Brouds nebija vienīgais, kurš vainoja veco, kroplo vīru; Krebs pats sevi vainoja par to, ka Eila bija zaudējusi mātes pienu. Tagad tam vairs nebija nekādas nozīmes, ka viņa rūpes bija novedušas pie tādām postošām sekām. Viņš vienkārši nebija sapratis, kā funkcionē sie­vietes ķermenis, viņam bija pārāk maz pieredzes ar sievietēm. Tikai sirmā vecumā viņš nonāca kaut kādā saskarē ar māti un bērnu. Viņš nesaprata, ka tad, ja sieviete zīda citas sievietes bērnu, vairāk labuma tiek viņai pašai un mazāk ir sakars ar kādu pienākuma pildīšanu. Neviens to viņam nekad nebija stāstījis; nevienam tas nebija jāstāsta arī tagad, kad jau bija par vēlu.

Viņš nezināja, kāpēc tāda briesmīga nelaime bija notikusi ar Eilu. Vai tāpēc, ka viņas bērns vienkārši ir nelaimīgs? Krebs meklēja cēlo­ņus un, lūkojoties savā vainas pārņemtajā apziņā, sāka apšaubīt pats savus motīvus. Vai tās patiesi bija rūpes, vai arī viņš bija gribējis viņu sāpināt, tāpat kā viņa neapzināti bija sāpinājusi to? Vai viņš bija sava lielā totēma cienīgs? Vai mogurs bija pazemojies līdz tādai nožēloja­mai atriebībai? Ja viņš bija klana augstākā svētā vīra paraugs, varbūt visi viņa ļaudis ir pelnījuši, ka tie mirst. Kreba pārliecība, ka viņa rase ir nolemta, Izas nāve un viņa vainas apziņa, ka bija radījis Eilai tādas bēdas, iegrūda viņu melanholiskā bezcerībā. Visgrūtākais Mo­gura dzīves pārbaudījums tuvojās beigām.

Eila nevainoja Moguru, viņa vainoja sevi, taču noskatīties, kā cita sieviete baro viņas dēlu, kamēr pati to nespēj, bija pāri Eilas spēkiem. Oga, Aga un Ika - tās visas bija nākušas pie Eilas un piedāvājušās pabarot Durku viņas vietā, un viņa jutās pateicīga, bet visbiežāk Uba aiznesa Durku vienai no tām un palika ciemoties, līdz puika bija pa­ēdis. Zaudējot pienu, Eila pazaudēja svarīgu sava dēla dzīves posmu. Viņa vēl aizvien sēroja pēc Izas, bet Krebs bija tik dziļi ierāvies sevī, ka viņa netika tam klāt un baidījās arī mēģināt. Bet katru vakaru, ņemot Durku sev blakus gultā, viņa bija pateicīga Broudam. Viņa atteikšanās to pieņemt nozīmēja, ka viņa nebija zaudējusi dēlu pavisam.

Rudens pēdējās dienās Eila atkal paņēma savu lingu kā attaisno­jumu, lai varētu doties ārā viena pati. Pēdējā gada laikā viņa tik maz bija medījusi, ka tās meistarība bija ierūsējusi, taču vingrinoties pre­cizitāte un ātrums atgriezās. Gandrīz katru dienu viņa izgāja agri no rīta un atgriezās vēlu, atstājot Durku Ubas uzraudzībā, un nožēloja vienīgi to, ka tik ātri tuvojas ziema. Vingrināšanās nāca Eilai par labu, taču radās kāda problēma, kura bija jāpārvar. Viņa nebija daudz medījusi pēc tam, kad bija kļuvusi par pilnībā attīstītu sievieti, un smagās krūtis, kas pie katra soļa, skrienot vai lecot lēkāja, kaitināja viņu. Sieviete ievēroja, ka vīri valkā ādas gurnu apsēju, lai aizsar­gātu atklātos un jutīgos orgānus, un viņa piemeklēja sev lenti, ar ko saturēt krūtis, sasienot to uz muguras. Tā Eila jutās ērtāk, un viņa, to apsienot, nepievērsa uzmanību ziņkārīgajiem, šķielējošajiem ska­tieniem, ko pārējie tai veltīja.

Lai gan medības stiprināja viņas ķermeni un aizņēma tās prātu, kamēr tā atradās ārpus alas, viņa vēl aizvien nesa savu bēdu un nožē­las nastu. Ubai šķita, ka prieks ir atstājis Kreba pavardu. Viņai pie­trūka mātes, un gan Krebu, gan Eilu apņēma pastāvīgu skumju aura. Vienīgi Durks, šis neko nesaprotošais mazulis, ienesa laimes mirkļus, kurus tā reiz bija uzskatījusi kā pašus par sevi saprotamus. Reizēm viņš spēja pamodināt no apātijas pat Krebu.

Eila jau agri bija aizgājusi, un Uba neatradās pie pavarda, bet kaut ko meklēja alas dziļumā. Oga tikko bija atnesusi Durku, un Krebs to pieskatīja. Zēns bija paēdis un apmierināts, taču ne visai samiegojies. Viņš pierāpoja pie vecā vīra un piecēlās uz savām ļodzīgajām, nedro­šajām kājelēm, pieķēries pie Kreba, lai pieturētos.

- Tātad tu drīz jau sāksi staigāt, - Krebs pamāja. - Pirms vēl ziema būs beigusies, tu jau skraidīsi pa visu alu, jaunais cilvēk.

Krebs iebakstīja ar pirkstu viņa mazajā, apaļajā vēderiņā, lai uz­svērtu savus žestus. Durka mutes kaktiņi pacēlās uz augšu, un viņš izdvesa skaņu, kādu Krebs bija dzirdējis tikai no viena cilvēka klanā. Viņš smējās. Krebs iebakstīja vēlreiz, un puika saliecās, ķiķinādams savā mazuļa valodā, zaudēja līdzsvaru un apsēdās. Krebs palīdzēja tam atkal piecelties un palūkojās uz bērnu tā, kā nekad agrāk nebija uz to skatījies.

Durka mazās kājeles bija saliektas, taču ne tuvu tik izteikti kā citiem klana mazuļiem; un, lai gan tās bija tuklas, Krebs redzēja, ka to kauli bija garāki un smalkāki. Man liekas, ka Durka kājas būs taisnas, kad viņš paaugsies, tāpat kā Eilai, un viņš arī būs slaids. Un kakls, kas bija tik vājš un kalsns, kad bērns piedzima, - tas nespēja noturēt galvu - tagad ir tāds pats kā Eilas kakls. Tomēr viņa galva nav līdzīga viņas galvai, vai tomēr ir? Tā augstā piere - tā gan ir Eilas. Krebs pagrieza Durka galvu, lai apskatītu to profilā. Jā, noteikti: viņas piere, bet uzacis un acis - tās ir no klana, un pakauša daļa - tā arī vairāk līdzinās klanam.

Eilai bija taisnība: viņš nebija kropls, viņš bija sajaukums, viņas un klana sajaukums. Interesanti, vai tā tas notiek vienmēr? Vai gari sajaucas? Varbūt ari meitenes nedzimst no vāja vīrieša totēma. Vai dzīvība sākas, sajaucoties vīrieša un sievietes totēmu gariem? Krebs papurināja galvu, viņš nezināja, taču tas lika vecajam burvim domāt. Tajā aukstajā, vientuļajā ziemā viņš bieži domāja par Durku. Kre­bam bija tāda sajūta, ka Durks ir svarīgs, viņš tikai nespēja apjaust, kāpēc.

27

- Bet, Eila, es neesmu tāda kā tu. Es neprotu medīt. Kur es iešu, kad satumsis? - Uba uzstāja. - Eila, man ir bail.

Izbiedētā jaunās sievietes seja lika Eilai vēlēties, kaut varētu doties tai līdzi. Ubai vēl nebija lāgā pat astoņi gadi, un doma par dienām, kas būs jāpavada vientulībā projām no alas drošības, biedēja meiteni, taču viņas totēma gars pirmo reizi bija cīnījies, un tas bija jādara. Viņai nebija izvēles.

- Vai tu atceries to mazo alu, kur es slēpos, kad piedzima Durks? Ej uz turieni, Uba. Tur būs drošāk nekā atldātā vietā. Es iešu tevi apciemot katru vakaru un aiznesīšu kaut ko ēdamu. Tās būs tikai dažas dienas, Uba. Noteikti paņem ādu, uz kā gulēt, un kādu ogli, ar ko aizkurt uguni. Tur netālu ir ūdens. Tu jutīsies vientuļa, jo sevišķi naktīs, bet viss būs kārtībā. Un domā par to, ka tu tagad esi sieviete. Drīz tu apprecēsies, un varbūt nebūs ilgi jāgaida, kad tev pašai būs savs bērniņš, - Eila mierināja.

- Kā tu domā: ko Brūns man izvēlēsies?

- Kuru tu gribi, lai Brūns tev izvēlas, Uba?

- Vorns ir vienīgais neprecētais vīrietis, lai gan esmu pārliecināta, ka Borgs ari tāds drīz būs. Protams, viņš var nolemt, ka es būšu otrā sieviete kādam no pārējiem vīriem. Man šķiet, ka vislabāk man patiktu Borgs. Mēs spēlējām vīru un sievu līdz tai reizei, kad viņš pa īstam mēģināja apmierināt ar mani savas vēlmes. Toreiz tas īsti neizdevās, un tagad Borgs kautrējas, un, tā kā tik drīz kļūs par īstu vīrieti, viņam vairs nepatīk spēlēties ar meitenēm. Ona arī ir sieviete, bet viņa nevar precēties ar Vornu. Ja vien Brūns neizlems dot viņu kādam vīram, kuram jau ir viena sieva, viņai nav neviena cita, izņemot Borgu. Tad jau iznāk, ka Vorns būs mans vīrs.

- Vorns jau kādu laiku ir vīrietis, viņš droši vien stipri grib precē­ties, - Eila noteica. Viņa ari tā bija secinājusi. - Kā tu domā: vai tu gribētu Vornu par savu vīru?

- Viņš izturas tā, it kā mani neredzētu, bet dažreiz viņš uz mani skatās. Viņš nemaz nebūtu tik slikts.

- Broudam viņš patīk. Kādu dienu viņš varbūt būs otrais virs. Tev jau nav jāuztraucas par savu stāvokli, bet taviem dēliem tas nāktu par labu. Man Vorns pārāk nepatika, kad biju jaunāka, bet domāju, ka tev taisnība. Viņš nav tik slikts. Viņš pat izturas labi pret Durku, kad Brouds nav tuvumā.

- Visi izturas labi pret Durku, izņemot Broudu, - Uba teica. - Visi viņu mīl.

- Jā, viņš noteikti visos pavardos jūtas kā mājās. Durks ir tā pie­radis, ka to nēsā apkārt un baro, ka viņš pat visas sievietes sauc par mātēm, - Eila pamāja, viegli saraukusi uzacis. Nelaimīgo sejas izteiksmi nomainīja ātrs smaids. - Vai atceries to reizi, kad viņš iegāja Groda pavardā tā, it kā viņš tur dzīvotu?

- Atceros; es centos neskatīties, bet nevarēju noturēties, - Uba at­cerējās. - Viņš pagāja tieši garām Ūkai, pasveicināja viņu un nosauca par māti, un devās taisnā ceļā pie Groda, lai ieraustos tam klēpī.

- Es zinu, - Eila teica. - Es nekad dzīvē nebiju redzējusi Grodu tik pārsteigtu. Tad viņš nokāpa zemē un piegāja tieši pie Groda šķēpiem. Es biju pārliecināta, ka Grods kļūs traki nikns, bet viņš nespēja tam nekaunīgajam puikam pateikt ne vārda, kad tas sāka vilkt projām pašu lielāko šķēpu. Kad Grods to paņēma puikam nost, viņš teica: "Durks medī kā Grods."

- Man liekas, ka Durks būtu izvilcis to smago šķēpu ārā no alas, ja Grods būtu atļāvis.

- To mazo šķēpu, ko Grods viņam pagatavoja, viņš ņem līdzi gultā, - Eila žestikulēja, vēl aizvien smaidot. - Vai zini, Grods nekad daudz nerunā. Es biju pārsteigta, kad viņš todien atnāca. Viņš mani tik tikko pasveicināja, devās tieši pie Durka un ielika viņam rokās to šķēpu, pat parādīja, kā to turēt. Ejot ārā, viņš tikai pateica: "Ja zēnam tik ļoti gribas medīt, viņam ir vajadzīgs pašam savs šķēps."

- Žēl gan, ka Ovrai nav pašai savu bērnu. Man šķiet - Grodam būtu paticis, ja viņa sievas meitai būtu bērns, - Uba ieteicās. - Var­būt tāpēc Grodam patīk Durks, viņš tā īsti nav pieķēries nevienam no vīriem. Varu apgalvot, ka Brūnam arī Durks patīk; un Zūgs viņam jau māca, kā jālieto linga. Es nedomāju, ka Durkam būs kādas grū­tības iemācīties medīt, kaut ari viņa pavardā nav neviena vīra, kas to varētu mācīt. Un kā tie viri izturas! Varētu domāt, ka ikviens vīrs klanā ir viņa mātes virs, izņemot Broudu. - Viņa apklusa. - Varbūt tā ari ir, Eila. Dorvs vienmēr apgalvoja, ka visu vīru totēmi apvienojās, lai uzvarētu tavu Alu Lauvu.

- Man liekas, ka tev tagad vajadzētu iet, Uba, - Eila teica, mainot sarunas tematu. - Es pavadīšu tevi līdz pusceļam. Lietus ir pārstājis, un man šķiet, ka zemenes ir nogatavojušās. Pusceļā uz alu ir liels klajums ar tām. Es vēlāk aiziešu tevi apciemot.

Gūvs krāsoja Vorna totēma simbolu pāri Ubas totēmam ar dzeltenā okera pastu, izsmērējot viņas zīmi un attēlojot viņa pārākumu.

- Vai tu pieņem šo sievieti par sievu? - Krebs žestikulēja.

Vorns uzsita Ubai pa plecu, un viņa sekoja tam alā. Krebs un Gūvs

noturēja tādu pašu rituālu ari Borgam un Onai, un tie devās uz savu jauno pavardu, lai uzsāktu izolācijas periodu. Sapulcei beidzoties, vasarīgi tērptie koki, tomēr par toni gaišāki, nekā tie būs vēlāk, viļ­ņojās vieglajā vēja pūsmā. Eila paņēma Durku, lai nestu viņu uz alu, taču tas locījās, cenšoties tikt zemē.

- Labi, Durk, - viņa pamāja. - Vari iet, bet ienāc un paēd mazliet buljonu un putru.

Kamēr Eila gatavoja brokastis, Durks izmanījās no pavarda un devās taisnā ceļā uz jauno pavardu, kuru tagad aizņēma Uba un Vorns. Eila metās tam pakaļ un atnesa atpakaļ.

- Durks grib redzēt Ubu, - zēns rādīja.

- Tu nedrīksti, Durk. Neviens viņu kādu laiku nedrīkstēs apciemot. Bet, ja tu klausīsi un apēdīsi putru, es tevi paņemšu līdzi medībās.

- Durks būs labs. Kāpēc nevar apciemot Ubu? - zēns jautāja, no­mierinājies pēc solījuma, ka varēs doties līdzi mātei. - Kāpēc Uba nenāk ar mums ēst?

- Viņa te vairs nedzīvo, Durk. Viņa tagad ir Vorna sieva, - Eila paskaidroja.

Durks nebija vienīgais, kas pamanīja Ubas trūkumu. Visiem viņas pietrūka. Pavards šķita tukšs, paliekot tikai Krebam, Eilai un bēr­nam, un saspīlētās attiecības starp veco viru un jauno sievieti kļuva vairāk pamanāmas. Tie nekādi nebija spējuši atrast veidu, kā pār­varēt savstarpējo nožēlu par sāpēm, ko bija viens otram nodarījuši. Daudz reižu, kad Eila redzēja veco burvi iegrimušu dziļā melanholijā, viņa gribēja pieiet tam klāt, aplikt rokas ap pinkaino, balto galvu un apkampt viņu, kā bija darījusi, vēl būdama maza meitene. Taču viņa atturējās, negribēdama viņam uzbāzties.

Krebam pietrūka viņas maiguma, lai gan viņš neapjauta, ka tā trū­kums padziļina viņa depresiju. Un daudz reižu, kad viņš redzēja Eilas sāpes, vērojot kādu citu sievieti barojam viņas dēlu, viņam gribējās pieiet tai klāt. Ja Iza būtu bijusi dzīva, viņa atrastu, kā tos atkal savest kopā, taču bez tāda katalizatora tie peldēja tālāk pa straumi, katrs vēloties parādīt otram savu mīlestību, bet ne viens, ne otrs nezināja, kā savienot plaisu, kas tos šķīra. Abi jutās neveikli pirmajās brokastis bez Ubas.

- Vai vēlies vēl, Kreb? - Eila vaicāja.

- Nē, nē. Nepūlies, esmu paēdis, - viņš pamāja.

Viņš skatījās, kā Eila uzkopj, kamēr Durks ar abām rokām un glie­mežvāka karoti tiesāja otru porciju. Lai gan viņam bija tikai mazliet vairāk par diviem gadiem, viņš faktiski bija atšķirts no krūts. Viņš vēl aizvien meklēja Ogu, ari Iku tagad, kad viņai atkal bija mazs bēr­niņš, - lai tās pabarotu viņu, sniedzot mierinājumu un tuvības sajūtu, un tāpēc, ka viņas tam neatteica. Parasti, kad piedzima jauns mazulis, visus pārējos bērnus, kas vēl tika baroti, atšķīra no krūts, taču Durka gadījumā Ika pieļāva izņēmumu. Bērns it kā sajuta, ka neklājas pārāk izmantot savas privilēģijas. Viņš nekad neiztukšoja viņu pavisam, nekad neatstāja viņas jaunpiedzimušo bez piena, vienīgi pieglaudās uz īsu brītiņu, lai pārliecinātos par savām tiesībām.

Ari Oga bija pret Durku iecietīga, un, lai gan Greva barošanas laiks jau faktiski bija beidzies, viņš izmantoja mātes iecietību. Abi divi bieži vien bija redzami kopā viņas klēpī, katrs pie savas krūts, līdz to interese vienam par otru ņēma virsroku pār tieksmi pēc mātes, un viņi sāka cīkstēties savā starpā. Durks bija tikpat garš kā Grevs, lai gan ne gluži tik drukns; un, kaut arī Grevs parasti uzveica Durku, kad tie rotaļājoties cīkstējās, Durks pavisam viegli vinnēja vecāko zēnu skriešanas sacensībās. Abi zēni bija nešķirami; tie meklēja viens otru pie mazākās izdevības.

- Vai ņemsi puiku sev līdzi? - Krebs žestikulēja pēc neveikla klu­suma.

- Jā, - Eila pamāja ar galvu, noslaukot zēna rokas un seju. - Es apsolīju ņemt viņu līdzi medībās. Šaubos, vai lāgā varēšu pamedīt kopā ar viņu, bet man ir jāsavāc arī dažas zālītes, un ir tik jauka diena.

Krebs norūcās.

- Tev arī vajadzētu iziet ārā, - viņa piebilda. - Saule tev nāks par labu.

-Jā, jā, es iziešu, Eila. Vēlāk.

Uz mirkli Eila iedomājās, ka viņai vajadzētu izvilināt to ārā no alas, piedāvājot kopā pastaigāties gar upi, kā viņi mēdza to darīt agrāk, bet Mogurs jau šķita iegrimis sevī. Viņa atstāja to sēžam, paņēma Durku un izsteidzās ārā. Krebs nepacēla galvu, iekams nebija pārliecināts, ka sieviete ir aizgājusi. Viņš pasniedzās pēc nūjas, tad nolēma, ka piecelšanās prasīs pārāk daudz pūļu, un atkal nolika to zemē.

Eila satraukta domāja par Krebu, ejot ārā ar Durku, atspiestu pret gurnu, un vācamo grozu, piesietu uz muguras. Viņa juta, ka mazinās tā garīgais spēks. Viņš bija kļuvis izklaidīgāks nekā agrāk un atkārtoti uzdeva jautājumus, uz kuriem Eila jau bija atbildējusi. Viņš tik tikko izkustējās ārā no alas, pat ja laiks bija silts un saulains. Un, kad tas sēdēja garas stundas un, kā pats to dēvēja, meditēja, viņš bieži aiz­miga sēdus pozā.

Eilas soļi kļuva platāki, kad viņa bija nozudusi ārpus alas ļaužu redzesloka. Kustību brīvība un skaistā vasaras diena aizbīdīja rūpes attālākā prāta kaktiņā. Viņa ļāva Durkam soļot pašam, kad tie bija nonākuši klajumā un apstājās, lai savāktu dažus augus. Viņš vēroja māti, tad sagrāba pilnu sauju ar zāli un purpursarkanu lucernu un izrāva to ar visām saknēm. Sažņaudzis puķes mazajā dūrītē, viņš deva tās Eilai.

- Tu man esi liels palīgs, Durk, - viņa pamāja, ņemot no zēna zie­dus un liekot tos grozā sev blakus.

- Durks dabūs vēl, - viņš attrauca, skrienot projām.

Viņa notupās, vērojot, kā dēlēns cenšas izraut vēl lielāku sauju. Zāle pēkšņi padevās, un viņš smagi nosēdās zemē. Zēns jau savilka seju, lai sāktu raudāt, vairāk gan no pārsteiguma nekā no sāpēm, bet Eila pieskrēja tam klāt, pacēla un pasvieda to gaisā, atkal saķerot rokās. Durks sajūsmā ķiķināja. Viņa nolika to zemē un izlikās, ka ķers rokā.

- Es tevi tūliņ noķeršu, - Eila pamāja.

Durks ar savām mazuļa kājelēm smejoties metās projām. Viņa ļāva tam kādu gabaliņu noskriet, tad rāpus steidzās tam pakaļ, sa­ķēra zēnu un uzvilka sev uz kamiešiem, abi rotaļājoties smējās. Viņa pakutināja zēnu, vienkārši lai dzirdētu to atkal smejamies.

Eila nekad nesmējās, esot kopā ar savu dēlu, ja vien tie nebija vieni, un Durks ātri saprata, ka neviens viņa smaidus un smiekli­ņus ne pamana, ne atzīst. Lai gan Durks uzrunāja par mātēm visas klana sievietes, savā bērna sirdī viņš juta, ka Eila ir īpaša. Ar viņu tas vienmēr jutās laimigāks nekā ar jebkuru citu, un zēnam patika, kad viņa to ņēma sev līdzi vienu, bez pārējām sievietēm. Un vēl viņam patika tā otra rotaļa, ko spēlēja tikai viņš ar māti.

- Ba-ba-na-nee-nee, - Durks sauca skaņas.

- Ba-ba-na-nee-nee, - Eila atdarināja muļķīgās zilbes.

- No-na-nee-ga-goo-la, - Durks izrunāja vēl kādu skaņu virknē­jumu.

Eila viņu atkal atdarināja, tad pakutināja zēnu. Viņai patika tā smiekli. Tie vienmēr izsauca smieklus arī viņā. Tad sieviete izrunāja skaņu virkni, skaņas, kuras viņa dzirdēja no tā mutes labprātāk par visām citām. Viņa nezināja, kāpēc, vienkārši tās uzbangoja viņā tādu maigumu, ka gandrīz izraisīja asaras.

- Ma-ma-ma-ma, - viņa teica.

- Ma-ma-ma-ma, - Durks atkārtoja. Eila apvija dēlam rokas un cieši to turēja. - Mam-ma, - Durks atkārtoja.

Viņš izlocījās, lai atbrīvotos. Vienīgā reize, kad zēnam patika, ka to ilgi auklē, bija, ejot gulēt, kad tas cieši piespiedās pie viņas. Eila izslaucīja asaru no acs kaktiņa. Acu asarošana bija viena īpaša parā­dība, kas viņiem nebija kopēja. Durka tumši brūnās acis, dziļi iegri­mušas zem biezajiem uzacu lokiem, bija klana acis.

- Mam-ma, - Durks atkārtoja. Viņš bieži izrunāja tās vārdu pa zil­bēm, kad tie bija vieni, jo sevišķi, ja viņam to atgādināja. - Tu tagad medīsi? - viņš žestikulēja.

Dažas pēdējās reizes, kad viņa bija paņēmusi Durku līdzi, viņa veltīja kādu laiku, lai iemācītu zēnam turēt lingu. Viņa jau grasījās tam uzmeistarot pašam savu, bet Zūgs viņu pārspēja. Vecais virs vairs negāja ārā, bet viņa patika mācīt zēnu iepriecināja ari Eilu. Lai gan Durks bija mazs, Eila redzēja, ka viņš rīkosies ar ieroci tikpat veikli kā viņa un viņš lepojas ar savu miniatūro lingu tāpat kā ar mazo šķēpu.

Durkam patika, ka visi pievērš uzmanību, kad viņš soļo ar šķēpu rokā un lingu, kas bija aizsprausta aiz saites, apjoztas ap vidukli, un ko tas vasarā nēsāja blakus amuletam. Grevam ari vajadzēja mazus ieročus. Tie abi izraisīja uzjautrinājuma dzirksteles klana ļaužu acīs un komentārus par to, cik tie esot jauki, mazi vīrieši. Viņu nākotnes loma jau bija izlemta. Kad Durks atklāja, ka viņa pavēlnieciskā iztu­rēšanās pret mazām meitenēm tika pieņemta un pat labsirdīgi pie­dota attiecībā pret pieaugušām sievietēm, zēns ne mirkli nekavējās izmēģināt, cik tālu sniedzas atļautās robežas, - izņēmums bija viņa māte.

Durks zināja, ka māte ir citāda. Vienīgi viņa smējās kopā ar to, vie­nīgi māte spēlēja ar viņu skaņu rotaļu, vienīgi viņai bija tādi mīksti, zeltaini mati, kuriem tas labprāt pieskārās. Viņš nespēja atcerēties, ka māte būtu to barojusi, bet viņš negulēja ne ar vienu citu. Durks zināja, ka viņa ir sieviete, jo atsaucās uz tiem pašiem žestiem kā citas sievietes. Bet viņa bija daudz garāka par jebkuru vīru un viņa medīja. Durks nebija īsti pārliecināts, ka tās ir medības, viņš zināja vienīgi to, ka medībās piedalās viri - un viņa māte. Viņa neiederējās nevienā kategorijā; viņa bija un nebija sieviete, bija un nebija vīrietis. Māte bija vienreizēja. Vārds, kādā viņš to bija sācis saukt, vārds, ko veidoja skaņas, viņai šķita piestāvam vislabāk. Viņa bija Mamma; un Mamma, zeltmatainā dieviete, ko viņš pielūdza, piekrītoši nemāja ar galvu, kad tas centās izturēties pavēlnieciski.

Eila ielika Durkam rokā tā mazo lingu un, turot savas rokas pāri viņa rociņām, centās ierādīt zēnam, kā to lietot. Zūgs bija darījis tieši tāpat, un Durkam jau sāka rasties nojausma. Viņa izvilka aiz siksnas aizbāzto lingu, sameklēja dažus akmeņus un izsvieda uz tuvākajiem priekšmetiem. Durks ar interesi noraudzījās, kā Eila uzlika mazākos akmeņus uz lielajiem laukakmeņiem, viņam tas šķita interesanti. Viņš pietenterēja un iedeva mātei vēl akmentiņus, lai atkal noskatītos, kā viņa to dara. Pēc brīža zēnam kļuva garlaicīgi un Eila atsāka vākt augus, bet Durks tai sekoja. Tie atrada kādas avenes un apstājās, lai paēstu tās.

- Tu gan esi šmulis, mans lipīgais puis, - Eila pamāja, smejoties par Durku, kura seja, rokas un apaļais vēderiņš bija notriepti ar sarkanu sulu. Viņa pacēla to, pasita padusē un nesa uz strautu nomazgāt. Pēc tam viņa sameklēja lielu lapu, sarullēja to tūtas veidā un ielēja tajā ūdeni, ko Durkam un pašai padzerties. Durks nožāvājās un sāka berzēt acis. Eila izklāja savu nesamo ādu zemē kāda liela ozola ēnā un gulēja zēnam blakus, līdz tas aizmiga.

Mierīgajā vasaras pēcpusdienā Eila sēdēja, atspiedusies ar muguru pret koku, vēroja tauriņus, kā tie laidelējās, tad norima, sakļāvuši atpakaļ atliektos spārniņus, un kukaiņus, kas dūca nepārtrauktā kus­tībā, un klausījās tērzējošo putnu čivināšanas simfonijā. Viņas prāts aizklīda atpakaļ pie rīta notikumiem. "Ceru, ka Uba būs laimīga ar Vornu," viņa domāja. "Ceru, ka viņš būs labs pret to. Pēc viņas aiz­iešanas ir tāds tukšums, lai gan Uba nav nekur tālu. Vienkārši vairs nav tā, kā bija. Tagad viņa gatavos savam vīram un gulēs pie viņa pēc nošķirtībā pavadītā laika. Es ceru, ka viņai drīz piedzims mazulis, tas padarīs viņu laimīgu.

Bet kā ir ar mani? Neviens tā ari nav atnācis no tā klana, lai apvai­cātos par mani. Varbūt tie vienkārši nevar atrast mūsu alu. Man to­mēr šķiet, ka es viņus visus nemaz tik ļoti neinteresēju. Labi vien ir. Es negribu precēties ar vīrieti, kuru nepazīstu. Es pat negribu nevienu no tiem, kurus es pazīstu, un neviens no tiem negrib mani. Esmu par daudz gara; pat Drūgs tikko sniedzas man līdz zodam. Iza brīnījās, vai es vispār reiz beigšu augt. Man pašai jāsāk brīnīties. Brouds to nevar ciest. Viņš nespēj izturēt, ja viņa tuvumā ir kāda sieviete, kas garāka par viņu. Bet viņš mani vispār nav aizticis, kopš mēs atgrie­zāmies no klanu Sapulces. Kāpēc man jānotrīc ik reizi, kad viņš uz mani paskatās?

Brūns kļūst vecs. Ebra pēdējā laikā ņem zāles viņa sāpošajiem muskuļiem un stīvajiem locekļiem. Viņš drīz vien iecels Broudu par vadoni. Es to zinu. Un Gūvs kļūs par moguru. Viņš visu laiku vada lie­lāko daļu ceremoniju. Man liekas, ka Krebs vairs negrib būt mogurs, kopš tās reizes, kad es viņus vēroju. Kāpēc es tonakt iegāju tajā alā? Es pat neatceros, kā tur iekļuvu. Kaut es nebūtu gājusi uz to klanu Sapulci. Ja es nebūtu aizgājusi, es būtu varējusi Izu saglābt vēl uz kādiem pāris gadiem. Man tik loti viņas pietrūkst, un es neesmu atradusi sev pāri. Toties Durks jau ir to izdarījis.

Savādi, ka Urai ļāva dzīvot, šķiet gandrīz tā, it kā viņai būtu pare­dzēts kļūt par Durka sievu. Citu vīri, Oda teica. Kas viņi ir? Iza teica, ka es esot dzimusi pie viņiem; kāpēc es neatceros? Kas notika ar manu īsto māti? Ar viņas viru? Vai man bija brāļi un māsas?" Eila sajuta vieglu nelabumu kaut kur kuņģī - nevis sliktu dūšu, bet, pre­cīzāk, nelabu sajūtu. Pēkšņi viņai mati sacēlās stāvus, atceroties, ko viņai bija teikusi Iza tonakt, kad nomira. Eila to bija izstūmusi no apziņas; bija pārāk sāpīgi domāt par Izas nāvi.

"Iza man lika iet projām! Viņa teica, ka es nepiederu pie klana, viņa teica, ka esmu dzimusi pie Citiem. Viņa lika man atrast savus ļaudis, atrast pašai savu viru. Viņa teica, ka Brouds zinās, kā mani sāpināt, ja es palikšu. Ziemeļos, viņa teica, ka tie dzīvojot ziemeļos, aiz pussalas uz kontinenta.

Kā gan es varu aiziet? Šīs ir manas mājas. Es nevaru pamest Krebu, un es esmu vajadzīga Durkam. Ko tad, ja es nekādus Citus nevarēšu atrast? Un, ja arī atrastu, tie varbūt mani vairs negribēs. Nevienam nav vajadzīga neglīta sieviete. Kā es varu zināt, vai atradīšu kādu vīru, ja es arī atrastu tos Citus?

Krebs tomēr kļūst vecs. Kas notiks ar mani, kad viņš aizies? Kas tad gādās par mani? Es nevaru dzīvot tikai ar Durku, kādam vīram vajadzēs mani pieņemt. Bet kuram? Broudam! Viņš būs vadonis; ja neviens cits negribēs, tas būs jādara viņam. Ko tad, ja man būs jādzīvo ar Broudu? Viņš arī mani negribēs, bet viņš zina, ka man tas nepatiktu. Viņš to darīs tieši tāpēc, ka man tas nepatik. Es nespēšu izturēt dzīvi ar Broudu, tad jau labāk dzīvoju ar kādu nepazīstamu vīru no cita klana, bet tie ari mani negrib.

Varbūt man jāiet projām. Es varētu paņemt līdzi Durku, un mēs varētu iet abi. Bet ko tad, ja es nekādus Citus neatradīšu? Un ja nu ar mani kaut kas notiek? Kas par viņu parūpēsies? Viņš būs gluži viens, tāpat kā es. Man paveicās, ka Iza mani atrada; Durkam var nepaveikties. Es nevaru ņemt viņu sev līdzi, viņš ir dzimis šeit, viņš pieder pie klana, kaut ari viņš tikpat labi ir daļiņa no manis. Viņam jau ir sarunāta sieva. Ko darīs Ura, ja es aizvedīšu Durku projām? Oda viņu māca, lai tā varētu kļūt par Durka sievu. Viņa tai stāsta, ka te viņai ir kāds virietis, kaut arī viņa ir kropla un neglīta. Durkam ari būs vajadzīga Ura. Viņam būs nepieciešama sieva, kad tas paaugsies, un Ura viņam ir ļoti piemērota.

Bet es nespētu aiziet bez Durka. Es labāk dzīvoju ar Broudu nekā aizeju bez dēla. Man jāpaliek, citas iespējas nav. Es palikšu un dzīvošu ar Broudu, man tas jādara." Eila skatījās uz savu guļošo bērnu un centās savākt domas, centās būt laba klana sieviete un pieņemt savu likteni. Uz Durka deguna uzlaidās muša. Viņš pagrozījās, paberzēja miegā degunu un atkal nomierinājās.

"Es tik un tā nezinātu, kurp doties. Uz ziemeļiem? Ko man tas izsaka? No šejienes raugoties, viss ir ziemeļi, vienīgi jūra ir dienvidos. Es varu visu savu atlikušo dzīvi klejot apkārt un nevienu neatrast. Un viņi var būt tikpat ļauni kā Brouds. Oda teica, ka tie viri viņu pie­spieduši, pat nebija ļāvuši nolikt zemē bērnu. Labāk būs palikt šeit kopā ar Broudu, kuru es pazīstu, nevis ar kādu vīru, kas var izrādīties vēl sliktāks.

Ir jau vēls, labāk došos atpakaļ." Eila pamodināja dēlu un atceļā uz alu centās prātojumus par Citiem aizmirst, bet nesakarīgas, nomal­dījušās domas aizvien nelika miera. Reiz atcerējusies, viņa vairs tā īsti nespēja aizmirst Citus.

- Vai tu esi aizņemta, Eila? - Uba jautāja. Viņas sejā atspoguļojās gan kautrība, gan apmierinājums, un Eila uzminēja iemeslu. Tomēr viņa tik un tā nolēma atļaut Ubai to izstāstīt.

- Nē, neesmu gan aizņemta. Tikko sajaucu kopā piparmētras ar lucernu un gribēju maisījumu pagaršot. Es uzlikšu ūdeni tējai.

- Kur ir Durks? - Uba jautāja, kamēr Eila bakstija uguni un pielika vairāk malkas un dažus akmeņus vārīšanai.

- Viņš ir ārā ar Grevu. Oga tos pieskata. Tie abi vienmēr ir nešķi­rami, - Eila pamāja.

- Varbūt tāpēc, ka abus kopā baroja. Viņi ir tuvāki nekā brāļi. Tie ir gandriz kā reizē piedzimuši.

- Reizē dzimušie parasti izskatās līdzīgi, bet šie noteikti nav tādi. Vai atceries to sievieti klanu Sapulcē ar diviem dvīņiem? Es nevarēju viņus atšķirt.

- Dažreiz dvīņi nav laimīgi, un trim reizē dzimušiem nekad neļauj dzīvot. Kā gan lai sieviete pabaro trīs uzreiz - viņai ir tikai divas krūtis, - Uba interesējās.

- Ir daudz jāpalīdz. Sievietei jau tā pietiek rūpju ar diviem. Esmu pateicīga, ka Ogai vienmēr bija tik daudz piena, lai pietiktu arī Dur­kam.

- Es ceru, ka man būs daudz piena, - Uba žestikulēja. - Man šķiet, ka man būs bērniņš, Eila.

- Es tā domāju, Uba. Tev nav bijušas mēnešreizes, kopš apprecējies, vai ne?

- Nē. Man šķiet, ka Vorna totēms bija jau ilgi gaidījis. Tam jābūt ļoti stipram.

- Vai tu jau viņam pateici?

- Es gribēju pagaidīt, līdz būšu pilnīgi droša, bet viņš uzminēja. Viņš būs pamanījis, ka es nepavadu laiku nošķirtībā. Viņš par to ļoti priecājas, - Uba lepni pamāja.

- Vai viņš ir labs vīrs, Uba? Vai tu esi laimīga?

- Aijā! Viņš ir labs vīrs, Eila. Kad viņš atklāja, ka man būs mazulis, viņš atzinās, ka gaidījis mani jau ilgu laiku, un viņš bija priecīgs, ka neesmu tērējusi laiku un bērns jau ir ceļā. Viņš teica, ka esot jau mani noskatījis, pirms kļuvu par sievieti.

- Tas ir brīnišķīgi, Uba, - Eila teica.

Viņa nepiebilda, ka klanā nebija nevienas citas sievietes, ar kuru viņš būtu varējis apprecēties, izņemot Ubu. "Un kāpēc gan lai viņš gribētu mani? Kāpēc viņam būtu jāgrib liela, neglīta sieviete, ja viņš

varēja apprecēt kādu, kas ir tik jauka kā Uba un vēl dzimusi pa Izas līniju. Kas ar mani notiek? Es nekad neesmu gribējusi precēt Vornu. Es laikam vēl aizvien domāju par to, kas notiks ar mani, kad Krebs būs aizgājis. Man vajadzēs cītīgi par viņu rūpēties, lai tas dzīvotu ilgi. Šķiet, ka viņš vienkārši negrib dzīvot. Krebs gandrīz nemaz vairs neiz­iet no alas. Ja viņš nestaigās, viņš vairs nebūs spējīgs iziet no alas."

- Par ko tu domā, Eila? Tu pēdējā laikā esi tik klusa.

- Es domāju par Krebu. Esmu noraizējusies par viņu.

- Viņš kļūst vecs. Viņš ir daudz vecāks par māti, un viņa jau ir mirusi. Man vēl aizvien viņas pietrūkst, Eila. Es nevarēšu izturēt, ja Krebs aizies uz citu pasauli.

- Es ari, Uba, - Eila izjusti pamāja.

Eila bija nemierīga. Viņa bieži medija, bet, ja nemedīja, tad neno­gurstoši strādāja. Viņa nevarēja ciest, ja nebija nekā, ko darīt. Viņa pārrevidēja ārstniecisko augu krājumus un atkal tos sakārtoja, tad staigāja pa laukiem, lai atjaunotu vecās vai izlietotās zālītes, visbei­dzot pārkārtoja visu pavardu. Viņa pina jaunus grozus un paklājus, taisīja koka bļodas un šķīvjus, traukus no cietas jēlādas vai bērza tāss, izgatavoja jaunus apmetņus, apstrādāja un piegrieza jaunas ādas, visbeidzot, taisīja stulpiņus, cepures, roku un kāju apsējus nākamajai ziemai. Viņa padarīja ūdensnecaurlaidīgus pūšļus un kuņģus, kas bija paredzēti ūdens un citu šķidrumu uzglabāšanai, izgatavoja jaunu rāmi, kuru stingri saturēja kopā saites un cīpslas un pie kura tika piestiprinātas ādas vārīšanai virs uguns. Eila padziļināja iedobumus plakanajos akmeņos lampu taukiem un izkaltēja jaunus sūnu deg­ļus, izcirta jaunus nažu, skrāpju, zāģu un urbju komplektus, meklēja jūras krastā gliemežvākus, no kuriem izgatavoja karotes, pavārnī­cas un nelielus šķīvīšus. Viņa ceļoja ar medniekiem, kad pienāca tās kārta, lai kopā ar sievām žāvētu gaļu, vāktu augļus, sēklas, riekstus un dārzeņus, vētīja, kaltēja un mala graudus līdz smalkiem miltiem, lai Krebam un Durkam tos būtu vieglāk sagremot. Bet tai vienalga nepietika darba.

Krebs nokļuva Eilas uzmanības centrā. Viņa to lutināja un rūpējās kā vēl nekad agrāk. Viņa gatavoja īpašus ēdienus, lai izraisītu viņam ēstgribu, gatavoja ārstnieciskus uzlējumus un sautējošas kompreses, lika tam atpūsties saulē un pierunāja doties garās pastaigās, lai viņš kustētos. Šķita, ka viņam patika Eilas uzmanība un kompānija un ka viņš atgūst nedaudz spēka un dzīvīguma. Tomēr kaut kā pietrūka.

Agrāko gadu īpašā tuvība, sirsnīgā nepiespiestība un garās sarunas pastaigājoties bija zudušas. Parasti tie pastaigājās klusējot. Ja arī bija kādas sarunas, tās bija uzspīlētas un tām trūka spontānās pie­ķeršanās maiguma.

Krebs nebija vienīgais, kas novecoja. Todien, kad Brūns, stāvot uz kraujas, vēroja aizejošos medniekus, līdz tie pārvērtās par sīkiem punktiņiem lejā stepē, pēkšņi Eila atskārta, cik ļoti viņš bija mainījies. Viņa bārda nebija iesirma, tā bija balta un piestāvēja viņa matiem. Vīra seja bija izvagota dziļām grumbām, un pie acu kaktiņiem tās līdzinājās akmenī iecirstām plaisām. Viņa stingrais, muskuļotais augums bija zaudējis vingrumu, āda kļuvusi ļenganāka, taču viņš vēl aizvien bija spēcīgs. Brūns lēnām devās atpakaļ uz savu pavardu un dienas atlikušo daļu neatstāja to. Nākamajā reizē viņš devās līdzi medniekiem; bet, kad aiznākamo reizi viņš palika mājās, Grods, vēl aizvien uzticamais karotājs, arī pievienojās viņam.

Kādu dienu, vasarai tuvojoties beigām, Durks iesteidzās alā.

- Mamma! Mamma! Kāds virs! Kāds vīrs nāk!

Eila reizē ar pārējiem piesteidzās pie alas ieejas, lai noskatītos, kā svešinieks nāk augšup pa jūrmalas taciņu.

- Eila, kā tu domā: vai viņš nenāk tev pakaļ? - Uba satraukti žes­tikulēja.

- Es nezinu. Es nezinu neko vairāk par tevi, Uba.

Eila šķita satraukta, un viņas jūtas bija dalītas. Viņa cerēja, ka ciemiņš nāk no Zūga radinieku klana, un viņa baidījās, ka tas tā patie­šām būs. Viņš apstājās, lai aprunātos ar Bruņu, tad kopā ar vadoni devās uz tā pavardu. Drīz pēc tam Eila ieraudzīja, ka Ebra nāk tieši pie viņas.

- Brūns grib runāt ar tevi, Eila, - viņa pamāja.

Eilas sirds mežonīgi sitās. Eilai likās, ka viņa tūliņ saļims, un bija pārliecināta, ka kājas nekad nespēs to aizvest līdz Bruņa pavar­dam. Pateicībā viņa saļima pie Bruņa kājām. Viņš viegli uzsita tai pa plecu.

- Tas ir Vonds, Eila, - teica vadonis, norādot uz ciemiņu. - Viņš ir nogājis tālu ceļu no paša Norga klana, lai apciemotu tevi. Viņa māte ir slima, un zāļu sieva nespēj viņai palīdzēt. Viņa domā, ka tev ir zināma kāda burvestība, kas tai spētu palīdzēt.

Klanu Sapulcē Eila bija ieguvusi ļoti meistarīgas zāļu sievas slavu. Šis vīrs bija nācis pēc viņas burvestības, nevis pēc viņas. Eilas atvieg­lojums ņēma virsroku pār nožēlu. Vonds palika tikai dažas dienas, bet viņš bija atnesis jaunumus no sava klana. Jaunais vīrs, kuru bija ievainojis alu lācis, ziemu bija nodzīvojis kopā ar viņiem. Jau agri nākamajā pavasarī viņš bija devies projām pats ar savām kājām; tik tikko bija pamanāms, ka viņš klibo. Viņa sieva dāvāja dzīvību veselī­gam puikam, kas nosaukts par Krebu. Eila iztaujāja vīru un sagata­voja tam līdzņemšanai sainīti kopā ar pamācībām zāļu sievai. Sieviete nezināja, vai šīs zālītes spēs palīdzēt ko vairāk, taču viņš bija nācis tik tālu ceļu, viņai vismaz vajadzēja mēģināt.

Kad Vonds bija aizgājis, Brūns domāja par Eilu. Viņš bija atlicis lēmuma pieņemšanu, kamēr vēl bija cerība, ka varbūt kāds cits klans gribētu to pieņemt. Bet, ja viens skrējējs spēja atrast viņu alu, ari citiem to vajadzēja spēt, ja vien tie vēlējās. Pēc tik ilga laika viņam vairs nebija nekādu cerību. Kaut kas bija jānolemj attiecībā uz viņu šajā klanā.

Bet Brouds drīz būs vadonis, un tieši viņam vajadzētu Eilu pie­ņemt. Vislabāk būtu, ja šis lēmums nāktu no viņa paša, bet, kamēr vēl dzīvs bija Mogurs, nebija vajadzības steidzināt. Brūns nosprieda, lai šo jautājumu izlemj viņa sievas dēls. "Šķiet, ka viņš ir pārvarējis savu naidu pret Eilu," Brūns nodomāja. "Viņš vairs to neaiztiek. Varbūt Brouds ir nobriedis, varbūt viņš beidzot ir nobriedis." Tomēr šaubu sēkla vēl aizvien neizzuda.

Vasara tuvojās savam daudzkrāsainajam noslēgumam, un klans pārgāja uz aukstās sezonas lēnāku tempu. Ubas grūtniecība attīstījās normāli un jau bija krietni pāri sešiem mēnešiem. Bet tad dzīvības pazīmes izzuda. Uba centās neievērot pieaugošās sāpes mugurā un nejaukās spazmas, bet, kad sāka smērēties asinis, viņa steidzās pie Eilas.

- Kad tu pēdējo reizi juti kādas kustības, Uba? - Eila jautāja ar norūpējušos sejas izteiksmi.

- Pārāk daudz dienu nav, Eila. Ko lai es tagad daru? Vorns tā prie­cājās par mani, kad iesākās dzīvība tik drīz pēc mūsu apprecēšanās. Es negribu pazaudēt savu bērniņu. Kas varēja notikt? Viņa laiks jau ir tik tuvu. Pavasaris pienāks drīz.

- Es nezinu, Uba. Vai neatceries, ka būtu kritusi? Vai nesapūlējies, ceļot kaut ko smagu?

- Nedomāju vis, Eila.

- Ej atpakaļ uz pavardu, Uba, un liecies gultā. Es uzvārīšu kādu melnā bērza mizas tēju un aiznesīšu tev. Ak, ja tagad būtu rudens, es tev sagādātu to ķekarpapardes sakni, ko Iza sameldēja man. Bet sniegs ir pārāk dziļš, lai aizietu kaut kur tālāk. Es centīšos kaut ko izdomāt. Tu arī domā, Uba. Tu zini gandriz visu to, ko zināja Iza.

- Es jau domāju, Eila, bet es nevaru atcerēties neko tādu, kas liktu mazulim atkal kustēties, kad tas vairs nekustas.

Eilai nebija, ko atbildēt. Sirdī viņa zināja, tāpat kā zināja Uba, ka tas ir bezcerīgi, un juta līdzi jaunās sievietes ciešanām.

Turpmākās dienas Uba gulēja gultā, par spīti visam cerot, ka kaut kas palīdzēs, tomēr apzinoties, ka nav uz ko cerēt. Sāpes mugurā kļuva gandrīz neizturamas, un vienīgās remdējošās zāles bija tās, kas viņu iemidzināja sazāļotā, nemierīgā miegā. Taču krampji nepārauga spazmās, dzemdības nesākās.

Ovra caurām dienām dzīvoja tikai pie Vorna pavarda, sniedzot līdz­jūtības atbalstu. Viņa pati tik daudz reižu bija gājusi cauri šim proce­sam, ka vairāk nekā jebkurš cits spēja saprast Ubas sāpes un bēdas. Gūva sieva nekad nebija spējusi iznēsāt mazuli līdz pilnam laikam, un, gadiem ejot un nespējot radīt bērnus, viņa bija kļuvusi vēl klu­sāka un noslēgtāka. Eila priecājās, ka Gūvs bija saudzīgs pret sievu. Daudzi vīri būtu viņu izdzinuši vai apņēmuši otru sievu. Bet Gūvs bija stipri pieķēries sievai. Viņš negribēja vairot tās bēdas, pieņemot otru sievu, kas tam radītu bērnus. Eila bija slepus sākusi tai dot zāles, par kurām Iza bija stāstījusi un kuras neļāva sievietes totēmu sakaut. Sievietei bija ļoti smagi aizvien palikt grūtai, bet nespēt bērnu iznē­sāt. Eila nestāstīja viņai, kas tās bija par zālēm, taču, kad Ovra vairs nepalika grūta, viņa uzminēja. Tā bija labāk.

Kādā aukstā, drūmā zieņias rītā Eila izmeklēja Izas meitu un pie­ņēma lēmumu.

- Uba, - viņa maigi uzrunāja sievieti. Jaunā sieviete atvēra acis, kuras ieskāva tumši riņķi, tādēļ tās šķita iegrimušas vēl dziļāk zem uzacu lokiem. - Ir laiks dzert melnos graudus. Mums jāizraisa mus­kuļu savilkšanās. Nekas vairs neglābs tavu mazuli, Uba. Ja tas nenāks ārā, tu ari nomirsi. Tu esi jauna, tev vēl var būt cits bērns, - Eila māja.

Uba uzlūkoja Eilu, tad Ovru, tad atkal Eilu.

- Labi, - viņa pamāja ar galvu. - Tev taisnība, nav nekādu cerību. Mans bērniņš ir miris.

Ubas dzemdības bija smagas. Bija grūti izraisīt muskuļu savilkša- nos, un Eila nevēlējās dot viņai pārāk stipras pretsāpju zālītes, bai­doties, ka spazmas norims. Lai gan pārējās klana sievietes garāmejot apstājās, lai izrādītu atbalstu un uzmundrinātu Ubu, neviena negri­bēja pakavēties ilgāk. Visas zināja, ka šīs sāpes un pūles ir veltīgas. Vienīgi Ovra palika, lai palīdzētu Eilai.

Kad nedzīvais mazulis bija piedzimis, Eila to ātri kopā ar placentas audiem ietina ādas dzemdību sedziņā.

- Tas bija puika, - viņa teica Ubai.

- Vai varu to apskatīt? - izmocītā sieviete lūdza.

- Domāju, ka labāk nedari to, Uba. Tu tikai jutīsies vēl sliktāk. Atpūties, es tikšu no tā vaļā tavā vietā. Tu esi pārāk vārga, lai celtos augšā.

Eila pateica Brūnam, ka Uba ir pārāk novājināta un ka zāļu sieva apglabās mazuli, taču atturējās pieminēt ko vairāk. Tas nebija dēls, ko Uba bija dzemdējusi, tie bija divi dēli, kas nebija līdz galam atda­lījušies. Vienīgi Ovra bija redzējusi nožēlojamo, riebumu izraisošo radījumu, kurā diez vai varēja pazīt cilvēku - ar pārāk daudz rokām un kājām un groteskiem sejas vaibstiem nesamērīgi lielajā galvā. Ovrai bija jāturas, lai neizvemtu kuņģa saturu, ari Eila nepārtraukti rija siekalas.

Šis nebija Durka variants, kurā klana īpašības jaucās kopā ar viņē­jām, šis bija kroplums. Eila priecājās, ka briesmīgi deformētā būtne nebija dzīvojusi pietiekami ilgi, lai Ubai to vajadzētu dzemdēt dzīvu. Viņa zināja, ka Ovra nekad nevienam nestāstīs. Būs labāk, ja klans domās, ka Uba dzemdējusi normālu nedzīvu zēnu. Ubas pašas labā.

Eila uzvilka siltās drēbes un brida cauri dziļajam sniegam, līdz bija pietiekami tālu no alas. "Labāk būt drošai, ka visi pierādījumi ir iznīcināti," Eila nosprieda. Pagriežoties uz māju pusi, viņa ar acs kaktiņu pamanija zaglīgu kustību. Asins smaka jau bija pievilinājusi maitēdājus.

- 28

- Vai tu negribētu šonakt gulēt ar Ubu, Durk? - Eila vaicāja.

- Nē! - zēns sparīgi papurināja galvu. - Durks gulēs ar Mammu.

- Ir jau labi, Eila. Es zināju, ka viņš to nedarīs. Viņš jau tā ir bijis kopā ar mani visu dienu, - Uba teica. - No kurienes viņš izrāvis to vārdu, kādā tevi sauc, Eila?

- Tas vienkārši ir vārds, ko viņš lieto, mani uzrunājot, - Eila atbil­dēja, aizgriezusi galvu. Klana stingrā kritika attiecībā pret nevaja­dzīgiem vārdiem un skaņām tik stipri bija iesakņojusies Eilā kopš tā laika, kad viņa ieradās, ka sieviete jutās vainīga par vārdu spēli kopā ar dēlu. Uba neuzstāja, lai gan saprata, ka Eila kaut ko noklusē.

- Dažreiz, kad mēs divi vien ar Durku dodamies pastaigā, mēs kopā veidojam skaņas, - Eila atzinās. - Tās skaņas viņš vienkārši izvēlējās man. Viņš prot veidot daudz skaņu.

- Tu arī proti veidot skaņas. Māte stāstīja: kad tu biji maza, tu esot darinājusi visādas skaņas un vārdus, īpaši pirms iemācījies sarunā­ties, - viņa žestikulēja. - Es vēl atceros: kad biju maziņa, man ļoti patika tā skaņa, ko tu veidoji, kad mani šūpoji.

- Var jau būt, ka tā darīju, kad biju maziņa, bet es lāgā neatceros, - Eila pamāja. - Mēs ar Durku vienkārši spēlējam tādu spēli.

- Es nedomāju, ka tas ir kaut kas slikts, - Uba noteica. - Nav jau tā, ka viņš nespētu runāt. Kaut tās saknes nebūtu tik sapuvušas, - Uba piebilda, aizsviedusi projām lielu sakni. - Nekādas lielās dzīres rītdien nesanāks ar kaltētu gaļu un zivīm, un puspuvušiem dārzeņiem vien. Ja tikai Brūns varētu vēl mazliet pagaidīt, būtu vismaz kādi zaļumi un jaunie dzinumi.

- Ne jau tikai Brūns, - Eila teica. - Krebs saka, ka pats labākais laiks esot pirmais pilnais mēness pēc pavasara sākuma.

- Interesanti, kā gan viņš zina, kad ir pavasara sākums? - Uba interesējās. - Man šķiet, ka lietainās dienas līdzinās cita citai.

- Es domāju, ka tur ir kāda saistība ar saulrietu. Viņš jau dienām ilgi vēro, kā noriet saule. Pat ja līst, bieži var redzēt, kur saule dodas gulēt, un ir bijis pietiekami daudz skaidru nakšu, lai varētu redzēt mēnesi. Krebs zina.

- Es vēlētos, kaut Krebs neiesvētītu Gūvu par moguru, - Uba sa­cīja.

- Es arī, - Eila pamāja. - Viņš jau tāpat dienām sēž un neko nedara. Ko viņš ar sevi iesāks, ja viņam pat nebūs ceremoniju, ko vadīt? Es zināju, ka tam reiz jānotiek, taču šīs nu ir vienas dzīres, par kurām es nemaz nepriecājos.

- Tas būs savādi. Esmu pieradusi, ka Brūns ir vadonis un Krebs ir mogurs, bet Vorns apgalvo, ka pienācis laiks mūs vadīt jaunākiem vīriem. Viņš domā, ka Brouds ir pietiekami ilgi gaidījis.

- Laikam viņam taisnība, - Eila pamāja. - Vorns vienmēr ir apbrī­nojis Broudu.

- Viņš ir labs pret mani, Eila. Viņš pat nedusmojās, kad pazaudēju bērnu. Viņš teica, ka lūgs Moguram, lai tas veic savas burvestības un spēcina viņa totēmu, lai tas var iesākt vēl vienu dzīvību. Viņam laikam tu arī patīc, Eila. Viņš pat lika man tevi palūgt, lai tu ļauj Durkam gulēt ar mums. Man šķiet - viņš saprot, cik ļoti es priecājos, ja zēns ir blakus, - Uba atklāja Eilai. - Pat Brouds pēdējā laikā nav izturējies pret tevi slikti.

- Nē, nē, viņš nav mani pārāk traucējis, - Eila pamāja. Viņa neprata izskaidrot bailes ik reizi, kad viņš uz to paskatījās. Pat ja viņa neska­tījās, Eila juta pakausī matus saslienamies, ja viņš uz to raudzījās.

Tovakar Krebs ar Gūvu ilgi uzturējās garu telpā. Eila pagatavoja Durkam un sev vieglu maltīti un atlika nedaudz ēdamā Krebam, kad tas atgriezīsies, lai gan viņa šaubījās, ka tas apgrūtinās sevi ar ēšanu. Torit viņa pamodās ar nemierīgu sirdi, un šī izjūta dienas gaitā pa­stiprinājās. Šķita, ka ala viņu nospiedīs, un mute bija sausa kā smiltis. Viņa spēja norīt vien dažus kumosus, tad pēkšņi pielēca kājās un, pieskrējusi pie alas ieejas, lūkojās tēraudpelēkajās debesīs un spēcī­gajā lietusgāzē, kas veidoja mazas bedrītes smagajos dubļos. Durks bija ierāpies viņas gultā un jau gulēja, kad sieviete atgriezās pie sava pavarda. Tiklīdz tas sajuta viņu noguļamies blakus, zēns pieglaudās tuvāk un, pa pusei aizmidzis, pamāja, izrunājot vārdu "Mamma".

Eila aplika tam roku, sajūtot, kā pukst viņa sirds, tomēr miegs ilgi kavējās. Viņa gulēja nomodā, lūkojoties ēnu apveidos uz raupjās klints sienas dziestošā ugunskura nespodrajā gaismā. Viņa vēl bija nomodā, kad beidzot atgriezās Krebs, tomēr gulēja klusi, klausoties, kā viņš šļūkā, līdz beidzot, ielīdis gultā, ieslīgst miegā.

Viņa pamodās no sava kliedziena.

- Eila! Eila! - Krebs sauca, purinot viņu, lai pamodinātu. - Kas noticis, bērns? - viņš pamāja ar satraukuma pilnām acīm.

- Ak, Kreb! - viņa raudāja un apķērās tam ap kaklu. - Man bija sapnis. Tas man nebija rādījies gadiem ilgi. - Krebs aplika Eilai roku un sajuta, kā tā trīcēja.

- Kas noticis, Mamma? - Durks māja, piecēlies sēdus ar bailēs ieplestām acīm. Viņš nekad vēl nebija dzirdējis māti kliedzam. Eila apskāva zēnu.

- Kāds sapnis, Eila? Tas par alu lauvu? - Krebs jautāja.

- Nē, tas otrs, tas, kuru es nekad tā īsti nespēju atcerēties. - Viņa atkal sāka trīcēt. - Kreb, kāpēc man bija jāredz tas sapnis tagad? Man likās, ka sliktie sapņi ir beigušies.

Krebs atkal aplika viņai roku, lai nomierinātu. Eila arī apkampa viņu. Abi pēkšņi saprata, cik sen tas nebija noticis, un turēja viens otru apskāvuši; Durks - abiem pa vidu.

- Ai, Kreb, es nevaru tev izteikt, cik bieži esmu gribējusi apkampt tevi! Man likās, ka tu mani negribi; es baidījos, ka tu mani atstumsi kā toreiz, kad biju maza, nepaklausīga meitene. Ir vēl kaut kas, ko tev gribēju pateikt. Es mīlu tevi, Kreb.

- Eila, pat toreiz man bija jāpiespiežas, lai atstumtu tevi; bet man bija kaut kas jādara, citādi to darītu Brūns. Es nekad nespēju dusmo­ties uz tevi, es tevi pārāk mīlēju. Es domāju, ka tu esi izmisusi, tāpēc ka zaudēji pienu, un tā bija mana vaina.

- Tā nebija tava vaina, Kreb. Tā bija mana vaina. Es nekad tevi neesmu vainojusi.

- Es pats sevi vainoju. Man vajadzēja saprast, ka mazuli jāturpina barot, citādi piens aptrūks, taču šķita, ka tu gribēji būt viena ar savām bēdām.

- Kā tad tu varēji zināt? Neviens vīrs neko daudz nezina par bēr­niem. Tiem patīk tos turēt un spēlēties ar tiem, kamēr bērni ir paēduši un laimīgi, bet, kad tie sāk gražoties, visi vīri ātri vien atdod tos mātēm. Turklāt Durkam tas neradīja nekādas sāpes. Viņš bija jāatšķir no krūts tikai šogad, bet viņš ir liels un veselīgs, lai gan ir atšķirts jau krietnu laiku.

- Bet tas sāpēja tev, Eila.

- Mamma, vai tev sāpēja? - Durks iejaucās, vēl aizvien uztraucies par Eilas kliedzienu.

- Nē, Durk, Mammai nesāp, vairs ne.

- Kur viņš iemācijās tevi saukt tādā vārdā, Eila?

Viņa viegli piesarka. - Mēs ar Durku dažreiz spēlējām tādu spēli, veidojot skaņas. Viņš vienkārši mani nolēma tā saukt.

Krebs pamāja ar galvu. - Viņš visas sievietes sauc par māti; es domāju, ka viņam bija jāatrod kāds vārds, kā nosaukt tevi. Droši vien viņam tas nozīmē - māte.

- Man arī.

- Tu veidoji daudz skaņu un vārdu, kad sākumā ieradies. Man šķiet, ka tavi ļaudis laikam sarunājas ar skaņām.

- Mani ļaudis ir klana ļaudis. Es esmu klana sieviete.

- Nē, Eila, - Krebs lēni pamāja. - Tu nepiederi pie klana, tu esi Citu sieviete.

- To man teica Iza tajā naktī, kad nomira. Viņa sacīja, ka es nepie­deru pie klana; viņa apgalvoja, ka es esot Citu sieviete.

Krebs izskatījās pārsteigts. - Es nedomāju, ka viņa to zināja. Iza bija gudra sieviete, Eila. Es tavu īsto piederību atklāju tikai tonakt, kad tu mums sekoji tur alā.

- Es negribēju iet tajā alā, Kreb. Es pat nezinu, kā es tur nokļuvu. Es nezinu, kas tevi tik ļoti sāpināja, taču es domāju, ka pārstāji mani mīlēt, tāpēc ka biju iegājusi tajā alā.

- Nē, Eila, es nepārstāju tevi mīlēt, es mīlēju tevi pārāk stipri.

- Durks grib ēst, - bērns iejaucās. Viņš vēl aizvien bija satraukts no mātes kliedziena, un intensīvā saruna viņas un Kreba starpā to traucēja.

- Esi izsalcis? Es palūkošu, ko varu tev sameldēt.

Krebs vēroja sievieti pieceļamies un pieejam pie ugunskura. "Es brīnos, kāpēc viņa tika atsūtīta, lai dzīvotu kopā ar mums," Krebs domāja. "Viņa bija dzimusi pie Citiem, un Alu Lauva vienmēr viņu sargāja; kāpēc gan viņš to atveda šeit? Kāpēc ne atpakaļ pie viņiem? Un kāpēc viņš ļāva sevi uzvarēt, ļāva, lai viņai piedzimst bērns, un tad ļāva, lai viņai pazūd piens? Visi domā, ka tas ir tāpēc, ka viņš ir nelaimīgs, bet paskatieties tik' uz viņu. Viņš ir veselīgs, viņš ir lai­mīgs, visi viņu mīl. Varbūt Dorvam bija taisnība, varbūt ikviena vīra totēma gars sajaucās ar viņas Alu Lauvu. Viņai bija taisnība - viņš nav kropls, viņš ir sajaukts. Viņš pat spēj veidot skaņas, tāpat kā to spēj viņa. Viņš ir daļa no Eilas un daļa no klana."

Pēkšņi Krebs juta, kā asinis pazūd no sejas un saceļas zosāda. "Daļa Eilas un daļa klana! Vai tāpēc viņa tika atvesta pie mums? Durka dēļ? Viņas dēla dēļ? Klans ir nolemts, tas vairs nepastāvēs, vienīgi viņas klans turpināsies. Es to zinu, es to jutu. Bet kā būs ar Durku? Viņš ir dala no Citiem, viņš turpināsies, bet viņš ir ari klans. Un Ura, viņa ir līdzīga Durkam, un viņa piedzima drīz pēc tā negadījuma ar vīru no Citiem. Vai viņu totēmi ir tik spēcīgi, ka tie spēj uzveikt sie­vietes totēmu tik īsā laika sprīdī? Tā var būt; ja viņu sievietēm var būt Alu Lauvu totēmi, tad tā var būt. Vai Ura arī ir sajaukums? Un, ja būs Durks un Ura, tad jābūt arī Citiem. Jauktu garu bērni, bērni, kas turpināsies, bērni, kas turpinās klanu. Nav daudz, bet var būt, ka pietiekami.

Varbūt klans bija nolemts, jau pirms Eila redzēja svēto ceremo­niju, un viņa turp tika aizvesta, vienīgi lai to parādītu man. Mēs vairs nebūsim, bet tik ilgi, kamēr būs durki un uras, mēs nemirsim. Interesanti, vai Durkam ir kādas atmiņas? Ja vien viņš būtu vecāks, pietiekami vecs ceremonijai. Tam nav nozīmes; Durkam ir vairāk par atmiņām, viņam ir klans. Eila, mans bērns, manas sirds bērns, tu patiesi nes veiksmi, un tu to atnesi mums. Tagad es zinu, kāpēc tu ieradies - nevis lai nestu mums nāvi, bet lai dāvātu mums iespēju dzīvot. Nekad vairs nebūs tā, kā bija, bet kaut kas tas ir."

Eila atnesa dēlam gabaliņu aukstas gaļas. Krebs šķita iegrimis domās, taču paskatījās uz sievieti, kad viņa apsēdās.

- Vai zini, Kreb, - viņa domīgi teica. - Dažreiz es domāju, ka Durks nav tikai mans dēls vien. Kopš es zaudēju pienu un viņš pierada, ka viņu baro te vienā, te otrā pavardā, viņš ēd katrā pavardā. Visi viņu baro. Viņš man atgādina alu lāča mazuli, it kā viņš būtu visa klana dēls.

Eila sajuta milzīgas skumjas plūstam no Kreba vienīgās tumši ūde­ņainās acs. - Durks ir visa klana dēls, Eila. Viņš ir vienīgais Alu Lāča klana dēls.

Pirmā gaismiņa pirms saullēkta apspīdēja alas ieeju, izgaismojot trisstūrveida laukumu. Eila gulēja nomodā, raugoties uz savu dēlu, kas gulēja tai blakus spilgtajā gaismā. Viņa redzēja Krebu gultā zem ādas, un no tā vienmērīgās elpas zināja, ka arī viņš guļ. "Cik labi, ka mēs ar Krebu beidzot izrunājāmies," viņa nodomāja, jūtoties tā, it kā no pleciem būtu novelta smaga nasta, tomēr nelabums kaut kur dziļi pakrūtē, ko bija jutusi visu dienu un nakti, pastiprinājās. Rīklē

bija iesprūdis sauss kamols, un Eila saprata, ka nosmaks, ja vēl kādu bridi paliks alā. Viņa nemanāmi izslīdēja no gultas, veikli uzsvieda apmetni un kaut kādus kāju apsējus un klusi devās uz izeju.

Iznākusi no alas, viņa dziļi ievilka elpu. Atvieglojuma sajūta bija tik liela, ka viņu neuztrauca ledainais lietus, kas sūcās cauri ādas apmetnim. Smagiem soliem viņa brida cauri staignajai slīkšņai alas priekšā uz upi, trīcot no pēkšņā aukstuma. No sniega pleķiem, kas bija nomelnējuši no daudzo ugunskuru pelniem, lejup pa nogāzi plū­da dubļainas ūdens tērcītes, pievienojot savus niecīgos krājumus visu izmērcējošām lietusgāzēm, kas pacēla ledus ieskautās upes līmeni.

Sievietes ādas kāju apsēji nespēja to balstīt sarkanbrūnajos dubļos, viņa paslīdēja un pusceļā uz upi pakrita. Tās vaļā atlaistie mati, pie­lipuši pie galvas, karājās biezās šķipsnās un turpinājās sīkās ūdens urdziņās, kas meklēja sev ceļu gar apmetnim pielipušajiem dubļiem, līdz tos noskaloja lietus. Viņa ilgi stāvēja pie upes, kas centās atbrī­voties no ledainā tvēriena, un vēroja, kā melnais ūdens griežas ap ledus gabaliem, beidzot tos atrauj un, tiem zvārojoties no viena sāna uz otru, aiznes uz kādu nezināmu mērķi. Eilai klabēja zobi, kad tā cīnījās augšup pa slideno nogāzi, vērojot, kā apmākusies debess virs austrumu pamales nemanāmi kļūst gaišāka. Viņai bija jāpiespiežas, lai pārvarētu kādu neredzamu šķērsli, kas aizsprostoja alas ieeju, un brīdī, kad viņa iegāja iekšā, to atkal pārņēma nelāgā sajūta.

- Eila, tu esi pilnīgi slapja. Kāpēc tu tādā lietū gāji ārā? - Krebs žestikulēja. Viņš pacēla malkas pagali un ielika ugunskurā. - Ņem nost to slapjo apmetni un nāc šurp pie uguns. Tu saaukstēsies.

Viņa pārģērbās, tad apsēdās blakus Krebam pie ugunskura, patei­cīga, ka klusums viņu starpā vairs nebija tik saspringts.

- Kreb, esmu tik priecīga, ka mēs pagājušā naktī parunājām. Es biju lejā pie upes; ledus sāk iet. Nāk vasara, mēs atkal varēsim doties garākās pastaigās.

- Jā, Eila, vasara tuvojas. Ja gribēsi, mēs atkal dosimies garākās pastaigās. Vasarā.

Eila sajuta stindzinošu vēsumu. Viņu pārņēma šaušalīga nojauta, ka viņa vairs nekad nedosies ar Krebu garās pastaigās, un sieviete juta, ka arī viņš to zina. Viņa paliecās, un tie turēja viens otru apkam­puši tā, it kā darītu to pēdējo reizi.

Līdz priekšpusdienai lietus mazinājās un pārvērtās par vienmuļu, smalku lietutiņu, pēcpusdienā tas pārstāja pavisam. Bāla, nogurusi saule izlauzās cauri biezajam mākoņu slānim, bet neko daudz nespēja sasildīt vai izžāvēt izmirkušo zemi. Par spīti drūmajam laikam un trūcīgajam ēdienam, klanu sajūsmināja tuvīnie svētki. Vadoņu maiņa nenotika bieži, un vienlaikus vēl jauna mogura izraudzīšana padarīja to par vienreizēju notikumu. Ogai un Ebrai bija paredzētas noteiktas lomas ceremonijas laikā, un Brakam tāpat. Septiņgadīgais zēns neap­šaubāmi būs nākamais vadonis.

Oga bija kā uzvilkts nervu kamols. Ik pa brīdim viņa lēca kājās, lai pārbaudītu visus ugunskurus, uz kuriem tika gatavots ēdiens. Ebra centās viņu nomierināt, taču pati nebija mazāk satraukta. Cenšoties izskatīties vairāk pieaudzis, Braks komandēja mazos bērnus un aiz­ņemtās sievietes. Beidzot iejaucās Brūns un pasauca to sāņus, lai tas vēlreiz izmēģinātu savu lomu. Uba aizveda bērnus uz Vorna pavardu, lai tie nemaisītos pa kājām, un, kad lielākie sagatavošanās darbi bija pabeigti, Eila viņai pievienojās. Papildus ēdiena taisīšanai Eilas vie­nīgais pienākums bija pagatavot vīriem velnābola uzlējumu, jo Krebs viņai bija licis dzērienam neizmantot saknes.

Līdz pat vakaram vien daži mākoņu kušķi nemierīgi šaudījās gar pilno mēnesi, kas apspīdēja kailo, nedzīvo ainavu. Alā, telpā aiz pē­dējā pavarda, dega liels ugunskurs, ko ieskāva lāpu riņķis.

Eila viena pati sēdēja uz ādas, stingi lūkojoties nelielajā pavarda ugunī, kas tai blakus sprēgāja un sprakšķēja. Viņa vēl arvien nespēja nopurināt nelāgo sajūtu. Viņa nolēma aiziet līdz alas izejai, lai parau- dzītos uz mēnesi, bet, tikko bija piecēlusies, ieraudzīja Bruņa mājienu un smagiem soļiem pagriezās pretējā virzienā. Kad visi bija ieņēmuši savas vietas, no garu telpas iznāca Mogurs, tam sekoja Gūvs, abi tērpušies lāčādās.

Lielais, svētais vīrs pēdējo reizi izsauca garus, un gadi šķita nokrī­tam no viņa pleciem. Viņš veidoja izteiksmīgos, pazīstamos žestus ar tādu enerģiju un spēku, kādu klans nebija viņā redzējis gadiem ilgi. Tā bija meistarīga izrāde. Viņš spēlēja savai auditorijai ar vir­tuoza talantu, precīzi izjūtot laiku, lai pēc nokaitētas gaidīšanas no­vestu ļaužu reakciju līdz augstākajai virsotnei, kas izsūca tiem pēdējo spēka pilienu un pameta iztukšotus. Gūvs tam blakus bija vien bāla kopija. Jaunais vīrietis bija piemērots mogurs, pat labs mogurs, taču viņš nespēja līdzināties vecajam Moguram. Visvarenākais no visiem moguriem, kurus Alu Lāča klans jelkad bija piedzīvojis, bija novadī­jis savu pēdējo un pašu skaistāko ceremoniju. Kad viņš nodeva varu Gūvam, Eila nebija vienīgā, kas raudāja. Klana ļaužu acis bija sausas, bet viņi raudāja savās sirdīs.

Kamēr Gūvs veica visas tās darbības, kas atbrīvoja Bruņu un iecēla Broudu vadoņa kārtā, Eila domāja. Viņa skatījās uz Krebu un atcerējās pirmo reizi, kad ieraudzīja tā vienacaino, rētām izraibināto seju un pasniedzās, lai tai pieskartos. Eila atsauca atmiņā pacietību, ar kādu tas centās iemācīt viņu sazināties, un viņas pēkšņo atskārsmi. Jaunā sieviete pasniedzās pēc amuleta un sataustīja sīko rētiņu uz kakla, kur viņš tai bija meistarīgi iegriezis, lai paņemtu tās asinis kā ziedo­jumu senatnīgajiem gariem, kuri atļāva tai medīt. Un viņa sarāvās no atmiņām par savu slepeno mazās alas apmeklējumu dziļi kalnā. Visbeidzot - Eila atcerējās viņa mīloši skumjo skatienu un mistisko, mīklaino apgalvojumu iepriekšējā naktī.

Viņa pieskārās ēdienam tikai dzīrēs, kad tika svinēta nākamās paaudzes ieiešana varas valstībā. Viri sastājās nelielajā svētītajā alā, lai noslēgtībā veiktu savu ceremoniju, un Eila pasniedza velnābola šķidrumu sievietēm, kuru saņēma no Gūva, nu jau mogura. Taču viņas sirds nevēlējās piedalīties sieviešu dejā, ritmiem pietrūka deg­smes, un viņa izdzēra tik maz no ceremonijas tējas, ka tās ietekme ātri vien izzuda. Viņa atgriezās Kreba pavardā, tiklīdz to drīkstēja, un bija jau iemigusi, kad ieradās Krebs, tomēr gulēja nemierīgi. Krebs pastāvēja pie Eilas gultas, skatoties uz viņu un viņas dēlu, un tad aizkliboja uz savu guļvietu.

- Mamma ies medīt? Durks ies medīt ar Mammu? - zēns jautāja, izlecot no guļvietas un dodoties uz alas izeju. Rosījās vēl tikai daži cilvēki, bet Durks jau bija nomodā.

- Visādā ziņā ne agrāk kā pēc brokastīm, Durk. Nāc atpakaļ! - Eila pamāja un piecēlās, lai atvestu zēnu atpakaļ. - Varbūt šodien nemaz neiesim. Pavasaris ir klāt, bet vēl nav tik silts.

Paēdis Durks pamanīja Grevu un, skrienot uz Brouda pavardu, aiz­mirsa par medībām. Eila vēroja viņu aizejam, maigumam parādoties pie mutes kaktiņiem. Viņas smaids izdzisa, ieraugot skatienu, ar kādu to nomērīja Brouds. No tā viņai mati sacēlās stāvus. Zēni kopā iz­skrēja ārā. Pēkšņi Eilu ar tādu spēku pārņēma klaustrofobijas sajūta, ka viņai likās, ka izvemsies, ja tūdaļ netiks ārā no alas. Sieviete metās uz izeju, jūtot strauji sitamies sirdi, un vairākas reizes dziļi ievilka elpu.

-Eila!

Viņa satrūkās, izdzirdusi Broudu izrunājam tās vārdu, tad pagrie­zās, nolieca galvu un lūkojās lejup uz jauno vadoni.

- ŠI sieviete sveicina jauno vadoni, - viņa formāli pamāja. Brouds reti atradās ar viņu aci pret aci. Eila bija daudz garāka par garāko klana viru, un Brouds nebija no slaidākajiem. Viņš tik tikko sniedzās tai līdz pleciem. Viņa zināja, ka tam nepatīk, ja viņu uzlūko no aug­šas.

- Neskrien nekur projām! Es drīz tepat ārā sasaukšu sapulci.

Eila paklausīgi pamāja ar galvu.

Klana ļaudis lēnām pulcējās. Spīdēja saule, un tie priecājās, ka Brouds, par spīti slapjajai zemei, bija nolēmis noturēt sapulci ārā. Tie gaidīja kādu bridi, līdz Brouds cienīgi devās uz vietu, kuru līdz šim bija ieņēmis Brūns, acīmredzami apzinoties savu stāvokli.

- Kā jau jūs zināt, es esmu jūsu jaunais vadonis, - Brouds iesāka. Viņa satraukumu, uzrunājot visu klanu savā jaunajā amatā, nodeva ievadvārdu saturs, kas jau tāpat nebija apšaubāms.

- Tā kā klanam ir jauns vadonis un jauns mogurs, šis ir īstais bridis, lai paziņotu par dažām izmaiņām, - viņš turpināja. - Es gribu darīt zināmu, ka Vorns tagad ir mans otrais klana vīrs.

Ļaudis māja ar galvu; tas jau bija gaidāms. Brūns nodomāja, ka Broudam būtu vajadzējis nogaidīt, iekams Vorns kļūst vecāks, pirms ieceļ to augstākā amatā par vairāk pieredzējušiem medniekiem, taču visi zināja, ka tas notiks. "Var jau būt, ka to var darīt arī tagad," viņš pie sevis nosprieda.

- Būs vēl dažas izmaiņas, - Brouds pamāja. - Kādai sievietei šajā klanā nav vīra. - Eila juta, ka nosarkst. - Kādam par viņu ir jāgādā, un es negribu, ka viņa kļūst par apgrūtinājumu maniem medniekiem. Tagad es esmu vadonis un man ir jāuzņemas atbildība par viņu. Es ņemšu Eilu savā pavardā kā otro sievieti.

Eila bija to gaidījusi, taču nekļuva laimīgāka tāpēc, ka viņai izrādī­jusies taisnība. "Viņai tas droši vien nepatīk, bet Brouds dara pareizi." Brūns lepni uzlūkoja savas sievas dēlu. "Brouds ir nobriedis, lai kļūtu par vadoni."

- Viņai ir kropls bērns, - Brouds turpināja. - Es gribu, lai visi zinātu: šajā klanā vairs netiks pieņemts neviens kropls bērns. Es nevēlos, lai kāds domātu, ka tam ir kāds sakars ar manām personis­kajām jūtām, ja nākamais tiks izraidīts. Ja viņai būs normāls bērns, es to pieņemšu.

Krebs stāvēja netālu no alas ieejas un papurināja galvu, redzot, kā Eila nobāl un zemāk noliec galvu, lai apslēptu savu seju. "Nu, tu vari būt drošs, ka vairāk bērnu man nebūs, Broud, nebūs, ja vien

Izas burvestība man palīdzēs," viņa nodomāja. "Man vienalga, vai mazuļi dzimst no vīru totēmiem vai viņu locekļiem, neviens vairs nedzims manī no tevis. Es nedzemdēšu bērnus, kuriem jāmirst tāpēc, ka, tavuprāt, tie ir kropli."

- Es jau to liku saprast agrāk, - Brouds turpināja, - tāpēc, lai tas nebūtu nekāds pārsteigums. Neviens kropls bērns nedzīvos manā pavardā.

Eila strauji pacēla galvu. "Ko viņš ar to domā? Man jāpārceļas uz viņa pavardu, mans dēls nāks man līdzi."

- Vorns piekrita pieņemt Durku savā pavardā. Viņa sieva mīl šo zēnu, par spīti tā kroplumam. Par viņu labi rūpēsies.

Bija dzirdama satraukta klana ļaužu murdoņa un roku vicināšana. Bērni piederēja to mātēm, līdz tie pieauga. Kāpēc Brouds pieņem Eilu, bet atsakās no viņas dēla? Eila pameta savu vietu un nokrita pie Brouda kājām. Brouds uzsita tai pa plecu.

- Es vēl neesmu beidzis, sieva. Ir necienīgi pārtraukt vadoni, bet šoreiz es to neievērošu. Tu drīksti runāt.

- Broud, tu nedrīksti man atņemt Durku. Viņš ir mans dēls. Lai kur sieviete ietu, tās bērni iet kopā ar viņu, - viņa māja, satraukumā aizmirsusi lietot jebkādu pieklājīgas uzrunas formu vai izteikt savu sakāmo kā lūgumu.

Brūns nikni skatījās, viņa lepnums par jauno vadoni bija zudis.

- Vai tu, sieviete, pavēlēsi šim vadonim, ko viņš drīkst un ko ne­drīkst darīt? - Brouds pamāja ar izsmieklu sejā. Viņš bija apmierināts ar sevi. Šo viņš bija plānojis jau ilgi un bija sagaidījis tieši tādu reak­ciju, uz kādu bija cerējis.

- Tu neesi māte. Tad jau drīzāk Oga Durkam ir māte, nevis tu. Kas viņu baroja? Ne jau tu. Viņš pat nezina, kas ir viņa māte. Viņš uzskata par māti katru klana sievieti. Kāda starpība, kur viņš dzīvo? Viņam acīm redzami ir vienalga, viņš ēd visos pavardos, - Brouds teica.

- Es zinu, ka nebiju spējīga viņu barot, bet tu zini, ka viņš ir mans dēls, Broud. Viņš guļ kopā ar mani katru nakti.

- Nu, ar mani kopā viņš negulēs katru nakti. Vai vari noliegt, ka Vorna sieva viņam ir "māte"? Es jau pateicu Gūvam… es gribēju teikt - moguram, ka precību ceremonija notiks pēc šīs sapulces. Nav nekādas nozīmes gaidīt. Šovakar tu pārcelsies uz manu pavardu, bet Durks - uz Vorna pavardu. Tagad ej atpakaļ uz savu vietu! - viņš pavēlēja. Brouds pārlaida skatienu klanam un pamanīja Krebu, atspiedušos pret nūju netālu no alas. Vecais vīrs izskatījās dusmīgs.

Taču ne tuvu tik dusmīgs kā Brūns. Viņa seja niknumā bija satum- susi, skatoties, kā Eila atgriežas savā vietā. Viņš cīnījās, lai apvaldītos, lai atturētos no iejaukšanās. Viņa acīs bija kas vairāk par dusmām, tajās bija manāmas arī sirdssāpes. "Manas sievas dēls," viņš domāja, "kuru es uzaudzināju un mācīju, un tikko padarīju par šī klana vadoni. Viņš izmanto savu stāvokli, lai atriebtos. Atriebtos sievietei par pāri- darījumiem, kurus pats ir izdomājis. Kāpēc gan es to neredzēju ag­rāk? Kāpēc es biju tik akls pret viņu? Tagad es saprotu, kāpēc viņš tik ātri piešķīra Vornam to stāvokli. Brouds to visu norunāja ar viņu; viņš jau visu laiku bija plānojis tā izdarīties ar Eilu. Broud, Broud, vai tā ir pirmā lieta, ar kuru sāk jauns vadonis? Pakļaut savus medniekus briesmām ar jaunu un nepieredzējušu otro vīru, lai pats atriebtos sievietei? Kādu gan prieku tev sagādā mātes atšķiršana no tās bērna, kad viņa jau tā ir izcietusi tik daudz sāpju? Vai tev nav sirds, manas sievas dēls? Viss, kas viņai tiek no dēla, ir kopīga gulta naktī."

- Es vēl neesmu pabeidzis, es vēl neesmu visu pateicis, - Brouds žestikulēja, cenšoties atgūt klana ļaužu uzmanību, kuri jutās šokēti un neveikli. Beidzot tie apklusa.

- Šis vīrs nav vienīgais, kurš ir ieņēmis jaunu stāvokli. Mums ir jauns mogurs. Pastāv zināmas privilēģijas, kas nāk līdzi jaunajam stāvoklim. Esmu nolēmis, ka Gūvs… mogurs pārcelsies uz pavardu, kas pienākas klana moguram. Krebs pārvāksies uz alas dibenu.

Brūns uzmeta ātru skatienu Gūvam. Vai viņš ari zināja par šo rīko­jumu? Gūvs purināja galvu ar apjukušu sejas izteiksmi.

- Es negribu pārcelties uz Mogura pavardu, - viņš teica. - Tas ir bijis viņa mājoklis, kopš mēs pārcēlāmies uz dzīvi šajā alā.

Klana ļaudis sāka justies vairāk nekā neērti par savu jauno va­doni.

- Es esmu nolēmis, tu pārcelsies! - Brouds valdonīgi žestikulēja, dusmīgs par Gūva atteikumu. Pamanījis veco, kroplo vīru, kas bija atspiedies uz nūjas un nikni uz viņu skatījās, Brouds pēkšņi aptvēra, ka lielais Mogurs vairs nav burvis. Kāpēc viņam bija jābaidās no veca, tizla kropļa? Impulsa vadīts, viņš bija izteicis šo piedāvājumu, cerot, ka Gūvs priekā salēksies par labo vietu alā, tāpat kā Vorns bija noprie­cājies par iespēju pacelties augstākā kārtā. Viņš iedomājās, ka tas nostiprinās jaunā mogura uzticību viņam, liks Gūvam būt tam patei­cību parādā. Brouds nebija rēķinājies ar Gūva uzticību un mīlestību pret savu padomdevēju. Brūns vairs ilgāk nespēja savaldīties un jau grasījās runāt, bet Eila viņu apsteidza.

- Broud! - Eila izkliedza no vietas. Viņš strauji pacēla galvu. - Tu to nedrīksti darīt! Tu nedrīksti likt Krebam izvākties no viņa pavarda! - Slaidā sieviete lieliem soļiem devās uz jaunā vadoņa pusi, pilna tais­nīgu dusmu. - Viņam ir vajadzīga saudzējoša vieta. Dziļumā vējš pūš pārāk stipri. Tu zini, cik viņam ziemā ir grūti. - Eila bija aizmirsusi, ka ir klana sieviete; tagad viņa runāja kā zāļu sieva, kas aizsargā savu slimnieku. - Tu to dari, lai mani sāpinātu. Tu centies atriebties Krebam par to, ka viņš rūpējas par mani. Man nav svarīgi, ko tu dari ar mani, bet liec mierā Krebu! - Viņa stāvēja Broudam tieši pretim, kā siena izslējusies virs tā, dusmīgi žestikulējot viņam sejā.

- Kas tev deva atļauju runāt, sieva! - Brous ārdījās. Viņš atvēzējās pret to ar savilktu dūri, taču viņa to pamanīja un pieliecās. Brouds bija apjucis, trāpot tukšam gaisam. Pārsteigumu aizstāja niknums, kad viņš metās tai pakaļ.

- Broud! - Bruņa izsauciens apturēja viņu. Viņš bija pārāk pieradis paklausīt šai balsij, jo īpaši - kad tā bija dusmās pacelta.

- Tas ir Mogura pavards, Broud, un paliks tāds līdz brīdim, kad viņš nomirs. Tas notiks pietiekami drīz bez tavas iejaukšanās, lai, pārvietojot viņu, to paātrinātu. Viņš ir kalpojis šim klanam ilgi un labi; viņš ir pelnījis šo vietu. Kas gan tu esi par vadoni? Kas gan tu esi par vīru? Izmanto savu stāvokli, lai atriebtos sievietei? Sievietei, kas nekad neko tev nav nodarījusi, Broud, kas to nespētu, ja ari mēģinātu. Tu neesi vadonis!

- Nē, tu neesi vadonis, Brun, vairs ne. - Pēc pirmā impulsa paklau­sīt Brouds bija atguvies un atcerējies par savu stāvokli, ari par Bruņa. - Es tagad esmu vadonis! Tu vienmēr esi nostājies viņas pusē pret mani, vienmēr esi viņu aizstāvējis. Nu tu viņu vairs nedrīksti aizstā­vēt! - Brouds sāka zaudēt savaldību, mežonīgi žestikulēdams, viņa seja kļuva purpursarkana. - Viņa darīs, ko es likšu, vai arī es viņu nolādēšu! Un tas nebūs uz laiku! Tu tikko redzēji viņas nekaunību, un tu viņu vienalga aizstāvi. Es to necietīšu! Vairs ne. Viņa ir pelnījusi lāstu par to. Un es to darīšu! Kā tev tas patīk, Brun? Gūv! Nolādi viņu! Nolādi viņu! Tagad, tūliņ pat! Es gribu, lai viņa tūliņ tiek nolādēta. Neviens nemācīs šo vadoni, kas viņam jādara, vismazāk jau nu tā neglītā sieviete. Vai tu mani saprati? Nolādi viņu, Gūv!

Krebs mēģināja pārtvert Eilas uzmanību kopš brīža, kad viņa uzklupa Broudam, cenšoties viņu brīdināt. Viņam nelikās svarīgi, kur viņš dzīvo, alas priekšā vai dibenplānā, viņam bija vienalga. Viņam radās aizdomas no tā brīža, kad Brouds paziņoja, ka ņems Eilu par otro sievu. Atbildība bija pārāk liela, lai Brouds to uzņemtos bez kāda konkrēta iemesla. Tomēr viņa aizdomas nebija viņu sagatavojušas tai nejaukajai scēnai, kas sekoja. Ieraudzījis, ka Brouds pavēl Gūvam viņu nolādēt, pēdējā vēlēšanās cīnīties pameta viņu. Viņš vairs negribēja neko redzēt un, pagriezis muguru, lēnām iešļūca alā. Eila pacēla ska­tienu tieši tajā brīdī, kad viņš iegāja kalna caurumā.

Krebs nebija vienīgais, kuru bija satraukusi šī konfrontācija. Visu klanu bija pārņēmusi kņada, cilvēki žestikulēja, kliedza un apjukumā staigāja šurpu turpu. Daži nespēja noskatīties, turpretī citi neticībā nekustīgi blenza uz šo izrādi, kādu neviens no viņiem nekad dzīvē nebija cerējis ieraudzīt. Viņu dzīves bija pārāk sakārtotas, pārāk dro­šas, pārāk uzticīgas tradīcijām, paražām un paradumiem.

Viņi bija pārsteigti par Brouda izplānoto, neredzēto un nepamatoto Eilas atšķiršanu no dēla; viņi bija šokēti par Eilas konfrontēšanos ar jauno vadoni, bet ne vairāk kā par Brouda lēmumu pārvietot Krebu; viņi bija tikpat apstulbuši par Brouda niknajiem draudiem vīram, kurš viņu nupat bija padarījis par vadoni, kā par tā nekontrolēto dusmu izvirdumu, pieprasot, lai Eila tiktu nolādēta. Vēl bija jānāk smagākam triecienam.

Eila tik stipri trīcēja, ka nejuta drebēšanu sev zem kājām, līdz ieraudzīja cilvēkus gāžamies, nespējot noturēt līdzsvaru. Viņas pašas seja atspoguļoja apstulbumu pārējo ļaužu sejās, to nomainīja bailes un tad stindzinošas šausmas. Tikai pēc tam viņa sadzirdēja dziļu, biedējošu dārdoņu zemes iekšās.

- Duurrrk! - viņa spalgi iekliedzās un ieraudzīja, kā Uba sagrābj zēnu un uzkrīt tam virsū, it kā cenšoties pasargāt viņa mazo augumu ar savējo. Eila metās pie viņiem, bet pēkšņi atcerējās kaut ko, kas lika viņai šausmās nodrebēt.

- Krebs! Viņš ir alā!

Viņa rausās augšup pa kustīgo nogāzi, cenšoties tikt līdz lielajai trīsstūrveida ieejai. Milzīgs akmens, kas nostiprināja eju, vēlās lejup pa stāvo sienu un, aizķēris koku, kurš no trieciena sašķīda, nogāzās tai blakus zemē. Viņa bija šokā, zaudējusi valodu. Atmiņas, kas līdz šim bija ieslēgtas nakts murgos, bija tikušas ārā, bet absolūtajā pa­nikā tās bija sajaukušās un apjukušas. Zemestrīces rēkoņā viņa pati nespēja sadzirdēt vārdu, kas sen aizmirstā valodā izlauzās pār tās lūpām:

- Māāāt!

Zeme zem Eilas kājām nogruva par vairākām pēdām, tad atkal pacēlās. Viņa apgāzās un visiem spēkiem centās piecelties, un tad ieraudzīja, kā velvētie alas griesti sagāžas. Klints gabali, atrauti no augstā jumta, ripoja lejup un atsitās pret zemi. Tad sekoja vēl viens nogruvums. Viņai visapkārt lieli akmeņi atsitoties dārdināja lejup pa stāvo klinti, noripoja līdz lēzenākai nogāzei un ar troksni iegā­zās ledainajā ūdenī. Krauja austrumu pusē sašķēlās, un puse no tās nogruva.

Alas iekšpusē lija lielu un mazu akmeņu un dubļu lietus, sajau­cies ar nepārtraukto dārdoņu, kas atskanēja, krītot sienu un velvēto griestu lielākajiem gabaliem. Ārpusē slaidie skujkoki dancoja kā ne­veikli milži, un kailie lapu koki neglīti raustījās un purināja savus atkailinātos locekļus, kustinot tos nāves dziesmas noteiktajā ritmā. Plaisa sienā, netālu no ieejas austrumu pusē, iepretim avotam, kuru baroja strauts, ar sprādzienu paplašinājās, pa to izgāzās atrauti klints gabali un grants. H atvēra vēl vienu pazemes kanālu, un izgrūstie mēsli sakrājās uz plašā lieveņa alas priekšā, lai pēc tam dotos savā pirmajā ceļojumā uz upi. Zemes rēkoņa un klints akmeņu dārdoņa pārspēja šausmu pārņemto cilvēku kliedzienus. Troksnis bija apdul­linošs.

Beidzot drebēšana mazinājās. Daži pēdējie akmeņi novēlās no kal­na, atsitās, ripoja tālāk, tad nomierinājās. Apdullušie un pārbiedētie ļaudis sāka celties augšā un ar truliem skatieniem lūkoties apkārt, cenšoties kaut ko saprast. Tie sāka pulcēties ap Bruņu. Viņš bija vien­mēr bijis to klints, to stabilitāte. Tie tiecās pretim drošībai, ko viņš vienmēr bija sniedzis.

Bet Brūns nedarīja neko. Viņš domāja, ka Brouda iecelšana par vadoni bijis vissliktākais lēmums, ko viņš jelkad bija pieņēmis visu to gadu laikā, kamēr bija kalpojis kā vadonis. Nu viņš saprata, cik akls bijis pret savas sievas dēla kļūdām. Pat viņa tikumus, viņa bez­bailīgo bravūru un pārgalvīgo drosmi Brūns tagad redzēja kā tā paša vienaldzīgā ego un impulsīvā temperamenta izpausmes. Tomēr ne jau tāpēc Brūns atteicās kaut ko darīt. Brouds tagad bija vadonis, lai notiktu kas notikdams. Bija par vēlu atkāpties un izmācīt kādu citu vīru, lai gan Brūns zināja, ka klans viņam to būtu atļāvis. Vienīgā iespēja, kā Brouds jelkad varētu cerēt uz vadīšanu, vienīgā cerība klanam bija likt viņam vadīt tagad. Brouds teica, ka viņš ir vadonis - izaicinoši, pilnīgi bez jebkādas savaldīšanās. Jā, Brouds teica, ka viņš ir vadonis. "Nu tad vadi, Broud!" Brūns nodomāja. "Dari kaut ko! Lai kādus lēmumus Brouds no šī brīža pieņemtu, Brūns neiejauksies."

Kad klana ļaudis bija pārliecinājušies, ka Brūns neņems atpakaļ vadības grožus, tie galu galā pievērsās Broudam. Viņi bija pieraduši pie tradīcijām, pie hierarhijas, un Brūns bija bijis ļoti labs vadonis, ļoti stiprs, ļoti atbildīgs. Viņi bija pieraduši, ka vadonis uzņemas iniciatīvu krīzes situācijās, raduši būt atkarīgi no viņa miera un pār­domātajiem spriedumiem. Viņi neprata rīkoties uz savu roku, pie­ņemt patstāvīgus lēmumus bez vadoņa. Pat Brouds cerēja, ka Brūns pārņems vadību; viņam arī bija vajadzīgs kāds, uz kuru paļauties. Kad Brouds beidzot saprata, ka visa atbildība tagad gulstas uz pašu, viņš centās to uzņemties. Viņš patiešām centās.

- Kā trūkst? Kas ir ievainots? - Brouds pamāja. Atskanēja viegla kolektīva nopūta. Beidzot kāds kaut ko darīja. Ģimeņu grupas sāka pulcēties kopā, klanam savācoties un atskanot pārsteigumu izsaucie­niem, kad tie ieraudzīja kādu mīļo, par kuru bija baiļojušies kā par pazudušu; brīnumainā kārtā, šķiet, neviens nebija pazudis. Lai gan bija krituši akmeņi un trīcējusi zeme, neviens pat nebija nopietni savainots. Brūces, griezumi, noskrāpējumi, bet neviena lūzuma. Tā gan nebija gluži patiesība.

- Kur ir Eila? - Uba gandrīz panikā iekliedzās.

- Šeit, - Eila atbildēja, nākot lejup pa nogāzi, uz brīdi aizmirsusi, kāpēc viņa ir šeit.

- Mamma! - Durks iesaucās, izrāvies no Ubas sargājošā tvēriena un skrienot pie tās. Eila metās skriet, pacēla to gaisā, cieši apskāva un nesa atpakaļ.

- Uba, vai ar tevi viss kārtībā? - viņa vaicāja.

-Jā, nav nekas nopietns.

- Kur ir Krebs? - Eila pēkšņi atcerējās. Viņa pagrūda Durku Ubai un skrēja atpakaļ uz nogāzi.

- Eila! Kur tu ej? Neej iekšā alā! Var būt pēcgrūdieni.

Eila neredzēja brīdinājumu, viņa arī nebūtu pievērsusi tam uzma­nību. Viņa ieskrēja alā un devās tieši uz Kreba pavardu. Haotiski akmeņu un grants nogruvumi veidoja zemē nelielas kaudzes. Izņe­mot dažus akmeņus un netīrumu kārtu, viņu pavards bija neskarts, taču Kreba tur nebija. Eila pārmeklēja visus pavardus. Daži bija gluži sagrauti, bet lielākajā daļā bija atsevišķas saglābjamas lietas. Krebs neatradās nevienā no pavardiem. Viņa pasvārstījās nelielās ejas priekšā, kas veda uz garu mājokli, tad devās iekšā, taču tur bija pārāk tumšs, lai varētu kaut ko saskatīt. Viņai būs vajadzīga lāpa. Eila izlēma vispirms pārbaudīt visu alu.

Viņai virsū sāka birt grants, bet sieviete pasitās sāņus. Atrāvies klints gabals nokrita zemē, nobrāžot tai roku. Viņa izstaigāja gar sienām, tad krustu šķērsu telpai, iztaustot dziļi aptumšotās vietas aiz krājumu traukiem un lieliem laukakmeņiem neapgaismotajā alā. Sieviete jau grasījās aizdegt lāpu, tomēr nolēma pārbaudīt vēl pēdējo vietu.

Viņa atrada Krebu blakus Izas kapa akmeņu kaudzei. Viņš gulēja uz sava slimā sāna, kājas pievilcis sev klāt, gandrīz tā, it kā tās būtu sasietas embrija pozā. Lielais, varenais galvaskauss, kas bija apņēmis tā smadzenes, vairs tās nesargāja. Smagais akmens, kas to bija sašķai­dījis, bija paripojis dažas pēdas tālāk. Viņš bija miris acumirklī. Eila nometās tam blakus uz ceļiem, un asaras sāka plūst pāri vaigiem.

- Kreb, ak, Kreb! Kāpēc tu iegāji alā? - viņa māja. Eila šūpojās uz ceļiem turp un atpakaļ, saucot viņa vārdu. Tad kāda neizskaidro­jama iemesla dēļ viņa piecēlās un sāka atdarināt kustības, kādas bija redzējusi Krebu veidojam virs Izas bēru rituāla laikā. Klusi plūstošas asaras aizmigloja acis slaidajai, gaišmatainajai sievietei, pavisam vie­nai akmeņu piemētātajā alā, plūdinot senās, simboliskās kustības ar tik pilnīgu grāciju un smalkumu kā pašam lielajam, svētajam vīram. Daudzas kustības viņa nesaprata. Nesapratīs nekad. Tas bija viņas pēdējais veltījums vienīgajam tēvam, ko viņa pazina.

- Viņš ir miris, - Eila māja sejām, kas cieši lūkojās viņā, tai iznākot no alas.

Brouds raudzījās viņā kopā ar pārējiem, tad viņu sagrāba milzīgas bailes. Tā bija viņa, kas bija atradusi alu, viņa, kuru mīlēja gari. Un, kad viņš to nolādēja, tie satricināja zemi un sagrāva alu, kuru tā bija atradusi. Vai tie dusmojās uz vadoni par to, ka gribēja Eilu nolādēt? Vai tie sagrāva alu, ko viņa bija atradusi, tāpēc ka bija dusmīgi uz Broudu? Un ja nu pārējie klana ļaudis domā, ka viņš atnesis tiem šo postu? Savas māņticīgās dvēseles slēptākajos dziļumos Brouds trīcēja ļauno zīmju priekšā un baidījās no sadusmotajiem gariem, kurus, viņš droši zināja, bija palaidis vaļā. Bet tad sava sašķobītā prāta impulsīvā uzplaiksnījumā jaunais vadonis iedomājās, ka tad, ja viņš vainos Eilu, pirms kāds ir paspējis vainot viņu pašu, neviens nevarēs teikt, ka tā bijusi viņa vaina, un gari vērsīsies pret sievieti.

- Viņa to izdarīja! Tā ir viņas vaina! - Brouds pēkšņi sāka žestiku­lēt. - Eila ir tā, kas sadusmoja garus. Viņa ir tā, kas nicināja tradīcijas. Jūs visi viņu redzējāt. Viņa bija nekaunīga, viņa izturējās necienīgi pret vadoni. Viņai jāsaņem lāsts. Tad gari atkal būs apmierināti. Tad tie sapratīs, kā mēs tos godājam. Tad tie vedīs mūs uz jaunu alu, vēl labāku, vēl laimīgāku. Tie darīs tā. Es zinu, ka darīs. Nolādi viņu, Gūv! Tagad, dari to tūliņ! Nolādi viņu! Nolādi viņu!

Visas galvas pagriezās pret Bruņu. Viņš skatījās taisni uz priekšu, zobi sakosti, dūres savilktas, muguras muskuļi no sasprindzinājuma trīcēja. Viņš atteicās pakustēties, atteicās iejaukties, lai gan tas pra­sīja visu gribu, kas tam piemita. Klana ļaiidis apjukuši lūkojās cits uz citu, tad uz Gūvu un atkal uz Broudu. Gūvs blenza uz Broudu pilnīgā neticībā. Kā viņš spēja vainot Eilu! Ja tā bija kāda vaina, tad Brouda. Pēkšņi Gūvs saprata.

- Es esmu vadonis, Gūv! Tu esi mogurs. Es tev pavēlu viņu nolādēt! Nolādi viņu ar nāvi!

Gūvs spēji pagriezās, pacēla degošu, melnu priedes zaru no uguns­kura, kas bija iekurts, kamēr Eila atradās alā, devās augšup pa nogāzi un pazuda tumšajā trīsstūrveida caurumā. Viņš uzmanīgi izvēlējās ceļu, apejot sagāzušos gružus, uzmanoties no akmeņu un grants nogruvumiem, kas ik pa bridim atkārtojās, apzinoties, ka pēcgrū- dieni var uzgāzt uz tā galvas neskaitāmus akmeņus, un vēloties, kaut tas notiktu, pirms viņš paveic to, kas tam bija pavēlēts. Viņš iegāja garu telpā un sarindoja alu lāča svētos kaulus paralēlās rindās, ar katru izdarot formālus žestus. Pēdējais kauls tika ievietots alu lāča galvaskausa pamatnē un izbāzts caur kreisās acs caurumu. Tad viņš skaļi izrunāja vārdus, kas bija zināmi vienīgi moguriem, ļauno garu šausmīgos vārdus. Atzīšanu, kas tiem deva spēku.

Eila vēl aizvien sēdēja alas priekšā, kad tas pagāja viņai garām ar neredzīgām acīm.

- Es esmu mogurs. Tu esi vadonis. Tu pavēlēji Eilai uzlikt nāves lāstu. Tas ir izdarīts, - Gūvs teica, tad pagrieza muguru klana vado­nim.

Sākumā neviens nespēja tam noticēt. Tas bija noticis pārāk strauji. Tā tam nevajadzēja notikt. Brūns to būtu pārrunājis, pārdomājis, sagatavojis klanu. Bet vispirms jau viņš to nemaz nebūtu nolādējis. Ko viņa bija nodarījusi? Viņa uzvedās bezkaunīgi pret vadoni, un tas bija slikti, bet vai tas ir iemesls nāvei? Viņa tikko bija aizstāvē­jusi Krebu. Un ko Brouds viņai bija nodarījis? Atrāvis viņai bērnu un izdzinis veco burvi no viņa pavarda, lai izrēķinātos ar sievieti. Tagad nevienam nav pavarda. Kāpēc Brouds to darīja? Kāpēc viņš to nolā­dēja? Gari vienmēr bijuši labvēlīgi pret Eilu, viņa bija nesusi veiksmi, līdz Brouds paziņoja, ka viņš grib to nolādēt, līdz viņš lika moguram to nolādēt. Brouds nesa viņiem nelaimi. Kas tagad ar viņiem notiks? Brouds bija saniknojis sargājošos garus un pēc tam palaidis vaļā ļau­nos garus. Un vecais burvis bija miris, Mogurs tiem vairs nespēja palīdzēt.

Eila bija tik izmisusi savās skumjās, ka neapzinājās impulsīvos notikumus sev apkārt. Viņa redzēja, kā Brouds pavēlēja viņu nolādēt, un redzēja, kā Gūvs tam teica, ka tas ir izdarīts, bet viņas bēdu pilnais prāts nesaprata. Lēnām notikušais plūda līdz viņas apziņai. Kad Eila to aptvēra ar visām izrietošajām sekām, rezultāts bija postošs.

"Nolādēta? Ar nāves lāstu? Kāpēc? Ko gan es tik sliktu nodarīju? Kā tas varēja notikt tik ātri?" Klanam tas aizgāja līdz saprašanai tikpat lēni kā viņai. Ļaudis vēl nebija pilnībā atguvušies no zemestrīces. Eila vēroja viņus ar ziņkārīgu atsvešinātību, kā to acis citam pēc cita kļūst glāžainas un neredzošas. "Tur iet Krugs. Kas būs nākamais? Uka. Tagad Drūgs, bet Aga vēl ne. Te nu viņa iet, viņai ir jāredz, ka es uz viņu skatos."

Eila nekustējās, tikmēr Ubas acis kļuva neredzīgas un viņa sāka apraudāt uz rokām turētā zēna māti.

"Durks! Mans bērniņš, mans dēls! Esmu nolādēta, es nekad viņu vairs neredzēšu. Kas ar viņu notiks? Palikusi vienīgi Uba. Viņa parū­pēsies par to, bet ko viņa var iesākt pret Broudu? Brouds Durku ienīst, jo viņš ir mans dēls." Eila saniknota paskatījās apkārt un ieraudzīja Bruņu. "Brūns! Brūns var viņu aizsargāt."

Eila tuvojās nelokāmajam, spēcīgajam, jūtīgajam vīram, kurš vēl dienu iepriekš bija vadījis klanu. Viņa nokrita zemē tam pie kājām un nolieca galvu. Kad Eila palūkojās augšup, viņš skatījās pāri viņas galvai uz ugunskuru tai aiz muguras. "Viņš mani redz," Eila nodo­māja. "Es zinu, ka redz. Krebs atcerējās visu, ko es tam biju teikusi, un Iza ari."

- Brun, es zinu - tu domā, ka esmu mirusi, ka esmu gars. Nenovēr­sies! Es tevi lūdzu, nenovērsies! Tas notika tik ātri! Es iešu, es apsolu, ka iešu, taču es baidos par Durku. Brouds viņu ienīst, tu zini, ka tā ir. Kas notiks ar viņu, Broudam esot vadonim? Durks pieder pie klana, Brun. Tu viņu pieņēmi. Es tevi lūdzu, Brun, sargā Durku! Vienīgi tu to spēj. Neļauj Broudam darīt viņam pāri!

Brūns lēni pavērsa muguru pret lūdzošo sievieti, aizgriežot ska­tienu tā, it kā viņš mainītu stāvokli, nevis censtos izvairīties uzlūkot viņu. Taču viņa saskatīja tikko manāmu atzinības dzirksteli viņa acis, nemanāmu galvas mājienu. Ar to pietika. Viņš sargās Durku, viņš bija apsolījis zēna mātes garam. Tā bija taisnība, ka viss notika pārāk ātri, viņai nebija atlicis laika palūgt to agrāk. Tik daudz viņš lauzis savu apņemšanos neiejaukties Brouda darīšanās. Viņš neļaus savas sievas dēlam darīt pāri Eilas dēlam.

Eila piecēlās un apņēmīgi devās uz alu. Viņa nebija izlēmusi, vai dosies projām, pirms nebija runājusi ar Bruņu, bet nu viņa bija to izdarījusi, un Eila izlēma. Viņas bēdas par Kreba nāvi tika noglabātas prāta stūrīti, lai tās atkal izvilku gaismā vēlāk, kad izdzivošana nebūs likta uz spēles. Viņa ies - varbūt uz garu pasauli, varbūt ne, bet viņa neies nesagatavojusies.

Pirmo reizi iegājusi alā, viņa nebija pamanījusi postu, kas tur iekšā valdīja. Viņa lūkojās uz svešādo vietu, atvieglota, ka klana ļaudis bija atradušies ārā. Dziļi ievilkusi elpu, viņa steidzās uz Kreba pavardu, neņemot vērā alas nedrošo stāvokli. Ja viņa nedabūs to, kas nepie­ciešams izdzīvošanai, viņa noteikti nomirs.

Sieviete izņēma no savas guļvietas akmeni, izpurināja savu zvēr­ādas apmetni un sāka kraut uz tā lietas. Savu zāļu somu, lingu, divus pārus kāju autu, stulpiņus, roku sildītājus, ar zvērādu oderētu apmetni, kapuci. Savu krūzīti un bļodu, ūdens somas, instrumentus. Viņa iegāja alas dibenā un sameklēja sātīgus, augsti enerģētiskus, ceļojumiem paredzētus kaltētas gaļas plācenīšus, augļus un taukus. Viņa izvandīja drazas un atrada bērza tāss paciņas ar kļavu cukuru, riekstiem, žāvētiem augļiem, saberztiem, grauzdētiem graudiem, kal­tētas gaļas un zivs strēmeles un dažus dārzeņus. Tā nebija pārāk liela izvēle tik vēlu šajā gadalaikā, tomēr pietiekama. Viņa izgāza gružus no vācamā groza un sāka to saiņot.

Eila pacēla Durka nesamo ādu un piespieda sev pie sejas, jūtot, kā acis kāpj asaras. Tā viņai nebūs vajadzīga, Durku viņa neņems līdzi. Viņa ielika ādu grozā. Viņa vismaz paņems kaut ko, kas bijis tam tuvumā. Eila silti apģērbās. Pavasaris vēl tikko bija sācies; stepē būs auksts. Ziemeļos vēl varētu būt ziema. Sieviete nebija apzināti izvēlējusies virzienu, taču bija pārliecināta, ka dosies uz sauszemi - uz ziemeļiem no pussalas.

Pēdējā bridi viņa paķēra ari ādas nojumi, kuru tā izmantoja, kad kopā ar vīriem devās medību ceļojumos, lai gan apzinājās, ka tā nepieder viņai. Eila varēja ņemt visu, kas piederēja viņai; visu, kas paliks pāri, sadedzinās. Un viņa apzinājās, ka ari pārtikas daļa bija tā, kas viņai pēc taisnības pienācās, bet nojume piederēja Krebam viņa pavarda iemītnieku lietošanai. Krebs bija miris, un viņš to nekad neizmantoja; viņa nosprieda, ka viņš neiebilstu.

Sieviete uzlika to virsū vācamajam grozam, tad pacēla smago ne- šļavu uz muguras un sasēja siksnas, kas to stingri saturēja. Atkal draudēja birt asaras, Eilai stāvot pavarda vidū, kas bija kalpojis par viņas mājām kopš tā brīža, kad Iza bija viņu atradusi. Viņa vairs nekad to neredzēs. Atmiņu kaleidoskops izskrēja caur prātu, uz mirkli apstājoties pie nozīmīgām ainām. Visbeidzot viņa domāja par Krebu. "Kaut es zinātu, kas tevi izraisīja tādas sāpes, Kreb! Varbūt kādu dienu es to sapratīšu, bet esmu tik laimīga, ka tonakt mēs parunājām, pirms tu devies uz garu pasauli. Es nekad neaizmirsīšu tevi un Izu, un klanu." Un Eila izgāja no alas.

Neviens neskatījās uz viņu, taču visi zināja, ka viņa atkal parādī­jusies. Eila apstājās pie rāmā avota turpat ārā pie alas, lai piepildītu ūdens somas un pakavētos vēl kādās atmiņās. Vēl neiemērkusi somu un nesaviļņojusi spoguļgludo virsmu, sieviete noliecās, lai palūkotos uz sevi. Viņa uzmanīgi nopētīja savus sejas vaibstus; šoreiz viņa neiz­skatījās tik neglīta, taču viņu neinteresēja pašas izskats. Viņa gribēja redzēt, kāda izskatās Citu seja.

Kad Eila piecēlās, Durks cīnījās, lai izrautos no Ubas ciešā tvēriena. Kaut kas notika, kas satrauca viņa māti. Viņš nebija īsti drošs, kas, bet viņam tas nepatika. Ar rāvienu viņš atbrīvojās un pieskrēja pie Eilas.

- Tu ej projām, - viņš pārmeta, sākot saprast un sašutis, ka viņam neviens nav pateicis. - Tu esi pavisam apģērbusies un dodies pro­jām.

Eila šaubījās vien mirkļa simtdaļu, tad izstiepa rokas, un zēns metās tās apkampienos. Viņa pacēla to un cieši apskāva, cenšoties aizturēt asaras. Tad nolika viņu zemē un notupās viņa līmenī, lūko­joties tieši lielajās, brūnajās acīs.

- Jā, Durk, es eju projām. Man jāiet projām.

- Ņem mani līdzi, Mamma. Ņem mani līdzi! Nepamet mani!

- Es nevaru ņemt tevi sev līdzi, Durk. Tev jāpaliek šeit kopā ar Ubu. Viņa rūpēsies par tevi. Brūns ari.

- Es negribu te palikt! - Durks sparīgi žestikulēja. - Es gribu iet kopā ar tevi. Neej projām un nepamet mani!

Uba nāca pie viņiem. Viņai vajadzēja, viņai vajadzēja aizvest Durku projām no gara. Eila vēlreiz apkampa dēlu.

- Es tevi mīlu, Durk. Nekad to neaizmirsti, es tevi mīlu. - Viņa pacēla to un ielika Ubas rokās. - Rūpējies manā vietā par manu dēlu, Uba, - viņa pamāja, lūkojoties tās skumjajās acis, kuras raudzījās pretim un redzēja viņu. - Rūpējies par viņu…, mana mās!

Brouds vēroja viņus, kļūstot aizvien niknāks. Sieviete bija mirusi, viņa bija gars. Kāpēc viņa neizturējās kā gars? Un daži no viņa klana neizturējās pret viņu kā pret garu.

- Tas ir gars, - viņš nikni māja. - Viņa ir mirusi. Vai nezini, ka viņa ir mirusi?

Eila piegāja Broudam tieši klāt un nostājās tā priekšā visā augu­mā. Viņam arī bija grūti to neredzēt. Vīrietis centās to neievērot, taču viņa lūkojās lejup uz viņu, nesēžot pie tā kājām, kā tas pieklājās sievietei.

- Es neesmu mirusi, Broud, - viņa izaicinoši žestikulēja. - Es ne­miršu. Tu nevari likt man nomirt. Tu vari likt man iet projām, tu vari man atņemt dēlu, bet tu nevari likt man nomirt!

Divējādas jūtas cīnījās Broudā - niknums un bailes. Viņš pacēla dūri neizsakāmā vēlmē iesist viņai, taču tā palika pacelta bailēs tai pieskarties. "Tā ir viltība," viņš sev teica, "tā ir gara viltība. Viņa ir mirusi, viņa tika nolādēta."

- Sit man, Broud! Nu, atzīsti šo garu! Sit man, un tu redzēsi, ka es neesmu mirusi.

Brouds pagriezās pret Bruņu - projām no gara. Viņš nolaida galvu, jūtoties neērti, ka nespēj to izdarīt dabiski. Viņš nebija Eilai pieskā­ries, bet baidījās, ka paceltā dūre vien bija atzinusi tās klātbūtni, un Brouds centās novelt neveiksmi uz Bruņu.

- Nedomā, ka es neredzēju, Brun. Tu atbildēji viņai, kad tā ar tevi sarunājās, pirms iegāja alā. Viņa ir gars, tu atnesīsi nelaimi, - viņš to apsūdzēja.

- Tikai sev pašam, Broud, un kas gan man vairs atlicis? Bet kad tu redzēji, ka viņa sarunājās ar mani? Kad tu redzēji, ka viņa ieiet alā? Kāpēc tu draudi un grasies sist garam? Tu vēl aizvien nesaproti, vai ne? Tu atzini viņu, Broud, viņa ir pieveikusi tevi. Tu nodarīji viņai visu, ko spēji, tu pat nolādēji viņu. Viņa ir mirusi, un tomēr viņa ir uzvarējusi. Viņa ir sieviete, bet viņai ir vairāk drosmes nekā tev, Broud, vairāk apņēmības, vairāk savaldības. Viņa bija kas vairāk, nekā esi tu. Eilai vajadzēja būt manas sievas dēlam.

Eila bija pārsteigta par Bruņa negaidīto slavas dziesmu. Durks locījās, lai atkal tiktu vaļā, saucot pēc viņas. Viņa nespēja to iztu­rēt un steidzās projām. Ejot garām Brūnam, sieviete nolieca galvu un parādīja pateicības žestu. Sasniegusi kalna kori, tā pagriezās un vēlreiz palūkojās atpakaļ. Viņa redzēja, kā Brūns paceļ roku, it kā lai pakasītu degunu, taču izskatījās, ka viņš rāda zīmi, to pašu, ko bija rādījis Norgs, kad tie bija gājuši projām no klanu Sapulces. Izskatījās, it kā Brūns būtu teicis: "Ar Ursus palīgu!"

Pēdējais, ko viņa izdzirda, pazūdot aiz sagruvušās klints kores, bija Durka žēlu pilnais sauciens:

- Maamma, Maaamma, Maammaaa!

PAR AUTORI

Džīna M. Ouela ir stingri pieteikusi savu klātbūtni literatūrā.

Rakstnieces pirmais romāns "Alu Lāča klans" New York Times grā­matu apskatā tika raksturots kā "satraucošs, iztēli rosinošs un intui­tīvi pamatīgs darbs". Viņas apbrīnojamais pētījums, kurš tika iesākts 1977. gadā, aizveda rakstnieci pa aizvēsturiskām Eiropas vietām, tas papildināja viņas no pirmavotiem gūtās zināšanas par tādiem aro­diem kā krama skaldīšana, sniega alu būvēšana, zvērādu miecēšana, ēdiena pagatavošana no dabas veltēm un savvaļas ārstniecisko augu izmantošana.

Slaveno sēriju bērniem turpina "Zirgu ieleja", "Mamutu mednieki" un "Līdzenumi".

Ouelas kundze Oregonā, kur viņa dzīvo kopā ar vīru, pašreiz strādā pie sava nākamā romāna.

KLUBS

Gramatu Kluba biedriem ir daudz dažAdu priekšrocību:

- varēsiet l'ar speciālam cenām iegādāties mūsu izdevniecības grāmatas

- apgāda īpašas programmas sniegs )ums priekšrocības

un atlaides mūsu grāmatu iegādei

- varēsiet piedalīties konkursos un loterijas un iegūt

brīnišķīgas balvas

VAI MĒS ESAM JŪS IEINTERESĒJUŠI UN JŪS VĒLATIES IESTATIES KLUBA? TAS IR VIENKĀRŠI. ATSŪTIET INFORMĀCIJU l'AR SEVI, NORADOT VĀRDU UN UZVĀRDU PERSONAS KODU

Pasta indeksu precīzu pasta adresi

ZIŅAS PAR SEVI SŪTIET UZ ADRESI - "GRĀMATU KLUBS"

Rīga, K ValdfmAra iela 6. LV-ioio

šīs ziņas ir nepieciešamas, lai nosūtītu jums jaunāko grāmatu

Kluba bezmaksas katalogu.

Kataloga ievietotās grāmatas ieinteresēs visus Jūsu ģimenes locekļus, tur būs

• Krāsainās pasaku un attīstošās grāmatiņas pašiem

MAZĀKAJIEM

•mākslas un izziņas literatūra visu vecumu lasītājiem

• Enciklopēdijas un atlanti skolēniem

•GRĀMATAS LASĪŠANAI ĢIMENĒ

• Daiļliteratūra un izklaidējošā literatūra

pieaugušajiem

IESTATIES KLUBĀ UN IEGĀDĀTIES GRĀMATAS VAR MUSU MĀļASLAPĀ:

apgāds Zvaigzne ABC

aicina jūs iestāties grāmatu klubā

GRĀMATU

WWW.GRAMATUKLUBS.LV zvaniet pa tālr. 7801706. un mēs atbildēsim uz jūsu jautājumiem

[1] bola - sens, primitīvs ierocis (rīks) - saitēs iekārtas akmens bumbas

[2] laims - citrusu ģints augļu koks

[3] fitolaka - tropu vai subtropu augs, krūms vai - retāk - neliels koks, sa­stopams ari Kaukāzā

Загрузка...