Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Eila palika slēptuvē vēl ilgi pēc tam, kad viri bija pametuši treniņu laukumu, baidoties, ka tie varētu atgriezties. Viņa vēl aizvien bija nobijusies, kad beidzot uzdrošinājās iznākt ārā no paslēptuves aiz koka. Lai gan meitene vēl pilnībā neizprata būtību, ko viņas jaunā atskārsme sniedza par klana vīriešu dabu, vienu gan tā saprata: viņa bija redzējusi Broudu tikpat pazemīgu kā jebkuru sievieti, un tas viņu iepriecināja. Viņa bija iemācījusies nīst plātlgo jauno vīrieti, kurš bez žēlastības piesējās meitenei, norājot to par mazāko pārkāpumu, neprasot, vai viņa apzinās, ka tas ir nepareizi vai ne; Eilai bieži vien bija skrambas vīrieša ātrās dabas dēļ. Šķita, ka viņa nekad nespēs tam izdabāt, lai cik ļoti meitene censtos.

Eila soļoja pa klajumu, domādama par šo atgadījumu. Tuvojoties mērķim, viņa ieraudzīja lingu vēl turpat zemē, kur Brouds to dusmās bija aizsviedis. Aizejot neviens nebija iedomājies to pacelt. Viņa ilgi raudzījās, neuzdrošinoties tai pieskarties. Tas bija ierocis, un bailes no Bruņa lika viņai nodrebēt, jau iedomājoties vien, ka varētu izdarīt kaut ko tādu, kas liktu viņam sadusmoties uz meiteni tikpat ļoti, cik nikns viņš bija uz Broudu. Eilas domas aizklīda atpakaļ pie visu to notikumu virknes, kurus tā nupat bija redzējusi, un, uzlūkojot bez- formlgo ādas strēmeli, viņa atcerējās Zūga pamācības Vornam un Vorna grūtības. "Vai tas tiešām ir tik sarežģīti? Ja Zūgs mācītu mani, vai es to spētu?"

Meiteni nobiedēja pašas domu pārdrošība, un viņa palūkojās ap­kārt, lai pārliecinātos, ka ir viena, nobijusies, ka kāds, to ieraugot, varētu uzzināt viņas prātojumus. "Pat Brouds nespēja to izdarīt," viņa atcerējās. Viņa domāja par to, kā Brouds bija centies trāpīt mērķi, un par Zūga nicinošajiem žestiem, kad puisim tas nebija izdevies, un nemanāms smaids pārslīdēja meitenes sejai.

Vai Brouds kļūtu traks aiz dusmām, ja es to izdarītu, bet viņš nespētu? Eilai patika doma, ka viņa visā pārspēj Broudu. Vēlreiz pa­metusi skatienu apkārt, meitene apņēmīgi palūkojās zemē uz lingu, tad strauji noliecās un pacēla to. Meitene sajuta nolietotā ieroča lokano ādu un pēkšņi iedomājās par sodu, ko viņa saņemtu, ja kāds to redzētu ar lingu rokā. Viņa gandrīz nometa to atkal zemē, ātri paskatījusies pāri klajumam tai virzienā, kurp bija devušies vīri. Eilas skatiens apstājās pie nelielas akmeņu kaudzītes.

"Interesanti, vai es to spētu? Ai, Brūns būtu tik dusmīgs uz mani, es nezinu, ko viņš izdarītu. Un Krebs teiktu, ka esmu slikta meitene. Es patiesi esmu slikta - tikai tāpēc, ka pieskāros šai lingai. Kas gan tur var būt tik slikts, ja pieskaras tādai ādas strēmelei? Tikai tāpēc, ka to lieto akmeņu sviešanai? Vai Brūns man sistu? Brouds gan. Viņš būtu priecīgs, ka es tai esmu pieskārusies, tad viņam būtu attaisnojums, ka var mani sist. Viņš nu gan būtu trakoti dusmīgs, ja zinātu, ko esmu redzējusi. Viņi būtu ļoti nikni. Vai to dusmas būtu daudz lielākas, ja es pamēģinātu ari sviest? Slikti, jau tāpat ir slikti, vai ne? Interesanti, vai es varētu trāpīt ar akmeni tajā mērķī?"

Meitene mocījās starp vēlēšanos izmēģināt lingu un apziņu, ka viņai aizliegts to darīt. Tas bija slikti. Viņa zināja, ka tas ir slikti. Bet viņa gribēja izmēģināt. "Ko mainīs vēl viens slikts darbs? Neviens nekad to neuzzinās, te nav neviena, izņemot mani." Viņa vēlreiz vainīgi palūkojās visapkārt, tad devās akmeņu kaudzes virzienā. Eila pacēla vienu un mēģināja atcerēties, ko bija mācījis Zūgs. Viņa rūpīgi salika kopā abus galus un stingri satvēra tos. Adas cilpa vaļīgi nokarājās. Meitene jutās neveikli, neprolot ielikt akmeni pamatīgi novalkātajā iedobē. Vairākas reizes akmens izkrita, tiklīdz to iešū­poja. Viņa koncentrējās, cenšoties iztēloties, kā to bija darījis Zūgs.

Viņa mēģināja vēlreiz, taču linga augšā apstājās, un akmens atkal nokrita zemē.

Nākamajā reizē Eilai izdevās noķert īsto mirkli un aizsviest apaļo oli dažus soļus tālāk. Sajūsmināta viņa paņēma vēl vienu akmeni. Pēc vairākiem neveikliem mēģinājumiem viņai vēlreiz izdevās. Nākamie trīs mēģinājumi bija neveiksmīgi, tad viens akmens aizlidoja garām mērķim, tomēr jau tuvāk. Meitene sāka iemanīties.

Kad akmeņu kaudzīte bija beigusies, viņa tos atkal savāca, pēc tam vēl trešo reizi. Bet ceturtajā tūrē viņa jau spēja izsviest lielāko daļu akmeņu, pārāk bieži nenometot tos zemē. Eila paskatījās zemē uz trim atlikušajiem akmeņiem. Viņa pacēla vienu, ievietoja to lingā, sagrieza virs galvas un palaida vaļā. Akmenim trāpot tieši mērķī un atlecot atpakaļ, meitene izdzirda būkšķi un uzvaras sajūsmā palēcās gaisā.

"Es to izdarīju! Es trāpīju mērķī!" Tā bija tīrā nejaušība, laimīgs gadījums, tomēr tas nemazināja meitenes prieku. Nākamais akmens netrāpīja mērķi, bet aizlidoja tālu tam garām, un pēdējais nokrita zemē tikai dažas pēdas tālāk no meitenes. Tomēr vienu reizi tas viņai bija izdevies, un viņa bija pārliecināta, ka spēs to izdarīt vēlreiz.

Eila atkal sāka lasīt kopā akmeņus, bet ievēroja, ka saule jau tuvo­jas horizontam. Pēkšņi meitene atcerējās, ka viņai taču jāsagādā Izai savvaļas ķirša miza. "Kā tas varēja būt, ka ir jau tik vēls?" viņa nodo­māja. "Vai es te būtu pavadījusi visu pēcpusdienu? Iza būs satrau- kusies, un Krebs tāpat." Eila steidzīgi iebāza lingu apmetņa ielocē, aizskrēja līdz ķiršiem, nošķēla ar aso krama nazi ķirša ārējo mizu un nokasīja garas šķiedras no iekšējā kambija kārtas. Tad skriešus, cik vien ātri prata, meitene devās atpakaļ uz alu, palēninot gaitu tikai tad, kad tuvojās upei, lai pieņemtu sievietēm pienākošos bijīgo stāju. Eila bija nobijusies, ka viņu sagaida lielas nepatikšanas par to, ka tik ilgi bijusi projām; viņa negribēja vēl kādam sagādāt lieku iemeslu dusmām.

- Eila! Kur tu biji? No uztraukuma esmu gandrīz slima. Es biju pār­liecināta, ka tev uzbrucis kāds zvērs. Jau grasījos lūgt Krebu, lai Brūns iet tevi meklēt, - Iza sāka bārties, tikko ieraudzījusi meiteni.

- Es meklēju, vai neieraudzīšu kādus jaunos dzimumus, un devos projām pa klajumu, - Eila teica, juzdamās vainīga. - Es neiedomājos, ka ir jau tik vēls. - Tā bija patiesība, bet ne visa patiesība. - Te būs tava ķiršu miza. Fitolakas jau lien ārā no zemes tur, kur tās auga pagājušajā gadā. Vai tu man neteici, ka saknes noderēs arī Kreba reimatismam?

- Jā, bet tev jāaplej sakne un sāpju mazināšanai jāizmanto uzlē­jums. Ogas noder ari pret audzējiem un kupriem, - zāļu sieva iesāka, automātiski atbildot uz meitenes jautājumiem, taču tad sarunu pār­trauca. - Eila, tu centies novērst manu uzmanību ar dziedināšanas jautājumiem. Tu zini, ka nedrīkstēji tik ilgi palikt projām un likt man tā uztraukties, - Iza žestikulēja. Viņas dusmas tagad, kad viņa zināja, ka bērnam nekas nekaiš, bija pārgājušas, tomēr tā gribēja jus­ties droša, ka Eila viena pati vairs nepaliks projām tik ilgu laiku. Iza uztraucās vienmēr, kad Eila bija projām. - Es vairs tā nedarīšu, Iza, bez tavas atļaujas. Es vienkārši nepamanīju, ka ir jau tik vēls.

Viņām ieejot alā, Uba, kas visu dienu Eilu bija meklējusi, beidzot ieraudzīja meiteni. Mazā metās tai pretim ar savām tuklajām, līka­jām kājelēm un saklupa, līdz tai netikusi. Eila paspēja mazuli pacelt, pirms tas bija nokritis, un sagrieza to augstu gaisā. - Vai es kādreiz nedrīkstētu paņemt Ubu sev līdzi, Iza? Es nepaliktu pārāk ilgi. Es varētu sākt viņai ierādīt dažas lietas.

- Viņa vēl ir pārāk maza, lai saprastu. Viņa vēl tikai mācās runāt, - Iza atbildēja, bet, redzot, cik abas kopā jutās laimīgas, piebilda: - Domāju, ka reizēm varēsi viņu paņemt sev līdzi, ja vien tu neiesi pārāk tālu.

- Ai, cik labi! - Eila iesaucās, ar mazuli uz rokām apkampjot Izu. Viņa skaļi iesmējās, turot meitenīti gaisā, bet Uba skatījās uz Eilu, mirkšķinot apbrīnas pilnās acis. - Tas tik būs jautri, Uba, - viņa teica, nolikusi bērnu zemē. - Māte ļaus tev nākt man līdzi.

"Kas tam bērnam lēcies?" Iza prātoja. "Es viņu neesmu redzējusi tik sajūsminātu jau ilgāku laiku. Laikam jau šodien gaisā klīst sveši gari. Vispirms vīri agri pārnāca mājās; un tie nesēž un nesarunājas kā parasti, katrs aizgājis pie sava ugunskura un gandrīz nepievērš uzmanību sievietēm. Šķiet, neredzēju, ka kāds būtu kādu sabāris. Pat Brouds bija pret mani gandrīz laipns. Tad vēl Eila aiziet uz visu dienu un pārnāk pilna enerģijas, visus apkampj. Es neko nesaprotu."

10

-Jā? Ko tu gribi? - Zūgs nepacietīgi pamāja. Bija neparasti tveicīgs tik agram ritam. Zūgam bija karsti, un viņš jutās slikti, nosvīdis svel­mainajā saulē, ar trulu skrāpi apstrādājot lielo, žūstošo briežādu. Vīrs nejutās priecīgs, ka viņu traucē, jo sevišķi tā plakansejainā, neglītā meitene, kura tikko ar noliektu galvu bija apsēdusies tam blakus, gaidot, kad viņš atļaus tai runāt.

- Vai Zūgs gribētu padzerties ūdeni? - Eila pamāja, atturīgi paceļot skatienu, kad viņš viegli uzsita meitenei pa plecu. - Šitā meitene bija pie avota un redzēja mednieku strādājam karstajā saulē. Meitene nodomāja, ka medniekam droši vien slāpst, viņa negribēja to traucēt, - Eila formāli teica, kā tas pieklājās, uzrunājot mednieku. Meitene snie­dza tam bērza mizas krūzi un pastiepa pretim vēsu, pilošu ūdens maisu, taisītu no kalnu kazas kuņģa.

Zūgs atzinīgi norūca, apslēpis pārsteigumu par meitenes prā- tīgumu, kamēr tā lēja ūdeni viņa krūzē. Vīram nebija izdevies pie­saistīt nevienas sievietes uzmanību, lai pateiktu, ka grib dzert, un tieši tobrīd viņam negribējās pašam celties. Ada bija gandrīz izžuvusi. Bija ļoti svarīgi turpināt to apstrādāt, lai gala rezultātā āda būtu tik lokana un elastiga, kā viņš vēlējās. Zūga skatiens sekoja meitenei, kad tā nolika ūdens somu ēnainā vietā turpat netālu un izvilka sauju cietu zāļu un ūdenī izmērcētas saknes, lai sagatavotos groza pīšanai.

Lai gan Uka vienmēr ar cieņu izturējās pret viņa lūgumiem un izpildīja tos bez kavēšanās kopš tā brīža, kad viņš ar sievas dēlu bija tiem pievienojies, viņa reti uzklausīja Zūga prasības tā, kā to pirms nāves bija darījusi viņa paša sieva. Ūkas galvenā uzmanība tika pie­vērsta Grodam, un Zūgam bija pietrūcis to īpašo mazo ērtību, ko sniedz uzticams dzīvesdraugs. Zūgs ik pa brīdim uzmeta acis tuvumā sēdošajai meitenei. Viņa sēdēja klusi, nodevusies darbam. "Mogurs to ir labi apmācījis," viņš nodomāja. Zūgs nemanīja, ka meitene ar acs kaktiņu vēro vīru, kā tas velk, stiepj un kasa slapjo ādu.

Vēlāk vakarā vecais vīrs viens pats sēdēja alas priekšā, lūkojoties tālumā. Mednieki bija projām. Uka un pārējās sievietes bija aizgāju­šas tiem līdzi, un Zūgs kopā ar Ovru bija ieturējis maltīti pie Gūva uguns. Redzot jauno sievieti, tagad pavisam pieaugušu un izgājušu pie vīra, - un likās, ka pavisam nesen viņa bija vēl tikai bērns Ūkas rokās, - Zūgs pēkšņi sajuta laika plūdumu, kas bija atņēmis tam spēku, lai kopā ar vīriem dotos medībās. Viņš bija aizgājis no pavarda drīz pēc ēšanas. Vīrs bija iegrimis dziļās domās, kad ieraudzīja mei­teni ar pītu bļodu rokās nākam uz savu pusi.

- Meitene salasīja vairāk aveņu, nekā mēs spējam izlietot. - Viņa apsēdās, saņēmusi atļauju. - Vai mednieks vēl nav pārāk pieēdies un varēs apēst ogas, lai tās neiet zudumā?

Zūgs pieņēma piedāvātās ogas ar prieku, kuru viņam lāgā neiz­devās noslēpt. Eila klusi sēdēja bijīgā attālumā, kamēr Zūgs baudīja saldās, sulīgās ogas. Pabeidzis ēst, vīrs atdeva bļodu, un meitene ātri aizgāja. "Nesaprotu, kāpēc Brouds saka, ka viņa neizrāda cieņu," tas nodomāja, vērojot meiteni aizejam. "Neko tik sliktu viņā neredzu, izņemot to, ka viņa ir izcili neglīta."

Nākamajā dienā Eila atkal atnesa ūdeni no aukstā strauta, kamēr Zūgs strādāja, un izklāja tuvumā materiālus, no kuriem taisīja vāk­šanai paredzēto grozu. Vēlāk, kad Zūgs bija tikko pabeidzis iesmērēt mīkstajā briežādā taukus, pie vecā vīra piekliboja Mogurs.

- Grūti apstrādāt ādu karstajā saulē, - viņš pamāja.

- Es taisu vīriem jaunas lingas un apsolīju arī Vornam vienu. Lin­gas ādai jābūt ļoti elastīgai; tā jāapstrādā visu laiku, kamēr tā žūst, un taukiem pilnībā jāuzsūcas. To vislabāk darīt saulē.

- Esmu pārliecināts, ka mednieki tās saņems ar prieku, - Mogurs piebilda. - Visiem zināms, ka tu esi meistars, ja runājam par lingām. Es jūs abus ar Vornu vēroju. Zēnam ir laimējies, ka viņu māci tu. To mākslu nav viegli apgūt. Arī lingas izgatavot ir māksla.

Zūgs staroja, dzirdot burvja uzslavu. - Rīt es tās izgriezīšu. Vīru izmērus es zinu, bet man vajadzēs to piemērīt Vornam. Lingai jāieguļ rokā, lai būtu vislabākā precizitāte un spēks.

- Iza un Eila gatavo purva teteri, kuru tu viendien pārnesi kā mogura daļu. Iza māca meitenei to pagatavot, kā man vislabāk gar­šo. Vai negribi paņemt savu ēdienu un atnākt šovakar pie Mogura pavarda? Eila gribēja, lai tevi uzaicinu, un es priecāšos par tavu sabiedrību. Dažreiz vīram gribas parunāties ar kādu vīru, bet pie mana pavarda ir tikai sievietes.

- Zūgs ēdīs kopā ar Moguru, - vecais vīrs atbildēja, acīm redzami iepriecināts.

Lai gan kopīgi mielasti tika rīkoti bieži un divas ģimenes nereti ēda kopā, jo īpaši gadījumā, ja tām bija radniecīgas saites, Mogurs reti ielūdza pie sava pavarda kādu no malas. Pašam sava vieta viņam vēl bija kas jauns, un viņš ar prieku atpūtās savu sieviešu sabiedrībā. Bet Zūgu Krebs pazina jau kopš bērnības, un tam vienmēr bija paticis šis vīrs, burvis pret to izturējās ar cieņu. Iepriecinājums vecā vīra sejā lika Moguram aizdomāties par to, ka viņš to būtu varējis uzaicināt jau agrāk. Krebs priecājās, ka Eila bija par to ieminējusies. Galu galā Zūgs viņam bija iedevis teteri.

Iza nebija radusi pie sabiedrības. Viņa uztraucās un raizējās, un pārspēja pati sevi. Viņas zināšanas par zālītēm attiecās tiklab uz garš­vielām, kā ari uz ārstnieciskajiem augiem. Viņa zināja, kādu šķips­niņu piemest un kas ar ko vislabāk saderēs, lai pastiprinātu ēdiena garšu. Ēdiens šķita izcili garšīgs, Eila - īpaši uzmanīga savā neuz­bāzīgajā veidā, un Mogurs bija apmierināts ar abām. Kad vīri bija pieēdušies, Eila pasniedza tiem maigu zālīšu tēju, kumelīšu un pipar­mētru maisījumu, kas, kā Iza zināja, veicināja gremošanu. Klātesot divām sievietēm, kuras bija gatavas uzklausīt ikvienu viņu vēlēšanos, un tuklam, apmierinātam mazulim, kas rāpās abiem vīriem klēpi un laimīgi raustīja tos aiz bārdām, ļaujot tiem atkal justies jauniem, abi vecie viri atpūtās un atcerējās pagājušos laikus. Zūgs jutās patei­cīgs, vienīgi nedaudz apskauda vecā burvja laimīgo pavardu, kuru tas varēja saukt par savējo, un Mogurs jutās laimīgāks nekā jelkad savā dzīvē.

Nākamajā dienā Eila vēroja, kā Zūgs piemēra ādas sloksni Vornam, un uzmanīgi klausījās, kamēr vecais vīrs skaidroja, kāpēc gali jāsa­šaurina tieši tā, kāpēc tiem nevajadzētu būt ne par garu, ne par īsu, un skatījās, kā viņš ievieto apaļu, ūdeni gulējušu akmeni cilpas vidū un izstiepj ādu tik daudz, lai tā veidotu kausiņu. Kad meitene atnesa vīram ūdeni, tas vāca kopā skrandas, kas bija atlikušas pēc vairāku lingu izgriešanas.

- Vai Zūgs kā citādi izmantos atlikušos gabaliņus? Ādiņa izskatās tik mīksta, - viņa pamāja.

Zūgu pārņēma jūtu uzplūdi pret uzmanīgo meiteni, kas viņu apbrī­noja. - Es vairs neizmantošu tos gabalus. Vai tev tie patīk?

- Meitene būtu pateicīga. Es domāju, ka daži gabaliņi ir pietiekami lieli, lai tos varētu izmantot, - viņa pamāja ar noliektu galvu.

Nākamajā dienā Zūgam pietrūka Eilas, kas strādātu tam blakus un atnestu ūdeni. Lai gan viņa darbs bija pabeigts un ieroči gatavi. Viņš ievēroja meiteni dodamies uz mežu ar mugurā uzsietu jauno grozu un sakņu lāpstiņu rokā. "Viņa droši vien vāks Izai augus," vīrs nosprieda. "Es galīgi nesaprotu Broudu." Zūgam diez kā nepatika jaunais vīrietis; viņš nebija aizmirsis tā uzbrukumu sev pirms kāda laika šovasar. "Kāpēc viņš uzmana meiteni? Meitene ir strādīga, ar cieņu un uzticību izturas pret Moguru. Viņam ir laimējies ar Izu un meiteni." Zūgs atcerējās patīkamo vakaru, kuru bija pavadījis kopā ar lielo burvi, un prātoja, kāpēc Mogurs nekad agrāk viņu nebija atminējies. Vecais vīrs atcerējās, ka tieši Eila bija lūgusi Moguru uzai­cināt viņu uz kopējām vakariņām. Viņš vēroja, kā slaidā meitene ar taisnajām kājām soļo projām. "Žēl gan, ka viņa ir tik neglīta," tas nodomāja, "kādu dienu viņa varētu būt laba sieva."

Izgatavojusi sev jaunu lingu no Zūga dotajiem atlikumiem, lai aiz­vietotu veco, kas beidzot bija nolietota, Eila nolēma sameklēt tālāk no alas kādu vietu, kur pavingrināties. Viņa pastāvīgi baidījās, ka kāds to varētu pieķert. Meitene devās augšup pa straumi gar upi, kas tecēja netālu no alas, tad, spraucoties cauri biezam pamežam, lejup no kalna gar strautu, kas ieplūda upē.

Viņas ceļu aizšķērsoja stāva klints, kurai pāri krietni tālu šļācās strauta kaskāde. Izvirzītie klints izciļņi, kuru robotās kontūras mīk­stināja košs tumši zaļu sūnu spilvens, sašķēla krītošo ūdeni, kas, atsitoties no akmens uz akmeni, sašķīda garās, plānās straumītēs, izveidojot miglas aizkaru, un krita tālāk. Pirms aizplūšanas ūdens sakrājās putojošā baseinā, seklā, akmeņainā padziļinājumā ūdenskri­tuma pakājē, lai savienotos ar lielāku ūdensceļu. Siena bija šķērslis, kas stiepās paralēli upei, bet, Eilai soļojot gar tās pamatni atpakaļ alas virzienā, straujais kritums spējā leņķī sāka virzīties augšup un pārgāja stāvā, tomēr pārvaramā slīpumā. Virsotnē zeme atkal kļuva līdzena, un, turpinot ceļu, meitene nonāca strauta augšdaļā un devās tālāk augšup pa straumi.

Slapjš, zaļi pelēks ķērpis klāja priedes un egles, kas bija galvenie koki augstienes līdzenumā. Vāveres skriešus metās augšup pa slai­dajiem kokiem un pāri visdažādāko sūnu velēnai, kas biezā vien­laidu paklājā sedza zemi, akmeņus un sakritušos kokus, ietverot visas nokrāsas - no gaiši dzeltenās līdz pat tumši zaļajai. Priekšā meitene ieraudzīja spožu sauli, kas spraucās cauri mūžzaļajam biezoknim.

Tālāk gar strautiņu skujkoki izretojās, sajaucoties ar nedaudzajiem lapu kokiem, kas bija sarāvušies tik mazi kā krūmi un izbeidzās kla­jumā. Viņa iznira no meža nelielā pļavā, kuras tālākais gals atdūrās pie pelēkbrūnas klints, ko, kalnam strauji kāpjot augšup, klāja reti zemei pieglaudušies augi.

Gar vienu pļavas pusi līkumojošais strautiņš iztecēja no liela avota, kurš plūda ārā no klints sānu sienas netālu no liela lazdu pudura, kas krāšņi izcēlās uz klints fona. Kalnu grēda bija kā medus kāre ar pazemes ejām un kanāliņiem, kuri izfiltrēja šļūdoņa ūdeņus, līdz tie atkal iznāca virszemē kā dzidri, dzirkstoši avoti.

Eila šķērsoja kalna augstienes pļavu un dziļi ieelpoja auksto gaisu, tad apstājās, lai pārbaudītu vēl nenogatavojušos riekstu čemurus, ietvertus zaļos, durstīgos apvalkos. Viņa norāva čemuru, nolobīja apvalciņu un ar zobiem pārkoda mīksto čaulu, atklājot spoži baltu pusgatavu kodoliņu. Nenobriedušie rieksti viņai garšoja labāk nekā pilnīgi gatavie, kas jau bija nokrituši zemē. Riekstu garša izraisīja viņā ēstgribu, un Eila sāka lasīt riekstu čemurus un likt grozā. Snie­dzoties pēc riekstiem, viņa pamanīja koka lapotnē tumšu plan­kumu.

Meitene uzmanīgi pašķīra zarus un ieraudzīja nelielu alu, ieslēptu biezajā riekstkoku puduri. Viņa pastūma zarus malā, uzmanīgi palū­kojās iekšā un iegāja alā, palaižot zarus vaļā. Saules stari izrotāja vienu sienu ar gaismas un ēnu rakstu un vāji izgaismoja alas iek­šieni. Nelielā grota bija aptuveni divpadsmit pēdu dziļa un divreiz mazāka platumā. Pasniedzoties augšup, Eila gandrīz varēja aizskart ejas griestus. Griesti pakāpeniski nolaidās aptuveni uz pusi dziļāk, dibenplānā, tuvāk sausajai, netīrajai grīdai, pazeminoties straujāk.

Tas bija tikai necils caurums kalna sienā, taču pietiekami liels, lai maza meitene tajā varētu ērti pārvietoties. Viņa ieraudzīja sapuvušu riekstu slēptuvi un dažas vāveres spiras blakus ieejai un saprata, ka alu nav izmantojis lielāks radījums. Sajūsmināta par savu atradumu, Eila apdejoja pilnu riņķi. Ala šķita kā radīta viņai.

Meitene devās ārā un paskatījās pāri klajumam, tad pakāpās nelielu gabaliņu augstāk pa kailo klinti un ar piepūli izkļuva uz šauras apma­les, kas spirālveidā apņēma klinti. Tālu priekšā, divu kalnu spraugā, mirgoja iekšzemes jūras ūdens. Lejā, netālu no šaurās, sudrabotās upes lentes, varēja saskatīt sīku figūriņu. Meitene atradās gandrīz tieši virs klana alas. Kāpjot zemē, viņa apgāja apkārt klajumam.

"Te ir vienkārši ideāli," viņa nodomāja. "Pļavā es varu vingrināties, blakus ir ūdens, ko padzerties, un, ja līs, es iebēgšu alā. Tur es varu paslēpt arī savu lingu. Tad man nevajadzēs baidīties, ka Krebs vai Iza to atradis. Te ir pat rieksti, un vēlāk es varēšu kādus savākt ziemai. Vīri gandrīz nekad nemedī tik augstu. Tā būs mana vietiņa." Viņa pārskrēja pāri laukumam pie strauta un sāka meklēt gludus, apaļus oļus, lai izmēģinātu jauno lingu.

Eila gāja trenēties uz savu slēptuvi katru brīvu brītiņu. Viņa atrada taisnāku, kaut ari stāvāku ceļu uz nelielo kalnu pļavu, kur bieži vien iztraucēja ganoties savvaļas aitas, kalnu kazas vai tramīgus briežus. Taču dzīvnieki, kas apmeklēja kalnu ganības biežāk, drīz vien pie­rada pie meitenes, vienīgi pārvietojās uz pļavas pretējo pusi, kad tā ieradās.

Kad sviešana ar akmeni mērķi kļuva neinteresanta, meitene, ap­gūstot lingas lietošanas māku, uzstādīja sev grūtākus mērķus. Viņa vēroja, ko Zūgs mācīja Vornam, un vēlāk pati lietoja minētos pado­mus un paņēmienus, nodarbojoties vienatnē. Eilai tā bija rotaļa, kaut kas iepriecinošs; un, lai būtu vēl interesantāk, meitene salīdzināja savus un Vorna panākumus. Linga nebija tā mīļākais ierocis, tai bija vecu viru lietu piegarša. Zēnam vairāk interesēja šķēps, galveno med­nieku ierocis, un tam izdevās nogalināt atsevišķus lēnākus dzīvnie­kus - čūskas un dzeloņcūkas. Zēns neveltīja lingai tik lielu uzmanību kā Eila, un viņam veicās grūtāk. Apziņa, ka viņa ir labāka par zēnu, sniedza meitenei lepnuma un gandarījuma izjūtu, arī nemanāmas izmaiņas uzvedībā - izmaiņas, kuras nepalika nepamanītas Brou­dam.

No sievietēm sagaidīja, ka viņas būs paklausīgas, pakalpīgas, ne­manāmas un pazemīgas. Valdonīgais jaunais vīrietis uztvēra to kā personisku apvainojumu, ja meitene nemaz nesarāvās, viņam tuvo­joties. Tas apdraudēja viņa vīrišķību. Brouds vēroja Eilu, cenšoties saskatīt, kas viņā mainījies, un bija gatavs meiteni iepļaukāt, lai tikai ieraudzītu viņas acis ātri pazibam bailes vai liktu tai verdziski iztu­rēties.

Eila centās pienācigi atbildēt, izdarīja visu, ko viņš lika, un cik vien ātri spēja. Meitene neapzinājās, ka viņas gaitā jautās brīvība, iegūta neapzināti, klejojot pa mežiem un pļavām, viņas stājā - lepnums, jo bija apguvusi grūtu mākslu un darīja to labāk nekā jebkurš cits, un viņas uzvedībā - augoša pašapziņa. Viņa nesaprata, kāpēc Brouds to tramda vairāk nekā citas. Viņš pats nespēja apjaust, kāpēc meitene to tik ļoti kaitina. Tas nebija izsakāms vārdos, un viņa to nebūtu varējusi mainīt, tāpat kā nespēja izmainīt savu acu krāsu.

Daļēji tās bija atmiņas par uzmanību, ko meitene viņam bija at­ņēmusi rituāla laikā, kad puisis tika iesvētīts vira kārtā, taču īstā problēma bija tā, ka viņa nebija klana cilvēks. Viņā nebija ieaudzi­nāts pakalplgums kopš neatminamām paaudzēm. Viņa bija viena no Citiem - jaunpienācēja, jaunāka rase, vitālāka, dinamiskāka, kuru nekontrolēja smadzeņu ierobežotie paradumi, kas pamatojās gan­drīz vienīgi uz atmiņām. Viņas smadzenes darbojās citādi. Viņa spēja uztvert jauno, piešķirt tam savu formu, ieliet tajā idejas, kādas kla­nam pat sapņos nebija rādījušās, un dabas attīstībā viņas tipam bija lemts ieņemt vecās, izmirstošās rases vietu.

Dziļi zemapziņas līmenī Brouds nojauta abu likteņus. Eila bija kas vairāk nekā drauds viņa vīrišķībai, viņa bija drauds tā pastāvēšanai. Viņa naids pret meiteni bija vecā naids pret jauno, tradicionālā pret atjaunojošo, mirstošā pret dzīvi turpinošo. Brouda rase bija pārāk statiska, pārāk nemainīga. Tā bija sasniegusi savas attīstības virsotni; tālāk vairs nebija, kur augt. Eila bija daļiņa no dabas eksperimenta, un, lai gan viņa centās līdzināties klana sievietēm, tā bija vienīgi virskārta, fasāde kultūras slāņa dziļumā, kas pieņemta izdzīvoša­nas nolūkā. Meitene jau bija uzgājusi tai apkārtceļus, reaģējot uz kādu dziļu nepieciešamību, kas meklēja, kā izkļūt ārā. Un, lai gan Eila visādi centās izdabāt valdonīgajam jaunajam cilvēkam, iekšēji meitene sāka dumpoties.

Kādā sevišķi tveicīgā rītā Eila devās uz avotu padzerties. Vīri pulcē­jās alas ieejai pretējā galā, pārrunājot savas nākamās medības. Viņa bija priecīga, jo tas nozīmēja, ka Brouds kādu laiku būs projām. Mei­tene ar krūzīti rokās sēdēja pie rāmā ūdens, iegrimusi domās. "Kāpēc viņš pret mani vienmēr ir tik nejauks? Kāpēc viņš man vienmēr pie- kasās? Es strādāju tikpat cītīgi kā visi citi. Es daru visu, ko viņš vēlas. Kāds labums no tā, ka es tā cenšos? Neviens cits virs tā neuzmana mani kā viņš. Es tikai gribētu, lai viņš liek mani mierā."

- Ai! - viņa neviļus iesaucās, pārsteigta no Brouda negaidītā si­tiena.

Visi apstājās un paskatījās uz viņu, tad ātri aizgriezās. Meitenei, kas jau bija gandrīz sieviete, neklājās tā iekliegties tikai tāpēc vien, ka vīrietis viņu iepļaukāja. Viņa pagriezās pret savu mocītāju, tās seja bija apjukumā piesarkusi.

- Tu vienkārši blenzi tukšā gaisā, sēdēji, neko nedarot, slinkā mei­tene! - Brouds žestikulēja. - Es tev liku atnest mums tēju, bet tu mani neklausīji. Kāpēc man tev tas jāatkārto vairākas reizes?

Augošas dusmas iekrāsoja meitenes vaigus vēl sārtākus. Viņa ju­tās pazemota sava izkliedziena dēļ, apkaunota visa klana priekšā un nikna uz Broudu, ka tas noticis viņa dēļ. Viņa piecēlās, taču nepie- lēca strauji, lai paklausītu viņa komandai. Lēni, nekaunīgi Eila pie­cēlās kājās, uzmeta Broudam aukstu, naidpilnu skatienu, pirms devās projām, lai pagatavotu tēju, un dzirdēja, kā vērojošie klana ļaudis noelšas. Kā viņa uzdrošinājās tik izaicinoši izturēties?

Brouds dusmās eksplodēja. Viņš metās tai pakaļ, pagrieza meiteni apkārt un iebelza tai ar dūri pa seju. Sitiens notrieca meiteni zemē pie viņa kājām, un sekoja vēl viens spēcīgs sitiens. Viņa sarāvās, cen­šoties aizsargāties ar rokām, atkal un atkal saņemot sitienus. Meitene centās neizdvest nevienu skaņu, lai gan pēc tāda uzbrukuma nevarēja sagaidīt klusumu. Brouda vardarbība pieauga reizē ar dusmām; viņš gribēja dzirdēt, ka meitene sāk raudāt, un nevaldāmā niknumā trie­ciens sekoja triecienam. Viņa sakoda zobus, nocietinoties pret sāpēm un spītīgi atsakoties tam sniegt gaidīto gandarījumu. Pēc brīža Eila vairs nespēja pakliegt.

Neskaidri, caur sarkanu, dūmakainu plīvuru, meitene saprata, ka vīrietis ir apstājies. Viņa juta, ka Iza palīdz piecelties, un, smagi uzgulusies sievietei, gandrīz nemaņā iestreipuļoja alā. Sāpes viļņiem caurstrāvoja meitenes augumu, un tā ieslīga nejūtīgā bezsamaņā. Kad Eila atkal atjēdzās, viņa neskaidri sajuta vien vēsās, nomierinošās kompreses un Izu, kura balstīja meitenes galvu, lai tā varētu iedzert rūgtu brūvējumu, līdz ieslīga zāļu izraisītā miegā.

Kad Eila pamodās, vārga pirmsausmas gaismiņa, kuru nedaudz pastiprināja dziestošo ugunskura ogļu blāvais spīdums, tik tikko iezī­mēja pazīstamos priekšmetus alā. Viņa mēģināja piecelties. Visi tās ķermeņa muskuļi un kauliņi pretojās kustībai. Vaids izspruka pār meitenes lūpām, un mirkli vēlāk viņai blakus stāvēja Iza. Sievietes acis bija izteiksmīgas; tās bija pilnas sāpju un satraukuma par mei­teni. Iza vēl nekad nevienu nebija redzējusi tik brutāli piekautu. Pat viņas vīrs savās drūmākajās izpausmēs nekad nebija viņu tik smagi sitis. Viņa bija pārliecināta, ka Brouds būtu meiteni nositis, ja nebūtu piespiests apstāties. Tas bija skats, kādu Iza nekad nebija varējusi iedomāties un nekad negribēja redzēt vēlreiz.

Atgriežoties atmiņām par notikumu, Eilu pārņēma bailes un naids. Meitene saprata, ka viņai nevajadzēja būt tik bezkaunīgai, tomēr tas nebija iemesls, lai saņemtu tik agresīvu uzbrukumu. Kāpēc tā notika, ka viņa noveda Broudu līdz tādiem niknuma uzliesmojumiem?

Brūns bija dusmīgs, klusējošās aukstās dusmas visiem klana ļau­dīm lika staigāt nemanāmi un izvairīties no viņa, cik nu tas bija iespējams. Viņš nosodīja Eilas bezkaunību, taču Brouda reakcija viņu šokēja. Meiteni vajadzēja sodīt, bet Brouds bija krietni pārsniedzis soda mēru. Viņš pat nebija reaģējis uz vadoņa pavēli apstāties; Brū­nam bija jāatvelk viņš nost. Vēl ļaunāk, Brouds bija zaudējis savaldību attieksmē pret sievieti. Viņš bija ļāvis meitenei izraisīt viņā nekon­trolētu dusmu mīkstčaulīgu izpausmi.

Pēc Brouda temperamentīgā izlēciena nodarbību laukumā Brūns bija pārliecināts, ka jaunais vīrietis nekad vairs neatļausies zaudēt savaldību, bet nu viņu tikko bija pārņēmusi dusmu lēkme, kas bija ļaunāka par bērnišķību, ļaunāka tāpēc, ka Broudam bija pieauguša vīrieša spēcīgais augums. Pirmo reizi Brūns sāka nopietni šaubīties par Brouda prāta atbilstību, lai kļūtu par nākamo vadoni; un tas stiprajam vīram sāpēja vairāk, nekā viņš spēja atzīt. Brouds bija kas vairāk nekā viņa sievas dēls, vairāk nekā viņa sirds dēls. Brūns bija pārliecināts, ka jaunekli bija radījis paša gars, un viņš to mīlēja vairāk par paša dzīvi. Viņš uztvēra jaunā vīrieša neveiksmi ar vainas izjūtu. "Iā bija viņa vaina. Kaut kur viņš bija kļūdījies, nebija viņu, kā nākas, audzinājis, nebija, kā nākas, trenējis, bija izrādījis tam par daudz labvēlības.

Pagāja vairākas dienas, līdz Brūns nolēma runāt ar Broudu. Tam bija vajadzīgs laiks, lai visu rūpīgi pārdomātu. Brouds pavadīja šīs dienas nervozā satraukumā, gandrīz neizejot no savas teritorijas, un jutās tikpat kā atvieglots, kad Brūns beidzot pamāja viņam, lai gan sirds satraukumā stipri sitās, ejot nopakaļ Brūnam. Par visu vairāk pasaulē viņš baidījās no Bruņa dusmām, bet tieši šo Bruņa dusmu trūkums darīja viņu uzmanīgu.

Ar vienkāršiem žestiem un mierīgā tonī Brūns izstāstīja Broudam, par ko viņš bija domājis. Viņš uzņēmās vainu par Brouda neveik­smēm, un jaunais vīrietis izjuta tik lielu kaunu kā vēl nekad savā dzīvē. Viņam nācās iepazīt Bruņa mīlestību un ciešanas, par kurām jauneklis nekad agrāk nebija zinājis. Tas nebija lepnais vadonis, kuru Brouds vienmēr bija cienījis un no kura vienmēr bija baidījies, tas bija vīrs, kurš bija viņu mīlējis un kurš bija dziļi vilies viņā. Broudu pārņēma nožēla.

Brouds ieraudzīja Bruņa acis stingru apņēmību. Tā gandrīz salauza Bruņa sirdi, taču klana intereses stāvēja pāri visam.

- Vēl vienu izvirdumu, Broud. Tikai vēl vienu mājienu par šādu uzvedību, un tu vairs neesi manas sievas dēls. Tavs uzdevums ir sekot man kā vadonim, bet es drīzāk atteikšos no tevis un uzlikšu tev nāves lāstu nekā uzticēšu klanu vīram bez paškontroles. - Viņam turpinot runāt, vadoņa sejā neparādījās ne mazākās emocijas. - Kamēr es neredzēšu pierādījumu tam, ka tu esi vīrs, nav cerību, ka tu būsi spējīgs vadīt. Es vērošu tevi, bet es vērošu arī citus medniekus. Man būs jāredz vairāk nekā tikai tas vien, lai nenotiktu rakstura izvirdumi, man būs jāzina, ka tu esi vīrs, Broud. Ja man vajadzēs izvēlēties par vadoni kādu citu, tu uz visiem laikiem paliksi viszemākajā stāvokli. Vai esmu izteicies saprotami?

Brouds nespēja dzirdētajam noticēt. Atteikties? Nāves lāsts? Kāds cits izvēlēts par vadoni? Vienmēr viszemākā līmeņa virs? Viņš to nedomā nopietni! Taču Bruņa saspringtais žoklis un cietais, apņēmī­gais skatiens neļāva šaubīties.

-Jā, Brun, - Brouds pamāja. Viņa seja bija pelnu pelēka.

- Mēs par to nevienam nestāstīsim. Šādas izmaiņas viņiem būs grūti pieņemamas, un es negribu izraisīt nevajadzīgu satraukumu. Tomēr nešaubies, ka es darīšu, kā teicu. Vadonim vienmēr jāstāda klana intereses augstāk par savējām. Tā ir pirmā lieta, kas tev jāie­mācās. Tāpēc paškontrole vadonim ir tik svarīga. Klana izdzīvošana ir viņa atbildībā. Vadonim ir mazāk brīvības nekā sievietei, Broud. Viņam jādara daudzas lietas, kas pašam var nepatikt. Ja nepiecie­šams, viņam pat jāatsakās no savas sievas dēla. Vai tu saproti?

- Es saprotu, Brun, - Brouds atbildēja. Viņš nebija īsti drošs, ka ir sapratis. Kā vadonim varēja būt mazāk brīvības nekā sievietei? Vado­nis varēja darīt visu: izrīkot visus - gan sievietes, gan vīriešus.

- Tagad ej, Broud! Es gribu palikt viens.

Pagāja vairākas dienas, līdz Eila spēja piecelties, un daudz ilgāk, līdz violetie plankumi, kas klāja meitenes ķermeni, ieguva slimīgi dzeltenu krāsu un beidzot izzuda. Sākumā viņa bija tik nobažījusies, ka baidījās uzturēties Brouda tuvumā, un salēcās, jau to ieraugot. Taču, kad pēdējās sāpes bija norimušas, viņa sāka ievērot izmaiņas vīrietī. Brouds vairs nevajāja meiteni, netirdīja viņu, neapšaubāmi izvairījās no viņas. Kad aizmirsās sāpes, Eilai sāka likties, ka piekau­šana gandrīz bijusi tā vērta. Viņa saprata: kopš tā brīža Brouds viņu ir licis mierā.

Eilas dzīve kļuva vieglāka - bez pastāvīgās nokalpināšanas no Brouda puses. Meitene pat nebija aptvērusi, kādam spiedienam bijusi pakļauta, iekams tas nebija beidzies. Tagad viņa jutās salīdzinoši brīva, lai gan viņas dzīve bija tikpat ierobežota kā pārējām sievie­tēm. Viņa staigāja iedvesmota, reizēm tas izpaudās kā sajūsmas pilns skrējiens vai laimīgi palēcieni ar augsti paceltu galvu, brīvi vicinot rokas, pat skaļi iesmejoties. Meitenes brīvības izjūtas izpaudās tās kustibās. Iza zināja, ka viņa ir laimīga, tomēr Eilas izturēšanās bija neierasta un izraisīja neapmierinātus skatienus. Viņa vienkārši bija pāri malām plūstoša; tas nebija pareizi.

Brouda izvairīšanos no meitenes ievēroja arī klans, un tā kļuva par pārrunu un izbrīna objektu. No atsevišķi novērotām sarunām Eilai sāka veidoties mozaīka, nojauta, ka Brūns ir piedraudējis Brou­dam ar drausmīgām sekām, ja tas vēlreiz iesitis meitenei, un viņa par to pārliecinājās, redzot, ka jaunais vīrietis to ignorē pat tad, ja viņa to provocē. Sākumā viņa bija tikai mazliet nevērīga, ļaujot vaļu savām dabiskajām tieksmēm, bet tad uzsāka mērķtiecīgu smalkas nekaunības kampaņu. Nevis izaicinošu necieņu, kas bija beigusies ar piekaušanu, bet nenozīmīgas izdarības, sīkas viltlbiņas ar aprēķinu nokaitināt jauno vīrieti. Eila ienīda Broudu, gribēja tam atriebties, viņa jutās Bruņa aizsargāta.

Klans nebija liels, un, lai kā Brouds centās izvairīties no meite­nes, ikdienas saskarsmē bija brīži, kad puisim vajadzēja uzdot mei­tenei kādu darbu. Eila uz viņa pavēlēm spītīgi reaģēja lēnāk. Ja viņa redzēja, ka neviens to nevēro, meitene pacēla acis un lūkojās Broudā ar īpašu sejas izteiksmi, kādu tikai viņa bija spējīga savilkt, vērojot, kā viņš cenšas savaldīties. Kad tuvumā bija citi, īpaši Brūns, meitene uzmanījās. Viņai nebija vēlēšanās izbaudīt vadoņa dusmas, taču tā sāka izturēties nicīgi pret Brouda dusmām un, vasarai turpinoties, aizvien atklātāk pretojās viņa gribai.

Vienīgi tajās reizēs, kad meitene nejauši uztvēra Brouda indīgo, naidpilno skatienu, viņa aizdomājās par savas rīcības nesaprātīgumu. Viņa naidīgais skatiens bija tik ļauns un spēcīgs, ka tas bija sajūtams gluži kā fizisks sitiens. Brouds pilnībā vainoja Eilu savā neaizsargā­tajā stāvokli. Ja meitene nebūtu bijusi tik nekaunīga, viņš nebūtu tā saniknojies. Ja viņa nebūtu vainīga, tad viņam virs galvas nekarātos nāves lāsts. Neatkarīgi no tā, ka viņš centās sevi valdīt, viņas pāri plūstošais prieks kaitināja Broudu, viņas uzvedība bija šokējoši izai­cinoša. Kāpēc pārējie vīri to neredzēja? Kāpēc viņu par to nesodīja? Viņš ienīda meiteni vēl vairāk nekā agrāk, bet centās to neizrādīt Bruņa klātbūtnē.

Cīņa bija nogājusi pagrīdē, taču tā notika skarbāk, un meitene nebija tik viltīga, kā iedomājās. Viss klans manīja spriegumu viņu starpā un brīnījās, kāpēc Brūns to pieļauj. Vīri, ņemot piemēru no vadoņa, atturējās iejaukties un pat ļāva meitenei lielāku brīvību nekā parasti, bet tas lika klana ļaudīm, gan vīriešiem, gan sievietēm, jus­ties neveikli.

Brūns neatzina Eilas uzvedību; viņam nepaslīdēja garām neviena, pēc meitenes domām, smalkā viltība, viņam nepatika arī noskatīties, kā Brouds uz to nereaģēja. Bezkaunība un dumpošanās netika pie­ņemta ne no viena, vēl jo mazāk no sievietēm. Viņš bija pārsteigts, redzot meiteni pretojamies vīrieša gribai. Nevienai klana sievietei tas neienāktu pat prātā. Viņas bija apmierinātas ar savu stāvokli, ka nebija šīs kultūras augšējā slānī, tā bija viņu ikdienas dzīve. Dziļi instinktīvi viņas saprata savu nozīmi klana pastāvēšanā. Vīrieši ne­spēja iemācīties sieviešu prasmes, tāpat kā sievietes nevarēja apgūt medību mākslu; viņu rīcībā nebija tādu atmiņu. Kāpēc gan lai sieviete cīnītos par izmaiņām savā dabiskajā stāvoklī - vai viņa cīnītos par ēšanas un elpošanas pārtraukšanu? Ja Brūns nebūtu pilnīgi pārlie­cināts, ka Eila ir piederīga sievietēm, no tās rīcības viņš secinātu, ka viņa ir vīrietis. Tomēr meitene bija apguvusi sieviešu prasmes un pat izrādīja apķērību Izas maģijas zinībās.

Lai kā tas viņu satrauktu, Brūns atturējās iejaukties, jo redzēja, ka Brouds visiem spēkiem cenšas savaldīties. Eilas izaicinošā uzvedība palīdzēja tam iemācīties apvaldīt savu temperamentu, māku, kas vadonim bija tik būtiska. Visu nopietni apsverot savos jaunā vadoņa meklējumos, Brūns izjuta līdzjūtību pret savas sievas dēlu. Brouds bija bezbailīgs mednieks, un Brūns lepojās ar viņa drosmi. Ja viņš spētu iemācīties apvaldīt to vienu acīm redzamo trūkumu, Brunaprāt, Brouds varētu būt labs vadonis.

Eila pilnībā neapzinājās apkārt esošo sasprindzinājumu. Tovasar viņa bija tik laimīga, kādu neatcerējās sevi esam bijušu. Viņa izman­toja savas iegūtās brīvības priekšrocības, lai vairāk klaiņotu viena pati, vācot augus un vingrinoties ar lingu. Meitene nevairījās no smagajiem darbiem, kurus viņai uzlika, - to viņa nedrīkstēja -, bet viens no tās pienākumiem bija sagādāt Izai nepieciešamos augus, un tas sniedza attaisnojumu meitenes prombūtnei. Iza tā ari pilnībā neatguva spēkus, lai gan klepus līdz ar silto vasaras laiku mazinājās. Gan Krebs, gan Iza raizējās par Eilu. Iza bija pārliecināta, ka tā nevar ilgāk turpināties, un nolēma kopā ar meiteni doties vākt augus un izmantot izdevību, lai aprunātos ar viņu.

- Uba, nāc šurp, māte ir gatava iet! - Eila sauca, paceļot mazo čāpotāju un ar apmetni stingri piestiprinot to sev pie gurna. Viņas devās lejup pa nogāzi, šķērsoja upi un cauri mežam turpināja ceļu uz rietumiem pa dzīvnieku taku, kura bija nedaudz paplašināta un reizēm tika izmantota kā ceļš. Kad viņas iznāca atklātā pļavā, Iza apstājās un palūkojās apkārt, tad devās uz krāšņu, slaidu dzeltenu ziedu puduri, kas līdzinājās asterēm.

- Tās ir staģes, Eila, - Iza stāstīja. - Tās parasti aug pļavās un atklātās vietās. To lapas ir lielas un ovālas, ar smailiem galiem, tumši zaļas virspusē un pūkainas apakšpusē, redzi? - Iza bija nometusies uz ceļiem un skaidrojot turēja lapu. - Tās stīgojums vidū ir biezs un mīksts. - Iza saplēsa lapu, lai parādītu meitenei.

-Jā, māt, redzu.

- Izmanto sakni. Augs katru gadu aug no tās pašas saknes, bet vislabāk to ievākt otrajā gadā, vēlu vasarā vai rudenī. Tad sakne ir gluda un cieta. Sagriez to mazos gabaliņos un ņem tik daudz, cik saiet uz plaukstas. Novāri to nelielā kaula krūzē, līdz tajā paliek vairāk par pusi. Pirms dzeršanas novārījums jāatdzesē, jādzer apmēram divas krūzes dienā. Tas izvelk krēpas un ir īpaši labs plaušu slimībai, kad spļauj asinis. Tas palīdz arī sviedrēt un izvadīt ūdeni. - Iza ar rokamo lāpstiņu atsedza sakni un apsēdās uz zemes, viņas rokas skaidrojot veikli kustējās. - Sakni var ari izkaltēt un samalt pulverī. - Zāļu sieva izraka dažas saknes un salika grozā.

Viņas devās tālāk pāri nelielam uzkalnam, tad Iza apstājās vēlreiz. Uba bija iemigusi, kopā ar meiteni jūtoties ērti un droši.

- Vai redzi to nelielo augu ar piltuvveida dzeltenīgiem ziediem un viduci purpura krāsā? - Iza norādīja uz vēl kādu augu.

Eila pieskārās pēdu augstajam augam. - Vai šis?

-Jā. Tās ir driģenes. Ļoti noderīgas zāļu sievai, bet tās nedrīkst ēst; tās var būt bīstami indīgas, ja lieto pārtikā.

- Kuru daļu izmanto? Sakni?

- Daudzas daļas. Saknes, lapas, sēklas. Lapas ir lielākas par zie­diem. Aug cita aiz citas pamīšus katrā stublāja pusē. Apskati ļoti uzmanīgi, Eila. Lapas ir netīri blāvi zaļas ar adatainām malām, un redzi tos garos matiņus, kas aug pa vidu? - Iza pieskārās smalkajiem matiņiem, kamēr Eila cieši apskatīja augu. Zāļu sieva norāva lapu un saberza to. - Paosti, - viņa teica. Eila paostīja; lapai bija spēcīgs, apdullinošs aromāts.

- Smarža pēc izkaltēšanas pazūd. Vēlāk būs daudz mazu, brūnu sēkliņu. - Iza paraka un izvilka biezu, grubuļotu jamsa formas sakni ar brūnu mizu. Plīsumā vīdēja balta krāsa. - Dažādas daļas izmanto atšķirīgām vajadzībām, bet tās visas ir labas pret sāpēm. To var paga­tavot kā tēju un kā dzērienu - tas ir ļoti stiprs, daudz nav jāņem - vai kā uzlējumu, ko lieto kompresēm. Tas palīdz pret muskuļu spazmām, palīdz atbrīvoties un aizmigt.

Iza paņēma dažus augus, tad devās pie netālu augoša brīnišķīga kāršu rožu pudura un noplūca vairākus uz atsevišķiem kātiem augo­šus rožu ziedus - purpursārto, balto un dzelteno.

- Kāršrozes noder kairinošam, sāpošam kaklam, nobrāzumiem un skrambām. No ziediem iegūst dzērienu, kas mazina sāpes, bet padara cilvēku miegainu. Sakne labi dziedē ievainojumus. Es izman­toju kāršrozes saknes, lai izārstētu tavu kāju, Eila. - Meitene noliecās un sataustīja uz ciskas četras paralēlas rētas un pēkšņi iedomājās - nezin, kur viņa tagad atrastos, ja nebūtu bijis Izas.

Kādu brīdi viņas tā kopā soļoja, klusējot un baudot silto sauli un viena otras kompāniju. Tomēr Izas acis nepārtraukti pētīja apkārtni. Klajumā augošā zāle krūšu augstumā bija nokrāsojusies zeltaina un nobriedinājusi sēklas. Sieviete lūkojās pāri labības vārpām, ko bija noliecis gatavo graudu smagums un kas siltajā vēsmā viegli viļņo­jās. Pēkšņi viņa kaut ko ieraudzīja, mērķtiecīgi devās cauri garajiem stiebriem un apstājās vietā, kur rudzu graudiem bija melni violeta nokrāsa.

- Eila, - viņa teica, norādot uz vienu no stiebriem. - Rudzu zāle parasti tāda nav, šīs sēldas ir slimas, bet mums ir laimējies, ka esam tās atradušas. Tās sauc par vilka zobiem. Paosti tās!

- Tās briesmīgi smird - kā veca zivs!

- Bet šajās slimajās sēklās slēpjas burvestība, kas sevišķi palīdz grūtām sievietēm. Ja sievietei ilgi velkas dzemdību sāpes, tās palīdz bērniņam piedzimt ātrāk. Tās izraisa dzemdes savilkšanos. Var iz­saukt ari dzemdības. Tās var līdzēt mazuli pazaudēt agrāk, un tas ir svarīgi, jo īpaši, ja sievietei bijušas problēmas iepriekšējās dzemdībās vai ja viņa vēl baro bērniņu. Sievietei nevajadzētu radīt bērnus citu pēc cita, viņai tas ir grūti, un, ja viņa pazaudēs pienu, kas viņas vietā baros to mazuli, kurš jau ir piedzimis? Pārāk daudz bērnu nomirst dzemdibās vai pirmajā dzīvības gadā; mātei jārūpējas par to bērnu, kurš jau dzīvo un kuram ir cerības izaugt. Ir vēl citas zālītes, kas viņai var palīdzēt zaudēt bērnu ātrāk, vilka zobi ir tikai viena no tām. Mel­nie graudi ir labi ari pēc dzemdībām. Tie palīdz izgrūst vecās asinis un sievietes orgāniem atgūt normālu stāvokli. Tiem ir nepatīkama garša, mazāk nejauka nekā to smaka, bet, lietoti apdomīgi, tie ir noderīgi. Pārāk liela deva var izraisīt stiprus krampjus, vemšanu un pat nāvi.

- Tāpat kā driģenes - tie var vai nu kaitēt, vai palīdzēt, - Eila ko­mentēja.

- Tā notiek bieži. Daudz reižu no visindīgākajiem augiem gatavo vislabākās un visstiprākās zāles, ja vien zina, kā tās lietot.

Mājupceļā, ejot upes virzienā, Eila apstājās un norādīja uz apmē­ram pēdu augstu zālīti ar zilganiem purpura krāsas ziediem. - Tur ir izops. Tā tēja ir laba pret klepu, kad esi saaukstējusies, vai ne?

- Jā, un tā piešķir patīkamu, pikantu garšu jebkurai tējai. Tu vari kādu noplūkt.

Eila izrāva vairākus stādus ar visu sakni un ejot noplūca garās, plā­nās lapas. - Eila, - Iza aizrādīja, - no saknēm katru gadu izaug jauni stādiņi. Ja tu izrausi sakni, nākamajā gadā šeit vairs nebūs neviena stāda. Labāk ir savākt tikai lapas, ja neizmanto pašu sakni.

- Es par to nepadomāju, - Eila ar nožēlu teica. - Es tā vairs neda­rīšu.

- Pat ja tu izmanto sakni, labāk nerakt tās ārā vienā vietā. Vien­mēr dažas atstāj, lai aug vēl. - Viņas devās atpakaļ uz upi, un, kad bija nonākušas pie kādas purvainas vietas, Iza norādīja uz vēl kādu augu.

- Tie ir saldie meldri. Mazliet atgādina īrisus, bet nav tie paši. Saknes novārījums dziedē apdegumus, bet saknes gremošana daž­reiz palīdz pret zobu sāpēm, tomēr tev jāuzmanās, dodot to grūtai sievietei. Dažas sievietes, dzerot šo sulu, ir pazaudējušas bērnu, lai gan man nekad nav gadījies ar šādu nolūku dot to sievietēm. Tas pa­līdz pret vēdera sāpēm, jo sevišķi pret aizcietējumiem. Šie te augi ir atšķirīgi, - Iza norādīja. - Šos sauc par bumbuļsīpoliem, un tie arī stipri ož.

Viņas apstājās, lai atpūstos platlapu kļavas ēnā netālu no upes. Eila paņēma lapu, sagrieza to kā kazas ragu, aizlocija galu un piespieda to ar īkšķi, tad pasmēla no upes vēsu ūdeni. Krūzes aizstājējā meitene aiznesa ūdeni Izai, lai pēc tam to aizsviestu projām.

- Eila, - sieviete iesāka, padzērusi ūdeni. - Saproti, tev vajadzētu darīt tā, kā Brouds liek. Viņš ir vīrietis, viņam ir tiesības tevi izrī­kot.

- Es daru visu, ko viņš man liek, - viņa aizstāvoties iebilda. Iza papurināja galvu. - Bet tu to nedari tā, kā vajadzētu. Tu viņu izai­cini, provocē. Kādu dienu tu to vari nožēlot, Eila. Kādu dienu Brouds būs vadonis. Tev jādara, ko saka vīri, visi vīri. Tu esi sieviete, tev nav izvēles.

- Kāpēc lai vīriešiem būtu tiesības izrīkot sievietes? Kas viņus padara labākus? Viņi pat nespēj dzemdēt bērnus! - viņa sarūgtināta žestikulēja, mostoties dumpīgām jūtām.

- Tā nu tas ir. Tā tas klanā vienmēr ir bijis. Tu tagad piederi pie ldana, Eila. Tu esi mana meita. Tev jāuzvedas, kā klana meitenei pie­nākas.

Eila nodūra galvu, juzdamās vainīga. Izai bija taisnība, viņa tiešām izaicināja Broudu. Kas ar viņu būtu noticis, ja Iza viņu nebūtu atra­dusi? Ja Brūns nebūtu ļāvis viņai palikt? Ja Krebs nebūtu padarījis viņu piederīgu klanam? Meitene paskatījās uz sievieti, vienīgo māti, kuru tā spēja atcerēties. Iza izskatījās novecojusi. Viņa bija novecojusi un izmocīta. Ada no sievietes reiz muskuļotajām rokām nokarājās, un viņas brūnie mati bija gandrīz sirmi. Sākumā Krebs meitenei bija licies ļoti vecs, taču viņš tikpat kā nebija izmainījies. Tagad Iza izska­tījās veca, vecāka par Krebu. Eila bija norūpējusies par Izu, bet, kad vien viņa mēģināja kaut ko teikt, sieviete meiteni noraidīja.

- Tev taisnība, Iza, - bērns teica. - Es neesmu izturējusies pret Broudu tā, kā man pienāktos. Es centīšos vairāk, lai viņu apmieri­nātu.

Mazā meitene, ko Eila nesa, sāka locīties. Tā paskatījās augšup ar pēkšņi ieinteresētām ačelēm. - Uba izsalkusi. - Bērns pamāja un iebāza mutē tuldo roķeli.

Iza pameta acis uz debesīm. - Kļūst jau vēls, un Uba ir izsalkusi. Labāk dosimies mājup, - sieviete žestikulēja.

"Kaut Iza būtu stiprāka un biežāk dotos ar mani pastaigā," Eila nodomāja, viņām steidzoties atpakaļ uz alu. "Tad mēs varētu viena otrai veltīt vairāk laika, un es vienmēr daudz vairāk iemācos, kad viņa ir kopā ar mani."

Lai gan Eila centās dzīvot saskaņā ar savu lēmumu izpatikt Brou­dam, viņa konstatēja, ka apņemšanās ir grūti izpildāma. Meitene jau bija pieradusi nepievērst vīrietim uzmanību, zinot, ka viņš vērsīsies pie kādas citas vai izdarīs pats, ja viņa nekustēsies ātri. Brouda tum­šie skatieni meiteni nebiedēja, viņa jutās pasargāta no jaunā vīrieša dusmām. Eila gan pārstāja viņu provocēt tīšām, taču bezkaunība jau bija kļuvusi par paradumu. Pārāk ilgi jau viņa bija skatījusies Brou­dam acīs, nevis noliekusi galvu, ignorējusi viņu, nevis steigusies izpil­dīt viņa prasīto; tas notika automātiski. Viņas neapzinātais nicinā­jums kaitināja Broudu vairāk par meitenes mēģinājumiem to sadus­mot. Vīrietis juta, ka viņa neizjūt pret to cieņu. Eila nebija zaudējusi pret Broudu cieņu, bet gan bailes.

Tuvojās laiks, kad aukstie vēji un biezie sniegi atkal draudēja iedzīt klanu alā. Eila ienīda to laiku, kad sāka krāsoties lapas, lai gan rudens krāšņā izrādīšanās vienmēr sajūsmināja meiteni un tā bagātā augļu un riekstu raža sagādāja sievietēm darbu. Pēdējo dienu steigā Eilai bija maz laika uzkāpt līdz savai slēptuvei, lai pagulētu rudens ražas krājumos, bet laiks paskrēja tik ātri, ka viņa atjēdzās tikai tad, kad rudens jau gāja uz beigām.

Steiga beidzot pierima, un kādu dienu meitene piesēja grozu, pa­ņēma rokamo lāpstiņu un vēlreiz uzkāpa līdz savai slēptuvei, nolē­musi savākt lazdu riekstus. Nonākusi līdz slēptuvei, meitene tūliņ nopurināja no muguras grozu un iegāja alā, lai paņemtu lingu. Viņa bija izrotājusi savu rotaļu māju ar vecu guļamādu un dažiem rīkiem, ko pati bija izgatavojusi. Meitene paņēma bērza tāss krūzīti no pla­kana koka gabala, kas bija pārlikts pāri diviem lieliem akmeņiem; uz tā bija novietoti arī daži gliemežvāku šķīvji, krama nazis un daži akmeņi, ar ko pāršķelt riekstus. Eila izņēma lingu no nomaskētā klūgu groza, kur to glabāja. Padzērusies avota ūdeni, viņa skrēja gar strauta malu, meklējot oļus.

Meitene vingrinoties izdarīja dažus sviedienus. "Vorns netrāpa tik bieži kā es," viņa nodomāja, apmierināta ar sevi, kad tās sviestie akmeņi trāpīja mērķī. Pēc brīža viņai apnika sportot, viņa nolika malā lingu un dažus atlikušos oļus un sāka vākt riekstus, kas bija sakrituši zem biezi saaugušajiem vecajiem krūmiem. "Cik brīnišķīga ir dzīve!" Eila domāja. Uba auga un plauka, ari Iza izskatījās daudz labāk. Kreba sāpes un sīkās kaites siltajās vasarās vienmēr bija mazākas, un viņai patika nesteidzīgās, šļūcošās pastaigas kopā ar viņu gar upes krastu. Spēlēšanās ar lingu bija meitenes iemīļotā rotaļa, un viņa rīkojās ar to diezgan meistarīgi. Eilai šķita, ka trāpīt pa stabu vai akmeņiem, vai zariem, ko viņa bija izvēlējusies par mērķi, bija gandrīz vai par vieglu, tomēr vēl aizvien pastāvēja satraukums, ko sniedza spēlēša­nās ar aizliegto ieroci. Tomēr vislabākais bija tas, ka Brouds viņu vis­pār vairs netraucēja. Pildot savu grozu ar riekstiem, meitene nevarēja iedomāties, ka jelkad kāds spētu sagandēt viņas laimi.

Straujais vējš pārķēra no kokiem krītošās brūnās, sausās lapas. Neredzamais darbonis sagrieza tās virpulī un maigi palaida zemē. Tās sedza riekstus, kas vēl klāja zemi zem kokiem, kuri tos bija nobriedi­nājuši. Kailajos zaros gatavi un smagi karājās augļi, kas nebija novākti ziemas krājumiem. Stepe austrumu pusē bija kā zeltaina labības jūra, kura viļņojās vējā, atdarinot putām greznotos pelēkā ūdens viļņus dienvidu pusē; un lekno, apaļo, no gatavības pārsprāgušo pēdējo plūmju saldie ķekari aicināja, lai tos norauj.

Vīri, kā parasti sapulcējušies grupā, plānoja vienu no sezonas pē­dējiem medību gājieniem. Jau kopš agra rīta tie pārrunāja ilgo un grūto pārgājienu, un Brouds tika aizsūtīts norīkot kādu sievieti, lai atnes padzerties ūdeni. Viņš ieraudzīja Eilu sēžam netālu no alas ieejas ar apkārt izklātām nūjām un ādas strēmelēm. Meitene meista­roja rāmjus, kuros pakārt vīnogu ķekarus, lai tos izžāvētu un iegūtu rozīnes.

- Eila! Atnes ūdeni! - Brouds pamāja un pagriezās, lai dotos atpa­kaļ.

Meitene pašlaik sēja svarīgāko stūri, atspiedusi nepabeigto rāmi pret ķermeni. Ja viņa šajā bridi izkustētos, tas sabruktu un darbs būtu jāsāk no gala. Viņa kavējās, palūkojās, vai blakus nav citas sievietes, tad, negribīgi nopūtusies, piecēlās un devās sameklēt kādu lielāku ūdens somu.

Jaunais vīrietis visiem spēkiem centās apslāpēt dusmas, kas to pār­ņēma, redzot meitenes nepārprotamo nevēlēšanos viņam paklausīt, un, cīnoties ar savu niknumu, viņš raudzījās pēc citas sievietes, kas varētu reaģēt uz viņa lūgumu ar pienācīgu gatavību. Pēkšņi Brouds mainīja domas. Viņš paskatījās atpakaļ uz Eilu, kas pašlaik cēlās kā­jās, un samiedza acis. "Kas viņai devis tiesības būt tik nekaunīgai? Vai es neesmu vīrietis? Vai viņas uzdevums nav man paklausīt? Brūns nekad nav teicis, ka man jāpieļauj šāda necienīga izturēšanās," viņš nodomāja. "Viņš nevar man uzlikt nāves lāstu tikai tāpēc, ka es prasu viņai darīt to, kas tai ir jādara. Kas tas par vadoni, kurš pieļauj, ka sieviete tam neklausa?" Broudā kaut kas pārtrūka. "Viņas nekaunība ir vilkusies pārāk ilgi! Es neļaušu viņai tikt cauri sveikā. Viņa mani klausīs!"

Šis domas aizņēma vīrieša prātu vien īsu mirkli, kas bija vaja­dzīgs, lai spertu trīs soļus, kas tos šķīra. Eila tikko bija piecēlusies, kad viņa smagā dūre pārsteidza meiteni un notrieca gar zemi. Pār­steigumu ātri nomainīja dusmas. Viņa pavērās apkārt un ieraudzīja Bruņu viņus vērojam, taču kaut kas viņa neizteiksmīgajā sejā meiteni brīdināja, ka no viņa palīdzību nav ko gaidīt. Dusmas Brouda acis meitenes dusmas pārvērta bailēs. Viņš bija pamanījis Eilas dusmu uzplaiksnījumu, un tas izraisīja viņā neviltotu naidu pret meiteni. Kā viņa drīkstēja to nepaklausīt!

Eila veikli izvairījās no nākamā sitiena. Viņa skriešus metās uz alu pēc ūdens somas. Brouds, savilcis dūres, cieši noskatījās tai pakaļ, cenšoties turēt savas dusmas grožos. Uzmetis skatienu vīriem, viņš pamanīja Bruņa bezkaislīgo seju. Viņa sejas izteiksmē nebija iedro­šinājuma, taču nebija ari nolieguma. Brouds vēroja Eilu steidzamies uz avotu, lai piepildītu somu, tad uzsienam smago pūsli uz muguras. Viņam nepaslīdēja garām ne meitenes ātrā reakcija, ne baiļpilnais skatiens, kad viņa redzēja, ka vīrietis grasās sist tai vēlreiz. Tas ļāva mazliet vieglāk savaldīt dusmas. "Esmu pārāk pielaidīgi izturējies pret viņu," viņš nosprieda.

Kad Eila, saliekusies no smagās ūdens somas nastas, gāja garām Broudam, vīrietis to pagrūda atkal, gandrīz nogāžot meiteni zemē. Viņas vaigi dusmās piesarka. Viņa iztaisnojās, uzmeta vīrietim ātru naidpilnu skatienu un palēnināja gaitu. Brouds atkal sekoja meite­nei. Viņa izvairījās, saņemot sitienu pa plecu. Klans vēroja notiekošo. Eila paskatījās uz vīru pusi. Bruņa nocietinātais skatiens steidzināja meiteni vairāk nekā Brouda dūres. Viņa noskrēja nelielo attālumu, nometās uz ceļiem un sāka liet krūzē ūdeni, turot galvu noliektu. Brouds lēnām sekoja, baidoties no Bruņa reakcijas.

- Krugs teica - viņš esot redzējis dzīvnieku baru virzāmies uz ziemeļiem, Broud, - Brūns nevērīgi žestikulēja, Broudam pievieno­joties grupai.

Viss bija kārtībā! Brūns nedusmojās uz viņu! "Protams, kāpēc gan lai viņš dusmotos? Es rīkojos pareizi. Kāpēc viņš lai kaut ko teiktu vīrietim, kas sauc pie kārtības sievieti, kura to ir pelnījusi?" Brouda atvieglojuma nopūta bija gandrīz dzirdama.

Kad vīri bija padzērusies, Eila atgriezās alā. Vairums ļaužu bija ķērušies pie saviem darbiem, bet Krebs vēl stāvēja pie ieejas, vērojot meiteni.

- Kreb! Brouds mani atkal gandrīz piekāva, - viņa žestikulēja, pie­skrējusi tam klāt. Meitene pacēla acis uz veco vīru, kuru mīlēja, taču smaids viņas sejā izdzisa, ieraugot tā sejas izteiksmi, kādu nekad agrāk nebija redzējusi.

- Tu tikai saņēmi to, ko biji pelnījusi, - viņš pamāja ar drūmu skatienu. Kreba skatiens bija nepielūdzams. Viņš pagrieza meitenei muguru un aizkliboja uz pavardu. "Kāpēc Krebs dusmojas uz mani?" viņa prātoja.

Vēlāk tovakar Eila kautrīgi tuvojās vecajam burvim un pasniedzās, lai apliktu viņam ap kaklu rokas, šis žests agrāk vienmēr bija atkau­sējis viedā vīra sirdi. Krebs nereaģēja, pat nepapūlējās pastumt mei­teni nost. Vienīgi lūkojās tālumā, auksts un atsvešināts. Viņa atrāvās atpakaļ.

- Netraucē mani! Ej un sameklē kādu derīgu darbu, ko darīt, mei­tēn! Mogurs meditē, viņam nav laika nekaunīgām sievietēm, - viņš parādīja aprautu, neiecietīgu žestu.

Asaras saskrēja meitenei acīs. Viņa jutās ievainota un pēkšņi maz­liet nobijusies no vecā burvja. Tas vairs nebija Krebs, ko viņa pazina un mīlēja. Tas bija Mogurs. Pirmo reizi, kopš bija sākusi dzīvot kopā ar klanu, meitene saprata, kāpēc visi citi turējās pa gabalu un pret lielo Moguru izjuta cieņu un bailes. Krebs bija atsvešinājies no viņas. Ar skatienu un dažiem žestiem viņš pauda nepatiku un spēcīgāku norai­dījumu, nekā Eila jelkad agrāk bija izjutusi. Viņš to vairs nemīlēja. Viņa vēlējās apkampt Krebu, pateikt, ka mīl to, bet baidījās. Meitene aizvilkās pie Izas.

- Kāpēc Krebs uz mani tā dusmojas? - viņa žestikulēja.

- Es jau tev agrāk to teicu, Eila, tev jādara, ko Brouds saka. Viņš ir vīrietis, viņam ir tiesības tev pavēlēt, - Iza maigi sacīja.

- Bet es taču daru visu, ko viņš liek. Es vienmēr esmu viņam pa­klausījusi.

- Tu viņam pretojies, Eila. Tu izaicini viņu. Tu zini, ka esi bez­kaunīga. Tu neuzvedies tā, kā pieklājas labi audzinātai meitenei. Tas atsaucas uz Krebu un uz mani. Krebam šķiet, ka viņš nav tevi labi audzinājis, ir devis par daudz brīvības, ļāvis darīt tā, kā tev paticis, tāpēc tu iedomājies, ka vari tā izturēties pret visiem. Brūns ari nejūtas apmierināts ar tevi, un Krebs to zina. Tu visu laiku skrien. Tā skrien bērni, Eila, nevis meitenes ar sievietes augumu. Tu taisi tās rīkles skaņas. Tu nekusties ātri, kad tev kaut ko liek izdarīt. Nevienam nepa­tīk tava uzvedība, Eila. Tu esi apkaunojusi Krebu.

- Es nezināju, ka esmu tik slikta, Iza, - Eila žestikulēja. - Es negri­bēju būt slikta, es vienkārši par to nedomāju.

- Bet tev ir par to jādomā. Tu esi pietiekami liela, lai uzvestos kā bērns.

- Vienkārši Brouds pret mani vienmēr ir bijis tik nejauks, un toreiz viņš mani tik smagi sita.

- Tam nav nozīmes, vai viņš ir nejauks vai ne, Eila. Viņš var būt, cik nejauks vien grib; tās ir viņa tiesības, viņš ir vīrietis. Viņš var tevi sist, kad vien grib un cik stipri vien grib. Kādu dienu Brouds būs vadonis, Eila, tev viņš jāklausa, tev jādara tieši tas, ko viņš saka, kad viņš liek. Tev nav izvēles, - Iza skaidroja. Viņa palūkojās uz meitenes bēdu sagrauzto seju. "Kāpēc Eilai tas ir tik grūti?" viņa brīnījās. Iza izjuta skumjas un līdzjūtību pret meiteni, kurai tik smagi nācās pie­ņemt dzīves īstenību. - Ir vēls, Eila, ej gulēt!

Eila devās uz savu guļvietu, bet ilgi nevarēja aizmigt. Viņa dīdījās un grozījās un, kad miegs beidzot meiteni pievārēja, gulēja slikti. Viņa pamodās agri, paņēma savu grozu un lāpstiņu un bija projām jau pirms brokastīm. Eila gribēja pabūt vienatnē, padomāt. Viņa uzkāpa savā sle­penajā pļavā un sameklēja lingu, taču tai negribējās vingrināties.

"Tā ir tikai Brouda vaina," viņa domāja. "Kāpēc viņš man vienmēr piekasās? Ko es viņam esmu nodarījusi? Es viņam nekad neesmu patikusi. Kas tad, ka viņš ir vīrietis, kas vīriešus padara labākus? Man vienalga, ka viņš būs vadonis, viņš nemaz nav tik liels. Viņš ar lingu pat nav tik veikls kā Zūgs. Es gan varētu būt tik veikla, es jau tagad esmu labāka par Vornu. Viņš aizsviež garām biežāk nekā es; Brouds varbūt arī. Viņš netrāpīja toreiz, kad izrādījās Vornam.

Dusmās meitene sāka sviest akmeņus. Kāds akmens trāpīja krūmu pamežā un izdzina no alas samiegojušos dzeloņcūku. Mazos nakts dzīvnieciņus medīja reti. "Visi tā sajūsminājās, kad Vorns nogalināja dzeloņcūku," viņa prātoja. "Es arī varētu, ja vien gribētu." Dzīvnieks, izstiepis adatas, nesteidzīgi rausās augšup smilšainajā kalnā netālu no strautiņa. Eila ievietoja akmeni lingas ādas iedobē, nomērķēja un izsvieda. Lēnā dzeloņcūka nebija grūts mērķis; tā pakrita zemē.

Eila, apmierināta pati ar sevi, pieskrēja pie dzīvnieciņa. Taču, pie­skārusies dzeloņcūkai, Eila saprata, kā tā nav beigta, vienīgi apdul­lināta. Viņa sajuta, kā sitās tās sirds, un redzēja asinis sūcamies no ievainojuma galvā, un meitenei pēkšņi uznāca vēlme aiznest mazo zvēriņu uz alu, lai to izārstētu, kā bija darījusi ar tik daudziem ievai­notiem radījumiem. Eila vairs nepriecājās; viņa jutās briesmīgi. "Kā­pēc es viņu ievainoju? Es negribēju to ievainot," meitene domāja. "Es nedrīkstu to nest uz alu. Iza uzreiz pateiks, ka tai ir trāpīts ar akmeni; viņa ir redzējusi pietiekami daudz dzīvnieku, kas nogalināti ar lingu."

Bērns raudzījās uz ievainoto dzīvnieku. "Es nekad nevarēšu me­dīt," viņa saprata. "Pat ja es kādu dzīvnieku nogalinātu, es nekad nedrīkstētu to nest uz alu. Kāda jēga visiem šiem vingrinājumiem ar lingu? Ja Krebs jau tagad ir uz mani dusmīgs, ko viņš darītu, ja uzzinātu? Ko darītu Brūns? Es pat nedrīkstu pieskarties ierocim, kur nu vēl to izmantot. Vai Brūns man liktu iet projām?" Eilu bija pār­ņēmusi vainas izjūta un bailes. "Kur tad es ietu? Es nevaru pamest Izu un Krebu, un Ubu. Kas par mani rūpētos? Es negribu iet projām," meitene nodomāja, izplūstot asarās.

"Esmu bijusi slikta. Esmu bijusi tik slikta, un Krebs uz mani ir tik ļoti sadusmojies. Es viņu mīlu, es negribu, ka viņš mani ienīst. Ai, kāpēc viņš ir tik dusmīgs uz mani!" Asaras plūda pār nelaimīgās meitenes vaigiem. Viņa gulēja zemē, izraudot savas bēdas. Izraudā­jusies Eila piecēlās sēdus un ar delnas virspusi noslaucīja degunu, ik pa brīdim tās pleci noraustījās jaunos šņukstos. "Es vairs nebūšu slikta meitene, nekad. Ai, es būšu tik laba! Es darīšu visu, ko vien Brouds gribēs, nav svarīgi, ko. Un es vairs pat nepieskaršos lingai." Lai pastiprinātu savu apņemšanos, Eila pasvieda lingu zem krūma, pieskrēja, lai paķertu grozu, un devās lejup uz alu. Iza jau bija meiteni meklējusi, kad ieraudzīja viņu nākam.

- Kur tu biji? Tu biji projām visu rītu, bet tavs grozs ir tukšs.

- Es domāju, māt, - Eila pamāja, raugoties Izā ar patiesu nopiet­nību. - Tev bija taisnība, esmu bijusi slikta. Es vairs nebūšu slikta. Es darīšu visu, ko Brouds man prasīs. Un es uzvedīšos, kā pieklājas, es vairs neskraidīšu un nedarīšu neko tamlīdzīgu. Kā tu domā: vai Krebs mani atkal mīlēs, ja es būšu ļoti, ļoti laba?

- Protams, mīlēs, Eila, - Iza atbildēja, maigi noglāstot meiteni. "Viņai atkal ir tā slimība, kas no iedomām, ka Krebs viņu nemīl, padara tās acis ūdeņainas," sieviete prātoja, raugoties uz Eilas asa­rām nopēdoto seju un sarkanajām, uztūkušajām acīm. Izai sāpēja sirds meitenes dēļ. "Viņai vienkārši ir grūtāk, viņa ir citāda. Bet var­būt tagad kļūs labāk."

11

Izmaiņas Eilā bija neticamas. Viņa šķita kļuvusi cits cilvēks. Mei­tene bija nožēlas pilna, pazemīga un skriešus steidzās izpildīt Brouda pavēles. Viri bija pārliecināti, ka to panākušas jaunekļa stingrās dis­ciplīnas prasības. Viņi saprotoši nodūra galvu. Eila likās dzīvs pierā­dījums tam, ko tie vienmēr bija apgalvojuši: ja viri ir pārāk iecietīgi, sievietes kļūst slinkas un bezkaunīgas. Sievietēm ir vajadzīga spē­cīgas rokas stingrā vadība. Tās ir vāji, ietiepīgi radījumi, tās nespēj būt tik pašdisciplinētas kā viri. Viņas vēlas, lai viri tās izrīko un vada, lai varētu būt pilnvērtīgas klana locekles un sniegtu ieguldījumu tā izdzīvošanā.

Tam nebija nozīmes, ka Eila bija tikai meitene vai ka viņa tā īsti nepieder pie klana. Viņa bija gandrīz tajā vecumā, lai kļūtu par sie­vieti, jau slaidāka par vairumu citu sieviešu, un viņa piederēja pie sieviešu dzimuma. Kad vīriešus uztrauca viņu pašu idejas, cieta sie­vietes. Klana vīrieši negribēja, ka viņus apvaino iecietībā.

Bet Brouds ķērās pie viru filozofijas nostiprināšanas pārāk sparīgi. Lai gan viņš kļuva neiecietīgāks pret Ogu, salīdzinājumā ar uzbruku­miem Eilai tas nebija nekas. Viņš bija izturējies pret meiteni nejauki ari agrāk, bet tagad izturējās divtik skarbi. Brouds nepārtraukti tai sekoja, vajāja, sameklēja un nomocīja to ar visādiem nenozīmīgiem uzdevumiem, lai liktu tai lēkt kājās, izpildot viņa pavēles, iepļaukāja viņu par vismazāko pārkāpumu vai par nebijušu nodarījumu - un pats par to priecājās. Eila bija apdraudējusi tā vīrišķību, un tagad viņai bija jāmaksā. Pārāk bieži viņa bija tam pretojusies, pārāk bieži bija to izaicinājusi; pārāk bieži viņš bija cīnījies, lai atturētos nesist meitenei. Nu bija pienākusi viņa kārta. Viņš bija pakļāvis meiteni savai gribai, un tāda viņa arī paliks.

Eila darīja visu, ko vien varēja, lai viņam izdabātu. Viņa pat centās paredzēt tā vēlmes, taču tas atkal radīja spriedzi, jo Brouds meitenei pārmeta iedomību, ka viņa spēj uzminēt tā vēlmes. Tiklīdz Eila izgāja ārpus Kreba pavarda robežām, jaunais vīrietis bija klāt, un viņa neva­rēja atļauties bez iemesla uzturēties ārpus akmeņiem, kuri norobe­žoja burvja privāto mājokli. Bija jāveic pēdējie sezonas darbi, pēdējie sagatavošanās darbi ziemai; vienkārši bija pārāk daudz darāmā, lai sagatavotu klana ļaudis aukstumam, kas nebija vairs tālu. Izas zāļu krājumi bija gandrīz savākti, un Eilai nebija attaisnojuma pamest alas teritoriju. Viņš lika meitenei skriet līdz pagurumam visu dienu, un vakarā viņa nespēkā sabruka gultā.

Iza bija pārliecināta, ka pie Eilas izmaiņām Brouds bija vainojams mazāk, nekā viņš iedomājās. Tā bija drīzāk mīlestība uz Krebu, nevis bailes no Brouda. Iza pastāstīja vecajam vīram, ka Eila atkal pārdzīvo­jusi savu neredzēto slimību, jo bija iedomājusies, ka viņš to nemīl.

- Zini, Iza, viņa aizgāja par tālu. Man bija kaut kas jādara. Ja Brouds nebūtu viņu atkal saucis pie kārtības, tad to būtu izdarījis Brūns. Tas būtu bijis sliktāk. Brouds spēj vienīgi padarīt viņas dzīvi nožēlojamu; Brūns var likt meitenei aiziet, - viņš atbildēja. Burvim bija jābrīnās par mīlestības spēku, kas šķita stiprāks par bailēm, un šī tēma medi­tējot dienām ilgi aizņēma viņa domas. Krebs ātri atmaiga pret Eilu. Viss, ko viņš spēja, bija sākumā saglabāt vienaldzīgu atturību.

Aukstas lietusgāzes aizskaloja pirmās vieglās sniega izsijās, kas līdz ar temperatūras pazemināšanos vakaros pārvērtās šķidonl vai sasalstošā lietū. No rīta peļķes bija pārklātas ar kraukšķošu ledus garozu, liecinot par lielāku aukstumu, tomēr tās atkal atkusa, kad no dienvidiem sāka pūst mainīgs vējš un nedrošā saule nolēma parādīt savu spēku. Visu nemanāmo pārejas laiku no rudens pēdējām dienām uz ziemas sākumu Eila ne brīdi nevilcinājās paklausīt, kā tas pienācās sievietei. Viņa samierinājās ar ikvienu Brouda iegribu, lēca kājās pēc katra pieprasījuma, pazemīgi nolieca galvu, kontrolēja savu gaitu, nekad nesmējās, pat nesmaidīja un neizrādīja ne mazāko pretestību - bet tas nebija viegli. Un, lai gan meitene tam iekšēji pretojās, viņa mēģināja sevi pārliecināt, ka viņai nav taisnība, piespieda sevi būt vēl pazemīgākai, taču sāka kļūt nervoza zem šī sloga.

Eila zaudēja svaru, zaudēja ēstgribu, bija klusa un noslēgta pat pie Kreba pavarda. Pat Uba nespēja atraisīt viņas smaidu, lai gan meitene bieži paņēma mazo klēpī, kad naktī atgriezās pie pavarda, un turēja to, līdz abas aizmiga. Iza uztraucās par meiteni, un, kad ledainai lie­tus dienai sekoja spoža saulaina diena, viņa nolēma, ka ir laiks dot Eilai nelielu atelpu, pirms vēl ziema tos nebija pilnīgi ieslēgusi.

- Eila, - Iza skaļi teica, kad viņas bija iznākušas no alas un pirms vēl Brouds bija paguvis izteikt savu pirmo pavēli. - Es pārbaudīju savas zāles. Un man nav neviena sniegogas stublāja pret vēdersā­pēm. Sniegogas ir viegli pazīstamas. Tas ir krūms, kas klāts ar baltām ogām, kuras paliek pie zariem, kaut lapas jau nobirušas.

Iza tīšām aizmirsa pieminēt, ka viņas krājumā ir daudz citu lī­dzekļu pret vēdersāpēm. Brouds sarauca pieri, Eilai ieskrienot alā pēc vācamā groza. Tomēr viņš saprata, ka Izas dziedniecisko augu vākšana ir daudz svarīgāks darbs nekā pienest viņam ūdeni vai tēju, vai gaļas gabalu, vai zvērādas, kuras kalpoja kā stulmi un kuras viņš ar nolūku aizmirsa aptīt ap kājām, vai pasniegt viņam cepuri vai ābolu, vai pāris akmeņu no upes, ar ko pārsist riekstus, jo viņam nepatika akmeņi blakus alai, vai jebkurš cits nenozīmīgs uzdevums, ko tam ienāktu prātā likt meitenei paveikt. Viņš cienīgi aizgāja, kad Eila parādījās no alas ar grozu un rokamo lāpstiņu.

Eila ieskrēja mežā, pateicīga Izai par iespēju palikt vienai. Soļojot viņa palūkojās apkārt, taču tai prātā nebija sniegogu krūmi. Meitene nepievērsa uzmanību tam, kādā virzienā gāja, un nepamanīja, kad kājas to gar nelielu strautiņu nesa uz sūnām klātu ūdenskritumu, ko aizplīvuroja ūdens migliņa. Nedomājot viņa devās augšup pa stāvu nogāzi un nonāca savā kalnu pļavā virs alas. Eila nebija šeit bijusi, kopš ievainoja dzeloņcūku.

Meitene sēdēja strauta malā un izklaidīgi meta straumē akmenti­ņus. Ūdens bija auksts. Vakardienas lietus augstāk kalnos bija uzkritis kā sniegs. Bieza, balta sega klāja skraji apaugušo zemi un laukumus nosnigušo koku starpā. Rāmais gaiss mirdzēja dzidrs, kā pieskaņo­jies vizošajam sniegam, ar daudzmiljonu sīku kristāliņu palīdzību atstarojot spožo sauli tik zilās debesīs, ka tās šķita gandrīz purpura krāsā. Taču Eila nespēja ieraudzīt agrās ziemas ainavas rāmo skais­tumu. Tā viņai atgādināja vienīgi to, ka aukstums drīz iedzīs klana ļaudis alā un viņa atkal līdz pat pavasarim nespēs aizbēgt no Brouda. Saulei kāpjot augstāk, no kokiem nokrita pēkšņa sniega gūzma un nobūkšķēja uz zemes.

Priekšā drūmi vīdēja garā, aukstā ziema ar Broudu, kas viņu dienu no dienas dzenās. "Es vienkārši nespēju viņam iztapt," meitene do­māja. "Vienalga, ko es darītu, lai kā es censtos, nekas nelīdz. Ko vēl lai es izdaru?" Viņa uzmeta nejaušu skatienu kailajam zemes ple- ķim un ieraudzīja pa pusei sapuvušu ādu un dažas izmētātas ada­tas - visu, kas bija palicis pāri no dzeloņcūkas. "Droši vien to bija atradusi hiēna," meitene nosprieda, "vai āmrija." Ar skaudru vainas izjūtu Eila atcerējās dienu, kad bija to ievainojusi. "Man vispār neva­jadzēja mācīties lietot lingu, tā bija kļūda. Krebs varēja sadusmoties, un Brouds… Brouds nebūtu dusmīgs, viņš priecātos, ja vien to atklātu. Tas viņam būtu patiesi labs attaisnojums, lai mani iekaustītu. To viņš uzņemtu ar prieku. Tomēr viņš nezina un neuzzinās." Apziņa, ka viņa ir izdarījusi kaut ko tādu, par ko Brouds nezina un kas nevar dot iemeslu tam viņu vajāt, sagādāja meitenei prieku. Viņa jutās tā, it kā būtu kaut ko izdarījusi, it kā būtu sviedusi lingu un atbrīvojusies no savas nerealizētās pretestības.

Eila atcerējās, ka bija aizmetuši lingu zem krūma, un sāka to mek­lēt. Viņa ieraudzīja ādas gabalu zem blakuskrūma un pacēla to. Tas bija izmircis, taču laikazobs to vēl nebija sagrauzis. Ar patiku viņa izlaida caur pirkstiem gludo, lokano briežādiņu. Meitene atcerējās pirmo reizi, kad bija pacēlusi lingu, un viņas sejā pavīdēja smaids, iedomājoties, kā Brouds bija trīcējis no Bruņa dusmām par to, ka bija notriecis pie zemes Zūgu. Viņa nebija vienīgā, kas bija izaicinājusi Brouda dusmas.

"Vienīgi ar mani viņš var tikt cauri sveikā," Eila rūgti nodomāja. "Tikai tāpēc, ka esmu sieviete. Brūns bija patiesi saniknots, kad Brouds iesita Zūgam, bet man viņš var sist, kad vien ienāk prātā, Brūns nelik­sies ne zinis." "Nē, tā gluži nav," viņa sev atzina. "Iza teica, ka Brūns novilcis Broudu nost, lai tas pārtrauktu mani sist, un, kad tuvumā atrodas Brūns, viņš mani tik daudz nesit. Es pat neuztrauktos, ja viņš man vienkārši iesistu, ja vien reizēm liktu mani mierā."

Eila lasīja akmeņus un svieda tos strautā, kad atjēdzās, ka nedo­mājot vienu ir ielikusi lingā. Viņa pasmaidīja, nomērķēja uz pēdējo nokaltušo lapu, kas kūļājās neliela zara galā, un izsvieda. Meiteni pārņēma patīkama gandarījuma izjūta, redzot, ka akmens notrauc lapu no zara. Viņa pacēla vēl dažus akmeņus, piecēlās, aizgāja līdz pļavas vidum un izsvieda tos. "Es vēl aizvien varu trāpīt, kam gribu," viņa nodomāja un sarauca pieri. "Kāds no tā labums? Es pat neesmu mēģinājusi trāpīt kaut kam kustīgam, tā dzeloņcūka neskaitās, tā bija gandrīz apstājusies. Es pat nezinu, vai to spētu, un, ja es arī iemācītos medīt, pa īstam medīt, kāds no tā būtu labums? Es neko nevarētu nest mājās; viss, ko es nomedītu, kļūtu par vieglu ieguvumu kādam vilkam vai hiēnai, vai āmrijai, lai gan tie jau tā zog no mums pietiekami daudz."

Medības un nomedītie dzīvnieki klanam bija ļoti svarīgi, jo cil­vēkiem bija pastāvīgi jāuzmanās no konkurējošajiem plēsējiem. Lielie kaķi vai vilku bari, vai hiēnas reizēm ne tikai aiznesa medījumu; zaglīgās hiēnas vai ložņājošās āmrijas vienmēr bija tuvumā, kad tika kaltēta gaļa, tās pat mēģināja ielīst pārtikas slēptuvēs. Eila atmeta domu palīdzēt konkurentiem izdzīvot.

"Brūns neļāva man ienest alā vilcēnu, kad tas bija ievainots, un daudzreiz mednieki plēsējus nogalina pat tad, ja mums nav vajadzīga to āda. Gaļēdāji mums vienmēr rada problēmas." Šo spriedelējumu Eila paturēja prātā. Meitenei radās kāda uzbāzīga doma. "Gaļēdā- jus," viņa prātoja, "gaļēdājus var nogalināt ar lingu, izņemot pašus lielākos. Es atceros, ka Zūgs stāstīja Vornam. Viņš teica, ka labāk ir izmantot lingu, tad nav jāpiekļūst tiem tik tuvu."

Eila atcerējās dienu, kad Zūgs slavēja ieroča priekšrocības, kura lietošanā viņš bija vislielākais meistars. Tā bija taisnība, ka ar lingu medniekam nevajadzēja piekļūt pārāk tuvu asajiem ilkņiem vai ķet­nām; bet viņš neminēja, ka tad, ja mednieks netrāpa, tas ir pakļauts vilka vai lūša uzbrukumam, un viņam nav cita ieroča atbalstam, lai gan Zūgs bija uzsvēris, ka nebūtu prātīgi censties ar lingu uzbrukt kaut kam lielākam.

"Kā būtu, ja es medītu tikai gaļēdājus? Mēs tos nekad neēdam, tātad tas nebūs zaudējums," viņa domāja, "kaut arī tie tiktu pamesti maitasputniem. Mednieki tā dara."

"Par ko es domāju?" Eila papurināja galvu, lai aizdzītu kaunpilno domu. "Es esmu sieviete, man nepieklājas pieskaities ierocim. Bet es protu lietot lingu! Pat ja man nepieklājas," viņa izaicinoši nodomāja. "Tā būtu palīdzība. Ja es nogalinātu kādu āmriju vai lapsu, vai kaut ko citu, tie vairs nezagtu mūsu gaļu. Un tās nejaukās hiēnas! Kādu dienu es pat varētu pieveikt tādu, iedomājies, kas tā būtu par palīdzību!" Eila iztēlojās sevi lavoties klāt viltīgajiem plēsējiem.

Viņa bija vingrinājusies ar lingu visu vasaru un, lai gan tā bija tikai spēle, pietiekami labi saprata un cienīja jebkuru ieroci, lai apzi­nātos, ka tā patiesais mērķis ir medījums - nevis mērķī šaušana, bet medības. Viņa nojauta, ka sajūsma, trāpīšana mērķī vai kādā zīmē uz klintīm vai zariem drīz vien kļūtu apnicīga bez tālāka izaicinājuma. Un, pat ja tas būtu iespējams, sāncensības izaicinājums pašas sān­censības dēļ bija jēdziens, kas netiktu lietots, iekams zemi apgūtu civilizācijas, kurām vairs nevajadzētu medīt izdzīvošanas nolūkos.

Sāncensība klana iekšienē notika ar mērķi uzlabot izdzīvošanas pras­mes.

Lai gan Eila to nespēja izteikt vārdos, viņas rūgtumu daļēji izraisīja fakts, ka vajadzēja atmest prasmi, kuru viņa bija sevī attīstījusi un kuru bija gatava vēl pilnveidot. Meitene ar prieku bija paplašinājusi savas spējas, vingrinot roku un acu koordināciju, un lepojās, ka bija to iemācījusies. Viņa bija gatava vēl lielākam izaicinājumam, medību izaicinājumam, viņai tam bija nepieciešams saprātīgs pamatojums.

Sākumā, kamēr Eila tikai spēlējās, viņa iztēlojās sevi medījam un pārsteigtos ļaužu skatienus, kad viņa pārnestu mājās iegūtā medī­juma gaļu. Dzeloņcūka ļāva meitenei apjaust, cik neiespējama ir šāda sapņošana ar vaļējām acīm. Viņa nekad nedrīkstēs pārnest medījumu un saņemt atzinību par savu drosmi. Viņa ir sieviete, un klana sievie­tes nemedī. Doma par klana konkurentu nogalināšanu dāvāja Eilai neskaidru izjūtu, ka viņas prasme tiks vismaz novērtēta, ja ne atzīta. Un tas viņu pamudināja medīt.

Jo vairāk viņa par to domāja, jo vairāk meitene sevi pārliecināja, ka plēsoņu medīšana, pat ja slepena, ir vajadzīgā atbilde, lai gan viņa nespēja līdz galam pārvarēt savu vainas izjūtu.

Eila cīnījās ar sirdsapziņu. Abi - gan Krebs, gan Iza - bija viņai teikuši, cik tas ir slikti, ja sieviete pieskaras ierocim. "Bet es jau esmu izdarījusi vairāk par pieskaršanos," viņa nodomāja. "Vai medīšana ar to varētu būt kas daudz sliktāks?" Meitene lūkojās uz lingu savā rokā un pēkšņi, apslāpējusi vainas izjūtu, izlēma.

"Es darīšu! Es to darīšu! Es iemācīšos medīt! Bet es nogalināšu tikai gaļēdājus!" viņa apņēmās, pastiprinot teikto ar žestiem, lai piešķirtu galīgumu savam lēmumam. Aizrautībā piesarkusi, meitene aizstei­dzās līdz strautam salasīt vēl dažus akmeņus.

Meklējot vajadzīgā izmēra gludus, apaļus oļus, viņas acis apstā­jās pie savāda priekšmeta. Tas izskatījās pēc akmens, bet līdzinājās moluska vākam, kādi bija atrodami ari jūras krastā. Meitene pacēla to un rūpīgi apskatīja. Tas bija akmens, akmens ar gliemežvāka for­mu.

"Cik dīvains akmens!" viņa nodomāja. "Nekad agrāk neesmu tādu redzējusi." Pēkšņi Eila atcerējās, ko viņai reiz bija teicis Krebs, un viņu pārņēma tik spēcīga acumirklīga apjausma, ka viņa sajuta asinis stingstam un ledainu aukstumu slīdam lejup pa mugurkaulu. Mei­tene sajuta vājumu ceļos un tik stipri trīcēja, ka bija jāapsēžas.

Satvērusi pārakmeņojušos moluska atveidojumu rokās, viņa to cieši nopētīja.

"Krebs teica," viņa atcerējās, "ja tev ir jāpieņem lēmums, tavs totēms tev palīdzēs. Ja lēmums būs pareizs, viņš dos tev zīmi. Krebs teica, ka tas būs kaut kas ļoti neparasts, un neviens cits tev nevarēs pateikt, vai tas ir kaut kas neparasts. Tev jāmācās ieklausīties ar sirdi un prātu, un totēma gars tevī pateiks tev priekšā."

"Lielais Alu Lauva, vai šī ir tava zīme?" viņa izmantoja formālo bezvārdu valodu, uzrunājot savu totēmu. "Vai tu man saki, ka esmu izdarījusi pareizo izvēli? Vai gribi man teikt, ka nav nekas nosodāms, ja es medīšu, kaut arī esmu meitene?"

Viņa sēdēja klusi, cieši raudzīdamās uz akmeni ar gliemežvāka formu, un mēģināja meditēt, kā bija redzējusi darām Krebu. Eila zināja, ka viņu uzskata par neparastu tā iemesla dēļ, ka tās totēms ir Alu Lauva, taču agrāk meitene par to daudz nedomāja. Viņa pabāza roku zem apmetņa un sataustīja uz kājas četru paralēlu līniju rētas. Tā vai citādi - kāpēc lai Alu Lauva izvēlētos mani? Tas ir spēcīgs totēms, vīrieša totēms, kāpēc gan lai tas izvēlētos meiteni? Ir jābūt kādam iemeslam. Viņa iedomājās par lingu un mācīšanos to izman­tot. "Kāpēc es paņēmu to veco lingu, ko Brouds izsvieda? Neviena cita sieviete tai nepieskartos. Kas man lika to darīt? Vai mans totēms tā gribēja? Vai tas grib, lai es mācos medīt? Medī tikai vīri, bet mans totēms ir vīrieša totēms. Nu, protams! Tur tā lieta! Man ir spēcīgs totēms, un viņš grib, lai es medīju."

"0, Lielais Alu Lauva, garu ceļi man ir sveši! Es nezinu, kāpēc tu gribi, lai es medīju, taču jūtos laimīga, ka esi devis man šo zīmi." Eila vēlreiz pagrozīja rokā akmeni, tad noņēma no kakla amuletu, atsēja mezglu, kas saturēja nelielo maisiņu, un ielika pārakmeņojušos vei­dojumu tajā kopā ar sarkano okera gabaliņu. Atkal to cieši nosējusi, viņa pārslidināja maisiņu pāri galvai un sajuta svara starpību. Tas šķita piešķiram svaru totēma atļautajam lēmumam.

Vainas izjūta bija izzudusi. Viņai bija jāmedī, viņas totēms tā gri­bēja. Tam nebija nozīmes, ka viņa bija sieviete. "Es esmu līdzīga Dur- kam," viņa nodomāja. "Viņš pameta klanu, neklausoties, ka visi teica - tas nav pareizi. Es domāju, ka viņš patiešām atrada labāku vietu, kur Ledus Kalns to nespēja sasniegt. Manuprāt, viņš nodibināja ve-selu jaunu klanu. Viņam ari vajadzēja būt spēcīgam totēmam. Krebs saka, ka ar spēcīgiem totēmiem ir grūti sadzīvot. Viņš saka, ka tie tevi pār­bauda, pirms kaut ko dod, lai pārliecinātos, ka esi tā vērta.

Viņš saka, ka tāpēc es gandrīz nomiru, pirms Iza mani bija atra­dusi. Interesanti, vai Durku viņa totēms pārbaudīja? Vai mans Alu Lauvas totēms mani atkal pārbaudīs?

Tomēr pārbaude var būt smaga. Ko tad, ja es nebūšu tā vērta? Kā es zināšu, ka mani pārbauda? Kas būs tās grūtības, ko totēms man uzliks?" Eila prātoja par grūtībām savā dzīvē, un pēkšņi pār viņu nāca atskārsme.

"Brouds! Brouds ir mans pārbaudījums!" viņa žestikulēja, saru­nājoties pati ar sevi. "Kas var būt grūtāk nekā samierināties, ka visa ziema jāpavada kopā ar Broudu? Bet, ja es būšu tā vērta, ja es spēšu, mans totēms ļaus man medīt."

Eilas gaitā bija parādījies kas jauns, kad viņa atgriezās alā, un Iza to pamanīja, lai gan nespēja pateikt, kas īsti tajā ir atšķirīgs. Gaita nebija mazāk piedienīga, tā vienkārši šķita vieglāka, ne tik saspring­ta, un meitenes sejā bija labvēlības izteiksme, kad viņa ieraudzīja tuvojamies Broudu. Ne samierināšanās, tikai labvēlība. Tieši tad Krebs pamanīja jaunu izspīlējumu meitenes amuleta maisiņā.

Iestājoties ziemai, tie abi priecājās, ka meitene atgūst savu nor­mālo stāvokli, par spīti Brouda uzstājībai. Lai gan Eila bieži jutās nogurusi, spēlējoties ar Ubu, viņas smaids, pat smiekli atgriezās. Krebs minēja, ka viņa ir pieņēmusi kādu lēmumu un atradusi sava totēma sūtītu zīmi, un Mogurs jutās atvieglots, ka meitene ir sākusi vieglāk pieņemt savu vietu klanā. Viņš saprata, ka meitenē notiek iekšēja cīņa, bet viņš arī zināja, ka nepietiek ar pakļaušanos Brouda gribai, viņai bija jābeidz ar to cīnīties. Arī viņai bija jāapgūst paškon­trole.

Ziemā, kad iestājās viņas astotais gads, Eila kļuva par sievieti. Ne fiziskā ziņā; viņas augumam vēl aizvien bija meitenes taisnās, neno­beigtās līnijas bez mazākajām tuvojošos izmaiņu pazīmēm. Bet tieši tajā aukstajā, garajā ziemā Eila nolika malā savu bērnību.

Brīžiem meitenes dzīve kļuva tik neizturama, ka viņa nebija pārlie­cināta, vai vispār vēlas to turpināt. Dažus rītus, atverot acis un ierau­got virs sevis kailās klints sienas pazīstamo raupjo tekstūru, viņa vēlējās, kaut varētu ieslīgt atpakaļ miegā un nekad nepamosties. Bet, kad Eilai uzmācās doma, ka ilgāk to vairs nespēj izturēt, viņa satvēra amuletu un, kad bija sajutusi klātpielikto akmeni, tai nezin no kurie­nes atgriezās pacietība izturēt vēl vienu dienu. Un katra nodzīvotā diena pieveda viņu par šo dienas garumu tuvāk laikam, kad dziļie sniegi un stindzinošās sniega brāzmas pārvērtīsies zaļā zālē un jūras vēsmās un viņa atkal varēs brīvi klaiņot pa pļavām un mežiem.

Tāpat kā ar vilnu noaugušais degunradzis, kura garu viņš sauca par savu totēmu, Brouds varēja būt tikpat spītīgs, cik neparedzami ļauns. Kā tas bija raksturīgi klana ļaudīm, reiz uzsācis darbību kon­krētā virzienā, viņš to turpināja ar nelokāmu apņēmību un veltīja sevi Eilas audzināšanai. Meitenes ikdienas iepļaukāšana un lamāšana, un nepārtrauktā pazemošana notika pārējo klana ļaužu acu priekšā. Daudzi uzskatīja, ka viņa ir pelnījusi zināmu pāraudzināšanu un sodu, bet tikai daži piekrita tam, ka Brouds to ievelk garumā.

Brūns vēl aizvien bija noraizējies, ka Brouds ļauj meitenei sevi pārāk provocēt, bet, tā kā jaunais vīrietis kontrolēja savu niknumu, vadonim šķita, ka panākta neapšaubāma uzlabošanās. Brūns cerēja, ka viņa sievas dēls pats iemācīsies būt mērenāks savā uzvedībā, un nolēma ļaut notikumiem iet savu gaitu. Ziemai lēni velkoties uz priekšu, viņā sāka veidoties tāda kā negribīga cieņa pret dīvaino mei­teni, tāda pati cieņa, kādu Brūns bija izjutis pret savu ciltsmāsu, kad tā bija pacietuši sava vīra sitienus.

Tāpat kā Iza, Eila rādīja priekšzīmi, kā jāuzvedas sievietei. Viņa pacieta bez kurnēšanas, kā tas sievietei pienācās. Kad meitene uz īsu brīdi apstājās, lai pieskartos savam amuletam, Brūns, tāpat kā daudzi citi, uzskatīja šo žestu par cieņas izrādīšanu gara spēkiem, kas klanam bija tik biedējoši svarīgi. Tas nāca par labu viņas sieviš­ķajai stājai.

Amulets patiesi piešķīra meitenei kaut ko, kam ticēt; kā mācēdama, viņa izrādīja godbijību garīgajiem spēkiem. Meitenes totēms viņu pārbaudīja. Ja viņa izrādīsies tā vērta, tad varēs iemācīties medīt. Jo vairāk Brouds viņu tirdīja, jo vairāk pārliecināta meitene kļuva, ka līdz ar pavasara atnākšanu viņa sāks mācīties. Viņa pārspēs Broudu, pārspēs pat Zūgu. Viņa būs labākais lingas mednieks klanā, kaut arī to neviens nezinās, izņemot viņu pašu. Meitene pieķērās šai domai. Tā nostiprinājās viņas prātā līdzīgi garajām konusveida ledus bultām, kas veidojās virs alas ieejas, kur siltais gaiss no ugunskuriem pacēlās augšā, lai sastaptos ar āra gaisa zemo temperatūru, un auga visas ziemas garumā tāpat kā smagie, caurspīdīgie ledus aizkari.

Lai gan tas nenotika apzināti, viņa jau sevi gatavoja. Par spīti tam, ka tas lika viņai uzturēties tuvāk Broudam, meitene atklāja,, ka viņu interesēja un saistīja vīri, kad tie sēdēja kopā un pavadīja garas stun­das, atsaucot atmiņā bijušās medības vai pārrunājot nākamo medību stratēģiju. Eila atrada iemeslu, lai strādātu viņu tuvumā, un jo sevišķi viņai patika klausīties, kad Dorvs un Zūgs stāstīja piedzīvojumus, medījot ar lingu. Viņa atjaunoja savu interesi par Zūgu un sievišķīgo reakciju uz viņa vēlmēm, meitene patiesi pieķērās vecajam mednie­kam. Savā ziņā viņš bija līdzīgs Krebam, lepns un stingrs, un priecīgs par katru mazu uzmanības un sirsnības izpausmi, kaut ari tikai no dīvainas, neglītas meitenes.

Zūgam nepalika nepamanīta meitenes interese, tam stāstot par pagātnes uzvarām, kad viņš vēl bija otrais pēc vadoņa, tāpat kā tagad Grods. Viņa bija uzmanīga, lai gan nerunīga klausītāja un vienmēr izturējās ar atturīgu cieņu. Zūgs mēdza sameklēt Vornu, lai mācītu tam pēdu dzišanas metodiku vai kādu mazumiņu no medību zināša­nām, apzinoties, ka meitene atradīs kādu veidu, lai apsēstos tuvumā, ja varēs, lai gan viņš izlikās to nemanām. Kādu gan ļaunumu tas varēja nodarīt, ja meitenei patika viņa stāsti?

"Ja es būtu jaunāks," Zūgs prātoja, "un vēl spētu gādāt, es ņemtu viņu par sievu, kad viņa kļūs par sievieti. Kādu dienu tai būs vaja­dzīgs vīrietis, bet tik neglītai kā viņa būs krietni jāpapūlas, lai atrastu kādu. Taču viņa ir jauna un stipra, un godbijīga. Man ir radinieki citos klanos. Ja būšu pietiekami stiprs, lai dotos uz nākamo klanu Sapulci, es aizlikšu par viņu vārdu. Meitene, iespējams, vairs negribēs palikt šeit, kad Brouds kļūs par vadoni, bet nav jau svarīgi, ko viņa vēlas, lai gan es viņu nenosodīšu. Ceru, ka būšu pārcēlies uz citu pasauli, pirms tas būs noticis." Zūgs nespēja aizmirst Brouda uzbrukumu, viņam nepatika Bruņa sievas dēls. Vecais vīrs uzskatīja, ka nākamais vadonis ir nepamatoti cietsirdīgs pret meiteni, kurai Zūgs ir pieķēries. Viņa bija pelnījusi sodu, taču visam ir robežas, un Brouds tās pārkāpa. Eila nekad nebija izturējusies necienīgi pret viņu; bija vajadzīgs vecāks, gudrāks vīrs, kas prot apieties ar sievietēm. "Jā, es runāšu par viņu. Ja nespēšu aiziet, nosūtīšu ziņu. Ja vien viņa nebūtu tik neglīta," Zūgs prātoja.

Lai cik grūti Eilai klājās, vienmēr jau nebija tik slikti. Viss tika darīts lēnākā tempā, un smago darbu bija mazāk. Pat Brouds varēja atrast darbus vien tik ilgi, kamēr tie neizbeidzās. Ar laiku viņš sāka garlaikoties; meitene vairs necīnījās, un vīrieša pazemojumu intensi­tāte noplaka. Bija vēl kāds iemesls, kura dēļ Eila sāka uzlūkot ziemu iecietīgāk.

Sākumā, pūloties atrast attaisnojošus iemeslus, kas ļautu Eilai uzturēties Kreba pavarda robežās, Iza nolēma sākt meiteni mācīt, kā pagatavot un lietot zālītes un augus, kurus Eila bija salasījusi. Eila ar aizrautību apguva dziedināšanas mākslu. Meitenes zinātkāre drīz vien iesaistīja Izu regulārās nodarbībās, un zāļu sieva prātoja, ka vajadzēja iesākt jau agrāk, tikko viņa bija pilnībā sapratusi, cik atšķirīgi darbojas pieņemtās meitas prāts.

Ja Eila būtu bijusi tās īstais bērns, Izai vajadzētu vienīgi atgādināt meitenei par to, kas jau bija uzkrāts tās smadzenēs, lai pieradinātu to izmantot. Bet tagad Eila cīnījās, lai iegaumētu zināšanas, ar kurām Uba bija piedzimusi, un Eilas apzinīgā atmiņa nebija tik laba. Izai vajadzēja to vingrināt, atkārtot vienu un to pašu vairākas reizes, un nepārtraukti pārbaudīt meiteni, lai pārliecinātos, ka viņa ir pareizi sapratusi. Iza ņēma informāciju no atmiņas un no pašas pieredzes un bija pārsteigta par to zināšanu bagātību, kas viņai piemita. Sieviete nekad agrāk nebija par to iedomājusies; zināšanas vienkārši bija, kad ievajadzējās. Dažreiz Iza krita izmisumā, ka nekad neiemācīs Eilai visu, ko zināja, vai vismaz tik daudz, lai meitene kļūtu par pietiekami labu zāļu sievu. Tomēr Eilas interese nekad nenoplaka, un Iza bija apņēmusies dot savai pieņemtajai meitai nodrošinātu stāvokli klanā. Mācības turpinājās katru dienu.

- Kas noder pret apdegumiem, Eila?

- Ļauj man padomāt! Izopa ziedi vienādās daļās ar zeltgalvītes ziediem un čiekuru ziediem, saberzti un sajaukti. Piejauc ūdeni un pagatavo kompresi, apsaitē, - viņa steidzīgi pabeidza, tad apklusa, lai padomātu. - Un kaltēti meža mētras ziedi un lapas noder pret applaucējumiem; samitrina tos rokā un uzliek uz savainojuma. Saldo doņu sakņu novārījums ir labs līdzeklis pret apdegumiem.

- Labi, vai vēl kas?

Meitene mēģināja atcerēties. - Milzu izops arī. Sakošļāt svaigas lapas un kātus kompresei, var ari samitrināt izžāvētas lapas. Un… ak jā, novārīti dzeltenadatu dadža ziedi. Pēc atdzesēšanas tos uzliek kā kompresi.

- Tie ir labi arī ādas nobrāzumiem, Eila. Un neaizmirsti, ka kosu papardes pelni, sajaukti ar taukiem, ir laba ziede pret apdegumiem.

Eila sāka vairāk nodarboties arī ar ēdiena gatavošanu, sekojot Izas pamācībām. Drīz vien meitene gandrīz pilnībā pārņēma Kreba mal­tīšu gatavošanas grūto darbu, vienīgi viņas uztverē tas nebija smags darbs. Pirms gatavošanas viņa centās samalt graudus sevišķi smalki, lai vīra nodilušajiem zobiem būtu vieglāk tos sakošļāt. Meitene sīki sasmalcināja ari riekstus pirms to pasniegšanas vecajam vīram. Iza iemācīja meitenei pagatavot sāpes remdējošus dzērienus un kom­preses, kas atviegloja viņa reimatismu, un Eila izgatavoja arī īpašas zāles, lai remdētu klana vecāko ļaužu ciešanas, kas kļuva aizvien smagākas, viņiem piespiedu kārtā uzturoties aukstajā akmens alā. Toziem Eila pirmo reizi palīdzēja zāļu sievai, un viņu pirmais slim­nieks bija Krebs.

Bija pats ziemas vidus. Biezā sniega kārta bija nosprostojusi alas ieeju vairāku pēdu augstumā. Izolējošā sniega sega palīdzēja aiztu­rēt ugunskuru siltumu lielajā alā, bet vējš tomēr vēl svilpoja pa lielo atveri virs sniega. Krebs bija neparasti untumains, svārstoties starp klusumu un īgnumu, un apoloģētisku nožēlu, un atkal klusumu. Viņa uzvedība mulsināja Eilu, bet Iza minēja iemeslu. Krebam bija zobu sāpes, īpaši spēcīgas zobu sāpes.

- Kreb, vai tu man neatļausi tikai paskatīties uz to zobu? - Iza lūdzās.

- Nav jau nekas. Tikai zobu sāpes. Tikai nelielas sāpes. Vai tev nešķiet, ka man jau agrāk ir bijušas sāpes, sieviete? Kas gan ir niecī­gas zobu sāpes? - Krebs atcirta.

-Jā, Kreb, - Iza atbildēja ar noliektu galvu. Viņš tūliņ nožēloja.

- Iza, es zinu, ka tu centies palīdzēt.

-Ja tu man ļautu paskatīties, es varētu tev iedot kaut ko nomieri­nošu. Kā lai es zinu, ko tev dot, ja tu neļauj man uz to paskatīties?

- Kas tur ko redzēt? - viņš pamāja. - Viens slims zobs ir tāds pats kā pārējie. Vienkārši uztaisi man kādu vītolu mizas tēju, - Krebs norūca, apsēdās uz savas guļamās ādas un raudzījās tukšumā.

Iza papurināja galvu un devās pagatavot tēju.

- Sieviete! - nedaudz vēlāk Krebs pasauca. - Kur ir tā vītolu miza? Ko tu tik ilgi dari? Kā lai es meditēju? Es nespēju koncentrēties, - viņš nepacietīgi māja.

Iza piesteidzās ar kaula krūzi, rādot Eilai, lai tā seko. - Es jau nesu, bet nedomāju, ka vītolu miza tev daudz palīdzēs, Kreb. Tikai ļauj man paskatīties uz to zobu!

- Labi. Labi, Iza. Skaties! - Viņš atvēra muti un norādīja uz trau­cējošo zobu.

- Redzi, cik dziļš ir tas melnais caurums, Eila? Smagana ir uzpam­pusi, tas viss ir sabojājies. Baidos, ka tas būs jārauj ārā, Kreb.

-Jārauj ārā! Tu man teici, ka gribi tikai paskatīties, lai varētu iedot kaut ko tā nomierināšanai. Tu neko neminēji par ārā raušanu. Nu, iedod man kaut ko, lai tas nesāp, sieviete!

- Jā, Kreb, - Iza atbildēja, - te būs tava vītolu mizas tēja. - Eila izbrīnīta vēroja vārdu apmaiņu.

- Man likās, tu teici, ka vītolu miza daudz nepalīdzēs?

- Nekas daudz nepalīdzēs. Tu vari mēģināt košļāt saldo doņu sak­nes gabaliņu, tas varbūt dos kādu labumu. Taču es šaubos.

- Tad nu gan zāļu sieva! Nevar pat izārstēt zobu sāpes, - Krebs norūca.

- Es varētu mēģināt izdedzināt sāpes, - Iza lietišķi pamāja.

Krebs savilka seju. - Es ņemšu to sakni, - viņš atbildēja.

Nākamajā rītā Kreba seja bija uztūkuši un piepampusi, padarot

viņa vienacaino, rētaino seju vēl baisāku. Viņa acs no negulēšanas bija sarkana. - Iza, - viņš vaidēja. - Vai tu neko nevari iesākt ar tām zobu sāpēm?

- Ja tu man vakar būtu ļāvis to izraut, sāpes jau tagad būtu pār­gājušas, - Iza pamāja un turpināja maisīt bļodu ar izžāvētajiem, saberztajiem graudiem, vērojot, kā lēnām ar klusu pukš, pukš, pukš kāpj burbuļi.

- Sieviete! Nemaz nav jūtu? Es neesmu gulējis visu nakti!

- Es zinu. Tu neļāvi man gulēt.

- Nu, dari kaut ko! - viņš eksplodēja.

-Jā, Kreb, - Iza teica. - Bet tagad es to nevaru izraut, kamēr pam­pums nav nogājis.

- Vai neko citu tu nevari izdomāt? Raut ārā?

- Es varu pamēģināt vēl vienu lietu, Kreb, taču es nedomāju, ka varēšu saglābt zobu, - viņa līdzjūtīgi pamāja. - Eila, atnes man ne­daudz skaidu no tā apdegušā koka, kurā pagājušajā vasarā trāpīja zibens. Mums būs jāatdala smagana, lai tūliņ samazinātu uztūkumu, pirms varam izraut to zobu. Varbūt varēsim piededzināt sāpes.

Krebs noskurinājās, dzirdot zāļu sievas sniegtās instrukcijas meite­nei, pēc tam paraustīja plecus. "Tas nevar būt daudz trakāk par zobu sāpēm," viņš nodomāja.

Iza izšķiroja skaidu paciņu un izvēlējās divas. - Eila, es gribu, lai tu šim skaliņam apdedzini galu sarkanu. Galam jābūt kā oglei, bet vēl tik stipram, lai tas nenolūztu. Izgrāb no ugunskura ogli un turi skalu tai klāt, lidz tā gals sāk gruzdēt. Bet vispirms es gribu, lai tu redzi, kā jāatšķeļ smagana. Pavelc nost viņa lūpas.

Eila darīja, kā viņai lika, un ielūkojās Kreba milzīgajā mutē ar divām nodilušu zobu rindām. - Mēs ieduram smaganā ar cietu, asu skaidu zem zoba, līdz sāk plūst asinis, - Iza žestikulēja, tad parādīja.

Kreba roka bija savilkta dūrē, taču viņš neizdvesa ne skaņu. - Tagad, kamēr šis nožūst, sakarsē otru skaliņu.

Eila piesteidzās pie uguns un ātri atgriezās ar kūpošu ogliti aizde­dzinātā skala galā. Iza kritiski to apskatīja, nolieca galvu un pamāja Eilai, lai tā atkal pavelk nost lūpas. Sieviete ielika karsto galu mutes dobumā. Eila sajuta Krebu saraujamies, kad izdzirda šņākoņu un pamanīja smalku tvaika strūkliņu kāpjam no lielā cauruma Kreba zobā.

- Tā, darīts. Tagad pagaidīsim, vai tas mazinās sāpes. Ja ne, zobs būs jāņem ārā, - Iza teica, nosusinājusi brūci uz Kreba smaganas ar ģerānijas un arālijas sakņu pūdera maisījumu, ko bija uzlikusi uz pirksta gala.

- Žēl gan, ka man nav nevienas no sēnēm, kas tik labi līdz pret zobu sāpēm. Dažreiz tā nomērdē nervu, bieži vien izvelk ārā. Tad man nevajadzētu zobu raut. To vislabāk lietot svaigu, bet kaltēta arī der, un tā jāvāc vasaras beigās. Ja kādu nākamgad ieraudzīšu, to tev parādīšu, Eila.

- Vai zobs vēl aizvien sāp? - Iza jautāja nākamajā dienā.

- Ir labāk, Iza, - Krebs ar cerībām atbildēja.

- Bet vai vēl sāp? Ja sāpes nav pārgājušas pavisam, tas uzpamps atkal, Kreb, - Iza neatlaidās.

- Nu… jā, tas vēl sāp, - viņš atzina, - bet ne tik ļoti. Patiešām, ne tik ļoti. Vai nevar pagaidīt vēl kādu dienu? Esmu noskaitījis spēcīgus buramvārdus. Es prasīju Ursum, lai iznīcina ļauno garu, kas rada sāpes.

- Vai tu jau vairākas reizes neesi lūdzis Ursu, lai atbrīvo tevi no tām sāpēm? Man liekas, ka Ursus vēlas, lai tu upurē savu zobu, Mogur, pirms tas remdēs tavas sāpes, - Iza teica.

- Ko tu zini par Lielo Ursu, sieviete? - Krebs aizkaitināts atcirta.

- Šitā sieviete ir pārāk pašpārliecināta. Šitā sieviete neko nesaprot no gariem, - Iza atbildēja ar noliektu galvu. Tad, pacēlusi skatienu uz savu ciltsbrāli, iebilda: - Bet zāļu sieva kaut ko saprot no zobu sāpēm. Sāpes nepāries, iekams zobs nebūs izrauts, - viņa apņēmīgi pamāja.

Krebs pagrieza muguru un aizkliboja. Viņš apsēdās uz guļamās ādas un aizvēra acis.

- Iza? - viņš pēc brīža sauca.

-Jā, Kreb?

- Tev taisnība. Ursus grib, lai es atdodu to zobu. Nāc šurp! Tiec ar to galā!

Iza piegāja pie Mogura. - Ņem, Kreb, izdzer šo! Tas mazinās sāpes. Eila, pie skalu čupiņas ir neliels āķis un garš cīpslas gabals. Atnes šurp!

- Kā tu zināji, ka būs vajadzīgs dzēriens? - Krebs vaicāja.

- Es zinu, Mogur. Ir grūti atteikties no zoba, bet, ja Ursus gribēs, Mogurs to dos. Tas nav pats lielākais upuris, ko viņš ir ziedojis Ursum. Ar spēcīgu totēmu ir grūti sadzīvot, taču Ursus nebūtu tevi izvēlējies, ja tu nebūtu tā vērts.

Krebs pamāja un izdzēra šķidrumu. "Tas gatavots no tā paša auga, kuru es izmantoju, lai palīdzētu vīriem ar atmiņu," viņš nodomāja. "Bet, man šķiet, es redzēju, ka Iza to vārīja; tas drīzāk ir novārījums, nevis uzlējums. Tas ir spēcīgāks par uzlējumu. Tam ir daudzveidīgs lietojums. Velnābolam jābūt dāvanai no Ursus." Viņš sāka sajust nar­kotisku iedarbību.

Iza vēlreiz lika Eilai vecā burvja muti turēt atvērtu, kamēr pati rūpīgi pielika koka spailes pie sāpošā zoba pamatnes. Tad sieviete strauji iesita ar akmeni pa āķi, ko turēja rokā, lai to izkustinātu. Krebs palēcās, taču tas nebija tik sāpīgi, kā viņš bija gaidījis. Iza apsēja cīp­slas gabalu ap izkustināto zobu un lika Eilai nostiprināt otru cīpslas galu ap vienu no stabiem, kas bija stingri iedzīti zemē un kas saturēja rāmi, no kura nokarājās un kaltējās zālītes.

- Tagad, Eila, atliec viņa galvu atpakaļ, līdz saite ir nostiepta, - Iza komandēja meiteni. Ar strauju kustību Iza pēkšņi parāva saiti. - Te tas ir, - viņa noteica un izstiepa saiti, kuras galā nokarājās smags dzerokļa zobs. Uz asiņojošā dobuma viņa uzbirdināja kaltētu ģerā­nijas saknes pulveri, iemērca nelielu absorbējošu trušādas gabaliņu spriganes mizas un dažu sakaltētu lapu antiseptiskajā šķīdumā un uzlika saslapināto ādiņu žoklim.

- Ņem savu zobu, Mogur, - Iza teica, ieliekot sabojāto dzerokli sastingušā un apstulbušā burvja rokā. - Viss beidzies.

Viņš sažņaudza to rokā, bet apguļoties ļāva tam izkrist. - Jāatdod Ursum, - viņš noreibis valstīja vārdus.

Klana ļaudis vēroja, cik ātri Krebs atveseļosies pēc tam, kad Eila bija palīdzējusi zāļu sievai zoba raušanas procedūrā. Kad viņa mute ātri un bez jebkādiem sarežģījumiem sadzija, tie vēl vairāk pārlieci­nājās, ka meitenes klātbūtne nav atsvešinājusi garus. Tas padarīja viņus vēlīgākus, ļaujot meitenei asistēt, kad Iza tiem palīdzēja. Ziemai turpinoties, Eila iemācījās mazināt ausu sāpes, ārstēt apdegumus, grieztas brūces, nobrāzumus, apsaldējumus, sāpošus kaklus, vēder­graizes un daudzus citus sīkus ievainojumus un kaites, kuras klana ļaudīm parādījās ikdienas dzīvē.

Ar laiku ļaudis bez aizspriedumiem griezās pie Eilas tāpat kā pie Izas, lai atbrīvotos no mazākām problēmām. Viņi zināja, ka Eila lasīja zāļu sievai zālītes, un redzēja, kā Iza to māca. Viņi saprata arī to, ka Iza noveco un nejūtas vesela, bet Uba ir pārāk jauna. Klans sāka pie­rast pie svešās meitenes savā vidū un pamazām pieņēma domu, ka meitene, dzimusi pie Citiem, kādu dienu varētu kļūt par klana zāļu sievu.

Gada aukstākajā laikā, pēc ziemas saulgriežiem un pirms pavasara pirmajiem sūtņiem, Ovrai sākās dzemdības.

- Vēl ir par agru, - Iza stāstīja Eilai. - Viņai nebija jādzemdē līdz pavasarim, un pēdējā laikā viņa nav jutusi kustības. Es baidos, ka dzemdības nebūs veiksmīgas. Man liekas, ka viņas mazulis piedzims nedzīvs.

- Ovra tik ļoti gribēja bērniņu, Iza. Viņa bija tik laimīga, kad at­klāja, ka ir grūta. Vai tu neko nevari palīdzēt? - Eila jautāja.

- Mēs darīsim, ko varēsim, bet ir dažas lietas, kur neko nevar līdzēt, Eila, - zāļu sieva atbildēja.

Viss klans bija satraucies par Gūva sievas priekšlaicīgajām dzem­dībām. Sievietes centās sniegt morālu atbalstu, bet vīri satraukušies netālu gaidīja. Zemestrīces laikā viņi bija zaudējuši vairākus cilvēkus un apsveica ikvienu pieaugumu savās rindās. Jauni mazuļi nozīmēja vairāk mutu, ko barot. Ar laiku, kad Bruņa mednieki un sievas, kas vāca pārtiku, novecos, mazuļi izaugs un gādās iztiku viņiem. Klana turpināšana un izdzīvošana bija būtiski svarīga katra indivīda izdzī­vošanai. Viņi bija nepieciešami cits citam un jutās apbēdināti, ka Ovrai varētu piedzimt nedzīvs mazulis.

Gūvs bija vairāk norūpējies par savu sievu nekā par bērnu un vēlē­jās, kaut varētu kaut ko līdzēt. Viņam nepatika noskatīties, kā Ovra cieš, jo sevišķi tādā reizē, kad rezultāts solīja vien nelaimīgus pār­dzīvojumus. Viņa gribēja bērniņu; viņa bija jutusies nepilvērtīga, jo tai vienīgajai no klana sievietēm nebija bērnu. Pat zāļu sieva savā vecumā bija dzemdējusi. Ovra jutās pacilāta, kad beidzot kļuva grūta, un nu Gūvs vēlējās, kaut varētu izdomāt, kā lai viņai atvieglo zau­dējumu.

Šķita, ka Drūgs vislabāk saprata par sevi jaunāko vīrieti. Viņam bija nācies pārdzīvot līdzīgas jūtas attiecībā uz Gūva māti, lai gan viņš priecājās, ka tā bija dāvājusi dzīvību Gūvam, un Drūgam bija jāatzīst, ka viņš bija laimīgs ar savu jauno ģimeni, pieradis pie tās. Viņam pat bija cerība, ka Vornā vēl varētu pamosties interese par ieroču izgata­vošanu, bet Ona bija vienkārši apburoša, jo sevišķi tagad, kad viņa bija atšķirta no krūts un sāka atdarināt pieaugušu sievieti savā mazas meitenes manierē. Pie Drūga pavarda nekad agrāk nebija dzīvojusi meitene, un, kad viņš apņēma Agu, viņa bija tik maziņa, ka vīrs jutās, it kā Ona būtu piedzimusi pie viņa uguns.

Ebra un Uka līdzjūtīgi sēdēja blakus Ovrai, kamēr Iza gatavoja zāles. Arī Uka gaidīja savas meitas iecerēto bērnu un sāpju brīžos turēja viņas roku. Oga bija devusies pagatavot vakara maltīti Brūnam, Grodam un Broudam un aicināja ari Gūvu. Ika piedāvājās palīdzēt, bet, kad Gūvs atteicās, Oga noraidīja palīdzību. Gūvam nebija īpašas ēstgribas, viņš devās apciemot Drūga pavardu, un Aba beidzot pie­runāja viņu apēst dažus kumosus.

Oga bija izklaidīga, satraukusies par Ovru, un vēlējās, kaut nebūtu noraidījusi Ikas piedāvājumu. Sieviete nesaprata, kā tas notika, bet, pasniedzot vīriem karstas zupas bļodas, viņa paklupa. Verdošā zupa uzlija Brūnam uz pleca un rokas.

- Aahhh! - Brūns iekliedzās, verdošajam šķidrumam nolīstot pār viņu. Vīrs lēkāja apkārt, sāpēs sakodis zobus. Visi pagrieza galvu un aizturēja elpu. Klusumu pārtrauca Brouds.

- Oga! Tu stulbā, neveiklā sieva! - viņš žestikulēja, lai apslēptu samulsumu, ka to bija nodarījusi viņa sieva.

- Eila, ej palīdzi viņam, es tagad nevaru atbrīvoties, - Iza pa­māja.

Brouds ar savilktām dūrēm tuvojās sievai, gatavs to sodīt.

- Nē, Broud, - Brūns žestikulēja, izstiepjot roku, lai apturētu jauno vīrieti. Karstie zupas tauki vēl arvien turējās pie miesas, un viņš cīnī­jās, lai neizrādītu sāpes, ko sajuta.

- Viņa nekā nevar līdzēt. No viņas sišanas nebūs nekāda labuma.

Oga bija sarāvusies kamolā pie Brouda kājām, aiz pazemojuma un

bailēm trīcot.

Eila bija nobažījusies. Viņa nekad nebija ārstējusi klana vado­ni un uzlūkoja to ar nedabiskām bailēm. Meitene piesteidzās pie Kreba pavarda, paķēra ūdens bļodu, tad aizmetās uz alas ieeju. Viņa pagrāba sniega piku un devās atpakaļ uz vadoņa pavardu, nokrītot uz zemes tam pie kājām.

- Mani sūtīja Iza, viņa šobrīd nevar pamest Ovru. Vai vadonis ļaus šai meitenei sevi dziedināt? - viņa jautāja, kad Brūns atļāva tai runāt.

Brūns pamāja ar galvu. Viņš slēpa šaubas, ka Eila varētu kļūt par klana zāļu sievu, bet šajos apstākļos viņam nebija citas izvēles kā ļaut tai sevi ārstēt. Satraukusies meitene pielika vēso sniegu iekaisu­šajam, sārtajam apdegumam, sajūtot, kā Bruņa muskuļi atslābinās, sniegam mazinot sāpes. Viņa aizsteidzās atpakaļ, sameklēja kaltētas meža mētras un aplēja lapas ar karstu ūdeni. Kad tās bija izmirkušas, viņa ielika bļodā sniegu, lai šķidrums ātrāk atdzistu, un atgriezās pie slimnieka. Meitene ar roku uzlika nomierinošās zāles un strādājot juta, kā vadoņa cieti muskuļotais ķermenis vēl vairāk atbrīvojas no sasprindzinājuma. Brūns elpoja mazliet brīvāk. Apdegums vēl aizvien sāpēja, bet tas bija krietni vieglāk paciešams. Viņš atzinīgi pamāja ar galvu, un meitenes sasprindzinājums mazliet atslāba.

"Izskatās, ka viņa tiešām apgūst Izas maģiju," Brūns nodomāja. "Un viņa mācās labi uzvesties, kā sievietei pieklājas; laikam jau maz­liet brieduma bija viss, kas tai vajadzīgs. Ja kaut kas atgadās ar Izu, pirms Uba kļūst pieaugusi, mēs paliksim bez zāļu sievas. Droši vien Iza rīkojas gudri, mācot meiteni."

Drīz pēc tam pienāca Ebra un pateica vīram, ka Ovras dēls pie­dzimis nedzīvs. Brūns pamāja un, purinot galvu, palūkojās sievietes virzienā. "Un vēl zēns," viņš nodomāja. "Viņai droši vien sirds lūst, visi zina, cik ļoti viņa gribēja to bērnu. Ceru, ka nākamreiz, gaidot bērnu, viņai klāsies vieglāk."

Kas to būtu domājis, ka bebra totēms spēj tik stipri pretoties? Lai gan vadonis izjuta pret jauno sievieti lielu žēlumu, viņš neteica neko, jo neviens šo traģēdiju nepieminēs. Taču Ovra saprata, kāpēc Brūns pēc dažām dienām pienāca pie Gūva pavarda, lai pateiktu, ka viņa var izmantot, cik vien daudz laika tai vajadzīgs, lai atveseļotos no savas "slimības". Vīri bieži sapulcējās pie Bruņa ugunskura, tomēr vadonis pats reti apciemoja pārējo viru pavardus un, ja tā darīja, vēl retāk sarunājās ar sievietēm. Ovra bija pateicīga par viņa rūpēm, tomēr nekas nespēja remdēt viņas sāpes.

Iza pastāvēja, ka Eilai jāturpina ārstēt Bruņu. Pēc applaucējuma sadzīšanas klans izturējās pret meiteni vēl draudzīgāk. Vēlāk vadoņa klātbūtnē Eila jutās drošāk. Galu galā - viņš bija tikai cilvēks.

12

Garajai ziemai beidzoties, klana dzīves temps paātrinājis, lai tiktu līdzi bagātās zemes dzīvei, kas kļuva straujāka. Aukstais gadalaiks uzspieda nevis īstu ziemas guļu, bet izmaiņas gremošanas darbībā, ko izraisīja samazinātā aktivitāte. Ziemā klana ļaudis bija miegaināki, vairāk gulēja, vairāk ēda, tā radot siltumizolējošu zemādas tauku slāni, kas kalpoja kā aizsardzība pret aukstumu. Līdz ar temperatū­ras paaugstināšanos viss notika pretēji, padarot klanu nemierīgu un gribošu uzturēties ārā un kustēties.

Šim procesam palīdzēja Izas pavasara toniks, kas sastāvēja no kviešu saknēm, kuras ievāca agri pavasari no raupjās zāles, kas līdzi­nājās rudziem, kaltētām miešķu lapām un dzeltena, ar dzelzi bagāta skābenes saknes pulvera, ko klana zāļu sieva deva tiklab jauniem, kā veciem. Ar pietiekamu enerģiju klans devās ārā no alas, gatavs uzsākt jaunu gadalaiku ciklu.

Trešā ziema alā nebija pārāk smagi atsaukusies uz klana ļaudīm. Vienīgais nāves gadījums bija Ovras jau nedzīvs piedzimušais bērns, bet tas neskaitījās, jo nekad netika pieminēts vai pieņemts. Iza, kuru vairs neiztukšoja izsalkušā bērna zīdīšana, ziemu bija pārcietusi labi. Krebs nebija cietis vairāk kā parasti. Gan Aga, gan Ika atkal gaidīja bērnu, un, tā kā abas sievietes jau iepriekš bija veiksmīgi dzemdēju­šas, klans gaidīja pieaugumu. Tika vākti pirmie zaļumi, dzinumi un pumpuri un plānotas pirmās medības, lai sagādātu gaļu pavasara svētkiem, kuros tika godināti gari, kas atmodināja jauno dzīvību, un izteikta pateicība klana sargājošo totēmu gariem par izvešanu cauri vēl vienai ziemai.

Eilai bija tāda pārliecība, ka viņai īpaši jāpateicas savam totēmam. ŠI ziema bija gan pārbaudījumu, gan piedzīvojumu pilna. Meitene bija paaugusies un ienīda Broudu vēl spēcīgāk, tomēr saprata, ka spēj to izturēt. Viņš bija parādījis sevi no pašas sliktākās puses, bet meitene bija pratusi viegli tikt galā. Eksistēja robeža, kuru pat

Brouds nedrīkstēja pārkāpt. Palīdzēja tas, ka viņa apguva vairāk no Izas ārstniecības maģijas; viņai tas patika. Jo vairāk viņa mācījās, jo vairāk viņa gribēja uzzināt. Viņa atklāja, ka vēlas doties ārstniecisko augu meklējumos pašu augu dēļ - tagad, kad zina par tiem vairāk, - tikpat dedzīgi, cik izmantot augu vākšanu kā ieganstu nozušanai. Viņa pacietīgi gaidīja, kamēr pūta skarbie vēji un ledainās sniega- vētras. Bet līdz ar pirmo izmaiņu pazīmēm iestājās nemierīgas ilgas. Šo pavasari viņa gaidīja tā, kā neatcerējās gaidījusi nevienu citu. Bija laiks iemācīties medīt.

Tiklīdz laiks atļāva, Eila devās uz pļavām un mežiem. Viņa vairs neglabāja savu lingu nelielajā alā netālu no pļavas, kur bija vingri­nājusies. Meitene nēsāja to sev līdzi, iebāztu apmetņa ielocē vai zem lapu kārtas savā vācamajā grozā. Mācīt pašai sevi medīt nebija viegli. Zvēri bija veikli un izvairīgi, un trāpīt pa kustīgiem mērķiem bija daudz sarežģītāk nekā pa stāvošiem. Sievietes, laukā vācot augus, vienmēr taisīja troksni, lai aizbiedētu uzglūnošos dzīvniekus, un šo paradumu bija grūti lauzt. Daudz reižu viņa dusmojās pati uz sevi, kad, pamanījusi kādu zvēru metoties meklēt patvērumu, bija brīdinā­jusi to par savu tuvošanos. Bet viņa bija apņēmības pilna un mācījās no pieredzes.

Mēģinot un kļūdoties Eila iemācījās dzīt pēdas, līdz sāka saprast un lietot to mazumiņu medību mākslas, ko bija noskatījusies un noklausījusies no vīriem. Viņas acs jau bija ietrenēta, lai uztvertu sīkās detaļas, kas atšķir augus, un bija nepieciešams tikai nedaudz vairāk piepūles, lai iemācītos atšifrēt, ko nozīmē nodevīgie dzīvnieku mēsli, viegls pēdu nospiedums smiltīs, noliektas zāles stiebrs vai aiz­lauzts zariņš. Viņa iemācījās atšķirt dažādu dzīvnieku pēdas, iepazina zvēru ieradumus un dabisko vidi. Lai gan viņa neatstāja neievērotas arī zālēdāju sugas, meitene koncentrēja visu uzmanību uz plēsējiem - savu izvēlēto upuri.

Meitene novēroja, kurā virzienā soļo viri, dodoties medibās. Taču tas nebija Brūns un viņa mednieki, kas sagādāja meitenei lielākās rūpes. Visbiežāk tie izvēlējās par savu medību vietu stepi, bet viņa neuzdrošinājās medīt atklātā līdzenumā, kur nebija aizsega. Visvai­rāk viņa uztraucās par diviem vecākajiem vīriem. Kādreiz, kad Eila bija meklējusi zālītes Izai, viņa šad un tad bija manījusi Zūgu un Dorvu. Tieši viņus meitene visdrīzāk varēja sastapt medījam līdze­numā, kur uzturējās pati. Viņai pastāvīgi bija jāuzmanās, lai izvairī­tos no tiem. Kaut ari viņi bija uzsākuši ceļu pretējā virzienā, nebija nekādu garantiju, ka tie nepagriezīsies atpakaļ un nepārsteigs Eilu ar lingu rokās.

Taču, iemācījusies klusi pārvietoties, meitene reizēm tiem sekoja un mācījās. Tādās reizēs viņa bija īpaši uzmanīga. Sekot pēdu dzi­nējiem bija daudz bīstamāk nekā to objektiem. Tomēr tas bija labs treniņš. Viņa iemācījās pārvietoties nedzirdami, gan sekojot vīriem, gan dzenot pēdas zvēriem, un spēja pārvērsties par ēnu, tiklīdz kāds palūkojās viņas virzienā.

Apguvusi pēdu dzīšanas prasmi, iemācījusies zagšus pārvietoties, ietrenējusi savu aci tā, ka spēj atšķirt ķermeņa apveidus tā slēpnī, Eila droši zināja, ka bija reizes, kad viņa spētu nogalināt nelielu dzīvnieku. Lai gan viņai bija liels kārdinājums, meitene, ja tas nebija gaļēdājs, pagāja tam garām nemēģinot. Viņa bija izlēmusi medīt tikai plēsē­jus, un viņas totēms bija devis piekrišanu vienīgi attiecībā uz tiem. Pavasara pumpuri atvērās ziedos, un koki salapoja, ziedi nobira, un no to serdēm izveidojās augļi, nokarājoties pusgatavi un zaļi, bet Eila vēl nebija nogalinājusi savu pirmo dzīvnieku.

- Vācies prom! Tiš! Pazūdi!

Eila izgāja no alas, lai redzētu, kas tā ir par kņadu. Vairākas sie­vietes vicināja rokas un dzinās pakaļ strupam, druknam, plušķai­nam dzīvniekam. Amrija pašlaik skrēja uz alu, bet, ieraudzījusi Eilu, iešņācās un strauji mainīja virzienu. Tā metās cauri sieviešu kājām un pazuda ar gaļas gabalu mutē.

- Tas nekrietnais rīma! Es tikko biju izlikusi galu ārā kaltēties, - Oga žestikulēja niknā nožēlā. - Tikko biju pagriezusi muguru. Tas jau te snaikstās visu vasaru, ar katru dienu kļūstot drošāks. Kaut Zūgs būtu to noķēris! Tas ir labi, ka tu tieši nāci ārā, Eila. Viņš gandrīz ieskrēja alā. Iedomājies, kas tā būtu par smaku, ja viņš būtu sagūstīts tur iekšā!

- Man liekas, Oga, ka tavs viņš ir viņa un ka tai tepat kaut kur tuvumā ir ligzda. Domāju, ka tai ir vairāki izbadējušies mazuļi, un nu jau tiem jābūt pietiekami lieliem.

- Mums vairāk ari neko nevajag! Vesels to bars! - Dusmīgi vārdi pavadīja sievietes žestus. - Zūgs ar Dorvu šorīt agri paņēma līdzi Vornu. Kaut viņi labāk būtu devušies nomedīt to āmriju, nevis kāmjus un dzeloņcūkas tur lejā! Tie nekam nav derīgi!

- Kaut kam tie der gan, Oga. To zvērādas ziemā nesasalst no tavas elpas. No viņu ādiņām var uztaisīt labas cepures un kapuces.

- Kaut nu tie kļūtu par ādiņām!

Eila pagriezās, lai dotos atpakaļ pie pavarda. Tobrīd viņai nebija īsti, ko darīt, un Iza patiesi bija teikusi, ka viņai sāk pietrūkt dažu zālīšu. Eila nolēma doties ārā, lai atrastu āmrijas ligzdu. Viņa pasmai­dīja pie sevis un pielika soli, lai drīz vien ar grozu rokā, pametusi alu, dotos iekšā mežā netālu no tās vietas, kur bija nozudis dzīvnieks.

Kārtīgi izpētījusi zemi, meitene atklāja smiltīs ķepas nospiedumu ar gariem, asiem nagiem, mazliet tālāk - noliektu stublāju. Eila sāka dzīties radījumam pa pēdām. Pēc dažiem mirkļiem viņa izdzirda stei­dzīgu rosīšanos pārsteidzoši tuvu alai. Klusām viņa devās tālāk, ne­aizskarot ne lapiņas, un ieraudzīja ainu, kurā āmrija ar četriem pus­augu mazuļiem ņurdēja un cīkstējās ap nozagto gaļas gabalu. Uzma­nīgi viņa izvilka no apmetņa ieloces lingu un ievietoja izvirzītajā iedobē akmeni.

Meitene pastāvēja, gaidot izdevību netraucētam metienam. Ne­jauši iegrozījusies vēja pūsma aiznesa līdz viltīgajai rīmai svešu smaku. Tā pacēla galvu, paostot gaisu, satraukta par iespējamām briesmām. Šo brīdi Eila bija gaidījusi. Kaut arī dzīvnieks bija pamanī­jis kustību, viņa veikli izsvieda akmeni. Āmrija nogāzās zemē, četriem āmrijēniem izbīlī no krītošā akmens atsprāgstot atpakaļ.

Eila iznāca no krūma aizsega un pieliecās, lai apskatītu maitēdāju. Lāčveida āmrija no deguna līdz noaugušās astes galiņam bija apmē­ram trīs pēdas gara, ar rupju, garu, brūngani melnu kažoku. Amrijas bija bezbailīgas, plēsīgas maitēdājas, pietiekami stipras, lai aizdzītu projām no saviem medījumiem plēsējus, kas bija lielāki par pašām, pietiekami drosmīgas, lai nozagtu kaltēties izliktu gaļu vai jebko citu, ko spēja aizvilkt, un pietiekami viltīgas, lai ielavītos pārtikas slēptuvē. To muskusa dziedzeri atstāja aiz sevis skunksam līdzīgu smaku, un klanam āmrija bija lielāks posts par hiēnu, kas bija gan plēsēja, gan maitēdāja, bet kuras izdzīvošana nebija atkarīga no citu nogalinātā medījuma.

Akmens no Eilas lingas bija trāpījis virs acs, tieši tur, kur viņa bija mērķējusi. "Šitā āmrija vairs no mums nezags," Eila nodomāja, staro­dama apmierinājumā, kas robežojās ar eksaltāciju. Tas bija viņas pir­mais medījums. "Man šķiet, es atdošu ādiņu Ogai," meitene nolēma, sniedzoties pēc naža, lai nodīrātu dzīvniekam ādu. "Viņa nu gan būs priecīga, uzzinot, ka tā mūs vairs netraucēs." Meitene apstājās.

"Par ko es domāju? Es nedrīkstu atdot to ādu Ogai. Es to nedrīkstu dot nevienam, es pat nevaru to paturēt. Man neklājas medīt. Ja kāds uzzinātu, ka šo āmriju esmu nogalinājusi es, nezinu, ko viņi izdarītu." Eila apsēdās blakus beigtajai rīmai, braucot ar pirkstiem cauri tās raupjajam kažokam. Meitenes pacilātība bija izzudusi.

Viņa bija nogalinājusi pirmo dzīvnieku. Lai arī tas nebija liels bi­zons, nogalēts ar smagu, asu šķēpu, tomēr tas bija kaut kas nozīmī­gāks nekā Vorna dzeloņcūka. Nebūs nekādu svinību, atzīmējot viņas iestāšanos mednieku rindās, nekādu svētku viņai par godu, pat ne cildinājuma un apsveikuma skatienu, kādus saņēma Vorns, kad lepni izrādīja savu niecīgo medījumu. Ja viņa atgrieztos ar šo āmriju alā, meitene saņemtu vienīgi pārsteiguma pilnus skatienus un bargu sodu. Nevienam neinteresētu, ka viņa vēlas palīdzēt klanam vai ka spēj medīt un solās to darīt labi. Sievietes nemedīja, sievietes neno­galināja dzīvniekus. Vīrieši gan.

Viņa smagi nopūtās. "Es to zināju, es to visu laiku zināju," Eila sev teica. "Jau pirms sāku medīt, pirms vispār paņēmu rokās lingu, es zināju, ka nedrīkstu to darīt." Drosmīgākais no mazajiem rīmām iznāca no slēptuves, nedroši apostīdams beigto dzīvnieku. "Tie jaunie sagādās mums tikpat daudz raižu kā to māte," Eila sprieda. "Tie jau ir gandrīz tik pieauguši, ka daži no viņiem izdzīvos. Labāk jātiek vaļā no tā rumpja. Ja es to aizgādāšu labi tālu, mazie varbūt sekos smakai." Eila piecēlās un aiz astes sāka vilkt beigto āmriju dziļāk mežā. Pēc tam meitene meklēja ārstnieciskos augus.

Āmrija bija tikai pirmā no mazajiem plēsējiem un maitēdājiem, kas krita par upuri Eilas lingai. Caunas, ūdeles, baltie seski, ūdri, zebiekstes, āpši, sermuļi, lapsas un nelielie, pelēki melni svītrainie meža kaķi kļuva par iecienītu mērķi tās ātrajiem akmeņiem. Eila pati to neaptvēra, bet viņas lēmumam medīt plēsējus bija viens būtisks rezultāts. Tas paātrināja mācīšanās procesu un noslīpēja viņas prasmi daudz vairāk, nekā tas notiktu, viņai medījot mierīgos zālēdājus. Plē­sēji bija ātrāki, manīgāki, apķērīgāki un bīstamāki.

Eila ar savu izvēlēto ieroci drīz vien apsteidza Vornu. Ne jau tikai tāpēc, ka viņam bija tendence uzskatīt lingu par vecu ļaužu ieroci un ka trūka apņēmības to apgūt, - tā viņam padevās grūtāk. Viņam nebija meitenes ķermeņa uzbūves ar brīvi rotējošo rokas kustību, kas bija labāk piemērota sviešanai. Viņas spēja pilnīgi pacelt roku un ietrenētā rokas un acs koordinācija piešķīra tai ātrumu, spēku un precizitāti. Viņa vairs nesalīdzināja sevi ar Vornu; savā prātā meitene izaicināja Zūga spējas un ātri tuvojās vecā vīra mednieka prasmei. Pārāk ātri. Viņa kļuva pārāk pašapzinīga.

Vasara tuvojās beigām, sprēgājoša karstuma uzlādēta un zibens apsvilināta nepieredzēti lielos negaisos. Dienas bija karstas, necie­šami karstas. Rāmajā gaisā nemanīja ne mazāko gaisa pūsmu. Iepriek­šējā vakara negaiss ar fantastiskiem lokveida zibšņiem, kas izgais­moja kalnu kores, un ar krusas graudiem nelielu akmeņu lielumā bija steigšus iedzinis klana ļaudis alā. Slapjais mežs, kura koku ēnas parasti sniedza valgmi, bija mitrs un smacīgs. Mušas un moskīti, kas pazeminātā ūdenslīmeņa dēļ bija iekļuvuši staigno dīķu un aļģēm klāto peļķu lamatās, nepārtraukti sīca ap izsīkstošā strauta attekas gļotainajām dūņām.

Eila sekoja pa pēdām kādai sarkanai lapsai, klusi pārvietojoties starp kokiem gar nelielo meža pļaviņu. Meitene bija sakarsusi un nosvīdusi, lapsa tai nemaz tik ļoti neinteresēja, un viņa jau grasī­jās mest mieru un doties atceļā uz alu, lai izpeldētos upē. Šķērso­jot akmeņaino, vien retās vietās atkailināto gultni, viņa apstājās, lai padzertos, kur strautiņš vēl brīvi tecēja starp lielajiem laukak­meņiem, kas līkumoto tērcīti iespieda līdz potītēm dziļā dīķī.

Meitene piecēlās, un, kad viņa palūkojās uz priekšu, tai aizžņau­dzās rīkle. Eila bailēs raudzījās uz skaidri iezīmēto lūša apveidu un tā galvu ar spalvu kušķiem ausu galos; tas bija pieplacis uz akmens tieši tās priekšā. Lūsis piesardzīgi vēroja meiteni, šurpu turpu šūpojot asti.

Mazāks nekā vairums lielo plēsēju, slaidais Ibērijas lūsis, līdzīgi tā vēlāko gadu ziemeļu brālēnam, spēja veikt piecpadsmit pēdu lēcienus no vietas. Viņš pārtika galvenokārt no zaķiem, trušiem, lielām vāve­rēm un citiem grauzējiem, taču, ja vēlējās, varēja nogāzt ari nelielu briedi; un astoņgadīga meitene bija viegli iegūstams upuris minētajā uzskaitījumā. Tomēr bija karsts, un cilvēki nebija tā ikdienas upuri. Iespējams, viņš būtu ļāvis meitenei iet savu ceļu.

Eilas pirmo baiļu sastingumu nomainīja sajūsmas tirpas, redzot, kā nekustīgais kaķis vēro viņu. Vai Zūgs neteica Vornam, ka lūsi var nogalināt ar lingu? Viņš ieteica, lai nemēģina neko lielāku, bet apgal­voja, ka lingas mests akmens spēj nogalināt vilku vai hiēnu, vai lūsi. "Atceros, ka viņš minēja lūsi," meitene nodomāja. Eila nebija medījusi vidēja lieluma plēsējus, taču viņa gribēja būt klana vislabākā med- niece ar lingu. Ja Zūgs spēja nogalināt lūsi, arī viņa to varēja, un te, tieši tai priekšā, atradās ideāls mērķis. Spontāni viņa izlēma, ka ir pienācis laiks lielākam medījumam.

Lēnām viņa ieslidināja roku īsā vasaras apmetņa ielocē, ne mirkli nenovēršot acis no kaķa, un sataustīja pašu lielāko akmeni. Meitenes rokas bija sasvīdušas, tomēr viņa satvēra ciešāk kopā abus ādas strē­meles galus, ieliekot iedobē akmeni. Tad ātri, kamēr vēl nebija zau­dējusi drosmi, nomērķēja punktā starp tā acīm un izsvieda akmeni. Taču lūsis pamanīja kustību, viņai paceļot roku. Meitenei izsviežot akmeni, tas pagrieza galvu. Akmens tiešā trāpījumā atsitās pret tā galvas sānu, izraisot vairāk nekā asas sāpes.

Pirms Eila attapās izsviest nākamo akmeni, tā pamanīja, kā savel­kas kaķa muskuļi. Paklausot refleksam, viņa metās sāņus, sanikno­tajam lūsim lecot uz savu uzbrucēju. Meitene iegāzās dubļos blakus strautam, un tās roka atsitās pret resnu krastā izsviestu zaru, kuram tā ceļā lejup pa straumi bija norautas lapas un sīkākie zari un kurš bija smags, piesūcies ar ūdeni. Eila satvēra to un paripoja tālāk tieši tajā brīdī, kad sadusmotais lūsis ar izlaistiem nagiem taisīja vēl vienu uzklupienu. Mežonīgi atvēzējusies, ar visu spēku, ko tai iesvēla bai­les, viņa smagi zvēla, pasizdama tā galvu sānis. Apstulbinātais lūsis apvēlās, kādu bridi gulēja, purinot galvu, tad klusi ievilkās mežā. H galva bija saņēmusi pietiekami daudz sāpīgu triecienu.

Eila piecēlusies trīcēja un smagi elpoja. Meitenei ejot pakaļ lingai, ceļgali bija smagi kā svins un viņai bija jāapsēžas. Zūgs nekad nebūtu iedomājies, ka vienīgi ar lingas palīdzību kāds mēģinātu nomedīt plē­sēju bez citu mednieku vai pat citu ieroču palīdzības fonā. Taču Eila nu jau gandrīz ne reizes neaizšāva garām mērķim, viņa bija kļuvusi pārāk pašpārliecināta par savām spējām, nedomājot, kas notiktu, ja netrāpītu. Dodoties atpakaļ uz alu, meitene bija tādā šoka stāvoklī, ka gandrīz aizmirsa paņemt savu zāļu grozu no vietas, kur bija to paslēpusi, kad nolēma dzīties pakaļ lapsai.

- Eila, kas ar tevi noticis? Tu esi vienos dubļos! - Iza žestikulēja, ieraudzījusi meiteni. Meitenes seja bija pelnu pelēka, kaut kas viņu būs nobiedējis.

Eila neatbildēja, viņa tikai papurināja galvu un iegāja alā. Iza no­jauta, ka noticis kas tāds, ko meitene nevēlas stāstīt. Viņa prātoja, kā piespiest bērnu runāt, tomēr pārdomāja cerībā, ka tas izstāstīs labprātīgi. Un Iza nebija pārliecināta, vai maz gribēja zināt.

Sieviete uztraucās, kad Eila devās projām viena pati, bet kādam bija jāvāc ārstnieciskie augi; tie bija nepieciešami. Pati tā nevarēja iet - Uba bija par mazu -, un neviena cita sieviete nezināja, ko mek­lēt, ne arī izrādīja interesi mācīties. Viņai bija jāļauj Eilai iet, taču, ja meitene izstāstītu par kādu šausminošu gadījumu, Iza satrauktos vēl vairāk. Viņa tikai vēlējās, kaut Eila nepaliktu projām tik ilgi.

Tovakar Eila bija nomākta un agri devās gulēt, taču nespēja iemigt. Viņa gulēja nomodā, domājot par atgadījumu ar lūsi, un iztēlē tas kļuva vēl baismīgāks. Bija jau agrs rīts, kad meitene beidzot iesnau- dās.

Viņa pamodās kliedzot.

- Eila! Eila! - viņa izdzirda Izu saucam sevi vārdā. Sieviete maigi purināja meiteni, cenšoties atsaukt to realitātē. - Kas noticis?

- Es sapņoju, ka atrodos nelielā alā un mani vajā alu lauva. Tagad viss ir kārtībā, Iza.

- Tev jau ilgāku laiku nav rādījušies slikti sapņi, Eila. Kāpēc lai tie rādītos tagad? Vai tevi vakar kaut kas sabiedēja?

Eila pamāja un nolieca galvu, tomēr neko nepaskaidroja. Tumšā ala, kuru apgaismoja vienīgi sarkano ogļu nespodrais atspīdums, apslēpa vainas izteiksmi meitenes sejā. Kopš Eila atrada sava totēma zīmi, viņa nebija jutusies vainīga par medīšanu. Nu viņa prātoja, vai tā patiešām bijusi zīme. Varbūt viņa vienkārši tā domāja. Varbūt viņai nemaz nebija jāmedī. Jo īpaši tādus bīstamus zvērus. Kas viņai vispār lika domāt, ka meitenei būtu jāmedī lūši?

- Man nekad nav paticis, ka tu dodies mežā viena pati, Eila. Tu vien­mēr tik ilgi esi projām. Es zinu, ka tev reizēm patīk doties pastaigā vienai pašai, bet mani tas uztrauc. Nav normāli, ka meitene tik bieži grib būt viena. Mežs var būt bīstams.

- Tev taisnība, Iza. Mežs var būt bīstams, - Eila pamāja. - Varbūt nākamreiz es varu ņemt sev līdzi Ubu vai varbūt Ika gribētu nākt.

Iza atvieglota redzēja, ka Eila, šķiet, ņēmusi viņas padomu pie sirds. Viņa uzturējās alas tuvumā, bet, ja devās pēc ārstnieciskajiem augiem tālāk, ātri atgriezās. Ja meitene nevienu nevarēja pierunāt doties sev līdzi, tā kļuva nervoza. Viņa bija gatava ik mirkli ierau­dzīt zemei pieplakušu, lēcienam gatavu dzīvnieku. Viņa sāka saprast, kāpēc klana sievietēm nepatika doties vākt augus vienām pašām un kāpēc tās vienmēr bija pārsteigtas par meitenes dedzīgo vēlmi doties projām vienai pašai. Būdama jaunāka, tā vienkārši bija pārāk naiva, lai baidītos no briesmām. Taču bija vajadzīgs tikai viens uzbrukums - un vairums sieviešu vismaz vienreiz bija jutušās apdraudētas -, lai Eila palūkotos uz apkārtējo vidi ar lielāku bijību. Pat dzīvnieks, kas nepiederēja pie plēsējiem, varēja būt bīstams. Kuiļi ar asiem ilkņiem, zirgi ar cietiem nagiem, brieži ar smagiem ragiem, kalnu āži un kazas ar nāvējošiem ragiem - visi varēja nodarīt lielu ļaunumu, ja tos nokai­tināja. Eila prātoja, kā viņa vispār bija uzdrošinājusies domāt par medībām. Tagad viņa baidījās iet mežā.

Eilai nebija neviena, ar ko parunāties, neviena, kas viņai varētu pateikt, ka nelielās izbailes saasināja tās maņu orgānus, jo īpaši dze­not pēdas bīstamam medījumam, nebija neviena, kas iedrošinātu meiteni atkal doties mežā, pirms bailes nebija to pavisam nomāku- šas. Vīri pazina bailes. Viņi par tām nerunāja, bet katrs no vīriem bija sastapies ar tām daudz reižu savā dzīvē, sākot ar pirmajām lielajām medībām, kuras tos iecēla vīra stāvoklī. Mazie dzīvnieki noderēja, lai praktizētos, lai iemācītos rīkoties ar ieročiem, bet vīra statuss netika piešķirts, iekams nebija iepazītas un pārvarētas bailes.

Sievietes vientulībā pavadītās dienas tālumā no klana drošības nebija mazāks drosmes pārbaudījums, lai gan daudz izsmalcinātāks. Savā ziņā bija vajadzīga lielāka drosme, lai pavadītu dienas un naktis vientulībā, apzinoties, ka jātiek galā pašai, lai kas arī notiktu. Jau kopš piedzimšanas brīža meitene parasti uzturējās pie savējiem cil­vēkiem, kas to sargāja. Taču šajā pārejas rituāla laikā viņai nebija ne ieroču, ko izmantot sevis aizsardzībai, ne ieroču nesēja - sargājoša vīrieša, kas to glābtu. Meitenes, tāpat kā zēni, nekļuva pieaugušas, iekams nebija sastapušās ar bailēm un tās pārvarējušas.

Pirmās dienas Eilai nebija vēlēšanās klīst pārāk tālu projām no alas, taču pēc kāda laika viņa kļuva nemierīga. Ziemā meitenei nebija izvēles un viņa samierinājās ar savu ieslodzījumu kopā ar pārējiem, taču siltā laikā tā bija radusi brīvi klejot apkārt. Meiteni plosīja pret­runīgas jūtas. Vienai pašai esot mežā, tālu no klana drošības, Eilu pārņēma nedrošības un baiļu izjūta; kad viņa kopā ar klanu uzturējās alas tuvumā, tā ilgojās pēc meža nošķirtības un brīvības.

Viens no augu meklēšanas pārgājieniem, kurā meitene devās viena pati, aizveda to pavisam tuvu slēptuvei, un viņa uzkāpa atlikušo ceļa posmu līdz kalnu pļavai. Šī vieta meiteni nomierināja. Tā bija viņas individuālā pasaule, viņas ala, viņas pļava, viņa jutās kā nelielā stirnu bara īpašniece - tas te bieži ganījās. Stirnas bija tik ļoti pieradušas, ka Eila varēja pieiet tām pavisam klāt un gandrīz pieskarties, pirms tās palēca nost. Atklātā pļava sniedza meitenei drošību, kuras tai vairs nebija bīstamajos mežos, kur uzglūnēja zvēri. Šovasar viņa vispār nebija šeit bijusi, un stāvgrūdām atgriezās atmiņas. Te viņa pirmo reizi mācijās lietot lingu, te trāpīja dzeloņcūkai un te atrada sava totēma zīmi.

Viņai līdzi bija linga - meitene neuzdrošinājās ieroci atstāt alā, kur Iza to varētu atrast, - un pēc brīža tā pacēla dažus akmeņus un izmeta dažus izmēģinājuma sviedienus. Tomēr tagad šis sporta veids bija pārāk mierīgs, lai ilgi noturētu meitenes interesi. Viņas prāts atgriezās pie negadījuma ar lūsi.

"Ja vien lingā būtu bijis vēl viens akmens," viņa domāja. "Ja es tam būtu sviedusi uzreiz, uzreiz pēc tam, kad netrāpīju ar pirmo akmeni, es būtu to pieveikusi pirms lēciena." Eilai rokā bija divi akmeņi, viņa skatījās uz tiem. "Ja vien būtu iespējams sviest vienu pakaļ otram. Vai Zūgs kaut ko tādu pieminēja Vornam?" Viņa mēģināja atcerē­ties. "Ja minēja, tad tas droši vien notika, kad es nebiju klāt," Eila nosprieda. Meitene apsvēra šo domu. "Ja es varētu izņemt no kabatas otru akmeni bez apstāšanās, lingai krītot lejup pēc pirmā izmetiena, tad varētu to izsviest nākamajā vēzienā augšup. Interesanti, vai to var izdarīt?"

Meitene pamēģināja dažas reizes un jutās tikpat neveikla kā pirmo reizi, kad bija mēģinājusi lingu lietot. Viņa centās strādāt ritmiski: izsviest pirmo akmeni; noķert lingu, tai nākot lejā, un turēt otru akmeni gatavībā; izņemt to no kabatas, lingai vēl esot kustībā; izmest otru akmeni. Akmeņi bieži izkrita, un pat tad, ja Eilai izdevās tos ieservēt, cieta abu sviedienu precizitāte. Tomēr viņa bija apmierināta, ka to ir iespējams paveikt. Katru dienu viņa atgriezās, lai vingrinātos. Meitene vēl aizvien jutās nedroša, lai medītu, taču, mēģinot apgūt jaunu tehnisku paņēmienu, viņa atguva interesi par ieroci.

Kad mežiem klātās nokalnes mirdzēja aizejošās vasaras krāsās, viņa jau svieda abus akmeņus tikpat precīzi, kā bija to darījusi ar vienu. Eilai stāvot pļavas vidū un tēmējot akmeņus uz jauno stabu, ko bija iesitusi zemē, meiteni pārņēma silta panākumu izjūta, kad ieprie­cinošais švīks, švīks liecināja, ka abi akmeņi ir trāpījuši mērķī. Neviens tai nebija teicis, ka izmest ar lingu vienu pēc otra divus akmeņus nav iespējams, jo nekad agrāk tas nebija darīts, un, tā kā neviens viņai neteica, ka tas nav izdarāms, viņa iemācījās to paveikt.

Vēlu rudenī kādā siltā rītā, gandrīz gadu kopš brīža, kad pirmo reizi bija pieņēmusi lēmumu medīt, Eila nolēma uzkāpt augstāk kalnu ganī­bās, lai savāktu nobriedušos, zemē sakritušos lazdu riekstus. Tuvo­joties kalna virsotnei, viņa izdzirda hiēnas saucienus, tarkšķēšanu un šņaukāšanos un, nonākusi līdz pļavai, ieraudzīja kādu no neglīta­jiem zvēriem, pa pusei ierakušos stirnas asiņainajās iekšās.

Tas satracināja meiteni. Kā tas smirdīgais radījums drīkst piemēs­lot viņas pļavu, uzbrukt viņas stirnai? Eila metās skriet hiēnas vir­zienā, lai to nobiedētu, bet tad iedomājās ko labāku. Hiēnas arī ir plēsējas ar pietiekami spēcīgiem žokļiem, lai salauztu zālēdāju garos kāju kaulus, un tās nav viegli aiztriecamas no sava upura. Viņa veikli atbrīvojās no groza un sameklēja tā dibenā lingu. Dodoties uz izvir­zījumu blakus klints sienai, viņa sameklēja akmeņus. Vecā stirna bija līdz pusei norīta, kad meitenes kustības piesaistīja kārnā, plan­kumainā dzīvnieka uzmanību, kas bija gandrīz lūša lielumā. Hiēna pacēla galvu, saoda cilvēka smaku un pagriezās meitenes virzienā.

Eila bija sagatavojusies. Iznākusi no izvirzījuma aizsega, tā iz­svieda akmeni un tūliņ otru. Meitene nezināja, ka otrais akmens nebūs vajadzīgs, - pirmais jau bija paveicis savu - tomēr tas bija labs nodrošinājums. Eila bija guvusi mācību. Lingā bija ielikts jau trešais akmens, un ceturto viņa turēja rokā, gatava otrai metienu sērijai, ja tas būtu nepieciešams. Hiēna bija uz vietas beigta un vairs nekustējās. Meitene palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, ka tuvumā vairs nav neviena zvēra, tad uzmanīgi virzījās uz dzīvnieka pusi, turot lingu gatavībā. Pa ceļam viņa pacēla kādu kājas kaulu, no tā vēl aizvien karājās daži sarkanas gaļas gabali, un tas vēl nebija salauzts. Ar triecienu pāršķēlusi hiēnas galvaskausu, Eila nodrošinājās, lai tā vairs neceltos.

Meitene lūkojās uz mirušo dzīvnieku pie savām kājām un ļāva nūjai izkrist no rokām. Padarītā sekas līdz apziņai nonāca lēnām. "Es nogalināju hiēnu," viņa sev teica, pēkšņi sapratusi izdarīto. "Es nobei­dzu hiēnu ar savu lingu. Ne jau mazu dzīvnieku, bet hiēnu, dzīvnieku, kas varēja nogalināt mani. Vai tas nozīmē, ka tagad esmu mednieks? īsts mednieks?" Viņa nejuta ne eksaltāciju, ne sajūsmu par pirmo medījumu, pat ne apmierinājumu, ka bija uzvarējusi spēcīgu zvēru. Tas bija kaut kas dziļāks, vienkāršāks. Tā bija apziņa, ka ir pārvarējusi sevi. Tā nāca kā garīga atklāsme, mistiska izpratne; un ar cieņu, kas uzvirda no dziļas zemapziņas, viņa uzrunāja sava totēma garu klana senajā, formālajā valodā.

- Esmu tikai meitene, Lielais Alu Lauva, un garu ceļi man nav zināmi. Bet man šķiet, ka tagad saprotu mazliet vairāk. Lūsis bija vēl lielāks pārbaudījums par Broudu. Krebs vienmēr atgādināja, ka ar vareniem totēmiem nav viegli sadzīvot, bet viņš nekad man nebija stāstījis, ka to sniegtās lielākās dāvanas atrodas manī. Viņš man nekad neteica, kā tas ir, kad tu beidzot saproti. Pārbaudījums neno­zīmē izdarīt kaut ko grūtu, pārbaudījums ir saprast, ka tu to vari. Esmu tev pateicīga, Lielais Alu Lauva, ka izvēlējies mani. Es vienmēr būšu tevis cienīga.

Kad mirdzošais, daudzkrāsainais rudens zaudēja savu krāšņumu un kailie zari nometa vītušās lapas, Eila atgriezās mežā. Viņa dzina pēdas un pētīja to dzīvnieku ieradumus, kurus izvēlējās par medī­jumu, tomēr izturējās pret tiem ar lielāku cieņu gan kā pret dzīvām radībām, gan bīstamiem ienaidniekiem. Daudz reižu, kaut ari pie­lavījās pietiekami tuvu, lai izsviestu akmeni, meitene atturējās un vienīgi vēroja. Eilā vēl spēcīgāk nostiprinājās izjūta, ka nav lietderīgi nogalināt dzīvnieku, kurš neapdraud klanu un kura ādu viņa nevar izmantot. Tomēr Eila vēl aizvien bija apņēmusies ar savu lingu kļūt par labāko mednieku klanā; meitene nesaprata, ka tāda jau bija. Vie­nīgais veids, kā viņa varēja attīstīt savu prasmi, bija medīt. Un viņa arī medīja.

Rezultātus sāka pamanīt, un tas lika vīriem justies neveikli.

- Es atradu vēl vienu āmriju jeb tās pārpalikumus netālu no nodar­bību laukuma, - Krugs žestikulēja.

- Un pāri kalna korei, pusceļā ejot lejup, bija arī zvērādas gabali, izskatījās pēc vilka, - Gūvs piebilda.

- Tie vienmēr ir gaļēdāji, stiprie zvēri, nevis sieviešu totēmi, - Brouds atzīmēja. - Grods saka, ka mums vajadzētu parunāt ar Mo­guru.

- Mazi un vidēja lieluma, bet ne lielie kaķi. Lielie kaķi, vilki un hiēnas vienmēr medī briežus un zirgus, aitas un kalnu kazas, pat mežacūkas, bet kurš medī mazos medniekus? Nekad nebiju redzējis tik daudz nogalinātu mazo plēsēju, - Krugs aizrādīja.

- Es jau arī gribētu zināt, kas tos medī. Man nav nekas pretim, ka apkārt kļūst par dažām hiēnām vai vilkiem mazāk, bet, ja tie neesam mēs… Vai Grods runās ar Moguru? Vai domājat, ka tas varētu būt kāds gars? - Jaunais vīrietis nodrebinājās.

- Un, ja tas ir gars, vai tas ir labs gars, kurš mums palīdz, vai ļauns, kas dusmojas uz mūsu totēmiem? - Gūvs vaicāja.

- Atstāsim tavā ziņā, Gūv, noskaidrot šo jautājumu. Tu esi Mogura māceklis, ko tu par to saki? - Krugs gribēja zināt.

- Man liekas, būs nepieciešama dziļa meditācija un konsultācijas ar gariem, lai saņemtu atbildi uz šo jautājumu.

- Tu jau runā kā mogurs, Gūv. Nekad nedod tiešu atbildi, - Brouds izlīdzējās ar asprātību.

- Nu, kāda tad ir tava atbilde, Broud? - māceklis spurojās pretim. - Vai vari atbildēt tiešāk? Kas nogalina tos dzīvniekus?

- Es neesmu mogurs un pat nemācos par tādu. Neprasi man!

Eila strādāja turpat netālu un apslāpēja vēlēšanos pasmaidīt. "Tā­tad tagad es esmu gars, bet tie nevar uzminēt, vai esmu labs vai ļauns gars."

Nemanot pienāca Mogurs, bet viņš bija vērojis sarunu. - Man vēl nav atbildes, Broud, - burvis pamāja. - Paies kāds laiks meditējot. Bet vienu es varu pateikt - gari parasti tā neuzvedas.

"Gari," Mogurs nodomāja pie sevis, "mēdz vai nu uzsūtīt pārāk lielu karstumu vai pārāk lielu aukstumu, vai atnest par daudz lietus vai sniega, vai aizdzīt projām lopu pulkus, vai atnest kādu slimību, vai izraisīt pērkonu, zibeni vai zemestrices, taču parasti tie neizraisa atsevišķu dzīvnieku nāvi. Ir tāda nojauta, ka pie šis miklas vainojama cilvēka roka." Eila piecēlās un devās uz alu, burvis vēroja to aizejam. "Viņā ir kaut kas neparasts, meitene ir mainījusies," Krebs prātoja. Viņš pamanīja, ka arī Brouda acis tai seko un tās ir pildītas ar neap­mierinātu ļaunumu. Brouds ari ir pamanījis to atšķirību. Var būt, ka tas ir tikai tāpēc, ka viņa īstenībā nepieder klanam un tās gaita ir atšķirīga, viņa aug. Kaut kas prāta dziļumos nelika viņam mieru un radīja aizdomas, ka šī nav īstā atbilde.

Eila bija izmainījusies. Pieaugot medibu meistarībai, meitenē attīs­tījās pašapziņa un ķermeņa grācija, kas bija sveša klana sievietēm. Viņai piemita pieredzējuša mednieka klusā gaita, lieliska sava jaunā ķermeņa muskuļu kontrole, uzticība refleksiem un tālumā centrēts netverams skatiens acis, kas parādījās vienmēr, kad Brouds to nelika mierā, it kā viņa īstenībā to nemaz neredzētu. Meitene pielēca kājās tieši tikpat ātri kā agrāk, klausot tā pavēlēm, tomēr tās reakcijai trūka baiļu pieskaņas neatkarīgi no tā, cik stipri vīrietis to pļaukāja.

Viņas savaldība, viņas pašapziņa bija krietni netveramāka, tomēr ne mazāk pamanāma Broudam kā agrāko laiku gandrīz atklātā dum­pošanās. Likās, it kā Eila paklausītu to augstprātīgā labvēlībā, it kā zinātu ko tādu, ko nezina viņš. Brouds to vēroja, mēģinot atšifrēt nemanāmās izmaiņas, cenšoties atrast kaut ko tādu, par ko varētu sodīt meiteni, tomēr viņam tas nedevās rokā.

Brouds nesaprata, kā viņai tas izdevās, bet katru reizi, kad tas centās aizstāvēt savu pārākumu, Eila lika tam justies zemākam, maz­vērtīgākam par sevi. Tas radija vīrietī vilšanos, saniknoja to, tomēr, jo vairāk viņš tai nelika mieru, jo mazāk spēja to kontrolēt un ienīda meiteni par to. Tomēr pamazām viņš aizvien mazāk darīja tai pāri, pat turējās no tās tālāk, vienīgi reizēm atcerējās, ka jādemonstrē savas privilēģijas. Rudenim tuvojoties beigām, viņa naids kļuva intensī­vāks. Kādu dienu viņš to salauzīs, Brouds sev nozvērējās. Kādu dienu viņš liks tai samaksāt par brūcēm, ko tā atstājusi viņa pašapziņā. 0, jā, kādu dienu viņa to nožēlos!

13

Pienāca ziema, un līdz ar to samazinājās klana ļaužu aktivitāte, tāpat kā visām dzīvām radībām, kuras dzīvoja saskaņā ar gadalaiku ciklu. Dzīve vēl aizvien pulsēja, taču lēnākā gaitā. Pirmo reizi Eila iedomājās par auksto ziemu. Steidzīgajā un aktīvajā siltajā sezonā Izai neatlika daudz laika meitenes mācīšanai. Līdz ar pirmo sniegu zāļu sieva atkal uzsāka nodarbības. Klana dzīves ritms atkārtojās ar pavisam nelielām izmaiņām, un ziema drīz vien tuvojās izskaņai.

Pavasaris bija vēls un slapjš. Sniega šļūdoņi no kalna augstienes, ko paātrināja lielie lieti, piepildīja upi, un nemierīgās bangas izlauzās no krastiem, aizslaukot sev lidzi visus kokus un krūmus savā trakulīgajā skrējienā uz jūru. Baļķu sastrēgums izmainīja upes gaitu, pārplūdinot daļu no ceļa, ko bija ierīkojuši klana ļaudis. īsu siltuma periodu, vien tik garu, lai ļautu atvērties nedrošajiem augļu koku ziediem, pār­trauca vēlas pavasara vētras ar krusu, kas sapluinīja maigos ziedus, sagraujot cerības uz solīto ražu. Bet tad, it kā daba būtu mainījusi savus nodomus un gribētu atlīdzināt par atņemtajiem augļiem, pir­mā vasaras raža dāvāja bagātīgu dārzeņu, sakņu, ķirbju un pākšaugu pārpilnību.

Klanam pietrūka ierastā pavasara pārgājiena uz jūrmalu pēc la­šiem, un visi bija priecīgi, kad Brūns paziņoja par došanos storu un mencu zvejā. Lai gan klana ļaudis bieži nostaigāja tās desmit jūdzes līdz iekšzemes jūrai, lai savāktu moluskus un olas no neskaitāmajām putnu ligzdām klintīs, milzīgo zivju zvejošana bija viens no klana kopīgajiem darbiem, kurā piedalījās gan vīrieši, gan sievietes.

Drūgam bija savs iemesls, kāpēc viņš gribēja iet. Masīvais pavasara šļūdonis bija noskalojis svaigus krama gabalus no krita iegulām aug­stienēs un atstājis tos izmētātus applūdinātajā līdzenumā. Viņš bija pirms kāda laika izpētījis krastu un vairākās vietās pamanījis aug­snes sanesas. Zvejas pārgājiens būtu laba izdevība papildināt viņu darbarīku krājumus ar jaunu augstas kvalitātes akmeni. Bija vieglāk atšķelt kramu uz vietas, nevis nest smagos klinšu gabalus uz alu. Drūgs jau kādu laiku nebija taisījis klana ļaudīm rīkus. Tiem nācās iztikt ar pašdarinātiem rupjākiem instrumentiem, kad salūza to iecie­nītie darbarīki no trauslā akmens. Visi klana ļaudis prata izgatavot lietojamus rīkus, bet tikai nedaudzus no tiem varēja salīdzināt ar Drūga darinātajiem.

Bezrūpīgs brīvdienu noskaņojums pavadīja gatavošanos. Tas neno­tika bieži, kad viss klans vienlaikus pamet alu, un ziņa par nometni jūrmalā izraisīja sajūsmu, jo sevišķi bērnos. Brūns plānoja, ka viens vai divi vīri katru dienu dosies atpakaļ uz alu apraudzīt, vai to prom­būtnes laikā nekas nav noticis. Pat Krebs gaidīja kādas izmaiņas. Viņš reti aizklīda pārāk tālu no alas.

Sievietes strādāja ar tīklu, labojot nodilušos pinumus un taisot jaunu tīkla pagarinājumu no šķiedrainiem vīteņaugiem, elastīgām mizām, cietiem zāļu stiebriem un gariem dzīvnieku sariem. Cīpslas netika izmantotas, lai gan tas bija spēcīgs, izturīgs materiāls. Tāpat kā ādu, ūdens padarīja tās cietas un stīvas, un tās pietiekami labi neuzsūca mīkstinošos taukus.

Masīvā store, kuras garums parasti bija vairāk par divpadsmit pēdām un kura svēra apmēram tonnu, migrēja no jūras, kur tā pava­dīja gada lielāko daļu, uz saldūdens upēm un upītēm, lai agri pava­sarī tajās nārstotu. Gaļīgie taustekļi uz bezzobainās mutes apakšējās daļas piešķīra zivij senatnīgu, atbaidošu izskatu; tā atgādināja hai­zivi, taču tās ēdiens sastāvēja no bezmugurkaulniekiem un nelielām zivtiņām, kuras tika atrastas ūdenskrātuves dibenā. Mazākā menca, kas parasti nebija smagāka par divdesmit piecām mārciņām, taču sasniedza arī divus simtus mārciņu un vēl vairāk, ik vasaru migrēja ziemeļu virzienā - uz seklākiem ūdeņiem. Lai gan parasti tā meklēja barību ūdeņu dibenā, reizēm, migrējot vai meklējot ēdamo, tā uztu­rējās to virspusē un iepeldēja ietekās - uz saldūdeņiem.

Tās četrpadsmit vasaras dienas, kad stores nārstoja, upju un upīšu ietekas bija pilnas. Lai gan zivis, kas izvēlējās mazākos ūdensceļus, nesasniedza to gigantu apmērus, kuri kūlās augšup pa lielajām upēm, stores, kas iekļuva klana zvejas tīklā, bija vairāk nekā pietiekami lie­las. Tuvojoties migrēšanas laikam, Brūns katru dienu kādu sūtīja uz jūrmalu. Pirmā no milzīgajām storēm bija tikko kā devusies pret straumi, kad Brūns paziņoja par pārgājienu. Viņi dosies ceļā nāka­majā rītā.

Eila pamodās, sajūsmas pārņemta. Jau pirms brokastīm viņa bija satinusi savu guļamo zvērādu pauniņā, sapakojusi pārtiku un ēdiena gatavošanas piederumus vācamajā grozā un pašā virsū uzlikusi lielo ādu, kura tika izmantota kā nojume. Iza nekad neizgāja no nometnes bez savas zāļu somas, un viņa vēl aizvien to kārtoja, kad Eila izskrēja no alas, lai palūkotos, vai visi jau ir gatavi iet.

- Pasteidzies, Iza! - meitene mudināja, ieskrējusi atpakaļ. - Mēs jau esam gandrīz gatavi iešanai.

- Nomierinies, bērns! Jūra nekur nepazudīs, - Iza atbildēja, pie- vilkdama stingrāk somas auklu.

Eila uzlika mugurā vācamo grozu un pacēla Ubu. Iza sekoja, tad pagriezās, lai palūkotos atpakaļ, cenšoties atcerēties, vai kaut ko nav aizmirsusi. Vienmēr, pametot alu, viņai šķita, ka kaut ko ir aizmirsusi. "Nu, Eila varēs atnākt pakaļ, ja tas būs kas svarīgs," sieviete nodo­māja. Lielākā daļa klana jau bija sapulcējusies ārā, un īsi pēc tam, kad Iza bija nostājusies savā vietā, Brūns deva signālu doties ceļā. Viņi bija tikko sākuši iet, kad Uba izlocījās, lai tiktu zemē.

- Uba nav maza! Grib staigāt pati, - viņa pamāja ar bērnišķīgu apņēmību. Uba bija sākusi līdzināties pieaugušajiem un vecākajiem bērniem un noraidīja lutināšanu, ko saņēma mazie bērni un zīdaiņi. Meitene auga. Pēc aptuveni četriem gadiem viņa droši vien būs jau sieviete. Tai vēl daudz kas bija jāiemācās četros īsos gados, un sava agrā brieduma iekšējās apjausmas dēļ meitene sāka gatavoties pa­pildu pienākumiem, kurus viņai drīz vien nāksies uzņemties.

- Labi, Uba, - Eila pamāja, nolaižot to zemē. - Bet turies man cieši aiz muguras.

Kalna pakājē tie sekoja upei, kas centās izlauzt sev ceļu pa jaunu gultni, kas jau bija izveidojusies, metot līkumu baļķu sastrēgumam. Soļot bija viegli - atpakaļceļš gan prasītu lielāku piepūli -, un pirms pusdienlaika tie sasniedza plašo jūras krastu. Ļaudis uzslēja pagaidu nojumes, par balstiem izmantojot peldošus baļķus un mazus kokus. Iekūra ugunskurus un vēlreiz pārbaudīja tīklus. Zvejot tie dosies nākamajā rītā. Kad nometne bija uzslieta, Eila aizstaigāja līdz jūrai.

- Es iešu ūdenī, māt, - viņa pamāja.

- Kāpēc tu vienmēr gribi iet ūdenī, Eila? Tas ir bīstami, un tu vien­mēr peldi tik tālu.

- Tas ir brīnišķīgi, Iza. Es būšu uzmanīga.

Vienmēr atkārtojās viens un tas pats - kad Eila gāja peldēt, Iza uztraucās. Eila bija vienīgā, kurai patika peldēt; viņa bija vienīgā, kas to prata. Klana ļaužu lielie, smagie kauli apgrūtināja peldēšanu. Tiem nebija viegli turēties virs ūdens, un viņi ļoti baidījās no dziļuma. Viņi iebrida upē, lai noķertu zivis, taču nekad negāja dziļāk par jostas­vietu. Ūdens lika tiem justies nedroši. Eilas tieksme pēc peldēšanās tika uzlūkota kā viena no meitenes īpatnībām. Tā nebija vienīgā.

Līdz brīdim, kad Eila sasniedza savu devīto gadu, viņa bija slai­dāka par pārējām sievietēm un tikpat liela kā dažs labs vīrs, tomēr vēl nebija manāmas nekādas sievišķības pazīmes. Iza reizēm prātoja, vai viņa kādreiz pārstās augt. Meitenes augums un aizkavējusies uz­plaukšana dažu labu mudināja uz domām, ka tās spēcīgais, vīrišķais totēms neļaus tai atplaukt vispār. Tie prātoja, vai viņa nenodzīvos savu dzīvi kā bezdzimuma būtne - ne kā vīrietis, ne īsti kā sieviete.

Krebs piekliboja pie Izas, kamēr tā vēroja, kā Eila dodas uz krast­malu. Viņas sīkstais, kalsnais augums, plakanie, stiegrainie muskuļi un garās kumeļa kājas piešķīra tai neveiklu un lempīgu izskatu, taču meitenes lokanā gaita piestāvēja tās šķietami tūļīgajam lempīgu- mam. Lai gan Eila centās atdarināt klana sieviešu pakalpīgi steidzīgo gaitu, viņai nebija tām raksturīgo īso, līko kāju. Lai kā viņa centās tipi­nāt, meitenes slaidās kājas spēra garus, gandrīz vīrišķīgus soļus.

Tomēr tās nebija tikai meitenes garās kājas, kuras padarīja viņu atšķirīgu. Eila izstaroja pašapziņu, kādu nekad nebija izjutusi neviena klana sieviete. Viņa bija medniece. Neviens klana vīrietis nebija la­bāks par viņu, kad tai rokā bija linga, un nu jau viņa to apzinājās. Viņa nespēja izlikties pazemīga attieksmē pret lielā vīrieša pārā­kumu, ja tā nejutās. Viņai pietrūka tās patiesās ticības, kas bija daļa no sievišķās pievilcības. Vīriešu acīs meitenes slaidais, izstīdzējušais augums, kuram trūka sievišķības pazīmju, un neapzinātā pašpārlie­cinātā attieksme vēl vairāk mazināja viņas jau tā apšaubāmo skais­tumu - Eila bija ne tikai neglīta, viņa bija nesievišķīga.

- Kreb, - Iza pamāja, - Aba un Aga saka, ka viņa nekad neldūšot par sievieti. Tās saka, ka viņas totēms esot pārāk spēcīgs.

- Protams, viņa kļūs par sievieti, Iza. Vai tu domā, ka Citiem nav jauno? Tas vien, ka viņa tika pieņemta klanā, nemaina meitenes bū­tību. Var būt, ka viņu sievietēm ir raksturīgi nobriest vēlāk. Pat dažas klana sievietes netop par sievietēm līdz savam desmitajam dzīves gadam. Man šķiet, ka ļaudīm vajadzētu pagaidīt vismaz tik ilgi, pirms tie sāk iztēloties kādu nenormālību. Tas ir smieklīgi! - viņš aizkaiti­nāts nosprauslojās.

Iza nomierinājās, tomēr tik un tā vēlējās, kaut viņas pieņemtā meita sāktu izrādīt kādas sievišķības pazīmes. Viņa vēroja Eilu līdz viduklim iebrienam ūdenī, tad atsperamies un ar plašiem, veikliem vēzieniem aizpeldam jūrā.

Meitenei patika baudīt sāļā ūdens brīvību un prieku. Viņa neat­cerējās, kā bija iemācījusies peldēt, šķita, ka to vienmēr ir mācējusi. Pēc dažām pēdām krasta līnijas zemūdens šelfs spēji nolaidās dzi­ļumā; viņa to saprata, peldot cauri tumšākam un aukstākam ūdenim. Eila apsviedās uz muguras un kādu brīdi slinki slīdēja, viļņu šūpota. Nosprauslājusies no ļoti sāļā ūdens, kas uzšļakstījās uz sejas, viņa vēlreiz apsviedās apkārt un pagriezās uz krastu. Paisums atkāpās, un viņa bija iekļuvusi ieplūstošajā straumē. Straume peldēšanu atpakaļ padarīja grūtāku. Meitene sasprindzināja spēkus un drīz vien varēja sasniegt ar kājām dibenu un izbrist krastā. Skalojoties upes svaigajā ūdenī, Eila sajuta pret kājām sitamies straumi un zem pēdām it kā plūstam nestabilo, smilšaino dibenu. Pēc brīža viņa smagi nokrita pie ugunskura blakus nojumei, nogurusi, bet atsvaidzināta.

Pēc ēšanas Eila sapņaini lūkojās tālumā, prātodama, kas gan atro­das tālāk, aiz ūdens. Ķērcošie un spiedzošie jūras putni te metās lejup, te riņķoja, te ienira šņācošajā ūdens virsmā. Baltie, laikazoba sagrauztie reiz dzīvo koku kauli, dīvaini savērpušies, padarīja smil­šaino līdzenumu reljefainu, un plašais zili pelēkais ūdens klājiens vizēja rietošās saules garajos staros. Šai ainavai piemita kaut kāda nemateriāla, sirreāla, citpasaulīga noskaņa. Savērptie peldošie koki pārvērtās par groteskiem siluetiem, tad izzuda bezmēness naksnī­gajā tumsā.

Iza nolika Ubu pajumtē un pati atgriezās, lai apsēstos blakus Eilai un Krebam pie nelielā ugunskura, kas raidīja dūmu strūkliņas pret zvaigznēm nosēto debesi.

- Kas tie ir, Kreb? - Eila rāmi vaicāja, norādīdama augšup.

- Ugunskuri debesīs. Katrs no tiem ir kāda citpasaules gara pa­vards.

- Vai tad ir tik daudz ļaužu?

- Šie ugunskuri pieder cilvēkiem, kas devušies uz garu pasauli, un visiem tiem, kuri vēl nav piedzimuši. Tie ir arī totēmu garu uguns­kuri, bet lielākajai daļai totēmu to ir vairāk par vienu. - Redzi tos tur? - Krebs rādīja. - Tās ir paša Lielā Lāča mājas. Un vai redzi tos? - Viņš norādīja citā virzienā. - Tie ir tava totēma, Alu Lauvas, uguns­kuri, Eila.

- Man patīk gulēt ārā, kur var redzēt mazos ugunskurus debesīs, - Eila noteica.

- Bet tas nav tik patikami, kad pūš vējš un krit sniegs, - Iza iestar­pināja.

- Ubai ari patīk mazie ugunskuri, - bērns pamāja, iznirstot no tumsas uguns radītajā gaismas lokā.

- Es domāju, ka tu jau guli, Uba, - Krebs aizrādīja.

- Nē. Uba vēro mazos ugunskurus, tāpat kā Eila un Krebs.

- Mums visiem ir laiks doties pie miera, - Iza pamāja. - Rītdien būs daudz darba.

Nākamajā rītā jau agri klana ļaudis nostiepa tiklu šķērsām strau­mei. Storu peldpūšļi no iepriekšējām zvejas reizēm pēc rūpigas maz­gāšanas un žāvēšanas bija pārvērsti cietos, tīros balonos un kalpoja par tiklu pludiņiem, bet apakšējā malā piesietie akmeņi - par sma­gumiem. Brūns un Drūgs aizvilka vienu galu līdz tālākajam krastam, tad vadonis deva zīmi. Pieaugušie un vecākie bērni devās ūdeni. Uba gribēja brist līdzi.

- Nē, Uba, - Iza žestikulēja, - tu paliec, tu vēl neesi pietiekami liela.

- Bet Ona palīdz, - bērns lūdzās.

- Ona ir vecāka par tevi, Uba. Tu varēsi palīdzēt vēlāk, kad mēs izvilksim zivis krastā. Tev tas ir pārāk bīstami. Pat Krebs turas pie krasta. Tu paliec te.

- Jā, māt, - Uba pamāja ar acīm redzamu vilšanos.

Viņi pārvietojās lēni, radot pēc iespējas mazāku kustību, izplešo­ties un izveidojot lielu pusapli, tad gaidīja, līdz smilts, ko bija uzjun­dījusi pārvietošanās, atkal nosēžas. Eila stāvēja ar ieplestām acīm, turoties pretim spēcīgajai straumei, kas virmoja ap tās kājām, acis pievērsusi Brūnam, gaidot viņa signālu. Viņa atradās upes vidū, vie­nādā attālumā no abiem krastiem un vistuvāk jūrai. Viņa vēroja, kā dažas pēdas tālāk garām aizslīd liela, tumša ēna. Stores nāca.

Brūns pacēla roku, visi aizturēja elpu. Pēkšņi, viņam nolaižot roku, klans sāka kliegt un sist pa ūdens virsmu, saceļot šļakatu putas. Kas sākumā izskatījās pēc nekārtīga trokšņu un šļakatu jucekļa, drīz vien izrādījās mērķtiecīga darbība. Klans virzija zivis uz tīklu, saslēdzot apli aizvien ciešāk. Brūns un Drūgs, apliecot tīklu, virzījās uz vidu no tālākās krasta malas, tikmēr klana ļaužu sakultais ūdens atturēja zivis no peldēšanas atpakaļ jūrā. Tikls saslēdzās, sablīvējot satraukto zivju sudraboto masu aizvien mazākā un mazākā telpā. Daži milzeņi iespraucās mezglotajos caurumos, draudot izlauzties ārā. Klanam kopā ar plakšķošo konvulsīvo masu virzoties uz krastu, vairākas ro­kas sniedzās pēc tikla un stūma to uz malu, kamēr krastā stāvošie vilka.

Eila pacēla galvu un ieraudzīja Ubu līdz ceļgaliem starp ņudzoša­jām zivīm, cenšoties tikt pie viņas no otras tikla puses.

- Uba! Ej atpakaļ! - Eila rādija.

- Eila! Eila! - bērns raudāja, rādot jūras virzienā. - Ona! - meitene spiedza.

Eila palūkojās atpakaļ un uz īsu bridi pamanīja tumšu galvu, kas parādījās virs ūdens un atkal pazuda. Bērns, mazliet vairāk nekā gadu vecāks par Ubu, bija pazaudējis zem kājām pamatu un ievilkts jūrā. Zvejas jucekli viņu nebija pamanījuši. Vienīgi Uba, ar apbrīnu vēro­jot no krasta savu vecāko rotaļu draudzeni, bija pamanījusi Onas izmisīgo ciņu un neprātīgi centās pievērst sev uzmanību, lai par to paziņotu.

Eila ienira atpakaļ dubļainajā, sakultajā straumē un Irās uz jūru. Viņa peldēja ātrāk nekā jebkad agrāk. Izejošā straume tai palīdzēja, taču tā pati straume ar tikpat lielu spēku vilka mazo meiteni uz jūru. Eila vēlreiz pamanīja iznirstam tās galvu un sāka peldēt vēl ātrāk. Attālums samazinājās, taču viņa baidījās, ka pārāk lēni. Ja Ona nonāks ietekā, pirms Eila pagūs to noķert, tad spēcīgā zemūdens straume ievilks bērnu dziļajos ūdeņos.

Eila sajuta, ka ūdens kļūst sāļš. Tumšā galviņa atkal iznira virs ūdens dažas pēdas priekšā, tad izzuda skatienam. Ar izmisīgu izklu- pienu panirstot zem ūdens, lai panāktu izzūdošo galvu, meitene sajuta, ka ūdens temperatūra ir pazeminājusies. Viņa sataustīja plūs­tošās matu šķipsnas un sagrāba dūrē mazās meitenes garos, peldošos matus.

Eilai likās, ka plaušas pārsprāgs - pirms ieniršanas viņai nebija atlicis laika dziļai ieelpai -, visu pasliktināja aizvien pieaugošs reibo­nis, tiklīdz meitene izsprāga virs ūdens, velkot aiz sevis dārgo nastu. Viņa pacēla Onas galvu virs ūdens, taču bērns bija bezsamaņā. Eila nekad nebija mēģinājusi peldēt, balstot otru cilvēku, bet viņai bija jādabū Ona atpakaļ krastā, cik vien ātri iespējams, turot tās galvu virs ūdens. Eila cīnījās uz priekšu ar vienu roku, cenšoties atrast pareizo atvēzienu un turot bērnu ar otru roku.

Kad meitene atkal sataustīja dibenu, visi klana ļaudis bija iebri­duši tai pretim. Eila izcēla no ūdens meitenes ļengano ķermeni un padeva to Drūgam, tikai tagad sajūtot, cik nomocīta bija pati. Krebs atradās viņai blakus, un, pacēlusi acis, tā pārsteigta ieraudzīja otrā pusē Bruņu, kas palīdzēja viņai tikt līdz krastam. Garām aizsteidzās Drūgs, un, kad Eila saļima krastā, Iza jau bija izstiepusi mazo bērnu smiltīs un centās dabūt no tā plaušām ārā ūdeni.

Nebija pirmā reize, kad kāds klana loceldis bija tuvu noslīkšanai; Iza zināja, kas darāms. Agrāk daži cilvēki bija pazaudēti aukstajos dziļumos, tomēr šoreiz upuris piekrāpa jūru. Ona sāka klepot un sprauslot, ūdenim izplūstot no mutes, un tās plakstiņi notrīsēja.

- Mans bērniņš! Mans bērniņš! - Aga raudāja, metoties zemē. Sarūgtinātā māte pacēla meiteni un turēja uz rokām. - Es domāju, ka viņa ir mirusi. Es biju pārliecināta, ka viņa ir aizgājusi. Ak, mans bērniņš, mana vienīgā meitiņa!

Drūgs paņēma meiteni no mātes klēpja un, turot to sev cieši klāt, nesa atpakaļ uz nometni. Pretēji tradīcijām Aga soļoja tam blakus, pliķējot un glāstot meitu, kuru šķita zaudējusi.

Ļaudis blenza tieši virsū, kad Eila gāja garām. Neviens ūdenī ierau­tais nekad agrāk nebija ticis izglābts. Tas bija brīnums, ka Onu izglā­ba. Nekad vairs neviens Bruņa klana loceklis neuzlūkos Eilu ar nici­nošiem skatieniem, kad tā darīs kaut ko tikai sev raksturīgu. "Viņai veicas," tie teiks. "Viņai vienmēr ir veicies. Vai tad tā nebija viņa, kas atrada alu?"

Zivis krastā vēl aizvien konvulsīvi raustījās. Dažām bija izdevies atrast ceļu atpakaļ upē; pēc tam, kad ldana ļaudis bija aptvēruši, kas notiek, un metušies pretim Eilai, kura atgriezās ar gandrīz noslīkušo bērnu, tomēr vairums zivju vēl bija sapinušās tīklā. Klans atgriezās pie to vilkšanas, pēc tam vīri ar nūjām padarīja zivis nekustīgas, bet sievietes sāka tās tīrīt.

- Mātīte! - Ebra iesaucās, uzšķēržot vēderu milzīgai storei. Visi piesteidzās pie lielās zivs.

- Paskatieties uz to visu! - Vorns pamāja un pasniedzās, lai iegrābtu pilnu sauju sīku, melnu oliņu. Ikri bija kārums, kas garšoja visiem. Parasti visi grāba pilnām saujām no pirmās noķertās storu mātītes un pieēdās. Nākamie lomi tika sālīti un uzglabāti izmantošanai vēlāk, tomēr sālīta store nekad nebija tik garšīga kā tikko no jūras izzvejota. Ebra apstādināja Vornu un norādīja uz Eilu.

- Eila, tu ņem pirmā, - Ebra pamāja.

Meitene palūkojās apkārt, samulsusi, nonākot uzmanības centrā.

- Jā, Eila ņems pirmā, - pārējie pievienojās.

Meitene paskatījās uz Bruņu. Viņš pamāja. Eila kautrīgi pagājās uz priekšu un paņēma sauju spīdīgo, melno ikru, tad piecēlās un pagar­šoja tos. Ebra pamāja, nu katrs grāba savu tiesu, priecīgi drūzmējo­ties ap zivi. Laimīgā kārtā bija novērsta traģēdija, un atvieglojumā tie jutās kā svētkos.

Eila lēnām devās atpakaļ uz nojumi. Meitene saprata, ka tai tiek parādīts gods. Maziem kumosiņiem viņa izgaršoja treknos ikrus un izbaudīja klana atzinības silto mirdzumu. Tā bija sajūta, kuru viņa nekad neaizmirsīs.

Kad zivis bija izvilktas krastā un apdullinātas, vīri sapulcējās ma­liņā savā ierastajā ciešajā lokā, atstājot to tīrīšanu un sagatavošanu uzglabāšanai sieviešu ziņā. Papildus asajiem krama nažiem, kuri tika izmantoti, lai uzšķērstu zivis un lielajām storēm atdalītu fileju, sievas izmantoja arī speciālu riku zvīņu nokasīšanai. Tas bija nazis, mugur­pusē notrulināts, lai būtu vieglāk saturams, un piedevām vēl tā asajā galā bija izcirsts robiņš, kur ievietot rādītājpirkstu, lai kontrolētu spiedienu un zvīņas tiktu noberztas, nenoraujot zivij ādu.

Klana tiklā atradās ne tikai stores. Mencas, saldūdens karpas, da­žas lielas foreles un pat daži vēžveidīgie bija daļa no loma. Loms pie­vilināja putnus, tie pulcējās, lai aprītu zivju iekšas, tika nozagtas arī dažas filejas, ja izdevās piemānīties pietiekami tuvu. Kad zivis bija izliktas kaltēties saulē vai virs dūmiem, tām pāri nostiepa tiklu. Tas ļāva tiklam izžūt, un varēja redzēt, kur ir nepieciešami lāpījumi, bet putni nespēja nočiept klana grūti iegūto lomu.

Uz zvejas beigām klana ļaudis jau būs noguruši no zivju garšas un smaržas, taču pirmajā naktī mielasts bija gaidīts, un tie visi kopā dzīroja. Zivis, kas tika sataupītas svinēšanai, galvenokārt mencas, kuru maigā, baltā gaļa svaigā veidā bija īpašā cieņā, tika ievieto­tas svaigas zāles un lapu vīstokļos un novietotas uz karstām oglēm. Lai gan nekas netika skaidri pateikts, Eila saprata, ka šīs dzīres tika rīkotas par godu viņai. Viņai bija jāpieņem daudzi īpaši kumosiņi, kurus tai uzspieda sievietes, un vesela fileja, kuru sevišķi rūpīgi bija pagatavojusi Aga.

Saule bija nozudusi rietumos, un vairums ļaužu izklīda pa noju­mēm. Iza un Aba sarunājās lielā ugunskura vienā pusē, no kura bija palikušas pāri tikai kvēlojošas ogles, tikmēr Eila un Aga klusējot sē­dēja un vēroja Onu ar Ubu spēlējamies. Agas viengadīgais dēliņš Grūbs mierīgi gulēja tās rokās, apmierināts un pilns silta piena.

- Eila, - sieviete iesāka, mazliet stostoties. - Es gribu tev ko teikt. Es reizēm neesmu bijusi pret tevi laba.

- Aga, tu vienmēr esi bijusi drosmīga, - Eila pārtrauca.

- Tas nav tas pats, kas būt labai, - Aga atbildēja. - Es runāju ar Drūgu. Viņš lepojas ar manu meitu, kaut arī viņa piedzima pie mana pirmā vira pavarda. Pie Drūga pavarda nekad agrāk nebija dzīvojusi meitene. Viņš saka, ka tu vienmēr nesīsi sev līdzi daļiņu Onas gara. Es īstenībā neko nesaprotu par tiem gariem, bet Drūgs saka, ka vienmēr, kad kāds mednieks izglābj cita mednieka dzīvi, tas patur daļiņu no izglābtā vīra gara. Tie kļūst tādi kā ciltsbrāļi, kā brāļi. Esmu priecīga, Eila, ka tev ar Onu ir kopīgs gars. Es priecājos, ka viņa vēl ir šeit, lai dalītos tajā ar tevi. Ja man kādreiz būs tāda laime un piedzims vēl viens bērns un ja tā būs meitene, Drūgs ir apsolījis to nosaukt par Eilu.

Eila jutās apstulbusi. Viņa nezināja, kā reaģēt. - Aga, tas ir pārāk liels gods. Eila nav klana vārds.

- Tagad ir, - Aga atbildēja.

Sieviete piecēlās, pamāja Onai un devās uz savu nojumi. Uz mirkli viņa pagriezās atpakaļ. - Es nu eju, - viņa noteica.

Tas bija visdraudzīgākais žests, kādu klana ļaudis izmantoja, lai pateiktu "visu labu". Vairumā gadījumu tas netika lietots; cilvēki vienkārši aizgāja. Klanam neeksistēja arī tāds vārds kā "paldies". Viņi zināja, kas ir pateicība, taču tai piemita citāda nozīme, parasti tā izteica pienākumu, visbiežāk - zemākā statusā esoša cilvēka pie­nākumu. Tie palīdzēja cits citam, jo tāds bija viņu dzīvesveids, viņu pienākums, nepieciešams, lai izdzīvotu, un pateicība netika sagaidīta vai saņemta. īpašas dāvanas vai labvēlība uzlika saistības atbildēt ar kaut ko līdzvērtīgu; to visi saprata, un pateicība nebija vajadzīga. Tik ilgi, kamēr Ona paaugsies, kamēr viņa dzīvos un kamēr viņai vai tās mātei neradīsies izdevība atdarīt par šo labvēlību graudā un pasargāt dalu no Eilas gara, viņa būs Eilas parādniece. Agas teiktais nebija pienākuma izrādīšana, tas bija kas vairāk, tas bija veids, kā viņa sacīja paldies.

Aba piecēlās tūliņ pēc meitas aiziešanas. - Iza vienmēr ir teikusi, ka tev parasti veicas, - vecā sieviete pamāja, ejot garām meitenei. - Tagad es tam ticu.

Kad Aba bija aizgājusi, Eila apsēdās blakus Izai. - Iza, Aga man stāstīja, ka es vienmēr nēsāšot sev līdzi daļiņu Onas gara, bet es tikai atnesu to atpakaļ, tu biji tā, kas viņai atkal lika elpot. Tu izglābi viņas dzīvību tikpat daudz, cik es. Vai tu arī nenes daļiņu viņas gara? - mei­tene jautāja. - Tu noteikti nes daudzu garu daļiņas, tu esi izglābusi daudzas dzīvības.

- Kā tu domā, Eila, - kāpēc zāļu sievai ir pašai savs statuss? Tas ir tāpēc, ka viņa nes visa klana garu daļiņas - gan vīriešu, gan sieviešu. Šajā nozīmē ar sava klana starpniecību - visa klana garu daļiņas. Viņa palīdz ievest tos šajā pasaulē un rūpējas par tiem visā to dzīves laikā. Kad sieviete kļūst par zāļu sievu, viņai tiek dota daļiņa no katra cil­vēka gara, pat no tiem, kuru dzīves viņa nav izglābusi, jo viņa nekad nevar zināt, kad nāksies to darīt. Kad cilvēks mirst un dodas uz garu pasauli, - Iza turpināja, - zāļu sieva pazaudē daļiņu no sava gara. Daži uzskata, ka tas liek zāļu sievai vairāk censties, tomēr vairums no viņām jau tāpat stipri cenšas. Ne jau katra sieviete var kļūt par zāļu sievu, pat ne katra zāļu sievas meita. Viņā jābūt kādai iekšējai izjūtai, kas rada vēlēšanos palīdzēt cilvēkiem. Tev tā ir, Eila, tāpēc es tevi mācu. Es to pamanīju jau sākumā, kad tu vēlējies palīdzēt tru­sim toreiz, kad bija piedzimusi Uba. Un tu neapstājies un nedomāji par briesmām, kas draudēja tev pašai, kad peldēji pakaļ Onai, tu vienkārši gribēji izglābt tās dzīvību. Manas līnijas zāļu sievām dots visaugstākais stāvoklis. Kad tu kļūsi par zāļu sievu, Eila, tu piederēsi manai līnijai.

- Bet es īstenībā neesmu tava meita, Iza. Tu esi vienīgā māte, kuru es atceros, bet es nepiedzimu tev. Kā es varu piederēt tavai līnijai? Man nav tavu atmiņu. Es patiesībā nemaz nesaprotu, kas ir atmiņas.

- Manai līnijai ir visaugstākais stāvoklis, jo tā vienmēr ir bijusi vislabākā. Katra zāļu sieva nodeva tālāk, ko zināja un ko bija iemā­cījusies. Tu piederi klanam, Eila, tu esi mana meita, manis mācīta. Tu apgūsi visas zināšanas, ko es spēju tev dot. Tas var nebūt viss, ko zinu, - es pati nezinu, cik daudz es zinu, - tomēr tas būs pietiekami, jo ir vēl kaut kas. Tev ir dabas dāvanas, Eila, man šķiet, ka tu pati nāc no savas zāļu sievu līnijas. Kādu dienu tu būsu ļoti laba zāļu sieva. Tev nav atmiņu, bērns, taču tev ir tas domāšanas veids, tā sapratne par to, kas otram sāp. Ja tu zināsi, kas sāp, tad varēsi palīdzēt, un tev ir sava saprašana par to, kā palīdzēt. Es tev nemācīju aplikt Bruņa roku ar sniegu, kad Oga to apdedzināja. Es būtu darījusi to pašu, taču es tev nekad par to nebiju stāstījusi. Tavas dāvanas, tavs talants var būt tikpat nepieciešams kā atmiņas, varbūt pat vajadzīgāks, es nezinu. Bet laba zāļu sieva ir laba zāļu sieva. Svarīgi ir tas. Tu piederēsi manai līnijai tāpēc, ka tu būsi laba zāļu sieva, Eila. Tu būsi ši stāvokļa cie­nīga, tu būsi viena no labākajām.

Klana ļaudis ieslīga parastajā rutīnā. Tie izvilka tikai vienu lomu dienā, bet tas bija pietiekami, lai sievietes būtu aizņemtas ar darbu līdz vēlai pēcpusdienai. Citu negadījumu nebija, tomēr Ona vairs nepalīdzēja sitējiem vilkt lomu. Drūgs izlēma, ka viņa vēl ir pārāk maza un ka nākamais gads pienāks pavisam drīz. Kad storu laiks gāja uz beigām, lomi samazinājās un sievietēm bija vairāk laika pēcpus­dienas atpūtai. Tas arī bija labi. Zivis vajadzēja dažas dienas kaltēt, un vadu rinda, kas stiepās gar krastu, kļuva aizvien garāka.

Drūgs bija pārstaigājis upes applūdināto līdzenumu, lai sameklētu krama atlaužas, kas bija nonestas no kalna, un dažas bija atstiepis uz apmetni. Vairākas pēcpusdienas viņu redzēja kaļam jaunus darba­rīkus. Kādu pēcpusdienu, neilgi pirms klans plānoja doties projām, Eila ieraudzīja Drūgu paņemam savā nojumē saini un dodamies pie tuvumā esošā krastā izmestā baļķa, kur viņš parasti taisīja savus rīkus. Meitenei patika vērot, kā viņš apstrādā kramu, un viņa sekoja vīram, tad apsēdās tā priekšā ar noliektu galvu.

- Šī meitene gribētu paskatīties, ja rīku meistaram nav nekas pre­tim, - viņa sacīja zīmju valodā, kad Drūgs to uzlūkoja.

- Mhm, - viņš piekrītot pamāja ar galvu. Meitene atrada sev vietu uz baļķa, kur klusiņām sēdēja un raudzījās.

Eila jau agrāk bija viņu vērojusi. Drūgs zināja, ka meitene ir patiesi ieinteresēta un netraucēs tam koncentrēties. "Kaut Vorns būtu izrā­dījis tādu interesi!" viņš nodomāja. Neviens no klana bērniem nebija patiesi gribējis nodarboties ar darbarīku izgatavošanu, un, kā jebkurš patiesi prasmīgs meistars, Drūgs vēlējās dalīties savās zināšanās un nodot tās tālāk.

"Varbūt Grūbām būs kāda interese," viņš prātoja. Drūgs priecājās, ka jaunā sieva bija dāvājusi dzīvību zēnam tik drīz pēc Onas atšķir­šanas no krūts. Drūga pavards vēl nekad nebija bijis tik apdzīvots, tomēr viņš priecājās, ka bija nolēmis pieņemt Agu ar abiem tās bēr­niem. Pat vecā sieva nebija tik slikta, ka nevarētu dzīvot kopā, - Aba bieži izpildīja viņa vēlmes, kad Aga bija aizņemta ar bērnu. Agai nebija tās rāmās, dziļās izpratnes, kas bija piemitusi Gūva mātei, un Drūgam sākumā vajadzēja piepūlēties, lai ierādītu sievietei tās vietu. Bet viņa bija jauna un veselīga un bija dzemdējusi dēlu, zēnu, uz kuru Drūgs lika lielas cerības, ka varēs to izmācīt par darbarīku meistaru. Viņš pats bija apguvis akmeņkaļa mākslu no mātesmātes vira un tikai tagad saprata vecā vīra prieku, kad viņš kā jauns zēns bija sācis izrādīt interesi par tā meistarību.

Toties Eila bieži bija viņu vērojusi, kopš sāka dzīvot kopā ar klanu, un Drūgs bija redzējis tās taisītos darbarīkus. Meitenei bija veiklas rokas, un tehniskais izpildījums bija labs. Sievietes drīkstēja izga­tavot rīkus, ja vien tie nebija ieroči vai gala rezultātā nekalpoja kā ieroči. Vienkārši nebija lielas jēgas apmācīt meiteni, jo viņa nekad nekļūtu par īstu meistaru; tomēr tai bija zināmas iemaņas, viņa tai­sīja ļoti noderīgus darbarīkus, un sieviete māceklis bija labāk nekā nekāds māceklis. Drūgs jau agrāk bija ierādījis Eilai kaut ko no savas mākslas.

Rīku meistars attina pauniņu un izklāja ādu, kurā bija satīti tā amata rīki. Viņš palūkojās uz Eilu un nolēma atklāt viņai kaut ko no savām vērtīgajām zināšanām par akmeni. Viņš pacēla kādu gabalu, kuru iepriekšējā dienā bija izmetis kā nederīgu. Garos izmēģinājumu un kļūdu gados Drūga priekšgājēji bija noskaidrojuši, ka krams sastāv no nepieciešamajām īpašību kombinācijām, lai izgatavotu vislabākos darbarīkus.

Eila aizgrābta klausījās, kamēr Drūgs skaidroja. Akmenim jābūt pietiekami cietam, lai ar to varētu cirst, kasīt vai šķelt visdažādākos dzīvnieku un augu valsts materiālus. Daudzām kvarca klases silī­cija minerāliem piemita nepieciešamā cietība, taču kramam bija vēl otra īpašība, kuras trūka daudziem citiem mīkstākiem minerāliem. Krams bija trausls; tas salūza zem spiediena vai sitiena. Eila spēji palēca nost, kad Drūgs to demonstrēja, triecot vienu sabojāto akmeni pret otru, pāršķeļot to divās daļās, un mirdzošā, tumši pelēkā krama viducī atklājās pavisam citādas dabas materiāls.

Drūgs tā īsti nezināja, kā lai apraksta trešo īpašību, lai gan izpratne par to bija kaut kur dziļi iekšā, un tā bija izveidojusies, garus gadus apstrādājot akmeni. Īpašība, kas ļāva nodarboties ar šo arodu, bija veids, kā akmens lūza, un šo atšķirību kramam piešķīra tā homogēnā daba.

Vairums minerālu pārlūza pa virsmas plakni, paralēli to kristā­liskajai struktūrai; tas nozīmēja, ka tie iesprāga vienīgi noteiktos virzienos, un krama apstrādātājs nevarēja tiem piešķirt formu kon­krētām vajadzībām. Reizēm Drūgs izmantoja obsidiānu, vulkānisko izvirdumu melno akmeni, kad izdevās to atrast, pat ja tas bija daudz mīkstāks par daudziem citiem minerāliem. Tam nepiemita stingri noteikta kristāliska struktūra, un viņš to viegli varēja saskaldīt jeb­kurā virzienā.

Krama kristālizācijas pakāpe, lai gan stingri noteikta, bija tik zema, ka ari tas bija homogēns, un vienīgais nosacījums tā formas veidošanai bija akmeņkaļa prasme, kas bija Drūga īpašais talants. Krams bija pietiekami ciets, lai pārcirstu biezas ādas vai stiegrainus augus, un pietiekami trausls, lai ar tā malu, kas bija tik asa kā stikla gabals, varētu griezt. Lai to nodemonstrētu Eilai, Drūgs pacēla vienu no robotajiem krama gabaliem un norādīja uz tā šķautni. Viņai neva­jadzēja pieskarties, lai zinātu, cik tā ir asa; meitene bieži bija lietojusi tikpat asus nažus.

Izklājis ādu pār klēpi, Drūgs domāja par garajiem pieredzes ga­diem, kas bija slīpējuši viņa zināšanas, kuras tam tika dotas, kad tam no rokām izkrita kāds sašķelts gabals. Laba akmeņkaļa prasme sākās ar atlasi. Bija vajadzīga pieredzējusi acs, lai krita ārējā virskārtā ierau­dzītu nenozīmīgas krāsu variācijas, kas norādītu uz augstas kvalitā­tes smalkgraudainu kramu. Bija jāpaiet laikam, lai izveidotos jušana, ka vienā vietā atlaužas ir labākas, svaigākas, mazāk satur svešus materiālus nekā citu apvidu akmeņi. Var jau būt, ka kādu dienu viņam būs tāds māceklis, kas spēs atšķirt šīs smalkākās nianses.

Eilai šķita, ka Drūgs to ir aizmirsis, kad tas izklāja savus mate­riālus, rūpīgi aplūkoja akmeņus un tad kādu brīdi mierīgi sēdēja ar aizvērtām acīm, turot rokā amuletu. Meitene jutās pārsteigta, kad vīrs ar klusiem žestiem sāka runāt.

- Ieroči, kurus es gatavošu, ir ļoti svarīgi. Brūns ir nolēmis, ka mēs medīsim mamutu. Rudenī, kad nokrāsosies lapas, mēs dosimies tālu uz ziemeļiem sameklēt milzīgo dzīvnieku. Mums būs vajadzīga liela veiksme, lai medības izdotos; gariem būs jāpalīdz. Es taisīšu nažus, ko izmantos kā ieročus, un vēl citus rīkus, kas būs domāti tieši medī­bām. Mogurs organizēs spēcīgu rituālu, lai tie nestu veiksmi, bet vispirms šie ieroči ir jāizgatavo. Ja darbs veiksies, tā būs laba zīme.

Eila nebija pārliecināta, vai Drūgs sarunājas ar viņu vai vienkārši uzskaita faktus, lai varētu tos skaidri paturēt prātā, pirms ķeras pie darba. Meiteni pārņēma vēl spēcīgāka nojauta, ka jāstāv pavisam klusu un ka neko nedrīkst darīt, lai netraucētu Drūgu darbā. Eila nedomāja, ka viņš liks tai aiziet - tagad, kad viņa apzinājās, cik sva­rīgi ir šie ieroči, ko tas sāks izgatavot.

Viņa taču nezināja, ka kopš tā brīža, kad meitene bija parādījusi Brūnam alu, Drūgs uzskatīja, ka viņa nes veiksmi, un Onas dzīvības izglābšana tikai pastiprināja tā pārliecību. Viņš uzlūkoja dīvaino mei­teni kā neparastu akmeni vai zobu, kuru kāds saņem no sava totēma un veiksmei nēsā kaklā kopā ar amuletu. Viņš nebija pārliecināts, vai meitene pati jutās laimīga, bet, ka viņa nes veiksmi, - tas gan, un to, ka meitene tieši tagad grib skatīties, virs uzskatīja par labvēlīgu zīmi. Ar acs kaktiņu Drūgs pamanīja, ka meitene sniedzas pēc amuleta, viņam paceļot pirmo atlauzu. Lai gan klusībā viņš to neformulēja tieši tā, vīram likās, ka Eila nodod sava varenā totēma veiksmi viņa darbam, un viņš to ar prieku pieņēma.

Drūgs sēdēja uz zemes, izklājis klēpi ādu, un turēja krama atlauzu kreisajā rokā. Tad pasniedzās pēc ovālas formas akmens un cilāja to, līdz tas ērti iegula rokā. Viņš ilgi bija meklējis sitamo akmeni ar īsto jušanu rokai un vajadzīgo izturību un lietoja to jau daudzus gadus. Daudzie robi uz tā liecināja par akmens ilgo izmantojumu. Ar sitamo āmuru Drūgs nodauzīja nost ārējo pelēkā krīta kārtu, atklājot tumšpelēko kramu. Pārstājis sist, viņš rūpīgi nopētīja krama gabalu. Sastāvs bija īstais, krāsa - laba, piemaisījumu nebija. Vīrs sāka izcirst pirmos rupjos rokas cirvīša apveidus. Biezajām nošķeltajām šķem­bām bija asas malas; daudzas no tām varēs izmantot griešanai tādas, kādas tās tika atšķeltas no akmens. Tam galam, pa kuru sita akmeņ­kalis, bija liels izliekums, kura šķērsgriezums sašaurinājās virzienā uz pretējo galu, un katrs nokritušais gabals atstāja krama kodolā dziļu viļņveida rētu.

Drūgs nolika sitamo akmeni zemē un pacēla kaula gabalu. Rūpīgi nomērķējis, viņš sita pa krama kodolu pavisam tuvu asajai, viļņotajai līnijai. Mazāk cietais un elastīgākais kaula āmurs atšķēla no krama akmens garākas, plānākas šķēpeles ar plakanāku izliekumu un tais­nākām malām, un tas nesabojāja aso plānāko malu tik ļoti kā cietais sitamais akmens.

Pēc dažiem mirkļiem Drūgs bija dabūjis gatavu pabeigtu ieroci. Tas bija apmēram piecas collas garš, vienā galā smails, ar taisnām malām ciršanai, relatīvi plānu šķērsgriezumu un gludām plaknēm, kurās vīdēja vien seklas rievas, norādot, kur bija atšķeltas šķēpeles. To varēja turēt rokā un izmantot kā cirvi malkas skaldīšanai vai kā cērti, lai izdobtu koka bļodu no kluča gabala, vai nošķeltu mamuta ilkņa gabalu, vai pārcirstu dzīvnieku kaulus, sadalot gaļu, vai daudziem citiem nolūkiem, kur noder ass, cērtošs instruments.

Tas bija sens rīks, un Drūga senči bija izgatavojuši līdzīgus rokas cirvišus jau gadu tūkstošiem. Šis bija viens no pirmajiem, kādreiz tikai nedaudz vienkāršākiem jebkad izgudrotajiem rikiem, un tas vēl aizvien tika izmantots. Meistars pavandijās atlūzu kaudzē, atlasīja dažas ar platām un taisnām cērtamām malām, kuras kā miesnieka nazi varēja izmantot gaļas un cieto ādu saciršanai, un atlika tās malā. Rokas cirvītis bija tikai iesildīšanās vingrinājums. Drūgs pievērsās nākamajam krama gabalam, kuru bija izvēlējies tā īpaši smalkās graudainlbas dēļ. Šo viņš apstrādāja pēc vairāk attīstītas un sarežģī­tākas metodes.

Riku meistars tagad jutās brīvāk, nebija vairs tik nervozs un šķita sagatavojies nākamajam uzdevumam. Viņš pārvietoja sev starp kā­jām mamuta pēdas kaulu, ko izmantoja kā laktu, un, nolicis atlauzu uz plakanās virsmas, stingri turēja to. Tad pacēla sitamo akmeni. Šoreiz, nošķeļot ārējo krita kārtu, Drūgs rūpīgi veidoja formu tā, lai atlikušajam krama kodolam piešķirtu nedaudz saplacinātas olas ap­veidus. Pagriezis to uz sāniem un paņēmis kaula āmuru, virs apstrā­dāja akmens augšējo daļu, skaldot no malas uz centru visapkārt akmenim. Kad viņš pabeidza, olveida akmenim bija plakana ovāla virsma.

Drūgs pārtrauca darboties, saņēma saujā savu amuletu un aiz­vēra acis. Nākamajiem būtiskajiem soļiem bija nepieciešams veik­smes elements un meistarība. Viņš izstiepa rokas, atbrīvoja pirkstus un pasniedzās pēc kaula āmura. Eila aizturēja elpu. Drūgs grasījās sagatavot sitamo platformu, lai no ovāli veidotās plakanās virsmas viena gala varētu atdalīt nelielu skaidu, kas atstātu iedobi - perpen­dikulāru šķembai, kuru tas gribēja nošķelt. Sitamā platforma bija vajadzīga, lai šķemba atdalītos gluda, ar asām malām. Viņš pārbau­dīja ovālās virsmas abus galus, izvēlējās vienu, rūpīgi nomērķēja un strauji uzsita, un, kad nelielais gabaliņš bija nošķelts, atvieglots izelpoja. Drūgs stingri turēja diskveida kodolu uz laktas, tad, precīzi nomērījis attālumu un punktu, kurā jātrāpa, sita ar kaula āmuru pa izkalto iedobi. No pusgatavā kodola atšķēlās ideāla šķila. Tai bija garena ovāla forma, asas malas, no ārpuses tā bija diezgan līdzena un iekšpusē gludi izliekta; no nedaudz biezākā gala, pa kuru sita, virzienā uz leju tā sašaurinājās.

Drūgs atkal palūkojās uz kodolu, pagrieza to un nošķēla vēl vienu šķilu, lai pretējā galā iepriekšējai sitamajai platformai izveidotu vēl vienu, tad nošķēla otru - iepriekš apstrādāto šķilu. Dažos mirkļos Drūgs bija nošķēlis sešas šķilas un aizmetis krama kodola atlikumu. Tām visām bija gara ovāla forma, un plānākajā galā tās sašaurinā- jās, veidojot asu smaili. Virs rūpīgi pārbaudīja šķilas un sakārtoja tās vienā rindā, lai veiktu pēdējo apstrādi un iegūtu rīkus, kādus bija gribējis. No akmens, kas bija gandrīz tikpat liels kā tas, no kura tika izgatavots viens vienīgs rokas cirvītis, viņš ar jaunākas metodes palī­dzību bija ieguvis sešus asmeņus ar cērtošām malām; tiem varēja piešķirt daždažādu noderīgu darbarīku formu.

Ar nelielu, nedaudz plakanu, apaļīgu akmeni Drūgs saudzīgi no­dauzīja pirmās šķilas aso malu vienā pusē, lai šauro galu padarītu vēl smailāku un, kas vēl svarīgāk, lai notrulinātu otru malu un rokā tura­mais nazis būtu izmantojams, nesavainojot tā lietotāju; pilnveidoja to, lai, neuzasinot jau tā plāno un aso malu vēl vairāk, nolīdzinātu muguriņu drošai turēšanai. Vīrs kritiski novērtēja nazi, notīrīja vēl dažas sīkas skaidiņas, tad apmierināts nolika to zemē un pasniedzās pēc nākamās šķilas. Veicot tādu pašu procesu, viņš izgatavoja otru nazi.

Nākamā šķila, kuru Drūgs izvēlējās no tām, kas atradās tuvāk olveidlgajai serdei, bija lielāka. Viena mala bija gandrīz taisna. Atstu­tējot šķilu pret laktu, Drūgs ar nelielu kaula gabalu atdalīja no asās malas mazu gabaliņu, tad vēl dažus, atstājot V veida robiņu virkni. Viņš nogludināja izrobotā rīka muguriņu, vēlreiz pārbaudīja tikko izgatavoto zāģi ar mazajiem zobiņiem, tad pamāja ar galvu un nolika to malā.

Izmantojot to pašu kaula gabalu, riku meistars kādas mazākas, apaļākas šķilas asajai malai piešķīra izliektu, slīpu formu, izveidojot izturīgu riku ar nedaudz notrulinātiem galiem, kas spiediena rezul­tātā, kādam grebjot koku vai kasot zvērādas, tik viegli nesalūztu un nesabojātu arī pašas ādas. Vēl kādas šķilas asajā malā Drūgs iecirta vienu dziļu V veida robu, kas īpaši noderēja, izgatavojot koka šķēpu smailes, un pēdējai šķilai, kura izbeidzās ar spiču smaili plānajā galā, bet kurai bija diezgan viļņoti asmeņi, notrulināja abas malas, neskartu atstājot smaili. Šo rīku varēja izmantot kā īlenu, ar ko izdurt caurumus ādā, vai kā urbi, ar ko izurbt caurumus kokā vai kaulā. Visi Drūga rīki bija paredzēti turēšanai rokā.

Drūgs vēlreiz pārskatīja visu riku komplektu, ko bija izgatavojis, tad pamāja Eilai, kura aizgrābta bija uzmanīgi vērojusi, gandrīz neuz­drīkstoties elpot. Viņš pasniedza tai kasīkli un vienu no platajām, asa­jām šķilām, kura bija nošķelta rokas cirvīša izgatavošanas procesā.

- Tu drīksti tos ņemt. Tie tev var noderēt, ja nāksi mums līdzi mamuta medībās, - viņš pamāja.

Eilas acis spīdēja. Meitene turēja rīkus tā, it kā tie būtu visvērtī­gākās dāvanas. Bija jau arī. "Vai tas ir iespējams, ka mednieki mani varētu ņemt līdzi mamuta medībās?" viņa prātoja. Eila vēl nebija sieviete, un parasti kopā ar medniekiem devās vienīgi sievietes un zīdāmi mazuļi, ja tādi bija. Tomēr viņai bija sievietes augums, un tovasar meitene jau bija pievienojusies dažiem īsiem medību gājie­niem. "Varbūt mani paņems. Es tā ceru, es patiesi ceru," viņa nodo­māja.

- Meitene glabās šos rīkus līdz mamuta medībām. Ja mednieki viņu nolems ņemt līdzi, viņa tos lietos pirmo reizi, apstrādājot ma­mutu, ko mednieki nogalinās, - Eila teica.

Drūgs norūcās, nopurināja sīkās akmens skaidas un šķembas no klēpim pārklātās ādas, novietoja tās viducī mamuta pēdas laktu, sitamo akmeni, kaula āmuru, slīpējamo kaulu un akmeni, ietina tos un stingri apsaitēja. Pēc tam vīrs savāca jaunos instrumentus un devās uz nojumi, kur mitinājās kopā ar pārējiem pavarda locekļiem. Viņa dienas darbi bija beigušies, lai gan vēl bija tikai pēcpusdiena. Pavisam īsā laika sprīdī viņš bija izgatavojis dažus ļoti smalkus rīkus un nevēlējās izaicināt veiksmi.

- Iza! Iza! Paskaties! Tos man iedeva Drūgs. Viņš pat ļāva man skatīties, kamēr tos taisīja, - Eila, gluži kā Krebs, rādīja simbolus ar vienu roku, skrienot pie zāļu sievas un uzmanīgi turot darbarīkus otrā. - Viņš teica, ka rudeni mednieki došoties mamuta medībās, un viņš taisīja rīkus, ar kuriem vīri varēs izgatavot jaunus ieročus īpaši tam gadījumam. Viņš teica, ka tie man noderēs, ja es iešu mednie­kiem līdzi. Vai tu domā, ka es varētu tikt viņiem līdzi?

- Varētu gan, Eila. Es tikai nesaprotu, kāpēc tu par to tā priecājies. Tas būs smags darbs. Būs jāizkausē visi tauki un jāizkaltē lielākā daļa gaļas, un tu nevari iedomāties, cik daudz gaļas un tauku ir vienam mamutam. Tev būs tālu jāiet, un tas viss būs jānes atpakaļ.

- Ak, mani neuztrauc, ka būs smagi jāstrādā! Es vēl nekad neesmu redzējusi mamutu, izņemot reiz tālumā no kalna kores. Es gribu iet. Ak, Iza, es ceru, ka varēšu iet!

- Mamuti reti kad atklīst tik tālu uz dienvidiem. Viņiem patīk auk­stums, bet te ir pārāk karstas vasaras. Ziemā te ir par daudz sniega un viņiem nav, ko ēst. Bet es jau ilgi neesmu ēdusi mamuta gaļu. Nav nekā garšīgāka par vērtīgo, maigo mamutu, un tam ir tik daudz tauku, ko var izmantot dažādām vajadzībām.