīgs, es negribētu būt tik satraukta, lai nevarētu ieēst.

- Vienalga apēd kādu gaļas gabalu! Tev tas jādara. Vai tev ir bul­jons Durkam? Viņam vajadzētu drusku to iedot, tas viņu vienos ar klanu.

- Es mazliet iedevu, bet viņš daudz negribēja. Oga viņu tikko paba­roja. Oga, vai Grevs negrib vēl ēst? Manas krūtis ir tik pilnas, ka sāk sāpēt.

- Es būtu pagaidījusi, bet viņi abi bija tik izsalkuši, Eila. Tu viņus vari pabarot rītdien.

- Līdz tam man jau būs pietiekami piena tiem abiem un vēl diviem. Šovakar viņi vairs negribēs, tie gulēs. Nomierinošais velnābola uzlē­jums ir gatavs. Nākamreiz, kad tie prasīs ēst, iedod viņiem vispirms to, lai labāk guļ. Uba tev pateiks, cik daudz, man jāredz Krebs tūliņ pēc ēšanas, un es būšu atpakaļ tikai pēc ceremonijas.

- Nekavējies pārāk ilgi, mūsu deja sāksies, tikko vīri ieies alā. Dažas zāļu sievas patiesi ir meistarīgas ritma uzturētājas. Sieviešu deja klanu Sapulcē vienmēr ir īpaša, - Ebra pamāja.

- Es vēl neesmu pārāk labi iemācījusies spēlēt. Iza mani mazliet mācīja, tā sieviete no Norga klana rādīja, kā to dara, bet man nav nācies to bieži darīt, - Eila iebilda.

- Tu nemaz tik ilgi vēl neesi zāļu sieva, un Iza vairāk laika veltīja, lai iemācītu tev dziedniecības maģiju, nevis ritmus, lai gan tie arī ir maģija, - Ovra žestikulēja. - Zāļu sievām ir tik daudz kas jāzina.

- Kaut Iza būtu šeit, - Ebra pamāja. - Es priecājos, ka viņi tevi beidzot pieņēma, Eila, bet man pietrūkst Izas. Ir tik savādi, ka viņas nav ar mums.

- Es arī vēlos, kaut viņa būtu šeit, - Eila sacīja. - Es tā negribēju viņu atstāt. Izas slimība ir nopietnāka, nekā viņa atklāj citiem. Es ceru, ka viņai būs pietiekami daudz saules un atpūtas.

- Kad pienāks viņas laiks doties uz nākamo pasauli, viņa ies. Kad gari sauks, neviens viņu nespēs aizturēt, - Ebra noteica.

Eila noskurinājās, lai gan nakts bija silta, un pēkšņi viņu pārņēma ļauna priekšnojauta - neskaidra, nepatīkama izjūta, kas līdzinājās saltam vējam, kurš atgādina par siltās vasaras beigām. Mogurs sig­nalizēja, un Eila veikli piecēlās, tomēr viņa nespēja tikt vaļā no šīs izjūtas, ejot uz alu.

Izas bļoda, klāta ar baltām sūbējuma svītrām no lietošanas vairā­kās paaudzēs, atradās uz guļamādas, kur Eila to bija atstājusi. Viņa izņēma no zāļu somas sarkani krāsoto kuli un iztukšoja tās saturu. Lāpas gaismā sieviete sāka pārcilāt saknes. Lai gan Iza vairākas reizes bija izstāstījusi, kā novērtēt pareizo daudzumu, Eila tomēr nebija droša, kāds daudzums būtu nepieciešams desmit moguriem. Devas stiprums bija atkarīgs ne tikai no sakņu skaita, bet arī no to lieluma un augšanas ilguma.

Eila nekad nebija redzējusi, kā Iza tās sagatavo. Zāļu sieva bija skaidrojusi, ka šis dzēriens ir pārāk godāts, pārāk svēts, lai to gata­votu mācību nolūkā. Meitas parasti mācījās, vērojot savas mātes, no atkārtotiem skaidrojumiem un vēl vairāk no zināšanām, ar kurām tās bija piedzimušas. Taču Eila nebija dzimusi klanā. Viņa atlasīja dažas saknes, tad paņēma vēl vienu, lai būtu droša, ka maģija iedarbosies. Tad viņa devās uz vietu alas iekšienē pie svaigā ūdens krājumiem, kur Krebs bija licis viņai gaidīt, un vēroja rituāla sākumu.

Koka bungu skaņai sekoja šķēpu kātu būkšķēšana, tad īsas, aprau­tas skaņas no garas, izdobtas taures. Mācekļi ar velnābola tējas bļo­dām rokās staigāja starp vīriem, un drīz vien tie jau līgojās līdzi smagajam ritmam. Sievietes turējās dibenplānā; viņu laiks pienāks vēlāk. Eila satraukta piecēlās un gaidīja, tās apmetnis vaļīgi apņēma augumu. Vīru deja kļuva aizvien kaislīgāka, un viņa prātoja, cik ilgi vēl būs jāgaida.

Eila satrūkās no uzsitiena pa plecu - viņa nebija dzirdējusi mogu- rus iznākam no alas dziļuma -, bet uzelpoja, pazinusi Krebu. Burvji klusi nāca ārā no alas un sastājās ap lāčādu. Mogurs nostājās pašā priekšā, un Eilai no savas visu pārredzamās vietas uz bridi likās, ka alu lācis, saslējies stāvus un vaļā rīkli, tūliņ uzbruks kroplajam virām. Tomēr šausmīgais lācis, vien spēka un niknuma ilūzija, pacēlies pāri Moguram, palika nekustīgs.

Viņa redzēja, ka lielais burvis deva zīmi mācekļiem, kuri spēlēja koka instrumentus. Vīri apstājās pie nākamā uzsvērtā sitiena un, palūkojušies augšup, mazliet apjuka, ieraudzīdami mogurus tur, kur tikai pirms mirkļa, vai tā vismaz šķita, vēl neviena nebija. Tomēr pēkšņā burvju parādīšanās ari bija ilūzija, un tagad jaunā sieviete zināja, kā tas notika.

Mogurs vilcinājās, ļaujot pieaugt neziņai, līdz redzēja, ka visu uzmanība ir piekalta gigantiskajam alu lāča apveidam, kuru izgais­moja ceremonijas ugunis un ap kuru bija sastājušies svētie vīri. Viņš nemanāmi deva zīmi, raugoties uz citu pusi, taču Eila to jau gaidīja. Viņa izslīdēja no apmetņa, piepildīja bļodu ar ūdeni un, satvērusi rokā saknes, dziļi ievilka elpu, un devās pie vienača vira.

Atskanēja pārsteiguma izsauciens, Eilai ieejot gaismas lokā. Kad viņa bija ietērpta apmetnī, kas apjozts ar garu siksnu, un sievietes formas bija apslēptas aiz vaļīgām ielocēm un kabatām, viņa jau gan­drīz šķita esam viena no klana, jo izturējās līdzīgi citām sievietēm. Taču bez apmetņa maskējošajiem izspllējumiem viņas patiesās for­mas bija izteikts pretstats klana sievietēm. Atšķirībā no apaļīgās, gandrīz mucveidlgās ķermeņa uzbūves, kas bija raksturīga gan sievietēm, gan vīriešiem, Eila bija kalsna. Skatoties no sāniem, viņa bija slaida, izņemot ar pienu piebriedušās krūtis. Jostasvietā augums sašaurinājās, tad atkal izliecās, veidojot apaļīgus gurnus, bet kājas un rokas bija garas un taisnas. To nespēja apslēpt pat sarkanās un mel­nās svītras un riņķi, kas bija uzkrāsoti uz sievietes kailā ķermeņa.

Viņas sejai trūka izvirzītā žokļa, un ar savu nelielo degunu un augsto pieri tā likās vēl plakanāka, nekā tiem bija šķitis iepriekš. Tās biezie, gaišie mati, ieskaujot seju brīvi krītošos viļņos un sniedzo­ties līdz pusmugurai, uztvēra uguns atblāzmu un zeltaini mirdzēja; neparasti skaists vainags tādai neglītai, acīm redzami svešai jaunai sievietei.

Taču vēl pārsteidzošāks bija viņas garais augums. Nezin kā, viņai steidzoties ar saliektu muguru un šļūcošiem soļiem vai sēžot pie kāda vīra kājām, ļaudis nebija to agrāk pamanījuši. Eilai stāvot pre­tim burvjiem, tas bija acīm redzams. Noliekusi galvu, viņa raudzījās lejup uz Mogura pakausi. Eila bija garāka, daudz garāka par klana slaidāko vīru.

Mogurs veica virkni formālu kustību, izsaucot Garu aizsardzību, kuri vēl klīda to tuvumā. Tad Eila ielika sev mutē cietās, kaltētās saknes. Nebija viegli tās sakošļāt. Viņai nebija klana ļaužu garo zobu un spēcīgo, pamatīgo žokļu. Lai kā Iza bija viņu brīdinājusi neno­rit ne druskas no sulām, kas veidojās tās mutē, viņa nespēja no tā izvairities. īstenībā Eila nemaz nezināja, cik ilgs laiks ir vajadzīgs, lai mīkstinātu saknes, bet šķita, ka viņa tikai gremoja un gremoja, un gremoja. Kad viņa beidzot izspļāva pēdējo sakošļāto masu, Eilai viegli reiba galva. Zāļu sieva maisīja, līdz šķidrums vecajā, svētītajā bļodā kļuva ūdeņaini balts, tad pasniedza to Gūvam.

Mācekļi gaidīja, kamēr viņa darbojās ar saknēm, katrs turot rokā pamatīgi ievilkušos velnābola tēju. Gūvs pasniedza Eilas doto bļodu ar balto šķidrumu Moguram, tad pacēla savu bļodu un sniedza to Eilai, tikmēr pārējie burvju mācekļi deva savējās bļodas savu klanu zāļu sievām. Tā bija apmaiņa graudā un vērtībā. Mogurs iedzēra mal­ciņu šķidruma.

- Tas ir stiprs, - svētais vīrs ar slēptiem žestiem rādīja Gūvam. - Dod mazāk.

Gūvs pamāja un paņēma bļodu, tad piegāja pēc stāvokļa otrajam moguram.

Eila un zāļu sievas ar savām bļodām gāja klāt gaidošajām sie­vietēm un deva tām un vecākajām meitenēm iemalkot nedaudz šķidruma. Eila iztukšoja pēdējos savas bļodas atlikumus, bet viņai jau bija dīvaina, distancēta izjūta, it kā daļa no viņas būtu atdalījusies un noraudzītos no citas vietas. Dažas vecākās zāļu sievas paņēma koka bungas un sāka sist sieviešu dejas ritmus. Eila aizrautībā vēroja, kā cilājas kociņi, katram sitienam atskanot precīzi un skaidri. Norga klana zāļu sieva piedāvāja bļodveida bungas arī viņai. Eila ieklausījās ritmā, viegli pabungojot, tad nemanot iesaistījās spēlē.

Laiks pavisam bija zaudējis nozīmi. Pacēlusi galvu, Eila redzēja, ka vīri bija aizgājuši un sievietes griezās mežonīgā, brīvā, erotiskā azartā. Jaunajai zāļu sievai uznāca vēlme tām piebiedroties, viņa nolika bungas zemē un noskatījās, kā tās apgāžas un vairākas reizes apveļas, pirms apstājas. Eilas uzmanību saistīja instrumenta bļod­veida forma. Tā viņai atgādināja par Izas bļodu, seno, dārgo relikviju, kas viņai bija uzticēta. Viņa atcerējās, kā bija lūkojusies baltajā, ūde­ņainajā šķidrumā, maisot ar pirkstu uz riņķi un atkal uz riņķi. "Kur ir Izas bļoda?" viņa iedomājās. "Kas ar to notika?" Eila domāja par bļodu, uztraucās par to aizvien vairāk, šī doma bija apsēdusi viņu.

Viņai parādījās Izas tēls un acis sasprāga asaras. "Izas bļoda. Esmu pazaudējusi Izas bļodu. Viņas skaisto, veco bļodu. Ko Izai nodevusi viņas māte un viņas mātesmāte, un mātes mātesmāte." Iztēlē viņa redzēja Izu un aiz tās vēl vienu Izu, un vēl vienu, un vēl vienu; zāļu sieva aiz zāļu sievas bija sastājušās rindā aiz Izas, izgaistot senatnīgā, neskaidrā pagātnē, katra turēja rokās svētītu, balti krāsotu bļodu. Sievietes izgaisa, un viņas iztēles acs apstājās pie bļodas. Tad pēkšņi bļoda ieplīsa un tieši vidū sadalījās uz pusēm. "Nē! Nē!" Spalgais kliedziens atskanēja tās prātā. Viņa bija ārkārtīgi satraukta. "Izas bļoda, man jāatrod Izas bļoda!"

Eila klupšus krišus devās projām no sievietēm un nedrošiem so­ļiem tuvojās alai. Likās, ka ir pagājusi vesela mūžība. Viņa rakņājās pa kaula šķīvjiem un koka bļodām ar tajās piekaltušajām dzīru atliekām, meklējot dārgo trauku. Sievietes uzmanību piesaistīja alas ieeja, kuru vāji izgaismoja lāpas tās iekšienē, un viņa nedrošiem soļiem devās tās virzienā. Pēkšņi ceļš tika aizšķērsots, tā bija iekļuvusi lamatās, sapi­nusies kāda raupja, spalvaina dzīvnieka pinekļos. Viņa palūkojās aug­šup un noelsās. Briesmīgs ģīmis ar plati pavērtu rīkli nolūkojās lejup uz viņu. Eila atkāpās un skriešus devās uz aicinošo alu. Alā, netālu no tās vietas, kur sieviete bija gaidījusi Mogura signālu, skatienu piesaistīja kaut kas balts. Viņa noiņetās ceļos, uzmanīgi pacēla Izas bļodu un šūpoja to rokās. Bļodas dibenā ap mīkstajām saknēm vēl skalojās pienaina šķidruma paliekas. "Tie nav izdzēruši visu. Esmu uztaisījusi par daudz. Es droši vien esmu uztaisījusi par daudz. Ko lai ar to daru? Es nevaru to liet ārā, Iza teica, ka to nedrīkst liet ārā. Viņa nevarēja man parādīt, tāpēc es pagatavoju par daudz, jo viņa nevarēja man parādīt. Es to pagatavoju nepareizi. Ja nu kāds ierauga? Tie nodomās, ka neesmu īsta zāļu sieva. Neesmu klana sieviete. Tie liks man aiziet. Ko lai es daru? Ko lai daru? Es to izdzeršu! Lūk, ko darīšu! Ja to izdzeršu, neviens neuzzinās." Eila pacēla bļodu pie lūpām un iztukšoja to sausu. Noslēpumainais dzēriens jau tāpat bija stiprs, bet saknes nelielajā šķidruma daudzumā piedeva tam daudz lielāku spēku. Sieviete devās otrās alas virzienā ar neskaidru domu noslēpt bļodu drošā vietā, taču viņa vēl nebija paspējusi sasniegt savu pavardu, kad dzēriens lika par sevi manīt.

Eilai pazuda orientēšanās spēja, tā nepamanīja, kā bļoda nokrīt zemē tūliņ aiz pavarda robežakmeniem. Viņa sajuta mutē sena, aiz­vēsturiska meža garšu: biezs, samircis smilšmāls, appelējis, satru­nējis mežs, augsti koki ar lielām, lietū samirkušām lapām, milzīgas, gaļīgas sēnes. Alas sienas izpletās, atkāpjoties aizvien tālāk un tālāk. Viņa jutās kā kukainis, kas rāpo pa zemi. Acīs dūrās sīkas detaļas. Viņas skatiens saskatīja pēdas nospieduma kontūras, tā ieraudzīja katru vissīkāko akmentiņu, katru smilšu graudiņu. Ar acs kaktiņu Eila pamanīja kādu kustību un sāka vērot, kā zirneklis rāpjas augšup pa spožu zīda pavedienu, kas atmirdz lāpas gaismā.

Liesma hipnotizēja jauno sievieti. Viņa cieši lūkojās trīsuļojošajā, dancojošajā ugunī un vēroja, kā melni dūmi vijas augšup pret melna­jiem griestiem. Viņa pagājās tuvāk lāpai, tad ieraudzīja vēl vienu. Eila devās pretim tās aicinošajai gaismai, bet, kad bija to sasniegusi, viņu aicināja vēl viena lāpa, tad vēl viena, ievilinot sievieti aizvien dziļāk alā. Jaunā sieviete nepamanīja, kā lāpu liesmas pārvērtās par nelielu akmens lampu liesmiņām, kas bija novietotas tālu cita no citas, un arī viņu neviens nepamanīja, kad tā paslīdēja garām lielai iekštelpai, pilnai ar dziļā transā iegrimušiem vīriem, un mazākai telpai, kurā atradās pieauguši zēni, kurus savukārt vecākie mācekļi ievadīja cere­monijā, sniedzot tiem nojausmu par pieauguša vīrieša pieredzi.

Ar vienu vienīgu nodomu viņa gāja aizvien uz priekšu pie katras nākamās mazās liesmiņas, vienīgi lai tiktu aizvilināta tālāk pie nāka­mās. Gaismas veda sievieti cauri šaurām ejām, kas pārgāja lielās tel­pās un tad atkal sašaurinājās. Viņa klupa uz nelīdzenās grīdas, taus­toties pēc drēgnajām klints sienām, kas riņķoja ap to. Viņa iegriezās kādā ejā un tās otrā galā ieraudzīja lielu, sārtu spīdumu. Eja bija neticami gara; tā veda uz priekšu un uz priekšu veselu mūžību. Bieži viņai šķita, ka redz sevi no liela attāluma, tenterējot pa vāji apgais­motu tuneli. Sieviete juta, kā prāts vēl vairāk attālinās dziļā, melnā tukšumā, viņa zaudēja dūšu bezgalīgās nekurienes priekšā, lai gan visiem spēkiem centās no tās izrauties.

Beidzot viņa tuvojās gaismai tuneļa galā un ieraudzīja sēžam aplī vairākus tēlus. Kāda piesardzības instinkta dēļ, kas bija paslēpies dziļi tās narkotiku aptumšotajā prātā, viņa apstājās netālu no hip­notizējošām liesmām un paslēpās aiz akmens pīlāra. Apgaismotajā telpā desmit moguru bija dziļi iegrimuši rituālā. Tie bija iesākuši ceremoniju, kas aptvēra visus klanu vīrus, un atstājuši mācekļus, lai tie to pabeigtu, bet paši bija iegājuši dziļākajā svētnīcā, lai veiktu tik slepenus rituālus, kuros nedrīkstēja piedalīties pat mācekļi.

Katrs no vīriem, tērpies lāčādā, sēdēja aiz alu lāča galvaskausa. Sienu nišas rotāja vēl citi galvaskausi. Riņķa vidū atradās apmatots priekšmets, kuru Eila sākumā nepazina. Taču, kad saprata, kas tas ir, vienīgi narkotiku izraisītais apstulbums atturēja viņu no ldiedziena. Tā bija Gorna nocirstā galva.

Šausmās fascinēta, Eila vēroja, kā Norga klana mogurs pasniedzas pēc galvas, apgriež to otrādi un ar akmens palīdzību paplašina forā- men magnum - mugurkaula lielo atveri. Bija redzama Gorna sma­dzeņu želejveidlgā masa. Burvis nerunājot izdarīja dažas kustības virs galvas, tad pasniedzās, lai no atveres izrautu gabalu mīksto audu. Viņš turēja rokā trīcošo masu, tikmēr nākamais mogurs sniedzās pēc smadzenēm. Pat savā apstulbumā Eilu pārņēma dziļš riebums, taču viņa palika kā iemieta zemē, kamēr katrs burvis iegremdēja roku šaušalīgajā galvā un izvilka smadzeņu devu, kas piederēja alu lāča nogalinātajam vīram.

Spējš, neapturams reibonis noveda Eilu līdz dziļā tukšuma robežai. Viņa norija siekalas, lai apslāpētu nelabumu. Izmisumā viņa centās noturēties bezdibeņa malā, taču, ieraudzījusi lielos, svētos klanu vīrus pieliekam rokas pie mutēm un ēdam Gorna smadzenes, viņa laidās lejā. Kanibālisma akts ierāva Eilu melnā tukšuma bezdibeni.

Viņa kliedza bez skaņas, nespējot pati sevi dzirdēt. Viņa nespēja redzēt, nespēja just, tai nebija nekādu izjūtu, tomēr viņa zināja. Viņa nebija ieslīgusi prātu aptumšojošā miegā. Bezdibenim piemita vēl kāda īpašība, šausminoša, tukša īpašība. Bailes. Viņu sagrāba visu aptverošas bailes. Viņa cīnījās, lai atgrieztos, klusībā sauca pēc palīdzības, taču tika vilkta vienīgi vēl dziļāk. Viņa sajuta kustību, kuru īstenībā nevarēja sajust, jo aizvien ātrāk un ātrāk krita dziļajā, melnajā bezgalībā, nebeidzamajā aukstajā tukšumā.

Pēkšņi bezkustlgā kustība palēninājās. Eila sajuta kņudošu sajūtu smadzenēs, prātā, un pretēju grūdienu, kas lēnām vilka to ārā pāri malai, ārā no bezgalīgā cauruma. Viņa sajuta svešas emocijas, emo­cijas, kas nepiederēja viņai. Visspēcīgākā bija mīlestība, taču tai bija piejauktas lielas dusmas un lielas bailes, un pēkšņi - ziņkāres pie­sitiens. Šokā viņa saprata, ka viņas galvā ir Mogurs. Viņa sajuta tā domas savā prātā, viņa jūtas kopā ar savām emocijām. Šai izjūtai piemita izteikti fiziska kvalitāte, drūzmēšanās sajūta bez nepatīka­majām blakusizjūtām, drīzāk kā pieskāriens, kas ir tuvāks par fizisko pieskārienu.

Saknes no Izas sarkanās somas, kas izmainīja cilvēka prātu, pastip­rināja klana dabisko dziņu. Klanu ļaužu instinkti bija attīstījušies un pārveidojušies par atmiņu. Bet atmiņa, iesniedzoties tālu senatnē, pārvērtās, kļuva par rases atmiņu. Klanu ļaužu rases atmiņas bija līdzīgas; un, saasinot uztveri, tie spēja vienoties savās identiska­jās atmiņās. Mācītie moguri ar apzinātu piepūli bija attīstījuši savu dabisko dziņu. Tie visi zināmā mērā spēja vadīt kopējās atmiņas, bet Mogurs bija dzimis ar unikālām spējām.

Viņš ne tikai spēja pievienoties atmiņām un vadīt tās, viņš spēja uzturēt šo saiti netraucētu, domām plūstot cauri laikam no pagātnes uz tagadni. Mogura klana vīriem bija bagātākas, pilnvērtīgākas sav­starpējās rituāla attiecības, nekā tas bija citos klanos. Bet ar trenē­tajiem moguru prātiem viņš spēja radīt telepātisko saikni ar pašiem sākumiem. Caur viņu vīsi moguri sasniedza vienotību, kas bija daudz ciešāka un apmierinājumu dodošāka nekā fiziskā vienotība, - tā bija garu saskaršanās. Baltais šķidrums no Izas bļodas, kas bija saasinā­jis maņas un atvēris burvju prātus Moguram, bija ļāvis tā īpašajām spējām radīt simbiozi ari ar Eilas prātu.

Traumējošās dzemdības, kas skāra izkropļotā vīra smadzenes, bija bojājušas tikai to daļu, kas attiecās uz fiziskajām spējām, nevis jūtīgo, pārmērīgi attīstīto psihi, kas piešķīra viņam milzīgas spējas. Tomēr kroplais vīrs bija savas sugas galējais produkts. Vienīgi viņā daba bija gājusi to ceļu, kas klaniem bija nolikts kā turpmākais. Nevarēja būt vairs tālākas attīstības bez būtiskām izmaiņām, un klanu cilvēku īpa­šības vairs nebija pielāgojamas. Tāpat kā milzīgais radījums, kuru tie pielūdza, un daudzi citi, kas dzīvoja kopā ar viņiem šajā vidē, tie nebija spējīgi pārdzīvot radikālas izmaiņas.

Cilvēku rase ar pietiekamu sociālo apziņu, lai rūpētos par vāja­jiem un ievainotajiem, ar pietiekamu garīgo apziņu, lai apglabātu mirušos un pielūgtu savu lielo totēmu, cilvēku rase ar apjomīgām smadzenēm, bet bez pieres daivām nespēra lielus soļus uz priekšu, neuzrādīja tikpat kā nekādu progresu gandrīz simts tūkstoš gados un bija nolemta aiziet pa to pašu ceļu, pa kuru aizgāja pinkainais mamuts un lielais alu lācis. Viņi to nezināja, bet viņu dienas uz zemes bija skaitītas, viņi bija lemti iznīcībai. Krebā viņi bija sasnieguši sava ceļa galu.

Eilas sajūtas līdzinājās svešu asiņu straumes spēcīgai pulsācijai, kas tai tika uzspiesta. Lielā burvja varenais prāts pētīja viņas sve­šās smadzeņu krokas, cenšoties atrast, kur aizķerties. Saderība bija nepilnīga, tomēr viņš atrada līdzīgus kanālus un tur, kur tādu nebija, taustījās pēc alternatīvām, un veidoja sakarības tur, kur bija vienīgi tendences. Pēkšņā apskaidrībā Eila saprata, ka tas ir Krebs, kas izveda to no bezdibeņa; vēl vairāk, viņš neļāva pārējiem moguriem, kas ari bija savienoti ar Moguru, uzzināt, ka arī viņa ir šeit. Eila varēja sajust vienīgi tā saistību ar moguriem, taču viņa nespēja tos visus sajust pati. Tie arī zināja, ka viņš ir savienojies vēl ar kādu - vai kaut ko -, bet tiem pat sapņos nerādījās, ka tā būtu Eila.

Un tajā brīdī, kad Eila saprata, ka Mogurs viņu ir izglābis un vēl aizvien to sargā, viņa apjauta dziļo godbijību, ar kādu burvji bija nodevušies kanibāliskajam aktam, kas viņā bija iedvesis tādu rie­bumu. Viņa nebija sapratusi, viņa nevarēja zināt, ka tā bija savieno­šanās. Klanu Sapulces iemesls bija ļaužu satuvināšana, lai padarītu tos par vienu klanu. Bet klans bija kaut kas vairāk nekā šeit ieradušies desmit klani. Visi zināja par ldaniem, kas dzīvoja pārāk tālu, lai spētu atceļot uz šo pulcēšanos; tie devās uz klanu Sapulcēm, kas atradās tuvāk viņu alām. Bet tie vienalga piederēja pie Lielā klana. Visiem klana ļaudīm bija kopējs klana mantojums, un viņi to atcerējās, un jebkuri rituāli, kas notika jebkurā Sapulcē, visiem bija vienādi nozī­mīgi. Burvji ticēja, ka spēj dot labumu klaniem. Tie uzņēma jaunā vīrieša, kurš ceļoja kopā ar Ursus Garu, drosmi. Un, tā kā šie vīri bija moguri ar īpašām smadzeņu spējām, tieši viņi spēja sadalīt šo drosmi visiem pārējiem.

Tas bija iemesls Mogura dusmām un viņa bailēm. Saskaņā ar senām tradīcijām vienīgi vīriešiem bija ļauts piedalīties klanu ceremonijās.

Sekas tam, ka kāda sieviete kaut vai noskatījās vienkāršā ceremonijā, ko veica kāds no klaniem, klanam bija liktenīgas. Bet šī nebija vien­kārša ceremonija. Šai ceremonijai bija liela nozīme attiecībā uz visu Lielo klanu. Eila bija sieviete; viņas klātbūtne varēja nozīmēt tikai vienu - neizbēgamu, neglābjamu nelaimi un postu tiem visiem.

Un viņa pat nebija klana sieviete. Mogurs to tagad apjauta pavisam droši un ilgāk vairs nespēja noliegt. No tā mirkļa, kad viņš sajuta sievietes klātbūtni, viņš zināja, ka tā nepieder pie klana. Tikpat ātri viņš saprata ari viņas klātbūtnes sekas, bet bija jau par vēlu. Tās bija nepielūdzamas, un viņš zināja ari to. Taču sievietes noziegums bija tik liels, ka Mogurs neatskārta, ko lai ar viņu iesāk; pat ar nāves lāstu nepietiktu. Pirms viņš ko izlēma, Krebs gribēja uzzināt kaut ko vairāk par viņu un caur viņu par Citiem.

Viņš bija pārsteigts, sajūtot Eilas saucienu pēc palīdzības. Citi bija atšķirīgi, bet vajadzēja taču būt ari kaut kam lldzigam. Krebs juta, ka viņam tas jāuzzina klana dēļ, un burvja ziņkāre bija lielāka, nekā moguram parasts. Eila vienmēr bija to interesējusi; viņš gribēja zināt, kas Citu sievieti padara atšķirīgu. Mogurs nolēma veikt eks­perimentu.

Iespiedies visdziļākajās smadzeņu krokās, varenais svētais virs - vadot deviņu viru atmiņas, kas pieskaņojās viņa smadzenēm un lab­prāt pieņēma tās, un atsevišķi vēl vienas, kuras bija līdzīgas un tomēr atšķirīgas, - veda tos visus atpakaļ uz pirmsākumiem.

Eila atkal izbaudīja aizvēsturisko mežu, tad juta, kā tas pārvēršas siltā sāli. Viņas iespaidi nebija tik skaidri kā viss pārējais - tie bija kas jauns; šī dzīves rītausmas esamība un atcerēšanās process, un viņas atmiņas par to nāca no zemapziņas un bija miglainas. Tomēr paši dziļākie, agrākie līmeņi saskanēja. "Sākums ir tas pats," Mogurs nodomāja. Eila apjauta savu šūnu individualitāti un sajuta, kā tās dalījās un pārvērtās siltos, barojošos ūdeņos, kas plūda viņā. Tās auga un dalījās, un dažādojās, un kustībai bija mērķis. Pārvērtības un dzī­ves mīkstās pulsācijas sacietēja, pieņēma veidolu un formu.

Vēl viena pārvērtība, un viņa iepazina pirmās gaisa eksplozijas sāpes, ko elpoja radījumi jaunajā elementā. Atkal pārvērtība, un ba­gātīga smilšmāla zeme un jaunas dzīvības zaļums, un slēpšanās alās no visu iznicinošiem briesmoņiem. Pārvērtība un drošības izjūta, sasniedzot lielu zaru šķērsām pāri aizai, un pēkšņi kaltējošs kar­stums un sausums, kas viņu nes atpakaļ pie jūras krasta. Pārvērtība un iztrūkstoša posma pēdas, kas pazudušas jūrā; pārvērtība, kas palielinājusi tās formu un norāvusi kažoku, un izmainījusi apveidus, un pametusi viņas brālēnus un māsīcas aiz sevis, lai atgrieztos pie iepriekšējās plūdlīniju formas, tomēr vēl aizvien elpojošas gaisu un sūcošas pienu.

Un nu viņa jau staigā uz divām pakaļkājām, atbrīvojot priekškājas, ļaujot tām darboties un ar acim pārredzēt tālāku apvārsni, un tad - smadzeņu pieres daivu rašanās. Viņa nošķīrās no Mogura, sākot iet pa citu ceļu, tomēr ne tik tālu, lai viņš tai nespētu sekot pa savu, gandrīz paralēlo ceļu. Viņš pārtrauca kontaktu ar pārējiem, taču tie bija jau pietiekami tālu, lai paši turpinātu ceļu. Šā vai tā, bija jau gandrīz laiks šķirties.

Tikai viņi vien palika saistīti - Alu Lāča klana vecais virs un Citu jaunā sieviete. Viņš vairs nevadīja, tomēr vēl sekoja, un ne vien viņš sekoja Eilas ceļam, bet ari viņa sekoja Moguram. Viņa redzēja, kā zemes siltums pārvēršas ledū; tas bija vēl dziļāks un stindzinošāks nekā ledus viņu laikā. Tā bija zeme kaut kur tālu telpā un laikā, tālu rietumos, viņa sajuta to netālu no lielās jūras, kas bija daudz reižu lielāka nekā tā, kas apņēma viņu pussalu.

Viņa redzēja alu, lielā burvja senča mājas, kāda senča, kas ļoti līdzinājās Moguram. Tā bija neskaidra aina, tā vīdēja pāri bezdibe­nim, kas šķira viņu rases. Ala atradās stāvā sienā, kas bija vērsta pret upi un līdzenu klajumu. Klints virsotnē bija skaidri saskatāms milzīgs akmens. Tā bija gara, nedaudz plakana akmens kolonna, sasvērusies pāri kraujai, it kā Ieritot noķerta un sasalusi uz vietas. Šis akmens bija no citas vietas, no atšķirīga materiāla, neparasts, trakojošo ūdeņu un plūstošās zemes pārvietots, līdz beidzot atradis vietu klints galā, kurā atradās ala. Aina izgaisa, taču atmiņu par to Eila saglabāja.

Uz mirkli viņu pārņēma neizsakāmas skumjas. Tad viņa palika viena. Mogurs vairs nespēja sekot. Viņa atrada ceļu atpakaļ pie sevis un aizgāja vēl nedaudz tālāk. Viņa atkal uz īsu mirkli ieraudzīja alu, tai sekoja mulsinošs ainavu kaleidoskops, kas izkārtojās nevis kā dabas nejaušības, bet gan regulārā rakstā. Kastēm līdzīgi veidojumi, kas slējās no zemes, un garas akmens lentes stiepās uz visām pusēm, pa kurām lielā ātrumā rāpoja dīvaini dzīvnieki; milzīgi putni lidoja bez spārnu vicināšanas. Tad vēl kādas ainas, tik savādas, ka viņa nespēja tās izprast. Tas notika acumirklī. Viņas skrējienā uz tagadni atgadījās neliels šāviens garām, neliels šķēpa metiens aiz viņas laika, tikai tur, kur viņu atkal varētu skart pārvērtība. Un tad viņas prāts atkal bija skaidrs, un viņa palūkojās no kolonnas aizsega uz desmit vīriem, kas sēdēja aplī.

Mogurs skatījās uz viņu, un Eila ieraudzīja tā dziļajās, brūnajās acīs skumjas, ko bija sajutusi. Viņš bija neatlaidīgi virzījies pa neiz­dzēšamām viņas prāta takām, takām, kas ļāva tai ieskatīties nākotnē, bet Krebs nespēja iet pa savas nākotnes takām. Kamēr Eila ielūkojās, kas notiek tur tālāk, viņš uztvēra kādu mirkli, bet tas nebija nākotnes mirklis, tā bija nākotnes izjūta. Viņas nākotnes, nevis viņa. Mogura apjausma par šo jēdzienu bija nepilnīga, taču viņš saprata tās iespē­jas un bailēs nodrebēja nākotnes priekšā.

Krebs tikpat kā nespēja veidot abstrakcijas. Vienīgi ar lielu piepūli viņš prata skaitīt nedaudz pāri divdesmit. Viņam nebija lemta lēcien­veida attīstība, viņu nepārņēma ģeniālas atklāsmes mirkļi. Mogurs zināja, ka viņa prāts ir krietni varenāks par viņas prātu; varbūt daudz izglītotāks. Taču viņa ģēnijam bija citāds raksturs. Viņš spēja identifi­cēties ar savu sākumu un viņas sākumu. Viņš spēja atcerēties vairāk un labāk nekā jebkurš cits no viņa mūžsenā klana. Viņš pat spēja likt atcerēties Eilai. Taču sievietē viņš sajuta jaunību, jaunākas formas vitalitāti. Eilā atkal bija notikusi pārvērtība, bet viņā ne.

- Ej ārā! - Eila salēcās, izdzirdusi tā skarbo pavēli, pārsteigta, ka Krebs bija runājis tik skaļi. Tad viņa saprata, ka viņš vispār nebija runājis. Viņa bija to jutusi, nevis dzirdējusi. - Ej ārā no alas! Ātri! Ej tūliņ ārā!

Viņa izsprāga no slēptuves un skriešus metās projām pa eju. Dažās akmens lampās sūnu degļi jau bija izplēnējuši, citas sprakšķēja un taisījās dzist. Tomēr gaismas vēl bija pietiekami, lai saskatītu ceļu. No iekšējām alām, kur visi vīri un zēni jau gulēja dziļā miegā, nebija dzirdama ne mazākā skaņa. Eila nonāca līdz lāpām, dažas no tām jau pilēja, un beidzot viņa izskrēja ārā no alas.

Vēl bija tumšs, tomēr jau sāka trīsuļot viegla gaismas atblāzma. Eilas prāts bija skaidrs, nebija ne pēdas no spēcīgajām zālītēm, taču viņas spēki bija galā. Viņa ieraudzīja zemē izstiepušās sievas, attī­rījušās un bez spēka, un apgūlās blakus Ubai. Viņa vēl aizvien bija kaila, taču nemanīja rīta dzestrumu vairāk kā pārējās kailās guļošās sievas.

Kad Mogurs nonāca līdz alas izejai pēc tam, kad daudz lēnāk bija tai sekojis, Eila jau gulēja dziļā miegā. Viņš piekliboja pie tās un skatījās uz sievietes sapinkātajiem gaišajiem matiem, tikpat izteikti atšķirīgiem no pārējo sievu matiem kā pati Eila, un liels smagums uzgūla viņa sirdij. Viņam nevajadzēja ļaut tai aiziet. Viņam vajadzēja to izvest vīru priekšā un likt, lai viņu nogalina - tur un uzreiz par tās izdarīto noziegumu. Bet kāds no tā būtu labums? Tas nebūtu novērsis nelaimi, ko bija piesaukusi viņas klātbūtne, tas nebūtu atcēlis postu, kas Lielajam klanam būs jāizcieš. Kāds labums būtu no viņas nāves? Eila bija tikai viena, un tieši viņu Krebs mīlēja.

25

Gūvs iznāca no alas, samirkšķināja un izberzēja acis spožajā rīta saulē un izstaipījās. Viņš pamanīja Moguru sēžam sakumpušu pār baļķi un raugāmies zemē. "Tik daudzas lampas un lāpas ir izdegu­šas," viņš nodomāja, "kāds varēja nepareizi nogriezties un apmaldī­ties. Es pavaicāšu Moguram, vai nevajag piepildīt lampas un uzlikt jaunas lāpas." Māceklis apņēmīgi devās pie burvja, taču apstājās, ieraudzījis vecā vīra pārvērsto seju un izmisumā sagumušos plecus. "Varbūt labāk viņu netraucēšu, es vienkārši to izdarīšu."

"Mogurs kļūst vecs," Gūvs nodomāja, iegājis atkal alā ar lāča tauku maisiņu, jauniem degļiem un papildu lāpām. "Es vienmēr aizmirstu, cik viņš patiesībā ir vecs. Ceļš uz šejieni viņam bija grūts, un cere­monijas paņem daudz enerģijas. Un vēl taču priekšā ir ceļš mājup. Savādi," jaunais vīrietis samulsa, "es nekad agrāk nebiju iedomājies, ka viņš ir vecs."

Vēl daži vīri iznāca no alas, berzējot samiegojušās acis, un blenza uz kailajām sievietēm, kas šur un tur bija apgūlušās zemē. Vīri brīnī­jās - kā viņi to vienmēr darīja -, kas tās tik ļoti būtu varējis nogur­dināt. Pirmās sievietes pamodās, pieskrēja un paķēra savus apmet­ņus, tad pamodināja pārējās, pirms no alas bija iznākuši pārāk daudz vīru.

- Eila, - Uba modināja, purinot sievieti, - Eila, mosties!

- Mmmmhm, - Eila murmināja un pagriezās uz otriem sāniem.

- Eila! Eila! - Uba atkal sauca, purinot viņu stiprāk. - Ebra, es nevaru viņu pamodināt.

- Eila! - sieviete sauca vēl skaļāk, spēcīgi to purinādama. Eila atvēra acis un centās parādīt atbildi, tad atkal tās aizvēra un sariti­nājās ciešā kamoliņā.

- Eila! Eila! - Ebra atkārtoja. Jaunā sieviete atkal atvēra acis.

- Ej iekšā alā un izgulies, Eila! Tu nevari te palikt. Vīri jau mostas, - Ebra norīkoja.

Jaunā sieviete meimuroja uz alu. Pēc mirkļa viņa jau bija atkal ārā, pilnīgi atmodusies, taču bez mazākās asins piles sejā.

- Kas noticis? - Uba pamāja. - Tu esi pavisam bāla. Tu izskaties tā, it kā būtu ieraudzījusi garu.

- Uba. Ak, Uba! Bļoda… - Eila sakņupa zemē un paslēpa seju ro­kās.

- Bļoda? Kāda bļoda, Eila? Es nesaprotu.

- Tā ir saplīsusi, - Eilai izdevās parādīt žestu.

- Saplīsusi? - Ebra pārprasīja. - Kāpēc tu tā satraucies par saplēstu bļodu? Tu taču vari uztaisīt citu.

- Nē, es nevaru. To ne. Tā ir Izas bļoda, to viņa dabūja no savas mātes.

- Mātes bļoda? Mātes ceremoniju bļoda? - Uba pārprasīja ar pār­vērstu seju.

Senās relikvijas sausais, trauslais koks bija zaudējis visu elastību pēc lietošanas tik daudzās paaudzēs. Zem baltā krāsojuma jau bija radusies plaisa mata biezumā, taču netika pamanīta. Trieciens, kas radās, tai izkrītot no Eilas rokām uz alas cietās akmens grīdas, bija bijis pārāk liels. Tā bija pārplīsusi uz pusēm. Eila nemanīja, ka Krebs pacēla skatienu, viņai izsteidzoties no alas. Apziņa, ka dārgā bļoda ir saplīsusi, piešķīra viņa domām baisu liktenīgumu. "Tas saskan. Vairs nekad netiks izmantota šo sakņu maģija. Es vairs nekad tās nelietošu savās ceremonijās un nemācīšu Gūvam, kā tās tika izmanto­tas agrāk. Klans aizmirsīs par tām." Vecais, kroplais vīrs smagi atspie­dās pret nūju un pieslējās kājās, sajūtot sāpes artrīta pārņemtajās locītavās. "Esmu pietiekami ilgi sēdējis vecās alās; ir laiks Gūvam pār­ņemt lietas. Viņš vēl ir par jaunu, bet es esmu pārāk vecs. Ja es viņu pasteidzināšu, pēc gada vai diviem viņš var būt gatavs. Iespējams, viņam vajadzēs tādam būt. Kas to zina, cik ilgi es vēl izvilkšu?"

Brūns pamanīja acīm redzamās izmaiņas vecajā burvī. Viņš nodo­māja, ka Mogura depresiju būs izraisījis dabiskais atslābums pēc satraukuma, jo sevišķi tāpēc, ka šī būs viņa pēdējā klanu Sapulce. Lai nu kā, Brūns bija norūpējies, kā viņš pārcietīs ceļojumu mājup, un bija pārliecināts, ka mogurs palēninās viņu ceļojumu. Brūns nolēma izvest savus vīrus vēl pēdējo reizi medībās un tad apmainīt svaigo gaļu pret daļu no saimnieku klana pārtikas krājumiem, lai papildi­nātu savējos atceļam.

Pēc medībām Brūns steidzināja mājup. Daži klani jau bija aizgā­juši. Kad dzīres bija beigušās, viņa domas atgriezās mājās un pie alā palikušajiem ļaudīm, bet viņš bija labā noskaņojumā. Izaicinājums viņa stāvoklim vēl nekad nebija bijis tik liels, bet tas vēl jo vairāk ļāva priecāties par uzvaru. Viņš bija apmierināts ar sevi, apmierināts ar klanu un apmierināts ar Eilu. Viņa izrādījās laba zāļu sieva; viņš to jau agrāk bija ievērojis. Kad kāda dzive tika apdraudēta, viņa aizmirsa par visu citu tāpat kā Iza. Brūns zināja, ka Mogurs bija palīdzējis pārliecināt pārējos burvjus, tomēr Eila pierādīja savu prasmi pati, izglābjot jaunā mednieka dzīvību. Savainotais virs ar sievu tagad paliks pie saimnieku klana, līdz būs tiktāl atlabis, lai spētu ceļot, droši vien ari pārziemos pie viņiem.

Mogurs nekad nepieminēja Eilas slepeno apciemojumu nelielajā telpā alas dziļumā - izņemot vienu reizi. Torit viņa saiņoja lietas, gatavojās, lai dotos ceļā, kad otrajā alā iešļūca Krebs. Viņš bija vai­rījies no Eilas, un tas sāpināja sievieti, kas viņu mīlēja. Ieraudzījis jauno sievieti, Krebs pēkšņi apstājās un pagriezās, lai dotos projām, bet viņa to aizkavēja, pieskrienot klāt un apsēžoties tam pie kājām. Mogurs palūkojās lejup uz sievietes noliekto galvu, dziļi nopūtās un viegli uzsita tai pa plecu.

Eila pacēla galvu un bija pārsteigta, cik stipri Krebs šajās dažās dienās bija novecojis. Neglītā rēta un ādas stērbele, kas klāja tukšo acs dobumu, bija sačokurojusies un iekritusi dziļāk izvirzīto uzacu loku ēnā. Sirmā bārda ļengani nokarājās gar izbīdīto žokli, un viņa zemo, atpakaļ atvirzīto pieri vēl vairāk izcēla atglausto matu līnija, tomēr tās bija bezgalīgās skumjas viņa vienīgajā, ūdeņainajā, tumši brūnajā aci, kas Eilu uztrauca visvairāk. Ko viņa tam bija nodarījusi? Viņa dedzigi vēlējās, kaut varētu atsaukt atpakaļ savu gājienu alā tajā naktī. Līdzjūtība, ko viņa sajuta pret Krebu, redzot tā augumu mokoties sāpēs, nebija nekas salīdzinājumā ar izmisumu, kas to pār­ņēma, viņai iedomājoties par Mogura dvēseles sāpēm.

- Kas ir, Eila? - viņš pamāja.

- Mogur, es… es… - viņa stostījās, tad steidzīgi turpināja. - Ak, Kreb, es nevaru izturēt, ka tev tik ļoti sāp. Ko lai es daru? Es iešu pie Bruņa, ja tu vēlies, es darīšu visu, ko tu teiksi. Tikai pasaki man, ko lai es daru.

"Ko gan tu vari darīt, Eila," viņš domāja. "Vai vari mainīt to, kas tu esi? Vai vari padarīt par nebijušu postu, ko sagādāji? Klans mirs, paliksi vienīgi tu un tev līdzīgie. Mēs esam seni ļaudis. Mēs ievērojām savas tradīcijas, godājām garus un Lielo Ursu, bet nu tas mums ir beidzies, cauri. Varbūt tam tā ir jānotiek. Varbūt tā nemaz nebiji tu, Eila, bet tev līdzīgie. Vai tāpēc tevi atveda pie mums? Lai pastāstītu man? Zeme, ko mēs pametam, ir skaista un bagāta; tā deva mums visu nepieciešamo visu to paaudžu laikā, kamēr dzīvojām. Kādu to tu pametīsi, kad pienāks tava kārta? Ko gan tu vari darīt?"

- Ir viena lieta, ko tu vari darīt, Eila, - Mogurs lēni pamāja, uzsve­rot katru kustibu. Viņa acis kļuva aukstas. - Tu nekad vairs to nedrīk­sti pieminēt.

Viņš izslējās, cik vien taisni atļāva tā vienīgā kāja, cenšoties pārāk neatspiesties pret nūju. Tad ar visu lepnumu, kādu vien spēja savākt sevi un savos ļaudis, viņš cienīgi pagriezās un izgāja no alas.

- Broud!

Jaunais vīrietis piegāja pie vira, kas to bija sveicinājis. Bruņa klana sievietes steidzās sagatavot rīta maltīti, vīri plānoja doties ceļā tūliņ pēc ēšanas un izmantoja pēdējo izdevību, lai aprunātos ar ļaudim, kurus tie atkal nesatiks septiņus gadus. Dažus no tiem viņi nekad vairs nesastaps. Viņi kavējās pie brīnišķīgās Sapulces sīkumiem, cen­šoties tīkamo kaut nedaudz paildzināt.

- Šoreiz tev labi veicās, Broud, un līdz nākamajai Sapulcei tu jau būsi vadonis.

- Nākamajā reizē ari tev var klāties tikpat labi, - Brouds žestiku­lēja, aiz lepnuma piepūties. - Mums vienkārši paveicās.

-Jums tiešām veicās. Jūsu klans ir pirmais, jūsu mogurs ir pirmais, pat jūsu zāļu sieva ir pirmā. Vai zini, Broud, jūs varat būt laimīgi, ka jums ir tāda Eila. Nav daudz zāļu sievu, kas uzdrošinātos izglābt mednieku no lāča.

Brouds nemanāmi saviebās, tad, ieraudzījis Vordu, piegāja pie tā.

- Vord! - viņš uzsauca, pamājis sveicienu. - Šoreiz tev labi veicās. Es biju priecīgs, ka viņi izvēlējās tevi, nevis Nūzu. Viņš bija labs, taču tu visādā ziņā biji labāks.

- Bet tu biji pelnījis pirmo vietu, Broud. Tu esi arī labs skrējējs. Visam jūsu klanam pienākas tā vieta; pat jūsu zāļu sieva ir vislabākā, lai gan sākumā es šaubījos. Viņa būs laba zāļu sieva tavā tuvumā, kad kļūsi par vadoni. Es vienīgi ceru, ka viņa neizaugs vēl garāka. Starp mums runājot, jūtos savādi, kad man jāskatās uz sievieti augšup.

-Jā, tā sieviete ir pārāk gara, - Brouds stīvi atbildēja.

- Bet kāda tam nozīme, ja vien viņa ir laba zāļu sieva, vai ne?

Brouds tikko manāmi palocīja galvu, tad pamāja, ka sarunu ir bei­dzis, un devās projām. "Eila, Eila, man jau tā Eila ir apnikusi," viņš nodomāja, dodoties pāri klajumam.

- Broud, gribēju tevi satikt, pirms esat aizgājuši, - Broudu pus­ceļā uzrunāja kāds virs, nākot tam pretim. - Vai zini, manā klanā ir sieviete, kuras meita ir tāpat deformēta kā jūsu zāļu sievas dēls. Es runāju ar Bruņu, un viņš piekrita to pieņemt, tomēr vadonis vēlējās, lai es aprunājos ar tevi. Tu droši vien līdz tam būsi kļuvis par vadoni. Māte ir apsolījusies uzaudzināt to meiteni par labu sievieti, kas būtu pirmā klana un pirmās zāļu sievas dēla cienīga. Tev taču nav nekas iebilstams, vai ne, Broud? Tā būtu loģiska savienība.

- Nē, - Brouds strupi pamāja un apsviedās apkārt uz papēža. Ja viņš nebūtu bijis tik nikns, iespējams, būtu iebildis, taču viņam nebija vēlēšanās uzsākt diskusijas par Eilu.

- Starp citu, tas bija labs skrējiens, Broud.

Jaunais vīrs neredzēja izteikto piezīmi, viņš jau bija pagriezis mu­guru. Soļojot uz alu, viņš sastapa divas sievietes, dedzīgi iegrimušas sarunā. Brouds zināja, ka viņam ir jānovēršas, lai neredzētu, par ko viņas runā, bet viņš tikai lūkojās uz priekšu, izliekoties tās nema­nām.

- …es tikai nespēju noticēt, ka viņa ir klana sieviete, un pēc tam, kad ieraudzīju viņas bērnu… Bet kā viņa piegāja Ursum tieši klāt, tā, it kā viņa piederētu pie saimnieku klana, nebaidoties ne no viņa, ne no viena cita. Es to nebūt spējusi.

- Es kādu brīdi sarunājos ar viņu, viņa patiesi ir jauka, un viņa izturas pavisam normāli. Es tikai nespēju nobrīnīties: vai tu domā, ka viņa jelkad atradīs sev vīru? Viņa ir tik gara, kurš vīrs gan gribēs, ka sieva ir garāka par pašu? Kaut arī viņa ir augstākā līmeņa zāļu sieva.

- Kāds man stāstīja, ka viens klans esot viņu noskatījis, tikai nebija laika visu izplānot, un man šķiet, ka viņi grib to pārrunāt. Runā, ka tie aizsūtīšot skrējēju, ja izlemšot viņu pieņemt.

- Bet vai tad viņiem nav jauna ala? Runā, ka viņa to esot atradusi un ka tā esot ļoti liela un laimiga arī.

- Tai vajag būt netālu no jūras, un takas ir labi iestaigātas. Es domāju, ka labs skrējējs varētu viņus atrast.

Brouds pagāja garām abām sievietēm un centās novaldīt vēlmi sabārt slinkās, pļāpīgās nemiera cēlājas. Taču sievietes nepiederēja pie viņa klana, un, lai gan disciplinēt jebkuru sievieti bija viņa priekš­rocība, nebija pieņemts norāt kādu no cita klana bez vīru vai vadoņu atļaujas, ja vien pārkāpums nebija acīmredzams. Viņam tas šķita acīmredzams, taču kāds cits varēja tā nedomāt.

- Mūsu zāļu sieva saka, ka viņa ir prasmiga, - Norgs runāja, Brou­dam ieejot alā.

- Viņa ir Izas meita, - Brūns atbildēja, - un Iza viņu ir labi mācī­jusi.

- Žēl gan, ka Iza nespēja atnākt. Viņa ir slima, es jau saprotu.

-Jā, tas ir viens no iemesliem, kāpēc es gribu pasteigties. Mums

vēl jānoiet garš ceļš. Tava viesmīlība bija nepārspējama, Norg, bet katram ir savas mājas. Šī bija viena no labākajām klanu Sapulcēm. To vēl ilgi atcerēsies, - Brūns teica.

Brouds pagrieza muguru, savilcis dūres, nepamanījis, kā Norgs izsaka komplimentu Bruņa sievas dēlam. "Eila, Eila, Eila. Visi runā par Eilu. Varētu domāt, ka neviens cits šajā ldanu Sapulcē neko nedarīja, izņemot viņu. Vai viņu izvēlējās par pirmo? Kurš bija uz lāča galvas, kamēr viņa atradās drošībā uz zemes? Un kas par to, ka viņa izglāba medniekam dzīvību, viņš droši vien nekad vairs nestaigās. Viņa ir neglīta un gara, un viņas dēls ir kropls, un viņiem vajadzētu redzēt, cik nekaunīga viņa ir mājās."

Tieši tai brīdī garām steidzās Eila, nesot vairākus saiņus. Brouda naidpilnais skatiens bija tik pilns ļaunuma, ka lika tai sarauties. "Ko tagad esmu izdarījusi?" viņa domāja. "Labi, ja vispār kādu reizi esmu redzējusi Broudu visā šeit pavadītajā laikā." Brouds bija pilnīgi pieau­dzis, spēcīgi veidots klana vīrs, taču viņa nestie draudi bija krietni lie­lāki nekā fiziskais ļaunums vien. Viņš bija vadoņa sievas dēls, kuram vienu dienu bija lemts pašam kļūt par vadoni. Viņš par to domāja, vērojot Eilu noliekam saiņus alas ārpusē.

Kad visi bija paēduši, sievietes veikli iesaiņoja dažus traukus, kurus bija izmantojušas brokastu gatavošanai. Brūns ar nepacietību gaidīja, kad varēs doties ceļā, arī pārējie tāpat. Eila un dažas zāļu sievas, Norga sieva un vēl citas, apmainījās ar pēdējiem žestiem, tad zāļu sieva ievīstīja dēlu nesamajā ādā un ieņēma savu vietu Bruņa klana sieviešu priekšgalā. Brūns deva zīmi, un tie uzsāka ceļu pāri klaju­mam alas priekšā. Pirms nogriešanās aiz takas līkuma Brūns apstājās, un visi pagriezās, lai vēl pēdējo reizi palūkotos atpakaļ. Norgs ar visu klanu stāvēja pie alas ieejas.

- Lai Ursus jums stāv klāt! - Norgs pamāja.

Brūns palocīja galvu un turpināja ceļu. Paies septiņi gadi, līdz tie atkal ieraudzīs Norgu, - bet varbūt vairs neieraudzīs nekad. To zināja vienīgi Lielā Alu Lāča Gars.

Kā jau Brūns bija paredzējis, Krebam atpakaļceļš bija grūts. Tā kā gaidas vairs neuzturēja viņā mundrumu un to aizvien nomāca prāto­jumi par zināšanām, kuras viņš turēja noslēpumā, vecā vīra ķermenis viņu ik pa laikam nodeva. Bruņa rūpes pieauga; viņš nekad vēl nebija redzējis veco vīru tik nomāktu. Krebs atpalika. Daudz reižu Brūnam bija jāsūta atpakaļ kāds mednieks, lai viņu atrastu, un pārējie gaidīja. Vadonis palēnināja gaitu ceribā, ka Krebam būs vieglāk, bet šķita, ka moguram bija vienalga. Tām dažām vakara ceremonijām, kuras Brūns pieprasīja, viņam nebija enerģijas. Mogurs šķita negribigs, viņa žesti bija stīvi, it kā viņa sirds nebūtu klāt. Brūns pamanīja, ka Krebs un Eila turas pa gabalu, un, lai gan viņai nebija nekādu grūtību tikt līdzi, Eilas soļiem bija zudis atsperlgums. "Kaut kas ar abiem nav kārtībā," vadonis nodomāja.

Viņi bija soļojuši cauri izkaltušai, garai zālei kopš priekšpusdienas. Brūns palūkojās atpakaļ; Krebu nekur neredzēja. Viņš jau pacēla roku, lai dotu zīmi kādam no vīriem, tad pārdomāja un devās uz aizmuguri pie Eilas.

- Ej atpakaļ un atrodi Moguru, - viņš pamāja.

Atdevusi Durku Ubai, viņa steidzās atpakaļ pa izlocīto taku un nomīdīto zāli. Viņa atrada viru krietni atpalikušu, lēni soļojam, at­spiežoties uz nūjas. Šķita, ka viņu bija pārņēmušas sāpes. Eilu tik ļoti bija apstulbinājusi viņa atbilde tās mīlestības pilnajai nožēlai, ka viņa nezināja, kā reaģēt. Viņa bija pārliecināta, ka Krebs cieš no artrīta pār­ņemtajām locītavām, taču viņš bija atteicies no jebkādām pretsāpju zālītēm. Pēc vairākiem noraidījumiem viņa vairs tās nepiedāvāja, bet sievietes sirds sāpēs cieta viņa dēļ. Ieraudzījis Eilu, Krebs apstājās.

- Ko tu te dari? - viņš pamāja.

- Brūns atsūtīja mani tev pakaļ.

Krebs norūcās un atkal sāka soļot. Eila nostājās viņam aiz mugu­ras. Viņa vēroja vira lēnās, sāpju pārņemtās kustības, līdz nespēja vairs izturēt. Tā pagāja vīram garām un nometās pie tā kājām, pie­spiežot viņu apstāties. Krebs ilgi lūkojās lejup uz jauno sievieti, pirms piesita pie tās pleca.

- Šī sieviete zina, kāpēc Mogurs dusmojas.

- Es nedusmojos, Eila.

- Kāpēc tad tu neļauj man tev palīdzēt? - viņa lūdzās. - Tu agrāk nekad neatteicies. - Eila visiem spēkiem centās saņemties. - ŠI sie­viete ir zāļu sieva. Viņa ir apmācīta, lai palīdzētu tiem, kam sāp. Tā ir viņas vieta, viņas darbs. Šai sievietei sāp, redzot, kā Mogurs cieš, viņai grūti to izturēt. - Eila nespēja ilgāk ievērot formālo pozu. - Ak, Kreb, ļauj man tev palīdzēt! Vai tad tu nezini, ka es tevi mīlu? Tu man esi kā manas mātes vīrs. Tu esi gādājis par mani, aizstāvējis mani, tu esi glābis man dzīvību. Es nezinu, kāpēc tu pārstāji mani mīlēt, taču es neesmu pārstājusi mīlēt tevi. - Asaras plūda viņai pār vaigiem bezcerīgā izmisumā.

"Kāpēc vienmēr viņai pa acīm līst ūdens, kad tā domā, ka es viņu nemīlu? Un kāpēc viņas vārgās acis vienmēr liek man kaut ko darīt viņas labā? Vai visiem Citiem piemīt šī problēma? Viņai taisnība - es nekad agrāk neiebildu pret viņas palīdzību, kāpēc lai tas kaut ko nozīmētu tagad? Viņa nav klana sieviete. Neatkarīgi no tā, ko domā pārējie, viņa ir dzimusi pie Citiem, un viņa vienmēr būs viena no tiem. Viņa pati to nezina. Viņa domā, ka ir klana sieviete, viņa domā, ka ir zāļu sieva. Viņa ir zāļu sieva. Varbūt viņa nepieder pie Izas līnijas, bet viņa ir zāļu sieva, un viņa centās kļūt par klana sievieti, lai cik grūti tas viņai reizēm nācās. Interesanti, cik grūti tas viņai ir? Šī nav pirmā reize, kad ūdens līst viņai pār acīm, bet cik daudz reižu viņa ir centusies to apturēt? Tad, kad viņa domā, ka es to nemīlu, viņa nespēj to apturēt. Vai tas viņai tik ļoti varētu sāpēt? Cik stipri sāpētu man, ja es domātu, ka viņa mani nemīl? Stiprāk, nekā gribu par to domāt. Ja viņa mīl tāpat, vai tad viņa var būt tik atšķirīga?" Krebs centās iztēloties Eilu kā svešinieci, kā sievieti, kas nāk no Citiem. Bet viņa vēl aizvien bija Eila, vēl aizvien tās sievietes bērns, kuras viņam nekad nebija bijis.

- Labāk pasteigsimies, Eila! Brūns gaida. Izslauki acis, un, kad mēs apstāsimies, vari pagatavot man nedaudz vītola tējas, zāļu sieva.

Smaids izlauzās cauri asarām. Viņa pierausās kājās un atkal nostā­jās aiz Mogura muguras. Pēc dažiem soļiem viņa nostājās pie Kreba slimā sāna. Kādu brīdi svārstījies, viņš pamāja ar galvu un atbalstījās pret sievieti.

Brūns uzreiz pamanīja situācijas uzlabošanos un drīz vien pielika soli, lai gan tie vēl aizvien negāja tik ātri, kā viņš būtu vēlējies. Vecajā vīrā bija jaušama melanholija, tomēr viņš šķita vairāk cenšamies. "Es jau domāju, ka ar viņiem abiem ir kāda problēma," Brūns sprieda, "bet izskatās, ka viņi ir to atrisinājuši." Brūns priecājās, ka viņam bija ienācis prātā aizsūtīt Krebam pakaļ Eilu.

Krebs patiešām ļāva Eilai palīdzēt, tomēr viņu starpā vēl aizvien bija distance, plaisa, kas bija par lielu, lai viņš tiktu tai pāri. Viņš nespēja aizmirst atšķirību viņu likteņos, un tas radīja saspīlējumu, kas atvēsināja agrāko dienu vienkāršās, siltās attiecības.

Lai gan dienas bija karstas, Bruņa klanam soļojot mājup, naktis kļuva dzestrākas. Klana ļaudīm pirmo reizi ieraugot sniegotās kalnu cepures tālu rietumos, viņu sirdis sāka pukstēt straujāk, bet, tā kā attālums tik tikko mazinājās, dienām ejot uz priekšu, salas dienvidu gala kalnu grēda kļuva vien par daļu no ainavas. Attālums tomēr mazinājās, lai cik netverami. Klanam turpinot soļot rietumu virzienā, vienai nogurdinošai dienai nomainot citu, zilie dziļumi šļūdoņu plai­sās piešķīra kalniem raksturu, bet neskaidrais purpurs zem ledus kroņa pieņēma izbīdījumu un krauju apveidus.

Tie virzījās uz priekšu līdz pat tumsai, pēdējā naktī uzslēja nomet­ni stepē, un ar pirmo gaismiņu visi jau bija augšā. Līdzenumus no­mainīja kalnu pakājes atklātās pļavas un slaidi koki; un skats ar mē­renā klimata zālēdāju degunradzi, tam turpinot ēšanu un pat neturot par vajadzīgu gājējus ievērot, lika jaust, ka vieta ir pazīstama. Solis kļuva raitāks, kad tie nonāca pie takas, kas veda augšup pa kalna pakāji. Tie pagāja garām pazīstamai klintij un ieraudzīja savu alu, un visu sirdis sāka pukstēt straujāk. Viņi bija mājās.

Aba un Zūgs steidzās tiem pretim. Aba priecīgi sagaidīja savu meitu un Drūgu, apkampa vecākos bērnus, tad paņēma Grūbu uz rokām. Zūgs pamāja ar galvu Eilai, piesteidzies pie Groda un Ūkas, tad pie Ovras un Gūva.

- Kur ir Dorvs? - Ika pamāja.

- Viņš tagad pastaigājas garu pasaulē, - Zūgs atbildēja. - Viņa acis kļuva tik vājas, ka viņš nespēja redzēt, ko citi saka. Es domāju, ka viņš padevās un nevēlējās sagaidīt jūs mājās. Kad gari sauca, viņš devās tiem līdzi. Mēs viņu apglabājām un iezīmējām vietu, lai Mogurs varētu to atrast nāves rituāliem.

Eila palūkojās visapkārt, pēkšņi satraukusies. - Kur ir Iza?

- Viņa ir ļoti slima, Eila, - Aba ierunājās. - Viņa nav izkāpusi no gultas kopš pēdējā jaunā mēness.

- Iza! Nē! Iza! Nē! Nē! - Eila sauca, skrienot uz alu. Sasniegusi Kreba pavardu, viņa nometa zemē saiņus un piesteidzās pie sievietes, kas gulēja uz ādām.

- Iza! Iza! - jaunā sieviete raudāja. Vecā zāļu sieva atvēra acis.

- Eila, - viņa ierunājās, aizsmakušo balsi tik tikko varēja saklau­sīt. - Gari ir izpildījuši manu vēlēšanos, - viņa vārgi pamāja. - Jūs esat atpakaļ. - Iza izstiepa rokas. Eila apkampa viņu un sajuta tās vājo, trauslo ķermeni, kas nebija nekas vairāk kā kauli, pārklāti ar sakrunkojušos ādu. Sievietes mati bija sniegbalti; viņas seja - izžu­vis, kauliem pārvilkts pergaments, ar iekritušiem vaigiem un dziļi iegrimušām acim. Viņa izskatījās tūkstoš gadu veca. Viņai bija tikai mazliet pāri divdesmit sešiem.

Eila gandrīz neko neredzēja asaru dēļ, kas plūda pār vaigiem. - Kāpēc es devos uz klanu Sapulci? Man vajadzēja palikt šeit un rūpēties par tevi. Es zināju, ka tu esi slima; kāpēc gan es aizgāju un pametu tevi?

- Nē, nē, Eila, - Iza pamāja. - Nevaino sevi! Tu nevari novērst to, kam ir lemts notikt. Es zināju, ka man būs jāmirst, kad jūs devāties projām. Tu nebūtu varējusi man palīdzēt, neviens to nebūtu varē­jis. Es tikai gribēju ieraudzīt tevi vēl vienu reizi, pirms aizeju pie gariem.

- Tu nedrīksti mirt! Es neļaušu tev nomirt! Es rūpēšos par tevi. Es likšu tev izveseļoties, - Eila mežonīgi žestikulēja.

- Eila, Eila. Ir dažas lietas, ko pat vislabākā zāļu sieva nav spējīga izdarīt.

Piepūle izraisīja klepus lēkmi. Eila paturēja viņu sēdus, līdz klepus pārstāja. Viņa aizbāza savu zvērādu sievietei aiz muguras, lai pie­celtu viņu un atvieglotu klepošanu, tad sāka rakņāties pa zālītēm, kas glabājās blakus Izas gultai.

- Kur ir staģes? Es nevaru atrast staģes.

- Es domāju, ka vairs nekas nav palicis, - Iza vārgi pamāja. Kle­pus lēkme bija atņēmusi tai pēdējos spēkus. - Es to daudz lietoju un nevarēju iziet ārā, lai sameklētu vēl. Aba centās atrast, bet atnesa saulespuķes.

- Man nevajadzēja iet projām, - Eila noteica, tad izsteidzās ārā no alas. Pie izejas viņa satika Ubu, kas nesa Durku, un Krebu.

- Iza ir slima, - Eila izmisīgi pamāja. - Un viņai nav pat nevienas staģes. Es iešu tās sameklēt. Pavardā nav uguns, Uba. Kāpēc gan es gāju uz klanu Sapulci? Man vajadzēja palikt šeit kopā ar viņu. Kāpēc es aizgāju? - Eilas netīrā seja, noputējusi ceļojuma laikā, bija asaru izvagota, bet ne viņa to manīja, ne viņai tas rūpēja. Viņa noskrēja lejup pa nogāzi, bet Krebs un Uba iesteidzās alā.

Eila pārbrida upei, skriešu metās uz pļavu, kur auga zālītes, un ar kailām rokām izraka saknes, plēšot tās ārā no zemes. Apstājusies pie upes vienīgi tik ilgi, lai tās nomazgātu, viņa metās atpakaļ uz alu.

Uba bija aizkūrusi uguni, bet ūdens, ko viņa bija uzlikusi karsē­ties, bija tik tikko silts. Krebs stāvēja, pārliecies pār Izu, izdarot for­mālas kustības ar lielāku dedzību, nekā jelkad bija to darījis pēdējo dienu laikā, aicinot visus sev zināmos garus, lai tie stiprinātu viņas dzīvības spēku, un lūdzot viņus vēl neņemt Izu sev līdzi. Uba bija nolikusi Durku uz guļamādas. Viņš tikko bija sācis rāpot un ar roku palīdzību slieties kājās. Zēns metās pie mātes, kas bija aizņemta ar sakņu smalcināšanu sīkos gabaliņos, bet tā pagrūda mazo nost, kad tas sniedzās pēc krūts. Eilai nebija laika dēlam. Viņš sāka skaļi brēkt, bet Eila bēra sakni katliņā un pievienoja vēl dažus akmeņus, nepa­cietībā gaidot, kad tas sāks vārīties.

- Ļauj man paskatīties uz Durku, - Iza pamāja. - Viņš ir tik ļoti izaudzis.

Uba pacēla zēnu un pienesa to mātei klāt. Viņa ielika mazuli Izai klēpī, bet tam nebija nekādas vēlēšanās mīlināties ar vecu sievu, kuru viņš neatcerējās, un mazais visiem spēkiem centās tikt zemē.

- Viņš ir stiprs un veselīgs, - Iza teica, - un viņam nav nekādu grūtību noturēt galviņu.

- Viņam jau ir pat pāris, - Uba ierunājās, - vai vismaz maza mei­tenīte, kas viņam ir apsolīta.

- Pāris? Kurš klans tad varēja apsolīt viņam meiteni? Tik jaunam un ar viņa trūkumiem.

- Klanu Sapulcē bija kāda sieviete ar kroplu meitu. Pirmajā dienā viņa pienāca mums klāt un sāka runāt, - Uba paskaidroja. - Mazā ir līdzīga Durkam, vismaz viņas galva. Viņas apveidi ir mazliet atšķirīgi. Māte lūdza, vai viņus nevarētu apprecināt; Oda bija ļoti norūpēju­sies, ka viņas meita nekad nespēs atrast sev pāri. Brūns un viņas klana vadonis vienojās. Es domāju, ka viņa nāks dzīvot pie mums pēc nākamās Sapulces, kaut ari viņa nebūs sieviete. Ebra teica, ka meitene varētu dzīvot pie viņas, līdz tie abi būs pietiekami veci, lai apprecētos. Oda bija tik laimīga, jo īpaši pēc tam, kad Eila pagatavoja ceremonijas dzērienu.

- Tātad viņi tomēr pieņēma Eilu kā manas līnijas zāļu sievu. Es gaidīju, vai tie pieņems vai ne, - Iza pamāja, tad apklusa. Runāšana viņu nogurdināja, bet jau tas vien, ka sieviete redzēja sev apkārt savus mīļos cilvēkus, atjaunoja tās garu, ja ne ķermeni. Kādu bridi viņa atpūtās, tad jautāja. - Kā sauc to meiteni?

- Ura, - Izas meita atbildēja.

- Man patīk tas vārds, tam ir laba skaņa. - Iza atkal atpūtās, tad uzdeva nākamo jautājumu. - Kā tad ar Eilu? Vai viņa atrada sev pāri klanu Sapulcē?

- Zūga radinieka klans domā par viņu. Viņi no sākuma atteicās, bet, kad Eilu atzina par zāļu sievu, nolēma padomāt. Nebija laika kaut ko nokārtot līdz mūsu aiziešanai. Viņi varētu ņemt Eilu, bet es nedomāju, ka viņi gribēs Durku.

Iza vienīgi pamāja ar galvu, tad aizvēra acis.

Eila smalcināja gaļu, ko pielikt Izas buljonam. Viņa nepārtraukti pārbaudīja vārošo ūdeni, vai tam ir īstā krāsa un smarža, nepacietībā gaidīdama, kad novārījums būs gatavs. Durks činkstēdams rāpoja viņai klāt, bet viņa atkal to pastūma malā.

- Iedod viņu man, Uba, - Krebs pamāja. Sēžot Krebam klēpi un pētot tā bārdu, zēns uz kādu bridi nomierinājās. Bet drīz vien viņam apnika ari tas. Zēns berzēja acis un centās atbrīvoties no rokas, kas viņu turēja, un, ticis vaļā, tas tiešā ceļā atkal rāpoja pie mātes. Mazais bija noguris un izsalcis. Eila stāvēja pie uguns un šķita nemanām, kad niķīgais mazulis centās uzslieties augšup, turoties pie tās kājas. Krebs pieslējās kājās, tad nolika malā nūju un pamāja Ubai, lai uzliek mazo viņam uz rokas. Smagi klibojot bez nūjas atbalsta, viņš aizšļūca līdz Brouda pavardam un ielika Durku Ogai klēpi.

- Durks ir izsalcis, bet Eila ir aizņemta, vārot zāles Izai. Vai tu viņu pabarosi, Oga?

Oga pamāja, paņēma no vīra mazuli un iedeva Durkam krūti. Brouds nikni noskatījās, bet pietika ar vienu tumšu Mogura acu ska­tienu, lai viņš ātri apslēptu savas dusmas. Viņa naids uz Eilu neat­tiecās uz vīru, kas sievieti sargāja un gādāja par to. Brouds pārāk baidījās no Mogura, lai ienīstu viņu. Tomēr viņš jau ātri bija atklājis, ka lielais, svētais vīrs reti iejaucas ldana laicīgajā dzīvē, aprobežojo­ties savā darbībā vienigi ar garu pasauli. Mogurs nekad nebija mēģi­nājis aizkavēt Broudu tā varas izpausmēs pār sievieti, kura dzīvoja pie viņa pavarda, bet Broudam nebija vēlēšanās tieši saiet ragos ar burvi.

Mogurs aizšļūca atpakaļ uz savu pavardu un sāka meklēt zemē nomestajos saiņos pūsli ar alu lāča taukiem, kas bija viņa daļa, iegūta no ceremoniju dzīvnieka. Uba pamanīja viņu un piesteidzās palīgā. Krebs paņēma taukus līdzi uz garu nišu. Lai gan viņš bija pārliecināts, ka tas ir bezcerīgi, viņš grasījās izmantot visus viņa rīcībā esošos maģijas paņēmienus, lai palīdzētu Eilai izārstēt Izu.

Saknes beidzot bija vārījušās pietiekami ilgi; Eila iesmēla krūzīti šķidruma un nepacietīgi gaidīja, lai tas atdziest. Siltais buljons, kas viņai nelieliem malciņiem tika iebarots iepriekš, Eilai pieturot tās galvu, gluži tāpat, kā to bija darījusi Iza, kad viņa, piecgadīga mei­tene, bija tuvu nāvei, vecajai zāļu sievai bija atgriezis nedaudz dzīvī­bas. Viņa bija maz ēdusi, kopš ielikās gultā, un ne vairāk ari līdz tam. Atnestais ēdiens bieži palika neskarts. Izai tā bija vientuļa, nelaimīga vasara. Nevienam neesot tuvumā, kas viņu pieskatītu un raudzītu, lai viņa paēd, sieviete bieži vien aizmirsa vai vienkārši nelikās ne zinis par ēšanu. Trīs pārējie bija centušies palīdzēt, redzot, ka viņai kļūst sliktāk, taču nezināja, kā to lai dara.

Iza bija saņēmusies, kad Dorvam tuvojās pēdējā stundiņa, bet vecākais klana loceklis aizgāja ātri, un viņai nebija daudz ko palīdzēt, viņa vienīgi centās, lai tam būtu vieglāk. Viņa nāve pārklāja tādu kā plīvuru arī pārējiem. Pēc Dorva aiziešanas ala šķita daudz tukšāka, un visi saprata, cik tuvu tie ir nākamajai pasaulei. Viņš bija pirmais mirušais pēc zemestrīces.

Eila sēdēja blakus Izai, pūšot uz šķidrumu kaula krūzē un ik pa brīdim nogaršojot, vai tas jau nav pietiekami atdzisis. Viņa tik neda­līti koncentrēja savu uzmanību uz Izu, ka nemanīja, kā Krebs aiz­nesa Durku vai kā viņš iegāja nelielajā alā, un viņa neredzēja, ka Brūns viņu vēro. Eila klausījās mīkstajās, burbuļojošajās skaņās, kas atskanēja, Izai elpojot, un saprata, ka viņa mirst, taču negribēja tam noticēt. Eila pārcilāja atmiņā visas zālītes. "Balzama iekšējās mizas kompreses," viņa nodomāja. "Jā, un pelašķa tēja. Tvaiku elpošana arī palīdzēs. Kazenes un kādu uzlējumu, un papardi. Nē, tās der tikai pret vieglu klepu. Diždadža saknes? Varbūt. Stērķeļaugs? Protams, un svaiga sakne rudenī ir vislabākā." Eila bija apņēmusies dzirdīt Izu ar tējām, noklāt viņu ar kompresēm un iegremdēt viņu tvaikos, ja būs nepieciešams. Jebko, jebko, lai pagarinātu savas mātes dzīvi, vienīgās mātes, ko viņa pazina. Viņa nespēja paciest domu par Izas nāvi.

Lai gan Uba skaidri apzinājās, cik nopietna ir mātes slimība, viņa manīja Bruņa klātbūtni. Parasti vīrietis neapmeklēja cita vīra pa­vardu, ja viņa paša nebija klāt, un Bruņa klātbūtne satrauca Ubu. Viņa steidzās savākt ap pavardu izmētātās paunas, lai to nedaudz pie­koptu, skatoties te uz Bruņu, te uz Eilu, te uz māti. Tā kā neviens viņu neuzraudzīja un nedeva norādījumus, viņa nezināja, kā lai uztver Bruņa apciemojumu. Neviens viņu neuzņēma, neviens nesasveicinā­jās ar viņu, kā lai viņa izturas?

Brūns vēroja visas trīs - veco zāļu sievu, enerģisko jauno zāļu sievu, kas nelīdzinājās klanam, tomēr bija augstākā līmeņa dziedinātāja, un Ubu, kurai arī bija lemts kļūt par zāļu sievu. Viņš vienmēr bija lepojies ar savu ciltsmāsu. Viņa vienmēr tika auklēta un lutināta, un gaidīta, kad bija maza meitene, līdz piedzima veselīgs puika, kam vajadzēja kļūt par vadoni. Viņš vienmēr to bija sargājis. Viņš nekad nebūtu Izai izvēlējies to vīru, kas kļuva par viņas otro pusi; Brūnam viņš nekad nebija paticis - lielībnieks, kas izsmēja viņa kroplo brāli. Izai nebija izvēles, bet viņa labi tika ar to galā. Tomēr, kad vīrs nomira, viņa bija laimīgāka nekā jebkad agrāk. Viņa bija laba sieviete, laba zāļu sieva. Klanam viņas pietrūks.

"Izas meita kļūst pieaugusi," viņš domāja, vērodams meiteni. "Uba drīz būs sieviete. Man jāsāk domāt par vīru viņai. Tam jābūt labam vīram, tādam, kas viņai derētu. Arī medniekam ir labāk, ja viņam ir uzticama sieva. Bet kas tad te ir bez Vorna? Vēl jau ir Ona, par kuru jādomā, bet viņa nevar precēties ar Vornu, tie ir brālis ar māsu. Viņai vajadzēs gaidīt, kad Borgs kļūs par vīru. Ja viņa ātri kļūs par sievieti, viņai var piedzimt bērns, pirms Borgs ir gatavs precēties. Varbūt man vajadzētu puisi mazliet pasteidzināt, viņš ir vecāks par Onu. Ja viņš būs pietiekami vecs, lai apmierinātu savas vajadzības, viņš būs ari pietiekami vecs, lai kļūtu par vīru. Vai Vorns būs labs pāris Ubai? Drūgs viņu ir labi audzinājis, un viņam patīk izrādīties tās klātbūtnē. Varbūt tur ir kādas simpātijas." Brūns noglabāja domas savā sakārtotajā prātā, lai vēlāk pie tām atgrieztos.

Staģu tēja bija atdzisusi; Eila pamodināja veco sievieti, kas bija iesnaudusies, un maigi pieturēja tās galvu, kamēr deva zāles. "Es nedomāju, ka šoreiz tev izdosies viņu izglābt, Eila," Brūns pie sevis noteica, vērojot vārgo sievieti. "Kā viņa tik ātri novecoja? Viņa bija visjaunākā; tagad viņa izskatās vecāka par Krebu. Atceros to reizi, kad viņa sadziedēja manu lauzto roku. Viņa nebija daudz vecāka par Eilu, kad tā sadziedēja Braka roku, bet jau sieviete un precējusies. Viņa arī labi strādāja. Rokas dēļ man nekad nav bijis jāuztraucas, izņemot dažas sāpju lēkmes pēdējā laikā. Es arī kļūstu vecs. Manas medību dienas drīz beigsies, un man būs jāatdod vadība Broudam.

Vai viņš tam ir gatavs? Viņam tik labi veicās klanu Sapulcē, ka es gandrīz jau nodevu vadību toreiz. Viņš ir drošsirdīgs; visi man teica, cik es esot laimīgs. Jā, es esmu laimīgs, baidījos, ka viņu varētu izvē­lēties par pavadoni Ursum. Tas būtu bijis gods, bet no tā goda es labprāt atteiktos. Gorns bija labs vīrs, Norga klanam tas bija smags trieciens. Tā tas ir vienmēr, kad Ursus izvēlas. Dažreiz ir veiksme nebūt godātam; manas sievas dēls vēl aizvien staigā šajā saulē. Un viņš ir bezbailīgs. Varbūt pārāk bezbailīgs. Nedaudz uzdrīkstēšanās un neprāta jaunam vīrietim der, taču vadonim jābūt ar vēsāku prātu. Viņam jāuzklausa savi vīri. Viņam jādomā un jāplāno tā, lai medības būtu veiksmīgas, tomēr lai vīri netiktu nevajadzīgi apdraudēti. Var­būt man vajadzētu ļaut viņam novadīt dažas medības, lai viņš gūtu pieredzi. Viņam būs jāiemācās, ka vadīšana ir kaut kas vairāk par uzdrīkstēšanos. Tā ir atbildība un savaldība.

Kas Eilā ir tas, kas uzjundi viņā to sliktāko? Kāpēc viņš sevi pa­zemo, konkurējot ar viņu? Varbūt viņa izskatās mazliet citādi, bet viņa tik un tā ir sieviete. Tomēr drosmīga sieviete, pārliecināta. Intere­santi, vai Zūga radinieks viņu paņems? Tagad, kad esmu pie viņas pieradis, bez viņas būs kaut kā savādi. Un viņa ir laba zāļu sieva, vērtība jebkuram klanam. Darīšu, ko varēšu, lai tie saprastu viņas vērtību. Paskatieties uz viņu - pat viņas dēls, dēls, kuram viņa bija gatava doties līdzi uz nākamo pasauli, nespēj novērst tās uzmanību no Izas. Nav daudz tādu, kas uzdrošinātos tuvoties alu lācim, lai izglābtu vīra dzīvību. Viņa spēj būt arī bezbailīga un ir iemācījusies sevi valdīt. Viņa labi uzvedās Sapulcē, visādā ziņā īsta sieviete, nevis tāda kā toreiz, kad bija jaunāka. Visi teica par viņu tikai slavējošus vārdus līdz pašām Sapulces beigām."

- Brun, - Iza sauca vārgā balsī. - Uba, atnes vadonim tēju, - viņa pamāja, cenšoties apsēsties taisnāk. Viņa vēl aizvien bija Kreba pa­varda īstā namamāte. - Eila, atnes ādu, kur Brūnam apsēsties! Sie­vietei žēl, ka viņa pati nevar vadoni apkalpot.

- Iza, neuztraucies. Es nenācu, lai dzertu tēju, atnācu tevi aprau­dzīt, - Brūns pamāja, apsēdies pie viņas gultas.

- Cik ilgi tu jau tur stāvi? - Iza vaicāja.

- Nav jau ilgi. Eila bija aizņemta; es negribēju viņu vai tevi traucēt, pirms viņa pabeigs. Tevis pietrūka klanu Sapulcē.

- Vai tā bija izdevusies?

- Mūsu klans vēl aizvien ir pirmais. Medniekiem veicās labi; Brouds tika izvēlēts kā pirmais Lāča Ceremonijai. Eilai arī gāja labi. Viņa saņēma daudz komplimentu.

- Komplimenti! Kam vajadzīgi komplimenti? Padara garus pārāk skaudīgus. Ja viņai gāja labi, ja viņa nesa godu klanam, ar to pie­tiek.

- Viņai gāja labi. Viņu pieņēma, viņa uzvedās kā īsta sieviete. Viņa ir tava meita, Iza. Vai gan kāds varētu sagaidīt ko mazāk?

- Jā, viņa ir mana meita tikpat lielā mērā, kā Uba ir mana meita. Esmu laimīga, gari mani aplaimojuši ar divām meitām, un tās abas būs labas zāļu sievas. Eila var pabeigt Ubas mācīšanu.

- Nē! - Eila iejaucās. - Tu pabeigsi mācīt Ubu. Tu izveseļosies. Mēs tagad esam atgriezušās un rūpēsimies par tevi. Tu izveseļosies, tikai pagaidi, gan tu redzēsi, - viņa māja ar patiesu izmisumu. - Tev ir jāizveseļojas, māt!

- Eila, bērns. Gari jau mani gaida, man drīz jādodas tiem līdzi. Tie izpildīja manu pēdējo vēlēšanos - redzēt savus mīļos, pirms aizeju, bet es nevaru likt viņiem gaidīt daudz ilgāk.

Buljons un zāles bija stiprinājušas slimās sievietes pēdējās rezer­ves. Viņai cēlās temperatūra, ķermenim izmisīgi cenšoties nokratīt slimību, kas bija to nomocījusi. Dzirksteles drudžaini spožajās acīs un sārtums vaigos piešķīra viņai mānīgi veselīgu izskatu. Bet Izas sejai piemita kāds caurspīdīgs mirdzums, it kā tā būtu izgaismota no iekšienes. Tas nebija dzīvības uzplaiksnījums. Šo savādo mirdzumu sauc par gara mirdzumu, un Brūns to bija redzējis jau agrāk. Tā bija dzīvības spēka pacelšanās, tam gatavojoties aiziet.

Oga paturēja Durku pie Brouda pavarda līdz vēlam vakaram un atdeva guļošo bērnu krietni pēc tam, kad saule jau bija norietējusi. Uba to novietoja uz Eilas ādām, ko pati bija saklājusi. Meitene bija izbijusies un apjukusi. Viņai nebija neviena, ar ko aprunāties. Viņa baidījās pārtraukt Eilu, kas pūlējās glābt Izu, un baidījās traucēt māti. Krebs bija atgriezies vienīgi tik ilgi, lai uz Izas ķermeņa uz­vilktu zīmes ar sarkanā okera krāsu un lāča taukiem, vienlaikus vei­dojot zīmes virs tās. Tūliņ pēc tam viņš atgriezās savā mazajā alā un nenāca atpakaļ.

Uba bija visu izsaiņojusi un sakārtojusi pavardu, pagatavojusi va­kariņas, kuras neviens neaiztika, un atkal novākusi tās. Viņa klusi sēdēja blakus guļošajam mazulim un vēlējās, kaut varētu izdomāt, ko lai dara, atrast kaut ko, kas to nodarbinātu. Lai gan tas nemazinātu šausmas viņas sirdī, darbs vismaz neļautu tai sēdēt dīkā. Tas būtu labāk nekā vienkārši tā sēdēt un skatīties, kā mirst māte. Beidzot viņa nelaimīga apgūlās Eilas gultā, saritinājās ap mazuli, cieši piespiedu­sies tam klāt, cenšoties no kāda saņemt siltumu un drošību.

Eila nepārtraukti darbojās ar Izu, izmēģinot visādas zāles un līdzekļus, kādus vien varēja iedomāties. Viņa grozījās tās tuvumā, neuzdrīkstoties pamest to vienu, baidoties, ka sieviete varētu nomirt, kamēr pati būs izgājusi. Eila nebija vienīgā, kas tonakt bija nomodā. Gulēja tikai mazie bērni. Ikvienā aptumšotās alas pavardā vīri un sie­vas lūkojās uz ierobežoto ugunskuru sarkanajām oglēm vai atvērtām acīm gulēja uz ādām.

Debesis ārā bija apmākušās, zvaigznes - izdzisušas. Tumsa alas iekšienē pārvērtās vēl dziļākā tumsā ieejas plašajā caurumā, aizklā­jot jebkādu dzīvības pazīmi aiz alas ugunskura dziestošajām oglēm. Agrā rīta klusumā, kad nakts bija pilnībā iegrimusi savos tumsas dziļumos, Eila, satrūkusies no īslaicīga snaudiena, pasita galvu aug­šup.

- Eila, - Iza atkal ierunājās aizsmakušā čukstā.

- Kas ir, Iza? - viņa pamāja. Zāļu sievas acīs atspīdēja ugunskura rudo ogļu nespodrā gaisma.

- Es gribu kaut ko teikt, pirms aizeju, - Iza rādīja, tad nolaida rokas. Viņai bija jāpiepūlas, lai tās kustinātu.

- Necenties runāt, māt. Vienkārši atpūties. No rīta tu būsi stip­rāka.

- Nē, bērns, man tas jāpasaka tagad. Es neizdzīvošu līdz rītam.

- Tu izdzīvosi. Tev jāizdzīvo. Tu nedrīksti aiziet, - Eila rādīja.

- Eila, es iešu, tev tas ir jāpieņem. Ļauj man pabeigt, man vairs nav daudz atlicis. - Iza atkal atpūtās, bet Eila gaidīja mēmā bezcerībā.

- Eila, es vienmēr esmu mīlējusi tevi visvairāk. Es nezinu, kāpēc, bet tā ir tiesa. Es gribēju tevi paturēt pie sevis, gribēju, lai tu paliec ar klanu. Bet drīz es būšu prom. Nepaies ilgs laiks, līdz Krebs atradīs ceļu uz garu pasauli, un Brūns arī kļūst vecs. Tad Brouds būs vadonis. Eila, tu nedrīksti šeit palikt, kad Brouds kļūs par vadoni. Viņš atradīs, kā tevi sāpināt. - Iza atkal atpūtās, aizvērusi acis un cīnoties pēc elpas un spēka, lai varētu turpināt.

- Eila, mana meita, mans dīvainais, stūrgalvīgais bērns, kas vien­mēr ir tik ļoti centies, esmu tevi izmācījusi par zāļu sievu, lai tev būtu savs stāvoklis un tu varētu palikt kopā ar klanu pat tad, ja nekad nespētu atrast sev pāri. Bet tu esi sieviete, tev ir vajadzīgs vīrietis, pašai savs vīrietis. Tu nepiederi klanam, Eila. Tu esi dzimusi pie Citiem, tu piederi viņiem. Tev jāiet projām, bērns, jāatrod pašai savi ļaudis.

-Jāiet projām? - viņa apjukusi māja. - Uz kurieni tad es iešu, Iza? Es nepazīstu nekādus Citus, es pat nezinu, kur tos lai meklē.

- Uz ziemeļiem no šejienes viņu ir daudz, Eila, uz sauszemes aiz pussalas. Mana māte stāstīja, ka tas virs, ko viņas māte ārstēja, nācis no ziemeļiem. - Iza atkal apklusa, tad piespieda sevi turpināt. - Tu nedrīksti te palikt, Eila. Ej un sameklē viņus, mans bērns! Atrodi savus ļaudis, atrodi savu vīrieti!

Izas rokas pēkšņi nokrita un acis aizvērās. Sievietes elpa bija sekla. Viņa centās ievilkt elpu dziļāk un vēlreiz atvēra acis.

- Saki Ubai, ka es viņu mīlu, Eila. Bet tu biji mans pirmais bērns, manas sirds meita. Vienmēr mīlēju tevi… mīlēju tevi visvairāk… - Izas elpa apstājās ar burbuļojošu nopūtu. Viņa neieelpoja vēlreiz.

- Iza! Iza! - Eila kliedza. - Māt, neej, nepamet mani! Ak, māt, neej prom!

Uba pamodās no Eilas gaudām un pieskrēja klāt. - Māt! Ak nē! Mana māte ir aizgājusi! Mana māte ir aizgājusi.

Meitene un jaunā sieviete lūkojās viena otrā.

- Viņa man lika tev pateikt, ka mīlēja tevi, Uba, - Eila teica. Viņas acis bija sausas, šoks vēl neļāva smadzenēm atgūties. Krebs šļūca viņu virzienā. Viņš bija klāt, pirms Eila sāka kliegt. Ar aizvien pie­augošām elsām Eila taustījās pēc tiem abiem, un visi trīs vienojās kopīga izmisuma apkampienos. Eilas asaras saslapināja visus. Uba un Krebs neraudāja, bet viņu sāpes nebija mazākas.

- 26

- Oga, vai tu pabarosi Durku vēlreiz?

Jaunā sieviete saprata vienroča vīra žestu, kaut ari viņš turēja brē­cošo mazuli. "Eilai vajadzētu to pabarot," Oga nodomāja. "Nav labi, ka viņa tik ilgi to nezīda." Gan Izas nāves traģēdija, gan apjukums par Eilas reakciju atspoguļojās Mogura sejā. Viņa nevarēja atteikt lūdzošajam burvim.

- Protams, es pabarošu, - Oga teica un paņēma Durku uz rokām.

Krebs kliboja atpakaļ uz savu pavardu. Viņš redzēja, ka Eila vēl

nebija pakustējusies, lai gan Ebra un Uka bija aiznesušas Izas ķer­meni projām, lai sagatavotu to apbedīšanai. Viņas mati bija sapinko- jušies un seja vēl aizvien netīra no ceļojuma putekļiem un asarām. Viņai mugurā bija tas pats nopleķotais un netīrais apmetnis, ar kuru viņa bija soļojusi garajā atceļā no klanu Sapulces. Krebs bija ielicis viņai klēpī dēlu, kad tas brēca un prasīja ēst, taču ne viņa to redzēja, ne dzirdēja. Cita sieviete būtu sapratusi, un bērna raudas galu galā tiktu pamanītas pat dziļās bēdās. Taču Krebam nebija lielas pieredzes mātes un bērna lietās. Viņš zināja, ka sievietes bieži baroja cita citas bērnus, un viņš nevarēja ļaut bērnam dzīvot izsalkušam, ja bija citas sievas, kuras spēja to paēdināt. Vīrs bija aiznesis Durku Agai un Ikai, taču to jaunākos bērnus drīz bija jāatšķir no krūts un viņām bija pavisam maz piena. Grevam bija tikai nedaudz pāri gadiņam, un Ogai vienmēr šķita esam daudz piena, tāpēc Krebs bija nesis viņai Durku jau vairākas reizes. Eila nejuta cieto un no piena piebriedušo krūšu sāpes; viņas sirdssāpes bija lielākas.

Mogurs paņēma nūju un kliboja uz alas dibenplānu. Neizmanto­tajā lielās alas stūri akmeņi bija savākti un sakrauti kaudzē un netī­rajā grīdā izrakta sekla bedre. Iza bija bijusi augstākā līmeņa zāļu sieva. Ne vien viņas stāvoklis klana hierarhijā, bet tās tuvība ar gariem noteica, ka apbedīšanai jānotiek alā. Tas garantēja, ka gari, kas Izu sargāja, būs klana tuvumā un viņa pati varēs nolūkoties uz tiem no savām mājām citā pasaulē. Un tas nodrošināja, ka neviens plēsējs neizvazās viņas kaulus.

Burvis iebēra sarkano okera pulveri ovālajā bedrē, tad sāka veidot zīmes ar savu vienīgo roku. Iesvētījis zemi, kurā bija jāgulda Iza, Mogurs piekliboja pie nelīdzenas formas veidojuma, kas bija viegli pārklāts ar mīkstu ādu. Viņš pavilka nost pārklāju un atsedza zāļu sievas pelēko, kailo ķermeni. Tās rokas un kājas bija saliektas un ar sarkani krāsotu cīpslu sasietas embrija pozā. Burvis uzvilka gaisā aizsargājošu zīmi, tad notupās un sāka ieziest auksto miesu ar ziedi, kas veidota no sarkanā okera un alu lāča taukiem. Saliekta embrija pozā un klāta ar sarkano krāsu, kas atgādināja dzemdību asinis, Iza tiks palaista nākamajā valstībā tādā pašā veidā, kā bija ieradusies šajā pasaulē.

Nekad vēl viņš nebija juties tik smagi, izpildot šo uzdevumu. Iza bija bijusi Krebam kaut kas vairāk par ciltsmāsu. Viņa bija pazinusi to labāk nekā jebkurš cits. Iza zināja par sāpēm, ko viņš bija nesū­dzoties pacietis, par kaunu, ko viņš pārdzīvojis sava kropluma dēļ. Viņa pazina Kreba maigumu, jūtīgumu un priecājās par tā lielumu, varenību un gribu uzvarēt. Sieviete bija gatavojusi tam ēst, rūpējusies par viņu, remdējusi tā sāpes. Kopā ar viņu Krebs bija baudījis ģimenes priekus gandrīz kā normāls vīrietis. Lai gan viņš nekad nebija tai pie­skāries tik intīmi kā tobrīd, ieberzējot auksto ķermeni ar ziedi, viņa tam bija bijusi vairāk sieva nekā daudzu citu vīru sievas. Viņas nāve to iztukšoja.

Kad Krebs atgriezās savā pavardā, viņa seja bija tikpat pelēka kā Izas ķermenis. Eila vēl aizvien sēdēja blakus Izas gultai, tukši rau­dzīdamās gaisā, bet sakustējās, kad Krebs sāka meklēties pa Izas lietām.

- Ko tu dari? - viņa pamāja, gatava sargāt visu, kas piederējis Izai.

- Es meklēju Izas bļodas un piederumus. Darbarīki, ko viņa lietoja šajā dzīvē, jāapglabā kopā ar viņu, lai to gars atrastos tai blakus nākamajā pasaulē, - Krebs paskaidroja.

- Es sameklēšu, - Eila noteica, pastūmusi Krebu malā. Viņa savāca vienkopus koka bļodas un kaula krūzes, kuras Iza bija lietojusi, lai pagatavotu zāles un nomērītu devas, apaļo rokā turamo akmeni un plakano akmens pamatni, ko izmantoja bēršanai un smalcināšanai, viņas personiskos ēdiena šķīvjus, dažus rīkus un zāļu somu un nolika tos Izas gultā. Tad lūkojās uz nabadzīgo kaudzi, kas personificēja Izas dzīvi un darbu.

- Tie nav īstie Izas darbarīki! - Eila dusmīgi pamāja, pielēca kājās un izskrēja no alas. Krebs vēroja viņu aizejam, papurināja galvu un turpināja vākt kopā Izas lietas.

Eila šķērsoja upi un skrēja uz pļavu, kur viņas reiz bija gājušas kopā ar Izu. Viņa apstājās pie krāsainu kāršrožu pudura, kas auga uz gariem, gracioziem kātiem, un saplūca pilnu sauju dažādu krāsu ziedu. Tad paņēma daudzlapaino pelašķi, ko mēdza izmantot kompre­sēm un pret sāpēm. Viņa steidzās cauri pļavām un mežiem, vācot vēl vairāk augu, kurus Iza bija izmantojusi, lai gatavotu savas maģiskās zāles: baltlapainais baltdadzis ar apaļiem, bāli dzelteniem ziediņiem un dzelteniem dzeloņiem; lielās, spilgti dzeltenās krustaines; mus- kares, tik zilas, ka izskatījās gandrīz vai melnas.

Katrs no augiem, ko viņa noplūca, savā laikā bija atradis ceļu uz Izas zāļu somu, taču viņa vāca vienīgi tās, kas bija arī skaistas, ar krāsainiem, saldi smaržīgiem ziediem. Eila atkal raudāja, apstājusies pļavas malā ar puķēm rokās, atcerēdamās tās reizes, kad viņas kopā ar Izu bija šeit staigājušas un vākušas augus. Sievietes rokas bija tik pilnas puķēm, ka viņai bija grūti tās nest bez vācamā groza. Vai­rāki ziedi nokrita, un viņa pieliecās, lai tos paceltu, un, ieraudzījusi kokainās kosas samezglotos zarus ar tās mazajiem ziediņiem, gan­drīz pasmaidīja par prātā ienākušo domu.

Viņa iebāza roku ielocē, izņēma nazi un nogrieza auga zaru. Siltajā agrā rudens saulē Eila sēdēja pļavas malā, izvijot skaisto ziedu kātus pa iekšpusi un ārpusi saturošajam zaram, līdz viss zars līdzinājās krāsu neprātam.

Visi klana ļaudis bija apstulbuši, kad Eila iesoļoja alā ar savu ziedu vainagu. Viņa devās taisnā ceļā uz alas dibenu un nolika to blakus zāļu sievas ķermenim, kas gulēja uz sāniem seklajā bedrē, ko ieskāva akmeņu ovālais veidojums.

- Šie bija Izas darbarīki! - Eila pārliecinoši žestikulēja, it kā izai­cinot kādu to apstrīdēt.

Vecais burvis pamāja. "Eilai taisnība," viņš nodomāja. "Tie bija Izas darbarīki, tos viņa pazina, ar tiem viņa visu mūžu strādāja. Viņa droši vien būs laimīga, atrodot tos garu pasaulē. Interesanti, vai tur aug puķes?"

Izas darbarīki, piederumi un puķes tika ielikti kapā kopā ar sievieti, un klans sāka kraut akmeņus apkārt un virsū viņas ķermenim, kamēr

Mogurs veidoja kustības, lūdzot Lielā Ursus Garu un viņas Stepju Antilopes totēmu pavadīt Izas garu drošībā nākamajā pasaulē.

- Pagaidi! - Eila pēkšņi pārtrauca. - Es kaut ko aizmirsu. - Viņa aizsteidzās atpakaļ pie pavarda un sameklēja savu zāļu somu, tad uzmanīgi izvilka senās zāļu bļodas divas pusītes. Sieviete devās atpa­kaļ un nolika gabalus kapā blakus Izas ķermenim.

- Es domāju - varbūt viņa to gribēs ņemt līdzi, tagad, kad to vairs nevar izmantot.

Mogurs atzinīgi pamāja. Tas iederējās, iederējās vēl labāk, nekā varēja kāds iedomāties; tad viņš turpināja veidot savas tradicionālās zīmes. Kad pēdējais akmens bija uzlikts, klana sievietes sāka kraut malku apkārt akmeņu kaudzei un uz tās. Ogli no alas ugunskura izmantoja, lai aizdegtu ugunskuru, virs kura gatavot ēdienu Izas apbedīšanas dzīrēm. Ēdiens tika gatavots tieši uz viņas kapa, un ugu­nij pienācās degt septiņas dienas. Ugunskura karstumam vajadzēja izdalīt no viņas ķermeņa visu mitrumu, izkaltēt to, iebalzamēt un atņemt tam smaku.

Kad liesmas pieņēmās spēkā, Mogurs žestu valodā uzsāka pēdējās izteiksmīgās vaimanas, kas aizkustināja ikviena klana locekļa dvēseli. Viņš runāja ar garu pasauli par klana cilvēku mīlestību uz zāļu sievu, kura bija gādājusi par tiem, uzmanījusi viņus, palīdzējusi slimībās un sāpēs, kas tiem šķita tikpat noslēpumainas kā nāve. Tie bija rituālu žesti, ko pēc būtības šādā pašā veidā atkārtoja katrās bērēs, bet dažas pamatkustības tika izmantotas vīriešu ceremoniju laikā un sievietēm nebija pazīstamas, tomēr doma tika atklāta. Kaut ari ārējā forma bija tradicionāla, lielā, svētā vīra degsme un pārliecība, un neizsakāmās skumjas piešķīra formālajiem žestiem nozīmi, kas stipri vien pār­sniedza formu.

Ar sausām acīm Eila cieši raudzījās pāri dejojošajai ugunij uz krop­lā vienroča vīra plūstošajām, graciozajām kustībām, izjūtot viņa emociju intensitāti tā, it kā tās viņai piederētu. Mogurs izteica viņas sāpes, un Eila pilnībā identificējās ar viņu, it kā viņš būtu iekļuvis tās iekšienē un domājis ar viņas smadzenēm, un jutis ar viņas sirdi. Viņa nebija vienīgā, kas pārdzīvoja Mogura bēdas kā savējās. Ebra sāka vaimanāt, tad ari pārējās sievas. Uba, turot uz rokām Durku, apjauta, kā rīklē kāpj spalgas gaudas, un ar atvieglotu grūdienu meitene pievienojās līdzjūtības vaimanām. Eila truli raudzījās sev priekšā, pārāk iegrimusi savu bēdu dziļumā, lai tās izpaustu. Viņa pat nespēja raudāt.

Viņa neapjauta, cik ilgi bija raudzījušies ar neko neredzošu ska­tienu hipnotiskajās liesmās. Ebrai vajadzēja sapurināt Eilu, līdz tā atbildēja un pavērsa tukšas acis pret vadoņa sievu.

- Eila, ieēd kaut ko! Tās ir pēdējās svinības, ko mēs pavadām kopā ar Izu.

Eila paņēma koka šķīvi ar ēdienu, automātiski ielika mutē gaļas gabalu un gandrīz aizrijās, mēģinot to norīt. Pēkšņi viņa pietrūkās kājās un izskrēja no alas. Neko neredzēdama, viņa maldījās caur krū­miem un klupa pār akmeņiem. Sākumā kājas veda sievieti pa pazīs­tamo taku uz augsto kalnu pļavu un mazo alu, kas kādreiz bija tai sniegusi patvērumu un drošību. Taču viņa nogriezās projām. Kopš tā laika, kad viņa bija parādījusi šo ceļu Brūnam, tas vairs nelikās piederošs viņai vien, un viņas pēdējā uzturēšanās alā bija saistīta ar pārāk sāpīgām atmiņām. Tagad viņa kāpa uz kraujas virsotni, kura sargāja viņas alu no ziemeļu vējiem, kas ziemā gaudodami pūta lejup pa kalnu un novirzīja spēcīgos rudens vējus.

Vētras brāzmu dauzīta, Eila nokrita uz ceļiem kraujas virsotnē un tur, palikusi viena ar savām neizturamajām bēdām, padevās sāpēm, izplūstot dziedoši žēlabainās gaudās un šūpojoties, šūpojoties savas sāpošās sirds ritmā. Krebs izkliboja no alas viņai pakaļ, ieraudzīja tās siluetu uz saules rieta izkrāsoto mākoņu fona un dzirdēja vār­gos, attālinātos vaidus. Lai cik dziļas bija viņa skumjas, viņš nespēja saprast Eilas atteikšanos no sabiedrības mierinājuma savās bēdās, viņas ieraušanos sevī. Kreba sēras bija notrulinājušas tā parastās uztveres spējas; viņš nesaprata, ka sievietes ciešanu iemesls bija kas vairāk nekā bēdas.

Vainas apziņa grauza tās dvēseli. Viņa vainoja sevi Izas nāvē. Viņa bija pametusi slimu sievieti, lai dotos uz klanu Sapulci; viņa bija zāļu sieva, kura bija pametusi kādu brīdī, kad tai bija vajadzīga palīdzība, kādu, kuru viņa mīlēja. Eila vainoja sevi par to, ka Iza bija kāpusi kalnā, lai atrastu sakni, kura palīdzēja viņai saglabāt bērnu, ko tik izmisīgi gaidīja. Rezultāts bija Izas gandrīz liktenīgā slimība, kas novājināja sievieti. Viņa jutās vainīga par sāpēm, ko bija izraisījusi Krebā, kad neapzināti bija sekojusi lāpām uz mazo kameru dziļi kalnu alā austrumu virzienā. Vairāk nekā no bēdām un vainas apziņas viņa bija novārgusi no ēdiena trūkuma un cieta uzbriedušo, sāpošo, neiz- baroto krūšu dēļ. Bet bija vēl kas vairāk par to: viņa cieta no depresi­jas, kurā Iza būtu spējusi viņai palīdzēt, ja būtu bijusi klāt. Eila bija zāļu sieva, kuras uzdevums - atvieglot sāpes un glābt dzīvību, bet Iza bija pirmais slimnieks, kas bija miris.

Eilai visvairāk bija vajadzīgs viņas mazulis. Bērns tai bija nepie­ciešams, ne vien lai to pabarotu, viņai vajadzēja, lai tas pieprasītu viņas uzmanību, lai atgrieztu viņu atpakaļ realitātē, liktu tai saprast, ka dzīve turpinās. Bet, kad sieviete atgriezās alā, Durks gulēja blakus Ubai. Krebs atkal to bija iedevis pabarot Ogai. Eila trinās un grozī­jās, nespējot aizmigt, pat neaptverot, ka tas ir drudzis un sāpes, kas neļauj viņai aizmigt. Viņas prāts bija vērsts pārāk dziļi uz iekšu, kavējoties pie bēdām un vainas apziņas.

Kad Krebs pamodās, viņa jau bija projām. Viņa bija izgājusi no alas un atkal uzkāpusi uz kraujas. Krebs redzēja viņu no attāluma un satraukts to vēroja, taču nespēja saskatīt viņas vārgumu vai drudzi.

- Vai man aiziet viņai pakaļ? - Brūns jautāja, tikpat apjucis no viņas uzvedības kā Krebs.

- Šķiet, ka viņa vēlas būt vienatnē. Varbūt mums vajadzētu viņai to ļaut, - Krebs atbildēja.

Viņš sāka uztraukties par Eilu, kad vairs neredzēja to, un, kad sie­viete līdz vakaram vēl aizvien nebija atgriezusies, lūdza Bruņu iet viņu meklēt. Ieraudzījis vadoni nesam sievieti uz alu, Krebs nožēloja, ka nebija ļāvis Brūnam doties viņai pakaļ agrāk. Bēdas un depresija bija savu paveikušas, vārgums un drudzis bija padarījis atlikušo. Uba un Ebra uzņēmās rūpes par zāļu sievu. Eilai bija drudzis, viņa pār­maiņus trīcēja no aukstuma un dega karsonī. Viņa kliedza pie mazākā pieskāriena krūtīm.

- Viņa zaudēs pienu, - Ebra teica meitenei. - Durks vairs neko ne­var līdzēt, ir par vēlu. Piens ir sadedzis, viņa to vairs nevar izspiest.

- Bet Durks ir par mazu, lai to atņemtu no krūts. Kas ar viņu notiks? Kas notiks ar Eilu?

Vēl nebūtu par vēlu, ja Iza būtu dzīva vai ja Eila būtu pie sajēgas. Pat Uba zināja, ka ir kompreses, kas varētu palīdzēt, zālītes, kas būtu iedarbojušās, bet viņa bija jauna un nepārliecināta par sevi, un Ebra šķita tik droša. Kad drudzis bija pārgājis, Eilai vairs nebija piena. Viņa nevarēja pabarot savu bērnu.

- Lai es neredzētu to kroplo kverpli pie mana pavarda, Oga! Lai es neredzētu, ka viņš brāļojas ar taviem dēliem!

Brouds bija nikns un vīstīja dūres, un Oga bailēs sarāvās pie tā kājām.

- Bet, Broud, viņš ir tikai bērns. Viņš ir jāpabaro. Agai un Ikai nepie­tiek piena, viņam nenāks par labu, ja to kārtīgi nepabaros. Man ir pietiekami, man vienmēr ir bijis par daudz piena. Ja viņš neēdis, viņš būs badā, Broud, viņš nomirs.

Oga pārtrauca trīcēt un skatījās uz vīrieti, kurš bija viņas virs. Patiesībā viņa neticēja, ka Brouds spētu aizliegt viņai barot Eilas mazuli. Oga zināja, ka tas runās tukšu un trakos, tomēr bija pārlie­cināta, ka galu galā atļaus. Viņš nevarēja būt tik ļauns, viņš nevarēja ļaut bērnam badoties līdz nāvei, lai kā viņš ienīstu Durka māti.

- Broud, Eila izglāba Braka dzīvību, kā tu vari ļaut viņas dēlam nomirt?

- Vai viņai jau netika pietiekami daudz par to, ka izglāba viņu? Eilai ļāva dzīvot, viņai pat atļāva medīt. Es neko neesmu viņai pa­rādā.

- Eilai neatļāva dzīvot, viņai uzlika nāves lāstu. Viņa atgriezās no garu pasaules, tāpēc ka viņas totēms tā gribēja, tas viņu sargāja, - Oga iebilda.

- Ja Eila būtu pareizi nolādēta, viņa nekad nebūtu atgriezusies un nekad nebūtu devusi dzīvību tam kverplim. Ja viņas totēms ir tik spēcīgs, kāpēc tad viņa pazaudēja pienu? Visi teica, ka viņas bērns būs nelaimīgs. Kas var būt lielāka nelaime kā zaudēt mātes pienu? Tagad tu gribi ienest viņa nelaimi manā pavardā. Es to nepieļaušu, Oga. Tas ir pēdējais vārds!

Oga pasēdās tālāk un skatījās augšup uz Broudu ar rāmu apņē­mību.

- Nē, Broud, - viņa pamāja. - Tas nav pēdējais vārds. - Viņa vairs nejutās kautrīga. Brouda teiktais pārvērtās šokējošā pārsteigumā. - Tu vari neļaut Durkam dzīvot pie šī pavarda; tās ir tavas tiesības, un es tur neko nevaru darīt. Bet tu nevari man aizliegt viņu barot. Tās ir sievietes tiesības. Sieviete drīkst barot, kuru bērnu vēlas, un neviens vīrietis viņu no tā nedrīkst atturēt. Eila izglāba mana bērna dzīvību, un es neļaušu nomirt viņas dēlam. Durks būs manu dēlu brālis, vai nu tev tas patīk vai ne.

Brouds bija apstulbis. Viņa sievas atteikšanās klausīt tā vēlmēm bija pavisam negaidīta. Oga nekad nebija izturējusies bezkaunīgi, necienīgi, nekad nebija izrādījusi ne mazāko nepaklausības zīmi. Viņš nespēja tam noticēt. Šoks pārvērtās niknumā.

- Kā tu iedrošinies nepaklausīt savam vīram, sieviete! Es tev likšu pamest šo pavardu! - viņš ārdījās.

- Tad es ņemšu savus dēlus un iešu projām, Broud. Es lūgšos, lai mani ņem cits vīrietis. Varbūt Mogurs ļaus man dzīvot ar viņu, ja mani nepieņems neviens cits. Bet es barošu Eilas mazuli.

Viņa vienīgā atbilde bija spēcīgs sitiens ar smagu dūri, kas uz vietas nogāza Ogu gar zemi. Viņš bija pārāk pilns niknuma, lai atbil­dētu citādi. Viņš jau gribēja sist vēl, tad apcirtās uz papēža. "Es vēl paskatīšos, kā tu mani neklausīsi!" viņš nodomāja, sparīgi soļodams uz Bruņa pavardu.

- Vispirms viņa aplipina Izu, tagad viņas stūrgalvība ir pārsvie- dusies uz manu sievu! - Brouds žestikulēja, līdzko bija pārkāpis pāri robežas akmeņiem. - Es teicu Ogai, ka negribu Eilas dēlu, es teicu viņai, ka nevēlos redzēt to deformēto puiku kā viņas dēlu brāli. Vai tu zini, ko viņa man atbildēja? Viņa apgalvoja, ka barošot viņu tik un tā! Oga sacīja, ka es viņu nevarot apturēt. Viņa paziņoja, ka viņš būšot viņas dēlu brālis, vai es to gribot vai ne! Vai vari tam noticēt? Oga? Mana sieva?

- Viņai ir taisnība, Broud, - Brūns atbildēja, cenšoties būt mierīgs.

- Tu nevari aizliegt viņai to barot. Vīrietim nav nekādas daļas, kuru bērnu sieviete zīda, tā nekad nav bijusi vīrieša darīšana. Viņam ir svarīgākas lietas, par ko rūpēties.

Brūnam nemaz nepatika Brouda agresīvie iebildumi. Tas bija paze­mojoši Broudam - būt emocionāli tik satrauktam par lietām, kas attiecas vienīgi uz sievietēm. Un kurš gan vēl to varēja darīt? Durks piederēja pie klana, jo īpaši pēc Lāča svētkiem. Un klans vienmēr rūpējās par savējiem. Pat sievietei, kas bija ieradusies no cita klana un kas nekad nebija dzemdējusi nevienu bērnu, netika ļauts badoties, ja viņas vīrs nomira. Viņai varēja nebūt nekādas vērtības, viņa varēja būt nasta, bet, kamēr vien klanam bija pārtika, viņai ēdamā pietika.

Brouds varēja atteikties pieņemt Durku pie sava pavarda. Uzturē­šanās atļauja uzlika pienākumu gādāt par viņu un mācīt zēnu kopā ar Ogas dēliem. Brūns nebija par to priecīgs, bet tas nenāca negaidīti. Visi zināja, ko viņš izjūt pret Eilu un viņas dēlu. Bet kāpēc viņam bija jāiebilst pret to, ka viņa sieva barotu zēnu? Viņi visi bija no viena klana.

- Vai tu gribi teikt, ka Oga var spītīgi neklausīt un nesaņemt ne­kādu sodu? - Brouds zvēroja.

- Kāpēc tev par to jāuztraucas, Broud? Vai tu gribi, lai tas bērns nomirst? - Brūns vaicāja. Brūns nosarka no tik tieša jautājuma.

- Viņš pieder pie klana, Broud. Ar visu savu nepareizi veidoto galvu viņš neizskatās atpalicis. Viņš izaugs un kļūs par mednieku. Šis ir viņa klans. Viņam pat jau ir sarunāta sieva, un tu tam pats piekriti. Kāpēc tu tik jūtīgi uztver to, ka tava sieva baro kādas citas bērnu? Vai tu vēl aizvien esi jūtīgs attiecībā pret Eilu? Tu esi vīrs, Broud, lai ko tu viņai liktu, viņai ir jāklausa. Un viņa taču klausa tevi. Kāpēc tu sacenties ar sievieti? Tu sevi pazemo. Vai varbūt es kļūdos? Vai tu esi vīrs, Broud? Vai esi vīrs, pietiekami vīrišķīgs, lai varētu vadīt šo klanu?

- Es vienkārši negribu, ka kropls bērns kļūst par brāli manas sievas dēliem, - Brouds kā atrunājoties žestikulēja. Tas bija nepārliecinošs attaisnojums, bet viņš bija sapratis draudus.

- Broud, kurš mednieks nav glābis cita mednieka dzīvību? Kurš cilvēks nenes sevi daļu no cita cilvēka gara? Kurš vīrs nav brālis pārē­jiem? Vai tam ir kāda nozīme, vai Durks ir brālis tavas sievas dēliem tagad vai vēlāk, kad tie visi izaugs? Kas tev nepatīk?

Broudam nebija atbildes, tādas, kas vadonim būtu pieņemama. Viņš nevarēja atzīties savā visu iznīcinošajā naidā pret Eilu. Tas nozī­mētu atzīt, ka viņš nekontrolē savas emocijas, ka viņš nav pietiekami vīrišķīgs, lai varētu kļūt par vadoni. Viņš nožēloja, ka bija atnācis pie Bruņa. "Man vajadzēja to atcerēties," viņš nodomāja. "Brūns vienmēr nostājas viņas pusē. Viņš tā lepojās ar mani klanu Sapulcē. Un nu - tas viss viņas dēļ - viņš atkal par mani šaubās."

- Nu, man vienalga, vai Oga viņu baro vai ne, - Brouds pamāja, - bet es negribu, ka viņš ir pie mana pavarda. - Viņš zināja, ka ievēro savas tiesības šajā punktā un ka nepadosies. - Tu vari uzskatīt, ka zēns nav atpalicis, bet es neesmu tik drošs. Es negribu būt atbildīgs par viņa mācīšanu. Es vēl aizvien šaubos, ka viņš jelkad būs med­nieks.

- Tā ir tava izvēle, Broud. Es uzņēmos atbildību par viņa mācīšanu; es to izlēmu, pirms vēl vispār biju viņu pieņēmis. Durks ir šī klana loceklis, un viņš būs mednieks. Es par to parūpēšos.

Brouds pagriezās, lai dotos uz savu alu, bet ieraudzīja Krebu atkal nesam Ogai Durku un tāpēc izgāja ārā. Viņš neļāva vaļu dusmām, līdz nebija drošs, ka atrodas krietni ārpus Bruņa redzesloka. "Tā ir tikai tā vecā kropļa vaina," viņš pie sevis noteica, bet tad centās izdzēst domu no prāta, sabijies, ka vecais burvis kaut kādā veidā varētu uzzināt, ko viņš domā.

Brouds baidījās no gariem, iespējams, vairāk nekā jebkurš cits klana vīrs, un viņa bailes no kāda, kas dzīvoja tik tuvu to vidū, bija īpaši izteiktas. Galu galā - ko viens mednieks var iesākt pret veselu rindu bezmiesisku būtņu, kuras spēj nest neveiksmi, slimību vai nāvi, un ko viņš varēja iesākt pret viru, kas prot tās izsaukt pēc vēlēšanās? Brouds vēl nesen bija atgriezies no klanu Sapulces, kur daudzas nak­tis bija pavadītas kopā ar citu klanu jauniem vīriešiem, kas centās cits citu sabiedēt ar nostāstiem par nelaimēm, ko izraisījuši nokaitināti moguri. Šķēpi, kas pēdējā mirklī tikuši pagriezti, lai neļautu nogali­nāt, briesmīgas slimības, kas radījušas sāpes un ciešanas, asiņošana, ievainojumi, visa veida šausminošas nelaimes tika pierakstītas dus­mīgiem burvjiem. Viņa klanā šausmu stāsti nebija tik izplatīti, bet tik un tā Mogurs bija visvarenākais no visiem burvjiem.

Lai gan reiz bija laiki, kad jaunie vīrieši viņu drīzāk izsmēja nekā cienīja, Mogura deformētais augums un briesmīgi rētotā, vienacainā seja vēl vairāk nostiprināja viņa stāvokli. Tiem, kas Krebu nepazina, viņš šķita pārcilvēcisks, varbūt pa daļai dēmonisks. Brouds izmantoja savā labā citu jauno vīriešu bailes, uzjautrinoties par viņu neticīga­jiem, apbrīnas pilnajiem skatieniem, kad tas plātījās, ka nebaidoties no Lielā Mogura. Taču, kaut ari Brouds lielījās, nostāsti ari uz viņu bija atstājuši iespaidu. Klana godbijība pret klibo, veco vīru, kurš nespēja medīt, padarīja jauno mednieku piesardzīgāku pret Mogura spēku.

Kad vien Brouds ar vaļējām acīm sapņoja par to laiku, kad kļūs par vadoni, viņš vienmēr iedomājās, ka Gūvs būs viņa mogurs. Gūvs bija pārāk līdzīgs pēc vecuma un pārāk tuvs kā medību kompanjons, lai Brouds uztvertu nākamo burvi kā patstāvīgu moguru. Viņš bija pār­liecināts, ka pierunās glaimojot vai piespiedīs mācekli atbalstīt viņa lēmumus, bet viņš pat sapnī neiedomājās, ka varētu sadarboties ar Krebu.

Staigājot pa mežu netālu no alas, Brouds cieši apņēmās. Vairs nekad viņš nedos iemeslu vadonim šaubīties par sevi; vairs nekad viņš neapdraudēs mērķi, kura īstenošanai bija jau tik tuvu. "Bet, kad es būšu vadonis, lēmumus pieņemšu es. Eila nostādīja Bruņu pret mani, viņa pat nostādīja pret mani Ogu, manu paša sievu. Kad es būšu vadonis, tam vairs nebūs nozīmes, ka Brūns nostāsies viņas pusē, viņš vairs nespēs to aizstāvēt." Brouds atcerējās visus pārida- rījumus, kas bija saistīti ar viņu, katru reizi, kad Eila tam bija noza­gusi slavu, ikvienu iedomātu nevērīgu izturēšanos pret viņa ego. Viņš kavējās pie šiem gadījumiem, lolodams domu par atmaksu tai. "Kādu dienu," Brouda sev teica, "kādu dienu pavisam drīz viņa nožēlos, ka vispār atnākusi dzīvot kopā ar šo klanu."