Viņas bieži vien sarunājās līdz pat tumsai, un Eilai vajadzēja iz­mantot lāpu, lai atrastu ceļu atpakaļ. Iza nekādi nespēja nomierinā­ties par briežādu, kuru Eila bija sev izgatavojusi, būdama "mirusi", tāpēc jaunā sieviete nolēma to atstāt nelielajā alā. Visu, kas bija jāzina sievietei, Eila mācījās no mātes, kā to darīja visas jaunas sievietes. Iza tai iedeva mīkstas, absorbējošas ādas saites, kas bija jāvalkā, pie­sietas pie jostas, un iemācīja pareizās zīmes, kādas jāveido, aprokot ar mēnešreižu asinīm sasmērētās strēmeles dziļi zemē. Viņai tika iemācīta pareizā poza, kāda jāieņem, ja vīrietis ir nolēmis atvieglot ar viņu savas vajadzības, kādas kustības veicamas un kā sevi pēc tam notīrīt. Eila nu bija sieviete; viņai drīkstēja prasīt izpildīt visas funkcijas, kādas veica pilnībā pieaugusi klana sieviete. Viņas runāja par daudzām lietām, kas interesēja sievietes, lai gan par dažām viņa jau zināja no savām dziedniecības mācībām. Viņas runāja par dzem- dlbām, bērna zīdīšanu un zālēm, kas mazina dzemdību krampjus. Iza stāstīja par pozām un kustībām, kuras klana virieši uzskatīja par apmierinošām, par veidiem, kā sieviete varēja mudināt vīrieti, lai tam rastos vēlme atviegloties. Viņas runāja par precētas sievietes pienā­kumiem. Iza stāstīja Eilai par visu to, ko tai savukārt bija stāstījusi pašas māte, tomēr klusībā šaubījās, vai neglītajai meitenei jelkad varētu rasties liela nepieciešamība izmantot šis zināšanas.

Bija kāds temats, par kuru Iza nekad nerunāja. Vairums jaunu sieviešu līdz tam laikam, kad viņas kļuva sievietes, parasti jau bija noskatījušas kādu konkrētu jaunu vīrieti. Lai gan ne meitai, ne mātei nebija tiešas teikšanas šajā jautājumā, sieviete, ja tai bija labas attie­cības ar vīru, varēja izpaust tam meitas vēlmes. Vīrietis, ja viņš tā gri­bēja, varēja darīt to zināmu vadonim, kuram bija jāpieņem lēmums. Ja nebija citu apsvērumu un, īpaši, ja minētais jaunais vīrietis bija izrādījis interesi par meiteni, vadonis varēja izpildīt meitenes vēlē­šanos.

Tas nenotika bieži un ar Izu noteikti ne, tāpēc jautājums par vīrie­šiem nekad netika skarts Izas un Eilas sarunās, lai gan jaunu sievieti precību gados un tās māti tas parasti ļoti interesēja. Klanā nebija jaunu, neprecētu vīriešu, un Iza bija pārliecināta: ja tādi ari būtu, tie nevēlētos Eilu, tāpat kā neviens klana vīrietis nevēlējās Izu par savu otro sievieti. Un Eilai pašai nebija nekādas intereses ne par vienu no tiem. Viņai pat nebija ienākusi prātā doma par viru, pirms Iza nebija ierunājusies par precētas sievietes pienākumiem. Bet meitene iedo­mājās par to vēlāk.

Kādā saulainā pavasara rītā, neilgi pēc atgriešanās, Eila devās piepildīt savu ūdens somu pie avotiņa netālu no alas, kurā ieplūda strauts. Neviens vēl nebija iznācis ārā. Viņa notupās un pārliecās pār ūdeni, gatavojoties iegremdēt tajā somu, tad pēkšņi apstājās. Rīta saule, slīpi krītot pār rāmo ūdeni, piešķīra tam spoguļgludu vir­smu. Eila cieši lūkojās uz svešādo seju, kas skatījās pretim no avota; viņa nekad agrāk nebija redzējusi savu atspulgu. Lielākā daļa ūdens alas tuvumā bija vai nu skrejošas upes, vai strautiņi, un parasti viņa neskatījās avotā pirms trauka iegremdēšanas, kuru grasījās piepildīt, iztraucējot rāmo ūdens virsmu.

Jaunā sieviete pētīja pati savu seju. Tā bija nedaudz stūraina, ar izteiktu žokli, ko mīkstināja vēl aizvien jaunavīgi apaļi vaigi, ar aug­stiem vaigu kauliem un garu, gludu kaklu. Viņas zodā bija samanāma bedrīte, lūpas bija pilnīgas, un deguns - taisns un smalki veidots. Skaidras, zili pelēkas acis ieskāva biezas skropstas, par toni vai pāris toņiem tumšākas nekā zeltainie mati, kas biezos, mīkstos viļņos krita krietni pāri pleciem un, saules izgaismoti, mirdzēja. Uzacis, tādā pašā krāsā kā skropstas, bija slaidi izliektas virs acīm gludajā, līdzenajā, augstajā pierē bez mazākajām atpakaļ atvirzīta pieres kaula pazī­mēm. Eila stīvi atkāpās no avota un ieskrēja alā.

- Eila, kas noticis? - Iza pamāja. Bija acīm redzams, ka kaut kas satraucis meitenes prātu.

- Māt! Es tikko ieskatījos avotā. Es esmu tik neglīta! Ak, māt, kāpēc es esmu tik neglīta? - viņa kaislīgi žestikulēja. Eila izplūda asarās mātes apskāvienā. Cik vien ilgi viņa spēja atcerēties, Eila nekad nebija redzējusi nevienu citu, izņemot klana cilvēkus. Viņai nebija iespēju salīdzināt. Klana ļaudis bija pieraduši pie meitenes, bet sev pašai viņa likās atšķirīga no visiem apkārtējiem, nenormāli atšķirīga.

- Eila, Eila, - Iza mierināja, turot šņukstošo jauno sievieti savos apkampienos.

- Es nezināju, ka esmu tik neglīta, māt. Es nezināju. Kurš vīrietis gan mani gribēs? Man nekad nebūs vīra. Un man nekad nebūs bēr­niņa. Man nekad neviena nebūs. Kāpēc man jābūt tik neglītai?

- Es nezinu, vai tu īstenībā esi tik neglīta, Eila. Tu esi atšķirīga.

- Es esmu neglīta! Es esmu neglīta! - Eila purināja galvu, atsa­koties no mierināšanas. - Paskaties uz mani! Esmu pārāk liela. Esmu garāka par Broudu un Gūvu. Esmu gandrīz tikpat gara, cik Brūns! Un es esmu neglīta. Esmu liela un neglīta, un man nekad nebūs vīra, - viņa žestikulēja, no jauna sākot elsot.

- Eila! Izbeidz! - Iza pavēlēja, purinot tās plecus. - Tu tur neko nevari izmainīt. Tu nepiedzimi klanā, Eila, tu piedzimi Citiem, tu izskaties tāpat kā viņi. Tu to nevari mainīt, tev tas jāpieņem. Tā ir tiesa, ka tu vari vispār palikt bez vīra. Tur neko nevar darīt; tev arī tas ir jāpieņem. Bet to nevar droši zināt, nav tik bezcerīgi. Drīz tu kļūsi par zāļu sievu, zāļu sievu pa manu līniju. Pat bez vīra tu būsi sieviete, kurai ir savs stāvoklis, sava vērtība.

Nākamvasar notiek klanu Sapulce. Tur sanāks daudzi klani, tu jau zini, ka šis nav vienīgais klans. Tu vari atrast sev vīrieti kādā citā klanā. Varbūt tas nebūs jauns vīrietis vai tam nebūs augsts stāvoklis, tomēr tas būs vīrietis. Zūgs par tevi ļoti labi domā; tev veicies, ka viņš par tevi ir tik augstās domās. Viņš jau Krebam iedevis ziņu, kas tam jāpaņem līdzi. Zūgam ir radinieki kādā citā klanā; viņš lika, lai

Krebs tiem pastāsta, kā viņš tevi ciena. Viņš domā, ka tu kādam virām būsi laba sieva, un grib, lai tie parūpējas par tevi. Viņš pat teica, ka ņemtu tevi, ja būtu jaunāks. Atceries, ka šis nav vienīgais klans, šie nav vienīgie viri pasaulē.

- Zūgs tā teica? Kaut arī esmu tik neglīta? - Eila žestikulēja, acīs pavīdot cerībai.

- Jā, Zūgs tā teica. Ar viņa ieteikumu un stāvokli pa manu līniju esmu pārliecināta, ka atradīsies kāds vīrs, kas tevi ņems, kaut arī tu izskaties citāda. - Eilas trīcošais smaids apdzisa. - Bet vai tas neno­zīmē, ka man būs jāiet projām? Jādzīvo citā vietā? Es negribu pamest tevi un Krebu, un Ubu.

- Eila, es esmu veca. Krebs arī vairs nav nekāds jaunais, un pēc dažiem gadiem Uba būs sieviete un izies pie vīra. Ko tad tu darīsi? - Iza pamāja. - Kādu dienu Brūns nodos vadību Brouda rokās. Es nedo­māju, ka tev vajadzētu dzīvot ar šo klanu, kad Brouds kļūs par vadoni. Es domāju, ka tev būtu labāk, ja tu pārceltos citur, un klanu Sapulce tev var būt laba iespēja.

- Varbūt tev taisnība, māt. Es nedomāju, ka gribēšu šeit dzīvot, kad Brouds būs vadonis, bet es nevaru paciest domu, ka man būtu jāpamet tevi, - viņa sarauca pieri, bet tad tā noskaidrojās. - Bet līdz nākamai vasarai vēl ir vesels gads. Līdz tam man nav par to jāraizē­jas.

"Vesels gads," Iza nodomāja. "Mana Eila, mans bērns! Droši vien tev jāsasniedz mans vecums, lai saprastu, cik ātri paiet gads. Tu negribi mani pamest? Tu nevari iedomāties, kā man tevis pietrūks. Ja vien šajā klanā būtu kāds vīrs, kas tevi pieņemtu! Ja vien Broudam nevajadzētu kļūt par vadoni!"

Taču sieviete neļāva uzminēt savas domas, un Eila izslaucīja acis un devās atpakaļ pēc ūdens. Šoreiz meitene centās neskatīties rāmajā avota atspulgā.

Vēlāk pēcpusdienā Eila stāvēja meža malā un caur krūmiem vēroja alu. Ārā vairāki cilvēki strādāja un sarunājās. Viņa pārbīdīja divus trušus, ko bija pārmetuši pār plecu, palūkojās lejup uz lingu, kas bija aizsprausta aiz jostas, iebāza to apmetņa ielocē, tad atkal izvilka ārā un aizsprauda aiz jostas visiem redzamā vietā. Viņa vēlreiz paskatījās uz alu, satraukti pašļūkājot kājas.

"Brūns teica, ka es drīkstu," viņa nodomāja. "Viņi noturēja rituālu, tātad es drīkstu. Es esmu mednieks, esmu Sieviete Kas Medī." Eila paslēja augšup zodu un izgāja no koku lapotnes aizsega.

Garu, stindzinošu brīdi visi, kas atradās alas ārpusē, apstājās un blenza jaunajā sievietē, kas tuvojās tiem ar diviem pār plecu pār­mestiem trušiem. Pārvarējuši šoku un sapratuši, ka uzvedas slikti, tie aizgriezās. Eilai kaisa vaigi, tomēr stūrgalvīgā apņēmībā tā gāja tieši uz priekšu, ignorējot zaglīgos skatienus. Viņa jutās atvieglota, sasniegusi alu un izgājusi cauri šokēto skatienu ierindai, un prie­cīga par tās vēso un neuzbāzīgo gaisotni. Iekšā bija vieglāk neievērot ļaužu skatienus.

Arī Izas acis plati iepletās, kad Eila nonāca pie Kreba pavarda, taču, ātri atguvusies, tā aizgriezās un nepieminēja trušus. Viņa nezināja, ko lai saka. Krebs sēdēja uz lāčādas, acīm redzami meditējot, un izli­kās to neredzam. Vīrs bija vērojis jauno sievieti ienākam alā un, tai sasniedzot pavardu, bija pamanījies apslēpt savu izteiksmi. Neviens neminēja ne vārda, kad tā nolika dzīvniekus pie ugunskura. Mirkli vēlāk alā iedrāzās Uba, un Eilu ne mazākā mērā nesatrauca meitenes reakcija.

- Vai tu patiesi pati tos nomedīji, Eila? - viņa jautāja.

-Jā, - Eila pamāja.

- Izskatās pēc skaistiem, trekniem trušiem. Vai mēs tos taisīsim pusdienās, māt?

- Nu, jā, domāju, ka jā, - Iza atbildēja, vēl aizvien apmulsusi un nedroša.

- Es novilkšu tiem ādu, - Eila ātri ierunājās, izvelkot nazi. Iza brīdi skatījās, tad piegāja meitenei klāt un izņēma nazi tai no rokām.

- Nē, Eila. Tu tos nomedīji. Es novilkšu ādu. - Eila atkāpās, kamēr Iza nodīrāja trušus, veikli uzdūra tos uz iesma un uzlika virs uguns. Viņa jutās tikpat neveikli kā Iza.

- Tā bija garšīga maltīte, Iza, - Krebs vēlāk ierunājās, vēl aizvien izvairoties no tiešas sarunas par Eilas medīšanu, taču Ubai tādu sirds­apziņas pārmetumu nebija.

- Truši bija garšīgi, Eila, bet nākamreiz tu varētu nomedīt kādu rubeni, - viņa noteica. Uba, tāpat kā Krebs, deva priekšroku trekna­jiem putniem ar spalvainajām kājām.

Nākamajā reizē, kad Eila pārnesa mājās savu medījumu, šoks vairs nebija tik liels, un drīz vien viņas medīšana jau bija kļuvusi gandrīz vai par ikdienišķu parādību. Tā kā nu Kreba pavardam bija savs sagād­nieks, viņš samazināja savu daļu, ko ņēma no pārējiem medniekiem, izņemot lielo dzīvnieku gaļu, ko medīja tikai vīri.

Eilai tas bija darba pilns pavasaris. Viņas veicamo sieviešu darbu daļu samazināja tāpēc, ka tā medija, un vēl jau bija jāvāc Izai zālī­tes. Taču Eilai tas patika, viņa bija pilna enerģijas, laimīgāka nekā jelkad spēja sevi atcerēties. Viņa jutās laimīga, ka drīkstēja medīt neslapstoties, laimīga, ka atkal bija kopā ar klanu, laimīga, ka beidzot bija kļuvusi par sievieti, un priecīga par ciešākām attiecībām, ko bija izveidojusi ar klana sievietēm.

Ebra un Uka pieņēma Eilu, lai gan abas vecākās sievietes tā īsti nekad nespēja aizmirst, ka viņa ir atšķirīga; Ika vienmēr bija iztu­rējusies draudzīgi; bet Agas un viņas mātes attieksme šķita pilnībā izmainījusies kopš tā laika, kad Eila bija izglābusi Onu no noslīkša­nas. Ovra bija kļuvusi par īstu uzticības personu, bet Oga atsila pret Eilu par spīti Broudam. Ogas pusaudzes gadu aizrautība, ko viņa bija izjutusi pret šo vīrieti, bija pārvērtusies vienaldzīgā ieradumā, to bija atvēsinājuši kopā nodzīvotie gadi, izbaudot tā neparedzamos dusmu uzliesmojumus. Bet Brouda atriebīgais naids pret Eilu pieauga līdz ar sievietes piepulcēšanos medniekiem. Viņš turpināja meklēt visda­žādākos veidus, kā pazemot Eilu, nepārtraukti cenšoties izprovocēt tās reakciju. Viņa uzbrukumi bija kļuvuši par dzīvesveidu, ko jaunā sieviete bija iemācījusies pieņemt; viņa palika nesatricināma. Eila jau sāka domāt, ka viņš vairs nekad nespēs to satraukt.

Todien, kad viņa nolēma nomedīt rubeni, lai pagatavotu Kreba iemīļoto ēdienu, pavasaris bija pilnā plaukumā. Eila gribēja pameklēt jaunos dzinumus un atjaunot Izas zālīšu krājumus, ja jau bija pie tiem ķērusies. Rīts pagāja, pārstaigājot tuvējos laukus, tad viņa devās uz lielo pļavu blakus stepei. Sieviete izbiedēja pāris zemu lidojošu putnu, veikli notrieca tos ar strauji mestiem akmeņiem, tad pārmek­lēja garo zāli cerībā atrast ligzdu un, ja paveiksies, arī kādu olu. Kre­bam garšoja šie putni, cepetī pildīti ar pašu olām, ar ēdamo zaļumu un zālīšu piedevām. Ligzdu ieraudzījusi, viņa priecīgi iesaucās, uzma­nīgi ievīstīja olas mīkstajā sūnā un iebāza tās dziļā apmetņa ielocē. Viņa bija sajūsmā pati par sevi. Tīras priekpilnas enerģijas vadīta, meitene ātrā skrējienā drāzās pāri pļavai, spēji, bez elpas, apstājoties neliela, ar jaunu, zaļu zālīti klāta paugura virsotnē.

Nometusies zemē, viņa pārbaudīja olas, lai pārliecinātos, ka tās ir neskartas, un izņēma gabaliņu kaltētas gaļas, lai pabrokastotu. Eila vēroja, kā Austrumu pļavu strazds ar spilgti dzeltenu krūtiņu augstā zarā uzvaroši skandina savu trilleri, tad paceļas spārnos un turpina dziedāt lidojumā. Pāris zeltgalvju zvirbuļu, birdinot savus bēdīgos treļļus lejupejošos toņos, lidinājās starp kazenājiem gar atklātās pļavas malu. Kāds cits putnu pārītis ar melnām cepurītēm un pelēkiem mētelīšiem, kurus to dziesmas dēļ dēvēja par čik-a-dī- di, laidelējās iekšā un ārā no ligzdas egles caurumā blakus nelielam strautiņam, kas locījās cauri bagātīgajai augu valstij paugura pakājē. Mazas, krāšņi brūnas žubītes bārās savā starpā, nesot sīkus zariņus un sausu sūnu uz ligzdu vecā, izpuvušā ābeles dobumā; koks centās pierādīt savu jaunavīgo auglību ar rozā ziedu kupenu.

Eilai patika šie vientulības brīži. Gozējoties saulē, viņa jutās atbrī­vota un apmierināta, nedomājot neko konkrētu, vienīgi par šo skaisto dienu un par to, cik laimīga viņa ir. Viņai ne prātā nenāca, ka kāds varētu atrasties tepat blakus, līdz tās priekšā uz zemes parādījās ēna. Izbiedēta tā palūkojās augšup uz Brouda nikno seju.

Todien medību pārgājiens nebija plānots, tāpēc Brouds bija nolē­mis pamedīt vienatnē. Viņš nebija pārāk centies; tā medību reids bija drīzāk atrunāšanās, lai siltajā pavasara dienā varētu pastaigāties, nevis lai nodrošinātu gaļu, kas viņam nemaz īpaši nebija vajadzīga. Virs no attāluma bija pamanījis Eilu atpūšamies uz paugura un, pie­ķēris to sēžam bezdarbībā, nespēja atteikties no izdevības norāt mei­teni par slinkošanu.

Ieraudzījusi vīrieti, Eila pielēca kājās, taču tas Broudu saniknoja. Viņa bija slaidāka, un tam nepatika skatīties uz sievieti augšup. Viņš pamāja, lai tā apsēžas, un jau gatavojās uz pamatīgu norāšanu. Taču, sievietei noliecoties, viņas acu spīdums un skatiens, kas nepretojās un neatbildēja, to nokaitināja vēl vairāk. Vīrietis vēlējās, kaut spētu izdomāt, kā lai izaicina sievieti reaģēt. Alā viņš vismaz varēja likt, lai tā viņam kaut ko atnes, un noskatīties, kā viņa pielec kājās uz tā pavēli.

Viņš palūkojās visapkārt, tad lejup uz sievieti, kura bez izaicinā­juma stājā gaidīja, kad vīrietis turpinās savus pārmetumus un iztu­rēsies, kā to darīja parasti. "Viņa ir vēl neciešamāka, kopš kļuvusi par sievieti," Brouds nodomāja. "Sieviete Kas Medī… kā gan Brūns varēja to izdarīt?" Viņš pamanīja rubeni un atcerējās par savām tukšajām rokām. "Pat skatiens tās neglītajā sejā ir bezkaunīgs; viņa ļauni prie­cājas, ka pašai ir tas putns, bet man nav nekā. Ko es varētu likt tai darīt? Te nav nekā, ko es varētu pavēlēt atnest. Pag, tagad taču viņa ir sieviete! Ir gan kaut kas, ko varu likt viņai darīt."

Brouds rādīja viņai zīmi, un Eilas acis plati iepletās. Tas bija negai­dīti. Iza viņai bija stāstījusi, ka vīrieši to gribēja vienīgi no sievietēm, kuras uzskatīja par pievilcīgām; viņa zināja, ka Brouda acīs viņa bija neglīta. Broudam nepaslīdēja garām Eilas neviltotais pārsteigums, tās reakcija viņu iedrošināja. Vīrietis vēlreiz valdonīgi rādīja tai zīmi, lai viņa ieņemtu stāvokli, kurā tas varētu atbrīvot savu vajadzību, - stāvokli dzimumaktam.

Eila zināja, kas bija gaidāms. Par to bija stāstījusi ne tikai Iza, viņa bieži bija redzējusi klana ļaudis ar to nodarbojamies - visi bērni bija redzējuši; klanā nepastāvēja mākslīgi aizliegumi. Bērni mācījās no pieaugušajiem, cenšoties pārspēt savus vecākus, un seksuālā uzve­dība bija tikai viena no daudzajām, kuru tie centās atdarināt. Tas vienmēr mulsināja Eilu, viņa brīnījās, kāpēc to dara, taču tas netrau­cēja viņai noskatīties, kā jauns zēns bez ļauna nodoma uzgāzās jau­nai meitenei, apzināti atdarinot pieaugušos.

Dažreiz tā nebija atdarināšana. Daudzām klana meitenēm gadījās, ka pubertātes vecuma zēni, savu jauneklīgo dziņu uzbudināti, tās ieguva, pirms vēl bija nogalinājuši savu pirmo medījumu; un reizēm ari kāds vīrs, jaunās koķetes savaldzināts, apmierināja sevi ar neno­briedušu meiteni. Tomēr vairums jauno vīriešu uzskatīja zem sava goda spēlēties ar savām kādreizējām rotaļu biedrenēm.

Taču Eilai tās vecumā nebija neviena cita vīriešu kārtas rotaļu biedra, izņemot Vornu, un kopš agras bērnības, kad Aga aktīvi iejau­cās, lai traucētu viņu draudzībai, to starpā nekad nebija izveidoju­šās ciešas attiecības. Eila nebija īpaši sajūsmināta par Vornu, kas atdarināja Brouda izturēšanos pret meiteni. Par spīti atgadījumam nodarbību laukumā, zēns vēl aizvien dievināja Broudu, un Vorns nevēlējās spēlēt "vīru un sievu" ar Eilu. Cita neviena nebija, kurš to būtu gribējis, tāpēc viņa pat ne reizes nebija atdarinājusi šo aktu. Sabiedrībā, kurai dzimumattiecības bija tikpat dabiskas kā elpošana, Eila vēl bija jaunava.

Jaunā sieviete jutās neērti; viņa saprata, ka tai jāpiekāpjas, taču bija uztraukusies, un Brouds par to priecājās. Viņš bija apmierināts, ka bija par to iedomājies; beidzot viņš to bija pieveicis. Viņu sajūsmi­nāja jaunās sievietes apjukums un samulsums, tas uzbudināja viņu. Vīrietis pienāca tai pavisam klāt, Eila piecēlās, tad atkal nometās uz ceļiem. Viņa nebija pieradusi, ka klana vīrieši atrodas tik tuvu. Brouda smagā elpošana sabiedēja viņu. Viņa minstinājās.

Brouds kļuva nepacietīgs, nogrūda sievieti zemē un noņēma ap­sēju, atklādams savu locekli, uzbriedušu un pulsējošu. "Ko viņa gai­da? Viņa ir tik neglīta, viņai vajadzētu justies pagodinātai, neviens cits virs viņu neņemtu," viņš sadusmots nodomāja un, pieaugot vaja­dzībai, sagrāba tās apmetni, lai novāktu traucēkli.

Bet, Broudam tuvinoties nu jau virs meitenes, kaut kas noplīk­šķēja. Viņa to nedrīkstēja darīt! Viņa vienkārši nedrīkstēja. Viņa bija zaudējusi prātu. Tam nebija nozīmes, ka Eilai bija viņš jāklausa. Viņa pierausās kājās un metās skriet. Brouds bija ātrāks. Viņš sagrāba sievieti, nogrūda zemē un iebelza pa seju, savainojot ar savu cieto dūri tai lūpu. Viņam sāka iepatikties. Pārāk bieži viņš bija atturējies, kad bija gribējis tai sist, bet te nebija neviena, kas viņu apstādinātu. Turklāt viņam bija attaisnojošs iemesls - viņa tam neklausīja, aktīvi neklausīja.

Eila uzvedās izaicinoši. Viņa centās piecelties, un viņš iesita tai vēl­reiz. Brouds saņēma no jaunās sievietes reakciju, kādu nekad nebija gaidījis, un tas viņā uzjundīja vēl lielāku iekāri. Viņš pabiedēs vēl to nekaunīgo sievieti. Viņš to sita vēl un vēl, ar milzīgu apmierinājumu, redzēdams, kā tā sarāvās, viņam atvēzējoties, lai sistu vēlreiz.

Eilas galvā zvanīja, pa degunu un mutes stūrīti tecēja asinis. Viņa mēģināja piecelties, bet viņš neļāva. Viņa cīnījās, atspiedusies ar dūrēm pret tā krūtīm. Vīrieša cietais, muskuļotais augums tās pat nejuta, taču viņas pretošanās uzbudināja viņu līdz jauniem augstu­miem. Vēl nekad viņš nebija jutis tādu uzbudinājumu - vardarbība iekvēlināja vīrieša kaisli un iekāre pastiprināja tā sitienus. Viņš tīk­sminājās par sievietes pretošanos un sita viņu atkal.

Viņa bija gandrīz bezsamaņā, kad Brouds apsvieda to apkārt uz sejas, drudžaini norāva sievietes apmetni un izpleta tai kājas. Ar spē­cīgu grūdienu viņš dziļi ietriecās tajā. Eila sāpēs griezīgi iekliedzās. Tas tikai pastiprināja vīrieša labsajūtu. Viņš grūda vēl, izsaucot vēl vienu sāpju pilnu kliedzienu, tad vēlreiz un vēlreiz. Sajūsmas inten­sitāte dzina to tālāk, strauji sakāpjot līdz nevaldāmām virsotnēm. Ar vēl vienu spēcīgu grūdienu, kas izsauca pēdējo mokošo kliedzienu, viņš izšļāca savu uzkrāto kaisli.

Uz mirkli Brouds sabruka pār sievieti, iztērējis spēkus. Tad, vēl aizvien smagi elsodams, viņš nošļūca nost. Eila nesakarīgi šņukstēja. Uzsistās brūces asinīm nosmērētajā sievietes sejā no sāļajām asarām sūrstēja. Viena acs bija gandrīz aiztūkusi un jau krāsojās zila. Ciskas bija notrieptas ar asinīm, un dziļi iekšā sāpēja. Brouds piecēlās un paskatījās uz viņu no augšas. Viņš bija apmierināts; nekad agrāk tas nebija guvis tādu prieku, iegūstot sievieti. Vīrietis pacēla ieročus un devās atpakaļ uz alu.

Eila gulēja ar seju dubļos vēl ilgi pēc tam, kad bija beigusi raudāt. Beidzot sieviete pieslējās. Viņa aptaustīja muti, sajuta uzpampumu un paskatījās uz asinīm notraipītajiem pirkstiem. Viss viņas ķerme­nis sāpēja - gan no iekšpuses, gan ārpuses. Sieviete ieraudzīja starp kājām asinis un traipus uz zāles. "Vai mans totēms atkal cīnās?" viņa prātoja. "Nē, nedomāju vis, nav īstais laiks. Brouds būs mani savai­nojis. Bet citām sievietēm tas nesāp; kāpēc lai Brouda loceklis mani ievainotu? Varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā?"

Lēnām viņa piecēlās un devās uz strautiņu, pie katra soļa ciešot sāpes. Eila nomazgājās, taču tas nemazināja ne pulsējošās, skaudrās sāpes, ne ari reiboni galvā. "Kāpēc Brouds gribēja, lai es to daru? Iza saka, ka vīrieši grib apmierināt savas vajadzības ar skaistām sievie­tēm. Es esmu neglīta. Kāpēc lai vīrietis gribētu savainot sievieti, kura tam patīk? Bet sievietēm ari tas patīk; kāpēc gan citādi viņas rādītu zīmes, lai vīriešus iedrošinātu? Kā viņām tas var patikt? Oga neie­bilst, kad Brouds to dara ar viņu, un viņš to dara katru dienu, reizēm pat vairākas reizes."

Pēkšņi Eilu pārņēma šausmas. "Ak nē! Ko tad, ja Brouds man liks to darīt vēlreiz? Es neiešu atpakaļ. Es nevaru atgriezties. Kur lai eju? Uz mazo alu? Nē, tā ir pārāk tuvu, un es nevaru tajā palikt pa ziemu. Man jāiet atpakaļ, es nevaru dzīvot viena, kur gan vēl es lai ietu? Un es nevaru pamest Izu un Krebu, un Ubu. Ko gan lai daru? Ja Brouds to gribēs, es nevarēšu viņam atteikt. Neviena cita sieviete pat to nemē­ģinātu. Kas ar mani nav kārtībā? Viņš to nekad negribēja, kad vēl biju meitene. Kāpēc man bija jākļūst par sievieti? Es par to tā priecājos, bet nu es labprāt visu mūžu gribētu palikt meitene. Man tik un tā nekad nebūs bērna. Kāds labums būt sievietei, ja tu nevari tikt pie bērna? īpaši, ja vīrietis var likt tev darīt kaut ko tādu. Nu kāds no tā labums? Kāpēc tas ir vajadzīgs?"

Saule jau bija zemu, kad viņa smagiem soļiem devās augšup uz­kalnā, lai sameklētu savu rubeni. Olas, tik rūpīgi ievīstītas, bija sa­spiestas un priekšā uz apmetņa atstājušas traipu. Viņa palūkojās atpakaļ uz strautiņu un atcerējās, cik laimīga bija jutusies, vērojot putnus. Tas likās kā pirms mūžības, citā laikā, citā vietā. Sieviete vilkās atpakaļ uz alu, sarauj oties pie katra soļa.

Vērojot, kā saule pazūd rietumu pusē aiz kokiem, Iza kļuva aiz­vien nervozāka. Viņa izstaigāja līdz pusei visas tuvējā meža takas, kas veda kalnā, un aizgāja līdz terases malai, lai pārlūkotu nogāzi lejup uz stepi. "Sievietei nevajadzētu klaiņot vienai; man nekad nav paticis, ka Eila iet medīt," Iza nodomāja. "Ko tad, ja viņai uzbrucis kāds zvērs? Varbūt viņa ir ievainota?" Arī Krebs bija satraukts, lai gan centās to neizrādīt. Pat Brūns kļuva nemierīgs, kad sāka satumst. Iza bija pirmā, kas pamanīja sievieti tuvojamies alai no terases malas. Viņa jau sāka to bārt, ka likusi tai uztraukties, bet apklusa, nepaspē­jusi parādīt pirmo žestu.

- Eila! Tu esi ievainota! Kas noticis?

- Brouds mani piekāva, - viņa pamāja ar trulu sejas izteiksmi.

- Bet kāpēc?

- Es viņu neklausīju, - jaunā sieviete žestikulēja, ieejot alā un dodoties tieši uz pavardu.

"Kas būtu varējis notikt?" Iza prātoja. "Eila nebija atļāvusies ne­klausīt Broudu jau gadiem ilgi. Kāpēc gan viņa būtu tam pretojusies tagad? Un kāpēc viņš man neteica, ka ir to redzējis? Viņš zināja, ka esmu uztraukusies. Viņš ir atgriezies jau kopš pusdienām, kāpēc Eila ir tik vēlu?" Iza pameta ātru skatienu uz Brouda pavarda pusi un ieraudzīja viņu pretēji labai uzvedībai cieši skatāmies pāri pavarda akmeņiem uz Eilu ar apmierinātu smīniņu sejā.

Krebs bija uztvēris visu ainu: Eilas saskrambāto un uztūkušo seju un bezcerīgo tukšumu sejā, Broudu, kad tas ar augstprātīgu vīpsnu vēroja sievieti kopš brīža, kad tā atgriezās. Viņš zināja, ka Brouda naids gadu gaitā bija pieaudzis - viņas rāmā paklausība šķita ietek­mējam viņu vēl trakāk nekā meitenīgā dumpošanās -, tomēr kaut kas bija noticis, kas Broudam deva varas izjūtu pār sievieti. Lai cik vērīgs Krebs būtu bijis, viņš nebūtu varējis uzminēt iemeslu.

Nākamajā dienā Eila baidījās pamest pavardu, slaistoties pie brokastīm, cik vien ilgi varēja. Brouds jau gaidīja viņu. Domas par iepriekšējās dienas spēcīgo pārdzīvojumu jau mudināja to rīkoties. Kad viņš deva sievietei zīmi, viņa gandrīz aizbēga, tomēr piespieda sevi ieņemt gaidīto stāvokli. Viņa centās apspiest kliedzienus, tomēr sāpēs tie izlauzās pār lūpām, piesaistot ziņkārus skatienus no tuvumā esošo ļaužu puses. Tie bija tikpat lielā neizpratnē par to, kāpēc tā sāpēs raudāja, cik par Brouda pēkšņo interesi par jauno sievieti.

Brouds līksmoja savā jaunatklātajā varā pār Eilu un bieži izmanto­ja viņu, lai gan daudzi brīnījās, kāpēc viņš devis priekšroku neglītajai sievietei, kuru pats ienīda, salīdzinājumā ar savu piemīlīgo sievu. Pēc kāda laika sāpes izzuda, tomēr Eila izjuta riebumu. Bet tieši par viņas naidu Brouds priecājās. Viņš bija ierādījis sievietei tās vietu, kļuvis pārāks par to un, visbeidzot, bija atradis, kā piespiest viņu reaģēt uz tā pavēlēm. Nebija nozīmes tam, ka viņas atbilde bija noraidoša, viņš labāk izvēlējās tādu. Viņš gribēja redzēt, kā tā saraujas, redzēt viņas bailes, redzēt, kā tā piespiež sevi pakļauties. Jau domas vien par to vīrieti stimulēja. Brouds vienmēr bija aktīvs; nu viņš jutās seksuāli sparīgāks nekā jebkad agrāk. Katru ritu jaunais vīrietis gaidīja Eilu, ja nedevās medībās, vakarā parasti piespieda to vēlreiz un reizēm arī pusdienlaikā. Dažreiz viņš pat pusnakti sajuta uzbudinājumu un izmantoja sievu, lai atvieglotos. Brouds bija jauns un veselīgs, savas dzimumdziņas virsotnē, un, jo vairāk viņa to ienīda, jo vairāk prieka tas guva.

Eilas acis izzuda dzirkstelite. Viņa bija nomākta, nerunīga, ne uz ko nereaģēja. Vienīgās emocijas, ko tā izjuta, bija visaptverošs naids pret Broudu un tā ikdienas vajadzību apmierināšanu ar viņu. Kā masīvs šļūdonis, kas uzsūc visu mitrumu no tuvējās zemes, viņas naids un rūgtā bezcerība izkaltēja visas pārējās jūtas.

Eila vienmēr bija sevi uzturējusi tīru, mazgājās pati un mazgāja matus upē, lai izvairītos no utīm, pat ienesa alā lielas bļodas ar sniegu un novietoja tās blakus pastāvīgi degošajam pavardam, lai ziemā no kūstošā sniega iegūtu svaigu ūdeni. Tagad sievietes mati karājās taukainās šķipsnās, un viņa dienu dienā valkāja vienu un to pašu apmetni, necenšoties iztīrīt plankumus vai to izvēdināt. Garlaikoti viņa veica savus darbus, līdz viri, kuri nekad agrāk nebija bārušies, sāka to rāt. Viņu vairs neinteresēja Izas zālītes, tā nerunāja, vienīgi atbildēja uz tieši uzdotiem jautājumiem, reti medīja un, ja to darīja, bieži atgriezās ar tukšām rokām. Sievietes grūtsirdība pārklājās kā tumšs plīvurs pār visiem, kas mitinājās ap Kreba pavardu.

Iza satraukumā nekur nespēja rast mieru; viņa nesaprata pēkš­ņās izmaiņas Eilā. Viņa zināja, ka cēlonis ir Brouda neizskaidrojamā interese par viņu, bet, kāpēc tam vajadzēja izraisīt tādas sekas, sie­viete nenojauta. Viņa grozījās Eilas tuvumā, nepārtraukti to vērojot, un, kad jauno sievieti no rīta sāka mocīt nelabums, Iza nobijās, ka ļaunais gars, kas bija Eilā iemājojis, lai kas tas būtu, kļūst aizvien spēcīgāks.

Tomēr Iza bija pieredzējusi zāļu sieva. Viņa pirmā pamanīja, ka Eila neuzturas noteiktajā atšķirtībā, kā tika prasīts no sievietēm, kad to totēmi cīnījās, un sāka vērot savu pieņemto meitu vēl ciešāk. Iza nespēja noticēt aizdomām, kas tai bija radušās. Bet, kad bija pagājis vēl viens mēnesis un vasara bija pilnā karstumā, Iza bija pārliecināta. Kādā agrā rītā, kad Krebs neatradās pie pavarda, viņa pamāja Eilai ar galvu.

- Es gribu ar tevi runāt.

-Jā, Iza, - Eila piespieda sevi piecelties un smagi iesēdās gružos blakus sievietei.

- Kad tavs totēms pēdējo reizi cīnījās, Eila?

- Es nezinu.

- Eila, es gribu, lai tu par to padomā. Vai gari ir tevi cīnījušies, kopš nobira ziedlapiņas?

Jaunā sieviete centās domāt. - Es droši nezinu. Varbūt vienu reizi.

- Tā jau es domāju, - Iza teica. - Tev no rītiem ir slikta dūša, vai ne?

- Jā, - viņa pamāja. Eila domāja, ka nelabums viņai uznāk tāpēc, ka katru ritu, kad Brouds negāja medīt, tas viņu gaidīja, un viņai tas tik ļoti riebās, ka izpalika brokastis un dažreiz ari vakara maltīte.

- Vai tavas krūtis nav palikušas sāpīgākas?

- Mazliet.

- Un tās ir kļuvušas lielākas, vai ne?

- Es domāju, ka jā. Kāpēc tu prasi? Kāpēc visa tā izjautāšana?

Sieviete nopietni viņā raudzījās. - Eila, nezinu, kā tas noticis, es

nespēju tam noticēt, bet esmu pārliecināta, ka tas tā ir.

- Kas tā ir?

- Tavs totēms ir uzvarēts; tev būs bērns.

- Bērns? Man? Man nevar būt bērna, - Eila iebilda. - Mans totēms ir pārāk spēcīgs.

- Es zinu, Eila, es nespēju to saprast, bet tev būs bērns, - Iza atkārtoja.

Izbrīns iezagās Eilas vienaldzīgajās acīs. - Vai tā var būt taisnība? Vai tā patiesi var būt taisnība! Man būs bērniņš? Ak, māt, cik brīniš­ķīgi!

- Eila, tev nav vira. Es nedomāju, ka klanā ir kāds virs, kurš tevi ņemtu, pat par otro sievu. Tev nedrīkst būt bērns, ja nav vira, tas var būt nelaimīgs, - Iza dedzīgi māja. - Būtu labāk kaut ko iedzert, lai to pazaudētu. Man šķiet, āmulis būtu vislabākais. Tu zini to augu ar

mazām, baltām ogām, kas aug augstu ozolā. Tas ir ļoti efektīvs un, pareizi lietots, nav pārāk bīstams. Es tev pagatavošu tā lapu tēju tikai ar dažām odziņām. Tas palīdzēs tavam totēmam atbrīvoties no jaunās dzīvības. Tev no tā būs drusciņ slikti, bet…

- Nē! Nē! - Eila sparīgi purināja galvu. - Iza, nē! Es negribu dzert āmuli. Es negribu dzert neko, lai to zaudētu. Es gribu bērniņu, māt. Esmu to gribējusi vienmēr, kopš piedzima Uba. Es nekad nedomāju, ka tas būs iespējams.

- Bet, Eila, ko tad, ja bērns būs nelaimīgs? Tas pat var piedzimt kropls.

- Tas nebūs nelaimīgs, es neļaušu. Es apsolu, es ļoti rūpēšos par sevi, lai tas būtu vesels. Vai tu neteici, ka stiprs totēms, ja reiz pade­vies, palīdz gādāt, lai bērns būtu vesels? Un es par to ļoti rūpēšos, kad tas būs piedzimis, es nepieļaušu, ka kaut kas notiek. Iza, man ir vajadzīgs tas bērns. Vai tu nesaproti? Manu totēmu otrreiz var neuz­varēt. Tā var būt mana vienīgā iespēja.

Iza palūkojās jaunās sievietes lūdzošajās acīs. Tā bija pirmā dzirk­stelite, ko Iza ieraudzīja kopš dienas, kad tā bija devusies medībās un kad Brouds to bija piekāvis. Viņa saprata, ka vajadzēs uzstāt, lai Eila dzer zāles; nebija pareizi ļaut neprecētai sievietei dzemdēt bērnu, ja no tā varēja izvairīties. Bet Eila tik izmisīgi gribēja bērnu, ka varēja ieslīgt vēl lielākā depresijā, ja viņai liks no tā atteikties. Un varbūt viņai bija taisnība - šī varēja būt viņas vienīgā iespēja.

- Labi, Eila, - Iza piekāpās. - Ja jau tu tik ļoti gribi. Labāk gan pa­gaidām par to nevienam nestāsti; drīz vien viņi to uzzinās tik un tā.

- Ak, Iza! - viņa apkampa sievieti. Jaunā sieviete bija neiespējamās grūtniecības brīnuma pārņemta, smaids rotājās tās sejā. Pilna ener­ģijas viņa pielēca kājās. Tā nespēja nosēdēt mierā, kaut kas vienkārši bija jādara.

- Māt, ko tu šovakar gatavosi? Ļauj man tev palīdzēt!

- Bizona sautējumu, - sieviete atbildēja, brīnīdamās par pēkšņa­jām izmaiņām jaunajā sievietē. - Tu vari sagriezt gaļu, ja vēlies.

Abām sievietēm tā strādājot, Iza saprata, ka bija pavisam aizmir­susi, kādu prieku Eila spēj sagādāt. Sieviešu rokas veikli kustējās, viņām sarunājoties un strādājot, un Eilas interese par zālītēm pēkšņi atgriezās.

- Es nezināju par āmuli, māt, - Eila aizrādīja. - Es zinu par melna­jiem graudiem un saldajiem doņiem, bet nezināju, ka, lietojot āmuli, sieviete var pazaudēt bērnu.

- Vienmēr būs kaut kas, par ko es tev nebūšu stāstījusi, Eila, bet tu zināsi pietiekami. Un atceries, kā jāpārbauda; tu vienmēr varēsi mācīties. Biškrēsliņš arī der, bet tas var būt bīstamāks par āmuli. Ņem visu augu - ziedus, lapas, saknes - un novāri to. Pielej ūdeni tik daudz, - Iza parādīja atzīmi uz kādas no savu zālīšu bļodu malām,

- tad izvāri to, līdz pietiks šādai krūzītei, - Iza pastiepa kaula krūzi.

- Tā apmēram vajadzētu būt. Parasti ar vienu krūzi pietiek. Dažreiz palīdz krizantēmu ziedi. Tie nav tik bīstami kā āmulis vai biškrēsliņš, bet arī ne vienmēr palīdz.

- Tie derētu sievietēm, kurām ir tendence viegli pazaudēt bērnus. Labāk lietot kaut ko vieglāku, ja tas iedarbojas, ir mazāk bīstami.

- Pareizi. Un, Eila, ir vēl kaut kas, par ko tev jāzina. - Iza palūko­jās apkārt, lai pārliecinātos, ka Krebs vēl nav atgriezies. - Neviens vīrietis nekad par to nedrīkst uzzināt; tas ir noslēpums, ko zina tikai zāļu sievas, un visas arī par to nezina. Vislabāk to pat nestāstīt nevie­nai sievai. Ja vīrs tai par to prasītu, viņai būtu jāatzīstas. Neviens neprasīs zāļu sievai. Ja kāds vīrs par to uzzinātu, viņš to aizliegtu. Vai saproti?

-Jā, māt, - Eila pamāja, ziņkāres pārņemta un pārsteigta par Izas noslēpumainību.

- Es nedomāju, ka tev jelkad to ievajadzēsies pašai, bet tomēr vaja­dzētu to zināt kā zāļu sievai. Dažreiz, ja sievietei bijušas ļoti smagas dzemdības, ir labāk, ka viņai bērnu vairs nav. Zāļu sieva var iedot tai zāles, vispār nepasakot, kas tas ir. Ir vēl citi iemesli, kāpēc sieviete var nevēlēties bērnu. Dažiem augiem piemīt īpašas spējas, Eila. Tie padara sievietes totēmu ļoti spēcīgu, tik stipru, ka tas neļauj jaunai dzīvībai uzsākt dzīvi.

- Vai tu zini burvestību, kā aizkavēt grūtniecību, Iza? Vai vājas sie­vietes totēms var kļūt tik stiprs? Jebkurš totēms? Pat tad, ja mogurs buras, lai piešķirtu spēku vīrieša totēmam?

-Jā, Eila. Tāpēc vīrietis nekad to nedrīkst uzzināt. Es to lietoju pati pēc tam, kad izgāju pie vīra. Es nemīlēju savu vīru; es gribēju, lai viņš mani atdod citam vīram. Es domāju: ja man nekad nebūs bērnu, viņš negribēs mani paturēt, - Iza atzinās.

- Bet tev bija bērns. Tev bija Uba.

- Varbūt pēc ilgāka laika burvestība zaudē savu spēku. Varbūt mans totēms vairs nevēlējās cīnīties, varbūt tas gribēja, lai man pie­dzimtu bērns. Es nezinu. Nekas nedarbojas visu laiku. Pastāv stiprāki spēki par jebkādu burvestību, tomēr tie darbojas ilgus gadus. Neviens līdz galam nespēj saprast garus, pat Mogurs. Kurš varēja iedomāties, ka tavu totēmu varētu sakaut? - Zāļu sieva pameta apkārt ātru ska­tienu. - Tagad, pirms Krebs ir atgriezies, vai tu pazīsti mazo, dzelteno vīteņaugu ar sīkām lapiņām un ziediņiem?

- Viju?

- Jā, to pašu. Dažreiz to sauc par raganu matiem, jo tā nogalina augu, uz kura uzmetusies. Izžāvē to, saberz plaukstā apmēram tik daudz, vāri to pietiekamā ūdens daudzumā, lai piepildītu kaula krūzi, kamēr novārījums iegūst izžāvēta siena krāsu. Izdzer katru dienu divus malkus, ja tava totēma gars necīnās.

- Vai tas nav labs ari kompresēm pret dzēlieniem un kodieniem?

-Jā, un tas ir labs iemesls, lai turētu to pa ķērienam, bet kompresi

lieto uz ādas, uz ķermeņa. Lai piešķirtu savam totēmam spēku, tev tas jādzer. Ir vēl kaut kas, kas tev jādzer, kamēr tavs totēms cīnās. Anti­lopes salvijas sakne, kaltēta vai svaiga. Uzvāri to un dzer novārījumu vienu bļodiņu katru dienu, kad dzīvo nošķirti, - Iza turpināja.

- Vai tas nav tas augs ar izrobotajām lapām, kas noder pret Kreba artrītu?

- Tas pats. Es zinu vēl kādu, bet nekad neesmu to lietojusi. Tā ir citas zāļu sievas burvestība; mēs apmainījāmies ar zināšanām. Ir kāds jamsa paveids - tas neaug te tuvumā, bet es tev parādīšu, ar ko tas atšķiras no šeit augošajiem. Sagriez to gabaliņos, vāri to un maisi, līdz iegūsi biezu masu, tad ļauj tai sažūt un saberz pulveri. Jāņem daudz pulvera, puse bļodiņas jāatjauc ar ūdeni, lai atkal iegūtu biezu masu; jālieto katru dienu, kad tu neesi nošķirta, kad gari necīnās.

Alā ienāca Krebs un ieraudzīja abas sievietes dziļi iegrimušas sa­runā. Viņš tūliņ pamanīja atšķirību Eilā. Viņa bija dzīvīga, uzmanīga, domīga un smaidoša. "Viņa būs tikusi no apmātības vaļā," viņš nodo­māja, klibojot uz pavarda pusi.

- Iza, - viņš runāja skaļi, lai pievērstu sev uzmanību. - Vai vīrietim te jāmirst badā?

Sieviete pielēca kājās, izskatoties nedaudz vainīga, bet Krebs to neievēroja. Viņš bija tik priecīgs, redzot Eilu čakli strādājam un saru­nājamies, ka neredzēja Izu.

- Drīz būs gatavs, Kreb, - Eila pamāja un smaidīdama pieskrēja klāt un apkampa to. Tas lika Krebam justies tik labi, kā ilgi nebija juties. Kad vīrs bija iekārtojies zemē uz sava matrača, alā ieskrēja Uba.

- Es gribu ēst! - mazā meitene žestikulēja.

- Tu vienmēr gribi ēst, Uba. - Eila smejoties pacēla meiteni un grieza sev apkārt. Uba bija sajūsmā. Pirmo reizi pa visu vasaru Eila gribēja ar viņu spēlēties.

Vēlāk, kad tie bija paēduši, Uba ierausās Krebam klēpi. Eila pie sevis dungoja, palīdzot visu uzkopt. Krebs apmierināts nopūtās; nu pavards vairāk līdzinājās mājām. "Zēni ir ļoti svarīgi," viņš nodo­māja, "bet man laikam meitenes patīk vairāk. Viņām nav visu laiku jābūt lielām un drosmīgām, un tām nav nekas pretim, ja tās pirms gulētiešanas paauklē. Es gandrīz vai vēlētos, kaut Eila vēl būtu maza meitene."

Nākamajā rītā Eila pamodās, tinusies siltā gaidīšanas mirdzumā. "Man būs bērniņš," viņa domāja. Meitene apķēra sevi, guļot zvērādās. Pēkšņi viņa ļoti vēlējās piecelties. "Man šķiet, ka šorīt es noiešu lejā līdz upei. Man jāizmazgā mati." Viņa izrausās no gultas, taču viņai uznāca nelabums. "Es labāk ieēdīšu kaut ko stingrāku, redzēsim, vai tas turēsies iekšā. Man ir jāēd, ja es gribu, lai mans bērniņš būtu veselīgs." Ilgi tas neturējās iekšā, tomēr pēc kāda brīža viņa ieēda atkal un tad jutās jau labāk. Izgājusi no alas un dodoties uz upi, viņa vēl aizvien prātoja par savas grūtniecības brīnumu.

- Eila! - Brouds nicinoši pasmīnēja, dižodamies nākot klāt un rādot zīmi.

Eila satrūkās. Viņa bija pavisam aizmirsusi par Broudu. Viņai bija svarīgākas lietas, par ko domāt, - kā auklējami mīlīgi saritinājušies bērniņi, kā, mīlīgi saritinājies, guļ viņas auklējamais bērniņš. "Gan jau pārdzīvošu," viņa nodomāja un ieņēma gaidīto pozu, lai Brouds atvieglotu savu vajadzību. "Ceru, ka viņš pasteigsies, gribu aiziet uz upi un izmazgāt matus."

Brouds saplaka. Kaut kas nebija tā, kā vajag. Viņa vispār nereaģēja. Vīrietim pietrūka sajūsmas, ko deva tās piespiešana pret viņas gribu. Meitenes mutuļojošais naids un rūgtums, ko tai agrāk nekad tā īsti nebija izdevies apslēpt, bija izzudis. Eila vairs necīnījās ar viņu. Viņa izturējās tā, it kā Brouda vispār nebūtu, it kā viņa neko nejustu. Eila nejuta. Viņas domas atradās citā pasaulē, tā nemanīja vīrieša ienāk­šanu vairāk nekā tā pārmetumus vai spēcīgos sitienu?. Tā bija tikai vēl viena lieta, kas viņai bija jāpieņem, un viņa samierinājās ar to. Viņas rāmais, savaldīgais miers bija atgriezies.

Broudā izraisīja prieku vara pār meiteni, nevis seksuālā pārdzīvo­juma bauda. Viņš atklāja, ka vairs nejūtas uzbudināts; viņam radās problēmas, lai uzturētu erekciju. Pēc dažām reizēm, kad tas vispār nespēja nonākt līdz kulminācijai, Brouds pārtrauca un drīz atkāpās pavisam. Tas bija pārāk pazemojoši. "Ar tādu reakciju viņa tikpat labi var būt akmens," viņš nodomāja. "Vienalga, viņa ir tik neglīta, ka esmu tai veltījis pārāk daudz sava laika. Viņa pat nespēj novērtēt godu, ko tai sniedz nākamā vadoņa interese."

Oga sagaidīja to mājās atvieglota - vīrs, šķiet, bija ticis pāri savai neizprotamajai interesei par Eilu. Viņa nebija greizsirdīga; te jau nebija, uz ko būt greizsirdīgai. Brouds bija viņas virs, un viņš nelika manīt, ka grasītos viņu pamest. Jebkurš vīrietis drīkstēja apmierināt savas vajadzības ar jebkuru sievieti, ko iekāroja, tajā nebija nekā neparasta. Oga vienīgi nespēja saprast, kāpēc Brouds pievērsa tik daudz uzmanības Eilai, ja tā nesaprotama iemesla dēļ vispār par to nepriecājās.

Par spīti visiem šiem apsvērumiem, Brouds niknumā zvēroja par Eilas pēkšņo vienaldzību. Viņš bija iedomājies, ka beidzot ir atradis, kā valdīt pār viņu, kā vienreiz par visām reizēm nojaukt tās noslēg­tības sienu, un bija atklājis, ka tas viņam dod baudu. Tas vēl vairāk nostiprināja vīrieša apņemšanos atrast, kā tai piekļūt.

19

Eilas grūtniecība apstulbināja visu klanu. Šķita neiespējami, ka sieviete ar tik spēcīgu totēmu, kāds ir viņai, spēj radīt dzīvību. Norisi­nājās nebeidzamas runas par tā vira totēma garu, kuram bija izdevies pārspēt Alu Lauvu, un ikvienam klana vīram būtu gribējies, ka gods piekristu viņam - kopā ar pieaugošu prestižu. Dažiem šķita, ka tas būs bijis vairāku totēmisko būtību, iespējams, visu vīriešu apvieno­jums, taču vairums viedokļu pieslējās vienai no divām nometnēm, kuras pamatā šķira vecuma robeža.

Atrašanās sievietes tuvumā bija noteicošais faktors, kāpēc vairums vīriešu uzskatīja, ka sievu dzemdētie bērni ir viņu pašu totēmu ra­dītie rezultāti. Sieviete neizbēgami lielāko daļu laika pavadīja pie tā vīrieša pavarda, ar kuru dzīvoja; iespēja norit viņa totēma garu bija lielāka. Kaut arī vira totēms kaujā varēja aicināt palīgā cita vīra totēmu vai jebkuru garu, kas atradās tuvumā, pirmā totēma dzīvības spēkam bija priekšroka. Garam, kurš palīdzēja, varēja dāvāt privilē­ģiju uzsākt jaunu dzīvi, bet tas palika tikai un vienīgi tā totēma ziņā, kurš bija lūdzis palīdzību. Divi viri, kas bija uzturējušies vistuvāk Eilai, kopš viņa bija kļuvusi par sievieti, bija Mogurs un Brouds.

- Es saku, tas ir Mogurs, - Zūgs apgalvoja. - Viņam vienīgajam totēms ir spēcīgāks par Alu Lauvu. Un pie kura pavarda viņa dzīvo?

- Ursus nekad neļaus sievietei norīt tā būtību, - Krugs iebilda. - Alu Lācis izvēlas tos, ko sargās, kā Moguru. Vai tu domā, ka Stirna uzveica Alu Lauvu?

- Ar Alu Lāča palīdzību. Moguram ir divi totēmi. Stirnai nebūtu tālu jāmeklē pēc palīdzības. Neviens nesaka, ka Alu Lācis pameta tā garu, es tikai saku, ka tas palīdzēja, - Zūgs iekaisis pastāvēja pie sava.

- Bet kāpēc tad viņa nekļuva grūta pagājušajā ziemā? Toreiz viņa arī dzīvoja pie tā pavarda. Tas notika tikai pēc tam, kad Brouds sāka pievērst viņai uzmanību, lai gan neprasi man, ko viņš meitenē ir ieraudzījis. Tieši pēc tam, kad viņš bija pavadījis tās tuvumā tik daudz laika, sākās jaunā dzīvība. Pinkainais Degunradzis arī ir spēcīgs. Ja tam palīdzētu, viņš varētu uzveikt Alu Lauvu, - Krugs strīdējās.

- Es domāju, ka tas bija visu totēms, - Dorvs iestarpināja. - Jau­tājums ir par to: kas grib viņu par sievu? Visi grib to godu, bet kurš grib sievieti? Brūns vaicāja, vai kāds no vīriem negrib. Ja viņai nebūs vira, bērns var būt nelaimīgs. Es esmu par vecu, lai gan es neteikšu, ka tāpēc to nožēlotu.

- Nu, es viņu ņemtu, ja man vēl būtu pašam savs pavards, - Zūgs žestikulēja. - Viņa ir neglīta, bet strādīga un godbijīga. Viņa prot rū­pēties par vīru. Gadu gaitā tas ir daudz svarīgāk nekā labs izskats.

- Es ne, - Krugs papurināja galvu. - Es negribu Sievieti Kas Medī pie sava pavarda. Mogurs ir izņēmums, viņš tik un tā nevar medīt, un tas viņu nesatrauc. Bet iedomājieties, ka es pārradīšos no medībām tukšām rokām un ēdīšu gaļu, ko sagādājusi mana sieva. Turklāt mans pavards ir pietiekami pilns ar Iku un Borgu, un mazuli Igru. Esmu priecīgs, ka Dorvs arī vēl kaut kā var palīdzēt. Un Ika vēl ir pietiekami jauna, lai atkal dzemdētu, - ko var zināt?

- Esmu par to domājis, - Drūgs teica, - bet mans pavards ir vien­kārši par daudz pilns. Aga un Aba, Vorns un Ona, un Grūbs. Ko gan es iesākšu ar vēl vienu sievieti un bērnu. Kā ir ar tevi, Grod?

- Nē. Ja vien Brūns neliks, - Groda atbilde bija kodolīga. Vadoņa palīgs tā arī nebija spējis pārvarēt zināmu neveiklību attiecībā uz sievieti, kas nebija dzimusi klanā. Viņš vienkārši nejutās labi tās klāt­būtnē.

- Kā ar pašu Bruņu? - Krugs ievaicājās. - Viņš jau bija pats pirmais, kurš meiteni pieņēma klanā.

- Dažreiz ir prātīgi padomāt par pirmo sievieti, iekams vīrs apņem otru, - Gūvs ierunājās. - Jūs jau zināt, ko Ebra domā par zāļu sievas statusu. Iza ir apmācījusi Eilu. Ja tā kļūs par zāļu sievu pa Izas līniju, vai domājat, ka Ebra gribēs dalīt pavardu ar jaunāku sievieti, otro sievu, kurai būs augstāks stāvoklis nekā pašai? Es pats ņemtu Eilu. Kad būšu mogurs, es tik bieži nedošos medībās. Mani nesatrauktu ari, ja viņa pārnestu trusi vai kāmi. Tie vienkārši ir mazi dzīvnieciņi. Es ari nedomāju, ka Ovra iebilstu pret otru sievieti ar augstāku stāvokli, viņas labi satiek. Bet Ovra pati grib mazuli. Viņai būtu grūti dzīvot pie viena pavarda ar kādu sievieti un tās zīdaini. Jo sevišķi tāpēc, ka neviens negaidīja, ka Eilai tāds būs. Man šķiet, tas bija Brouda totēma gars, kas to iesāka; ļoti slikti, ka Brouds domā tā kā tagad, Eila ir jāņem tieši Broudam.

- Neesmu tik pārliecināts, ka tas bija Brouda totēms, - iebilda Drūgs. - Kā ir ar tevi, Mogur? Tu varētu ņemt viņu par sievu.

Vecais virs bija mierīgi vērojis vīru sarunu, kā bieži mēdza to darīt. - Es nedomāju, ka tas bija Ursus vai Stirnas totēms, kas iesāka Eilas bērnu. Es arī neesmu pārliecināts, ka tas bija Brouda totēms. Viņas totēms vienmēr ir bijis mīkla; kas to zina, kas notika. Bet viņai ir vajadzīgs vīrietis. Ne tikai tāpēc, ka viņas mazulis var būt nelaimīgs, kādam vīram ir jāuzņemas par to atbildība, jāgādā par to. Esmu par vecu, un, ja tas būs puika, es nespēšu viņu mācīt. Bet viņa to nevar, viņa medī tikai ar lingu. Es tik un tā nevarētu viņu ņemt. Tas būtu tāpat, kā kad Grods ņemtu Ovru un dzīvotu vēl ar Uku kā savu pirmo sievu. Man viņa ir kādas sievas meita, kāda pavarda bērns, nevis sieviete, kuru apņemt.

- H jau ir darīts, - iebilda Dorvs. - Vienīgā sieviete, kuru vīrs ne­drīkst ņemt, ir viņa ciltsmāsa.

- Tas nav aizliegts, bet netiek ari uzlūkots ar labvēlību. Un vairums vīru to negrib. Turklāt man nekad nav bijusi sieva; esmu par vecu, lai sāktu tagad. Iza rūpējas par mani, tas ir pietiekami. Viņa mani apmierina. Vīriem laiku pa laikam jāapmierina ar sievām savas vēl­mes. Man jau ilgu laiku nav bijušas tādas vēlmes; es jau pirms krietna laika iemācījos tās apvaldīt. Es nederēšu par vīru jaunai sievietei. Bet var gadīties, ka viņai tāds nebūs vajadzīgs. Iza saka - viņai būšot grūtas dzemdības, viņai jau tagad ir problēmas, viņa var neizstaigāt pilnu laiku. Es zinu, ka Eila grib mazuli, tomēr visiem būtu labāk, ja viņa to pazaudētu.

Kā jau vīriem tika stāstīts, Eilas grūtniecība nenoritēja labi. Zāļu sieva baidījās, ka ar mazuli kaut kas nav kārtībā. Daudzu priekšlai­cīgu dzemdību iemesls bija izkropļoti augļi, un Iza uzskatīja, ka labāk tos ir zaudēt nekā dzemdēt un labāk tikt vaļā no deformēta mazuļa. Eilas sliktā dūša nebeidzās vēl krietnu laiku pēc trešā grūtniecības mēneša, un pat jau vēlā rudenī, kad viņas piebrieduši jostasvieta bija apvēlusies apaļa, jaunā sieviete ar grūtībām spēja saturēt ēdienu. Kad parādījās smērējumi un izdalījumi, Iza lūdza Brūnam, lai tas atbrīvo meiteni no ikdienas darbiem, un neļāva tai celties no gultas.

Izas bailes par Eilas mazuli pieauga līdz ar sarežģījumiem tās grūt­niecībā. Viņai bija stingra pārliecība, ka bērnam jāļauj aiziet. Viņa bija pārliecināta, ka nebūtu grūti no tā atbrīvoties, kaut arī Eilas vēders liecināja par mazuļa augšanu. Viņa baidījās par Eilu. Bērns pārāk daudz tai atņēma. Sievietes rokas un kājas kļuva aizvien plānākas - pretēji briestošajam viduklim. Viņai nebija ēstgribas, un tā ar piespie­šanos mēģināja ēst īpašo barību, ko Iza tai bija pagatavojusi. Zem tās acīm veidojās tumši riņķi, un biezie, mirdzošie mati neglīti nokarājās. Viņai vienmēr bija auksti, vienkārši nepietika fizisko rezervju, kas to sasildītu, un lielāko daļu laika tā spiedās pie ugunskura, ievīstījusies ādās. Bet, kad Iza ieteica izdzert zāles, kas pārtrauktu grūtniecību, jaunā sieviete atteicās.

- Iza, es gribu savu mazuli. Palīdzi man! - Eila lūdzās. - Tu vari man palīdzēt, es zinu, ka vari. Es darīšu, ko vien tu vēlēsies, tikai palīdzi man tikt pie bērna.

Iza nespēja atteikt. Jau kādu laiku viņa bija atkarīga no Eilas, kas tai nesa nepieciešamās zālītes, sieviete pati reti izgāja ārā. Saspringts darbs izsauca klepus lēkmes. Iza jau ilgāku laiku uzturēja sevi, lietojot lielas zāļu devas, lai noslēptu diloni, kas ar katru ziemu kļuva aiz­vien smagāks. Taču Eilas dēļ viņa dosies sameklēt kādu saknīti, kas palīdzēs izvairīties no priekšlaicīgām dzemdībām.

Kādā agrā rītā zāļu sieva izgāja no alas, lai dotos uz augstkalnes mežiem un mitrajiem, neauglīgajiem laukiem sameklēt īpašo zālīti. Skaidrajās debesīs spīdēja saule. Iza nolēma, ka šī būs viena no sil­tajām vēlā rudens dienām, un negribēja apgrūtināt sevi ar liekām drēbēm. Turklāt viņa plānoja atgriezties, kad saule vēl būs augstu. Pa taku netālu no alas viņa iegāja mežā, tad nogriezās un, soļojot gar strautu, sāka kāpt augšup pa stāvo nogāzi. Iza jutās vājāka, nekā bija domājusi, elpa bija sekla, tai bieži bija jāatpūšas vai jāgaida, lai pāriet mokošās klepus lēkmes. Kad rīts jau bija gabalā, laiks mainī­jās. Stindzinošs vējš atpūta no austrumiem mākoņus, un, sasnieguši kalnu pakāji, tie izgāza spēcīgā slapjdraņķa smago, slapjo nesumu. Dažos mirkļos Iza bija izmirkuši.

Lielais gāziens bija pārstājis tikai tad, kad viņa bija atradusi vaja­dzīgo priežu mežu un augus, kurus meklēja. Trīcot aukstajā lietū, kas tagad sīki smidzināja, viņa izraka saknes no dubļainās zemes. Atpakaļceļā klepus pastiprinājās, ik pa brīdim liekot tās ķermenim konvulsīvi sarauties un uzsitot uz lūpām asiņainas putas. Iza nepa­zina teritoriju ap šo alu tik labi kā iepriekšējās klana alas apkārtni. Sieviete apmaldījās, sāka iet lejup gar nepareizo strautu, un viņai vajadzēja griezties atpakaļ, lai atrastu īsto taku. Sāka jau tumst, kad, pamatīgi izlijusi un nosalusi, zāļu sieva atrada ceļu atpakaļ uz alu.

- Māt, kur tu biji? - Eila žestikulēja. - Tu esi izmirkuši un trīci. Nāc pie uguns. Es atnesīšu kādas sausas drēbes.

- Es atradu ķekarpapardes sakni, Eila. Nomazgā to un košļā… - Izai bija jāapklust, jo tai uznāca vēl viena lēkme. Viņas acis drudžaini spīdēja, seja bija piesarkusi. - …košļā to zaļā veidā. Tā palīdzēs tev saglabāt bērniņu.

- Tu taču negāji laukā tādā lietū, lai sameklētu man sakni? Vai tu nesaproti, ka es labāk pazaudēšu mazuli nekā zaudēšu tevi? Tu esi pārāk slima, lai tāda dotos ārā, tu to zini.

Eila zināja, ka Iza jau gadiem ilgi nejutās vesela, tomēr līdz šim nebija pamanījusi, cik slima sieviete ir patiesībā. Jaunā sieviete aiz­mirsa par savu grūtniecību; neievēroja asiņošanu, kas reizēm parā­dījās, bieži aizmirsa paēst un spītīgi turējās Izas tuvumā. Kad viņa gulēja, Eila atradās uz ādas blakus tās guļvietai. Arī Uba nepārtraukti uzmanīja Izu. Tā bija jaunās meitenes pirmā pieredze, kad kāds, kuru tā mīlēja, ir smagi saslimis un sekas var būt traumējošas. Viņa vēroja visu, ko darīja Eila, palīdzēja un tādēļ sāka saprast pašas mantojumu un likteni. Uba nebija vienīgā, kas vēroja Eilu darbojamies. Viss klans bija norūpējies par zāļu sievu un nejutās visai drošs par jaunās dzied­nieces prasmi. Eila neievēroja to bažas; visa tās uzmanība bija veltīta sievietei, kuru tā sauca par māti.

Eila pārcilāja atmiņā visas zālītes, par kurām Iza kādreiz bija stās­tījusi, viņa izprašņāja Ubu par informāciju, kuru, kā Eila zināja, glabā bērna atmiņa, un izmantoja arī pati savu loģiku. īpašais talants, ko Iza bija ievērojusi, spēja atklāt un ārstēt īsto kaiti, un tā bija Eilas stiprā puse. Viņa prata noteikt diagnozi. No maziem sīkumiem viņa mācēja salikt kopā zīmējumu - kā mozaīkas gabaliņus - un tukšās vietas aizpildīt ar pārdomām un intuīciju. Hs bija spējas, kam vienīgi viņas smadzenes, no visiem, kas dzīvoja alā, bija piemērotas. Izas slimības krīze bija stimuls, kas saasināja sievietes talantu.

Eila izmantoja ārstniecības augus, par kuriem bija mācījusies no zāļu sievas, tad izmēģināja jaunas metodes, kuras tā aizguva no iz­mantošanas citos gadījumos, reizēm ļoti atšķirīgos. Lai kas tas bija - zāles, mīlošas rūpes vai pašas zāļu sievas vēlme dzīvot - visdrīzāk viss kopā -, bet, kad ziema bija sanesusi augstas kupenas pie vēja aiz­sargiem blakus alas ieejai, Iza bija pietiekami atveseļojusies, lai atkal varētu rūpēties par Eilu. Un dzemdības nemaz nebūs vēl tik drīz.

Sasprindzinājums, kopjot Izu, kamēr tā atguva veselību, bija atstā­jis uz jauno sievieti savu iespaidu. Visu atlikušo ziemas daļu Eilai bija asiņaini izdalījumi un nepārtraukti sāpēja mugura. Viņa modās nakts vidū no krampjiem kājās un vēl aizvien bieži vēma. Iza sagaidīja, ka kuru katru bridi tā bērnu zaudēs. Viņa apbrīnoja, kā Eila vēl pie tā turējās, un nesaprata, kā bērns spēj attīstīties, Eilai esot tik novārgu­šai. Tomēr tas attīstījās. Jaunās sievietes vēders piebrieda neticami liels, un mazulis spārdījās tik sparīgi un tik bieži, ka viņa gandrīz nespēja gulēt. Iza nekad nevienu sievieti nebija redzējusi ciešam no tik smagas grūtniecības.

Eila nekad nesūdzējās. Sieviete baidījās: Iza nospriedis, ka viņa ir gatava atteikties no bērna, kaut ari grūtniecības laiks jau bija pārāk liels, lai zāļu sieva vēl tā domātu. Arī Eila par to nedomāja. Ciešanas vienīgi vēl vairāk pārliecināja viņu, ka, pazaudējot šo, viņai nekad vairs nebūs cita bērna.

Guļot gultā, Eila vēroja pavasara lietu aizskalojam sniegus, un pirmais krokuss, ko viņa ieraudzīja, bija zieds, ko tai atnesa Uba. Iza nelaida jauno sievieti ārā no alas. Pūpolvītoli bija uzziedējuši un nokrāsojušies zaļgani, un pirmie pumpuri vēstīja par sulīgi zaļām lapotnēm šajā slapjajā pavasara dienā, Eilas vienpadsmitā gada sā­kumā, kad viņai sākās dzemdības.

Sākumā spazmas bija vieglas: Eila maziem malciņiem dzēra vītola mizu tēju, sarunājoties ar Izu un Ubu, sajūsmināta un priecīga, ka laiks beidzot ir pienācis. Viņa bija pārliecināta, ka nākamajā dienā jau pati turēs rokās savu mazuli. Iza bija atturīgāka, bet centās viņai to neizrādīt. Saruna pievērsās ārstniecībai, kā tas pēdējā laikā tik bieži bija noticis Izas un abu tās meitu starpā.

- Māt, kas tā bija par zālīti, kuru tu man pārnesi todien, kad biji aizgājusi un atgriezies tik slima? - Eila māja.

- Tā ir ķekarpapardes sakne. Tā netiek plaši lietota, jo tā ir jākošļā svaiga un jāvāc vēlā rudenī. Tā ļoti palīdz novērst priekšlaicīgas dzemdības, bet cik tad ir to sieviešu, kurām draud priekšlaicīgas dzemdības tikai rudenī? Izkaltēta tā zaudē savu iedarbību.

- Kā tā izskatās? - Uba vaicāja. Izas slimība bija saasinājusi Ubas interesi par ārstnieciskajiem augiem, kurus tā kādu dienu, iespējams, gatavos un izmantos. Abas - gan Iza, gan Eila - mācīja meiteni. Bet Ubas izglītošana atšķīrās no Eilas mācīšanas. Lai izmantotu pilnvēr­tīgi savas smadzenes, Ubai vajadzēja vienīgi atgādināt to, ko viņa jau zināja, un redzēt, kā to pielieto.

- Īstenībā tie ir divi augi - vīrišķais un sievišķais. Tam ir garš kāts, kas aug ārā no lapu čemura nedaudz virs zemes, un netālu no galot­nes parādās nelieli ziediņi, apmēram ap kāta vidu. Vīrišķie ziediņi ir balti. Sakne ir no sievišķā auga; tā ziediņi ir mazāki un zaļi.

- Vai tu minēji, ka tie aug priežu mežos? - Eila pamāja.

- Tikai slapjos. Tiem patrīk mitrums, purvi, pļavu slapjās vietas, bieži vien kalnu meži.

- Tev nekādā ziņā nevajadzēja todien iet ārā, Iza. Es biju tā satrau­kusies… Ak, pagaidi, sākas atkal!

Zāļu sieva pētīja Eilu. Viņa centās izdibināt, cik ilgas būs sāpes. Vēl paies krietns laiks, viņa nosprieda.

- Kad devos ceļā, lietus nebija, - Iza teica. - Nodomāju, ka diena būs silta. Es kļūdījos. Rudens laiks vienmēr ir neparedzams. Es tev visu laiku gribu pavaicāt, Eila. Lielu daļu laika es pavadīju murgos un drudzī, bet man šķita, ka tu biji pagatavojusi krūšu kompresi no zālītēm, kuras Krebs izmantoja, lai mazinātu reimatisma sāpes.

-Jā, tā bija.

- Es tev to nemācīju.

- Es zinu. Tu tik stipri klepoji, spļāvi tik daudz asiņu, ka es gribēju kaut kā nomierināt tavas lēkmes, bet es iedomājos arī, ka gļotas var izvadīt ar mazāku piepūli. Hs zālītes Kreba reimatismam iesūcas dziļi un sasilda, veicinot asinsriti. Es domāju: tas varētu atvieglot gļotu izdalīšanos un tev nebūtu tik stipri jāklepo, lai tās izspļautu, tad vēl es varētu tev iedot novārījumu spazmu mazināšanai. Šķiet, ka tas iedarbojās.

-Jā, domāju, ka iedarbojās.

Kad Eila bija paskaidrojusi savu domu gājumu, tas šķita loģisks, un Iza prātoja, vai viņai pašai tas būtu ienācis prātā. "Man bija tais­nība. Viņa ir laba zāļu sieva un kļūs vēl labāka. Viņa ir mana stāvokļa cienīga. Man jāaprunājas ar Krebu. Nevarētu būt palicis pārāk daudz laika, līdz pametīšu šo pasauli. Eila tagad ir sieviete, viņai jākļūst par zāļu sievu - ja viņa pārdzīvos šīs dzemdības."

Pēc rīta maltītes pienāca Oga ar Grevu, savu mazāko dēlēnu, un, barodama to, apsēdās blakus Eilai. Drīz vien tām pievienojās Ovra. Trīs jaunās sievietes draudzīgi pļāpāja Eilas spazmu starplaikos, lai gan tuvīnās dzemdības netika pieminētas. Visu rītu, kamēr Eilai tur­pinājās pirmā dzemdību fāze, klana sievietes apciemoja Kreba pa­vardu. Dažas vienkārši piestāja, lai ar savu klātbūtni piedāvātu mo­rālu atbalstu, citas sēdēja pie grūtnieces gandrīz nepārtraukti. Ap tās gultu visu laiku atradās vairākas sievietes, bet Krebs turējās atstatus. Viņš satraukti soļoja iekšā un ārā no alas, apstājoties, lai apmainītos pāris žestiem ar vīriem, kuri bija sapulcējušies pie Bruņa pavarda, tomēr nebija spējīgs uzkavēties vienā vietā ilgāku laiku. Todien plā­notās medības bija atceltas. Brūns atrunājās, ka vēl ir pārāk slapjš, tomēr visi zināja patieso iemeslu.

Vēlā pēcpusdienā Eilas sāpes pieņēmās spēkā. Iza deva tai dzert kādu īpašu jamsa novārījumu, kas mazināja dzemdību sāpes. Tuvo­joties vakaram, sievietes spazmas kļuva spēcīgākas un biežākas. Mirkstot sviedros, Eila gulēja gultā, saķērusi Izas roku. Viņa mēģi­nāja apslāpēt kliedzienus, tomēr, kad saule pazuda aiz apvāršņa, Eila locījās sāpēs, kliedzot pie katras konvulsijas, kas mocīja tās ķermeni. Lielākā daļa sieviešu nespēja vairs sēdēt tuvumā; visas, izņemot Ebru, devās atpakaļ pie saviem pavardiem. Tās sameklēja kādu darbu, lai būtu ar kaut ko aizņemtas, un pacēla skatienus, kad Eila palaida kār­tējo mokošo kliedzienu. Sarunas bija apsīkušas arī pie Bruņa uguns­kura. Vīri sēdēja apātiski, ar nolaistiem skatieniem. Visus mēģināju­mus uzsākt nelielu sarunu pārtrauca Eilas sāpju izsaucieni.

- Viņas gurni ir pārāk šauri, Ebra, - Iza žestikulēja. - Tie neļaus dzemdību kanālam pietiekami atvērties.

- Varbūt līdzētu, ja pārdurtu ūdens maisiņu? Reizēm tas palīdz, - Ebra ieteica.

- Es jau par to domāju. Negribēju to darīt pārāk ātri; viņa var neiz­turēt sausas dzemdības. Cerēju, ka tas pārplīsis pats, bet viņa kļūst vārgāka un nekas daudz neiet uz priekšu. Varbūt es labāk to tagad izdarīšu. Vai tu nevari man padot to gludo gobas nūju? Viņai atkal sākas spazmas, es to izdarīšu, kad tās beigsies.

Eila izlieca muguru un sagrāba abu sieviešu rokas, kad konvulsīvās agonijas kulminējošais kliedziens izlauzās tai pār lūpām.

- Eila, es mēģināšu tev palīdzēt, - Iza pamāja, kad kontrakcijas bija norimušas. - Vai tu mani saproti?

Eila klusējot pamāja.

- Es noplūdināšu ūdeni un tad gribu, lai tu ieņemtu tupus stāvokli. Uz leju bērnu ir vieglāk grūst. Vai tu to vari izdarīt?

- Es mēģināšu, - Eila vārgi pamāja.

Iza ievietoja gludo gobas nūju, un Eilai izgāzās augļūdens, izraisot nākamās spazmas.

- Tagad piecelies, Eila, - zāļu sieva pamāja. Viņas ar Ebru izvilka novājināto sievieti no gultas un atbalstīja to, kamēr tā notupās uz tās pašas ādas, kas tika palikta apakšā visām sievietēm, kuras dzem­dēja.

- Tagad spied! Spied no visa spēka! - Eila saspringa lidz ar kārtē­jām sāpēm.

- Viņa ir pārāk vāja, - Ebra rādija. - Viņa nespēj pietiekami stipri spiest.

- Eila, tev jāspiež stiprāk, - Iza pavēlēja.

- Nevaru, - Eila rādija.

- Tev jāvar, Eila. Tev jāvar, citādi tavs bērniņš nomirs, - Iza teica. Viņa neminēja, ka arī Eila var nomirt. Iza pamanīja, ka sievietes mus­kuli savilkās nākamajām spazmām.

- Tagad, Eila! Tagad! Spied, cik vien tev spēka, - Iza neatlaidās.

"Es nedrīkstu ļaut savam bērniņam nomirt," Eila domāja. "Es ne­drīkstu. Man nekad vairs nebūs bērna, ja šis nomirs." No kādiem nezināmiem krājumiem Eila savāca pēdējās spēka paliekas. Sāpēm pieaugot, viņa dziļi ievilka elpu un, atbalstu meklēdama, sagrāba Izas roku. Viņa spieda ar tādu piepūli, ka sviedru pilītes parādījās tai uz pieres. Sievietei reiba galva. Bija tāda sajūta, it kā viņai lūztu kauli, it kā viņa censtos izgrūst ārā iekšas.

- Labi, Eila, labi, - Iza uzmundrināja. - Galviņa jau parādījās. Vēl vienu reizi tāpat.

Eila iekampa vēl vienu malku gaisa un sasprindzinājās vēlreiz. Viņa jutās tā, it kā āda un muskuļi plīstu pušu, un tomēr spieda. Ar biezu, sarkanu asiņu šalti mazuļa galviņa izspraucās cauri šaurajam dzemdes kanālam. Iza satvēra to un pavilka, un nu ļaunākais jau bija aiz muguras.

- Vēl tikai mazliet, Eila, tikai vēl pēdējo reizi. - Eila vēlreiz sa­sprindzinājās, tad noreiba, visapkārt satumsa, un viņa bezsamaņā saļima.

Iza aptina sarkani notrieptu cīpslu ap jaundzimušā nabas saiti un pārējo nokoda. Viņa pliķēja pa tā kājelēm, līdz vārgs ņaudiens pārgāja spalgā kliedzienā. Bērns ir dzīvs, Iza ar atvieglojumu nodomāja, sākot mazuli apmazgāt. Tad viņas sirds pamira. Pēc visām viņas ciešanām, pēc visa, ko viņa bija pārcietusi, kāpēc tā? Viņa tik ļoti gribēja bērnu. Iza ietina bērnu mīkstā trušādā, ko bija izgatavojusi Eila, tad sagata­voja sakošļātu sakņu kompresi Eilai, kuru uzlika kopā ar absorbējošu ādas strēmeli. Eila novaidējās un atvēra acis.

- Mans mazulis, Iza. Vai tas ir zēns vai meitene? - viņa jautāja.

- Tas ir zēns, Eila, - sieviete atbildēja, taču ātri turpināja, lai tā nelolotu cerības, - bet viņš ir kropls.

Eilas pirmais smaida atspulgs pārvērtās šausmu pilnā skatienā. - Nē! Nevar būt! Ļauj man to apskatīt!

Iza pienesa viņai bērnu. - Es jau baidījos no tā. Tas bieži notiek, ja sievietei ir smaga grūtniecība. Man žēl, Eila.

Jaunā sieviete pavēra apsegu un lūkojās uz savu sīko puisēnu. Tā rociņas un kājeles bija tievākas un garākas nekā Ubai, kad tā pie­dzima, viņa rokām un kājām bija pareizs pirkstu skaits un tie atradās īstajā vietā. Viņa sīkais loceklītis un oliņas bija mēms apliecinājums tā dzimumam. Taču galva visādā ziņā bija nedabiska. Tā bija nenor­māli liela - cēlonis Eilas grūtajām dzemdībām - un mazliet nepa­reizi veidota sakarā ar mazuļa plosošo ienākšanu pasaulē, tomēr pati par sevi tā nebija iemesls satraukumam. Iza zināja, ka tās ir tikai dzemdību spiešanās sekas un drīz vien izzudīs. Taču pamatuzbūvē deformētā galvas forma un tievais, kaulainais kakls, kas nav spējīgs noturēt milzīgo galvu, nekad nemainīsies.

Eilas bērnam bija izteikti uzacu loki, tāpat kā klana ļaudīm. Taču tā piere bija veidota nevis slīpi uz aizmuguri, bet gan slējās augsta un taisna virs uzacīm, veidojot, kā Izai šķita, izliektu vainagu un tālāk garu, slaidu līniju atpakaļ uz pakausi. Taču galvaskausa pakauša daļa nebija gluži tik gara, kā tai vajadzēja būt. Izskatījās, it kā mazuļa galvaskauss būtu pabīdīts uz priekšu izliektajā pieres un vainaga daļā, saīsinot un noapaļojot aizmugures daļu. Izliekums pakauša aiz­mugurē bija tikai nosacīts, un tā kontūras bija dīvaini izmainītas. Bērnam bija lielas, apaļas acis, bet tā deguns bija daudz mazāks par normālu. Viņam bija liela mute, žokļi nebija gluži tik lieli kā klana ļaudīm; bet zem tā mutes rēgojās kaula izaugums, izkropļojot sejas veidolu, - izteikti veidots, mazliet nošķelts zods, kāda klana ļaudīm vispār nebija. Mazuļa galva pasitās atpakaļ, kad Eila to pirmo reizi paņēma rokās, un viņa automātiski palika zem tās roku atbalstam, purinot pati savu galvu uz īsā, druknā kakla. Viņa šaubījās, vai mazu­lis jelkad būs spējīgs galvu pacelt. Bērns meklēja mātes siltumu, guļot Eilas rokās, un jau prasījās zīst, it kā pirms piedzimšanas tam ēdamā nebūtu pieticis. Viņa pielika to pie krūts.

- Tev nevajag to darīt, Eila, - Iza maigi teica. - Tev nevajag spēcināt tā dzīvību, ja to drīz jāved prom. Tev tikai būs grūtāk no tā šķirties.

- Šķirties no tā? - Eila izskatījās sašauta. - Kā es varu no tā šķir­ties? Tas ir mans bērns, mans dēls.

- Tev nav izvēles, Eila. Tā tam jānotiek. Mātei vienmēr jātiek vaļā no kropla bērna, ko tā laidusi pasaulē. Labāk to darīt pēc iespējas agrāk, pirms Brūns pats nav licis.

- Bet Krebs ari bija kropls. Viņam atļāva dzīvot, - Eila protestēja.

- Viņa mātes virs bija klana vadonis; viņš to pieļāva. Tev nav vira, Eila, neviena vīrieša, kas aizstāvētu tavu dēlu. Es tev jau sākumā teicu, ka tavs bērns var būt nelaimīgs, ja tu dzemdēsi, pirms esi izdota pie vira. Vai šis kroplums to nepierāda, Eila? Kāpēc ļaut dzīvot bērnam, kuram visu mūžu nebūs nekā cita, izņemot neveiksmes? Labāk tikt tam pāri tūliņ, - Iza prātoja.

Negribīgi, asarām plūstot, Eila noņēma dēlu no krūts. - Ak, Iza, - viņa raudāja, - es tik ļoti gribēju bērniņu, pašai savu bērniņu kā citām sievietēm. Es nekad necerēju, ka man tāds varētu būt. Es biju tik laimīga. Es nepievērsu uzmanību, ka man bija slikti, es tikai gribēju pašai savu bērnu. Bija tik grūti, es domāju, ka viņš nekad nepiedzims, bet, kad tu teici, ka viņš var nomirt, man vajadzēja spiest. Ja viņam vienalga ir jāmirst, kāpēc tas bija tik grūti? Māt, es gribu savu mazuli, neliec man atbrīvoties no tā!

- Es zinu, ka tas nav viegli, Eila, taču tas ir jādara. - Izai sāpēja sirds par viņu. Bērns meklēja krūti, no kuras bija tik spēji noņemts, meklēja drošību un vēlējās apmierināt savu vajadzību zīst. Viņai vēl nebija piena, vajadzēja paiet vienai vai vairākām dienām; bija tikai biezais pienveida šķidrums, kas varēja piešķirt mazulim imunitāti pret slimībām dažiem pirmajiem dzīves mēnešiem. Viņš sāka šņuks­tēt un drīz palaida varenu brēcienu, mētājot rokas un nosperot se­dziņu. Brēciens piepildīja alu ar dusmīga, piesarkuša bērna paģērošo neatlaidību. Eila nespēja to izturēt. Viņa to atkal pielika pie krūts.

- Es vienkārši nespēju to izdarīt, - viņa žestikulēja. - Es to neda­rīšu! Mans dēls ir dzīvs. Viņš elpo. Viņš var būt sakropļots, tomēr tas ir stiprs. Vai dzirdēji, kā tas raudāja? Vai esi jebkad dzirdējusi bērnu tā kliedzam? Vai redzēji, kā tas spārdās? Paskaties, kā tas zīž! Es gribu viņu, Iza, es gribu viņu, un es viņu paturēšu. Es drīzāk došos projām nekā nogalināšu viņu. Es protu medīt. Es protu sameklēt ēdamo. Es pati par viņu rūpēšos!

Iza nobālēja. - Eila, tu taču to nedomā nopietni. Kur tu iesi? Tu esi pārāk vāja, tu esi pazaudējusi daudz asiņu!

- Es nezinu, māt. Kaut kur. Vienalga kur. Bet es viņu neatdošu. - Eila bija nepielūdzama, apņēmīga. Iza nešaubījās, ka jaunā māte domā tā, kā teica. Bet viņa bija pārāk vāja, lai kaut kur dotos; viņa pati nomirtu, ja censtos izglābt mazuli. Izu biedēja doma, ka Eila varētu pārkāpt klana tradīcijas, taču bija pārliecināta, ka viņa to darītu.

- Eila, nerunā tā, - Iza lūdzās. - Atdod viņu man. Ja tu nespēj, es to izdarīšu tavā vietā. Es teikšu Brūnam, ka tu esi pārāk vārga, tas ir pietiekams aizbildinājums. - Sieviete pasniedzās pēc bērna. - Ļauj man viņu paņemt. Kad tas būs prom, viņu būs vieglāk aizmirst.

- Nē! Nē, Iza, - Eila sparīgi papurināja galvu, ciešāk piespiedusies pie pauniņas savās rokās. Viņa pārliecās bērnam pāri, aizsargājot to ar savu augumu, kustinot tikai vienu roku, lai sarunātos, izmantojot Kreba saīsinātos simbolus. - Es viņu paturēšu. Kaut kā, kaut kādā veidā, pat ja man jāiet projām, es paturēšu savu bērnu.

Uba nepamanīta vēroja abas sievietes. Viņa bija redzējusi Eilas kaulus mežģījošās dzemdības, tāpat kā bija redzējusi dzemdējam citas sievietes ari agrāk. Neviens dzīvības vai nāves noslēpums netika slēpts no bērniem, tie dalījās klana likteni tikpat lielā mērā kā to vecāki. Uba mīlēja zeltmataino meiteni, kas viņai bija gan rotaļu bied­rene un draudzene, gan māte un māsa. Smagās, sāpīgās dzemdības bija satraukušas meiteni, bet Eilas runas par aiziešanu biedēja to vēl vairāk. Tas atgādināja viņai par laiku, kad tā jau agrāk bija nozudusi un kad visi teica, ka viņa nekad neatgriezīsies. Uba bija pārliecināta: ja Eila tagad aizies, viņa to nekad vairs neredzēs.

- Neaizej, Eila! - meitene pieskrēja klāt, izmisīgi žestikulējot. - Māt, tu nedrīksti Eilai ļaut aiziet! Neej atkal projām!

- Es negribu iet, Uba, bet es nevaru ļaut savam bērniņam nomirt, - Eila atbildēja.

- Vai tu nevari to pakarināt augstu kokā kā tā māte Abas stāstā? Ja tas izdzīvos septiņas dienas, Brūnam būs jāļauj tev viņu paturēt, - Uba lūdzās.

- Abas stāsts ir tikai pasaka, Uba, - Iza paskaidroja. - Neviens mazulis nespēj izdzīvot laukā bez barības. - Eila nepievērsa uzma­nību Izas skaidrojumam; Ubas bērnišķīgais priekšlikums bija uzve­dinājis to uz kādu domu.

- Māt, daļa tās pasakas ir patiesa.

- Ko tu ar to gribi teikt?

-Ja mans mazulis pēc septiņām dienām vēl būs dzīvs, Brūnam viņš būs jāpieņem, vai ne? - Eila dedzīgi jautāja.

- Ko tu iedomājies, Eila? Tu nevari to atstāt ārā un cerēt, ka pēc septiņām dienām viņš vēl būs dzīvs. Tu zini, ka tas nav iespējams.

- Ne jau atstāt, bet paņemt to līdzi. Es zinu kādu vietu, kur es varu paslēpties, Iza. Es varu doties turp un paņemt viņu sev līdzi. Un tad atgriezties tā vārda došanas dienā. Brūnam tad būs jāļauj man viņu paturēt. Ir kāda neliela ala…

- Nē! Eila, nestāsti man tādas lietas. Tas nebūs pareizi. Tā būs nepaklausība. Es nevaru piekrist; tādas nav klana tradīcijas. Brūns būs ļoti dusmīgs. Viņš meklēs tevi, viņš tevi atradis un atvedis atpa­kaļ. Tā nav pareizi, Eila, - Iza pamācīja. Viņa piecēlās un devās uz ugunskuru, bet, paspērusi pāris soļu, atgriezās. - Un, ja tu aizietu, viņš man prasītu, kur tu esi.

Nekad mūžā Iza nebija darījusi neko, kas būtu pretrunā ar klana tradīcijām vai Bruņa vēlmēm. Jau pati doma bija biedējoša. Pat sle­penajām pretapaugļošanās zālitēm savu piekrišanu bija devušas iepriekšējās zāļu sievu paaudzes, tās bija daļa no sievietes manto­juma. Noslēpuma glabāšana nenozīmēja nepaklausību, nebija tādas tradīcijas vai paražas, kas aizliegtu to lietošanu, - viņa vienkārši atturējās no runāšanas par tām. Eilas plāns nebija tālu no dumpoša­nās, tādas dumpošanās, kura Izai pat sapņos nebija rādījusies; viņa nevarēja tai piekrist.

Tomēr Iza zināja, cik ļoti Eila bija vēlējusies bērnu; viņai sāpēja sirds, iedomājoties, kā sieviete bija cietusi ilgajā, smagajā grūtniecī­bas laikā un kā vienīgi bailes par bērna nāvi bija devušas tai spēku, kas izglāba viņas pašas dzīvību. "Eilai ir taisnība," Iza domāja, lūko­joties uz jaundzimušo. "Viņš ir kropls, bet citādi tas ir spēcīgs un veselīgs. Krebs bija kropls - nu viņš ir Mogurs. Šis ari ir viņas pirm­dzimtais dēls. Ja viņai būtu vīrietis, viņš varētu ļaut bērnam dzīvot. Nē, viņš neļautu," sieviete atkal nodomāja. Viņa nespēja sev melot, tāpat kā nespēja melot citiem. Tomēr viņa varēja atturēties no runā­šanas.

Iza prātoja, vai neizstāstīt Krebam vai Brūnam, sieviete saprata, ka viņai tas ir jādara, taču nespēja saņemties, lai to izdarītu. Iza neva­rēja piekrist Eilas plānam, bet viņa varēja paturēt to pie sevis. Tā bija vissliktākā lieta, ko viņa jelkad savā mūžā bija apzināti darījusi.

Viņa ielika ūdens bļodā dažus karstus akmeņus, lai pagatavotu Eilai melno graudu uzlējumu. Jaunā sieviete ar mazuli uz rokām gulēja, kad Iza atnesa tai zāles. Viņa viegli to sapurināja.

- Izdzer šo, Eila, - viņa teica. - Es ietinu placentu un noliku tur stūrī. Šonakt tu vari atpūsties, bet rītdien tā ir jāaprok. Brūns jau zina, Ebra tam izstāstīja. Labāk, ka viņš neizmeklē mazuli un nedod formālu pavēli. Viņš gaidīs, ka tu par to parūpēsies, kad būsi noslē­pusi dzemdību pēdas. - Iza stāstīja meitai, cik laika tai ir, lai realizētu savus nodomus.

Kad Iza bija aizgājusi, Eila gulēja nomodā, prātodama, ko ņemt līdzi. Man būs vajadzīga guļamā āda, trušādas mazulim un putnu dūnas, un vēl pāris segu, ko nomainīt. Man pašai - strēmeles, mana linga un naži. Ak, un pārtika, man jāpaņem līdzi nedaudz ēdamā un ūdens soma. Pagaidīšu līdz rītdienai, kad saule būs augstu debesīs; no rīta, pirms došos projām, es visu sagatavošu.

Nākamajā rītā Iza pagatavoja krietni vairāk, nekā bija nepiecie­šams četru cilvēku rīta maltītei. Krebs bija atgriezies pie pavarda vēlu, lai dotos gulēt; viņš gribēja izvairīties no satikšanās ar Eilu. Vīrs nezināja, ko lai tai saka. "Viņas totēms vienkārši ir pārāk spēcīgs," viņš nodomāja. "Tas netika līdz galam uzveikts; tāpēc viņa tik ļoti asiņoja grūtniecības laikā. Tas bija par iemeslu bērna kroplumam. Ļoti bēdīgi, viņa tik ļoti to gribēja."

- Iza, te jau pietiks ēdamā veselam klanam, - Krebs aizrādīja. - Kā mēs lai tik daudz apēdam?

- Tas būs Eilai, - Iza atbildēja un ātri nolaida galvu.

"Izai vajadzēja dzemdēt daudz bērnu," vecais vīrs nodomāja, "viņa tik ļoti dievina savējos. Bet Eilai patiešām ir jāatgūst spēki. Paies ilgs laiks, pirms viņa tam tiks pāri. Nezinu, vai viņai jelkad vēl piedzims normāls bērns."

Eilai reiba galva, kad tā piecēlās, un viņa sajuta noplūstam siltas asinis. Bija sāpīgi paspert pat tos dažus soļus, bet noliekšanās bija smags pārbaudījums. Sieviete bija vājāka, nekā varēja iedomāties, un to gandrīz sagrāba panika. "Kā es uzkāpšu līdz alai? Bet man tas jādara. Ja to nedarīšu, Iza paņems manu bērnu un atbrīvosies no tā. Ko gan es darīšu, ja zaudēšu savu mazulīti?"

"Es viņu nezaudēšu," viņa nolēma apņēmības pilna, piespiežot sevi atbrīvoties no panikas. "Kaut kā es tikšu tur augšā, kaut vai man būtu visu ceļu jānorāpo."

Smidzināja lietus, kad Eila izgāja no alas. Viņa ielika dažas lie­tas vākšanai paredzētajā grozā un uzlika pāri smakojošo vīstokli ar placentu. Pārējo viņa noslēpa zem virsējā zvērādas apmetņa. Bērns, ielikts nesamajā ādā, bija cieši piespiests viņai pie krūtīm. Pirmais reiboņu vilnis pārstāja, viņai ieejot mežā, bet sievietei kļuva slikti. Viņa nogriezās no takas, iegāja dziļi mežā un tikai tad apstājās. Ar rokamo lāpstiņu bija grūti izrakt bedri, jo viņa bija ļoti vārga. Kā Iza bija mācījusi, Eila dziļi ieraka vīstokli un uzzīmēja attiecīgās zīmes. Tad palūkojās uz dēlu, kas gulēja veselīgā miegā siltumā un drošībā. "Neviens tevi šādi neieraks bedrē." Tad jaunā sieviete sāka kāpt aug­šup pa stāvo kalna nogāzi, nemanot, ka kāds to novēro.

Drīz pēc tam, kad Eila bija pametusi alu, Uba izslīdēja tai pakaļ. Ziema, ko viņa bija pavadījusi mācoties, pēc mātes slimības ļāva mei­tenei daudz vairāk saprast, kādās briesmās Eila atrodas. Viņa zināja, cik jaunā sieviete ir nespēcīga, un baidījās, ka tā varētu paģībt un kļūt par viegli pieejamu upuri apkārt klīstošajiem plēsējiem, kurus pievilinātu Eilai klātesošā asins smaka. Uba gandrīz metās atpakaļ uz alu, lai izstāstītu Izai, tomēr negribēja pamest Eilu vienu un sāka tai sekot. Meitene pazaudēja Eilu, kad tā nogriezās no takas, bet atkal to pamanīja kāpjam augšup pa skrajo nogāzi.

Eila kāpjot smagi atspiedās pret rokamo lāpstiņu, izmantojot to kā nūju. Viņa bieži apstājās, visiem spēkiem cenšoties apspiest nela­bumu un cīnoties, lai nepadotos reibonim, kas draudēja pārvērsties pilnīgā tumsā. Viņa juta asinis tekam lejup pa kājām, taču neapstājās, lai nomainītu absorbējošo strēmeli. Viņa atcerējās laikus, kad spēja uzskriet stāvā kalnā pat bez aizelšanās. Tagad viņa nespēja noticēt, ka vēl tik tālu jāiet līdz kalnu pļavai. Attālums starp pazīstamajām zīmēm bija neiedomājami garš. Eila spieda sevi vilkties uz priekšu, līdz sabruka, tad cīnījās, lai nezaudētu samaņu, līdz jutās pietiekami atpūtusies, lai turpinātu iet tālāk.

Vēlā pēcpusdienā, kad bērns sāka raudāt, sieviete to izdzirda it kā caur neskaidru miglu. Viņa neapstājās tādēļ un piespieda sevi kāpt. Viņas prāts pieķērās vienai vienīgai domai - "Man jātiek līdz pļavai, man jātiek līdz alai". Viņa pat vairs nesaprata, kāpēc.

Uba turējās tai aiz muguras, nevēloties, lai Eila to ieraudzītu. Viņa nezināja, ka Eila tik tikko spēj saskatīt tālāk par nākamo soli. Kad tā beidzot nonāca līdz kalna ganībām, jaunajai mātei viss šķita peldam sarkanā miglā. "Vēl mazliet," viņa sev teica, "vēl tikai mazlietiņ." Viņa smagi vilkās pāri pļavai, un tai gandrīz nepietika spēka pastumt malā zarus, lai iekristu mazajā alā, kas agrāk tik daudz reižu bija bijusi tās svētnīca. Sieviete saļima uz briežādas, neuztraucoties, ka tās zvēr­ādas apmetnis ir slapjš, un neatceroties, kā pielikusi pie krūts rau­došo dēliņu, kad beidzot padevās bezspēkam.

Par laimi, Uba bija sasniegusi pļavu tieši tajā bridi, kad Eila pazuda alā, citādi tā būtu nodomājusi, ka sieviete izzudusi tukšā gaisā. Bie­zie, vecie lazdu krūmi ar savu zaru murskuli pilnībā nomaskēja caurumu kalna sienā pat bez vasaras zaļuma. Uba skriešus metās atpakaļ uz klana alu. Viņa bija aizgājusi tālāk, nekā varēja iedomāties. Lai sasniegtu nelielo aliņu, Eilai bija vajadzējis daudz vairāk laika, nekā viņa domāja. Meitene baidījās, ka Iza būs satraukusies un rās viņu. Tomēr Iza neievēroja Ubas vēlo atgriešanos. Viņa bija pamanī­jusi, ka meita izslīdēja ārā, sekojot Eilai, un uzminējusi tās nodomu, tomēr nevēlējās par to pārliecināties.

- 20

- Vai viņai nevajadzēja būt atpakaļ, Iza? - Krebs vaicāja. Visu pēc­pusdienu viņš bija satraukti soļojis iekšā un ārā. Iza nervozi pamāja ar galvu, nepaceldama skatienu no atdzesētā ceptā brieža gurna, kuru patlaban grieza gabalos.

- Ai! - viņa pēkšņi iekliedzās, ar aso nazi iecirtuši pirkstā dziļu brūci. Krebs pacēla galvu, vienlidz pārsteigts gan par faktu, ka sie­viete sev iegriezusi, gan par tās spontāno izsaucienu. Iza prata tik meistarīgi rīkoties ar akmens nazi, ka viņš nespēja atcerēties, kad tā pēdējo reizi bija iegriezusi pirkstā. "Nabaga Iza," Krebs nodomāja. "Esmu tik satraukts, ka aizmirsu par to, kā jūtas viņa," viņš sevi norāja. "Nav nekāds brīnums, ka viņa ir nobažījusies, viņa arī ir norū­pējusies."

- Es pirms kāda brīža runāju ar Bruņu, Iza, - Krebs pamāja. - Viņš vēl negrib viņu meldēt. Nevienam nav jāzina, kur sieviete apglabā… kur viņa atrodas tādā brīdī kā šis. Tu zini, kādu nelaimi vīrietim var nest tas, ka viņš to ieraudzītu. Tomēr viņa ir tik vārga, varbūt viņa tur kaut kur lietū guļ. Tu varētu iet viņu pameklēt, Iza, tu esi zāļu sieva. Viņa nevarēja aiziet pārāk tālu. Neraizējies par ēdienu, es varu pagaidīt. Kāpēc tu neej? Drīz satumsīs.

- Es nevaru, - Iza pamāja un ielika sagriezto pirkstu atpakaļ mutē.

- Ko tas nozīmē - tu nevari? - Krebs bija nesaprašanā.

- Es nevaru viņu atrast.

- Kā tu zini, ka nevari viņu atrast, ja tu nemeklē? - Vecais burvis bija pavisam apjucis. "Kāpēc Iza negrib iet viņu meklēt? Interesanti, kāpēc viņa jau sen nav devusies to meklēt? Es iedomājos, ka viņa jau būs izstaigājusi visus mežus, apgriezusi otrādi visus akmeņus, lai atrastu Eilu. Viņa ir tik nervoza, kaut kas nav kārtībā."

- Iza, kāpēc tu negribi meklēt Eilu? - viņš jautāja.

- Tas nelīdzēs, es nevaru viņu atrast.

- Kāpēc? - viņš uzstāja.

Sievietes acis vidēja baiļu pilns uztraukums. - Viņa slēpjas, - Iza atzinās.

- Slēpjas! No kā viņa slēpjas?

- No visiem. No Bruņa, tevis, manis, no visa klana, - sieviete atbil­dēja.

Krebs bija pilnīgā nesaprašanā, un Izas mīklainās atbildes viņu samulsināja vēl vairāk. - Iza, labāk paskaidro man! Kāpēc Eila slēpjas no klana vai manis, vai tevis? Jo īpaši no tevis. Tu viņai pašreiz esi vajadzīga.

- Viņa grib paturēt bērnu, Kreb, - Iza pamāja, tad steidzīgi tur­pināja, ar acīm lūdzoties pēc izpratnes. - Es viņai stāstīju, ka mātes pienākums ir atbrīvoties no kropla bērna, taču viņa atteicās. Tu zini, cik ļoti viņa to gribēja. Viņa teica, ka paturēs to un noslēps līdz vārda došanas dienai, tā ka Brūnam tas būs jāpieņem.

Krebs cieti raudzījās sievietē, ātri aptverot visas Eilas stūrgalvības sekas.

-Jā, Brūns būs spiests pieņemt viņas dēlu, Iza, un tad viņš to nolā­dēs par tīšu nepaklausību, šoreiz uz visiem laikiem. Vai tad tu nezini - ja sieviete piespiež vīrieti pret tā gribu, viņš zaudē savu godu. Brūns to nevar pieļaut, vīri viņu vairs necienīs. Pat nolādot Eilu, viņš zaudēs godu un klanu Sapulci šovasar. Vai tu domā, ka viņš varēs skatīties acis citiem klaniem? Viss klans Eilas dēļ zaudēs godu, - burvis dus­mīgi žestikulēja. - Kā viņai vispār kaut kas tāds ienāca prātā?

- Tas bija kāds no Abas stāstiem par māti, kura uznesa savu kroplo mazuli kokā, - Iza atbildēja. Izmisusi sieviete bija kā bez prāta. Kāpēc Iza nebija kārtigāk par to padomājusi?

- Vecu sievu pasakas! - Krebs ar riebumu pamāja. - Abai vajadzētu atrast ko labāku, nevis piebāzt jaunas meitenes galvu ar tādām muļ­ķībām.

- Tā nebija Aba vien, Kreb. Tas biji ari tu.

- Es! Kad es viņai esmu stāstījis tādas pasakas?

- Tev nebija jāstāsta nekādas pasakas. Tu piedzimi kropls, bet tev ļāva dzīvot. Nu tu esi Mogurs.

Izas apgalvojums satrieca greizo vienroci burvi. Krebs zināja, ka līdz atzīšanai viņu bija noveduši veiksmīgi notikumi. Vienīgi veik­sme bija ļāvusi izdzīvot klanu visaugstāk godātajam svētajam vīram. Mātes māte reiz tam bija izstāstījusi, ka tas nebija nekas cits kā brī­nums. Vai Eila viņa dēļ centās panākt, lai ar tās dēlu notiek brīnums?

Tas nekad nenotiks. Viņa nekad nepiespiedis Bruņu pieņemt tās dēlu un ļaut tam dzīvot. Tai bija jābūt vadoņa gribai, viņa lēmumam, tikai un vienīgi viņa.

- Un tu, Iza. Vai tu neteici viņai, ka tas nav pareizi?

- Es lūdzos, lai viņa neiet. Es viņai teicu, ka atbrīvošos no bērna, ja viņa nespēj. Bet viņa pēc tā visa nelaida mani tam klāt. Ai, Kreb, viņa tik ļoti cieta, lai pie tā tiktu!

- Tātad tu ļāvi viņai iet cerībā, ka viņas plāns izdosies. Kāpēc tu neizstāstīji man vai Brūnam?

Iza tikai purināja galvu. "Krebam bija taisnība, man vajadzēja viņam izstāstīt. Tagad mirs arī Eila, ne tikai viņas mazulis," sieviete domāja.

- Kurp viņa devās, Iza? - Kreba acis bija kļuvušas tēraudcietas.

- Es nezinu. Viņa kaut ko stāstīja par nelielu alu, - sieviete atbil­dēja ar gurstošu sirdi. Burvis spēji apgriezās un klibodams devās uz vadoņa pavardu.

Bērna raudas beidzot atmodināja Eilu no nespēka izraisītā miega. Bija tumšs, un mazā ala bez ugunskura bija drēgna un auksta. Viņa iegāja alas dziļumā, lai atvieglotos, un sāpēs saviebās, jo uzplēstā, savainotā miesa no amonjaka šķidruma sūrstēja. Tumsā viņa centās sagramstīt vācamajā grozā tīru strēmeli un svaigu autu slapjajam un nosmulētajam bērnam un padzērās ūdeni; tad, aptinusi abiem zvērādu, viņa atkal nolikās zemē, lai pabarotu dēlu. Nākamajā reizē, kad sieviete pamodās, alas sienu klāja saules plankumi, kas bija izlau­zušies cauri lazdas zaru mudžeklim, kas apslēpa ieeju. Viņa ieturējās ar aukstu ēdienu, kamēr mazais zīda krūti.

Ēdiens un atpūta atgrieza Eilai dzīvību, un viņa pieslējās sēdus, turot mazuli rokās un sapņojot. "Man vajadzēs savākt kādu malku, bet pārtikas pietiks neilgam laikam, man būs jāsameklē kaut kas vai­rāk. Lucernai jau vajadzētu spraukties ārā; tā spēcinās arī manas asinis. Jaunajam āboliņam un vīķu dzinumiem jābūt gataviem, un sīpoliem. Sula jau sākusi tecēt, iekšējā miza tagad būs salda, jo sevišķi kļavām. Nē, kļavas tik augstu neaug, bet te ir bērzi un egles. Nu, paskatīsimies: diždadža jaunie dzinumi un māllēpes, un jauno pie­neņu lapiņas, un papardes, to lielākā daļa vēl nebūs atvērušās. Un man taču ir linga - te tuvumā ir neskaitāmi susliki un bebri, un truši."

Eila ar atvērtām acīm sapņoja par siltumu nesošā gadalaika jau­kumiem, bet, kad jaunā sieviete piecēlās, tā sajuta noplūstam asinis un pēkšņu reiboni. Kājas bija notraipītas ar apkaltušām asinīm, no kurām bija palikuši traipi ari uz kājautiem un apmetņiem, kas lika viņai apzināties sava izmisušā stāvokļa realitāti.

Kad reibonis pārgāja, Eila nolēma nomazgāties un sameklēt maz­liet malkas, taču nezināja, ko lai iesāk ar bērnu. Viņa cīnījās starp vēlmi ņemt to sev līdzi un atstāt turpat guļam. Klana sievietes nekad neatstāja savus bērnus nepieskatītus, tie vienmēr atradās kādas sie­vietes uzraudzībā, un Eila nevarēja paciest domu, ka bērns jāatstāj viens. Tomēr viņai bija jānomazgājas un jāatnes vairāk ūdens, un bez mazuļa viņa varēja pārnest vairāk malkas.

Viņa palūrēja cauri kailajiem krūmiem, lai pārliecinātos, vai tu­vumā neviena nav, tad pastūma zarus malā un izgāja no alas. Zeme bija izmirkuši, strauta tuvumā tā bija slidens dubļu muklājs. Sniega lāmas vēl vīdēja ēnainos nostūros. Trīcot spirgtajā vējā, kas pūta no austrumiem, dzenot sev pa priekšu vēl vairāk lietus mākoņu, Eila noģērbās un iekāpa aukstajā strautā, lai noskalotos, tad izberza apsē­jus. Mitrā un lipīgā āda viņu neko daudz nesildīja, kad tā atkal tajā ietinās.

Eila devās uz mežu, kas ieskāva kalnu pļavu, un centās nolauzt kādu zemāku nokaltušu egles zaru. Sievietei uznāca spēcīgs reibonis, ceļgali saļodzījās, un viņa atspiedās pret koku, lai noturētos kājās. Galva pulsēja; viņa sparīgi rija siekalas, lai izvairītos no vemšanas, vājumam pārņemot to savā varā. Aizmirsās visas domas par medī­bām vai vākšanu. Novājinošā grūtniecība, smagās dzemdibas, nogur­dinošais kāpiens - tas viss bija atstājis pēdas: viņai bija atlicis pavi­sam maz spēka.

Kad Eila atgriezās alā, bērns raudāja. Bija auksts un drēgns, un viņam pietrūka mātes siltās tuvības. Viņa to pacēla un turēja, tad atcerējās par ūdens somu, ko bija aizmirsusi pie strauta. Viņai bija vajadzīgs ūdens. Viņa nolika dēlu zemē un vēlreiz izvilkās ārā. Sāka līt. Atgriezusies jaunā sieviete pārguruši noslīga zemē un pārvilka abiem pāri slapjo, smago ādu. Eila bija pārāk nogurusi, lai pama­nītu asās baiļu adatas, kas nozuda viņas prāta attālajās krokās, tai iegrimstot miegā.

- Vai tad es jums neteicu, ka viņa ir bezkaunīga un ietiepīga? - Brouds paštaisni žestikulēja. - Vai tad kāds man ticēja? Nē. Tie nostājās viņas pusē, meklēja attaisnojumus, ļāva tai darīt, ko gribēja, pat atļāva tai medīt. Man vienalga, cik spēcīgs ir viņas totēms, sievietēm nav jāmedī. Alu Lauva nelika viņai to darīt, tas bija tikai izaicinājums. Redzat, kas notiek, ja dod sievietei pārāk daudz brīvības? Redzat, kas notiek, ja esat pārāk iecietīgi? Nu viņa domā, ka var uzspiest savu kroplo dēlu klanam. Šoreiz neviens viņu nespēs attaisnot. Viņa tīšām neievēroja klana tradīcijas. Tas ir nepiedodami.

Beidzot Brouds bija attaisnots, un viņš triumfēja, izmantojot iespēju atgādināt "es taču jums teicu". Viņš to nepārtraukti skandēja, liekot vadonim saviebties. Brūnam nepatika zaudēt lepnumu, un viņa sievas dēls šajā ziņā viņam nepalīdzēja.

- Tu izteici savas domas, Broud, - viņš deva zīmi. - Nav nekā­das vajadzības to visu laiku atkārtot. Es parūpēšos par viņu, kad tā atgriezīsies. Neviena sieviete nekad nav mani piespiedusi darīt kaut ko pret manu gribu un tikusi sveikā cauri, un nevienai sievietei tas neizdosies arī tagad.

- Kad mēs rit no rīta atkal meklēsim, - Brūns teica, pāriedams pie sapulces sasaukšanas iemesla, - es domāju, ka mums jāpārmeklē tās vietas, kur ejam retāk. Iza teica, ka Eila zinājusi par kādu nelielu alu. Vai kāds ir redzējis kaut kur netālu kādu mazu alu? TU nevar būt pārāk tālu, viņa bija par vārgu, lai aizietu ļoti tālu. Aizmirsīsim par stepi vai mežu un meklēsim tur, kur varētu būt alas. Ar šo lietu viņas pēdas droši vien būs aizskalotas, tomēr kāda zīme varētu būt saglabājusies. Lai ko tas prasītu, es gribu, lai viņa tiktu atrasta.

Iza nepacietīgi gaidīja, kad beigsies Bruņa sapulce. Viņa bija cen­tusies sadūšoties, lai aprunātos ar viņu, un nolēmusi, ka šis ir īstais bridis. Pamanījusi vīrus izklīstam, sieviete ar noliektu galvu piegāja pie vadoņa pavarda un apsēdās pie tā kājām.

- Ko tu gribi, Iza? - Brūns vaicāja, viegli uzsitot tai pa plecu.

- Šī necienīgā sieviete grib runāt ar vadoni, - Iza iesāka.

- Tu drīksti runāt.

- Šī sieviete kļūdījās, neatnākot pie vadoņa, kad uzzināja, ko jaunā sieviete grasījās darīt. - Iza aizmirsa formālo uzrunu, jo bija emociju pārņemta: - Bet, Brun, viņa tik ļoti gribēja bērnu. Neviens nedomāja, ka viņa jelkad varētu palikt grūta, viņa jau nu vismazāk. Kā gan kāds varēja uzveikt Alu Lauvas Garu? Viņa tā priecājās par to. Lai arī Eila cieta, viņa nekad par to nesūdzējās. Viņa gandrīz nomira dzemdībās, Brun. Vienīgi doma, ka viņas bērns varētu nomirt, beigās deva tai spēku. Eila vienkārši nespēja pieļaut domu, ka varētu no tā atteikties, kaut ari tas būtu kropls. Viņa bija pārliecināta, ka tas būs viņas vie­nīgais bērns. Viņa bija kā bez prāta no šoka un sāpēm, viņa nespēja pareizi domāt. Es zinu, ka man nav tiesību lūgt, taču es lūdzu tevi - ļauj viņai dzīvot.

- Kāpēc tu nenāci pie manis agrāk, Iza? Ja tev šķiet, ka, izlūdzo­ties tai dzīvību, var kaut ko vērst par labu tagad, kāpēc tu nenāci pie manis tad? Vai esmu bijis pret viņu tik nejauks? Es nebiju akls pret tās ciešanām. Vīrs var aizgriezt acis, lai neskatītos, kas notiek pie otra vīra pavarda, bet viņš nespēj aizdarīt ausis. Šajā klanā nav neviena cilvēka, kurš nezinātu, kādas sāpes Eila izcieta, dāvājot dzīvību savam dēlam. Vai tu uzskati mani par tik cietsirdīgu, Iza? Ja tu būtu atnākusi pie manis, pastāstījusi man, kā viņa jūtas, ko viņa plāno darīt, vai tu domā, ka es nebūtu apsvēris iespēju ļaut viņas bērnam dzīvot? Es būtu varējis aiztaupīt viņai bēgšanas un slēpšanās draudus, kas radās kā neprātīgas sievietes murgu rezultāts. Es būtu apskatījis bērnu. Pat neesot tās vīram, ja bērns nav pārāk stipri cietis, es būtu varējis ļaut tam dzīvot. Taču tu man nedevi tādu iespēju. Tu iedomājies, ka zini, ko es būtu darījis. Parasti tu tā nerīkojies, Iza.

Es nekad neesmu redzējis, ka tu nolaidīgi pildītu savus pienāku­mus. Tu vienmēr esi bijusi citām sievām par paraugu. Es varu attais­not tavu uzvedību vienīgi ar slimību. Es zinu, cik slima tu esi, lai gan centies to noslēpt. Es cienīju tavu vēlēšanos un nepieminēju to, bet pagājušajā rudenī es biju pārliecināts, ka tu dosies uz garu pasauli. Es labi sapratu, ka, pēc Eilas domām, šī viņai bija laba iespēja tikt pie bērna. Man ir aizdomas, ka viņai ir taisnība. Tomēr es redzēju, ka viņa pilnībā aizmirsa par sevi, kad saslimi tu, Iza, un viņa tevi izvilka. Es nezinu, kā viņai tas izdevās. Varbūt tas bija Mogurs, kas pielabināja garus, kuri gribēja, lai tu tiem pievienojies, un pārliecināja tos, lai ļauj tev palikt, tomēr tas nebija Mogurs viens pats.

Es biju gatavs apmierināt viņa lūgumu un ļaut Eilai kļūt par zāļu sievu. Es biju sācis viņu cienīt tāpat, kā reiz cienīju tevi. Viņa bija apbrīnojama sieviete, apzinīguma un paklausības paraugs, par spīti manas sievas dēlam. Jā, Iza, es zinu par Brouda rupjo izturēšanos pret viņu. Pagājušajā vasarā nesaprotamā veidā Brouds izprovocēja pat kādu viņas pārkāpumu, lai gan es līdz galam neizprotu, kā. Tas ir viņa necienīgi - stāties pretim sievietei tādā veidā, kā to dara viņš; Brouds ir ļoti drosmīgs un stiprs mednieks, un viņam nav iemesla justies tā, it kā sieviete apdraudētu tā vīrišķību. Tomēr varbūt viņš redzēja kaut ko tādu, ko es nepamanīju. Iespējams, viņam taisnība, esmu bijis akls attiecībā uz viņu. Iza, ja tu būtu atnākusi pie manis agrāk, es būtu apsvēris tavu lūgumu, es būtu atļāvis viņas dēlam dzīvot. Tagad ir par vēlu. Kad viņa atgriezīsies bērna vārda došanas dienā, gan Eilai, gan viņas dēlam būs jāmirst.

Nākamajā dienā Eila centās aizkurt ugunskuru. No iepriekšējās dzīvošanas reizes bija atlikuši daži sausi koka gabali. Viņa virpināja nūju starp plaukstām pret citu koka gabalu, taču tai nepietika spēka, lai darītu to tik ilgi, līdz tas sāktu gruzdēt, un Eilas laime, ka viņa to nespēja. Drūgs un Krugs bija uzgājuši kalnu pļavas taku, kamēr viņa ar mazo gulēja. Tie būtu saoduši ugunskura vai tā palieku smaržu un būtu abus atraduši. Patiesībā viņi nogāja garām alai tik tuvu, ka, ja mazulis miegā būtu ieraudājies, viņi būtu izdzirdējuši. Taču lazdu krūmu vecā audze tik labi noslēpa ieeju mazajā alā klints sienā, ka viri to nepamanīja.

Laime uzsmaidīja viņai vēl vairāk. Pavasara lietus, īgni smidzinot no svina pelēkajām debesim, pārvēršot nelielā strautiņa malu dubļu kloākā un pļavas zemi piemirkušā purvā un pārklājot tumšu šķid­rautu sievietes garastāvoklim, aizskaloja visas viņas atstātās pēdas. Mednieki bija tik prasmīgi pēdu dzinēji, ka prata atšķirt katra klana locekļa individuālās pēdas, un to asais skatiens ātri būtu pamanījis nolauztos dzinumus vai uzrakņāto zemi pēc sīpolu un sakņu meklē­šanas, ja viņa būtu kaut ko lasījusi ēdienam. Eilas vājums pasargāja to no atklāšanas.

Kad Eila vēlāk izgāja ārā un ieraudzīja viru pēdu nospiedumus pie avota, no kura sākās strautiņš un kur tie bija apstājušies, lai padzer­tos ūdeni, viņas sirds gandrīz apstājās. Aiz bailēm viņa vairs negāja ārā. Viņa satrūkās pie katras vēja brāzmas, kas sapurināja krūmu ejas priekšā, un saspringa, ieklausoties iedomātās skaņās.

Pārtika, ko viņa bija paņēmusi līdzi, bija gandrīz beigusies. Eila pārmeklēja grozus, kurus bija izgatavojusi pārtikas uzglabāšanai sava pārejošā nāves lāsta ilgajā, vientulīgajā uzturēšanās laikā. Viņa atrada vienigi dažus sažuvušus, sapuvušus riekstus un mazo grau­zēju izkārnījumus kā pierādījumu tam, ka tās krājumi bija atklāti un jau sen izēsti. Viņa uzgāja sabojātus ēdiena pārpalikumus, ko Iza tai bija iedevusi, kad viņa bija izmantojusi alu par patvērumu sievietes lāsta laikā, - bet pilnīgi nelietojamus.

Pēkšņi viņa atcerējās kaltētās brieža gaļas slēpni akmens bedrē alas dibenā - no brieža, ko bija nogalinājusi siltajam apmetnim. Eila atrada nelielo akmeņu pauguriņu un novāca akmeņus. Žāvētā gaļa slēpnī bija neskarta, taču atslābums bija īslaicīgs. Zari, kas aizsedza alas eju, pašķirās, un Eilas sirds sāka joņot straujāk.

- Uba! - viņa pārsteigta pamāja, meitenei ienākot alā. - Kā tu mani atradi?

- Es tev sekoju todien, kad tu aizgāji. Es biju tik ļoti nobijusies, ka ar tevi kaut kas atgadīsies. Es tev atnesu drusku ēdiena un mazliet tējas, lai tev rastos pieniņš. Māte to pagatavoja.

- Vai Iza zina, kur es esmu?

- Nē. Tomēr viņa zina, ka es to zinu. Es nedomāju, ka viņa grib uzzināt, citādi viņai būtu jāizstāsta Brūnam. Ai, Eila, Brūns ir tik dusmīgs uz tevi! Viri jau meklē tevi katru dienu.

- Es pamanīju viņu pēdas pie strauta, bet tie neieraudzīja alu.

- Brouds visu laiku plātās, ka vienmēr zinājis, cik tu esi slikta. Kopš tavas aiziešanas es tikpat kā neesmu redzējusi Krebu. Viņš visu dienu pavada tajā garu telpā, un māte ir tik nelaimīga. Viņa lika man tev pateikt, lai tu nenāc atpakaļ, - Uba sacīja, acis plati iepletusi aiz bailēm par jauno sievieti.

-Ja viņa nav ar tevi runājusi par mani, kā gan Iza varēja likt man kaut ko pateikt? - Eila vaicāja.

- Viņa pagatavoja vairāk nekā parasti vakar vakarā un ari šorīt. Ne jau par daudz - man liekas, viņa uzmanījās, lai Krebs neuzminētu, ka tas ir domāts tev, - bet viņa neapēda savu tiesu. Vēlāk Iza pagatavoja tēju, tad sāka vaidēt un sarunāties ar sevi, it kā no bēdām pēc tevis, viņa bēdājas visu laiku, kopš tu aizgāji, un viņa skatījās tieši uz mani. Viņa visu laiku teica: "Ja vien kāds varētu Eilai pateikt, lai viņa neat­griežas. Mans nabaga bērns, mana nabaga meita, viņai nav ēdiena, viņa ir nespēcīga. Viņai ir vajadzīgs piens bērnam," - un tamlīdzīgi. Tad viņa aizgāja no pavarda. Ūdens soma bija nolikta tieši blakus tējai, un visa pārtika bija ietīta.

- Viņa būs redzējusi, ka es tev sekoju, - Uba turpināja. - Es brīnī­jos, kāpēc viņa mani nesabāra par to, ka tik ilgi biju projām. Brūns un Krebs - abi ir dusmīgi uz Izu, ka viņa neizstāstīja, ka tu grasies slēpties. Ja viņi zinātu, ka tai ir kāda nojausma par to, kā tevi atrast, bet neatklāj tiem, es nezinu, ko tie ar viņu izdarītu. Taču man neviens nav prasījis. Katrā ziņā neviens nepievērš īpašu uzmanību bērniem, jo sevišķi meitenēm. Eila, tu saproti, ka man vajadzētu izstāstīt Kre­bam, kur tu atrodies, bet es negribu, lai Brūns tevi nolād, es negribu, ka tu mirsti.

Eila juta sirdspukstus atbalsojamies galvā. "Ko es esmu izdarījusi?" Viņa nebija apjautuši, ka būs tik vārga vai ka būs tik grūti izdzivot vienai pašai ar mazu bērniņu, kad uzdrošinājās pamest klanu. Viņa bija rēķinājusies, ka varēs atgriezties mazuļa vārda došanas dienā. "Ko es lai tagad daru?" Viņa pacēla mazo un cieši piespieda sev klāt. "Bet es nevarēju ļaut tev nomirt, vai ne?"

Uba ar līdzjūtību lūkojās uz jauno māmiņu, kas šķita aizmirsusi par meiteni. - Eila, - viņa vaicājoši ierunājās. - Vai es drīkstu uz viņu paskatīties? Man tā ari nav izdevies apskatīt tavu mazuli.

- Ai, Uba, nu, protams, vari to apskatīt, - sieviete pamāja, jūto­ties nelāgi, ka aizmirsusi par meiteni, kas bija nākusi garo ceļu, lai atnestu tai Izas ziņu. Arī viņa par to var iekulties nepatikšanās. Ja atklātos, ka Uba zinājusi, kā atrast Eilu, bet nav par to izstāstījusi, viņa saņemtu bargu sodu. Tas varēja izpostīt viņas dzīvi.

- Vai gribi viņu paņemt rokās?

- Vai drīkstu?

Eila ielika mazuli meitenei klēpī. Uba sāka attīt mazā autiņus, bet tad pacēla skatienu uz Eilu, lai saņemtu atļauju. Māte palocīja galvu.

- Viņš nemaz neizskatās tik slikti, Eila. Viņš nav kropls kā Krebs. Viņš ir tāds izdilis, un tikai tā galva izskatās atšķirīga. Tomēr ne tik atšķirīga kā tev. Tu nelīdzinies nevienam klanā.

- Tāpēc, ka es nepiedzimu klanā. Iza mani atrada, kad biju maza meitene. Viņa saka - es esot dzimusi pie Citiem. Tomēr tagad es pie­deru pie klana, - Eila lepni teica, bet tad viņas seja izstiepās. - Bet tas nebūs ilgi.

- Vai tev kādreiz pietrūkst mātes? Es domāju - tavas īstās mātes, nevis Izas? - meitene vaicāja.

- Es neatceros nevienu citu māti, izņemot Izu. Es neatceros neko, kas notika, pirms sāku dzīvot ar klanu. - Pēkšņi viņa nobālēja. - Uba, kur gan es iešu, ja es nedrīkstu atgriezties? Ar ko es dzīvošu? Es vairs nekad neredzēšu Izu, ari Krebu ne. ŠI ir pēdējā reize, kad es jebkad redzēšu tevi. Bet es nezināju, ko citu lai iesāk. Es nespēju ļaut manam bērniņam nomirt.

- Es nezinu, Eila. Māte saka, ka Brūns zaudēšot godu, ja tu liksi viņam pieņemt savu dēlu, tāpēc jau viņš ir tik ļoti dusmīgs. Viņa saka: ja sieviete liek vīrietim kaut ko darīt, tad pārējie vīri viņu vairs necienīs. Pat ja viņš pēc tam tevi nolādēs, viņš zaudēs cieņu, vienkārši tāpēc, ka tu piespiedīsi viņu darīt kaut ko, kas ir pret viņa gribu. Es negribu, lai tu ej projām, bet tev būs jāmirst, ja tu atgriezīsies.

Jaunā sieviete lūkojās uz meitenes izmisuma pārņemto seju, neap­jaušot, ka arī viņas asarām izvagotajai sejai ir tādi pati izteiksme. Viņas vienlaikus pastiepa rokas viena otrai pretim.

- Labāk ej, Uba, iekams neesi iekūlusies nepatikšanās, - Eila teica. Meitene atdeva mazuli mātei un piecēlās, lai dotos projām. - Uba, - Eila pasauca, kad meitene jau pašķīra zarus. - Esmu priecīga, ka tu atnāci mani apraudzīt, tikai tā es varēju parunāt ar tevi vēl vienu reizi. Un pasaki Izai… pasaki manai mātei, ka es viņu mīlu. - Asaras atkal sāka plūst. - Pasaki arī Krebam.

- Es pateikšu, Eila. - Meitene vēl kādu brīdi kavējās. - Nu es eju, - viņa teica un ātri izgāja no alas.

Kad Uba bija aizgājusi, Eila attina ēdiena paciņu, ko meitene bija atnesusi. Tur nebija daudz, bet ar žāvēto brieža gaļu varēs iztikt dažas dienas, un ko tad? Viņa nespēja domāt, viņas prāts griezās apjukuma atvarā, velkot to iekšā pilnīga izmisuma melnajā caurumā. Viņas plāns bija sagruvis. Bija apdraudēta ne tikai viņas mazuļa, bet arī viņas pašas dzīve. Viņa ēda, nejūtot garšu, un uzdzēra nedaudz tējas, tad atkal apgūlās kopā ar bērnu un iegrima miega aizmirstībā. Sievietes ķermenim bija savas vajadzības, tas pieprasīja atpūtu.

Bija nakts, kad Eila atkal pamodās un izdzēra pēdējo auksto tēju. Viņa nolēma sagādāt vēl ūdeni, kamēr bija tumšs un to nevarēja ieraudzīt meklēšanā iesaistītie vīri. Tumsā viņa grābstījās, meklējot ūdens somu, un uz bridi, panikas pārņemta, piķa melnajā alā pazau­dēja virziena izjūtu. Alas ieeju maskējošie zari spocīgi izcēlās tumsā, kas nebija gluži tik melna, tie palīdzēja sievietei orientēties, un viņa ātri izrausās ārā.

Augošs mēness, spēlējot sunīšus ar skrejošajiem mākoņiem, snie­dza nedaudz gaismas, bet viņas acis, kuras bija plati ieplestas alas tumsā, tik tikko saskatīja rēgainos kokus, kuru silueti neskaidri izda­lījās nespodrajā gaismā. Strauta čalojošais ūdens, šļakstoties pāri miniatūrā ūdenskrituma akmeņiem, atspoguļoja mirdzošos zariņus ar vārgu starojumu. Eila vēl aizvien bija nespēcīga, tomēr pieceļoties galva vairs negriezās un staigāt bija vieglāk.

Neviens klana vīrs nepamanīja viņu noliecamies pie strauta zem tumsas slēpjošā apsega, bet viņu vēroja citas acis, redzīgākas mēness gaismā. Naksnīgie laupītāji un to upuri, kas barojās naktīs, ieturējās no tā paša avota, no kuras smēla viņa. Eila vēl nekad nebija bijusi tik ievainojama kopš tā laika, kad maldījās viena pati kā kails piecgadīgs bērns, - ne tik daudz sava vājuma dēļ, cik tāpēc, ka nedomāja par izdzīvošanu. Viņa neuzmanījās; viņas domas bija vērstas uz iekšu. Viņa būtu bijusi viegls upuris jebkuram uzglūnošam plēsoņam, kuru piesaistītu bagātīgās smakas. Tomēr Eila jau iepriekš bija likusi just par savu klātbūtni. Veikli akmeņi, ne vienmēr nāvējoši, tomēr sāpīgi, bija atstājuši savas pēdas. Plēsēji, kuru teritorijā atradās ala, cen­tās no tās vairīties. Tas dāvāja viņai priekšrocības, drošības faktoru, rezervi, no kuras viņa tagad smēlās lielām riekšām.

- Ir jābūt kādai zīmei par viņu, - Brūns dusmās žestikulēja. - Ja viņa paņēma ēdienu, ar to nevar iztikt mūžīgi; viņai drīz būs jāiznāk no slēptuves. Es gribu, lai visas izlūkotās vietas tiktu pārmeklētas vēlreiz. Ja viņa ir mirusi, es gribu to zināt. Kāds plēsējs viņu atradīs, un atradīsies pierādījums par viņu. Es gribu, lai viņa tiktu atrasta pirms vārda došanas dienas. Es neiešu uz klanu Sapulci, iekams viņa nebūs atrasta.

- Nu viņa mūs atturēs no došanās uz klanu Sapulci! - Brouds pa­vīpsnāja. - Pirmām kārtām - kāpēc viņa vispār tika pieņemta klanā? Viņa pat neiederas klanā. Ja es būtu bijis vadonis, es viņu nekad ne-būtu pieņēmis. Ja es būtu bijis vadonis, es nebūtu ļāvis Izai viņu pieturēt, es pat nebūtu Izai ļāvis viņu pacelt. Kāpēc neviens cits nere­dzēja, kāda viņa ir? Tā nav pirmā reize, kad viņa ir bijusi nepaklau­sīga, jūs jau zināt. Viņa vienmēr ir neievērojusi klana paražas un tikusi cauri sveikā. Vai kāds aizliedza viņai ienest alā dzīvniekus? Vai kāds aizliedza viņai klaiņot apkārt vienai pašai, kas nevienai kārtī­gai klana sievietei pat neienāktu prātā? Nav brīnums, ka viņa mūs izspiegoja, kamēr mēs trenējāmies. Un kas notika, kad viņu pieķēra lietojam lingu? Īslaicīgs nāves lāsts, un, kad tā atgriezās, viņai atļāva medīt! Iedomājieties - klana sieviete medī! Vai zināt, ko par to domātu pārējie klani? Nav brīnums, ka mēs neiesim uz klanu Sapulci. Vai tas kāds brīnums, ka viņa iedomājas, ka varēs uzspiest mums savu dēlu?

- Broud, mēs to visu jau esam dzirdējuši, - Brūns gurdi pamāja. - Viņas nepaklausība nepaliks nesodīta, es tev apsolu.

Brouda pastāvīgā atgriešanās pie vienas un tās pašas tēmas ne tikai nogurdināja Bruņa nervus, tā atstāja iespaidu. Vadonis sāka apšaubīt savas spriešanas spējas, spriešanas spējas, kuras vajadzēja balstīt uz piederību ilgstošām tradīcijām un paražām, kurās nebija vietas novirzēm. Tomēr, kā Brouds nemitējās viņam atgādināt, Eila bija tikusi cauri sveikā ar aizvien nopietnāku pārkāpumu sarakstu, kas patiesi šķita novedām pie šī nepiedodamā, tīšā izaicinājuma akta. Viņš bija pārāk labvēlīgi izturējies pret ienācēju, kurai nepiemita iedzimtās klana pareizības izjūtas, pārāk iecietīgi. Eila viņu izman­toja. Broudam bija taisnība, viņam vajadzēja būt stingrākam, viņam vajadzēja tai likt pakļauties, iespējams, viņam vispār nevajadzēja ļaut zāļu sievai to pacelt, bet vai viņa sievas dēlam pieklājās to visu laiku atgādināt?

Brouda nepārtrauktie pārmetumi atstāja ietekmi arī uz pārējiem medniekiem. Vairums bija gandrīz pārliecināti, ka Eila tos kaut kādā veidā ar melu plīvuru bija padarījusi neredzīgus un tikai Brouds bija to saskatījis ar skaidrām acīm. Kad Bruņa nebija tuvumā, jaunais vīrietis nomelnoja vadoni, dodot mājienus, ka viņš ir pārāk vecs, lai turpmāk spētu viņus pilnvērtīgi vadīt. Bruņa cieņas zaudējums atstāja postošu ietekmi uz vīra pašapziņu; viņš juta zūdam vīru cieņu un nespēja iedomāties, kā dosies uz klanu Sapulci šādos apstākļos.

Eila uzturējās alā, pametot to, vienīgi lai iesmeltu ūdeni. Iepauno- jusies ādās, viņa jutās pietiekami silti arī bez uguns. Pārtika, ko bija atnesusi Uba, un aizmirstie brieža gaļas krājumi - izkaltušas kā āda un stipri cietas košļāšanai, bet augsti koncentrētas barības vielas, kam par garšvielu noderēja izsalkums, - ļāva atlikt vākšanu un medī­šanu. Tas dāvāja sievietei tik vajadzīgo atpūtu. Sievietes augums vairs neizžuva no nepieciešamības zīdīt "nevisaipareizo" augli, viņas vese­līgais jaunais ķermenis, ko gadu gaitā bija norūdījusi fiziska nodar­bošanās, atveseļojās. Viņai vairs nevajadzēja tik daudz miega, tomēr savā ziņā tas bija sliktāk. Eilu pastāvīgi nomāca satrauktas domas. Vienīgi miegā sieviete bija brīva no satraukuma.

Eila sēdēja netālu no alas ieejas, turot rokās guļošo mazuli. Balts, ūdeņains šķidrums, kas sūcās no bērna mutes kaktiņa un pilēja no otras krūts, ko bija izraisījusi zīdīšana, liecināja, ka viņai ir parādījies piens. Pēcpusdienas saule, brīžiem aizslēpjoties aiz ātri skrejošajiem mākoņiem, sasildīja ar saviem gaismas plankumiem vietiņu blakus ieejai. Eila lūkojās dēlā, vērojot tā vienmērīgo elpošanu, ko pārtrauca nemierīgas acu kustības un īslaicīgas spazmveida savilkšanās: mazu­lis ar lūpām atdarināja zīšanu, tad atkal nomierinājās. Viņa aplūkoja bērnu ciešāk, pagriezusi galviņu, lai apskatītu tā profilu.

"Uba teica, ka tu nemaz tik slikti neizskaties," Eila prātoja, "es arī tā domāju. Tikai mazliet citādi. Uba ari tā teica. Tu tikai izskatoties citāds, bet ne tik atšķirīgs kā es." Eila pēkšņi atcerējās savu atspulgu, ko bija ieraudzījusi rāmajā dīķi. "Ne tik atšķirigs kā es!"

Eila vēlreiz apskatīja dēlu, cenšoties atcerēties savu atspulgu. "Mana piere izspiežas tāpat," viņa nodomāja, pieskaroties savai sejai. "Un tas kauls zem viņa mutes - man ari tāds ir. Bet viņam ir izvirzīti uzacu loki, man tādu nav. Klana ļaudim ir izvirzīti loki. Ja es esmu atšķirīga, kāpēc gan lai mans dēls nebūtu atšķirīgs? Viņam vajadzētu līdzināties man, vai ne? Mazliet viņš man līdzinās, tomēr nedaudz atgādina ari klana mazuļus. Viņš līdzinās abiem. Es nepiedzimu kla­nam, bet mans bērns piedzima, vienīgi tas līdzinās man un viņiem, it kā abi būtu sajaukušies kopā."

"Es domāju, ka tu nemaz neesi kropls, manu zēn. Ja tu esi dzimis man un dzimis klanam, tev būtu jālīdzinās abiem. Ja gari ir sajau­kušies kopā, vai tad tev ari nevajadzētu izskatīties kā sajauktam? Tā jau tu arī izskaties, tā, kā tev būtu jāizskatās. Bet kā totēms tevi radīja? Nav svarīgi, kā totēms tas bija, bet tam noteikti bija vajadzīga palīdzība. Nevienam no vīriem nav spēcīgāka totēma par manējo, izņemot Krebu. Vai tevi radīja Alu Lācis, manu mazulit? Es dzīvoju pie Kreba pavarda. Nē, tas nevarēja notikt. Krebs saka, ka Ursus nekad nepieļauj, ka viņa garu norij sieviete, Ursus vienmēr izvēlas pats. Nu, ja tas nebija Krebs, kura tuvumā tad vēl esmu uzturējusies?"

Eilai pēkšņi parādījās Brouda tēls, grozoties cieši blakus. "Nē!" Viņa papurināja galvu, noliedzot šādu domu. "Brouds ne. Viņš nera­dīja manu bērniņu." Eila riebumā noskurinājās, domājot par nākamo vadoni un par to, kā tas bija viņu piespiedis pakļauties savām iegri­bām. "Es ienīstu viņu! Es ienīdu to katru reizi, kad viņš man tuvojās. Esmu tik laimīga, ka viņš man vairs neuzmācas. Es ceru, ka viņš vairs nekad, nekad negribēs apmierināt ar mani savas vajadzības. Kā Oga to pacieš? Kā vispār kāda sieviete to pacieš? Kāpēc vīriešiem ir tādas vajadzības? Kāpēc lai vīrietis gribētu ievietot savu locekli tajā vietā, no kurienes ierodas bērni? Tai vietai vajadzētu piederēt tikai mazu­ļiem, nevis vīriešu locekļiem, kas visu padara lipīgu. Vīriešu locekļiem nav nekā kopīga ar bērniem," viņa sašutusi nodomāja.

Netīkamā akta bezjēdzība neizzuda sievietei no prāta, līdz galvā iešāvās savāda doma. "Vai tomēr ir? Vai vīrieša loceklim būtu kaut kas kopīgs ar bērniem? Vienīgi sievietēm varēja būt bērni, bet tām dzima gan meitenes, gan puikas," viņa bija nesaprašanā. "Interesanti, kad vīrietis ieliek savu locekli tajā vietā, no kurienes nāk bērni, vai varētu būt, ka viņš tam dod dzīvību? Ja nu tas nav cilvēka totēma gars, ja nu tas ir vīrieša loceklis, kas mazulim dod dzīvību? Vai tas nenozīmē, ka mazulis pieder ari viņam? Varbūt tieši tāpēc vīriešiem ir tā vajadzība, jo viņi grib dot bērnam dzīvību. Varbūt tāpēc tas patīk arī sievietēm. Nekad neesmu redzējusi, ka kāda sieviete norītu garu, bet es bieži esmu redzējusi, kā vīrieši ieliek savus locekļus sie­vietēs. Neviens nevarēja iedomāties, ka man varētu būt bērns, mans totēms ir pārāk spēcīgs, bet man tomēr tas piedzima, un tam tika dota dzīvība apmēram ap to laiku, kad Brouds atviegloja ar mani savas vajadzības."

"Nē! Tā nav tiesa! Tas nozīmētu, ka mans bērns ir arī Brouda bērns," Eila ar šausmām nodomāja. "Krebam ir taisnība. Viņam vienmēr ir taisnība. Es noriju garu, kas cīnījās ar manu totēmu un uzveica viņu, varbūt vairāk nekā vienu, varbūt tos visus." Viņa cieši sažņaudza mazuli, it kā cenšoties to sev paturēt. "Tu esi mans, nevis Brouda bērns! Tas pat nebija Brouda totēma gars." Mazuli izbiedēja pēkšņā kustība, un viņš sāka raudāt. Sieviete to maigi šūpoja, līdz tas nomie­rinājās.

"Varbūt mans totēms zināja, cik ļoti es gribēju mazuli, un ļāvās, lai to uzveic. Bet kāpēc lai mans totēms ļautu man dzemdēt mazuli, ja viņš zināja, ka tam būs jāmirst? Mazulis, kas ir daļēji mans un daļēji klana, vienmēr izskatīsies atšķirīgs; viņi vienmēr teiks, ka mani bērni ir kropli. Pat ja man būtu vīrs, mans bērns neizskatītos pareizs. Es nekad nespēšu bērnu sev paturēt; viņiem visiem būs jāmirst. Kāda tam nozīme, man tik un tā jāmirst. Mums abiem būs jāmirst, manu dēliņ."

Eila turēja mazuli cieši pieglaustu, šūpojot to un klusi dziedot, kamēr pār vaigiem nepamanītas tecēja asaras. "Ko lai es daru, manu bērniņ? Ko lai daru? Ja atgriezīšos tavā vārda došanas dienā, Brūns mani nolādēs. Iza teica, lai neatgriežos, bet kur lai eju? Es vēl neesmu pietiekami stipra, lai varētu medīt, un, ja arī būtu, ko lai daru ar tevi? Es nedrīkstētu tevi paņemt sev līdzi; es nevarētu medīt ar bērnu. Tu varētu sākt raudāt un aizbiedēt zvērus, bet es nevarētu atstāt tevi vienu pašu. Varbūt man nevajadzētu medīt, es varu atrast citu pār­tiku. Bet mums ir vajadzīgas arī dažādas lietas - apsēji un ādas, un segas, un kājauti.

Un kur lai es atrodu alu, kur dzīvot? Es nevaru palikt šeit, te ir pārāk daudz sniega ziemā, un šī vieta ir par tuvu, tie mani agrāk vai vēlāk atrastu. Es varētu doties projām, bet varu neatrast alu, un vīri var mani izsekot un atvest atpakaļ. Pat tad, ja es tiktu projām, sameklētu alu un uzkrātu pietiekami daudz pārtikas, lai izdzīvotu nākamo ziemu, un ja man izdotos pat kaut ko nomedīt, mēs tik un tā būtu vieni paši. Tev ir nepieciešams vairāk cilvēku, nepietiek tikai ar mani. Ar ko tu spēlēsies? Kas tevi mācīs medīt? Un ja nu ar mani kaut kas notiks? Kas tad par tevi rūpēsies? Tu paliktu pavisam viens, gluži kā es, pirms Iza mani atrada.

Negribu, lai tu būtu vientuļš; es arī pati negribu būt viena. Gribu iet mājās," Eila šņukstēja, paslēpusi galvu mazuļa autiņos. "Gribu atkal satikt Ubu un Krebu. Gribu pie mātes. Bet es nedrīkstu iet mājās. Brūns ir dusmīgs uz mani. Es liku viņam zaudēt lepnumu, un viņš mani nolādēs. Es nezināju, ka viņš tāpēc zaudēs lepnumu, es tikai negribēju, lai tu mirsti. Brūns nav tik ļauns; viņš man atļāva medīt. Kā būtu, ja es censtos viņu pierunāt pieņemt tevi? Kā būtu, ja es vienkāršu izlūgtos, lai viņš ļauj tev dzīvot? Ja es tagad atgrieztos, viņš nezaudētu cieņu; vēl ir laiks, vēl atlikuši divi pirksti līdz tavai vārda došanas dienai. Varbūt tad viņš nebūtu tik dusmīgs.

Bet ja nu ir? Ja nu viņš saka - nē? Ja nu viņi man tevi atņem? Es negribētu dzīvot, ja viņi man tagad tevi atņemtu. Ja tev jāmirst, es ari gribu mirt. Ja es atgriezīšos un Brūns teiks, ka tev jāmirst, es lūg­šos, lai viņš mani nolād. Es arī miršu. Es neļaušu tev vienam pašam doties atpakaļ uz garu pasauli, manu bērniņ; es apsolu: ja tev būs jāiet, es iešu tev līdzi. Es iešu tūliņ pat un lūgšos Bruņu, lai ļauj man tevi paturēt. Ko lai es citu daru?"

Eila sāka mest lietas vācamajā grozā. Viņa ievīstīja,mazuli nesa­majā segā, kopā ar bērnu ietinās savā zvērādas apmetnī un pastūma malā zarus, kas apslēpa nelielo alu. Eilai lienot ārā, viņas skatiens apstājās pie kaut kā saulē vizuļojoša. Tai pie kājām gulēja mirdzošs pelēks akmens. Viņa to pacēla. Tas nebija viens akmens, bet trīs kopā salipuši nelieli dzelzs pirīta veidojumi. Viņa pagrozīja to rokā un ska­tījās, kā laimīgais atradums mirdz. Tik bieži gadiem ilgi ejot iekšā un ārā no nelielās alas, viņa nekad agrāk nebija pamanījusi neparasto akmeni.

Eila sažņaudza to saujā un aizvēra acis. "Vai tā varētu būt kāda zīme? Zīme no mana totēma?"

"Lielais Alu Lauva," viņa žestikulēja. "Vai es pieņēmu pareizo lē­mumu? Vai tu gribi teikt, ka man tagad jādodas mājup? Ak, Alu Lauva, liec, lai šī ir zīme! Liec, lai šī ir zīme, ka esi atradis mani par vērtu, ka tas viss bijis vēl viens pārbaudījums! Liec, lai tā ir zīme, ka mans dēls dzīvos!"

Viņas pirksti trīcēja, atraisot nelielā ādas maisiņa mezglus, ko nēsāja kaklā. Jaunā sieviete pievienoja neparasti veidoto vizuļojošo akmeni sarkani notraipītajam ovālajam mamuta ilkņa gabalam, mo­luska fosilijas nospiedumam un sarkanajam okera gabaliņam. Ar bai­lēs stipri pukstošu sirdi un vienīgi ar izmisīgām cerībām Eila sāka kāpt lejup uz klana alu.

21

Uba ieskrēja alā, izmisīgi žestikulēdama. - Māt! Māt! Eila ir atgrie­zusies!

Izas seja pauda izmisumu. - Nē! Tas nevar būt. Vai bērns viņai ir līdzi? Uba, vai tu biji aizgājusi pie viņas? Vai tu viņai izstāstīji?

-Jā, māt, es biju pie viņas. Es teicu, cik Brūns ir saniknots, es teicu, lai viņa nenāk atpakaļ, - meitene māja.

Iza pagriezās pret ieeju un ieraudzīja Eilu lēnām ejot uz Bruņa pusi. Viņa nometās zemē pie tā kājām, pārliekusies pār bērnu, kā aizsargājot to.

- Viņa ir par agru, droši vien būs sajaukusi laikus, - Brūns pamāja burvim, kurš steidzīgi izšļūca ārā no alas.

- Viņa nav sajaukusi, Brun. Viņa zina, ka ir par agru, viņa atgriezās ar nolūku, - Mogurs deva zīmes.

Vadonis nopētīja veco vīru, brīnoties, kā tas varēja būt tik pozi­tīvi noskaņots. Tad viņš palūkojās lejup uz jauno sievieti un, mazliet nobažījies, atkal uz Moguru.

- Vai esi pārliecināts, ka burvestības, kuras tu veici, lai mūs aiz­sargātu, iedarbosies? Viņai vēl vajadzēja atrasties nošķirtībā, viņas sievietes lāsts vēl nevar būt beidzies, pēc dzemdībām tas vienmēr ir daudz ilgāks.

- Burvestība ir stipra, Brun, izsaukta ar Ursus kauliem. Tu esi aiz­sargāts. Tu drīksti "satikties" ar viņu, - burvis atbildēja.

Brūns pagriezās atpakaļ un cieši uzlūkoja jauno sievieti, kas, aiz bailēm trīcot, bija sakņupusi pār mazuli. "Man vajadzētu viņu nolā­dēt tūliņ uz vietas," viņš nikni nodomāja. "Tomēr tā nav bērna vārda došanas diena. Ja Moguram taisnība, kāpēc viņa pārradās agrāk? Un ar bērnu? Tam vēl jābūt dzīvam, citādi viņa nebūtu to ņēmusi līdzi. Viņas nepaklausība ir nepiedodama, bet kāpēc viņa atgriezās agrāk?" Viņš nespēja pārvarēt savu ziņkāri un uzsita tai pa plecu.

- ŠI necienīgā sieviete ir bijusi nepaklausīga, - Eila iesāka ar klu­sām, formālām kustībām, neskatoties tieši uz vadoni un nebūdama droša, kā viņš atbildēs. Viņa zināja, ka nedrīkst sarunāties ar vīrieti, viņai bija jāatrodas nošķirtībā, taču viņš bija uzsitis tai pa plecu. - Sieviete gribētu runāt ar vadoni, ja tas tiks atļauts.

- Tu neesi pelnījusi, ka tev ļauj runāt, sieviete, bet Mogurs ir izsau­cis aizsardzību tavā gadījumā. Ja es gribēšu, lai tu runā, gari to atļaus. Tev taisnība, tu esi bijusi ļoti nepaklausīga, kā tu vari sevi attais­not?

- Sieviete ir pateicīga. Sievietei ir zināmas klana paražas; viņai būtu vajadzējis atbrīvoties no bērna, kā tai lika zāļu sieva, bet viņa aizbēga. Viņa grasījās atgriezties sava dēla vārda došanas dienā, lai vadonis varētu to pieņemt savā klanā.

- Tu atgriezies par agru, - Brūns triumfējoši žestikulēja. - Vārda došanas diena vēl nav pienākusi. Tagad es varu likt zāļu sievai viņu tev atņemt. - Sasprindzinājums, kas bija savilcis Bruņa muguru, kopš Eila bija aizgājusi, pārgāja, un viru pēkšņi pārņēma apskaidrība. Vie­nīgi tad, ja bērns būtu nodzīvojis septiņas dienas, viņam pēc tradī­cijas būtu tas jāpieņem. Pilns laiks vēl nebija pagājis, viņam tas ne­bija jāpieņem, viņš nebija zaudējis cieņu, viņš atkal kontrolēja situā­ciju.

Eila neapzināti saņēma ciešāk bērnu, kas bija piesaitēts viņai pie krūtīm ar sedziņu, tad turpināja: - Sieviete zina, ka vēl nav pienākusi vārda došanas diena. Sieviete ir sapratusi, ka nebija pareizi, ka viņa centās pierunāt vadoni pieņemt viņas dēlu. H nav sievietes darīšana - izlemt, vai viņas bērnam jādzīvo vai jāmirst. Vienīgi vadonis drīkst pieņemt šādu lēmumu. Tāpēc šī sieviete atgriezās.

Brūns lūkojās Eilas patiesu jūtu pārpilnajā sejā. "Viņa vismaz lai­kus ir nākusi pie prāta," viņš nodomāja. - Ja tu zini klana paražas, kāpēc tad tu atgriezies ar bērnu, kas ir kropls? Iza teica, ka tu neesot bijusi spējīga veikt savu mātes pienākumu; vai tagad esi gatava to atdot? Vai gribi, lai zāļu sieva to izdara tavā vietā?

Eila svārstījās, pārliekusies pār dēlu. - Sieviete to atdos, ja vadonis tā pavēlēs. - Viņa rādīja zīmes lēni, pilna sāpju, piespiežoties, jūtoties tā, it kā tai krūtīs būtu iedurts nazis. - Taču sieviete apsolīja savam dēlam, ka viņa neļaus tam doties uz garu pasauli vienam pašam. Ja vadonis nolems, ka bērns nedrīkst dzīvot, viņa lūgs, lai viņš sievieti nolād. - Viņa atbrīvojās no formālās valodas un lūdzās: - Es tevi lūdzu, Brun, es loti lūdzu: ļauj manam dēlam dzīvot! Ja viņam jāmirst, es negribu dzīvot.

Eilas kvēlā lūgšanās pārsteidza vadoni. Viņš zināja, ka dažas sievie­tes vēlējās paturēt bērnus par spīti to kroplumam vai deformācijām, tomēr vairākums ar atvieglojumu atbrīvojās no tiem, cik vien ātri un klusi iespējams. Kropls bērns uzspieda mātei kauna zīmi. Tas liecināja par zināmu nepilnību, nespēju radīt perfektu bērnu. Tas padarīja viņu par mazāk vēlamu. Ja deformācija bija pietiekami maza un neizraisīja nopietnas sekas, tika pārskatīts sievietes statuss un nākotne. Mātes turpmākie gadi varēja izrādīties grūti, ja viņas bērni vai bērnu part­neri nespētu par viņu rūpēties. Lai gan viņai nekad nebūtu jābadojas, tās dzīve būtu nožēlojama. Eilas lūgumam nebija precedenta. Mātes mīlestība bija stipra, bet vai tik stipra, lai sekotu savam bērnam uz citu pasauli?

- Tu gribi mirt kopā ar kroplo bērnu? Kāpēc? - Brūns jautāja.

- Mans dēls nav kropls, - Eila pamāja ar viegli samanāmu izaici­nājumu. - Viņš vienkārši ir atšķirīgs. Es esmu atšķirīga, es nelīdzinos klana ļaudīm. Arī mans dēls ir tāds. Katrs bērns, kas man piedzimtu, līdzinātos viņam, ja vien mans totēms vēl kādreiz tiktu uzvarēts. Man nekad nebūs bērna, kuram tiks ļauts dzīvot. Es arī negribu dzīvot, ja visiem maniem bērniem būs jāmirst.

Brūns uzlūkoja Moguru. - Ja sieviete norij kāda vīra totēmu, vai tad bērnam nav jālīdzinās viņam?

-Jā, ir jālīdzinās. Tomēr neaizmirsti, ka arī viņai ir vīrieša totēms. Varbūt tāpēc tas tik smagi cīnījās. Iespējams, ka Alu Lauva vēlējās būt daļiņa no jaunās dzīvības. Viņas teiktajā varētu kaut kas slēpties. Man vajadzēs pameditēt par to.

- Bet bērns vēl aizvien ir kropls?

- Tas bieži notiek, ja sievietes totēms atsakās līdz galam pado­ties. Tas padara grūtniecību smagāku un deformē bērnu, - Mogurs atbildēja. - Esmu vairāk pārsteigts par to, ka bērns ir vīriešu kārtas. Ja sievietes totēms uzsāk sīvu ciņu, tad rezultāts parasti ir sieviešu kārtas bērns. Bet mēs viņu neesam redzējuši, Brun. Varbūt mums vajadzētu to apskatīt.

Vai viņam vajadzētu pūlēties - Brūns prātoja. Kāpēc nenolādēt sie­vieti tūdaļ un atbrīvoties no bērna? Eilas priekšlaicīgā atgriešanās un nožēlas pilnā zemošanās mazināja Bruņa aizvainoto lepnumu, tomēr par samierināšanos nebija ne runas. Viņš bija teju, teju viņas dēļ zaudējis cieņu, un tā nebija pirmā problēma, ko sieviete bija viņam radījusi. Viņa bija atgriezusies, bet ko darīs tālāk? Un tad vēl bija klanu Sapulce, par ko Brouds bija tam tik daudz reižu atgādinājis.

Viena lieta bija ļaut Izai pacelt svešo bērnu un pieņemt viņu klanā. Bet Brūnam bija iemesls pēdējā laikā bieži pārdomāt par iespaidu, kādu uz citiem klaniem atstās ierašanās Sapulcē ar šo sievieti, kas dzimusi pie Citiem.

Viņš brīnījās, lūkojoties pagātnē, kā bija varējis pieņemt tik daudz lēmumu, kas bija tik netradicionāli. Katrs no tiem tobrīd nešķita pā­rāk nepamatots. Pat atļaut sievietei medīt tobrīd šķita loģiski. Tomēr, kopumā ņemot un aplūkojot to no tāda cilvēka viedokļa, kas vēro no malas, rezultāts bija milzīgs tradīciju pārkāpums. Eila bija bijusi nepaklausīga, viņa bija pelnījusi, ka tiek sodīta, un viņas nolādēšana izbeigs visus viņa satraukumus.

Tomēr nāves lāsts bija nopietni draudi klana ļaudīm, un viņš jau vienreiz viņas dēļ tos bija pakļāvis ļaunajiem gariem. Eilas brīvprā­tīgā atgriešanās bija novērsusi viņa negodu - Izai droši vien bija taisnība, no šoka un sāpēm viņa uz laiku bija zaudējusi prātu. Viņš patiesi bija teicis Izai, ka būtu uzklausījis lūgumu ļaut bērnam dzīvot, ja viņam tas būtu lūgts. Nu viņa lūdza. Viņa bija atgriezusies, apzi­noties visu sava nodarījuma smagumu, zinot to, labprātīgi atzīstot to un izlūdzoties dzīvību savam bērnam. Viņš vismaz varēja apskatīt bērnu. Brūnam nepatika pieņemt steidzīgus lēmumus. Viņš parādīja Eilai aprautu zīmi, norādot uz Kreba pavardu, un aizsoļoja.

Eila metās Izas gaidpilnajos apkampienos. Ja neko citu, viņa vis­maz vēl pēdējo reizi redzēs sievieti, kura bija vienīgā viņai zināmā māte.

- Jums visiem bija iespēja to apskatīt, - Brūns teica. - Normā­los apstākļos es jūs netraucētu; tas būtu ikdienišķs lēmums. Tomēr es gribu dzirdēt jūsu uzskatus; nāves lāsts ir liela varbūtība, bet es negribu klanu atkal pakļaut ļaunajiem gariem. Ja jūs nospriedīsiet, ka zēns ir pieņemams, es diez vai varēšu nolādēt māti. Ja viņa mirs, bērns būs jāpieņem citai mātei, viņam būs jādzīvo pie kāda nojums, kura sievai ir zīdāms bērns. Ja bērnam tiek ļauts dzīvot, Eilas sodam jābūt mazāk bargam. Rītdien ir vārda došanas diena; lēmums man jāpieņem ātri, un Moguram būs vajadzīgs zināms laiks, lai sagata­votos lāstam, ja tāds būs sods viņai. Tas jāizdara, pirms ir uzaususi rīta saule.

- Tā nav tikai viņa galva, Brun, - Krugs iesāka. Ika vēl zīdīja savu jaunāko, un Krugam nebija vēlēšanās piepulcēt Eilas bērnu savam pavardam, lai cik neiespējama būtu šī varbūtība. - Tā ir pietiekami nepareiza, bet viņš to pat nevar pacelt. Tā ir jābalsta. Kāds viņš izska­tīsies, kad būs vīrs? Kā viņš medīs? Viņš nekad nebūs spējīgs sevi apgādāt, viņš būs tikai nasta visam klanam.

- Vai tu domā, ka nav nekādu cerību, ka viņa kakls nostiprinā­sies? - vaicāja Drūgs. - Ja Eila nomirs, viņa paņems sev līdzi daļu no Onas gara. Aga pieņemtu viņas dēlu - viņa ir tik daudz pateicības parādā Eilai -, lai gan es nedomāju, ka viņa patiesībā gribētu kroplu bērnu. Ja viņa gribēs, es domāju, ka es arī, tomēr ne tādā gadījumā, ja viņš kļūs par nastu visam klanam.

- Viņa kakls ir tik garš un izdilis, un galva ir tik liela, es nedomāju, ka tas jebkad būs pietiekami stiprs, - Krugs aizrādīja.

- Es nekādā ziņā nepieņemšu viņu pie sava pavarda; es pat nevai­cāšu Ogai, ko viņa par to domā. Viņš nav piemērots kļūt par viņas dēlu ciltsbrāli; tas nozīmētu, ka viņš būtu Braka un Greva brālis, - es to nepieļaušu. Braks izdzīvos, lai arī viņa paņemtu nelielu daļiņu zēna gara sev līdzi. Es nesaprotu, kāpēc tu vispār apsver šādu iespēju, Brun. Tu biji gatavs viņu nolādēt. Tikai tāpēc, ka viņa skriešus pār­radās mazliet agrāk, tu esi gatavs pieņemt viņu atpakaļ un piedevām runāt par viņas kroplā dēla pieņemšanu, - Brouds ar rūgtumu žesti­kulēja. - Viņa tevi ir ignorējusi, aizbēgot projām; atgriešanās nema­zina viņas nepaklausību. Kas te ko runāt? Bērns ir kropls, un viņa ir jānolād. Ar to viss ir izrunāts. Kāpēc tu vienmēr tērē mūsu laiku ar šīm sapulcēm viņas sakarā? Ja es būtu vadonis, viņa jau būtu nolā­dēta. Viņa ir nepaklausīga, viņa ir bezkaunīga, un viņa slikti ietekmē pārējās sievietes. Kā citādi tu izskaidrosi Izas nepaklausību? - Brouds iekarsa, līdz kļuva nikns, tā žesti kļuva aizvien uzbudinātāki. - Viņa ir pelnījusi lāstu, Brun, kā tu vari domāt par kaut ko citu? Kāpēc tu to neredzi? Vai tu esi akls? Viņa nekad nav bijusi nekāda labā. Ja es būtu vadonis, viņa pirmām kārtām nekad nebūtu pieņemta. Ja es būtu vadonis…

- Bet tu vēl neesi vadonis, Broud, - Brūns vēsi atcirta, - un tu diez vai par tādu kļūsi, ja nespēsi sevi vairāk savaldīt. Viņa ir tikai sieviete, Broud, kāpēc tu jūties tik ļoti apdraudēts? Ko gan viņa tev varētu nodarīt? Viņai tevi jāklausa, viņai nav citas izvēles. "Ja tu būtu vadonis, ja tu būtu vadonis," - vai vairāk neko tu neproti pateikt? Kas tas par vadoni, kas gatavs nogalināt sievieti, apdraudot visu klanu? -

Brūns pats tik tikko valdījās. Viņš nespēja samierināties ar savas sie­vas dēla izlēcieniem.

Viri bija pārsteigti un jutās neveikli. Atklāta cīņa starp esošo un nākamo vadoni bija nogurdinoša. Brouds bija pārkāpis robežas, lai justos drošs, bet viņi jau bija pieraduši pie tā izlēcieniem. Tas bija Brūns, kas radīja apjukumu; viņi nekad nebija redzējuši vadoni tik tuvu tam, lai zaudētu savaldīšanos. Un viņš nekad agrāk nebija at­klāti apšaubījis savas sievas dēla spējas pārņemt vadoņa tiesības.

Uz brīdi, pilnu spriedzes, abi vīri ar acīm saķērās gribasspēku cīņā. Brouds novērsa skatienu pirmais. Brūns atkal stingri valdīja pār sevi, kad tam vairs nedraudēja briesmas zaudēt cieņu. Viņš bija vadonis un nebija gatavs piekāpties. Tas lika jaunajam vīrietim kļūt uzmanīgam; viņa pamati nebija tik droši, kā tas iedomājās. Brouds apspieda neva­rības un rūgtas vilšanās izjūtu, kas virmoja tā iekšienē. "Brūns tai vēl aizvien ir labvēlīgs," Brouds nodomāja. "Kā viņš drīkst? Es esmu viņa sievas dēls, viņa ir tikai neglīta sieviete." Brouds visiem spēkiem centās nomierināties, norijot rūgtumu, kas gremza tā sirdi.

- Šis vīrs nožēlo, ka ir ļāvis vadonim sevi pārprast, - Brouds for­māli māja. - Šis vīrs rūpējas par medniekiem, kuri viņam kādu dienu būs jāvada, ja pašreizējais vadonis uzskatīs, ka viņš ir spējīgs vadīt medniekus. Kā gan mednieks var medīt, ja viņam kūļājas galva?

Brūns lūkojās uz jauno vīrieti cieti un nikni. Bija pretruna starp for­mālajiem žestiem un viņa izteiksmes un stājas neapzinātajiem signā­liem. Brouda pārspīlēti laipnā atbilde bija sarkastiska un nokaitināja vadoni daudz stiprāk nekā tieša nepiekrišana. Brouds centās apslēpt savas jūtas, un Brūns to zināja. Tomēr Brūns jutās nokaunējies pats par savu nesavaldību. Viņš saprata, ka tam par iemeslu ir Brouda aizvien noniecinošākās piezīmes, kas met ēnu pār viņa spriešanas spējām. Tās kaisa sāli viņa lepnuma rētā. Tomēr nebija attaisnojams, ka Brūns tik ļoti zaudē savaldīšanos un atklāti noniecina savas sievas dēlu.

- Tu izteici savu viedokli, Broud, - Brūns stīvi pamāja. - Es sapratu, ka mazulis augs drīzāk kā nasta vadonim, kas sekos man, un vēl nāka­majam vadonim, tomēr lēmumu pieņemšu es. Es darīšu, kā uzskatīšu par pareizāku. Es neesmu teicis, ka bērns tiks pieņemts, Broud, vai ka sieviete netiks nolādēta. Es esmu norūpējies par klanu, nevis par viņu vai viņas bērnu. Nāves lāsts var visus pakļaut briesmām; uzturēšanās ļauno garu tuvumā var atnest nelaimi, jo īpaši, ja tie jau vienreiz ir bijuši brīvībā. Manuprāt, bērns ir pārāk kropls, lai dzīvotu, tomēr Eila ir akla pret bērna nelaimi. Viņa to neredz. Iespējams, ka viņas spēcīgā vēlēšanās pēc bērna ir traumējusi viņas prātu. Atgriezusies sieviete man lūdza nolādēt viņu, ja viņas dēls netiks pieņemts. Es lūdzu jūsu viedokļus, jo gribēju zināt, vai kāds ir saskatījis tajā bērnā kaut ko tādu, ko neesmu ieraudzījis es. Nāves lāsts, lai sodītu viņu vai lai apmierinātu tās lūgumu, tomēr nav lēmums, ko ir viegli pieņemt.

Brouda vilšanās mazinājās. "Varbūt Brūns tomēr nav viņai labvē­līgs," viņš domāja. - Tev taisnība, Brun, - viņš teica nožēlas pilns, - vadonim jādomā par briesmām, kas draud klanam. Šis jaunais vīrie­tis ir pateicīgs, ka tāds gudrs vadonis ir pamācījis viņu.

Brūns juta, kā izzūd viņa sasprindzinājums. Vadonis nekad nebija nopietni apsvēris domu par Brouda aizvietošanu. Viņš tomēr ir tā sievas dēls, viņa sirdsbērns. "Pašsavaldīšanās nav vienmēr viegla," Brūns nodomāja, atceroties pats savu aizkaitinājumu. "Brouds tikai sagādā mazliet vairāk raizes nekā vairums citu vīru, bet viņš labo­jas."

- Es priecājos, ka tu to saproti, Broud. Kad tu būsi vadonis, tev nāksies atbildēt par klana drošību un labklājību. - Bruņa komentārs ne vien ļāva Broudam saprast, ka viņš neapšaubāmi ir mantinieks, bet ari nomierināja pārējos medniekus. Viņi vēlējās droši apzināties, ka tradicionālā klana hierarhija un viņu pašu vieta tajā tiks saglabāta. Nekas viņus tik ļoti nesatrauca kā nedrošība par nākotni.

- Tieši par klana labklājību es domāju, - Brouds pamāja. - Es nevē­los savā klanā vīru, kurš nespēj medīt. Kāds gan labums būs no Eilas bērna? Viņas nepaklausība pelna bargu sodu, un, ja viņa grib saņemt lāstu, tad jau tas viņu ari apmierinās. Mēs bez abiem iztiksim labāk. Eila nepakļāvās klana tradīcijām - tīšām. Viņa nav pelnījusi dzīvot. Viņas dēls ir tik kropls, viņš arī nav pelnījis dzīvot.

Atskanēja vispārēja piekrišana. Brūns saklausīja zināmu nepatie­sumu Brouda pamatojumā, tomēr neiebilda. Naids viņu starpā bija izklīdināts, un viņš nevēlējās to vēlreiz uzkurināt. Atklātā sadursme ar sievas dēlu uztrauca Bruņu tikpat lielā mērā kā pārējos.

Vadonis juta, ka viņam vajadzētu piebiedroties, tomēr kaut kas viņu kavēja. "Tā ir pareizi," viņš nodomāja, "viņa ir radījusi problē­mas jau no paša sākuma. Protams, Iza būs satriekta, taču es neso­līju, ka kādu no viņiem apžēlošu, es vienīgi teicu, ka padomāšu. Es pat neteicu, ka apskatīšu mazuli, ja viņa atgriezīsies; un kurš vis­pār cerēja, ka viņa atgriezīsies? Tur jau ir tā problēma, ka es nekad nezinu, ko no viņas sagaidīt. Ja bēdas vājinās Izu, nu, vēl jau ir Uba.

Galu galā viņa ir tā, kas dzimusi pa Izas līniju, un viņa var iegūt papildu zināšanas no zāļu sievām klanu Sapulcē.

Ja daļa no viņā iemiesotā Braka gara nomirs reizē ar Eilu, vai tas viņam patiesi būs tik liels zaudējums? Broudu tas neuztrauc, kāpēc man par to jāsatraucas? Viņam ir taisnība, viņa patiesi ir pelnījusi visbargāko sodu, vai tad ne? Tik spēcīga mīlestība uz bērnu nemaz nav normāla. Ko tad vecās sievas pasaka pierāda? Viņa pat nespēj saskatīt, ka bērns ir kropls; viņa droši vien ir sajukusi. Vai dzemdības varētu izraisīt tik daudz sāpju? Vīri ir cietuši vēl vairāk, vai tad ne? Daži pēc medībām nogājuši atpakaļceļu līdz mājām ar visu sāpīgo ievainojumu. Protams, viņa ir sieviete, nevar gaidīt, ka viņa izturēs tik lielas sāpes. Interesanti, cik tālu viņa aizgāja? Tā ala, ko viņa mi­nēja, nevarēja būt pārāk tālu, vai tad ne? Viņa gandriz nomira dzem­dībās, viņa bija par daudz vārga, lai ietu pārāk tālu, bet kāpēc mēs to nespējām atrast?

Turklāt, ja Eilai ļaus dzīvot, man viņa būs jāņem līdzi uz klanu Sapulci. Ko domās pārējie klani? Ja ļaušu viņas kroplajam bērnam dzīvot, būs vēl ļaunāk. Tā būs pareizi, visi tā domā. Varbūt ar Broudu vairs nebūs tādu problēmu, varbūt viņš spēs sevi vairāk savaldīt, kad tuvumā nebūs viņas. Viņš ir bezbailīgs mednieks; Brouds būtu labs vadonis, ja vien viņam būtu mazliet vairāk atbildības izjūtas, tikai mazdrusciņ vairāk savaldības. Varbūt man to vajadzētu darīt Brouda dēļ. Manas sievas dēla dēļ būtu labāk, ja viņa mirtu. Tā būs pareizi, jā, tā būs gan; tā būs pareizi, vai tad ne?"

- Esmu izlēmis, - Brūns pamāja. - Rītdien ir vārda došanas diena. Ar pirmo gaismiņu, pirms saule ir uzaususi…

- Brun! - Mogurs pārtrauca. Viņš nebija piedalījies sarunā; viņš tika reti redzēts kopš Eilas bērna piedzimšanas. Lielāko daļu laika vīrs bija pavadījis nelielajā alas nodalījumā sarunājoties ar savu dvēseli, lai rastu izskaidrojumu Eilas rīcībai. Viņš zināja, cik grūti viņai bija nācies pieņemt klana tradīcijas, un, viņaprāt, sievietei tas bija izde­vies. Viņš bija pārliecināts, ka bija jābūt vēl kaut kam, kaut kam, par ko viņš nebija zinājis un kas bija novedis viņu līdz tādai galējībai.

- Pirms tu atklāj savu spriedumu, Mogurs runās.

Brūns brīdi lūkojās uz burvi. Viņa sejas izteiksme kā parasti bija neizdibināma. Brūns nekad nebija spējis nolasīt Mogura domas. Ko gan viņš varētu teikt, ko es nebūtu apsvēris? Esmu izlēmis nolādēt sievieti, un viņš to zina.

- Mogurs drīkst runāt, - viņš pamāja.

- Eilai nav virieša, bet es vienmēr esmu par viņu gādājis, esmu par viņu atbildīgs. Ja jūs man ļausiet, es runāšu kā viņas vīrietis.

- Runā, ja vēlies, Mogur, bet ko jaunu tu vari pateikt? Es jau esmu domājis par viņas spēcīgo mīlestību uz bērnu un par tām sāpēm un ciešanām, kādas viņa izcieta, lai tiktu pie tā. Es saprotu, cik tas var nākties grūti Izai; es zinu, ka tas var viņu pārāk novājināt. Esmu pār­domājis par visiem iespējamiem attaisnojumiem viņas rīcībai, taču fakti paliek. Viņa nepakļāvās klana tradīcijām. Viņas bērns vīriem nav pieņemams. Brouds skaidri pateica, ka neviens no abiem nav pelnījis palikt dzīvs.

Mogurs pieslējās kājās un atsvieda malā savu nūju. Ietinies sma­gajā lāčādā, burvis bija iespaidīga persona. Vienīgi vecākie vīri un Brūns jelkad bija pazinuši viņu kā kaut ko citu, nevis burvi. Šo Mo­guru, kurš lūdzās garu pasaulei, visvarenāko klanu burvi. Kad rituālu laikā viņš sāka savu izteiksmīgo runu, Mogurs kļuva par apburošu, bijību izraisošu aizstāvi. Tieši viņš drosmīgi stājās pretim neredzama­jiem spēkiem, kas bija daudz baisāki par jebkuru uzbrūkošu zvēru, spēkiem, kas visdrosmīgāko mednieku spēja pārvērst par trīcošu gļē­vuli. Nebija neviena vīra starp klātesošajiem, kurš nejutās drošāks, zinot, ka tieši viņš ir klana burvis, un kurš kādreiz savā dzīvē nebūtu izjutis bailes no tā varas un burvības spēka, bet tikai viens no viņiem, Gūvs, uzdrošinājās domāt par tā vietas ieņemšanu.

Mogurs vientuļš stāvēja starp klana vīriem un briesmīgo nezi­nāmo un savā iztēlē kļuva par daļu no tā. Garu pasaule piešķira viņam neredzamu auru, kas ieplūda tā laicīgajā dzīvē. Pat tad, kad tas sē­dēja, sava pavarda robežu ieskauts, sieviešu vidū, viņu īstenībā neuz­lūkoja kā vīrieti. Viņš bija kas vairāk, kas cits - viņš bija Mogurs.

Kad baisā svētā vīra drūmā acs apstājās pēc kārtas pie katra no vīriem, nebija neviena, ieskaitot Broudu, kurš savas dvēseles dzi­ļumos nesarautos pēkšņā apjausmā, ka sieviete, ko tie bija nolādē­juši uz nāvi, dzīvoja pie viņa pavarda. Mogurs reti kad izrādīja savu vareno klātbūtni, ja nebija jāpilda paredzētās funkcijas, taču tobrīd viņš to darīja. Beidzot viņš pagriezās pret Bruņu.

- Sievietes vīram ir tiesības runāt par labu kroplā bērna dzīvībai. Es tev lūdzu saudzēt Eilas dēla dzīvību, un viņa dēļ es lūdzu tev saudzēt arī viņas dzīvību.

Visi iemesli, kurus Brūns pavisam nesen bija apsvēris kā racio­nālus, lai saudzētu sievietes dzīvību, nu bija ieguvuši daudz lielāku svaru, un argumenti par labu viņas nāvei kļuvuši nenozimigi. Viņš gandrīz piekāpās, pakļaujoties vienīgi Mogura lūguma spēkam, un tas liecināja par viņa paša rakstura trūkumu. Tomēr viņš bija vadonis. Viņš nedrīkstēja tik viegli kapitulēt visu savu viru priekšā un, par spīti spēcīgajai vēlmei padoties burvja varenajam spēkam, turējās stingri.

Kad Mogurs redzēja, kā stingra apņemšanās izteiksme nomaina īso neizlēmības bridi, burvis šķita pārvēršamies Bruņa acu priekšā. Pār­pasaulīgā daba atstāja viņu. Viņš kļuva par kroplu, vecu vīru lāčādas apmetnī, kurš stāv tik taisni, cik to atļauj viņa vienīgā veselā kāja bez nūjas palīdzības. Kad Mogurs ierunājās, tā žesti bija parasti, izraibi­nāti ar ikdienas dzīves skarbajiem vārdiem. Viņa sejas izteiksme bija apņēmīga, tomēr savādi ievainojama.

- Brun, visu laiku, kopš Eila tika atrasta, viņa dzīvoja pie mana pavarda. Es domāju - visi piekritīs, ka sievietēm un bērniem, uzlūko­jot sava pavarda vīriešus, rodas priekšstats par klana vīriešiem vispār. Viņš ir to modelis, paraugs tam, kādam vajadzētu būt vīrietim. Esmu bijis paraugs Eilai, esmu radījis viņas priekšstatu.

Es esmu kropls, Brun. Vai tas ir tik savādi, ka sievietei, kura uzau­gusi blakus kroplam vīram kā paraugam, rodas grūtības saprast krop­lumu savā bērnā? Man nav acs un vienas rokas, puse mana ķermeņa ir savilkta un nederīga. Esmu puse no vīrieša, tomēr no paša sākuma Eila mani uzlūkojusi kā vienu veselu. Viņas dēla ķermenis ir vesels. Viņam ir divas acis, divas spēcīgas rokas, divas veselas kājas. Kā gan var gaidīt, lai viņa atzītu tā kroplumu?

Es biju atbildīgs par viņas apmācīšanu. Man jāuzņemas vaina par viņas kļūdām. Tas biju es, kas nepamanīja viņas nelielās novirzes no klana tradīcijām. Es pat tevi pārliecināju tās pieņemt, Brun. Es esmu mogurs. Tu paļaujies uz mani, lai es skaidroju garu vēlmes, un tu esi paļāvies uz manu spriedumu arī citos gadījumos. Es nedomāju, ka mēs būtu tik ļoti kļūdījušies. Reizēm tas viņai nācās grūti, tomēr es domāju, ka viņa bija kļuvusi par kārtīgu klana sievieti. Tagad domāju, ka esmu bijis pret viņu pārāk iecietīgs. Es skaidri nenoteicu viņas pie­nākumus. Es reti viņai pārmetu un nekad viņu nepļaukāju, es bieži ļāvu viņai darīt, kā tā gribēja. Tagad viņai jāsamaksā par manu neiz­darību. Bet, Brun, es nespēju būt skarbāks pret viņu.

Man nekad nav bijis sievas. Es būtu varējis izvēlēties kādu sievieti, un viņai būtu vajadzējis ar mani dzīvot, tomēr es to nedarīju. Vai tu zini, kāpēc? Brun, vai tu zini, kā sievietes uz mani skatās? Vai tu zini, kā sievietes no manis izvairās? Kad es biju jauns, man tāpat vajadzēja atbrīvoties kā jebkuram citam jauneklim, bet es iemācījos savaldīties, kad sievietes uzgrieza man muguru, lai neredzētu mani rādām zimes. Es neuzspiedu sevi, savu kroplo, deformēto augumu sievietei, kas no manis novērsās, kas riebumā aizgriezās, mani ieraugot.

Bet Eila nekad nenovērsās no manis. No paša sākuma viņa snie­dzās, lai man pieskartos. Viņai nebija no manis bail, nebija riebuma. Viņa brīvi dāvāja man savu pieķeršanos, viņa mani apkampa. Brun, kā es viņu varēju bārt?

Es dzīvoju ar šo klanu kopš dzimšanas, bet nekad neiemācījos medīt. Kā gan vienrocis kroplis lai medītu? Es biju nasta, es tiku izsmiets, mani saukāja par sievieti. Tagad esmu mogurs, un neviens nesmejas, bet man nekad netika rīkota iesvētīšanas ceremonija vira kārtā. Brun, es neesmu puse vira, es vispār neesmu virs. Vienīgi Eila mani cienīja, mani mīlēja - nevis kā burvi, bet kā vīrieti, kā veselu vīrieti. Un es mīlu viņu kā tās sievas bērnu, kuras man nekad nav bijis.

Krebs nopurināja apmetni, kuru valkāja, lai apsegtu sašķiebto, nepareizi veidoto, nederīgo augumu, un izstiepa rokas stumbeni, kuru vienmēr turēja apslēptu.

- Brun, šis ir tas vīrs, kuru Eila uzlūkoja kā veselu. Šis ir tas virs, kurš viņai veidoja priekšstatu. Šis ir tas vīrs, kuru viņa mii un salī­dzina ar savu dēlu. Skaties uz mani, mans brāli! Vai esmu pelnījis dzīvot? Vai Eilas dēls mazāk ir pelnījis dzīvot?

Klans sāka pulcēties ārā pie alas pirms saullēkta blāvā rīta gais­miņā. Sīka lietus migliņa meta mirdzošu spīdumu uz klintīm un ko­kiem un sakrājās smalkās lāsītēs cilvēku matos un bārdās. Smalkas, vietām skumšķveidlgas stldziņas, izlokoties lejup pa miglas ieskau­tajiem kalniem, pielipa ieplakām, un sabiezinātas ēterisku garaiņu masas padarīja neskaidru visu, izņemot pašus tuvākos objektus. Aus­trumos kalna kore neskaidri iezīmējās gaistošajā tumsā un miglāju jūrā, vien neskaidri parādoties un atkal izzūdot uz redzamības robe­žas.

Eila gulēja nomodā uz savām ādām tumšajā alā, vērojot, kā Iza un Uba klusām pārvietojas ap pavardu, uzkurinot ogles ugunskurā un uzliekot vārīties ūdeni rīta tējai. Mazulis gulēja viņai blakus, miegā neapzināti zīžot. Viņa nebija gulējusi visu nakti. Pirmo prieku par sastapšanos ar Izu ātri vien nomainīja bezcerīgs satraukums.

Sākotnējie mēģinājumi sarunāties ātri pārtrūka, un trīs Kreba pavar­da sievietes pēc Eilas atgriešanās pavadīja visu garo dienu tā akmens sienās, dzenot prom savu izmisumu ar ciešanu pilniem skatieniem.

Krebs nebija rādījies savā mājoklī, taču vienu brīdi Eila noķēra tā skatienu, kad tas iznāca no nelielā alas nodalījuma, lai pievienotos vīriem Bruņa izziņotajā sapulcē. Viņš ātri novērsās no sievietes klusi lūdzošā skatiena, tomēr viņa paspēja ieraudzīt tā maiguma pilnajā acī mīlestību un žēlumu. Viņas ar Izu apmainījās trīcošiem, zinošiem skatieniem, ieraudzījušas Krebu iesteidzamies savā garu mītnē pēc slepenās sarunas ar Bruņu, kas bija notikusi alas tālākajā galā. Brūns bija pieņēmis lēmumu, un Krebs devās sagatavoties saviem pienāku­miem tā izpildē. Burvi viņas vairs neredzēja.

Iza atnesa jaunajai mātei tēju pazīstamajā kaula krūzītē, kas tai bija kalpojusi jau vairākus gadus, tad klusām apsēdās Eilai blakus, kamēr tā dzēra. Uba pievienojās viņām, taču ari viņa nespēja piedāvāt citu mierinājumu kā vien savu klātbūtni.

- Gandrīz visi ir ārā. Iesim arī mēs, - Iza rādīja, paņēmusi krūzi no jaunās sievietes. Eila pamāja. Viņa piecēlās un ietina savu dēlu nesa­majā ādā, tad pacēla zvērādas apmetni un uzklāja sev uz pleciem. Ar acim, kuras mirdzēja no mitruma, kas draudēja izplūst, Eila palūkojās uz Izu, tad uz Ubu un ar sāpju pilnu kliedzienu pastiepa pret tām rokas. Visas trīs cieši apkampās. Tad ar smagu sirdi un šļūcošiem soļiem Eila izgāja no alas.

Lūkojoties zemē, ik pa brīdim ieraugot kādu papēža, kāju īkšķa nospiedumu, izplūdušu pēdas līniju, kas ieskauta vaļīgā ādas autā, Eila jutās kā divus gadus senā pagātnē un sekoja Krebam ārā no alas, lai pakļautos liktenim. "Viņam vajadzēja mani toreiz nolādēt uz mūžu," viņa nodomāja. "Es laikam esmu dzimusi, lai tiktu nolā­dēta; kāpēc gan man atkal tas viss jāpārdzīvo? Šoreiz es došos uz garu pasauli. Es pazīstu kādu augu, kas mums abiem ļaus aizmigt un nekad vairs nepamosties, vismaz šajā pasaulē ne. Es to ātri izbeigšu, un mēs kopā ieiesim viņpasaulē."

Viņa piegāja pie Bruņa, nokrita zemē un skatījās uz pazīstamajām kājām, kas bija ietītas dubļainos kājautos. Kļuva jau gaišāks, drīz ausīs saule. "Brūnam vajadzētu pasteigties," viņa domāja un sajuta uzsitienu pa plecu. Lēnām viņa pacēla skatienu uz Bruņa bārdaino seju. Viņš iesāka bez ievada.

- Sieviete, tu esi tīši nonicinājusi klana tradīcijas, un tu tiksi so­dīta, - viņš stīvi pamāja. Eila pamāja ar galvu. H bija taisnība. - Eila, klana sieviete, tu tiec nolādēta. Neviens tevi neredzēs, neviens tevi nedzirdēs. Tev būs jāizcieš sievietes lāsts pilnīgā nošķirtībā. Tu nedrīksti iziet ārpus sava apgādnieka pavarda robežām, līdz nāka­mais mēness sasniegs tādu pašu fāzi kā tagad.

Eila skatījās uz vadoņa stingo seju ar pārsteiguma pilnu neticību sejā. Sievietes lāsts! Nevis nāves lāsts! Nevis pilnīga un galīga izolē- tlba, bet nosacīta nošķirtība Kreba pavarda robežās. Kas par to, ka neviens no klana neatzīs viņas esamību veselu mēnesi, - viņai tomēr būs Iza un Uba, un Krebs. Un pēc tam viņa atkal varēs pievienoties klanam tāpat kā jebkura cita sieviete. Tomēr Brūns vēl nebija bei­dzis.

- Turpmākais sods būs tāds, ka tu nedrīkstēsi medīt vai pat pie­minēt medīšanu, pirms klans atgriezīsies no klanu Sapulces. Iekams kokiem nebūs nobirušas lapas, tev nebūs ļauts nekur iet, ja vien tas nebūs kaut kas svarīgs. Kad tu meklēsi augus ārstnieciskajai maģijai, tu man pastāstīsi, kurp iesi, un atgriezīsies precīzi noteiktajā laikā. Tu man vienmēr prasīsi atļauju, pirms atstāsi alas teritoriju. Un tu man parādīsi, kur atrodas tā ala, kurā tu slēpies.

-Jā, jā, protams, jebko, - Eila piekrītot māja ar galvu. Viņa peldējās siltā eiforijas mākonī, taču nākamie vadoņa vārdi iespiedās tās prātā kā auksta zibens ledainā šautra, nogremdējot sievietes pacilātību izmisuma plūdos.

- Vēl tomēr pastāv jautājums par tavu kroplo dēlu, kas bija tavas nepaklausības iemesls. Tu nekad vairs nedrīksti piespiest vīrieti, vēl jo mazāk vadoni, rīkoties pret tā gribu. Neviena sieviete nekad ne­drīkst pat mēģināt piespiest vīrieti, - Brūns teica un deva zīmi. Eila izmisumā piespieda sev ciešāk klāt bērnu un palūkojās tajā virzienā, kurp skatījās Brūns. Viņa nedrīkstēja ļaut tiem viņu paņemt, viņa nevarēja. Sieviete pamanīja Moguru izklibojam ārā no alas. Ieraudzī­jusi, ka viņš nomet savu lāčādu, atsedzot sarkani izkrāsotu ldūdziņu bļodu, iespiestu starp rokas stumbeni un jostasvietu, tās sejā iesi­tās neaprakstāms prieks. Viņa nedroši palūkojās pār plecu atpakaļ uz Bruņu, nebūdama pārliecināta, vai dzirdētais patiesi varētu būt taisnība.

- Tomēr sieviete drīkst lūgt, - Brūns pabeidza. - Mogurs gaida, Eila. Tavam dēlam ir vajadzīgs vārds, ja jau viņš būs klana loceklis.

Eila pierausās kājās, piesteidzās pie burvja un, nometusies tam pie kājām, izņēma no apmetņa kailo mazuli, lai pasniegtu to Moguram. Tā pirmo neapmierināto bļāvienu, mātei noņemot to no siltās krūts un pakļaujot drēgnajam, vēsajam gaisam, apsveica pirmie saules stari, kas izspraucās gar kalna kori un izdedzināja ceļu cauri dūma­kainajai miglai.

Vārds! Viņa pat nebija domājusi par vārdu, viņa pat nebija prāto­jusi, kādu vārdu Krebs varētu izvēlēties viņas dēlam. Ar formālu žestu palīdzību Mogurs izsauca klana totēma garus, tad paņēma no bļodas sarkanās pastas pikuci.

- Durks, - viņš skaļi teica, pārspējot nosalušā un sadusmotā ma­zuļa brašos kliedzienus. - Zēna vārds ir Durks. - Tad viņš novilka sarkanu svītru no uzacu loku savienojuma punkta līdz pat tā nelielā deguntiņa galam.

- Durks, - Eila atkārtoja, turot dēlēnu cieši klāt, lai to sasildītu. "Durks," viņa domāja, "kā Durks tajā leģendā. Krebs zina, ka tas vien­mēr bijis mans mīļākais vārds." Tas nebija klanam raksturīgs vārds, un daudzi jutās pārsteigti. Bet var būt, ka vārds, izvilkts no senatnes un apvīts ar apšaubāmām blakusnozīmēm, bija piemērots zēnam, kura dzīve bija svārstījusies šādas neskaidras sākotnes svaros.

- Durks, - Brūns teica. Viņš bija pirmais rindā, kas soļoja garām. Eilai šķita, ka pamana maiguma atspulgu stīvā, lepnā vadoņa acīs, kad viņa to pateicībā uzlūkoja. Vairums seju šķita neskaidras, sie­viete skatījās uz tām ar asaru aizmiglotām acīm. Lai kā Eila centās, viņa nespēja tās apvaldīt un turēja galvu nodurtu, pūloties apslēpt asaru pilnās acis. "Es nespēju noticēt, es vienkārši nespēju tam noti­cēt," viņa nodomāja. "Vai tas patiešām ir īstenība? Vai tev ir vārds, mans mazais? Vai Brūns tevi pieņēma, mans dēls? Vai es nesapņoju?" Viņa atcerējās mirdzošos dzelzs pirīta gabaliņus, ko bija atradusi un ielikusi amuleta maisiņā. "Tā bija zīme. Lielais Alu Lauva, tā patiesi bija zīme!" No visām dabas veltēm viņas amuletā šo viņa vērtēja kā visdārgāko.

- Durks, - viņa izdzirda Izas balsi un palūkojās augšup. Prieks sie­vietes acis nebija mazāks par Eilas prieku, kaut arī tās acis bija sau­sas.

- Durks, - teica Uba un piebilda ar ātru žestu, - esmu tik prie­cīga.

- Durks. - Tas tika teikts ar izsmieklu. Eila paskatījās augšup tieši tajā bridi, kad Brouds aizgriezās. Pēkšņi viņa atcerējās savādo domu par to, kā viri radīja bērnus; par to viņa bija prātojusi, slēpjoties savā nelielajā alā, un tagad noskurinājās, iedomājusies, ka Brouds kaut kādā veidā ir līdzatbildīgs par tās bērnu. Viņa bija bijusi pārāk aizņemta, lai pamanītu gribasspēku ciņu Bruņa un Brouda starpā. Jaunais vīrietis grasījās atteikties pieņemt jaunāko klana locekli, un vienīgi tieša vadoņa pavēle viņu beidzot piespieda to darīt. Eila vēroja, kā tas dodas projām no grupas ar savilktām dūrēm un uzrau­tiem pleciem.

"Kā viņš drīkstēja?" Brouds devās mežā, lai tiktu tālāk no sakaitē­tās ainas. "Kā viņš drīkstēja?" Viņš iespēra baļķim veltīgā centienā atbrīvoties no vilšanās; tas noripoja lejup pa nogāzi. "Kā viņš drīk­stēja?" Viņš pacēla resnu zaru un sašķaidīja to pret koku. "Kā viņš drīkstēja? Kā viņš drīkstēja?" Brouda prātā nepārtraukti atkārtojās šī frāze, viņam atkal un atkal triecot dūri pret sūnām klāto krasta nogāzi. "Kā viņš drīkstēja ļaut tai dzīvot un tos abus pieņemt? Kā viņš to varēja izdarīt?"

- 22

- Iza! Iza! Nāc ātri! Durks! - Eila sagrāba zāļu sievu aiz rokas un vilka to uz alas ieeju.

- Kas noticis? - sieviete māja, steidzoties, lai tiktu Eilai līdzi. - Vai viņš atkal smok? Vai viņš ir savainots?

- Nē, viņš nav savainots. Skaties! - Eila lepni pamāja, kad viņas bija nonākušas pie Kreba pavarda. - Viņš ceļ galviņu!

Bērns gulēja uz vēdera, lūkojoties augšup uz abām sievietēm ar lie­lām, nopietnām acīm, kuras sāka zaudēt jaundzimušajiem raksturīgo tumšo, nenoteikto krāsu un ieguva tumši brūno, klanam raksturīgo acu toni. Viņa galviņa piepūlē klanījās, līdz atkal nokrita uz zvērādas segas. Bērns iebāza mutē dūriti un sāka skaļi sūkāt, neievērojot ska­tienus, kurus bija izraisījušas tā pūles.

-Ja viņš to var noturēt tik maziņš, tad jau spēs arī, kad paaugsies, vai ne? - Eila lūdzoši skatījās.

- Nelolo vēl cerības, - Iza atbildēja, - tomēr tā ir laba zīme.

Krebs iešļūca alā, lūkojoties ar necentrētu skatienu kaut kur tā­lumā, kā viņš parasti darīja, kad bija aizdomājies.

- Kreb! - Eila sauca, skrienot tam pretim. Atsaukts realitātē, viņš paskatījās uz Eilu. - Durks pacēla galviņu, vai ne, Iza? - Zāļu sieva piekrītoši pamāja.

- Hhmm, - viņš norūcās. - Ja jau viņš ir kļuvis tik stiprs, domāju, ir laiks.

- Kam laiks?

- Es domāju, man vajadzētu novadīt viņa totēma rituālu. Viņš gan ir nedaudz par mazu, tomēr man bija daži spēcīgi pārdzīvojumi. Viņa totēms man lika par sevi manit. Nav iemesla gaidīt. Vēlāk visi būs aiz­ņemti, gatavojoties ceļam, un to vajadzētu izdarīt pirms klanu Sapul­ces. Viņam ceļā var neveikties, ja tā totēmam nebūs māju. - Ierau­dzījis zāļu sievu, viņš atcerējās ko citu. - Iza, vai tev ir pietiekami daudz sakņu rituālam? Es nezinu, cik daudz klanu tur piedalīsies.

Pēdējo reizi viens no klaniem, kas pārvietojās uz alu tālāk austrumos, ari prātoja par došanos uz klanu Sapulci kalnu dienvidu galā. Viņu ceļš būs nedaudz tālāks, tomēr būs vieglāk ceļot. Viņu vecais mogurs iebilda, bet māceklis gribēja iet. Pielūko, lai būtu pietiekami daudz.

- Es neiešu uz klanu Sapulci, Kreb. - Viņas vilšanās bija acīm redzama. - Es nespēju aiziet tik tālu, man vajadzēs palikt mājās.

"Nu, protams, kas ar mani ir," viņš nodomāja, lūkojoties uz vājo, gandrīz sirmo zāļu sievu. "Iza nevar iet. Kā gan es neiedomājos par to agrāk? Viņa ir pārāk slima. Es jau domāju, ka viņa mūs pametīs pagājušajā rudenī, nesaprotu, kā Eila viņu izvilka. Bet kā tad ar rituālu? Vienīgi sieviete pa Izas līniju zina īpašā dzēriena noslēpumu. Uba ir par jaunu; tai jābūt sievietei. Eila! Kā tad ar Eilu? Iza varētu viņu apmācīt, pirms mēs dodamies ceļā. Šā vai tā, ir jau laiks viņu padarīt par zāļu sievu."

Krebs vēroja jauno sievieti, kad tā noliecās, lai paņemtu dēlu, un pēkšņi ieraudzīja viņu ar kritiskākām acīm, nekā gadiem ilgi bija to uzlūkojis. Bet vai tie viņu pieņems? Viņš mēģināja ieraudzīt Eilu ar citu klanu ļaužu acīm. Tās zeltainie mati brīvi krita gar sievietes plakano seju, aizsprausti aiz ausīm un pavirši pāršķirti galvvidū, atse­dzot augsto pieri. Viņas augums noteikti bija sievietes augums, tomēr slaids, izņemot viegli apaļīgo vēderu. Jaunās sievietes kājas bija garas un taisnas, un pieceļoties tā izslējās kā tornis viņam blakus.

"Viņa nelīdzinās klana sievietēm," viņš nodomāja. "Viņai tiks pie­vērsta liela uzmanība, un baidos, ka lielākā daļa nebūs labvēlīga. Iespējams, ka mums par to ceremoniju būs jāaizmirst. Pārējie moguri var nepieņemt dzērienu, ja to gatavos Eila. Bet pamēģināt jau nenāks par ļaunu. Ja vien Uba būtu bijusi mazliet vecāka. Varbūt Iza varētu apmācīt viņas abas, lai gan es šaubos, ka viņi meiteni gribēs pieņemt vairāk nekā sievieti, kas dzimusi pie Citiem. Es laikam iešu parunāties ar Bruņu. Ja man jāizsauc gari Durka totēma rituālam, mēs tikpat labi varam vienlaikus iesvētīt Eilu par zāļu sievu."

- Man jāredz Brūns, - Krebs strupi pamāja un jau devās vadoņa pavarda virzienā. Tad viņš pagriezās atpakaļ pret Izu. - Es domāju, ka tev vajadzētu iemācīt abām, gan Eilai, gan Ubai, gatavot dzērienu, es gan nezinu, vai no tā būs kāds labums.

- Iza, es nevaru atrast to bļodu, kuru tu man iedevi, lai aiznestu saimnieku klana zāļu sievai, - Eila izmisīgi žestikulēja, izrakņājusies pa pārtikas, ādu un sadzīves piederumu kaudzēm uz grīdas blakus savai guļvietai. - Es visur izmeklējos.

- Tu jau to iesaiņoji, Eila. Nomierinies, bērns. Vēl ir laiks. Brūns nedosies ceļā, iekams nebūs paēdis. Labāk apsēdies un paēd pati, tava biezputra būs atdzisusi. Uba, tu arī. - Iza pakratīja galvu. - Nekad neesmu redzējusi tik ākstīgu uzvešanos. Mēs jau vakar vakarā visu pārbaudījām, viss ir sagatavots.

Krebs ar Durku klēpī sēdēja uz matrača, uzjautrinoties par pēdējā brīža satraukumu. - Viņa neko daudz neatšķiras no tevis. Kāpēc tu pati neapsēdies un nepaēd?

- Man būs milzīgi daudz laika, kad būsiet projām, - Iza atbil­dēja. Krebs piespieda Durku sev pie pleca. Durks palūkojās apkārt no savām jaunajām pozīcijām. - Paskat, cik tam bērnam ir stingrs kak­liņš! - Iza aizrādīja. - Viņam vairs nav nekādu grūtību pacelt galviņu. Grūti pat noticēt. Kopš viņa totēma ceremonijas zēns ar katru bridi kļūst aizvien stiprāks. Ļauj man viņu paturēt, es tagad nedabūšu viņu panēsāt veselu vasaru.

- Droši vien tāpēc Pelēkais Vilks gribēja, lai es to daru tik drīz, - Krebs pamāja. - Viņš gribēja zēnam palīdzēt.

Krebs atgāzās atpakaļ un vēroja savu saimi, kuras patriarhs bija. Lai gan viņš to turēja slepenibā, tomēr vienmēr bija vēlējies, lai viņam būtu tāda ģimene kā citiem vīriem. Tagad, vecumdienās, viņam bija divas mīlošas sievietes, kuras darīja visu, lai viņš justos labi< meitene, kas sekoja to pēdās, un veseligs puišelis, ko auklēt tāpat, kā bija auk­lējis abas meitenes. Viņš bija runājis ar Bruņu par zēna mācīšanu. Vadonis nevarēja pieļaut, ka vīriešu kārtas klana loceklis uzaugtu bez vajadzīgajām iemaņām. Brūns bija pieņēmis zēnu, apzinoties, ka tas dzīvos pie Kreba pavarda, un jutās atbildīgs par to. Eila bija pateicīga, kad Durka totēma rituāla laikā Brūns bija paziņojis, ka pats personīgi uzņemsies atbildību par zēna mācīšanu, kad tas būs kļuvis pietiekami stiprs, lai piedalītos medībās. Viņa nespēja iedomāties, ka viņas dēlam varētu būt labāks skolotājs.

"Pelēkais Vilks zēnam ir labs totēms," Krebs prātoja, "bet intere­santi, kā tas būs. Daži vilki dzīvo barā, bet citi ir vientuļnieki. Kāds būs Durka totēms?"

Kad viss bija kārtīgi sasaiņots paunās un uzcelts jaunajai sievietei un meitenei mugurā, visi reizē izgāja no alas. Iza vēl pēdējo reizi apkampa mazuli, un tas berzēja degunu gar sievietes kaklu, palīdzēja Eilai ievīstīt to nesamajā ādā un tad kaut ko izņēma no sava tērpa ieloces.

- Tagad tas jānēsā tev, Eila. Tu esi klana zāļu sieva, - Iza teica, snie­dzot viņai sarkani krāsotu somu ar īpašajām saknēm. - Vai atceries katru soli? Neko nedrīkst izlaist. Es vēlos, kaut būtu varējusi tev to parādīt, bet burvestību nevar izmēģināt. Tā ir pārāk svēta, lai saknes vienkārši aizmestu projām, un to nevar izmantot jebkurā rituālā, tikai pašos svarīgākajos. Atceries: ne tikai saknes piešķir burvju spēku, sevi jums jāsagatavo tikpat rūpīgi, kā taisāt dzērienu.

Uba un Eila abas pamāja ar galvu, un jaunā sieviete paņēma vēr­tīgo relikviju un ielika savā zāļu somā. Tajā dienā, kad Eila tika iesvē­tīta zāļu sievas kārtā, Iza bija atdevusi viņai ūdrādas somu, un tā vēl aizvien viņai atgādināja to, kuru Krebs bija sadedzinājis. Eila satvēra savu amuletu un sataustīja piekto priekšmetu, kuru tagad glabāja: gabaliņš melna mangāna dioksīda nu karājās nelielajā maisiņā kopā ar trim salipušiem dzelzs pirīta veidojumiem, sarkani krāsotu ovālu mamuta kaula gabalu, gliemežveidīgu fosilijas nospiedumu un sar­kanu okera gabaliņu.

Eilas ķermenis tika apzīmēts ar melnu ziedi, kura tika pagatavota, sadrupinot un uzkarsējot melno akmeni un sajaucot to ar taukiem, kad viņai bija jākļūst par mitekli daļiņai no viņas klana un caur Ursu arī visu Lielā klana locekļu gariem. Vienīgi pašiem augstākajiem un svētākajiem rituāliem zāļu sievas ķermenis tika apzīmēts ar melnām zīmēm, un vienīgi zāļu sievām tika atļauts nēsāt savos amuletu mai­siņos melno akmeni.

Eila vēlējās, kaut Iza būtu varējusi iet tiem līdzi, un uztraucās, ka bija jāatstāj viņa mājās. Trauslo sievieti bieži sagrāba smagas klepus lēkmes.

- Iza, vai esi droša, ka ar tevi viss būs kārtībā? - Eila pamāja pēc tam, kad bija viņa ātri apkampusi. - Tavs klepus ir kļuvis stiprāks.

- Tas vienmēr ziemā ir stiprāks. Tu zini, ka vasarā tas atlaižas. Tur­klāt jūs ar Ubu esat savākušas tik daudz staģu, ka, manuprāt, tuvumā vairs nav palicis neviens stādiņš, un mums, iespējams, šovasar vairs nebūs tik daudz aveņu, jo tu izraki visas saknes, ko sajaukt ar augiem manai tējai. Ar mani viss būs kārtībā, neuztraucies par mani, - Iza viņu pārliecināja. Tomēr Eila redzēja, ka atvieglojums no zālēm bija labākā gadījumā īslaicīgs. Vecā sieviete ārstēja sevi ar augiem jau gadiem ilgi; tās tuberkuloze bija progresējusi pārāk tālu, un tējas vairs nebija efektīvas.

- Centies iziet pastaigāties saulainajās dienās un daudz atpūties, - Eila bija neatlaidīga. - Te nebūs daudz darba, pārtikas un malkas ir pietiekami. Zūgs un Dorvs sargās uguni, lai nelaistu tuvumā zvērus un ļaunos garus, un Aba pagatavos ēst.

- Jā, jā, - Iza piekrita. - Steidzies nu, Brūns jau ir gatavs doties ceļā!

Eila ieņēma savu ierasto vietu gājiena beigu galā, tikmēr visi ska­tījās uz viņu un gaidīja.

- Eila, - Iza rādīja zīmes. - Neviens nevar iet, pirms tu neesi ieņē­musi savu īsto vietu.

Eila kautrīgi nostājās sieviešu grupas priekšgalā. Viņa bija aiz­mirsusi par savu jauno stāvokli. Sievietes seja satraukumā piesarka, nostājoties rindā priekšā Ebrai. Viņa jutās neērti; Eilai vienkārši neli­kās pareizi, ka tai jāstājas priekšgalā. Eila kā atvainojoties pamāja vadoņa sievai, taču Ebra bija pieradusi pie savas otrās vietas. Tomēr likās savādi Izas vietā redzēt sev priekšā Eilu; tas lika Ebrai aizdomā­ties, vai Iza spēs aiziet uz nākamo klanu Sapulci.

Iza un trīs pārējie, pārāk veci, lai dotos ceļojumā, pavadīja klana ļaudis līdz kalna korei un stāvēja, noraugoties tiem pakaļ, līdz tie pārvērtās par maziem punktiņiem līdzenumā lejā kalna pakājē. Pēc tam visi četri atgriezās tukšajā alā. Aba un Dorvs bija izlaiduši jau iepriekšējo klanu Sapulci un jutās gandrīz vai pārsteigti, ka vēl bija dzīvi un negāja uz nākamo, bet Zūgam un Izai šī bija pirmā reize. Lai gan Zūgs vēl reizēm izgāja medībās ar lingu, aizvien biežāk viņš tagad atgriezās ar tukšām rokām, bet Dorva redze nebija tik laba, tāpēc viņš vispār nekur negāja.

Visi sapulcējās ap ugunskuru pie alas ieejas un, lai gan diena bija silta, tomēr necentās sarunāties. Pēkšņi Izu sagrāba spēcīga lēkme, kas uzrāva daudz asiņainu gļotu. Viņa devās uz savu pavardu atpūs­ties, un drīz vien arī pārējie iegāja alā un bezdarbībā apsēdās katrs pie sava pavarda. Viņiem nebija pielipusi sajūsma par garo ceļojumu vai atkalredzēšanās prieku ar draugiem un radiniekiem no citiem klaniem. Tie zināja, ka vasara būs neizturami karsta.

Agrās vasaras svaigums mērenajā zonā alas tuvumā mainīja savu raksturu virzienā uz austrumiem, kontinentālo stepju atklātajā līdze­numā. Bagātīgi zaļās pameža un koku lapotnes pazuda, tomēr šur tur vēl manīja skujkoku jaunos dzinumus, kuru adatiņas bija par toni gai­šākas zaru galos un koku galotnēs. Tajā vietā līdz pašam horizontam līdz pat krūšu augstumam stiepās ātri iesakņojušās un augošas zāles un augi, kuru jauneklīgais zaļums nemanāmi pārgāja dzeltenpelēkā nokrāsā, nenosakāmā toni starp zaļo un zeltaino. Klana ļaužu kājas grima biezā, matētā iepriekšējo gadu audzē, ceļam vijoties cauri bez­galīgajai stepei, atstājot aiz sevis īslaicīgu, viļņotu sliedi un pēdas, kur tie bija gājuši. Mākoņi reti kad aizsedza bezgalīgo plašumu virs to galvām, izņemot atsevišķas reizes, kad negaiss bija redzams tālumā. Ūdens bija maz. Tie apstājās pie katras upes, lai piepildītu ūdens somas, baidoties, ka nevarēs atrast veldzi pietiekami tuvu nakts ap­metnei.

Brūns noteica ātrumu, lai pielāgotos lēnākajiem ceļotājiem, izņe­mot vienu, kas tos mudināja no aizmugures. Viņiem bija ejams tāls ceļš, lai sasniegtu uzņemošā klana alu augstu kalnos kontinenta aus­trumu daļā. Iešana bija grūta, jo sevišķi Krebam, bet priekšā stāvošā lielā Sapulce un svinīgās ceremonijas, kuras viņam bija paredzēts vadīt, uzmundrināja vīra garastāvokli. Lai gan viņa ķermenis bija kropls un atrofējies un artrīts to bija sabeidzis vēl vairāk, lielā burvja garīgās spējas nebija traucētas. Siltā saule un Eilas dotās sāpes rem­dējošās zālītes mazināja kriku locītavās, un pēc kāda laika soļošana padarīja muskuļus stingrākus pat tajā kājā, kuru viņš lietoja pavisam nosacīti.

Ceļotāji ieslīga monotonā rutīnā, viena diena saplūda ar nākamo nogurdinošā vienmuļībā. Tuvīnais pavasaris mainījās tik pakāpenis­ki, ka tie gandrīz nemanīja, kā siltā saule pārvēršas svelmainā, lies­mojošā bumbā, izkaltējot stepi un pārmainot vienmuļo līdzenumu pelēkbrūnas zemes, dzeltenīgas zāles un smilškrāsas klinšu slimīgi bezkrāsainā ainavā uz putekļainās, dzeltenpelēkās debess fona. Trīs dienas to acis sūrstēja no dūmiem un pelniem, ko valdošie vēji atnesa no plašā stepes ugunsgrēka. Tie pagāja garām bizonu un gigantisku briežu, kurus rotāja lieli plaukstveida ragi, zirgu, kulanu un ēzeļu milzīgiem ganāmpulkiem; krietni retāk - stepju antilopēm, kuru ragi no galvvirsas auga taisni uz augšu un galos viegli izliecās atpakaļ; desmitiem un atkal desmitiem tūkstošiem zālēdāju, kas ganījās pla­šajās pļavās.

Krietni attālu no zemes šauruma, kas gan savienoja pussalu ar kontinentu, gan kalpoja kā izeja uz seklo, sāļo jūru ziemeļaustrumos, skatienam pavērās masīva kalnu grēda - otra augstākā virs zemes. Pat pašas zemākās virsotnes līdz pusnogāzei klāja mūžīgie ledāji, kuru stingumu nespēja satricināt līdzenuma kaltējošais karstums. Kad līdzeno stepi pakāpeniski nomainīja nelieli pauguri, izraibināti ar auzenēm un kaviļu un sarkani no bagātīgajām dzelzsrūdas iegu­lām, - sarkanais okers to padarija par svētitu zemi - Brūns zināja, ka līdz sāls purvam vairs nav tālu. Tā bija mazāk svarīga un daudz nestabilāka pāreja. Galvenais pussalas savienojums ar kontinentu atradās ziemeļu galā, kas veidoja daļu no nelielās iekšzemes jūras rietumu robežas.

Divas dienas viņi cīnījās cauri smirdošam, odiem apsēstam iesāļa ūdens purvam, ko ik pa brīdim šķērsoja ūdensteces, līdz sasniedza sauszemi. Pundurozoli un skābarži drīz vien aizveda līdz kalnu pakā­jes ozolu mežu vēsajam, aicinošajam patvērumam. Gājēji devās cauri audzei, kurā bija gandrīz tikai dižskābarži, sajaukušies ar dažiem kastaņkokiem, un iesoļoja jauktajā mežā, kur dominēja ozoli, bet auga arī bukši un īves, ko rotāja vijīgās efejas un mežvīteņi. Liānas bija kļuvušas retākas, tomēr vēl šur tur apvijās ap kādu koku, kad tie sasniedza egļu un Kanādas egļu joslu, kur skujkoki bija sajaukušies ar dižskābaržiem, kļavām un skābaržiem. Rietumu daļa likās visslap­jākā šajā joslā, tā bija noaugusi ar bieziem mežiem, un sniega līnija atradās viszemāk.

Ļaudis ik pa brīdim mežā manīja bizonus, sarkanos briežus, stirnas un aļņus; tie redzēja arī meža kuiļus, lapsas, āpšus, vilkus, lūšus, leo­pardus, meža kaķus un daudzus mazākus zvērus, taču nevienu pašu vāveri. Eila jutās tā, it kā kaut kas šajā faunā trūktu, līdz saprata, ka nav viņas iemīļoto radībiņu. To visu vainagoja klana pirmā sastap­šanās ar alu lāci.

Brūns pacēla roku, liekot visiem apstāties, un norādīja sev priekšā uz milzīgu, pinkainu ķepaini, kas berzēja muguru pret koku. Pat bērni sajuta bijību, ar kādu ļaudis uzlūkoja masīvo veģetārieti. Viņa fiziskā klātbūtne atstāja lielu iepaidu. Brūnie lāči no savas dzimtenes kal­niem un arī šie vidēji svēra trīs simti piecdesmit mārciņu; alu lāča tēviņa svars vasaras periodā, kamēr tas bija vēl diezgan vājš, tuvo­jās tūkstoš mārciņām. Vēlā rudenī, kad tas bija uzbarojies ziemai, tā masa bija krietni lielāka. Pieslējies pakaļkājās, tas bija trīs reizes garāks par klana vīriem un ar savu milzīgo galvu un pinkaino kažoku izskatījās pat vēl lielāks. Slinki skrāpējot muguru pret veca stubura raupjo mizu, viņš, šķiet, nemanīja cilvēkus, kas sastinguši stāvēja pavisam netālu. Bet viņam nebija jābaidās ne no vienas radības, viņš tos vienkārši neievēroja. Klana ļaudis zināja, ka mazākie lāči, kas dzīvoja netālu no viņu alas, varēja pārlauzt brieža sprandu ar vienu savas spēcīgās ķepas cirtienu; uz ko gan bija spējīgs tāds milzu ķepainis? Vienīgi otrs tēviņš pārošanās laikā vai šīs sugas mātīte, kas sargāja savus mazuļus, uzdrīkstētos stāties tādam pretim. Viņa vienmēr uzvarēja.

Tomēr bez milzigā dzīvnieka auguma bija vēl kas cits, kas padarija klana ļaudis kā zemē iemietus. Tas bija Ursus, pats klanu iemieso­jums. Viņš bija to radinieks, vēl vairāk, tas iemiesoja viņu būtību. Tā kauli vien bija tik svēti, ka varēja atvairīt jebkuru ļaunumu. Rad­niecība, ko tie juta, bija garīga saite, kurai bija daudz lielāka nozīme nekā fiziskajai. Tieši Ursus Gara dēļ visi klani bija savienoti vienā un tika piešķirta nozīme Sapulcei, uz kuru viņi bija devušies tik tālā ceļā. Tā būtība apvienoja viņus Lielajā klanā, Alu Lāča klanā.

Lācim apnika šī nodarbošanās - vai varbūt viņam vairs neniezēja un viņš izstiepās pilnā augumā, paspēra dažus soļus uz pakaļkājām un tad nometās uz visām četrām. Purnu nolaidis pie pašas zemes, tas neveikliem aulekšiem devās projām. Lai gan tas bija liela auguma, alu lācis savā būtībā bija miermīlīgs radījums un reti kad uzbruka, ja vien to nenokaitināja.

- Vai tas bija Ursus? - Uba pamāja, satraukta aiz ziņkāres.

- Tas bija Ursus, - Krebs apstiprināja. - Un tu redzēsi vēl vienu alu lāci, kad būsim galā.

- Vai saimnieku klanam patiesi alā dzīvo lācis? - Eila vaicāja. - Tas ir tik liels. - Viņa zināja, ka tā bija tradīcija - klanam, kas rīkoja klanu Sapulci, bija jānoķer alu lāča mazulis un jāuzaudzina alā.

- Tagad tas droši vien atrodas krātiņā alas ārpusē, bet, kad tas bija maziņš, lācēns dzīvoja kopā ar klana ļaudīm un tika audzināts kā bērns, pie katra pavarda to baroja, kad vien tam iegribējās ēst. Daudzi ldani stāsta, ka to lāči pat iemācās mazliet runāt, taču toreiz, kad mēs rīkojām klanu Sapulci, es vēl biju mazs. Es neko daudz no tā neatce­ros, tāpēc nevaru pateikt, vai tā ir taisnība. Kad lācis ir paaudzies un sasniedzis pusi sava auguma, to ieliek krātiņā, lai tas nevienu nesa- vainotu, tomēr visi viņu vēl aizvien baro ar dažādiem gardumiem un samīļo, kad vien iet garām, tāpēc viņš zina, ka ir mīlēts. Viņš tiks godi­nāts Lāča Ceremonijā un aiznesīs no mums vēstis Garu pasaulei, - Krebs paskaidroja.

Šis stāsts bija dzirdēts jau agrāk, bet, kad cilvēki ieraudzīja alu lāci, tas ieguva jaunu nozīmi to acīs, kuri bija vai nu pārāk jauni, lai kaut ko atcerētos, vai arī nekad nebija piedalījušies nevienā klanu Sapulcē.

- Kad mēs varēsim rīkot klanu Sapulci un dabūt lāci, lai tas pie mums dzīvo? - Uba jautāja.

- Kad pienāks mūsu kārta, ja nu vienīgi tas klans, kuram jārīko, nespēs to paveikt. Tad varam piedāvāties mēs. Taču klani reti palaiž garām iespēju rīkot klanu Sapulci, kaut ari medniekiem dažreiz jā­noiet garš ceļš, lai atrastu alu lāča mazuli, un briesmas no tā mātes ir ļoti lielas. Klanam, kas Sapulci rīko šoreiz, ir paveicies. Alu lāči vēl aizvien dzīvo blakus viņu klana alai. Tie ir palīdzējuši sameklēt alu lāčus citiem klaniem, bet šoreiz ir viņu kārta. Mūsu alas apkārtnē nav palicis neviens, bet reiz tie tur noteikti bijuši, jo Ursus kauli bija mūsu alā, kad mēs to atradām, - Krebs atbildēja.

- Un ja nu kaut kas notiek ar to klanu, kuram paredzēts rīkot Sapulci? Mūsu klans pat vairs nedzīvo tajā alā, kur kādreiz, - Eila turpināja. - Ja tā būtu mūsu reize, kā gan pārējie zinātu, kur mūs meklēt?

- Mēs nosūtītu ziņotājus uz tuvāko klanu, lai tas nodod vēsti tālāk, un tie vai nu lai pastāsta citiem klaniem, kur atrodas ala, vai dod iespēju rīkot Sapulci citam klanam.

Brūns deva zīmi, un klans atkal turpināja ceļu. Kad cilvēki gāja garām kokam, kuru lācis bija izmantojis muguras kasīšanai, Krebs to rūpīgi apskatīja un noņēma dažas spalvu šķipsnas, kas vēl bija ieķē­rušās raupjajā mizā. Viņš tās uzmanīgi ietina lapā, ko turēja zobos, un iebāza apmetņa ielocē. Dzīva alu lāča kažoka spalvām piemīt brī­nišķīga burvība.

Milzīgos skujkokus kalna pakājē nomainīja īsākas, druknākas augstkalnu sugas, ļaudīm kāpjot augstāk un paverot skatienam mir­dzošās kalnu virsotnes, ko tie bija redzējuši, šķērsojot līdzenumu. Parādījās biezas bērzu audzes un kadiķi ar zemu augošiem zariem, un rozā acālijas, kuru bagātīgie ziedpumpuri tikko sāka vērties vaļā, uztriepjot dabas pirmatnējam zaļumam spilgtāku krāsu. Savvaļas puķu daudzveidība pievienoja vēl vairāk toņu vibrējošo nokrāsu pa­letei: plankumainās, oranži sarkanās lilijas, gaiši violetie un rozā ozo­liņi, zilie un purpursārtie vīķi, gaiši violetie īrisi, zilās genciānas, dzeltenās vijolītes, prīmulas un visdažādāko formu baltās puķes. Dienvidu kalnu grēda, tāpat kā tā, kas atradās pussalas zemākajā galā un kas bija veidojusies tajā pašā zemes garozas pārvietošanās laikā, bija kalpojusi kā kontinenta floras un faunas patvērums ledus- laikmetā.

Laiku pa laikam parādījās kāda kalnu kaza un lielragu muflons. Klana ļaudis jau bija nonākuši gandrīz līdz panīkušajiem pundurko- kiem kalnu taigā, kas robežojās ar zemo grīsli un zāli noaugušajām augstkalnu pļavām, kad sasniedza labi iestaigātu taku, kas šķērsoja stāvu nogāzi. Sapulces saimnieku klana vīriem vajadzēja doties krietni vien tālāk, lai nonāktu medību vietās atklātajos līdzenumos kalnu ziemeļos, taču alu lāču tuvums piešķīra šai vietai tādu veiksmi, ka tie labprāt samierinājās ar šādām neērtībām. Tas arī ļāva tiem iegūt lielāku meistarību, medījot veiklos meža dzīvniekus.

Ļaudis, kas skrēja sagaidīt atnākošo klanu, tiklīdz bija ieraudzījuši Bruņu un Grodu parādāmies takas līkumā, spēji apstājās, pamanījuši Eilu. Garās dzīves pieredze nespēja aizkavēt pārsteigtos skatienus. Viņas atrašanās sievu priekšgalā, no ceļojuma nogurušajiem klana ļaudīm iznākot klajumā alas priekšā, izraisīja satrauktu spriedelēšanu. Krebs bija viņu brīdinājis, tomēr Eila nebija gatava šādām izjūtām; viņa nebija gaidījusi arī tādu ļaužu pūli. Vairāk nekā divi simti apjukušu cilvēku sapulcējās apkārt, lai apskatītu savādo sievieti. Eila nekad mūžā nebija redzējusi tik daudz ļaužu, vēl jo vairāk - vienuviet.

Atnācēji apstājās milzīga krātiņa priekšā, kas bija izgatavots no resniem, dziļi zemē ieraktiem stabiem, stingri sasietiem kopā. Tajā atradās milzīgs lācis, līdzīgs tam, kādu tie bija redzējuši ceļā uz še­jieni, šoreiz pat vēl lielāks. Barots no rokas ar milzīgu daudzumu pārtikas, kas padarīja to rāmu un paklausīgu, gigantiskais alu lācis slinkā bezdarbībā vāļājās iežogojuma iekšpusē, gandrīz par resnu, lai pieceltos. Mazais klans bija smagi strādājis, pielūdzot un godājot, un tik ilgu laiku uzturot milzīgo lāci, un pat daudzās pārtikas, dažādo darbarīku un ādu dāvanas, ko sanesa atnākušie klani, nespēja atsvērt pūles, ko šis darbs bija prasījis. Tomēr nebija neviena paša cilvēka, kurš neapskaustu saimnieku klana ļaudis, un visi klani dedzīgi gai­dīja savu kārtu, lai uzņemtos to pašu uzdevumu un iegūtu garīgos labumus un lielo cieņas pilno stāvokli.

Alu lācis gāzelēdamies panāca tuvāk, lai redzētu, kas izraisījis tādu kņadu, cerot saņemt vēl kādu gardumu, un Uba cauri pūlim izlauzās tuvāk Eilai, kuru vienlīdz satrauca gan cilvēku drūzmēšanās, gan lācis.

Saimnieku klana vadonis un burvis nāca tiem pretim, mājot svei­cienus, bet tiem tūdaļ sekoja dusmīgs jautājums.

- Kāpēc esi atvedis uz mūsu Sapulci kādu no Citiem, Brun? - ru­nāja saimnieku klana vadonis.

- Tā ir klana sieviete, Norg, un zāļu sieva pa Izas līniju, - Brūns atbildēja mierīgāk nekā patiesībā jutās. Vērojošo pūli pāršalca mur­doņa un satrauktu roku vilnis.

- Tas nav iespējams! - mogurs rādija. - Kā viņa var būt klana sie­viete? Viņa ir dzimusi pie Citiem.

- Viņa ir klana sieviete, - Mogurs atkārtoja tikpat dzelžaini kā Brūns. Viņš uzlūkoja saimnieku klana vadoni ar drūmu skatienu. - Vai tu neuzticies man, Norg?

Norgs, sajuties neērti, paskatījās uz savu moguru, taču nerada atbalstu burvja apjukušajā sejas izteiksmē.

- Norg, mēs esam nogājuši tālu ceļu un esam noguruši, - ierunājās Brūns. - Šis diez vai ir īstais bridis, lai to pārrunātu. Vai tu mums liegsi savas alas viesmīlību?

Iestājās saspringts bridis. Ja Norgs viņiem atteiktu, tiem nebūtu citas izvēles, kā vien mērot garo ceļu atpakaļ uz savu alu. Tas būtu rupjš uzvedibas normu pārkāpums, taču Eilas ielaišana būtu līdz­vērtīga viņas kā klana sievietes pieņemšanai; tas vismaz atvieglotu Bruņa situāciju. Norgs vēlreiz uzlūkoja savu moguru, tad vareno vie- naci vīru, kurš bija Lielais Mogurs, tad atkal viru, kas bija vadonis pirmajam no visiem klaniem. Ja jau Mogurs tā teica, ko gan viņš varēja iebilst?

Norgs deva zīmi savai sievai, lai tā ierāda Bruņa klanam iepriekš rezervēto vietu, bet pats iegāja alā kopā ar Bruņu un Moguru. Tiklīdz tie būs iekārtojušies, viņš noskaidros, kā sieviete, kas acīm redzami dzimusi pie Citiem, bija kļuvusi par klana sievieti.

Ieeja saimnieku klana alai bija mazāka nekā Bruņa klana alai, ari pati ala izskatījās mazāka, kad tie sākumā iegāja iekšā. Un šī ala nebija viena liela telpa ar nelielu papildu nodalījumu ceremonijām, bet gan virkne telpu un eju, kas iespiedās dziļi kalnā, vairums no tām bija neizpētītas. Tā bija pietiekami liela, lai izmitinātu visus viesu kla­nus, lai gan viņi nevarēja baudīt priekšrocības, ko dāvāja gaisma pie alas ieejas. Bruņa klanu ieveda telpā, kas bija otrā no ieejas, un ļaudis iekārtojās gar vienu malu visā tās garumā. Tas bija ērts novietojums un piemērots viņu augstajam stāvoklim. Lai gan vairāku klanu ļaudis jau bija izvietoti dziļāk, šī vieta tiktu viņiem taupīta līdz pat faktis­kajam Lāča Svētku sākumam. Vienīgi tad, kad būtu skaidri zināms, ka šis Alu Lāča klans neieradīsies, vieta tiktu ierādīta nākamajam pēc stāvokļa augstākajam klanam.

Klanam kopumā nebija vadoņa, taču, tāpat kā klana iekšienē, pa­stāvēja klanu hierarhija un augstākstāvošā klana vadonis faktiski kļuva par visu klanu vadoni vienkārši tāpēc, ka viņš bija visaugstāk stāvošais klanu loceklis. Tomēr tas nekādā ziņā nebija absolūtās varas stāvoklis. Šajā ziņā klani bija pietiekami autonomi. Tos visus vadīja neatkarīgi, valdonīgi vīri, kas bija pieraduši rīkoties pēc saviem liku­miem un kas satikās tikai reizi septiņos gados. Viņi tik vienkārši nepa­kļāvās lielākai autoritātei, izņemot tās jomas, kas skāra tradīcijas un garu pasauli. Tas, kā katrs klans iekļāvās pastāvošajā hierarhijā, un tātad ari par vīru, kurš tika atzīts par klanu vadoni, tika izlemts klanu Sapulcē.

Klana statusu noteica daudzi elementi; rituāli nebija vienīgās ak­tivitātes, sacensības bija tikpat vai pat vēl svarīgākas. Sadarbības nepieciešamība klanu starpā izdzīvošanas nolūkā, kas prasīja no ļau­dīm stingru savaldību, atrada pieņemamu izpausmi sacensībās ar pārējiem klaniem. Un tās bija tikpat nepieciešamas, lai izdzīvotu, tikai atšķirīgā veidā. Kontrolētas sacensības atturēja tos no savstar­pējas izrēķināšanās. Par sacensību, klaniem satiekoties, pārvērtās gandrīz viss. Vīri piedalījās cīkstēšanās sacensībās, lingas mešanā, bolās sviešanā, roku spēka pārbaudē, metot vāli, skriešanās un sarež­ģītākajās skriešanas un šķēpmešanas sacīkstēs, darbarīku izgatavoša­nas, dejošanas, pasaku stāstīšanas sacensībās un dramatiskā medību attēlošanā, kur apvienojās abas iepriekšminētās prasmes.

Arī sievietes deva savu ieguldījumu, lai gan to sacensības nebija tik nozīmīgas. Lielie svētki bija īstā izdevība parādīt savu ēdiena gata­vošanas meistarību. Dāvanas, kas tika sanestas saimnieku klanam, vispirms tika izstādītas visiem redzamā vietā aplūkošanai, kritiski nopētītas un vienprātīgi novērtētas no pārējo sieviešu puses. Rok­darbu klāstā bija mīkstas, lokanas ādas, bagātīgs zvērādu klāsts, ūdensnecaurlaidīgi grozi, pīti vaļēji pārnēsājamie grozi, smalkas teks- tūras un piegriezuma paklāji, trauki no biezām jēlādām vai miecētām ādām, virves no izturīgām cīpslām vai stiegrainiem augiem, vai dzīv­nieku sariem, garas, vienāda resnuma pātagas bez neizturīgākiem posmiem, koka bļodas, nopulētas vienmērīgi gludas, paplātes ēdiena pasniegšanai, izgatavotas no kaula vai tievākajiem baļķu galiem, bļo­das un kausi, kapuces, cepures, kāju auti, roku apsēji un citādi mai­siņi; tika salīdzināti pat bērni. Sieviešu vidū gods netika piešķirts kā pats par sevi saprotama lieta. Viņu spēle bija daudz izsmalcinātāka - izteiksmes vai žesta, vai stājas atšķirībās, kas izpaudās pavisam nemanāmās finesēs, - taču tā nebija mazāk patiesa, uzrādot acīmre­dzamu atšķirību starp vidēju un labu darbu un atzīstot par labu to, kas bija patiesi skaists.

Katra klana zāļu sievas un mogura salīdzinošais stāvoklis tika ņemts vērā, nosakot klana statusu. Gan Iza, gan Krebs - abi bija vei­cinājuši Bruņa klana augstāko statusu, tāpat kā tas fakts, ka klans jau vairākas paaudzes pirms viņa bija ieņēmis pirmo vietu, tomēr ļaujot Brūnam vien nedaudz izvirzīties, kad tas pirmo reizi kļuva par vadoni. Lai cik svarīgi bija visi pārējie labvēlīgie faktori, izšķi­rošā nozīme bija tieši klana vaditāja spējām. Un, ja sacensība starp sievietēm bija smalka, tad lēmuma pieņemšana par to, kurš vadonis ir pats spējīgākais, bija vēl daudz komplicētāka.

Daļēji lēmums bija atkarīgs no tā, cik labi katra klana viri aplie­cināja sevi sacensībās, parādot, cik pamatīgi vadonis ir tos mācījis un motivējis; daļēji ari no tā, cik cītīgi sievietes strādāja un cik labi prata uzvesties, liecinot par vadoņa stingro, sargājošo roku. Daļēji tas izrietēja no uzticības klana tradīcijām, taču visvairāk vadoņa un rezultātā ari viņa klana stāvokli noteica paša vadoņa rakstura spēks. Brūns zināja, ka šoreiz tiks pārbaudīts viņa izturības mērs; viņš jau bija zaudējis pamatu zem kājām, atvedot šurp Eilu.

Klanu Sapulces bija ari laiks, kad varēja atjaunot vecas draudzības, apciemot radiniekus no citiem klaniem un pārrunāt kādas pļāpas vai notikumus, kas piešķīra dzīvību daudziem aukstiem vakariem dažus turpmākos gadus. Jaunieši, kas nevarēja atrast sev pāri pašu klanā, raudzīja piesaistīt pretējā dzimuma uzmanību, kaut gan lau­lības varēja notikt vienīgi tādā gadījumā, ja sieviete bija pieņemama jaunā vīrieša klana vadonim. Uzskatīja, ka sievietei tiek izrādīts īpašs gods, ja viņu izvēlas kāds vīrietis no augstākstāvoša klana, lai gan aiziešana no klana bija traumējoša gan viņai, gan mīļajiem, kuri bija jāpamet. Neraugoties uz Zūga ieteikumiem un sievietes stāvokli pa Izas līniju, Iza šaubījās, ka Eila spētu atrast sev kādu vīrieti. Tas, ka viņai bija bērns, būtu varējis līdzēt, ja vien puika būtu bijis normāls, taču viņas kroplais mazulis izgaisināja pēdējās cerības.

Eilas domas nebija ne tuvu vīra meklējumiem. Viņa jau bija pie­tiekami norūpējusies, lai sadūšotos un uzlūkotu ziņkārīgo, aizdomu pilno cilvēku pūli ārpus alas. Viņas ar Ubu bija izkravājušas man­tas un ierīkojušas pavardu, kam ciemošanās laikā vajadzēja kalpot kā viņu mājām. Norga sieva bija raudzījusi, lai akmeņi pavardu un robežu veidošanai atrastos pietiekami tuvu un viesu klaniem būtu ērti pieejamas ādas ūdens somas. Eila bija pielikusi visas pūles, lai izklātu savas dāvanas saimnieku klanam tā, kā bija mācījusi Iza, un viņas darbu kvalitāte jau bija piesaistījusi uzmanību. Viņa nomazgāja ceļa putekļus, uzvilka tiru apmetni un tad pabaroja dēlu, kamēr Uba nepacietīgi didljās. Meitene nespēja vien sagaidīt, kad varēs izpētīt alas apkārtni un apskatīt ļaudis, tomēr negribēja sastapties ar tiem viena pati.

ТЕЛЕГРАМ

Канал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками

Книжный Вестник

Бот для удобного поиска книг (если не нашлось на сайте)

Поиск книг

Свежие любовные романы в удобных форматах

Любовные романы

О психологии, саморазвитии и личностном росте

Саморазвитие

Детективы и триллеры, все новинки

Детективы

Фантастика и фэнтези, все новинки

Фантастика

Отборные классические книги

Классика
ВКОНТАКТЕ

Цитаты, афоризмы, стихи, книжные подборки, обсуждения и многое другое

Книжный Вестник
БИБЛИОТЕКИ

Библиотека с любовными романами, которая наверняка придётся по вкусу женской части аудитории

Любовные романы

Библиотека с фантастикой и фэнтези, а также смежных жанров

Фантастика

Самые популярные книги в формате фб2

Топ фб2 книги