Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Viņu šķēps nebija vis īss metamais šķēps, kuru varēja sviest no krietna attāluma, bet gan pīķis, kuru meta no neliela attāluma ar lielu spēku. Apgūt šķēpa vai nūjas lietošanu nozīmēja mazliet vairāk nekā attīstīt spēcīgus muskuļus, bet, lai iemācītos izmantot lingu vai bolu, bija jāvingrinās un jāmācās koncentrēties vairākus gadus. Linga, elastīgas ādas strēmele, kas abos galos tika savienota kopā un virpināta virs galvas, lai īstajā brīdī izsviestu apaļu oli, ko strēmeles vidū saturēja izliekts kauss, prasīja lielu piepūli, un Zūgs lepojās ar savu prasmi precīzi izsviest akmeni. Viņš bija tikpat lepns ari par to, ka Brūns bija uzaicinājis tieši viņu mācīt jaunos medniekus, kā rikoties ar šo ieroci.

Kamēr Zūgs un Dorvs klejoja pa kalnu nogāzēm un medīja ar lingu, sievietes meklēja ēdamo turpat teritorijā, un kārdinošais gatavotā ēdiena aromāts rosināja medniekos ēstgribu. Viņas saprata, ka medī­bas ir darbs, kas rada izsalkumu. Vīriem nebija ilgi jāgaida.

Pēc maltītes vīri atpūtās, pilni apmierinājuma, atstāstot satrau­cošo medību notikumus par prieku sev un patikšanu Zūgam un Dor- vam. Brouds, starojot savā jaunajā stāvoklī un uzklausot jauno līdzi­nieku sirsnīgos apsveikumus, ievēroja, ka Vorns lūkojas uz viņu ne­kaunīgā apbrīnā. Līdz tam ritam Brouds un Vorns atradās līdzīgā stāvokli, un Vorns bija viņa vienīgais vīriešu kārtas biedrs starp klana bērniem, kopš Gūvs bija kļuvis par viru.

Brouds atcerējās, kā pats bija grozījies mednieku tuvumā, kas tikko bija atgriezušies no medībām, tieši tā, kā to darīja Vorns. Nu viņam vairs nevajadzēs stāvēt malā vīru neievērotam, aizrautīgi klausoties, kā tie stāsta savus piedzīvojumus; viņam vairs nevajadzēs paklausīt mātes un pārējo sieviešu pavēlēm, kad tās sauks viņu palīdzēt. Nu viņš ir mednieks, virs. Līdz vīra stāvoklim viņu šķīra vienīgi beigu ceremonija, un tā būs daļa no alas rituāla, kas iespiedīsies atmiņā un padarīs to par īpaši veiksmīgu.

Kad tas notiks, viņš ieņems viszemāko stāvokli starp vīriem, taču Broudu tas neuztrauca. Tas mainīsies - viņa vieta ir noteikta jau iepriekš. Viņš bija vadoņa sievietes dēls; kādu dienu vadoņa apmetnis tiks viņam. Vorns reizēm bija īsta sodība, bet tagad Brouds varēja atļauties būt augstsirdīgs. Viņš piegāja pie četrgadīgā zēna, nemanot, kā Vorna acis iedegās dedzīgā aicinājumā, redzot tuvojamies jauno mednieku.

- Vorn, man šķiet, tu jau esi pietiekami liels, - Brouds mazliet ārišķīgi pamāja, cenšoties izskatīties vīrišķīgāks. - Es tev uztaisīšu šķēpu. Ir pienācis laiks tev mācīties, lai kļūtu par mednieku.

Vorns sajūsmā iespiedzās, acis glaimojoši spīdēja, zēnam lūkojo­ties uz jauno vīrieti, kas nupat bija ieguvis kāroto mednieka stā­vokli.

- Jā, - viņš piekrizdams sparīgi pamāja. - Esmu diezgan liels, Broud, - puika kautrīgi piebilda. Viņš norādīja uz resno uzgali ar tumšo, asinīm notraipīto smaili. - Vai drīkstu tam pieskarties?

Brouds nolaida šķēpa galu zemē, zēnam priekšā. Vorns ziņkārīgi pastiepa pirkstu un pieskārās milzīgā bizona sakaltušajām asinīm; pats dzīvnieks tagad gulēja zemē alas priekšā. - Vai tu biji nobijies, Broud? - viņš vaicāja.

- Brūns saka, ka visi mednieki savās pirmajās medībās ir uztrau­kušies, - Brouds atbildēja, nevēloties atzīties, ka baidījies.

- Vorn! Te tu esi! Man jau vajadzēja iedomāties! Tev bija jāpalīdz Ogai lasīt malku, - Aga teica, ieraudzījusi dēlu, kas bija aizlavījies no sievietēm un bērniem. Vorns vilkās nopakaļ mātei, pār plecu lūkoda­mies atpakaļ uz savu jauno elku. Brūns atzinīgi vēroja sievas dēlu. "Tā ir laba vadoņa pazīme," viņš nodomāja, "ka Brouds neaizmirst puiku tikai tāpēc, ka tas vēl ir bērns." Kādu dienu Vorns būs mednieks, un, kad Brouds būs vadonis, Vorns atcerēsies laipnību, ko viņam parādija kā bērnam."

Brouds vēroja, kā Vorns, šļūkādams kājas, vilkās mātei aiz mugu­ras. Viņš atcerējās, ka tieši dienu iepriekš Ebra bija aicinājusi viņu palīgā savos darbos. Jauneklis paskatījās, kā sievietes raka bedri, un viņam uznāca vēlme aizlavīties projām, lai māte viņu neieraudzītu, bet tad pamanīja, ka Oga skatās viņa virzienā. "Mana māte vairs nevar noteikt, kas man jādara. Es neesmu bērns, es esmu vīrs. Viņai tagad jāklausa mani," Brouds domāja, mazliet izriezis krūtis. "Viņa gan to dara… un Oga skatās."

- Ebra! Atnes man malku ūdens! - viņš teica pavēlošā toni, dižo­damies pagriezies uz sievietes pusi. Viņš tomēr nedaudz baidījās, ka māte liks viņam iet pēc malkas. Formāli viņš būs vīrs tikai pēc iesvētes ceremonijas. Ebra palūkojās uz viņu, un viņas acis pielija ar lepnumu. Tas bija viņas mazais puisītis, kas tik lieliski bija ticis galā ar savu misiju, viņas zēns, kas bija sasniedzis cildeno vira statusu. Viņa pielēca kājās, devās uz avotu netālu no alas un ātri atgriezās ar ūdeni, uzmetot augstprātīgu skatienu pārējām sievietēm, it kā vēlētos sacīt: "Paskatieties uz manu zēnu! Vai viņš nav jauks puisis? Vai viņš nav drosmīgs mednieks?"

Mātes priecīgā gatavība un lepnais izskats lāva Broudam atbrīvo­ties no aizsardzības pozīcijām un izrādīt tai savu labvēlību ar atzi­nības rūcienu. Ebras reakcija iepriecināja viņu gandrīz tikpat, cik atturīgi noliektā Ogas galva un apbrīnas pilnais acu skatiens, kas tam sekoja un ko viņš ievēroja, pagriežoties, lai ietu projām.

Oga bija bēdu salauzta pēc mātes nāves, kas sekoja tik drīz pēc mātes vira aiziešanas viņsaulē. Kā vienīgo savu bērnu, lai ari tā bija meitene, abi vecāki Ogu ļoti mīlēja. Bruņa sieva pret viņu bija ļoti laipna, kad meitene sāka dzīvot vadoņa ģimenē, ieturēja ar tiem kopī­gas maltītes un soļoja Ebrai pa pēdām, viņiem meklējot alu. Taču Brūns viņu biedēja. Viņš bija stingrāks nekā reiz mātes vīrs; uz viņa pleciem smagi gūla atbildība. Ebras galvenās rūpes bija par Bruņu, un ceļojuma laikā nevienam nebija tik daudz laika, lai to veltītu meitenei bārenei. Vienu vakaru Brouds bija redzējis meiteni sēžam vienu pašu, nomāktu un lūkojamies ugunskurā. Ogu pārņēma pateicības jūtas, kad lepnais puisis, gandrīz jau vīrs, kurš agrāk reti bija pievērsis viņai uzmanību, apsēdās meitenei blakus un aplika roku tai ap pleciem, viņai tā klusībā sērojot. Kopš šī brīža Oga dzīvoja ar vienu vēlēšanos: kad viņa kļūs sieviete, viņa gribēja, lai to atdotu par sievu Broudam.

Vēlā pēcpusdienas saule sildīja rāmo gaisu. Ne mazākā vēja pūs- miņa neiekustināja pat lapu. Gaidošo klusumu iztraucēja vienīgi mušu sīkšana, tām ieņemot savu vietu pie maltītes atliekām, un sie­vietes, kas raka bedri cepetim. Eila sēdēja blakus Izai, zāļu sievai, kas ūdrādas kulē meklēja sarkano somu. Bērns visu dienu bija staigājis viņai pakaļ, bet nu Izai ar Moguru bija jāveic zināmi rituāli, gatavo­joties svarīgajai lomai, kāda viņai bija jāpilda nākamajā dienā alas ceremonijā; tagad viņi bija pārliecināti, ka tāda būs. Viņa pieveda gaišmataino meiteni pie sievietēm, kuras netālu no alas ieejas raka dziļu bedri. Tajā tiks ieklāti akmeņi, un tās iekšpusē visu nakti degs uguns. No rīta nodīrāto un sadalīto bizonu, ietītu lapās, ielaidīs bedrē, pārklās vēl lapas un kārtu zemes un atstās cepties akmens krāsnī līdz vēlai pēcpusdienai.

Rakšana bija lēns un nogurdinošs process. Nūjas ar smailiem galiem tika izmantotas, lai sakapātu zemi, kura tika grābta ar saujām un sviesta uz ādas gabala, pēc tam izcelta ārā un izgāzta. Bet, kad bedre bija izrakta, to varēja izmantot daudzkārt, vienīgi laiku pa lai­kam iztīrot pelnus. Kamēr sievietes raka zemi, Oga un Vorns, sekojot Ūkas meitas, vēl neizprecinātās Ovras, vērīgajai acij, lasīja malku un nesa no upes akmeņus.

Kad Iza tuvojās, turot pie rokas meiteni, sievietes pārstāja strādāt. "Man jāredz Mogurs," Iza norādīja ar žesta palīdzību. Viņa pabīdīja Eilu tuvāk nelielajai grupiņai. Meitene devās pakaļ Izai, kad tā pagrie­zās, lai ietu projām, bet Iza pakratīja galvu un pastūma viņu atpakaļ pie sievietēm, tad steidzīgi aizgāja.

Tā bija Eilas pirmā satikšanās ar kādu no klana, neskaitot Izu un Krebu, un bez Izas mierinošās klātbūtnes viņa jutās apjukusi un sakautrējusies. Meitene stāvēja kā iemīta zemē, satraukti aplūkojot savas kājas un ik pa brīdim bažīgi paceļot galvu. Pretstatā pieņemta­jām tradīcijām visi skatījās uz garkājaino meiteni ar izteikti plakano seju un apaļo pieri. Viņus visus meitene bija interesējusi, bet šī bija viņu pirmā iespēja aplūkot to tuvāk.

Beidzot Ebra pārtrauca klusumu. "Viņa var salasīt malku," vadoņa sieva bez vārdiem rādīja Ovrai, tad atkal ķērās pie rakšanas. Jaunā sieviete devās uz koku pudura un sakritušo koku pusi. Oga un Vorns nespēja atraut skatienu. Ovra nepacietīgi pamāja ar roku abiem bēr­niem, pēc tam pamāja arī Eilai. Meitenei likās, ka saprot žestu, tomēr viņa nebija pārliecināta, ko no viņas gaida. Ovra pamāja vēlreiz, tad pagriezās un devās uz koku pusi. Abi klana locekļi, kas bija gandrīz tikpat veci kā Eila, negribīgi sekoja Ovrai pa pēdām. Meitene vēroja bērnus aizejam, tad paspēra dažus nedrošus soļus tiem pakaļ.

Nonākusi līdz kokiem, Eila kādu brīdi stāvēja un vēroja, kā Oga un Vorns lasa sausos zarus, kamēr Ovra ar rokas akmens cirvīti cenšas atbrīvot lielu nokritušu baļķi. Oga, nolikusi malkas klēpi pie bedres un atgriezusies atpakaļ, sāka vilkt uz malkas kaudzi Ovras nocirsto baļķa gabalu. Eila vēroja, kā viņa nopūlas, un piegāja palīgā. Viņa noliecās, lai paceltu baļķa pretējo galu, un, meitenēm abām tā stā­vot, Eila ieskatījās Ogas tumšajās acis. Kādu mirkli viņas stāvēja un skatījās viena uz otru.

Abas meitenes bija tik dažādas, tomēr tik izaicinoši līdzīgas. Cēlu­šās no vienas un tās pašas sēklas, kopīgā senča pēcteces bija gājušas pa dažādiem ceļiem. Tie abi noveda pie bagātīgi attīstītām, kaut arī atšķirīgām prāta spējām. Abām esot saprātīgām, abām kādu laiku dominējošām, straume, kas tās šķīra, nebija plata. Tomēr nemanāmās atšķirības radīja ārkārtīgi atšķirīgus mērķus.

Katra pie sava gala Eila un Oga nesa baļķi uz malkas kaudzi. Mei­tenēm dodoties atpakaļ un soļojot blakus, sievietes atkal pārstāja strādāt un vēroja viņas aizejam. Abas meitenes bija gandrīz vienāda auguma, lai gan slaidākā bija gandrīz divreiz jaunāka par otru. Viena bija garāka, ar taisniem locekļiem, gaišiem matiem; otra - drukna, līkām kājām, tumšāka. Sievietes tās salīdzināja, bet jaunās meitenes, kā jau allaž bērni, drīz vien aizmirsa savas atšķirības. Kopīgi veikts darbs bija vieglāks, un, pirms vēl diena bija beigusies, viņas atrada veidus, kā saprasties un piešķirt spēles elementu grūtajam darbam. Tovakar meitenes sameklēja viena otru un ēdot sēdēja kopā, un prie­cājās, ka var biedroties ar kādu, kas augumā līdzinās pašai. Iza jutās laimīga, ka Oga pieņēmusi Eilu, un gaidīja līdz pat tumsai, lai liktu meiteni gulēt. Šķiroties viņas noskatījās viena otrai pakaļ, tad Oga pagriezās un devās gulēt savā zvērādā blakus Ebrai. Sievietes un vīrieši vēl aizvien gulēja šķirti. Mogurs neatcēla aizliegumu, kamēr viņi nebija ievākušies alā.

Iza atvēra acis līdz ar pirmajiem agrās gaismas stariem. Viņa gu­lēja mierīgi, klausoties putnu čivināšanas, trallināšanas un vidžināša- nas melodiskajā kakofonijā, kas apsveica jauno dienu. Drīz, atvērusi acis, viņa ieraudzīs akmens sienas, sieviete domāja. Izai nebija nekas pretim gulēt zem klajas debess, kamēr laiks bija jauks, tomēr viņa ilgojās pēc sienu drošības. Domās viņa atcerējās visu, kas zāļu sie­vai todien bija darāms, un, domājot par alas ceremoniju ar augošu satraukumu, klusi piecēlās.

Krebs jau bija pamodies. Iza prātoja, vai viņš vispār bija gulējis; viņš vēl aizvien sēdēja tajā pašā vietā, kur iepriekšējā vakarā, viņai aizejot, un klusumā domīgi lūkojās ugunī. Sieviete sāka sildīt ūdeni, un, kad viņa atnesa Krebam piparmētru, lucernas un nātru lapu rīta tēju, Eila jau bija augšā un sēdēja blakus kroplajam vīram. Iza atnesa meitenei brokastīs iepriekšējā vakara maltītes atlikumu. Vīrietis un sieviete šodien neēdīs līdz pat rituāla mielastam.

Visu pēcpusdienu no vairākiem ugunskuriem, virs kuriem tika gatavots ēdiens, gaisā cēlās garšīgas smaržas un piesātināja alas apkārtni. Tika izpakoti trauki un citi ēdiena gatavošanas piederumi, ko sievietes bija saglābušas no iepriekšējās alas un paunās atnesušas līdzi. Skaisti izgatavoti, cieši pīti ūdensnecaurlaidīgi grozi ar smalku tekstūru un rakstu, kas bija panākts ar vieglām variācijām pinumā, tika izmantoti ūdens smelšanai no avota un kā katliņi un trauki ēdiena gatavošanai. Koka bļodas kalpoja tādiem pašiem nolūkiem. Ribu kauli noderēja maisīšanai, lielus, plakanus iegurņa kaulus kopā ar plāniem baļķu dēlīšiem lietoja kā šķīvjus un paliktņus. Žokļi un galvaskausa kauli kalpoja kā kausi, krūzes un bļodas. Bērza tāsis, salipinātas kopā ar balzama sveķiem, dažas sastiprinātas ar labi no­slēptiem saišu mezgliem, bija izlocītas visādās formās daždažādām vajadzībām.

Zvērādā, kas nokarājās no rāmja, sastiprināta ar ādas siksnām virs ugunskura, burbuļoja aromātiska zupa. Rūpīgi tika uzmanīts, lai šķidrums neizvārās par daudz. Tiklīdz vārāmā buljona līmenis atradās nedaudz virs līmeņa, kuru sasniedza liesmas, ādas katliņa temperatūra noslīdēja par zemu, lai vārītos. Eila vēroja, kā Uka maisa gaļas un kaulu gabalus no bizona kakla, kas vārījās kopā ar savvaļas sīpoliem, sālītām māllēpēm un citiem augiem. Uka nogaršoja zupu, tad pievienoja mizotus baltdadža stublājus, sēnes, liliju pumpurus un saknes, ūdensķērsas, dievkrēsliņu pumpurus, nelielus nenogatavoju­šos jamsus, dzērvenes, kas bija atnestas no vecās alas, un iepriekšējā dienā saplūkto dienziežu vītušos ziedus iebiezināšanai.

Vilkvālīšu cietās, šķiedrainās un vecās saknes sakapāja un to šķied­ras atdalīja un izņēma. Iegūtajai stērķeles masai, kas nostājās aukstā ūdens groza dibenā, pievienoja līdznestās kaltētās zilenes un kaltētus samaltus graudus. Plakani, tumši neraudzētas mīklas gabali cepās uz karstajiem akmeņiem netālu no uguns. Vēl citā katliņā vārījās balandu zaļumi, ceturtdaļa jēra, jaunais āboliņš un pieneņu lapas ar labākai garšai pievienotām māllēpēm, bet blakus otram ugunskuram kūpēja saldais ēdiens no skābiem kaltētiem āboliem, kas sajaukti ar mežrozīšu ziedlapiņām un veiksmīgi atrastu medu.

Iza bija īpaši iepriecināta, ieraudzījusi Zūgu atgriežamies no ceļo­juma uz stepi ar cieši satvertu purva teteri rokā. Zemu lidojošie sma­gie putni, kas bija viegli nomedījami ar akmeni no veiklā mednieka lingas, Krebam garšoja vislabāk. Pildīti ar garšvielām un ēdamiem zaļumiem un ietīti savvaļas vīnogu lapās, gardie putni tika gatavoti mazākā ar akmeņiem izklātā bedrē. Zaķi un milzīgi kāmji, noģērēti un uzdurti uz iesma, cepinājās virs karstajām oglēm, un meža zemenltes veseliem kalniem mirdzēja saulē spilgti sarkanas.

Notikums bija šāda mielasta vērts.

Eila nebija droša, ka varēs sagaidīt. Viņa visu dienu bija bezmērķīgi klaiņojusi ap ēdiena gatavošanas laukumu. Gan Iza, gan Krebs lielāko daļu laika bija kaut kur nozuduši, bet, kad Iza parādījās tuvumā, viņa bija aizņemta. Oga ari bija noslogota, strādājot kopā ar sievietēm un gatavojoties svētkiem, un nevienam nebija ne laika, ne vēlēšanās noņemties ar meiteni. Saņēmusi dažus skarbākus vārdus un ne visai maigas dunkas no steidzīgajām sievietēm, viņa centās nemaisīties pa kājām.

Kad vēlā pēcpusdienas saule pastiepa ēnas pār sarkano zemi alas priekšā, pār klanu nolaidās gaidošs klusums. Visi pulcējās ap lielo bedri, kurā cepās bizona gurni. Ebra un Uka sāka no virspuses grābt nost zemi. Sievietes noņēma mīkstās, sačokurojušās lapas un atsedza upurdzīvnieku, virs kura pacēlās ēstgribu kairinošs garaiņu mākonis. Gaļu, kas bija tik mīksta, ka gandrīz krita nost no kauliem, uzmanīgi izcēla ārā. Ebras kā vadoņa sievas pienākums bija sagriezt un izdalīt gaļu, un viņas lepnums nebija noslēpjams, kad pirmo gabalu viņa iedeva savam dēlam.

Brouda kautrība bija neviltota, kad viņš pagājās uz priekšu, lai saņemtu savu tiesu. Kad gaļa bija izdalīta visiem vīriem, savu daļu saņēma sievietes, pēc tam - bērni. Eila bija pēdējā, taču gaļas bija vairāk nekā pietiekami visiem, ar bagātīgiem pārpalikumu krāju­miem. Atkal iestājās klusums, izsalkušajam klanam cītīgi tiesājot mielastu.

Tās bija nesteidzīgas dzīres, kurās cilvēki ik pa brīdim nogrieza vēl gabalu bizona gaļas vai paņēma otru porciju sava iecienītā ēdiena. Sievietes bija kārtīgi pastrādājušas, un pateicība nebija tikai apmieri­nātā klana izteicieni - kādas dienas viņām tagad nevajadzēs gatavot ēst. Pēc tam visi atpūtās, gatavojoties garajam vakara cēlienam.

Kad izstiepušās ēnas saplūda blāvā, pelēcīgā puskrēslā pirms tu-vīnās tumsas, slinkās pēcpusdienas noskaņojums nemanot mai­nījās - gaisā bija jūtamas gaidas. Brūns palūkojās uz sievietēm, tās ātri novāca mielasta atlikumus un ieņēma vietas ap neaizkurto ugunskuru alas priekšā. Pavirši uzmests skatiens grupiņai neļāva uzminēt katras sievietes formālo vietu klanā. Viņas stāvēja, izkār­tojušās cita citai blakus atkarībā no sava stāvokļa. Vīri, kas pulcējās otrā pusē, bija ieņēmuši savas vietas saskaņā ar savu stāvokli klana hierarhijā, bet Mogurs nekur nebija redzams.

Brūns, kas atradās pašā priekšā, signalizēja Grodam; tas iznāca vidū un izņēma no sumbra raga kvēlojošu ogli. Šī bija pati svarīgākā no visām oglēm garajā ogļu virknē, kas iesākās ar ugunskuru, kuru aizkūra vecās alas paliekās. Vecā ugunskura turpinājums simbolizēja klana dzīves turpinājumu. Aizdedzināt ugunskuru nozīmēja pieteikt savas tiesības uz alu, apstiprināt to par savu dzīvesvietu.

Uzraudzīt ugunskuru bija cilvēka pienākums, būtisks dzīvošanai aukstajos klimatiskajos apstākļos. Pat dūmiem bija savas labvēlīgās īpašības - to smarža radīja cilvēkos drošības un mājas izjūtu; dūmi no alas ugunskura, plūstot augšup pa sienām līdz augsti izliektajiem griestiem, rodot ceļu ārā cauri spraugām un dodoties līdzi caurvējam uz izeju, paņēma sev līdzi visus neredzamos naidīgos spēkus, attīrīja alu un caurstrāvoja to ar aromātu - cilvēku aromātu.

Uguns aizdedzināšana bija pietiekams rituāls, lai attīrītu alu un pieteiktu uz to savas tiesības, bet reizē ar to bieži tika veikti vēl citi zināmi rituāli, un tie tika uzskatīti gandrīz par alas ceremonijas sastāvdaļu. Viens no tiem iepazīstināja klana ļaužu sargājošos totē­mus ar to jaunajām mājām, parasti Mogurs to veica noslēgti, vienīgi vīru lokā. Sievietēm bija ļauts svinēt savā starpā, tas deva iemeslu vīriem baudīt īpašu Izas sagatavotu dzērienu.

Veiksmīgās medības jau bija parādījušas, ka totēmi ir pieņēmuši šo vietu, un svētki apstiprināja klana ļaužu vēlmi padarīt šīs par pastā­vīgām mājām, kaut arī cilvēki šad un tad ilgāku laiku būtu projām. Arī totēmiskie gari ceļoja, taču, kamēr klana locekļi nēsāja amuletus, totēmi spēja tiem sekot un ierasties, kad bija vajadzīgi.

Tā kā gari alas iesvētīšanā piedalītos jebkurā gadījumā, pasākumā varēja iekļaut vēl citas ceremonijas, un bieži vien tā arī notika. Visas ceremonijas padarīja neaizmirstamākas saistība ar jaunas mājvietas iedibināšanu, un tās savukārt pastiprināja klana saites ar konkrēto vietu. Lai gan katram ceremonijas veidam bija savs tradicionālais rituāls, kas nekad nemainījās, katrai ceremonijai bija atšķirīgs rak­sturs atkarībā no tā, kādi rituāli tika izvēlēti.

Mogurs, parasti konsultējoties ar Bruņu, nolēma, kā savienot at­sevišķās daļas, lai veidotos kopējās svinības, bet tas notika dabiski - atkarībā no tā, kā vīri jutās. Šoreiz svinībās tiks iekļauta Brouda iesvēte vīra kārtā un vēl otra ceremonija, kurā nosauks dažu bērnu totēmus, jo tas bija jāizdara un viņi vēlējās izpatikt gariem. Laika faktors nebija svarīgs - to varēja darīt, kad vēlējās, - bet, ja klana ļaudis tiktu traucēti vai atrastos briesmās, jau vienkārša ugunskura aizdedzināšana vien nodrošinātu, ka ala pieder viņiem.

Ar svarīgumu, kas piedienēja nopietnajam uzdevumam, Grods no­metās ceļos, uzlika kvēlojošo ogli uz sausa posa un sāka pūst. Klans satraukti paliecās uz priekšu un izdvesa kopīgu nopūtu, kad liesmu mēles nolaizīja sausos skalus, izbaudot pirmo jaunā ugunskura lik­tenīgo garšu. Uguns saņēmās, un pēkšņi, uzrodoties no nekurienes, baismīga figūra stāvēja tik tuvu ugunskuram, ka šķita - rēcošās lies­mas iekļauj viņu pašā vidū. Tai bija spilgti sarkana seja, virs kuras atradās dīvains, balts galvaskauss, kas šķita karājamies ugunskurā, šaudīgās enerģijas plīvojošo liesmas mēļu neskarts.

Eila sākumā nebija pamanījusi atbaidošo parādību, bet, to ierau­dzījusi, skaļi ievilka gaisu. Meitene juta, kā Iza iedrošinot saspiež tās roku. Viņa sajuta vibrācijas, kuras izraisīja trulā dunoņa, dauzot pret zemi šķēpu kātus, un atsprāga atpakaļ, kad pats jaunākais med­nieks izlēca laukumā uguns priekšā, tiklīdz Dorvs ritma kulminācijā ar pirkstiem skaļi uzsita pa lielu bļodas formas koka instrumentu, kas bija atstutēts pret baļķi ar muti uz leju. Brouds pieplaka pie zemes un lūkojās kaut kur tālumā, ar rokām aizsedzis acis no neeso­šas saules, tad lieliem lēcieniem piesteidzās klāt pārējie mednieki, attēlojot bizona medības. Viņu pantomīmas māksla, kura paaudzēm ilgi tika slīpēta ar žestu un zīmju palīdzību, bija tik izteiksmīga, ka spēcīgie medību pārdzīvojumi atgriezās. Teātris aizrāva pat piecga­dīgo svešinieci. Klana sievietes, kas uztvēra katru smalkāko niansi, tika aizvestas karstajos, putekļainajos līdzenumos. Viņas sajuta, kā no dārdošo zvēru kāju dipoņas vibrēja zeme, izgaršoja smacējošos putekļus, izdzīvoja nogalināšanas sajūsmu. Tā bija reta privilēģija, ka viņām atļāva ieskatīties mednieku neaizskaramajā dzīvē.

Brouds uzņēmās dejas vadību jau pašā sākumā. Tās bija viņa medī­bas, un tā bija viņa nakts. Viņš sajuta, kā apkārtējie dzīvo līdzi, sajuta sievietes bailēs trīcam un atbildēja ar vēl dramatiskāku spēli. Brouds bija meistarīgs aktieris un, atrodoties uzmanības centrā, jutās kā savā labākajā lomā. Viņš spēlēja uz skatītāju jūtām, un ekstātiskajai trīcēšanai, kas pārņēma sievietes, kad jaunais mednieks attēloja savu izšķirošo dūrienu, piemita erotiska pieskaņa. Mogurs, vērojot to no otras ugunskura puses, bija tikpat aizrauts: viņš bieži redzēja vīrus sarunājamies par medībām, taču vienīgi šajās nedaudzajās ceremo­nijās bija spējīgs dalīties pieredzē ar kaut ko tādu, kas atbilda pilnai viņa sajūsmas gammai. "Jauneklis labi spēlē," burvis nodomāja, pār­vietojoties uz ugunskura priekšplānu, "viņš ir sava totēma cienīgs. Droši vien viņš ir pelnījis nedaudz padižoties."

Jaunais vīrietis izdarīja savu pēdējo izklupienu un atradās tieši priekšā varenajam burvim, trulajai ritmiskajai kātu klaudzoņai un sajūsminātajiem stakato uzsitieniem pāraugot varenā skanējumā. Vecais burvis un jaunais mednieks stāvēja viens otram pretim. Ari Mogurs prata spēlēt savu lomu. Laika pavēlnieks gaidīja, līdz sajūsma par mednieku deju norimsies un pāraugs gaidās. Viņa neveiklā, uz vienu pusi šķībā auguma siluets, tērpts smagā lāčādā, izgaismojās uz liesmojošā ugunskura fona. Vīra okera sarkano seju aizēnoja paša siluets, liekot viņa auguma līnijām saplūst vienā jucekli ar pārdabiskā dēmona baiso, asimetrisko aci.

Nakts klusumu iztraucēja vienīgi sprakšķošais ugunskurs, maigais, kokos šalcošais vējš un hiēnu tarkšķošā gaudošana tālumā. Brouds smagi elpoja, un viņa acis mirdzēja - daļēji no dejas uzbudinājuma, daļēji no sajūsmas un lepnuma, tomēr vairāk no augošām, satrau­cošām bailēm.

Brouds zināja, kas sekos tālāk, un, jo ilgāk bija jāgaida, jo vairāk viņš centās apslāpēt drebuļus, kas draudēja pāriet drudzī. Bija pie­nācis brīdis Moguram iegriezt Brouda ādā totēma zīmi. Viņš nebija sev ļāvis par to domāt, bet nu, kad tas brīdis bija klāt, Brouda bai­les bija lielākas par pašām sāpēm. Burvis radīja auru, kas jaunajā vīrietī izraisīja vēl lielākas bailes. Viņš bija uzkāpis uz garu pasaules sliekšņa; tā bija vieta, kurā atradās daudz šausminošākas būtnes par gigantisko bizonu. Lai ari bizoniem bija lieli apmēri un spēks, tie vis­maz bija taustāmi, vieliski fiziskās pasaules radījumi, ar kuriem virs varēja saķerties. Bet neredzamie, tomēr daudzkārt spēcīgākie spēki, kas spēja pašai zemei likt drebēt, bija pilnīgi cita matērija. Brouds nebija vienīgais no klātesošajiem, kurš šausmās sastinga, kad tā prātā pēkšņi uzliesmoja domas par nesen pārdzīvoto zemestrīci. Vie­nīgi svētie vīri, moguri, uzdrošinājās sastapties ar šo nereālo pasauli, un jaunais māņticīgais vīrietis vēlējās, kaut dižākais no visiem mogu- riem pasteigtos un viss jau būtu garām.

It kā atbildot Brouda klusajām lūgšanām, burvis pacēla roku un cieši skatījās uz augošo mēnesi. Tad ar līgani plūstošām kustībām viņš uzsāka kaislīgu lūgšanu. Tomēr Mogura klausītāji nebija hipno­tizētais vērojošais klans. Viņa daiļrunība bija vērsta uz ēterisko, lai gan ne mazāk reālo garu pasauli, un viņa kustības bija daiļrunīgas. Izmantojot ikkatru sīkāko stājas viltību, katru žesta niansi, vienrocis vīrs ar savu valodu lika kroplumam nobālēt. Ar savu vienīgo roku viņš bija daudz izteiksmīgāks nekā vairums vīru ar divām. Kad viņš bija beidzis, klana ļaudis zināja, ka viņus apņem sargājošie totēmi un vesels pulks citu nepazīstamu garu, un Brouda trīcēšana pārgāja drudzī.

Tad strauji, tik pēkšņi, ka dažiem pat aizrāvās elpa, burvis izrāva no sava apmetņa ieloces asu akmens nazi un pacēla to augstu virs galvas. Viņš ātri nolaida nazi, mērķējot ar to Broudam krūtis. Ar pil­nībā kontrolētu kustību Mogurs apstājās īsi pirms liktenīgā dūriena. Tai vietā ar žigliem vēzieniem viņš iegrieza jaunā vīrieša ādā divas līnijas, abas izliektas vienā virzienā un savienotas vienā punktā; tās atgādināja lielu, izliektu degunradža ragu.

Brouds aizvēra acis, taču nesaviebās, nazim iegriežoties ādā. Asi­nis izspiedās un sīkās tērcītēs tecēja viņam pār krūtīm. Burvim pie sāniem parādījās Gūvs, turot bļodu ar ziedi, kas pagatavota no attīrī­tiem bizona taukiem, sajauktiem ar oškoka dezinficējošiem pelniem. Mogurs iezieda melnos taukus brūcē, apturot asins tecēšanu un no­drošinot, lai veidotos melna rēta. ŠI zīme paziņos visiem, kas Broudu ieraudzīs, ka viņš ir vīrs; virs uz visiem laikiem, vīrs, kuru sargā grūti pieveicamā, neprognozējamā Pinkainā Degunradža Gars.

Jaunais virs atgriezās savā vietā, asi izjūtot uz sevi vērsto uzma­nību un bezgala priecājoties par to tagad, kad ļaunākais bija aiz muguras. Brouds bija pārliecināts, ka viņa drosme un medību prasme, viņa izteiksmīgais priekšnesums dejojot, bezbailīgā totēma zīmes pieņemšana vēl ilgu laiku būs dzīvu sarunu temats gan vīriem, gan sievām. Viņš nodomāja, ka tas viss varētu kļūt par leģendu, par stāstu, kuru atkārtotu neskaitāmas reizes garās, aukstās ziemās, kad klans spiests pavadīt laiku alā, un to pārstāstītu klanu Sapulcēs. "Ja nebūtu manis, šī ala nebūtu mūsējā," viņš sev teica. "Ja es nebūtu nogalinājis bizonu, mums nebūtu šīs ceremonijas, mēs vēl aizvien meklētu alu." Brouds sāka justies tā, it kā par jauno alu un visu notikumiem bagāto pasākumu būtu jāpateicas tikai viņam.

Eila vēroja rituālu ar bailēm un valdzinājumu, nespējot apslāpēt trīcēšanu, kad baisais, neveiklais vīrs iedūra Broudam un sāka tecēt asinis. Meitene pretojās, kad Iza veda viņu pie biedējošā, lāčādā tērptā burvja, nevarēdama saprast, ko tas ar viņu darīs. Aga ar Onu, sadevušās rokās, un Ika, nesot Borgu, arī tuvojās Moguram. Eila bija priecīga, kad abas sievietes nostājās viņai ar Izu priekšā.

Gūvs tagad turēja cieši pītu grozu, kas bija nokrāsojies sarkans no tām daudzajām reizēm, kad to izmantoja svētā sarkanā okera glabāšanai; tas tika samalts smalkā pulverī un karsēts kopā ar dzīv­nieku taukiem, lai pagatavotu ziedi bagātīgās krāsās. Mogurs lūkojās pāri sieviešu galvām, stāvot tām priekšā gaismas strēlē, ko radīja augšā spīdošais mēness. Viņš izdarīja zināmus žestus mēmajā, pie­ņemtajā valodā, lūdzot garus sanākt ciešāk un aplūkot bērnus, kuru sargājošos totēmus vajadzēja atklāt. Tad, iemērcis pirkstu sarkanajā ziedē, viņš uzzīmēja uz zēna gurna spirāli, kas atgādināja meža cūkas gredzenā sagriezto asti. Klanā izcēlās klusa, nepacietīga murdoņa, ļaudīm žestikulējot un apspriežot totēma piemērotību.

"Meža Kuiļa Gars, zēns Borgs tiek nodots tavā aizsardzībā," vēstīja burvja roku signāli, pār bērna galvu pārslidinot nelielu maisiņu, kas bija piestiprināts pie siksnas.

Ika padevībā nolieca galvu, un no šīs kustības varēja nojaust, ka viņa ir apmierināta. Tas ir stiprs, cienījams gars, un viņa juta, ka tas ir īstais gars viņas dēlam. Sieviete pagāja malā.

Burvis atkal izsauca garus un, pasniedzies sarkanajā grozā, ko turēja Gūvs, uzvilka ar ziedi uz Onas rokas riņķi.

"Pūces Gars," viņa žesti vēstīja, "meitene Ona tiek nodota tavā aiz­sardzībā." Mogurs aplika bērnam ap kaklu mātes izgatavotu amuletu. Atkal atskanēja klusināta murdoņa, un rokas saviļņojās, runājot par spēcīgo totēmu, kas sargās meiteni. Aga bija laimīga. Viņas meita tiks labi sargāta, un tas nozīmē, ka vīram, kurš viņu izvēlēsies, nedrīkstēs būt vājš totēms. Viņa vienīgi cerēja, ka meitenei nenāksies pārāk grūti iegūt bērnus.

Visi sasprindzinājumā un ieinteresēti padevās uz priekšu, kad Aga pagāja sāņus un Iza noliecās, lai paņemtu uz rokām Eilu. Meitene vairs nebija nobijusies. Tagad, panākusi tuvāk, viņa saprata, ka iespai­dīgā figūra ar sarkaniem plankumiem klāto seju nav neviens cits kā Krebs. Viņa acis silti iemirdzējās, uzlūkojot meiteni.

Klanam par pārsteigumu, burvja žesti bija citādi, kad viņš tagad aicināja garus piedalīties rituālā. Tie bija žesti, kādus viņš izmantoja, dodot vārdu jaundzimušam bērnam septiņas dienas pēc tā piedzim­šanas. Svešajai meitenei ne vien atklās viņas totēmu, viņa tiks uz­ņemta klanā! Iemērcis pirkstu ziedē, Mogurs uzvilka līniju no viņas pieres vidus, tās vietas, kur klana cilvēku acīm pārkārušās kaulu mali­ņas satikās, līdz meitenes mazā deguna galiņam.

- Bērna vārds ir Eila, - viņš teica, lēni un uzmanīgi izrunājot viņas vārdu, lai saprastu gan klana ļaudis, gan gari.

Iza pagriezās, lai uzlūkotu vērojošos cilvēkus. Eilas uzņemšana klanā viņai bija tāds pats pārsteigums kā pārējiem, un meitene sa­juta, cik ātri Izai pukst sirds. "Tas tātad nozīmē, ka viņa ir mana meita, mans pirmais bērns," Iza nodomāja. "Tikai māte var turēt bērnu, kad viņam tiek dots vārds un viņš tiek atzīts par klana locekli. Vai ir jau pagājušas septiņas dienas, kopš es viņu atradu? Es neesmu pārliecināta, būs jāpavaicā Krebam, bet domāju, ka ir gan. Viņai jā­kļūst par manu meitu; kura gan cita tagad var būt viņas māte?"

Klana ļaudis rindā gāja garām Izai, kura turēja rokās piecgadīgo meiteni kā zīdaini; un katrs atkārtoja viņas vārdu dažādās precizitā­tes pakāpēs. Pēc tam Iza pagriezās atpakaļ un uzlūkoja burvi. Viņš paraudzījās augšup, lai vēlreiz sauktu garus kopā. Klans paļāvīgi gaidīja. Mogurs redzēja ļaužu saspringto uzmanību un izmantoja to savā labā. Ar lēnām, nesteidzīgām kustībām, izvēloties īsto brīdi, lai paildzinātu gaidas, viņš paņēma nedaudz sarkanās ziedes un uzvilka vienu līniju tieši virs vienas no dzīstošajām, žokļu atstātajām pēdām uz Eilas kājas.

Ko tas varētu nozīmēt? Kas tas par totēmu? Vērojošie klana ļau­dis bija nesaprašanā. Svētais vīrs vēlreiz iemērca pirkstu sarkanajā ziedē un uzvilka otru līniju virs nākamās kodiena pēdas. Meitene juta, kā Iza sāk trīcēt. Neviens cits nekustējās, nebija dzirdams pat elpas vilciens. Pie trešās līnijas Brūns ar dusmīgu, drūmu skatienu centās piesaistīt Mogura acis, taču burvis izvairījās viņu uzlūkot. Kad bija uzvilkta ceturtā līnija, klans saprata, bet negribēja tam noticēt. Tā galu galā bija nepareizā kāja. Pēc pēdējā žesta Mogurs pagrieza galvu un paskatījās tieši uz Bruņu.

- Alu Lauvas Gars, meitene Eila tiek nodota tavā aizsardzībā.

Ierastā kustība noņēma pēdējo šaubu plīvuru. Moguram liekot

amuletu ap meitenes kaklu, rokas uzšāvās gaisā pārsteiguma šokā. Vai tā varētu būt patiesība? Vai meitenes totēms varētu būt visstip­rākais no vīru totēmiem? Alu Lauva?

Kreba ciešais skatiens stingri un bez kompromisa vērās brāļa dus­mīgajās acis. Uz mirkli tie saslēdzās klusā gribasspēku cīņā. Lauvas totēms meitenei bija neapstrīdams, lai cik neloģiska sieviešu dzimu­mam šķistu tik varena gara aizsardzība. Mogurs ir tikai apstiprinājis to, ko bija izdarījis pats Alu Lauva. Brūns nekad agrāk nebija apšau­bījis sava kroplā brāļa atklāsmes, tomēr kaut kāda iemesla dēļ viņš jutās burvja piemānīts. Brūnam tas nepatika, taču viņam bija jāatzīst, ka nekad nebija redzējis tik acīmredzami atbilstošu totēmu. Viņš bija pirmais, kurš novērsās, taču nejutās laimīgs.

Jau pati doma par svešā bērna pieņemšanu klanā bija grūti pieņe­mama, bet šis viņas totēms - tas nu bija par daudz. Tas bija nepareizs, netradicionāls; Brūnam nepatika novirzes viņa klanā, kur valdīja liela kārtība. Viņš apņēmīgi sakoda zobus. Turpmāk vairs nebūs nekādu noviržu. Ja meitene grib būt viņa klana locekle, viņai būs jāpielāgo­jas - ir totēms Alu Lauva vai nav.

Iza bija apstulbusi. Vēl aizvien turot bērnu uz rokām, viņa samieri­nājusies nolieca galvu. Ja Mogurs tā ir lēmis, tad tam tā ir jābūt. Viņa zināja, ka Eilas totēms ir spēcīgs, taču Alu Lauva? ŠI doma darīja viņu bažīgu; sieviete ar varenāko no kaķiem kā totēmu? Tagad Izai bija skaidrs, ka meitene nekad nedabūs sev viru. Tas pastiprināja viņas lēmumu mācīt Eilai dziedniecības burvestības, lai viņai būtu vismaz pašai savs stāvoklis. Krebs bija devis meitenei vārdu, atzīšanu un atklājis viņas totēmu, kad zāļu sieva to turēja rokās. Ja tas nepadarīja meiteni par viņas meitu, kas tad? Pati piedzimšana vēl nebija pieņem­šanas garantija. Iza pēkšņi atcerējās - ja viss noritēs labi, nepaies ilgs laiks, kad viņa jau atkal ar mazuli uz rokām stāvēs burvja priekšā. Viņai, kurai tik ilgi nebija bijis bērnu, drīz jau būs divi.

Klanā valdīja troksnis, ļaužu žestos un balsis - pārsteigums. Kaut­rīgi Iza atgriezās savā vietā, vīru un sievu izbrīnīto skatienu pavadīta. Tie centās neblenzt uz viņu un meiteni - tas bija nepieklājīgi -, tomēr viena vīra skatienā bija kas vairāk.

Naids Brouda acis, kad viņš nikni uzlūkoja mazo meiteni, biedēja Izu. Viņa centās nostāties starp tiem abiem, lai aizsegtu Eilu no lepnā jaunā vīrieša ļaunā skatiena. Brouds redzēja, ka vairs neatrodas uz­manības centrā, neviens par viņu nerunāja. Aizmirsts bija viņa varoņ­darbs, kas nodrošināja, lai ala būtu viesmīlīgas mājas, aizmirsta bija viņa spožā deja un viņa nesalaužamā drosme, kad Mogurs iegrieza uz viņa krūtīm totēma zīmi. Savelkošā pretiekaisuma ziede radīja lielākas sāpes nekā pats griezums - vēl aizvien sāpēja -, bet vai gan kāds redzēja, cik drosmīgi viņš pārcieta šis sāpes?

Neviens viņu pat neievēroja. Rituāli zēnu ievadīšanai vira kārtā notika ar parasto regularitāti pat tiem, kam bija lemts kļūt par vado­ņiem. Tie nebija salīdzināmi ar izbrīnu un pārsteigumu, kādu izraisīja

Mogura bezprecedenta atklāsme saistībā ar svešo meiteni. Brouds manīja cilvēkus atceramies, ka viņa pirmā tika uzgājusi alu. Viņi runāja, ka tā neglītā meitene atradusi viņu jaunās mājas! "Kas par to, ka viņas totēms ir Alu Lauva," Brouds īgni nodomāja. "Vai viņa nogalināja bizonu?" Šai vajadzēja būt viņa naktij, viņam vajadzēja būt uzmanības centrā, viņam vajadzēja būt klana apbrīnas un pie­lūgsmes objektam, bet Eila bija nozagusi viņa slavu.

Brouds naidīgi lūkojās uz svešo meiteni, bet, ieraudzījis, ka Iza skriešus dodas uz nometni blakus upei, viņa uzmanību atkal saistīja Mogurs. Drīz, pavisam drīz viņam atļaus piedalīties slepenajos rituā­los kopā ar vīriem. Viņš nezināja, kas tur notiks; viņam bija stāstījuši vienīgi to, ka pirmajā reizē viņš iemācīsies saprast, kas īsti ir atmiņas. Tikai pēdējais solis būs tas, kas viņu padarīs par vīru.

Pie ugunskura netālu no upes Iza ātri noņēma savu apmetni un paķēra koka bļodu un sarkano somu ar kaltētajām zālītēm, kuras bija atlikusi atsevišķi. Vispirms apstājusies, lai iepildītu bļodā ūdeni, viņa atgriezās pie milzīgā ugunskura, kura gaišās liesmas no Groda piemestās malkas uzplandīja augstāk.

Izas apmetnis bija apslēpis daļu no iemesla, kāpēc viņa todien bija tik ilgstoši atradusies prom. Kad zāļu sieva atkal nostājās burvja priekšā, viņa bija pilnīgi kaila, izņemot amuletu un sarkanas krāsas joslas pār ķermeni. Liels riņķis izcēla viņas piebriedušo vēderu. Riņķi bija apvilkti ari ap abām krūtīm, un no katra krūtsgala pāri pleciem stiepās pa svītrai, savienojoties V veidā uz krustiem. Sarkani riņķi apņēma abus viņas dibena apaļumus. Mīklainie simboli, kuru nozīme bija zināma vienīgi Moguram, bija domāti viņas un vīru aizsardzībai. Bija bīstami iesaistīt sievieti reliģiskos rituālos, tomēr viņa bija tiem nepieciešama.

Iza stāvēja cieši blakus Moguram, tik tuvu, ka varēja saskatīt sviedru lāsītes uz viņa sejas no stāvēšanas karstā ugunskura priekšā savā smagajā lāčādā. Saņēmusi no viņa nemanāmu signālu, Iza pa­cēla bļodu gaisā un pagriezās ar seju pret klanu. Tā bija veca bļoda, kura bija glabāta paaudzēm ilgi un izmantota vienīgi šajos īpaša­jos gadījumos. Kāda tālo senču zāļu sieva bija ilgi un rūpīgi grebusi tās viduci un veidojusi malas no koka stumbra gabala, pēc tam vēl ilgāk un ar mīlestību berzusi bļodu ar rupju smilti un apaļu akmeni. Visbeidzot pulēšana ar attīrošās ziemcietīgās kosu papardes kātiem padarīja tās virsmu zīdaini gludu. Bļodas iekšpuse bija klāta ar bālganu patinu, kas radusies, to ilgstoši izmantojot par trauku rituāla dzērienam.

Iza paņēma mutē kaltētās saknes un košļāja tās lēni un uzmanīgi, lai nenoritu ne druskas siekalu, garajiem zobiem un spēcīgajiem žok­ļiem saberžot cietās šķiedras. Beidzot viņa izspļāva sakošļāto masu ūdens bļodā un maisīja šķidrumu, līdz tas ieguva piena baltumu. Šīs iedarbīgās saknes noslēpumu zināja vienīgi zāļu sievas, kuru dzimtu turpināja Iza. Augs bija samērā reti sastopams, tomēr pazīstams, un nekas neliecināja par svaigi raktas saknes narkotiskajām īpašībām, ja to lietoja tūliņ pēc izrakšanas. Šī sakne bija kaltēta un noturēta vis­maz divus gadus; un tā tika pakarināta ar sakni uz leju, nevis otrādi, kā to parasti darīja ar vairumu zālīšu. Lai gan dzērienu drīkstēja pagatavot vienīgi zāļu sieva, saskaņā ar izsenu tradīciju tikai vīriem bija atļauts to lietot.

Kāda veca leģenda, kuru māte nodeva meitai kopā ar ezoteris- kajām pamācībām, kā koncentrēt iedarbīgo auga sastāvdaļu saknē, vēstīja, ka reiz, sensenos laikos, šo spēcīgo sakni lietojušas vienīgi sievietes. Ceremoniju un rituālus, kas bija saistīti ar to, nozaguši vīri un sievietēm aizlieguši to izmantot, tomēr vīri nespējuši nozagt sagatavošanas noslēpumu. Zāļu sievas, kuras to zināja, tik ļoti nelab­prāt to kādam atklāja, izņemot savu tiešo pēcnācēju, ka noslēpums bija zudis visiem, izņemot sievieti, kura varēja pierādīt savu tiešo un nepārtraukto izcelsmi, kas iesniedzās tālā senatnē. Pat tagad šis dzēriens nekad netika dots, nesaņemot pretim kaut ko līdzīgu un līdzvērtīgu.

Kad dzēriens bija gatavs, Iza nolieca galvu, un priekšā iznāca Gūvs, turot rokā velnābola tējas bļodiņu, kas bija pagatavota tā, kā viņš to parasti gatavoja vīriem, bet šoreiz sievietēm. Ar svinīgu nopietnību viņi apmainījās bļodiņām, un Mogurs aizveda vīrus uz mazāko alu.

Kad viņi bija projām, Iza piedāvāja velnābola dzērienu katrai sie­vietei. Zāļu sieva bieži lietoja vienu un to pašu augu kā anestezē- jošu, sāpes remdējošu vai iemidzinošu līdzekli, bet pēc citas receptes sagatavotu velnābolu viņa glabāja kā nomierinošu līdzekli bērniem. Sievietes spēja pilnībā atslābināties vienīgi tad, ja zināja, ka bērni nenāks un nepieprasīs uzmanību, tomēr būs drošībā. Tajos retajos gadījumos, kad sievietes atļāvās baudīt ceremonijas greznību, Iza parūpējās, lai bērni atrastos drošajos miega apkampienos.

Jau pirms krietna laika sievietes bija noguldījušas savus samie­gojušos mazuļus, pēc tam atgriezušās pie ugunskura. Ievīstījusi Eilu zvērādā, Iza piegāja pie apgāztās bļodas, kuru Dorvs bija lietojis medību dejas laikā, un sāka sist lēnā, vienmērīgā ritmā, izmainot toni, sitot vispirms ar nūju pa bļodas dibenu, pēc tam - tuvāk malai.

Sākumā sievietes sēdēja nekustīgi. Viņas bija pārāk pieradušas kontrolēt savu rīcību vīriešu klātbūtnē. Tomēr pakāpeniski, iedarbo­joties dzērienam un apzinoties, ka vīru tuvumā nav, sievietes sāka kustēties cēlā ritmā. Ebra pielēca kājās pirmā. Viņa dejoja sarežģītā solī apkārt Izai, un, zāļu sievai paātrinot ritmu, tas sāka satraukt vēl vairāku sieviešu jutekļus. Drīz vien jau visas bija pievienojušās vadoņa sievai.

Ritmam kļūstot vēl ātrākam un sarežģītākam, parasti paklausīgās sievietes nometa apmetņus un viņu kustības dejojot bija nepiespies­tas un neslēpti erotiskas. Viņas nepamanīja, kurā brīdī Iza apklusa un pievienojās viņām pati; sievietes bija pārāk aizrāvušās dejā, se­kojot pašas savam iekšējam ritmam. Viņu aizturētās, ikdienā tik ļoti nomāktās emocijas tika atbrīvotas neapslāpētā kustībā. Sasprin­dzinājums pārgāja brīvības katarsē, katarsē, kas ļāva viņām samie­rināties ar savu ierobežoto eksistenci. Griezienu, palēcienu un kāju piesitienu trakumā sievietes dejoja, līdz, tuvojoties rītausmai, nokrita zemē un aizmiga, kur pakritušas.

Ar pirmo jaunās dienas gaismas svīdumu vīri sāka nākt ārā no alas. Pārkāpuši guļošo sieviešu augumiem, tie sameklēja sev guļvie­tas un ieslīga dziļā miegā. Vīru katarsē nāca no emocionālā medību saspringuma. Viņu rituālam bija atšķirīga dimensija - atturīgāka, uz iekšu vērsta, senāka, tomēr ne mazāk satraucoša.

Kad virs horizonta austrumos parādījās saule, Krebs izkliboja no alas un noraudzījās uz ķermeņiem nosēto laukumu. Tikai vienu vie­nīgu reizi viņš, ziņkāres dzīts, bija noskatījies sieviešu dzīrēs. Kaut kur dziļi iekšā vecais viedais burvis saprata viņu vajadzību atbrīvo­ties. Viņš zināja, ka vīri vienmēr bija neziņā, ko gan sievietes tādu darija, kas varēja novest viņas līdz spēku izsīkumam, taču Mogurs viņiem to nekad neatklāja. Vīri būtu tikpat šokēti par sieviešu neval­dāmo aizmiršanos kā sievietes par savu stoisko vīru karsto lūgšanos neredzamajiem gariem, kuri eksistēja tiem līdzās.

Reizēm Mogurs prātoja, vai viņš spētu vadīt sieviešu prātus atpa­kaļ uz sākumiem. Viņu atmiņas bija atšķirīgas, taču viņām bija tādas pašas spējas atcerēties senās zināšanas. Vai viņām piemita rases atmiņas? Vai viņas spētu piedalīties ceremonijā kopā ar vīriešiem?

Mogurs prātoja, tomēr viņš nekad neriskētu ar garu dusmām, cenšo­ties to noskaidrot. Ja sievietes iekļautu šādā svētā ceremonijā, klans tiktu sagrauts.

Krebs aizšļūca līdz nometnei un atlaidās uz savas zvērādas. Viņš pamanīja skaistu blondu matu jucekli uz Izas zvērādas, un tas uzve­dināja viņu uz domām par notikumiem, kas bija risinājušies kopš brīža, kad viņš tik tikko bija paspējis izklunkurot ārā no alas - īstajā bridi pirms vecās alas sabrukšanas. Kā šis svešais bērns tik ātri bija atradis taciņu uz viņa sirdi? Viņu pārņēma vārdā nenosaucama slikta sajūta, kuras cēlonis bija Bruņa domas par meiteni, un viņam nebija paslīdējuši garām Brouda ļaunie skatieni viņas virzienā. Nevienprā­tība cieši sasaistītajā grupā sabojāja ceremoniju un lika viņam justies mazliet neveikli.

"Brouds neliksies mierā," Krebs nodomāja. "Pinkainais Degunra­dzis ir piemērots totēms mūsu nākamajam vadonim. Brouds spēj būt drosmīgs, bet viņš ir stūrgalvīgs un par daudz lepns. Vienu brīdi viņš ir mierīgs un apdomīgs, pat maigs un laipns. Bet nākamajā mirklī kāda nenozīmīga iemesla dēļ viņš var aklās dusmās niknumā mesties virsū. Cerams, ka viņš neaiztiks meiteni."

"Neesi muļķis," viņš norāja sevi. "Bruņa sievas dēls nepieļaus, ka viņam garastāvokli sabojā meitene. Viņš taču būs vadonis; un tur­klāt Brūns to nepieļaus. Brouds tagad ir virs, viņam jāiemācās sevi savaldīt."

Vecais, kroplais virs apgūlās un saprata, cik noguris jūtas. Sasprin­dzinājums nebija viņu pametis kopš zemestrīces, bet nu viņš varēja atslābināties. Ala piederēja viņiem, viņu totēmi bija kārtigi iedzīvo­jušies jaunajā mājā, un klana ļaudis varēs ievākties, kad pamodīsies. Nogurušais burvis nožāvājās, izstiepās un aizvēra aci.

= 7 =

Alas katedrāliskajā plašumā klana ļaudis pārņēma klusinātas bijī­bas izjūta, kad tie pirmo reizi iesoļoja savā jaunajā mājoklī, taču drīz vien viņi aprada ar to. Domas par veco alu un dedzīgajiem meklēju­miem ātri vien atkāpās, un, jo vairāk viņi iejutās jaunā mājokļa vidē, jo vairāk tas viņiem iepatikās. Tie ieslīga īso, karsto vasaru ierastajā rutīnā: medīja, vāca un krāja pārtiku, lai tā palīdzētu viņiem izturēt garo aukstuma un sala periodu, kas, kā liecināja iepriekšējā pieredze, viņus sagaidīs. Klana ļaudīm bija milzīgas izvēles iespējas.

Sudraba forele atmirdzēja trokšņainās upes baltajās šļakatās, bez­gala pacietīgai rokai to izvelkot no ūdens, kad nepiesardzīgā zivs atpūtās zem saknēm un klintīm, kas bija pārkārušās virs ūdens. Mil­zīgā store un lasis, bieži vien bagātīgi pildīti ar svaigiem ikriem vai spilgti rozā pieņiem, grozījās netālu no upes ietekas, bet atbaidošā zobaine un melnā menca slaucīja iekšzemes jūras dibenu. Zvejas vadi, darināti no gariem dzīvnieku sariem, ar roku savītiem virvē, atsijāja un izvilka no ūdens lielās zivis, tām bēgot no bridējputniem, un vilka tās uz mezglaino sēkļu aizdambējumu. Klana ļaudis bieži bez pūlēm nosoļoja tās desmit jūdzes līdz jūras krastam, un drīz vien krājumi tika papildināti ar sālītām, virs dūmojošiem ugunskuriem kaltētām zivīm. Moluski un vēžveidīgie tika taupīti kausu, karošu un krūžu izgatavošanai, kā arī sulīgiem kumosiņiem. Viņi kāpa nelīdzenajās klintīs, lai savāktu daudzveidīgo jūras putnu olas. Putni ligzdoja pret ūdeni izvirzītajos klinšainajos zemesragos, bet labi mērķēts akmens papildus sagādāja kādu nirējpelikāna, kaijas vai liela alka cienastu.

Saknes, gaļīgi stumbri un lapas, pudeļveida ķirbji, pākšaugi, ogas, augļi, rieksti un graudi - tie visi, vasarai plaukstot, tika ievākti katrs savā laikā. Lapas, ziedi un augi tika kaltēti tējām un garšvielām, un graudaini sāls gabali, saglabājušies lieli un sausi, kad milzīgais zie­meļu šļūdonis nolaupīja mitrumu un lika krastiem atkāpties, tika aiznesti uz alu un izmantoti ziemas pārtikas sālīšanai.

Mednieki bieži devās medībās. Tuvējā stepē, kura bija bagātīgi noaugusi ar zāli un augiem un kurā nebija nekā, izņemot dažviet augošus kroplīgus kokus, uzturējās neskaitāmi zālēdāju dzīvnieku pulki. Gigantiski brieži ganījās zālainajos līdzenumos, viņu milzīgie ragi, kas atgādināja izplestu plaukstu, lielajiem dzīvniekiem sasnie­dza pat vienpadsmit pēdu platumu, tāpat kā netālu esošo vareno bizonu ragi, kuru platums bija līdzīgu izmēru. Stepes zirgi reti kad aizklīda tik tālu uz dienvidiem, taču ēzeļi un kulani - kaut kas pa vidu starp zirgu un ēzeli - klejoja pa pussalas atklātajiem līdzenumiem, turpretī to masīvais, robustais brālēns meža zirgs dzīvoja vientulībā vai nelielu ģimeņu grupās tuvāk alai. Stepē nereti bija sastopamas arī ielejā dzīvojošo govju radinieču, stepju antilopju, nelielas grupiņas.

Pļavās starp stepi un kalna pakāji mājvietu bija raduši bizoni; tumši brūnie vai melnie savvaļas dzīvnieki bija vēlāko miermīlī­gāko mājdzīvnieku sugu priekšteči. Meža degunradžiem, kas bija radniecīgi vēlākajām pameža ēdāju tropu sugām, bet piemērojušies vēsajiem mērenās joslas mežiem, ganības tikai nedaudz pārklājās ar citas degunradžu sugas teritorijas zālainajām pļavām. Abas sugas ar saviem īsākajiem, vertikāli izslietajiem snuķveida ragiem un horizon­tālo galvas stāvokli atšķīrās no pinkainā degunradža, kas, tāpat kā pinkainie mamuti, bija tikai sezonas viesis. Tam bija garš pieres rags, virzīts uz priekšu un nedaudz uz leju, un uz zemi vērsta galva - tas viss noderēja, lai notīrītu sniegu no ziemas ganībām. To biezais zemā­das tauku slānis, tumši sarkanā garā virskažoka spalva un apakšējā kažoka mīkstā vilna spieda degunradžus uzturēties vēsā klimatā. To parastā mājvieta bija ziemeļu sala izkaltētās stepes - dzeltenzemes stepes.

Lesa stepes varēja rasties tikai šļūdoņu dēļ. Nepārtraukti zemais spiediens virs plašajiem ledus klājumiem uzsūca gaisa mitrumu, samazinot nokritušā sniega daudzumu šļūdonim pieguļošajās teri­torijās un radot nepārtrauktu vēju. Smalkie, kaļķi saturošie putekļi, less no sašķeltajām klintīm šļūdoņa malās tika iznēsāti simtiem jūdžu attālumā. īsais pavasaris izkausēja niecīgo sniega daudzumu un sasa­lušo zemledus kārtu pietiekami, lai izsprauktos zāle un dzinumi, kuri spēja īsā laikā iesakņoties. Tie ātri auga un izkalta, pārvēršoties par sauso barību; te bija tūkstošiem akru ganību miljoniem dzīvnieku, kas bija pielāgojušies kontinenta dzeļošajam aukstumam.

Pussalas kontinentālās stepes vilināja pinkainos zvērus vienīgi vēlā rudenī. Vasaras bija par karstu, bet ziemas dziļie sniegi bija par dziļu, lai tos noraustu. Daudzi citi dzīvnieki ziemā aizklīda uz zie­meļiem, kur less bija sausāks un laiks - aukstāks. Vairums no tiem vasarā migrēja atpakaļ. Meža zvēri, kas spēja notraust krūmu lapas un dzinumus vai koku mizu, vai ķērpi, palika mežiem klātajās nogā­zēs, kuras piedāvāja atšķirtību un neļāva pulcēties lielos baros.

Kopā ar meža zirgiem un meža degunradžiem mežiem klātajā ainavā mājvietu rada ari meža cūkas un dažādas briežu sugas: sar­kanie brieži nelielos baros, kurus vēlāk citās zemēs nodēvēja par aļņiem; nelielas kautrīgu stirnu grupiņas un īpatņi ar vienkāršiem trijžuburu ragiem; nedaudz lielāki rūsgani balti un lāsumaini dam- brieži un pa kādam alnim, kuru par Ziemeļamerikas alni dēvē tie, kas sarkano briedi sauc par alni, - tie visi dzīvoja mežos.

Augstāk kalnā pie klintīm un to izvirzījumiem glaudās lielragu kalnu aitas - mufloni, kas ganījās alpu pļavās; un vēl augstāk no klints uz klinti lēkāja savvaļas kalnu āži un savvaļas kalnu kazas. Zibenīgi putni ar ātriem spārniem piešķīra mežam krāsas un dzies­mas, bieži vien arī maltīti. Viņu vietu cilvēku ēdienkartē visbiežāk ieņēma treknie, zemu lidojošie stepes purva teteri un vītola rubeņi, kurus notrieca strauji mesti akmeņi, un rudeņos atklīdušās zosis un dūnu pīles, kuras tika noķertas tiklos, tām nolaižoties purvainajos kalnu dīķos. Plēsēji un maitasputni slinki peldēja atmosfēras aug­šējos, karstajos slāņos, vērīgi nopētot dāsnos līdzenumus un mežus lejā.

Milzum daudz nelielu dzīvnieku piepildīja kalnus un stepi alas tuvumā, nodrošinot pārtiku un zvērādas: bija mednieki - ūdeles, ūdri, vilkveidīgie, sermuļi, caunas, lapsas, sabuļi, jenoti, āpši un nelieli savvaļas kaķi, no kuriem vēlāk radās mājas peļu ķērāju leģioni, - un medījumi - vāveres, dzeloņcūkas, zaķi, truši, kurmji, ondatras, nūt- rijas, bebri, skunksi, peles, lauku peles, lemingi, susliki, lielas lēcēj- peles, milzīgi kāmji, mazie pīkstētāji un daži nekad vārdā nenosaukti un izmiršanai nolemti radījumi.

Lielākie plēsēji bija nepieciešami, lai retinātu pārāk lielo zvēru skaitu. Pie tiem piederēja vilki un viņu daudz mežonīgākie radinieki sarkanie vilki. Un vēl bija kaķveidīgie: lūši, gepardi, tīģeri, leopardi, kalnos mītošie sniega leopardi un - divreiz lielāki par pārējiem - alu lauvas. Dažnedažādi brūnie lāči medīja netālu no alas, taču viņus pāraugušie brālēni - veģetārieši alu lāči - šobrīd nebija manāmi. Visuresošā alu hiēna papildināja mežonīgo pasauli.

ŠI zeme bija neticami bagāta, un cilvēks - vien daudzveidīgās dzī­vības niecīga daļiņa, kas dzīvoja un nomira šajā aukstajā, senatnīgajā Ēdenē. Piedzimis vārīgs, bez augstākajām dabas dotajām pielāgoša­nās spējām, izņemot vienu - pārdabiski lielajām smadzenēm -, viņš bija visvājākais no medniekiem. Lai gan viņš bija šķietami ievaino­jams un viņam trūka ilkņu, ķetnu, ātru kāju un lēkšanas iemaņu, tomēr divkājainais mednieks bija iemantojis savu četrkājaino kon­kurentu bijību. Pietika ar viņa smaku vien, lai daudzkārt spēcīgākam radījumam liktu mainīt sava izvēlētā ceļa virzienu, kaut arī tie abi dzīvotu netālu viens no otra ļoti ilgu laiku. Prasmīgie, pieredzējušie klana mednieki bija vienlīdz meistarīgi kā aizsardzībā, tā uzbrukumā, un, kad tika apdraudēta klana drošība vai arī ja tie iekāroja dabas izkrāsotu siltu ziemas mēteli, tie pielavījās medījumam tā, ka tas pat nenojauta par briesmām.

Bija spoža, saulaina diena, vasaras sākuma pilnības sasildīta. Koki bija salapojuši, tomēr par toni gaišāki, nekā kļūs vēlāk. Slinkas mušas spindzēja ap kauliem, pamestiem pēc pēdējās maltītes. Svaiga vēsma atnesa no jūras vieglu nojausmu par dzīvi tajā, un kustīgās koku lapotnes meta skrejošas ēnas pār saulaino nogāzi alas priekšā.

Beidzoties krīzei pēc jaunās mājvietas atrašanas, Mogura pienā­kumi nebija grūti. Viss, ko no viņa prasīja, bija laiku pa laikam nova­dīt medību ceremoniju vai rituālu, lai aizbiedētu ļaunos garus, vai, ja kāds tika ievainots vai saslima, lūgt palīdzību labvēlīgi noskaņota­jiem gariem, lai tie palīdz Izai viņas dziedināšanas maģijā. Mednieki bija devušies projām, un dažas sievietes - tiem līdzi. Bija paredzams, ka viņi neatgriezīsies vairākas dienas. Sieviešu uzdevums - pēc dzīv­nieka nogalināšanas apstrādāt gaļu; medījumu bija vieglāk pārnest mājās jau sagatavotu uzglabāšanai ziemā. Siltā saule un visur eso­šais stepes vējš ātri izkaltēja plānās šķēlēs sagriezto gaļu. Dūmojošie ugunskuri, kurus aizkūra ar sauso zāli un mēsliem, vairāk kalpoja gaļas mušas aizgaiņāšanai, kas dēja oliņas svaigajā gaļā, veicinot tās pūšanu. Sievietes atpakaļceļā varēja nest arī lielāko daļu nastu.

Krebs gandrīz katru dienu, kopš viņi bija ievākušies alā, pavadīja laiku kopā ar Eilu, cenšoties iemācīt viņai savu valodu. Primitīvos vārdus, parasti visgrūtāk uztveramos klana bērniem, viņa uztvēra viegli, tomēr sarežģītā žestu un zīmju sistēma tai nebija saprotama. Mogurs bija mēģinājis meitenei iemācīt žestu nozīmi, tomēr ne vienam, ne otram nebija pamatprasmju otra sazināšanās metodē, un nebija neviena, kas varētu tulkot vai pamācīt. Vecais vīrs bija lauzījis galvu, tomēr nebija spējis izdomāt, kādā veidā lai paskaidro žestu nozīmi. Eila jutās tikpat vīlusies.

Meitene saprata, ka ir kaut kas tāds, ko viņa nespēj uztvert, un alka, kaut spētu sazināties plašāk, ne tikai ar tiem dažiem vārdiem, ko viņa zināja. Viņai bija skaidrs, ka klana cilvēki spēj saprast vairāk par vienkāršajiem vārdiem, taču nezināja, kā. Problēma bija tā, ka viņa neprata ieraudzīt roku signālus. Eilai tās bija vien nejaušas kustības, nevis mērķtiecīgas zīmes. Viņa vienkārši nespēja uztvert pašu prin­cipu, kā sarunāties ar kustībām. Meitenei nekad pat nebija ienācis prātā, ka kaut kas tāds varētu būt iespējams; tas atradās pilnīgi ārpus viņas pieredzes robežām.

Krebam bija radusies nojausma par viņas problēmu, lai gan viņš tam nespēja noticēt. "Droši vien viņa nesaprot, ka kustībām ir no­zīme," viņš domāja. - Eila! - Krebs sauca, pamājot meitenei. "Tur būs tā nelaime," viņš domāja, kad abi soļoja pa taku blakus vizuļojošajai upei. "Vai nu tas, vai ari viņa vienkārši nav tik gudra, lai saprastu valodu." Spriežot pēc saviem novērojumiem, viņš nespēja ticēt, ka meitenei trūkst apķērības, kaut arī viņa bija atšķirīga. Taču vienkār­šus žestus viņa saprata. Viņš nolēma, ka vairāk jāstāsta par tiem.

Daudzi vīri, kuri bija devušies medīt, meklēt barību vai ķert zivis, tajā virzienā, kurp viņi gāja, jau bija noliekuši zāli un krūmus pie zemes, veidojot taku, kur šķita mazāka pretestība. Krebs un Eila nonāca līdz vecā vīra iemīļotajai vietai - atklātam klajumam blakus lielam ozolam ar sulīgām lapām, kura augstās, atsegtās saknes pie­dāvāja noēnotu paaugstinātu sēdvietu, uz kuras viņam bija vieglāk atsēsties nekā nogulties zemē. Sākot mācību stundu, viņš norādīja ar nūju uz koku.

- Ozols, - Eila steidzīgi atbildēja. Krebs atzinīgi pamāja ar galvu, tad norādīja ar nūju uz upi.

- Ūdens, - meitene teica.

Vecais virs atkal pamāja, tad izdarīja ar roku kustibu un atkārtoja vārdu. "Tekošs ūdens, upe," - sekoja žesta un vārda kombinācija.

- Ūdens? - meitene nedroši novilka, apjukusi, ka vārds bija atzīts par pareizu, tomēr viņš jautā atkal. Meiteni pārņēma panika. Tas bija tas pats, kas iepriekš: viņa zināja, ka ir vēl kaut kas, ko burvis grib dzirdēt, taču nesaprata - kas.

Krebs papurināja galvu - nē. Viņš bija atkārtojis ar bērnu šāda veida vingrinājumus daudz reižu. Viņš mēģināja vēlreiz, norādot uz meitenes kājām.

- Kājas, - Eila teica.

-Jā, - burvis pamāja. "Man kaut kā jāpanāk, lai viņa redz un reizē dzird", viņš nodomāja. Piecēlies kājās, Krebs paņēma meiteni pie rokas un pagājās dažus soļus kopā ar viņu, atstājot nūju zemē. Vīrs izdarīja kustību un izrunāja vārdu "kājas". - Kustināt kājas, staigāt, - viņš centās novadīt līdz meitenei jēgu. Eila sasprindzināja dzirdi, cenšoties saklausīt, vai nav kaut ko palaidusi garām viņa balss tonī.

- Kājas? - bērns teica trīcošā balsī, pārliecināts, ka tā nebija at­bilde, ko burvis gaidīja.

- Nē, nē, nē! Staigāt! Kājas kustināt! - viņš atkārtoja vēlreiz, ska­toties tieši viņai virsū, pārspīlējot žestu. Viņš atkal pagājās ar mei­teni uz priekšu, norādot uz kājām, zaudējis cerības, ka viņa jelkad iemācīsies.

Eila juta asaras sakāpjam acīs. Kājas! Kājas! Viņa zināja, ka tas bija pareizais vārds, kāpēc gan viņš purināja galvu un nepiekrita? "Vai viņš nevar beigt vicināt to savu roku man acu priekšā. Ko es daru nepareizi?"

Vecais vīrs atkal paveda meiteni uz priekšu, norādīja uz viņas kājām, izdarīja kustību ar roku un nosauca vārdu. Viņa apstājās un vēroja vīru. Viņš vēlreiz izdarīja kustību, tik ļoti to pārspīlējot, ka tas jau gandrīz ieguva citu nozīmi - izteica vārdu. Viņš bija noliecies uz priekšu, skatījās viņai tieši acīs, veicot kustību meitenei pašā acu priekšā. Žests, vārds. Žests, vārds.

"Ko viņš grib? Kas man jādara?" Viņa vēlējās viņu saprast. Viņa zināja, ka Krebs cenšas viņai kaut ko pateikt. "Kāpēc viņš nebeidz vicināt roku?" meitene domāja.

Tad viņai uzplaiksnīja kāda doma. Viņa roka! Viņš turpināja kusti­nāt roku. Viņa vilcinoties pacēla savu roku.

-Jā, jā! Pareizi! - Kreba sparīgā galvas māšana gandrīz vai kliedza. - Rādi zīmi! Kustēties! Kustināt kājas! - viņš atkārtoja.

Ataustot sajēgai, viņa vēroja Kreba kustību, tad mēģināja to kopēt. Krebs teica - jā! "Lūk, ko viņš grib! Kustību! Viņš grib, lai es izdaru kustību."

Viņa atkārtoja žestu vēlreiz, izrunājot vārdu, bet nesaprotot tā nozīmi, tomēr vismaz apjaušot, ka tas bija žests, ko Krebs sagaidīja no viņas, vienlaikus izrunājot vārdu. Viņš pagrieza meiteni apkārt un, smagi klibojot, veda atpakaļ uz ozolu. Norādot atkal uz viņas kājām, meitenei soļojot, viņš vēlreiz atkārtoja žesta un vārda kombināciju.

Pēkšņi kā eksplozija meitenes smadzenēs notika savienojums. Kus­tēties ar kājām! Soļot! Lūk, ko viņš domā! Ne tikai kājas. Rokas kus­tība kopā ar vārdu "kājas" nozīmē soļošanu! Viņas prāts traucās tālāk. Viņa atcerējās, ka vienmēr redzējusi klana cilvēkus kustinām rokas. Ar gara acīm viņa iztēlojās Izu un Krebu stāvot, skatoties vienam uz otru, kustinot rokas, pārmijot tikai dažus vārdus, bet kustinot rokas. Vai viņi sarunājās? Vai tā viņi sarunājas cits ar citu? Vai tāpēc viņi tik maz runā? Vai viņi sarunājas ar rokām?

Krebs apsēdās. Eila stāvēja viņa priekšā, cenšoties nomierināt savu satraukumu.

- Kājas, - viņa teica, norādot uz savām kājām.

-Jā, - viņš jautājoši pamāja ar galvu.

Eila pagriezās un gāja projām, un, tuvojoties burvim no jauna, viņa izdarīja žestu un izrunāja vārdu "kājas".

- Jā, jā! Pareizi! Tā ir īstā doma! - Krebs teica. "Viņa aptvēra! Es domāju, ka viņa ir sapratusi!"

Meitene kādu brīdi domāja, tad aizskrēja projām. Atskrējusi atpa­kaļ pāri nelielajam klajumam, viņa stāvēja Kreba priekšā un, mazliet aizelsusies, gaidīja.

"Skriešana," - viņš izdarīja kustību, meitenei uzmanīgi vērojot. Tā bija atšķirīga kustība; viņa nedroši atkārtoja.

"Viņa tiešām ir aptvērusi!"

Krebs bija sajūsmināts. Kustība bija neprecīza, tai pietrūka smal­kuma, kas piemita pat klana mazajiem bērniem, bet viņa bija sapra­tusi domu. Viņš dedzīgi pamāja un gandrīz tika nogrūsts no sēd­vietas, kad Eila metās viņam virsū, apkampjot viņu prieka pilnā ap­gaismībā.

Vecais burvis palūkojās apkārt. Tas notika gandrīz instinktīvi. Mai­guma izpausmes netika iznestas ārpus pavarda robežām. Taču viņš zināja, ka viņi ir vieni. Kroplais vīrs atbildēja ar sirsnīgu apkampienu, un viņu pārņēma tāds siltums un apmierinājums, kādu nebija jutis nekad agrāk.

Eilas izpratnei pavērās vesela jauna pasaule. Viņai piemita in­stinktīva spēles nojauta un mīmiķes talants, kuru viņa lika lietā, no visas sirds un dvēseles atdarinot Kreba kustibas. Tomēr vienroča Kreba runas žesti bija tikai pati nepieciešamākā piemērošanās roku valodai; tā bija Iza, kas iemācīja meitenei smalkākas nianses. Eila mācījās, kā to būtu darījis mazulis, sākot ar vienkāršākajām vaja­dzībām, taču mācījās daudz ātrāk. Pārāk ilgi viņa bija vīlusies savos centienos sazināties; meitene bija nolēmusi panākt nokavēto, cik vien ātri iespējams.

Eilai sākot vairāk saprast, klana dzīve viņai uzplauka kā spilgts pārdzīvojums. Meitene vēroja, kā apkārtējie cilvēki sazinās, aizgrābti un uzmanīgi lūkojoties uz tiem un cenšoties uzminēt, ko tie saka cits citam. Sākumā Klans izturējās pret meitenes vizuālo iejaukšanos ar iecietību, uztverot viņu kā mazu bērnu. Tomēr laika gaitā viņas vir­zienā raidītie neapmierinātie skatieni lika manīt, ka šāda slikta uzve­dība vairs ilgi netiks paciesta. Blenšana, tāpat kā noklausīšanās, bija nepieklājīga; tradīcija noteica, ka acis ir jānovērš, kad citi cilvēki saru­nājas. Problēma sasniedza kulmināciju kādu vakaru vasaras vidū.

Klana ļaudis atradās alā, pēc vakara maltītes sapulcējušies pie saviem ģimeņu ugunskuriem. Saule bija nogrimusi aiz horizonta, un tās pēdējā atblāzma izcēla tumšo koku lapotņu siluetus, kas čabēja maigajā nakts vēsmā. No ugunskura pie alas ieejas, kas bija aizku­rināts, lai aizgaiņātu ļaunos garus, ziņkārīgos plēsoņas un drēgno nakts gaisu, augšup cēlās dūmu skumšķīši un mirgojoši karstuma viļņi, liekot aiz tiem tumstošajiem melnajiem kokiem un krūmājam vibrēt trīsošo liesmu klusinātajā ritmā. Ugunskura gaisma dejoja ar ēnām uz alas raupjās klints sienas. Eila sēdēja akmeņu iekšpusē, kas norobežoja Kreba teritoriju, lūkojoties pāri uz Bruņa mājvietu. Brouds bija uztraukts un izgāza satraukumu pār savu māti un Ogu, izmantojot savas pieaugušā vīrieša priekšrocības. Diena Broudam bija sākusies slikti un kļuva vēl sliktāka. Garās stundas, kas bija pava­dītas, dzenoties pakaļ un lavoties klāt medījumam, bija pazaudētas līdz ar viņa neveiksmīgo šāvienu, un sarkanā lapsa, kuras kažoku Brouds bija lielīgi apsolījis Ogai, izgaisa biezoknī, vienīgi izbiedēta no strauji sviestā akmens. Ogas skatieni, kas pauda piedodošu izpratni, aizskāra viņa ievainoto lepnumu vēl vairāk; viņam vajadzēja būt tam, kurš piedotu sievietes neizdošanos, nevis otrādi.

Sievietes, nogurušas pēc dienas rūpēm, steidza pabeigt savus pē­dējos darbus; un Ebra, nomocīta no dēla pastāvīgās iejaukšanās, raidīja nemanāmu signālu Brūnam. Vadonis gluži labi manīja jaunā vīrieša pavēlniecisko, paģērošo uzvedību. Tās bija Brouda tiesības, tomēr Brūnam šķita, ka viņš varēja būt iejūtīgāks pret sievietēm.

Nebija vajadzības likt viņām skriet un nest, kad viņas jau tāpat bija tik aizņemtas un nogurušas.

"Broud, liec sievietes mierā! Viņām pietiek darba," Brūns rādīja ar klusu pārmetumu. Tas Broudam bija par daudz, jo īpaši Ogas klātbūtnē un vēl no Bruņa. Uzpūties viņš aizslāja uz Bruņa pavarda teritorijas tālāko malu, netālu no robežakmeniem, un pamanīja Eilu blenžam tieši uz viņu. Tam nebija nozīmes, ka Eila tikpat kā nebija uztvērusi strīda pavedienu, kas norisinājās kaimiņu mājokļa iekšienē; ciktāl tas attiecās uz Broudu, mazā, neglītā okšķere bija redzējusi, ka viņu norāja kā bērnu. Tas bija pēdējais, izšķirošais trieciens viņa vārajam ego. "Viņa nav pat tik daudz audzināta, lai aizgrieztos," pui­sis nodomāja. "Nu, nav jau vienīgā, kas var neņemt vērā elementāro pieklājību." Visu dienas neveiksmju pārņemts un tīši izaicinot para­žas, Brouds raidīja ļaunu skatienu pāri robežai tieši uz meiteni, kuru ienīda.

Krebs nojauta par nelielo stridiņu Bruņa mājoklī, tāpat kā zināja daudz ko par visiem alas cilvēkiem. Gandrīz nepārtraukti gluži kā fona mūzika tas tika filtrēts caur viņa apziņu, taču viss, kas attiecās uz Eilu, saasināja viņa uzmanību. Krebs saprata, ka šāda tieša ska­tīšanās otra cilvēka mājoklī, pārvarot visas dzīves laikā gūto iera­dumu, bija prasījusi no Brouda apzinātu piepūli un bija augstākā mērā ļaunu nolūku vadīta. "Brouda attieksmē pret šo bērnu ir pārāk daudz naida," Krebs nodomāja. "Viņas pašas labā ir pienācis laiks iemācīt meitenei dažas manieres."

- Eila! - Krebs skarbi uzsauca. Viņa pietrūkās kājās no neierastā balss toņa. "Neskatīties uz citiem cilvēkiem!" viņš rādīja. Viņa jutās samulsusi.

- Kāpēc neskatīties? - viņa brīnījās.

- Neskatīties, neblenzt; cilvēkiem nepatīk, - viņš mēģināja pa­skaidrot, apzinoties, ka Brouds vēroja ar acs kaktiņu, pat nepūloties apslēpt savu ļauno prieku par stipro rājienu, ko meitene bija saņē­musi no Mogura. "Burvis tik un tā izrāda viņai pārāk daudz labvēlī­bas," Brouds domāja. "Ja viņa dzīvotu šeit, es viņai ātri vien parādītu, kā sievietei jāuzvedas."

"Gribu mācīties runāt," Eila pamāja, vēl aizvien samulsusi un maz­liet aizvainota.

Krebs gluži labi zināja, kāpēc viņa tā vēroja, bet reiz viņai ir jāsāk mācīties. Varbūt tas mazinās Brouda naidu pret meiteni, ja viņš re­dzēs, kā viņa tiek norāta par neatlaidīgo skatīšanos.

- Eila, neskatīties! - Krebs pamāja ar bargu skatienu. - Slikti. Eila nerunāt, kad viri runā. Slikti. Eila neskatīties uz cilvēkiem viņu mājokļos. Slikti. Slikti. Saprast?

Krebs runāja skarbi. Viņš gribēja panākt savu mērķi. Viņš pama­nīja, ka Brouds atsaucās uz Bruņa aicinājumu, piecēlās un atgriezās pie sava ugunskura acim redzami labākā garastāvoklī.

Eila jutās satriekta. Krebs nekad vēl nebija bijis skarbs pret viņu. Meitene bija domājusi: viņam patīk, ka tā mācās viņu valodu; nu viņš teica, ka viņa ir slikta meitene, tāpēc ka vēro cilvēkus un cenšas iemācīties vairāk. Apjukumā un aizvainojumā asaras sakāpa meitenei acis un plūda pāri vaigiem.

- Iza! - Krebs satraucies sauca. - Nāc šurp! Kaut kas nav kārtībā ar Eilas acīm. - Klana ļaužu acis kļuva mitras vienīgi tad, kad tajās kaut kas iebira vai ja tie saaukstējās, vai cieta no kādas acu slimības. Viņš nekad nebija redzējis, ka acis pieplūstu ar asarām aiz bēdām. Iza skriešus piesteidzās klāt.

- Paraugies! Viņai asaro acis. Varbūt viņai acī iekrita dzirkstele. Labāk apskati tās! - viņš uzstāja.

Iza ari bija satraukusies. Pacēlusi Eilas acu plakstiņus, viņa rūpīgi ielūkojās bērna acis. - Acs sāp? - viņa vaicāja. Zāļu sieva nemanīja nekādas iekaisuma pazīmes. Nekas neliecināja, ka ar acīm kaut kas nebūtu kārtībā, tās vienkārši asaroja.

- Nē, nesāp, - Eila nošņaukājās. Meitene nevarēja saprast abu satraukumu par viņas acīm, tas ļāva tai nojaust, ka tie rūpējās par viņu, kaut ari Krebs bija teicis, ka viņa ir slikta. - Kāpēc Krebs dus­mīgs, Iza? - viņa šņukstēja.

- Jāmācās, Eila, - Iza paskaidroja, nopietni skatoties uz meiteni. - Nav pieklājīgi blenzt. Nav pieklājīgi skatīties uz cita vīra ugunskuru, skatīties, ko citi runā pie ugunskura. Eilai jāmācās: kad virs runā, sieviete skatās zemē, lūk, tā! - Iza parādīja. - Kad virs runā, sieviete neko neprasa. Tikai mazuļi blenž. Bebuki. Eila liela. Liek cilvēkiem dusmoties uz Eilu.

- Krebs dusmīgs? Nerūpējas par mani? - viņa vaicāja, atkal izplūs­tot asarās.

Iza vēl aizvien nesaprata, kāpēc asaro meitenes acis, tomēr viņa nojauta meitenes apjukumu.

- Krebs uztraucas par Eilu. Iza arī. Krebs māca Eilu. Vairāk mācīties nekā runāt. Jāmācās, kā klanā pieņemts, - sieviete teica, apņemot meiteni ar rokām. Viņa maigi turēja Eilisu, kamēr tā izraudāja savu aizvainojumu, tad izslaucīja meitenes slapjās, uztūkušās acis ar mīk­stu ādiņu un atkal ielūkojās tajās, lai pārliecinātos, ka ar tām viss ir kārtībā.

- Kas kaiš viņas acīm? - Krebs vaicāja. - Vai viņa ir slima?

- Eila domāja, ka viņa tev nepatīk. Meitene domāja, ka tu esi dus­mīgs uz viņu. Tas būs padarījis viņu slimu. Varbūt tādas gaišas acis kā viņai ir vājas, taču es neko sliktu nevaru atrast, un Eila saka, ka tās nesāp. Es domāju, ka viņas acis asaroja no bēdām, Kreb, - Iza paskaidroja.

- No bēdām? Eila bija bēdīga, jo domāja, ka man viņa nepatīk, un tas padarīja viņu slimu? Lika acīm asarot?

Pārsteigtais virs nespēja dzirdētajam noticēt, un viņu pārņēma dalītas jūtas. Vai viņa bija slimīga? Izskatījās vesela, bet neviens nekad nekļuva slims no domām, ka citiem nepatīk. Neviens, izņemot Izu, nekad nebija par viņu tādā veidā uztraucies. Ļaudis baidījās no viņa, pielūdza viņu, cienīja viņu, bet neviens nekad tik ļoti nebija vēlējies viņam tā patikt, ka asaroja acis. "Varbūt Izai ir taisnība, var­būt viņas acis ir vājas, bet redze - laba. Kaut kā man meitenei jāliek saprast, ka mācīšanās pieklājīgi uzvesties viņai nāks par labu. Ja Eila neapgūs klana ieradumus, Brūns viņu izraidīs. Tas vēl ir viņa spēkos. Bet tas nenozīmē, ka man viņa nepatīk. Man viņa tiešām patīk," viņš sev atzinās, "lai cik dīvaina viņa būtu, man viņa ļoti patīk." Eila šļū­cošā gaitā pienāca pie kroplā vīra, satraukti lūkojoties lejup uz savām kājām. Viņa stāvēja tā priekšā, tad palūkojās augšup ar skumjām, apaļām acīm, vēl aizvien slapjām no asarām.

"Es vairs neskatos," viņa žestikulēja. "Krebs nav dusmīgs?"

"Nē," viņš rādīja. "Es neesmu dusmīgs, Eila. Bet tu tagad piederi pie klana, tu piederi man. Tev jāmācās valoda, bet tev jāmācās arī klana paradumi. Saproti?"

"Es piederu Krebam? Krebs uztraucas par mani?" viņa vaicāja.

"Jā, tu man patīc, Eila."

Meitene plati pasmaidīja, pastiepās un apkampa viņu, tad ietrau­sās greizā, kroplā vīra klēpī un pieglaudās tam.

Krebam vienmēr bija patikuši bērni. Savā mogura lomā viņam reti gadījās nosaukt bērna totēmu, kuru bērna māte tūdaļ nepazītu kā īsto. Klans piedēvēja šo Mogura prasmi viņa burvja spēkam, taču viņa īstās spējas slēpās tā novērošanas mākā. Viņš pazina bērnus jau no tā brīža, kad viņi piedzima, un bieži redzēja sievietes un vīriešus auklējam un mierinām tos. Bet kroplais vīrs nekad nebija baudījis prieku, kādu sniedza bērna auklēšana paša rokās.

Mazā meitene, nogurusi no pārdzīvojumiem, bija aizmigusi. Kopā ar atbaidošo burvi viņa jutās drošībā. Viņas sirdī tas bija aizstājis kādu viru, kuru viņa vairs neatcerējās, ja nu vienīgi kādā zemapziņas stūrītī. Krebam tā lūkojoties uz savādās meitenes mierīgo, uzticības pilno sejiņu savā klēpi, viņš juta dvēselē atplaukstam dziļu mīles­tību uz bērnu. Viņš to nebūtu milējis vairāk, ja meitene būtu paša bērns.

- Iza, - virs klusi pasauca. Sieviete paņēma no Kreba guļošo bērnu, bet pirms tam viņš uz mirkli pieglauda to sev klāt.

- Viņas slimība viņu ir nogurdinājusi, - viņš teica, kad sieviete bija meiteni apguldījusi. - Raugies, lai viņa rītdien atpūšas, un labāk pārbaudi viņas acis no rīta vēlreiz.

- Jā, Kreb, - viņa pamāja. Iza mīlēja savu kroplo ciltsbrāli; viņa labāk par visiem pazina tā maigo dvēseli, kas mita zem drūmās ārie­nes. Viņa jutās laimīga, ka virs bija atradis kādu, ko mīlēt, kādu, kas mīlēja arī viņu, un tas nostiprināja viņas jūtas pret meiteni.

Sieviete neatcerējās sevi esam tik laimīgu, kopš pati bija maza meitene. Vienīgi pastāvīgi klātesošās bailes, ka viņas nēsātais bērns varētu būt zēns, sabojāja viņas prieku. Viņai piedzimušo dēlu vaja­dzēs audzināt par mednieku. Iza bija Bruņa ciltsmāsa; viņu māte bija bijusi vadoņa sieva pirms Bruņa. Ja kaut kas notiktu ar Broudu vai ari ja viņa sievietei nepiedzimtu vīriešu kārtas bērns, klana vadoņa loma pienāktos Izas dēlam, ja viņai tāds piedzimtu. Brūns būtu spiests atdot viņu kopā ar bērnu vienam no medniekiem vai pieņemt pie sevis. Katru dienu viņa lūdza savam totēmam, lai padara viņas nedzi­mušo bērnu par meiteni, taču no nemiera atbrīvoties nespēja.

Vasarai turpinoties, ar Kreba maigo pacietību un savu dedzīgo gribēšanu Eila sāka saprast ne vien valodu, bet ari apkārtējo cilvēku tradīcijas. Acu novēršana, lai dāvātu klana ļaudīm vienīgo iespējamo privāto dzīvi, bija tikai viena no daudzajām grūti apgūstamajām mācībām. Daudz sarežģītāk bija iemācīties savaldīt savu iedzimto ziņkāri un straujo entuziasmu, lai pielāgotos ierastajai sieviešu pa­klausībai.

Ari Krebs ar Izu mācījās. Kad Eila savilka seju kādā īpašā grimasē, atvelkot atpakaļ lūpas un parādot zobus, bieži vien to visu pava­dot ar īpatnēji izdvestām skaņām, viņi atklāja, ka tas nozīmē nevis naidu, bet gan prieku. Viņi nekad pilnībā nespēja pārvarēt satrau­kumu par meitenes savādo acu vājumu, kas lika tām asarot, kad viņa bija bēdīga. Iza nosprieda, ka šis vājums ir raksturīgs gaišas krāsas acīm, un prātoja, vai šī īpašība ir normāla parādība Citiem, varbūt asaro vienīgi Eilas acis. Lai būtu droša, Iza apslacīja viņas acis ar dzidru šķidrumu no zilgani balta auga, kas bija atrodams dziļi ēnai­nos mežos. Līķveidlgais augs barojās no pūstošiem kokiem un augu masas, tāpēc tam nebija hlorofila un tā vaskam līdzīgā virsma pie­skaroties kļuva melna. Taču Iza nezināja labāku līdzekli sūrstošām un iekaisušām acīm kā šo vēso šķidrumu, kas sūcās no pārlauztā kāta, un lietoja zāles vienmēr, kad bērns ieraudājās.

Viņa neraudāja bieži. Lai gan asaras ātri saskrēja viņai acīs, Eila ļoti centās tās apslāpēt. Tās ne vien satrauca tos divus cilvēkus, kurus viņa mīlēja, bet pārējiem klana ļaudīm liecināja par viņas atšķirību, un Eila vēlējās iederēties un būt pieņemtai. Klana ļaudis mācījās viņu atzīt, tomēr vēl bija piesardzīgi un aizdomīgi pret meitenes īpatnī­bām.

Arī Eila iepazina un mācījās pieņemt klanu. Lai gan viņa izraisīja vīros ziņkāri, bija zem viņu goda izrādīt pārmēru lielu interesi par sieviešu kārtas bērnu, lai cik neparasts tas būtu, un meitene igno­rēja viņus tāpat, kā tie ignorēja viņu. Brūns izrādīja vairāk intereses nekā pārējie, taču viņš meiteni biedēja. Viņš bija stingrs un atšķirībā no Kreba nebija atvērts draudzības apliecinājumiem. Viņa nevarēja zināt, ka pārējiem klana ļaudīm Mogurs šķita daudz svešāks un nepie­ejamāks par Bruņu, un viņus izbrīnīja tuvība, kas izveidojās starp pie­lūdzamo burvi un savādo mazo meiteni. Viens viņai nepatika īpaši - tas bija jaunais cilvēks, kas dzīvoja ar Bruņu pie viena ugunskura. Brouds vienmēr izskatījās ļauns, uzlūkojot meiteni.

Ar sievietēm Eila iepazinās vispirms. Kopā ar tām viņa pavadīja vairāk laika. Izņemot reizes, kad atradās Kreba pavarda teritorijā vai kad zāļu sieva paņēma viņu sev līdzi, dodoties lasīt augus, kurus izmantoja vienīgi savām īpašajām vajadzībām, meitene un Iza parasti uzturējās kopā ar klana sievietēm. Sākumā Eila tikai sekoja Izai un vēroja, kā sievietes novilka dzīvniekiem ādas, sālīja tās, stiepa spirāl­veidīgi izgrieztas siksnas no viena ādas gabala, pina grozus, paklā­jus vai tiklus, greba bļodas no baļķiem, vāca savvaļas augus, taisīja ēdienu, sagatavoja gaļu un augus ziemai un atsaucās jebkura vīrieša vēlmēm, kurš aicināja veikt kādu pakalpojumu. Un, redzot meitenes vēlēšanos mācīties, viņas ne tikvien palīdzēja tai apgūt valodu, bet arī sāka mācīt visas noderīgās iemaņas.

Eila nebija tik spēcīga kā klana sievietes vai bērni - viņas smalkais stāvs nespētu balstīt klana ļaužu smagnējo, spēcīgo muskulatūru -, taču viņa bija pārsteidzoši veikla un lokana. Smagie darbi viņai bija par grūtu, bet kā bērnam viņai labi veicās grozu pīšana vai vienāda platuma jostu izgriešana. Viņai drīz vien izveidojās siltas attiecības ar Iku, kura savas draudzīgās dabas dēļ ātri visiem iepatikās. Redzot, ka meitenei interesē mazulis, sieviete ļāva Eilai nēsāt Borgu. Ovra bija atturīgāka, taču viņa un Uka bija sevišķi laipnas pret meiteni. Bēdas par jaunā vīrieša zaudējumu, sabrūkot alai, ļāva mātei un meitai ar līdzjūtību izturēties pret meiteni, kas bija zaudējusi savu ģimeni. Taču Eilai nebija rotaļu biedreņu.

Viņas pirmais draudzības uzplaiksnījums ar Ogu drīz pēc ceremo­nijas atsala. Eila un Brouds vilka Ogu katrs uz savu pusi. Ar jaunat­nācēju, lai gan jaunāku, Oga varētu dalīties savos meitenes pārdzī­vojumos, un viņa juta līdzi mazajai bārenei, jo pašai bija tāds pats liktenis, bet Brouda jūtas pret viņu bija nepārprotamas. Oga negribīgi nolēma izvairīties no Eilas aiz cieņas pret vīrieti, kuru cerēja apprecēt. Viņas sarunājās reti, izņemot tās reizes, kad strādāja kopā, un pēc tam, kad Eilas draudzības piedāvājumi vairākas reizes tika noraidīti, meitene novērsās un vairs necentās Ogai tuvināties.

Eilai nepatika spēlēties ar Vornu. Lai gan zēns bija gadu jaunāks, viņa spēle parasti izpaudās, izsakot meitenei pavēles, apzināti atda­rinot pieaugušo vīriešu izturēšanos pret sievietēm, kas Eilai vēl bija grūti pieņemams. Kad viņa pretojās, tas izraisīja pret meiteni gan vīriešu, gan sieviešu dumas, jo sevišķi no Agas, Vorna mātes, puses. Viņa lepojās, ka dēls mācās izturēties "kā īsts vīrs", un tikpat labi kā visi redzēja, kā Brouds nicina Eilu. Kādu dienu Brouds kļūs par vadoni, un, ja viņas dēls turpinās baudīt tā labvēlību, Vornu, iespējams, izvē­lēsies par otro galveno pēc Brouda. Aga izmantoja jebkuru iespēju, lai palielinātu sava dēla ietekmi, līdz pat meitenes kritizēšanai, kad tuvumā atradās Brouds. Ja sieviete ievēroja, ka Eila un Vorns bija kopā un tuvumā bija Brouds, viņa ātri pasauca dēlu projām.

Eilas spējas sazināties ātri attīstījās, it īpaši ar sieviešu palidzību. Tomēr vienu konkrētu simbolu viņa iemācījās vienīgi savu novēroša­nas spēju dēļ. Meitene vēl aizvien pētīja cilvēku izturēšanos - viņa nebija iemācījusies norobežoties no apkārtējiem -, tomēr darīja to neuzkritošāk.

Kādu pēcpusdienu Eila vēroja Iku spēlējamies ar Borgu. Ika rādija dēlam kādu žestu un atkārtoja to vairākas reizes. Kad šķita, ka mazuļa nekoordinētās kustības atdarina šo žestu, viņa pievērsa pārējo sie­viešu uzmanību un uzslavēja dēlu. Vēlāk Eila pamanīja, kā Vorns pie­skrien pie Agas un sveicina māti ar tādu pašu žestu. Pat Ovra izdarīja šādu kustību, uzsākot sarunu ar Uku.

Tovakar viņa kautrīgi tuvojās Izai, un, kad sieviete pacēla acis, Eila parādīja redzēto žestu. Izas acis plati iepletās.

- Kreb, - viņa teica, - kad tu viņai iemācīji mani saukt par māti?

- Es neesmu to viņai mācījis, Iza, - Krebs atbildēja. - Viņa būs iemācījusies pati.

Iza pagriezās pret meiteni. - Vai tu pati to iemācījies? - viņa vai­cāja.

"Jā, māt," Eila žestikulēja, atkal atkārtojot simbolu. Viņa nebija īsti pārliecināta, ko šis roku simbols nozīmē, bet nojauta. Meitene zināja, ka bērni to lieto, uzrunājot sievietes, kas par viņiem rūpējas. Lai gan prāts bija nobloķējis viņas atmiņas par pašas māti, sirds nebija aiz­mirsusi. Iza aizstāja sievieti, kuru Eila bija mīlējusi un pazaudējusi.

Sieviete, kas tik ilgi bija dzīvojusi bez bērniem, pārdzīvoja jūtu uzplūdus. - Mana meita, - Iza spontāni apkampa meiteni, ko darīja ļoti reti. - Mans bērns. Es zināju no paša sākuma, ka viņa ir mana meita, Kreb. Vai es tev neteicu? Viņa man ir dāvāta; gari viņu bija paredzējuši man, esmu par to pārliecināta.

Krebs neiebilda. Varbūt Izai bija taisnība.

Pēc tā vakara bērna murgi mazinājās, lai gan laiku pa laikam tie arvien vēl tam rādījās. Divus sapņus meitene redzēja visbiežāk. Vienā viņa slēpās mazā, saspiestā alā, cenšoties izvairīties no milzīga zvēra asajiem nagiem. Otrs bija neskaidrāks un satraucošāks. Likās, ka zeme pārvietojas, atskanēja dobja ripojošu akmeņu dunoņa, un radās bezgala sāpīga zaudējuma izjūta. Viņa pamodās, kliedzot savā citiem svešajā valodā, kuru lietoja aizvien retāk un retāk, un piekļāvās Izai. Kad meitene sākumā pie viņiem ieradās, tā aizrāvās un runāja savā valodā, pati reizēm pat neapzinādamās, bet, iemācījusies saprast klana saziņas žestus, savu valodu lietoja vairs vienīgi sapņos. Pēc kāda laika tā pazuda ari no sapņiem, taču Eila vienmēr pamodās ar pamestības izjūtu - viņu vajāja murgi par brūkošu zemi.

īsā, karstā vasara pagāja, un rudens rītu vieglās salnas piešķīra gaisam dzestrumu un krāšņus spilgti sarkanus un dzintara krāsas triepienus zaļajam mežam. Īslaicīgais sniegs, kuru aizskaloja pama­tīgie sezonas lieti, notraucot zariem to krāsainos tērpus, vēstīja par tuvojošos aukstumu. Vēlāk, kad pie kailo koku un krūmu zariem vairs turējās vien dažas spītīgas lapas, īsa spožas saules starpspēle bija pēdējais karstās vasaras atgādinājums, pirms skarbie vēji un svelo­šais aukstums pārtrauca lielāko daļu āra darbu.

Klana ļaudis uzturējās ārā, izbaudot sauli. Plašajā laukumā alas priekšā sievietes vētīja graudus, kas bija ievākti lejā stepē. Strauja vēja brāzma pakampa un pacēla augšup bagātīgu sauso lapu klā­jumu, piešķirot dzīvei līdzību ar vasaras pilnbrieda virpuļojošajiem pierādījumiem.

Izmantojot vēja brāzmas, sievietes rauša ārā graudus no platiem, sekliem groziem, ļaujot vējam aizpūst pelavas, pirms tas satvēra sma­gākos graudus.

Iza bija pārliekusies pāri Eilai, viņas rokas - pārliktas meitenes rokām, kas turēja grozu, rādot, kā pasviest graudus augstu gaisā, lai tos neizbārstītu kopā ar pelavām un salmu gabaliņiem.

Eila sajuta pie muguras Izas cieto, izspīlēto vēderu, arī spēcīgās kontrakcijas, kas sievietei pēkšņi lika pierimt. Nedaudz vēlāk Iza pameta sieviešu grupiņu un iegāja alā, tai sekoja Ebra un Uka. Mei­tene pameta saprotošu skatienu uz viru pulciņu, kas pārtrauca sa­runu un ar acim sekoja sievietei, gaidot, ka tie pārmetis trim sievie­tēm aiziešanu, lai gan vēl bija daudz darāmā. Tomēr viri bija neiz­protami pielaidīgi. Eila nolēma riskēt un sekoja sievietēm.

Iza gulēja alā uz savas guļamādas, Ebra un Uka tai pie sāniem abās pusēs. "Kāpēc Iza dienas vidū guļ?" Eila prātoja. "Vai viņa ir saslimusi?" Iza redzēja meitenes norūpējušos skatienu un iedroši­noši pamāja, tomēr tas nemazināja Eilas satraukumu. Tas vēl vairāk pieauga, kad meitene ieraudzīja savas audžumātes saspringto sejas izteiksmi, sākoties nākamajām kontrakcijām.

Ebra un Uka sarunājās ar Izu par ikdienišķām lietām, par saga­tavotajiem pārtikas krājumiem, par laika izmaiņām. Tomēr Eila bija pietiekami daudz iemācījusies, lai no sieviešu sejas izteiksmēm un stājas uztvertu viņu satraukumu. Kaut kas nebija kārtībā, meitene bija pārliecināta. Eila nolēma, ka nekas nepiespiedis viņu pamest Izu, iekams neatklāsies, kas te notiek, un apsēdās netālu no sievietes kājām, lai gaidītu.

Uz vakarpusi pienāca Ika ar Borgu uz gurna, pēc tam Aga atnesa savu meitu Onu, un abas sievietes, zīdot bērnus, ciemojās un sniedza

Izai savu morālo atbalstu. Ovra un Oga, ziņkārīgas un ļoti norūpē­jušās, bija sastājušās ap Izas guļvietu. Lai gan Ūkas meita vēl nebija izgājusi pie vira, viņa bija sieviete, un Ovra zināja, ka nu jau viņa spēs radīt jaunu dzīvību. Oga drīz kļūs sieviete, un viņas abas ar lielu interesi skatījās procesā, kuru pārdzīvoja Iza.

Vorns, pamanījis, ka Aba aiziet un apsēžas blakus savai meitai, gribēja noskaidrot, kāpēc visas sievietes atradās pie Mogura uguns­kura. Viņš devās turp un mēģināja ietrausties Agai klēpī blakus savai ciltsmāsai, lai redzētu, kas notiek, taču Ona vēl aizvien zīdīja mazuli, tāpēc zēnu pacēla un paņēma klēpī vecā sieviete. Neko īpašu viņš neieraudzīja, vienīgi guļošo zāļu sievu, tāpēc devās atkal projām.

Nedaudz vēlāk sievietes sāka izklīst, lai gatavotu vakariņas. Uka palika pie Izas, lai gan Ebra un Oga neuzkrītoši turpināja vērot Izu, kamēr gatavoja vakariņas. Ebra pasniedza ēdienu Krebam un Brū­nam, pēc tam atnesa to arī Ūkai, Izai un Eilai. Ovra gatavoja mātes vīram, taču, kad Grods devās pie Bruņa pavarda, lai pievienotos vado­nim un Krebam, ātri atgriezās kopā ar Ogu. Viņas neko negribēja palaist garām un apsēdās blakus Eilai, kas nebija izkustējusies no vietas.

Iza iemalkoja vien nedaudz tējas, ari Eila nebija izsalkusi. Viņa bakstīja ēdienu, bet pakrūtē bija it kā savilcies kamols, un meitene nespēja ēst. Kas Izai kaiš? Kāpēc viņa neceļas augšā, lai pagatavotu Krebam vakara maltīti? Kāpēc Kreba nav šeit, lai lūgtu gariem viņai palīdzēt? Kāpēc viņš ar visiem vīriem uzturas pie Bruņa pavarda?

Iza saspringa aizvien vairāk. Ik pēc dažiem mirkļiem viņa vairākas reizes strauji ievilka elpu, pēc tam, turot abu sieviešu rokas, spēcīgi izelpoja. Ikviens klana loceklis, naktij turpinoties, nezaudēja mod­rību. Vīri stāvēja sadrūzmējušies ap vadoņa ugunskuru, acīm redzami iegrimuši dziļās pārrunās. Tomēr ik pa laikam slepus pamestie ska­tieni nodeva to patiesās intereses. Sievietes periodiski piegāja pie Izas, pārbaudot, cik tālu viņa ir tikusi, tikai reizēm tās uzkavējās ilgāk. Viņas visas nepacietībā gaidīja, uzmundrinot savu zāļu sievu, kamēr tā pārdzīvoja dzemdību sāpes.

Bija jau krietni pāri pusnaktij. Pēkšņi uzvirmoja rosība. Ebra izklāja ādu, tikmēr Uka palīdzēja Izai ieņemt tupus stāvokli. Zāļu sieva smagi elpoja, spēcīgu spazmu pārņemta, un ik pa brīdim no sāpēm iekliedzās. Eila trīcēja, sēžot starp Ovru un Ogu, kuras vai­dēja un saspringa, dzīvojot līdzi Izai. Sieviete dziļi ieelpoja, un pēc gara grūdiena, viņai sasprindzinot muskuļus un griežot zobus, līdz ar izplūstošo ūdeni parādījās mazuļa pakausis. Pēc vēl vienas ārkārtīgas piepūles parādījās bērna galviņa. Turpmākais jau veicās vieglāk, un Iza dzemdēja sīka bērniņa slapju, sačokurojušos ķermenīti.

Pēdējais grūdiens izsvieda asiņainu audu masu. Iza atkal apgūlās, pārguruši no dzemdību sāpēm, tikmēr Ebra paņēma mazuli, izvilka ar pirkstu no tā mutes gļotu pikuci un uzlika jaundzimušo Izai uz vēdera. Kad Ebra iebelza bērnam pa pēdiņām, mazuļa mutīte atvē­rās un skaļš kliedziens liecināja par Izas bērna pirmo elpas vilcienu. Ebra aptina nabas saitei sarkani nokrāsojušos strēmelīti, nokoda to daļu, kura vēl bija savienota ar placentas masu, un pacēla mazuli, lai Iza varētu to apskatīt. Tad viņa piecēlās un devās atpakaļ pie sava pavarda, lai pastāstītu vīram par zāļu sievas veiksmīgajām dzemdī­bām un par bērna dzimumu. Sieviete sēdēja Bruņa priekšā, noliekusi galvu, un palūkojās augšup, kad vīrs papliķēja pa tās plecu.

= 8 =

- Man žēl teikt, - Ebra sacīja, rādot pieņemto nožēlas žestu, - Izai ir meita.

Tomēr šī ziņa netika uztverta ar nožēlu. Brūns jutās atvieglots, lai gan to nekad neatzītu. Burvja priekšlikums gādāt par mazuli, jo īpaši tagad, kad Eila bija pievienojusies klanam, izrādījās labs, un vadonis nevēlējās to mainīt. Mogura darbs, mācot jaunpienācēju, bija apsvei­cams, daudz labāks, nekā viņš bija gaidījis. Eila mācījās sazināties un uzvesties atbilstoši klana tradīcijām. Krebs jutās ne vien atvieglots, viņš bija pat vairāk nekā priecīgs. Tagad, vecumā, pirmo reizi dzīvē viņš iepazina sirsnīgas un mīlošas ģimenes jaukumus, un Izai pie­dzimusi meitenīte nodrošināja, ka šī ģimene paliks kopā.

Pirmo reizi, kopš viņi bija ievākušies jaunajā alā, Iza varēja bez satraukuma uzelpot. Sieviete bija laimīga, ka viņas vecumā dzemdī­bas bija noritējušas tik veiksmīgi. Viņai bija nācies rūpēties par dau­dzām sievām, kurām bija klājies daudz grūtāk nekā pašai. Vairākas bija tuvu nāvei, dažas nomira, arī diezgan daudz bērnu nomira. Viņai šķita, ka mazuļu galvas vienkārši bija par lielu sievietes vagīnai. Izas uztraukums par pašām dzemdībām nebija ne tuvu tik liels, kā tās satraukums par bērna dzimumu. Tāda nedrošība attiecībā uz nākotni klana ļaudīm bija gandrīz neizturama.

Iza gulēja uz zvērādas un atpūtās. Uka ievīstīja mazuli mīkstā truš- ādā un ielika to mātei rokās. Eila nebija pakustējusies. Viņa lūkojās uz Izu ar ziņkāres un ilgu pilnām acīm; sieviete ieraudzīja meiteni un pamāja. - Nāc šurp, Eila! Vai tu gribi apskatīt mazuli?

Eila kautrīgi tuvojās. "Jā," viņa pamāja. Iza pavilka nost sedziņu, lai meitene varētu aplūkot bērnu. Sīciņo Izas kopiju apspīdēja gaisma, kas krita pār bērna galviņas brūnajām pūkām, un varēja nojaust, ka drīz vien tās izaugs par bieziem matiem; bija labi redzams ari kau­lainais pakauša mezgls aizmugurē. Mazuļa galviņa izskatījās apaļāka nekā pieaugušajiem, tomēr garena, un tās piere no neizteiksmīgi veidotajiem uzaču lokiem atvirzījās slīpi uz aizmuguri. Eila pastiepa roku un pieskārās jaundzimušā maigajam vaidziņam, mazulis in­stinktīvi pagriezās uz pieskāriena pusi un izdeva tikko manāmas ska­ņas it kā zīžot.

- Viņa ir skaista, - Eila pamāja ar roku. Meitenes acis bija pilnas liega pārsteiguma par redzēto brīnumu. - Vai tā mēģina runāt, Iza? - viņa vaicāja, mazulim pavicinot gaisā mazās, sažņaugtās dūrītes.

- Vēl ne, bet drīz to darīs, un tev būs jāpalīdz viņu mācīt, - Iza atbildēja.

- Ai, es palīdzēšu! Es mācīšu viņu runāt. Tāpat kā tu un Krebs mācījāt mani.

- Es zinu, ka tu palīdzēsi, Eila, - jaunā māte teica, atkal apsedzot bērniņu.

Meitene kā sargājot stāvēja cieši blakus Izai, kamēr viņa gulēja.

Ebra bija ievīstījusi pēcdzemdību audus ādā, kuru pirms tam bija noklājusi zemē, un iesviedusi tumšā stūri, līdz Iza varēs to paņemt un ierakt zemē tādā vietā, par kuru zināja viņa vien. Ja bērns būtu piedzimis nedzīvs, tas tiktu aprakts kopā ar audiem un neviens nekad vairs dzemdības nepieminētu; arī māte atklāti neizrādītu savas bē­das, tomēr nemanāms saudzīgums un līdzjūtība kādu laiku turpinā­tos.

Ja bērns būtu piedzimis dzīvs, bet kropls vai arī ja klana vadonis nolemtu, ka jaundzimušais kaut kāda iemesla dēļ nav pieņemams, mātes uzdevums būtu vēl nepatīkamāks. Tad viņai liktu aiznest bērnu projām un aprakt to vai arī pamest vienu un neaizsargātu plēsīgajiem zvēriem. Reti bija gadījumi, kad kroplam bērnam atļāva dzīvot; ja tā bija meitene, tad tas nenotika gandrīz nekad. Ja bērns bija vīriešu dzi­muma, jo sevišķi pirmdzimtais, un ja sievietes vīrs bērnu gribēja, tad pēc vadoņa piekrišanas viņam atļāva palikt ar māti pirmās septiņas dzīves dienas, kā pārbaudot tā spējas izdzīvot. Katram bērnam, kas pēc septiņām dienām vēl bija dzīvs, pēc klana tradīcijas, kurai bija likuma spēks, vajadzēja dot vārdu, un tas bija jāuzņem klanā.

Kreba dzīves pirmās dienas bija karājušās tieši tādā diedziņā. Viņa māte tik tikko izdzīvoja dzemdībās. Viņas vīrs arī bija vadonis, un lēmums par to, vai jaundzimušajam puikam ļaut dzīvot, bija atkarīgs vienīgi no viņa. Taču lēmums tika pieņemts vairāk sievietes nekā mazuļa dēļ, kura deformētā galva un nekustīgie locekļi jau sākumā liecināja par dzemdībās iegūtu traumu. Viņa bija pārāk vārga, zau­dējusi pārāk daudz asiņu un atradās par mata tiesu no nāves. Vīrs nevarēja prasīt, lai sieviete pati atbrīvotos no bērna; viņa bija par vāju, lai spētu to izdarīt. Ja to nevarēja paveikt māte vai arī ja viņa nomira, šis uzdevums bija jāveic zāļu sievai, taču klana zāļu sieva bija Kreba māte. la viņš palika pie mātes, lai gan neviens necerēja, ka zēns izdzīvos.

Mātei bija grūtības ar pienu. Kad bērns, par spīti visiem šķēr­šļiem, pieķērās dzīvei, kāda cita bērnu barojoša sieviete apžēlojās par nabaga mazuli un piedāvāja tam dzīvībai tik svarīgo pirmo pienu. Šādos smagos apstākļos sākās Mogura, vissvētākā no visiem svēta­jiem, visu klanu meistarīgākā un stiprākā burvja dzīve.

Tagad kroplais vīrs un tā brālis tuvojās Izai un mazulim. Saņēmusi pavēlošu zīmi no Bruņa, Eila steidzīgi piecēlās un pagāja nost, taču ar acu kaktiņu no attāluma vēroja. Iza piecēlās sēdus, attina savu mazuli un pacēla to pret Bruņu, uzmanoties, lai neskatītos uz vīriešiem. Abi vīri aplūkoja mazuli, kurš skaļi brēca, atrauts no mātes siltā sāna un alas aukstā gaisa apņemts. Vīri bija tikpat uzmanīgi un neskatījās uz Izu.

- Bērns ir normāls, - Bruņa žests nopietni pauda. - Tas var palikt ar māti. Ja meitene izdzīvos līdz noteiktajai dienai, viņa tiks pie­ņemta.

Īstenībā Iza nebaidījās, ka Brūns varētu noraidīt viņas bērnu, taču tik un tā viņa jutās atvieglota, dzirdot vadoņa formālo paziņojumu. Palika vēl viens - pēdējais satraukuma iemesls. Viņa cerēja, ka meita nebūs nelaimīga par to, ka mātei nebija vīra. "Galu galā," Iza prātoja, "tobrīd, kad biju pārliecināta, ka esmu cerībās, viņš bija dzīvs, un Krebs jau bija kā vīrs, vismaz viņš par mums rūpējās." Iza aizgainīja šo domu.

Nākamās septiņas dienas Izai vajadzēs pavadīt izolēti, uzturoties Kreba pavarda robežās, izņemot tās dažas reizes, lai apmierinātu savas vajadzības un apraktu placentu. Neviens no klana ļaudīm ofi­ciāli neatzina Izas bērnu, kamēr viņa atradās izolācijā, vienīgi pašu pavarda ļaudis, un citas sievietes viņiem pienesa barību, tā ka Iza varēja atpūsties. Bija atļauti īsi apciemojumi un neoficiāla mazuļa aplūkošana. Tās septiņas dienas, kamēr viņai beigsies asiņošana, Iza būs nolemta sava veida sievietes izstumšanai. Viņa drīkstēs satikties vienīgi ar sievietēm, līdzīgi kā mēnešreižu laikā.

Iza pavadīja laiku, barojot savu mazuli un rūpējoties par viņu, un, kad jutās atpūtusies, pārkārtoja barības glabātavu, ēdiena ga­tavošanas vietu, guļamvietu un savu zāļu krājumus, nepārkāpjot robežakmenus, kuri ieskāva Kreba pavarda teritoriju; viņa teritoriju alas iekšienē pašreiz apdzīvoja trīs sievietes.

Tādēļ ka Moguram bija unikāls stāvoklis klana hierarhijā, viņa vieta atradās ļoti izdevīgā pozīcijā: pietiekami tuvu alas izejai, lai gūtu dienas gaismu un vasaras sauli, bet ne tik tuvu, lai ciestu no skarbā­kajiem ziemas caurvējiem. Viņa pavardam bija vēl kāds labums, par kuru Iza bija jo sevišķi pateicīga paša Kreba dēļ. Akmens izcilnis no sānu sienas sniedza papildu aizsardzību no vējiem. Tomēr, kaut arī bija vēja aizsargs un pastāvīgi degoša pavarda uguns, aukstie vēji bieži iepūta atklātākās vietās. Vecā vīra reimatisms un artrīts ziemā vienmēr lika par sevi manīt, to vēl vairāk pastiprināja alas drēgnais aukstums. Iza raudzīja, lai Kreba guļamādas, pārklātas virs mīkstas salmu kārtas un zāles, ar kuru bija pieblīvēts sekls alas padziļinā­jums, atrastos aizsargātajā stūrī.

Viens no nedaudzajiem uzdevumiem, kura veikšana papildus me­dībām tika sagaidīta no vīriem, bija vēja aizsarga ierīkošana - ādas tika izstieptas šķērsām ieejai un piestiprinātas pie zemē ieraktiem stabiem. Otrs uzdevums bija zemes noklāšana pie alas ieejas ar glu­diem akmeņiem, kuri tika sanesti no upes, lai neļautu lietum un kūs­tošajiem sniegiem pārvērst ieeju dubļu muklājā. Individuālie pavardi bija izvietoti uz kailas zemes, un vietām bija izklāti pīti paklāji sēdē­šanai vai ēdiena novietošanai. Netālu no Kreba atradās vēl divas seklas iedobes, pildītas ar salmiem un pārklātas ar zvērādām, un pašā virsū bija vēl pa zvērādai, kuru cilvēks, kas šajā vietā gulēja, izmantoja arī kā virsējo apmetni. Papildus Kreba kailādai tur bija Izas stepju antilopes āda un jauna, balta sniega leoparda āda. Dzīv­nieks bija snaikstījies netālu no alas, krietni vien zemāk par saviem parastajiem medību laukiem kalna augstienēs. Gūvam tika uzticēta tā nogalināšana, un viņš atdeva neģērēto ādu Krebam.

Daudzi no klana ļaudīm valkāja sava totēma dzīvnieka ādu vai turēja pie sevis tā raga gabalu vai zobu. Krebs nosprieda, ka sniega leopards varētu būt piemērots Eilai. Lai gan tas nebija Eilas totēms, bet līdzīgs radījums, viņš saprata, ka medniekiem diez vai izdotos nomedīt alu lauvu. Lielais kaķu dzimtas dzīvnieks reti kad aizmaldījās tālu prom no stepes un neapdraudēja klana ļaudis, kuru ala atradās mežiem klātajā nogāzē. Tiem nebija vēlēšanās medīt masīvo plēsēju bez īpašas vajadzības. Iza bija pabeigusi apstrādāt sumbra ādu un uztaisījusi meitenei apavus, pirms sākās dzemdības. Bērns bija par tiem sajūsmā un meklēja jebkādu iemeslu, lai varētu tos apaut un iziet ārā.

Iza gatavoja sev vērmeļu tēju, lai veicinātu piena rašanos un mazi­nātu sāpīgos krampjus dzemdē, kas sarāvās, atgūstot savus iepriek­šējos apveidus. Togad viņa jau agrāk bija savākusi un izžāvējusi šau­rās, garās lapas un mazos, zaļganos ziediņus, gaidot bērna piedzim­šanu. Viņa palūkojās uz alas ieeju, gaidot Eilu. Sieviete bija nupat nomainījusi absorbējošo ādas strēmeli, ko valkāja menstruālo ciklu laikā un kopš dzemdībām, un tagad viņa gribēja aiziet līdz tuvējam mežam, lai apraktu netīro ādu. Viņa meklēja meiteni, lai tā pieskatītu viņas guļošo mazuli, kamēr pati uz īsu bridi būs projām.

Taču Eilas alas tuvumā nebija. Viņa meklēja upē mazos, apaļos akmeņus. Iza bija ierunājusies, ka viņai vajadzīgs vairāk akmeņu ēdiena gatavošanai, pirms upe ir aizsalusi, un Eila nolēma, ka ieprie­cinās Izu, ja dažus sameklēs. Meitene bija nometusies uz ceļiem ak­meņainā klajumā netālu no ūdens malas un meklēja vajadzīgā izmēra akmeņus. Pametusi skatienu augšup, viņa pamanīja zem krūma ne­lielu balta kažoka kamoliņu. Pabīdījusi sāņus kailo krūmāju, Eila ieraudzīja pusaugu trusi guļam uz sāniem. Tā kāja bija lauzta un spal­va savēlusies ar apkaltušām asinīm. Ievainotais dzīvnieks nespēja kustēties un aiz slāpēm elsoja. Tramīgām acīm tas lūkojās uz meiteni, kad tā pasniedzās un pieskārās mīkstajai spalvai. Trusēnu bija noķē­ris kāds jauns vilcēns, kas vēl tikai apguva mednieka iemaņas, bet dzīvnieciņam bija izdevies izrauties. Pirms vēl jaunais plēsējs paspēja izdarīt kārtējo izrāvienu pakaļ savam upurim, atskanēja vilkumātes smilkstošie saucieni. Mazulis, kurš īstenībā nebija izsalcis, pusceļā pagriezās atpakaļ, lai paklausītu uzstājīgajam saucienam. Trusis bija meties biezokni un sastindzis, cerot, ka viņu neieraudzīs. Kad tas beidzot jutās pietiekamā drošībā, lai lēktu projām, tad vairs nespēja to izdarīt un gulēja blakus tekošajam ūdenim, mirstot no slāpēm. Tā dzīvība bija gandrīz izdzisusi.

Eila pacēla mīksto, pūkaino dzīvnieciņu un samīļoja to. Viņa bija turējusi Izas jaundzimušo mazuli, ietītu mīkstā trušādā, un mazais trusēns viņai tagad šķita kā bērns. Meitene sēdēja uz zemes un auklēja to, bet tad ieraudzīja asinis un dīvainā leņķi saliekto kāju. "Nabaga mazulīt, tev ir lauzta kājiņa," meitene nodomāja. "Varbūt Iza to varēs izārstēt; manējo viņa reiz izārstēja." Aizmirsusi, ka bija gribējusi atrast akmeņus vārīšanai, viņa piecēlās un aiznesa ievainoto dzīvnieku uz alu. Iza bija iesnaudusies, bet, Eilai ienākot, pamodās no meitenes soļu trokšņa. Bērns izstiepa trusi pret zāļu sievu, rādot viņai tā brūces. Iza šad tad bija apžēlojusies par maziem dzīvnieci­ņiem un sniegusi pirmo palīdzību, taču nekad nebija kādu no tiem nesusi uz alu.

"Eila, dzīvniekiem neklājas būt alā," Iza rādīja zīmes. Eilas gaid- pilnās cerības sagruva, viņa piespieda trusi sev klāt, skumji nolieca galvu un, asarām sakāpjot acīs, devās uz izeju.

Iza redzēja mazās meitenes vilšanos. - Nu, ja jau tu to esi atnesusi, varu ari apskatīt, - viņa teica. Eila atplauka un sniedza ievainoto dzīvnieciņu Izai.

"Dzīvnieciņš ir izslāpis, sameklē tam ūdeni," Iza žestikulēja. Eila ātri piepildīja krūzi līdz malām ar skaidru ūdeni no lielas ūdens so­mas. Iza noskaldīja no šķilas skaliņu. Uz zemes mētājās svaigi sa­grieztas ādas strēmeles, ar ko piesiet skalu.

- Paņem ūdens somu, Eila, un atnes vēl ūdeni, tas ir gandrīz bei­dzies; tad liksim to uzkarsēt. Man vajadzēs iztīrīt brūci, - sieviete nokomandēja, sabikstot uguni un ieliekot tajā dažus akmeņus. Eila paķēra somu un skriešus devās uz līci. Ūdens bija atdevis dzīvnieci­ņam spēku, un, kad bērns atgriezās, tas šņakarēja sēklas un graudus, ko Iza bija tam pametusi.

Krebs bija pārsteigts, kad vēlāk atgriezās un ieraudzīja Eilu auklē­jam trusi, kamēr Iza baroja savu mazuli. Viņš pamanīja skalu pie tā kājas un uztvēra Izas skatienu, kas teica: "Ko gan es varēju darīt?" Kamēr Eila bija iegrimusi nodarbē ar savu dzīvo lelli, Iza un Krebs sarunājās ar klusu žestu palīdzību.

- Kas viņai lika nest trusi uz alu? - Krebs vaicāja.

- Tas bija ievainots. Viņa to atnesa, lai izārstēju. Viņa nezināja, ka mēs nenesam mājās dzīvniekus. Bet viņa nedomāja neko sliktu, man šķiet, ka viņai piemīt zāļu sievas instinkti, Kreb, - Iza pieklusa. - Es gribēju aprunāties ar tevi par viņu. Tu jau zini, ka viņa nav skaists bērns.

Krebs pameta acis uz Eilas pusi. - Viņa ir piemīlīga, bet tev tais­nība: skaista viņa nav, - viņš atzina. - Bet kāds tam sakars ar trusi?

- Kādas ir viņas izredzes jelkad iziet pie vīra? Neviens vīrs ar spē­cīgu totēmu nekad negribēs viņu ņemt. Viņam būs pietiekami liela izvēle. Kas ar viņu notiks, kad meitene kļūs par sievieti? Ja Eila neizies pie vīra, viņai nebūs savs stāvoklis.

- Esmu par to domājis, bet ko lai dara?

-Ja viņa būtu zāļu sieva, meitenei būtu savs stāvoklis, - Iza iero­sināja, - un viņa man ir tikpat kā meita.

- Bet viņa neturpina tavu dzimtu, Iza. Viņa nav tava īstā meita. Tava meita turpinās tavu dzimtu.

- Es zinu, man tagad ir meita, bet kāpēc es nevaru mācīt arī Eilu? Vai tu nedevi viņai vārdu, kad es viņu turēju rokās? Vai tu arī neno­sauci viņas totēmu? Tas viņu padara par manu meitu, vai tad ne? Viņa tika pieņemta, viņa tagad pieder pie klana, vai ne? - Iza dedzīgi jautāja, tad steidzīgi turpināja, baiļodamās, ka Krebs varētu atbildēt noliedzoši. - Man šķiet, ka viņai piemīt dabas dāvanas, Kreb. Viņa izrāda interesi, viņa man vienmēr uzdod jautājumus, kad nodarbojos ar ārstniecības maģiju.

- Meitene uzdod vairāk jautājumu nekā jebkurš cits, ko esmu sati­cis, - Krebs iestarpināja. - Par visu. Viņai jāiemāca, ka nav pieklājīgi uzdot tik daudz jautājumu, - viņš piebilda.

- Bet paskaties uz viņu, Kreb! Viņa ierauga ievainotu dzīvnieku un grib to izārstēt. Tā ir zāļu sievas pazīme, ja es kaut ko sajēdzu.

Krebs bija kluss un domīgs. - Uzņemšana klanā nemaina to, kas viņa ir, Iza. Viņa ir piedzimusi Citiem; kā viņa var iemācīties visas tās zināšanas, kuras tev piemīt? Tu zini, ka viņai nav atmiņu.

- Bet viņa ātri mācās. Tu esi to redzējis. Paraugies, cik ātri viņa iemācījās sarunāties. Tu būsi pārsteigts, uzzinot, cik daudz viņa jau ir iemācījusies. Un viņai ir labas rokas, maigs pieskāriens. Viņa turēja trusi, kamēr es uzliku šķilu. Šķita, ka tas viņai uzticas. - Iza paliecās uz priekšu. - Neviens no mums vairs nav jauns, Kreb. Kas ar viņu notiks, kad mēs būsim aizgājuši garu pasaulē? Vai tu gribi, lai viņu sūtītu no pavarda uz pavardu vienmēr kā zemākās kārtas sievieti?

Krebs pats bija domājis par to ar uztraukumu, tomēr nebija spējīgs rast kādu risinājumu un atlika šo domu malā. - Vai tu patiesi domā, Iza, ka varēsi viņu iemācīt? - viņš vaicāja, vēl aizvien šauboties.

- Varu sākt ar to trusi. Es ļaušu viņai rūpēties par to, parādīšu, kā to dara. Esmu pārliecināta, ka viņa var iemācīties, Kreb, pat bez atmiņām. Es varu viņu iemācīt. Nav jau tik daudz to dažādo slimību un ievainojumu, viņa ir pietiekami jauna, viņa spēs to apgūt, viņai nav nepieciešamas atmiņas.

- Man par to jāpadomā, Iza, - Krebs teica.

Meitene šūpoja trusi un klusi tam dungoja. Viņa redzēja Izu un Krebu sarunājamies un atcerējās, ka bieži bija manījusi Krebu žestikulējam, aicinot garus, lai tie palīdzētu Izai ārstēšanas burves­tībās. Eila pienesa mazo, pūkaino dzivnieciņu burvim.

"Kreb, vai tu palūgsi gariem, lai tie palīdz trusim izveseļoties?" viņa izdarīja žestu, nolikusi dzīvnieku pie viņa kājām.

Mogurs lūkojās viņas nopietnajā sejā. Viņš nekad nebija lūdzis palīdzību gariem, lai ārstētu kādu dzīvnieku, un jutās mazliet muļ­ķīgi, tomēr nespēja saņemties un meitenei atteikt. Viņš palūkojās apkārt, tad veica dažas ātras kustības.

- Tagad tas noteikti atveseļosies, - Eila izlēmīgi pamāja, tad, ierau­dzījusi, ka Iza beigusi barot mazo, vaicāja: - Vai es varu paturēt mazuli, māt? - Trusis bija silts un pieglaudīgs aizvietotājs, bet tas nebija tas pats, kas turēt īstu bērniņu.

- Labi, - Iza piekrita. - Esi uzmanīga, turi tā, kā es rādīju!

Eila šūpoja sīko meitenīti un dungoja tai tāpat, kā to bija darījusi ar trusi. - Kā tu viņu nosauksi, Kreb? - viņa jautāja.

Iza ari gribēja zināt, taču nekad nebūtu viņam to jautājusi. Viņas dzīvoja pie Kreba pavarda, viņš bija apgādnieks, un viņam bija tiesī­bas dot vārdu bērnam, kurš bija piedzimis tā mājokli.

- Es vēl neesmu izlēmis. Un tev jāiemācās neuzdot tik daudz jau­tājumu, Eila, - Krebs norāja meiteni, tomēr viņam glaimoja, ka viņa uzticējās tā maģiskajām spējām pat attiecībā uz trusi. Viņš pagriezās pret Izu un teica: - Es domāju: tur nebūs nekā ļauna, ja dzīvnieks paliks šeit, līdz tā kāja sadzīs, tas ir nevainīgs radījums.

Iza parādīja zīmi, ka negribīgi piekrīt, un sajuta cauri ķermenim izskrienam patīkamu siltumu. Sieviete bija pārliecināta, ka Krebs neiebildīs, ja viņa sāks mācīt Eilu, pat ja viņš nebūtu devis skaidru piekrišanu. Viss, ko Iza istenlbā gribēja zināt, bija tas, ka viņš to neliegs.

- Interesanti, kā viņa panāk to skaņu rīklē? - Iza vaicāja, lai mai­nītu sarunas tematu, ieklausoties Eilas dungošanā. - Tā nav nepa­tīkama, bet neparasta gan.

- Tā ir vēl viena Citu atšķirība no klana, - Krebs pamāja ar tādu izskatu, it kā paustu lielu gudrību apbrīnas pārņemtai māceklei, - tāpat kā atmiņu trūkums vai svešās skaņas, kādas viņa izdvesa. Viņa tās vairs neizrunā, kopš ir iemācījusies pareizi sazināties.

Pie Kreba pavarda pienāca Ovra ar viņiem paredzēto vakara mal­tīti. Viņas izbrīns, ieraugot trusi, nebija mazāks kā Krebam. Tas vēl pieauga, kad Iza iedeva jaunajai sievietei paturēt savu mazuli un tā ieraudzīja Eilu paceļam trusi un to šūpojam, it kā tas arī būtu bērns.

Ovra iesāņus paskatījās uz Krebu, lai redzētu vīrieša reakciju, taču viņš likās to neredzam. Viņa nevarēja vien sagaidīt, kad varēs pastās­tīt jaunumu mātei. Iedomājies - auklēt dzīvnieku! Varbūt tai meitenei viss nebija kārtībā ar galvu. Vai viņa iedomājās, ka tas dzīvnieks pie­der pie cilvēkiem?

Nedaudz vēlāk atstaigāja Brūns un rādīja Krebam zīmes, ka vēlas ar viņu runāt. Krebs jau gaidīja. Abi pagāja tālāk no abiem pavardiem - līdz ugunskuram pie ieejas.

- Mogur, - vadonis kā šauboties iesāka. -Jā.

- Es te domāju, Mogur. Ir laiks organizēt precību rituālu. Esmu nolēmis izdot Ovru Gūvam, un Drūgs ir piekritis ņemt Agu ar viņas bērniem un ļaus ari Abai dzīvot kopā ar tiem, - Brūns teica, īsti nezi­not, kā iesākt sarunu par trusi pie Kreba ugunskura.

- Gribu zināt, kad tu esi nolēmis viņus precināt, - Krebs atbildēja, neliekoties ne zinis par jautājumu, par kuru, kā viņš nojauta, Brūns gribēja runāt.

- Gribēju pagaidīt. Es nevaru atļauties, ka divi mednieki atkrīt, kamēr sokas medības. Kad, tavuprāt, būtu labākais laiks? - Brūns centās neskatīties uz akmeņu ierobežoto Kreba teritoriju, un Krebs nedaudz tīksminājās par Bruņa samulsumu.

- Es drīz došu vārdu Izas bērnam; mēs varētu organizēt precības tad, - Krebs piedāvāja.

- Es viņiem to pateikšu, - Brūns sacīja. Viņš sasvērās uz vienas kājas, pēc tam - uz otras, paskatoties augšup uz augstu izliektajiem griestiem, tad uz zemi, uz alas dibensienu, tad ārā, visur, tikai ne uz Eilu, kas turēja trusi. Pieklājība prasīja, lai viņš atturētos no tiešas skatīšanās otra vīra teritorijā, taču, zinot par trusi, pats par sevi saprotams, ka viņam tas bija jāredz. Viņš centās izdomāt, kā labāk aizsākt sarunu. Krebs gaidīja.

- Kāpēc pie tava ugunskura atrodas trusis? - Brūns ātri pamāja. Viņš bija neērtā situācijā un pats to apzinājās. Krebs uzsvērti pagrie­zās un uzlūkoja cilvēkus savā mājokli. Iza gluži labi saprata, kas notiek. Viņa izlikās aizņemta ar bērnu, cerot, ka netiks iesaistīta. Eila, kas bija problēmas iemesls, likās aizmirsusi visu pasauli.

- Tas ir nevainīgs dzīvnieks, Brun, - Krebs izvairīgi atbildēja.

- Bet kāpēc tas dzīvnieks atrodas alā? - vadonis asi atcirta.

- Eila to ienesa. Trusim ir lauzta kāja, un meitene gribēja, lai Iza to saārstē, - Krebs teica, it kā tas nebūtu nekas sevišķs.

- Neviens nekad agrāk nav ienesis alā dzīvnieku, - Brūns teica, sabozies, ka nevar atrast spēcīgāku iebildumu.

- Bet kas tur slikts? Viņš te nebūs ilgi, tikai kamēr dzīs kāja, - Krebs mierīgi un saprātīgi atbildēja.

Brūns nevarēja izdomāt pietiekami pamatotu iemeslu, lai pie­spiestu Krebu atbrīvoties no dzīvnieka, ja viņš pats vēlējās to paturēt. Tas atradās viņa mājokli. Nebija tādu tradīciju, kas aizliegtu dzīvnie­kiem uzturēties alās; tas vienkārši agrāk netika darīts. Taču Bruņa satraukuma īstais iemesls bija cits. Viņš saprata, ka īstā problēma ir Eila. Kopš Iza atrada to meiteni, ar viņu vienmēr saistījās pārāk daudz neparastu incidentu. Viss, kas attiecās uz meiteni, bija neparedzams, bet viņa vēl bija bērns. Kas viņam būs jāpiedzīvo, kad Eila paaugsies? Brūnam nebija pieredzes, nebija tādu noteikumu, ko varētu attiecināt uz šo bērnu. Taču viņš ari nezināja, kā atklāt Krebam savas šaubas. Krebs juta brāļa neveiklību un mēģināja sniegt tam vēl vienu iemeslu, kas attaisnotu truša dzīvošanu pie viņa pavarda.

- Brun, tā klana alā, kas ir Sapulces saimnieki, dzīvo alu lāča mazu­lis, - burvis atgādināja.

- Bet tas ir kas cits, tas ir Ursus. Tas tiek turēts Lāča Svētkiem. Alu lāči dzīvoja alās jau pirms cilvēkiem, bet truši nedzīvo alās.

- Tomēr šis ir mazulis, kuru ienesa alā.

Brūns nezināja, ko atbildēt, un Kreba loģika, šķiet, piedāvāja zi­nāmu skaidrojumu, tomēr - kāpēc meitenei tas trusis bija jānes uz alu? Ja nebūtu viņas, šis jautājums vispār nebūtu radies. Brūnam bija tāda sajūta, ka viņa iebildumu cietais pamats izzūd zem kājām kā plūstošas smiltis, un viņš lika mieru šai lietai.

Diena pirms vārda došanas ceremonijas bija auksta, bet saulaina. Dažas reizes uznāca negaidītas lietusgāzes, un pēdējā laikā Krebam sāpēja kauli. Viņš bija pārliecināts, ka tuvojas sniega vētra. Vīrs gri­bēja izbaudīt pēdējās saulainās dienas, pirms sniegs uzkrīt pa īstam, un devās pastaigā pa taku gar upes malu. Eila gāja tam līdzi, izmēģi­not savus jaunos apavus. Iza tos bija izgatavojusi, izgriežot neregu­lārus riņķus no sumbra ādas, kuras mīkstā spalvas apakškārtiņa bija atstāta klāt, iesmērēta ar papildu tauku slāni ūdensnecaurlaidībai. Viņa izurba gar ādas malām caurumus, līdzīgi kā kulēm, un savilka to ap meitenes potītēm ar spalvu uz iekšu - siltumam.

Eilai ādiņas patika, un, soļojot blakus vīrietim, viņa augstu cilāja kājas. Sniega leoparda āda pārsedza viņas iekšējo apmetni, un mīksta, pūkaina trušādiņa ar spalvu uz iekšu bija aplikta ap meitenes galvu, nosedzot ausis, un sasieta zem zoda ar tām ādas daļām, kuras reiz bija klājušas dzīvnieka kājas. Eila aizdrāzās uz priekšu, tad atskrēja atpakaļ un soļoja vecajam vīram pie sāniem, palēninot savu enerģijas pārpilno gaitu, lai piemērotos viņa šļūkšanai. Kādu brīdi viņi apmie­rināti klusēja, katrs aizņemts ar savām domām.

"Nezinu, kā lai nosaucu Izas mazuli," Krebs prātoja. Viņš mīlēja savu ciltsmāsu un gribēja izvēlēties vārdu, kas viņai patiktu. "Tikai ne no viņas vīra līnijas vārdiem," viņš nolēma. Domas par Izas bijušo vīru atstāja Kreba mutē nepatīkamu garšu. Nežēlība, ar kādu viņš mēdza sodīt savu sievu, sadusmoja Krebu, taču viņa jūtas sniedzās vēl daudz senāk - vēl pirms tā. Krebs atcerējās, kā šis vīrs bija viņu izsmējis zēna gados, apsaukājot to par sievieti, jo viņš nespēja medīt. Krebs minēja, ka vienīgi bailes no Mogura varas bija apturējušas šo izsmieklu. "Esmu laimīgs, ka Izai piedzimusi meitene," viņš nodo­māja. "Zēns būtu dāvājis tam vīram pārāk lielu godu."

Kad Izas vīrs vairs nebija Krebam kā dadzis acī, Mogurs baudīja labsajūtu, ko sniedza viņa pavards, vairāk nekā jelkad bija cerējis. Būdams savas mazās ģimenes patriarhs, būdams atbildīgs par vi­ņiem, gādājot par viņiem, Krebs izbaudīja tādu vīrišķības izjūtu, kādu vēl nekad nebija pieredzējis. Viņš atklāja, ka pārējie vīri izturas pret viņu ar citādu cieņas izpausmi un ka tagad, kad no katra mednieka tam pienācās pa devai, viņam radusies lielāka interese par medībām. Agrāk Moguram vairāk rūpēja medību ceremonijas; tagad viņam bija jābaro vēl citas mutes.

"Esmu pārliecināts, ka arī Iza jūtas laimīgāka," Krebs sev teica, domājot par uzmanību un pieķeršanos, kādu sieviete izrādīja pret viņu, gatavojot tam ēst, aprūpējot viņu, uzklausot tā vajadzības. Visos veidos, izņemot vienu, viņa bija tā sieva, vistuvākais cilvēks, kāds viņam jebkad bija bijis. Eila bija pastāvīgs prieka avots. Iedzim­tās atšķirības, kuras viņš atklāja, uzturēja viņa interesi; viņas audzi­nāšana bija izaicinājums, kādu izjustu jebkurš normāls skolotājs, mācot gudru un gribošu, bet neparastu skolnieku. Ari tikko piedzi­mušais mazulis viņu interesēja. Pēc dažām pirmajām reizēm, kad Iza ielika viņam klēpī mazuli, viņš pārvarēja savu uztraukumu un aiz­grābts vēroja tā nekoordinētās roku kustības un izklaidīgo skatienu, brīnoties, kā kaut kas tik sīks un neattīstīts var izaugt par pieaugušu sievieti.

"Mazā nodrošina Izas līnijas turpināšanos," Krebs nodomāja, "un šī līnija ir augstas kārtas. Viņu māte bija viena no pazīstamākajām klana zāļu sievām. Ļaudis no citiem klaniem reizēm mēdza nākt pie viņas, atvedot savus slimniekus, ja varēja, vai nesot zāles sev līdzi. Iza ir tikpat zinoša, un viņas meitai ir visas iespējas sasniegt vienlīdz augstu stāvokli. Viņa ir pelnījusi tādu vārdu, kas ierindotu to senajā un godpilnajā kārtā."

Krebs domāja par Izas līniju un atcerējās savu mātesmāti. Viņa vienmēr bija izturējusies pret Krebu maigi un laipni un rūpējusies par viņu vairāk nekā māte pati pēc tam, kad bija piedzimis Brūns. Arī vecāmāte bija slavena ar savu dziednieces māku un bija pat izdzie­dinājusi vīru, dzimušu pie Citiem, tāpat kā Iza izārstēja Eilu. "Žēl, ka Iza viņu neiepazina," Krebs prātoja. Tad viņš pārtrauca domāt.

"Tā būs! Es došu mazajai manas mātesmātes vārdu," Mogurs prie­cājās par radušos iedvesmu.

Izlēmis par bērna vārdu, Krebs pievērsās precību ceremonijām. Viņš domāja par jauno vīrieti, savu uzticamo mācekli. Gūvs bija mie­rīgs, nopietns, un Krebam viņš patika. Viņa sumbra totēmam vaja­dzētu būt pietiekami spēcīgam blakus Ovras bebra totēmam. Ovra strādāja cītīgi, un viņai reti vajadzēja aizrādīt. Viņa būs laba sieva Gūvam. Nav iemesla, kāpēc viņa nevarētu dzemdēt tam labus bērnus; un Gūvs ir labs mednieks, viņš kārtīgi rūpēsies par viņu. Kad viņš kļūs par moguru, tam pienākošies daļa kompensēs iztrūkstošo, ko viņš nespēs nomedīt, pildot savus pienākumus.

Vai Gūvs kādreiz kļūs par varenu moguru? Krebs prātoja, tad pa­kratīja galvu. Lai kā Krebam patika māceklis, taču viņš saprata, ka Gūvam nekad nebūs to spēju, kādas, Krebs to zināja, pieder viņam pašam. Kroplais augums, kas liedza tam nodarboties ar tādām nor­mālām aktivitātēm kā medības un laulību dzīve, bija devis vīram laiku, lai savas bijību iedvesošās gara dāvanas attīstītu slavu nesošā spēkā. Tāpēc viņš bija īpašs Mogurs. Viņš bija tas, kurš vadīja visu pārējo moguru prātus klanu Sapulces ceremonijā, kas bija svētākā no svētajām. Lai gan Krebs panāca prātu simbiozi ar saviem klana vīriem, to nevarēja salīdzināt ar dvēseļu saplūšanu, ko sasniedza pā­rējo burvju trenētie prāti. Viņš domāja par nākamo klanu Sapulci, lai gan tai vajadzēja notikt pēc daudziem gadiem. Klanu Sapulces notika reizi septiņos gados, un pēdējā bija bijusi tajā vasarā pirms alas nogruvuma. "Ja es nodzīvošu līdz nākamajai Sapulcei, tā būs mana pēdējā," viņš pēkšņi saprata.

Krebs atkal pievērsa domas ceremonijai, kurā bija jāapprecina ari Drūgs un Aga. Drūgs bija pieredzējis mednieks, kas jau sen bija pie­rādījis savu veiklību. Viņš bija vēl prasmīgāks darbarīku meistars. Drūgs bija tikpat kluss un mierīgs kā viņa mirušās sievas dēls, un viņam ar Gūvu abiem bija viens un tas pats totēms. Tie šķita ļoti līdzīgi ari citādā ziņā, un Krebs bija pārliecināts, ka tieši Drūga to­tēma gars bija radījis Gūvu. "Ļoti žēl, ka Drūga sieviete bija aizsaukta uz citu pasauli," viņš domāja. "Šim pārim vienam pret otru bija tādas jūtas, kādas droši vien nekad neizveidosies ar Agu."

Tomēr abiem bija vajadzīgi jauni dzīvesdraugi, un Aga jau bija izrā­dījusies auglīgāka par Drūga pirmo sievu. Tā bija loģiska savienība.

Krebu un Eilu no domām iztraucēja trusis, kurš pārskrēja tiem pār ceļu. Tas lika meitenei atcerēties trusi alā un aizdomāties par to, kas ilgu laiku nodarbināja prātu, - par Izas mazuli.

- Kreb, kā Izas mazulis nokļuva Izā? - meitene vaicāja.

- Sieviete norij vīrieša totēma garu, - Krebs nevērīgi pamāja, vēl aizvien kavēdamies savās domās. - Tas cīnās ar viņas totēma garu. Ja vīra totēms uzvar sievietes totēmu, tad daļa no tā paliek sievietē, lai sāktu jaunu dzīvi.

Eila palūkojās apkārt, meklējot visur esošos garus. Meitene ne­vienu neredzēja, bet, ja Krebs teica, ka tie tur ir, viņa tam ticēja.

- Vai jebkura vīrieša gars tiek iekšā sievietē? - viņa jautāja tālāk.

- Jā, vienīgi stiprāks gars var uzveikt sievietes garu. Bieži vien sievietes vīra totēms lūdz palīdzību citam garam, tad otram garam tiek atļauts pamest savu būtību. Parasti visvairāk cenšas sievietes vīra gars; tas ir vistuvākais, bet tieši tam ir vajadzīga palīdzība. Ja kādam zēnam ir tāds pats totēms kā viņa mātes vīram, tas nozīmē, ka viņš būs laimīgs, - Krebs apdomīgi skaidroja.

- Vai tikai sievietēm var būt bērni? - Eila jautāja, aizrāvusies ar šo tematu.

-Jā, - viņš pamāja.

- Vai sievietei ir jāiziet pie vīra, lai dabūtu bērnu?

- Nē, dažreiz viņa norij garu, pirms ir izgājusi pie vīra. Bet, ja viņa neapprecas līdz tam, kad bērns piedzimst, mazulis var būt nelai­mīgs.

- Vai man varētu būt mazulis? - viņa ar cerībām jautāja tālāk.

Krebs iedomājās par meitenes vareno totēmu. Tā vitālā būtība bija

pārāk spēcīga. Bija maz ticams, ka pat ar cita gara palīdzību to būtu iespējams uzvarēt. Bet viņa to drīz vien uzzinās, viņš nodomāja.

- Tu vēl neesi pietiekami pieaugusi, - Krebs izvairījās no atbil­des.

- Kad es būšu pietiekami pieaugusi?

- Kad būsi sieviete.

- Kad es būšu sieviete?

Krebs jau sāka domāt, ka meitenes jautājumi nekad nebeigsies.

- Pirmo reizi, kad tava totēma gars cīnīsies ar citu garu, tu asiņosi. Tā būs zīme, ka gars ir ievainots. Daļa no tā gara būtības, kas cīnījās ar tavējo, paliks, lai stiprinātu tavu ķermeni. Tev izveidosies krūtis un būs vēl citas izmaiņas. Vēlāk tava totēma gars cīnīsies ar citiem gariem regulāri. Kad pienāks tāds brīdis, ka tev jāasiņo, bet asiņu nebūs, tas nozīmēs, ka tevis norītais gars būs sakāvis tavējo un būs sākusies jauna dzīvība.

- Bet kad es būšu sieviete?

- Varbūt tad, kad būsi nodzīvojusi visu gadalaiku ciklu astoņas vai deviņas reizes. Tas ir laiks, kad vairums meiteņu kļūst par sievietēm, dažas tādas kļūst jau pēc septiņām reizēm, - viņš atbildēja.

- Bet cik tad ilgi tas būs? - viņa neatlaidās.

Pacietīgais vecais burvis dziļi nopūtās. - Panāc šurp, es mēģināšu tev izskaidrot! - viņš teica, paceļot nūju un izņemot no kabatas kra­ma nazi. Vīrs nebija drošs, ka meitene sapratīs, bet tas vismaz mazi­nās viņas jautājumus.

Skaitļi klana ļaudīm bija nesaprotama abstrakcija. Vairums neprata skaitīt tālāk par trīs - tu, es un tas otrs. Tas bija attapības jautājums; piemēram, Brūns tūliņ saprata, ja kāds no viņa divdesmit diviem klana locekļiem iztrūka. Viņam tikai vajadzēja iedomāties par katru atsevišķi, un to viņš spēja izdarīt ātri, pats to neapzinoties. Bet, lai šo atsevišķo pārvērstu jēdzienā ar nosaukumu "viens", bija nepiecie­šama piepūle, kas izdevās tikai dažiem. "Kā šis cilvēks var būt viens, bet nākamreiz cits atkal var būt viens - tie taču ir atšķirīgi cilvēki?" bija pirmais jautājums, ko parasti uzdeva.

Klana ļaužu nespēja sintezēt un abstrahēt pārgāja uz citām viņu dzīves jomām. Viņiem bija savs vārds katrai lietai. Viņi pazina ozolu, vītolu, priedi, taču viņiem nebija sugas vārda, kas tos visus apvie­notu; nebija vārda kokam kā tādam. Katram zemes paveidam, katram klintsbluķim, pat atšķirīgajiem sniega veidiem bija savs nosaukums. Klana ļaudis bija atkarīgi no bagātās atmiņas un spējas papildināt šo atmiņu - viņi gandrīz neko neaizmirsa. Viņu valoda bija krāsaina un tēlaina, taču nebija abstrakciju. Pati ideja bija sveša viņu dabai, viņu tradīcijām, viņu attīstības veidam. Viņi bija atkarīgi no mogura, lai sekotu tām nedaudzajām lietām, kuras vajadzēja skaitīt: laikam starp klanu Sapulcēm, klana locekļu vecumam, nošķirtības laika garumam pēc precību ceremonijas un pirmajām septiņām dienām pēc bērna piedzimšanas. Tas, ka viņš to varēja, piederēja pie viņa vismaģiskā­kajām spējām.

Krebs apsēdās, stingri turot nūju, kas bija ieķīlēta starp viņa kāju un klintsbluķi. - Iza saka, viņa domā, ka tu esi mazliet vecāka par Vornu, - Krebs iesāka. - Vorns ir nodzīvojis savu dzimšanas gadu, staigāšanas gadu, zīdīšanas gadu un gadu, kad viņu atšķīra no krūts, - viņš skaidroja, iezīmējot robu nūjā pēc katra nosauktā gada. - Es iegrebšu vēl vienu robu tev. Tik veca tu esi tagad. Ja es ņemu savu roku un ielieku tās pirkstus katrā robā, es tos visus nosedzu ar vienu roku, redzi?

Eila saspringti lūkojās uz robiņiem, izstiepusi savas rokas pirkstus. Viņas skatiens iemirdzējās. - Man ir tik daudz gadu kā te! - viņa teica, rādot Krebam savu roku ar izstieptajiem pirkstiem. - Bet pēc cik ilga laika man varēs būt bērniņš? - Radīšana viņu interesēja daudz vairāk nekā rēķināšana.

Krebs jutās kā zibens ķerts. Kā meitene spēja tik ātri uztvert domu? Viņa pat nebija pavaicājusi, kāds sakars ir robiņiem ar pirkstiem vai kāds tiem abiem ir sakars ar gadiem. Gūvam bija vajadzīgi vairāki mēģinājumi, lai to saprastu. Krebs iegreba vēl trīs robiņus un uzlika tiem trīs pirkstus. Viņam bija tikai viena roka, tāpēc, mācoties pašam, bija gājis īpaši grūti. Eila paskatījās uz savu otru roku un tūdaļ izslēja trīs pirkstus, noliecot īkšķi un rādītājpirkstu.

- Kad man būs tik? - viņa jautāja, vēlreiz pacēlusi astoņus pirk­stus. Krebs apstiprinoši pamāja. Viņas nākamā rīcība pavisam pār­steidza viņu; pie šī jēdziena apgūšanas viņš bija pavadījis vairākus gadus.

Viņa nolaida vienu roku un turēja paceltus tikai trīs pirkstus.

- Pēc tik daudz gadiem es būšu pietiekami veca, lai man būtu mazulis, - viņa pašapzinīgi rādīja, pārliecināta par saviem secinā­jumiem. Vecais burvis bija pilnīgi satriekts. Bija neiedomājami, ka bērns, turklāt meitene, spēja tik viegli nonākt pie šāda secinājuma. Viņš bija tik saviļņots, ka gandrīz aizmirsa novērtēt minējumu.

- Tas droši vien ir pats agrākais laiks. Tas varētu nenotikt tik drīz, varbūt paies vēl tik daudz gadu, - viņš teica, iegrebjot nūjā vēl divus robiņus. - Vai varbūt vēl ilgāk. Nav iespējams to precīzi zināt.

Eila viegli sarauca uzacis, paceļot rādītājpirkstu, pēc tam - īkšķi. - Kā lai saskaita vairākus gadus? - viņa jautāja.

Krebs uzmanīgi skatījās uz meiteni. Viņi tuvojās tematam, kurā pat Moguram bija grūtības. Viņš jau nožēloja, ka bija iesācis. Brūnam nepatiktu, ja viņš uzzinātu, ka meitene ir spējīga apgūt tik varenu maģiju, maģiju, kas domāta vienīgi moguriem. Taču ari viņa ziņkāre bija iekvēlināta. Vai meitene būtu spējīga saprast tik augstas zinā­šanas?

- Ņem abas rokas un uzliec visām zīmēm, - viņš teica. Kad meitene bija rūpīgi uzlikusi pirkstus virs robiņiem, Krebs izgreba vēl vienu un uzlika uz tā savu mazo pirkstiņu. - Uz nākamā robiņa atrodas manas rokas mazais pirkstiņš. Pēc pirmajiem desmit tev jādomā par otra cilvēka rokas pirmo pirkstu, pēc tam par otra cilvēka rokas nākamo pirkstu. Vai tu saproti? - viņš jautāja, cieši vērojot meiteni.

Bērns pat nepamirkšķināja. Viņa skatījās uz savām rokām, pēc tam - uz viņa roku. Tad savilka grimasi, kuru Krebs jau pazina, - meitene jutās laimīga. Viņa dedzīgi pamāja ar galvu, un tas nozīmēja, ka viņa ir sapratusi. Tad viņa veica milzīgu lēcienu, kas Kreba prāta spējām bija gandrīz neaptverams. - Un pēc tam vēl viena cilvēka rokas, un tad vēl viena cilvēka, vai tā? - viņa jautāja.

Tas bija par daudz. Viņam reiba galva. Krebs ar grūtībām spēja saskaitīt līdz divdesmit. Skaitļi pēc divdesmit saplūda nenoteiktā bezgalībā ar nosaukumu daudz. Tikai dažas reizes pēc dziļām medi­tācijām viņš uz mirkli bija apjautis jēdzienu, ko Eila saprata ar tādu vieglumu. Viņa galvas mājiens vienlaikus bija gandriz vai apjausma. Viņš pēkšņi saprata, kāda milzīga straume savienoja šīs meitenes prātu ar viņējo, un tas viņu satrieca. Mogurs pūlējās nomierināties.

- Saki man: kā šo sauc? - viņš jautāja, lai mainītu sarunas tematu, izstiepjot nūju, uz kuras bija iezīmējis robiņus. Eila lūkojās uz to, cenšoties atcerēties.

- Vītols, - viņa teica, - es domāju.

- Taisnība, - Krebs atbildēja. Viņš uzlika roku meitenei uz pleca un ielūkojās viņai tieši acis. - Eila, būtu ļoti labi, ka tu par šo nevienam neko nestāstītu, - viņš sacīja, pieskaroties robiņiem uz nūjas.

-Jā, Kreb, - viņa atbildēja, sajutusi, cik burvim tas ir svarīgi. Mei­tene bija iemācījusies saprast viņa rīcību un izteiksmi vairāk nekā jebkura cita, izņemot Izas.

- Ir laiks doties atpakaļ, - viņš teica. Krebs vēlējās palikt vienatnē, lai padomātu.

- Vai mums jāiet? - meitene lūdzās. - Ārā vēl ir tik jauki.

-Jā, Eila, mums jāiet, - burvis apstiprināja un piecēlās, atbalsto­ties uz nūjas. - Un nav pieklājīgi uzdot jautājumus vīrietim, kad viņš ir kaut ko izlēmis, - viņš maigi norāja meiteni.

- Jā, Kreb, - viņa atbildēja, samierinoties noliekusi galvu, kā bija mācījusies. Meitene klusi soļoja viņam blakus, abiem dodoties atpa­kaļ uz alu, taču drīz vien viņas bērnišķīgā aizrautība guva virsroku, un viņa atkal skrēja pa priekšu. Eila skrēja atpakaļ, izstiepusi rokā nūjas un akmeņus, stāstot Krebam to nosaukumus vai izprašņājot burvi, kā tos sauc. Viņš atbildēja izklaidīgi, jo apjukuma dēļ bija grūti koncentrēt uzmanību.

Pirmie rītausmas stari izklīda alu ieskaujošajā tumsā, un svaigais spirgtums gaisā smaržoja pēc gaidāmā sniega. Iza gulēja gultā un vēroja, kā pazīstamās alas kontūras virs galvas iegūst apveidu un noteiktību pakāpeniski pieaugošajā gaismā. Šī ir diena, kad viņas meitai tiks dots vārds un viņa tiks uzņemta par pilntiesīgu klana locekli, diena, kad viņa tiks atzīta par dzīvu, dzīvotspējīgu cilvēcisku būtni. Iza gaidīja atbrīvošanu no obligātā ieslodzījuma, lai gan tās sakari ar citiem klana locekļiem vēl aizvien aprobežosies vienīgi ar sievietēm, līdz būs pārstājusi asiņošana.

Sākoties mēnešreizēm, meitenēm bija jāpavada to pirmais periods nošķirti no klana. Ja tas notika ziemā, jaunā sieviete uzturējās viena pati teritorijā, kas bija norobežota alas dibenā, tomēr pavasarī viņai tik un tā vēl bija jāpavada viens menstruālais periods vientulībā. Dzī­vošana vienai jaunai, neapbruņotai sievietei, radušai pie visa klana aizsardzības un sabiedrības, bija gan biedējoša, gan bīstama. Tas bija pārbaudījums, kas iezīmēja meitenes pāriešanu sievas kārtā, līdzīgs vīrieša pārbaudījumam, iegūstot savu pirmo medījumu, taču viņas atgriešanos saimē neatzīmēja ar īpašu ceremoniju. Un, lai gan sievie­tei parasti bija uguns, lai aizsargātos no plēsīgiem zvēriem, gadījās arī tā, ka kāda sieviete nekad neatgriezās - viņas paliekas parasti vēlāk atrada kāda mednieku vai pārtikas vācēju grupa. Mātei reizi dienā tika atļauts meitu apciemot, lai aiznestu tai ēdienu un uzmun­drinātu meiteni. Bet, ja meitene pazuda vai tika nogalināta, tās mātei tika aizliegts to pieminēt, līdz bija pagājis minimālais noteikto dienu skaits.

Cīņas, kas norisinājās garu starpā sieviešu ķermeņos to pirmatnējā cīņā, lai radītu jaunu dzīvību, vīriešiem bija liels noslēpums. Kamēr sieviete asiņoja, tās totēma būtība bija spēcīga: tā bija uzvaroša, kādu būtisku vīrišķo principu sakaujoša, viņa apaugļojošo principu izdze- noša. Ja šajā laikā sieviete paskatījās uz vīrieti, viņa gars varēja tikt ievilkts kaujā, kurā tam bija lemts zaudēt. Tas bija iemesls, kāpēc sie­viešu totēmiem vajadzēja būt mazāk spēcīgiem par vīriešu totēmiem, jo pat vājš totēms guva enerģiju no dzīves spēka, kas mājoja sievie­tēs. Sievietes pievilināja dzīvības spēku; tās bija viņas, kas radīja jaunu dzīvību.

Fiziskajā pasaulē vīrietis bija lielāks, stiprāks, daudz spēcīgāks par sievieti, taču baisajā neredzamo spēku pasaulē sievietes bija apvel­tītas ar potenciāli lielāku varu. Vīrieši ticēja, ka sievietes mazākā, vājākā fiziskā forma, kas ļāva viņiem pār to valdīt, bija kompensējošs līdzsvars un ka nevienai sievietei nekad nedrīkst ļaut atskārst savu pilno spēku, citādi tiks izjaukts līdzsvars. Viņai neļāva pilnībā pie­dalīties klana garīgajā dzīvē, lai turētu viņu neziņā par enerģiju, ko tai sniedz dzīvības spēks.

Jaunie vīrieši savā pirmajā vīrietības ceremonijā tika brīdināti par šausmīgajām sekām, kādas varētu iestāties, ja sieviete kaut uz mir­kli ieraudzītu vīriešu ezoteriskos rituālus, un tika stāstītas leģendas par laikiem, kad sievietes bijušas tās, kuras kontrolējušas maģiskos spēkus, lai sazinātos ar garu pasauli. Vīrieši bija atņēmuši tām viņu maģiju, bet ne spēku. Daudzi jauni vīrieši palūkojās uz sievietēm ar citām acim, kad uzzināja par šīm iespējām. Viņi uzņēmās savus vīrišķos pienākumus ar lielu nopietnību. Sieviete bija jāaizsargā, jā­apgādā, un pār viņu bija pilnībā jāvalda, citādi smalkais fizisko un garīgo spēku līdzsvars būtu izjaukts un klana dzīves nepārtrauktā pastāvēšana izbeigta.

Tā kā sievietes garīgie spēki mēnešreižu laikā bija daudz spēcīgāki, viņa tika izolēta. Viņai vajadzēja uzturēties kopā ar sievietēm, viņa nedrīkstēja pieskarties jebkādam ēdienam, kuru varētu baudīt vīrie­tis, un viņa pavadīja laiku, veicot mazsvarīgus darbus, kā malkas vāk­šana vai sievietes valkāšanai paredzētas ādas apstrādāšana. Vīrieši neatzina izolētās eksistenci, pilnīgi ignorēja, pat nenorāja viņu. Ja gadījās, ka vīrieša acs apstājās pie sievietes, viņš izturējās tā, it kā viņa būtu neredzama; viņš skatījās tai cauri.

Tas šķita kā bargs sods. Sievietes lāsts līdzinājās nāves lāstam, augstākajam sodam, kāds tika uzlikts klana locekļiem, ja tie izdarīja kādu nopietnu noziegumu. Vienīgi vadonis drīkstēja pavēlēt mogu­ram izsaukt ļaunos garus un uzlikt nāves lāstu. Mogurs nedrīkstēja atteikties, kaut ari tas bija bīstami kā burvim, tā klanam. Pēc nolā­dēšanas pārējie klana locekļi ar noziedznieku nedz sarunājās, nedz redzēja viņu. Tas tika ignorēts, izstumts; viņš vairs nepastāvēja, gluži kā būtu miris. Dzīves draugs un ģimene sēroja pēc tā nāves, viņam netika izsniegts ēdiens. Daži pameta klanu un nekad vairs netika redzēti. Vairums vienkārši paši pārstāja ēst, pārstāja dzert un pie­pildīja ļauno pareģojumu, kuram arī ticēja.

Reizēm nāves lāstu uzlika uz ierobežotu laika periodu, bet arī tas bieži vien bija liktenīgs, jo noziedznieks lāsta laikā atteicās dzīvot. Ja kāds tomēr izdzīvoja noteikto lāsta laiku, viņš atkal tika uzņemts klanā kā pilntiesīgs tā loceklis, pat savā iepriekšējā statusā. Viņš bija samaksājis savu parādu sabiedrībai, un noziegums tika aizmirsts. Tomēr noziegumi bija reta parādība, un šāds sods netika uzlikts bieži. Lai gan sievietes lāsts daļēji un uz laiku izstūma viņu no sabiedrības, lielākā daļa sieviešu labprāt pieņēma periodisko atelpu no vīriešu nebeidzamajām prasībām un pētošajām acīm.

Iza gaidīja plašāku kontaktu ar ārpasauli pēc vārda došanas cere­monijas. Viņai bija apnicis uzturēties akmeņu ierobežotajā Kreba pavarda telpā un ar ilgām lūkoties uz spožo sauli, kas ieplūda caur alas ieeju dažu pēdējo dienu laikā pirms ziemas sniegiem. Viņa de­dzīgi gaidīja Kreba signālu, kas liecinātu, ka viss ir sagatavots un klans var pulcēties. Vārda došana parasti notika pēc brokastīm, īsi pēc saullēkta, kamēr totēmi vēl atradās tuvumā pēc klana nakts sar­gāšanas. Kad viņš pamāja, Iza steidzās pievienoties pārējiem un no­stājās priekšā Moguram, lūkojoties uz zemi, kamēr attina mazuli. Viņa turēja mazuli paceltu, kamēr burvis skatījās pārī tā galvai, vei­cot žestus, ar kuriem aicināja garus pievienoties ceremonijai. Tad ar plašu žestu viņš iesāka.

Iemērcis pirkstu bļodā, kuru turēja Gūvs, viņš ar sarkanā okera ziedi novilka svītru no punkta, kurā savienojās bērna uzacis, līdz deguna galiņam.

- Uba, meitenes vārds ir Uba, - Mogurs teica. Kailais bērns, kuru apņēma aukstais vējš, ietriecoties saules apspīdētajā alas priekš­plānā, palaida veselīgu bļāvienu, apslāpējot klana atzinīgo mur­doņu.

- Uba, - Iza atkārtoja, šūpojot trīcošo mazuli savās rokās. "Tas ir lielisks vārds," viņa nodomāja, vēloties, kaut būtu pazinusi to Ubu, kuras vārdā meitene tika nosaukta. Klana locekļi pa vienam gāja garām, atkārtojot meitenes vārdu, lai iepazītos paši un iepazīstinātu savus totēmus ar pašu jaunāko locekli. Iza uzmanījās, lai nepaceltu acis un netīši neuzlūkotu kādu no vīriem, kas nāca klāt, lai izteiktu atzinību par tās meitu. Pēc tam sieviete ietina mazuli siltās trušādās un piespieda to sev pie miesas zem apmetņa. Bērniņa raudas spēji apklusa, mātei sākot to zīdīt. Iza atkāpās savā vietā starp sievietēm, lai atbrīvotu vietu precību rituāliem.

Šai ceremonijai, un vienīgi šai, svētās ziedes pagatavošanai tika izmantots dzeltenais okers. Gūvs pasniedza dzeltenā balzama bļodu Moguram, kas ar rokas stumbeni to turēja piespiestu pie krūts. Savās precībās Gūvs nedrīkstēja kalpot par mācekli. Viņš nostājās svētā vīra priekšā un gaidīja, kad Grods atvedis savas sievas meitu. Uka raudzījās ar dalītām jūtām - ar lepnumu, ka viņas meitai ir labs pāris, un ar skumjām, ka meita pamet savu pavardu. Ovra, tērpusies jaunā apmetni un soļojot cieši aiz Groda, raudzījās uz kājām, tomēr viņas atturīgi nolaistā seja staroja. Bija redzams, ka viņa nejutās nelaimīga par viņai izraudzīto puisi. Viņa apsēdās Gūva priekšā ar sakrustotām kājām, acis turot nolaistas.

Ar klusiem, formāliem žestiem Mogurs atkal vērsās pie gariem, tad iemērca savu vidējo pirkstu bļodā ar brūngani dzelteno ziedi un uzvilka Ovras totēma zīmi pāri Gūva totēma rētai, kas simbolizēja abu garu savienošanos. Atkal pamērcot pirkstu ziedē, viņš zīmēja Gūva totēmu pāri meitenes totēmam, velkot gar rētas malām un aiz­krāsojot viņas zīmi, tā attēlojot Gūva pārspēku.

- Sumbra Gars, Gūva totēm, tava zīme ir pārspējusi Bebra Garu, Ovras totēmu, - Mogurs žestikulēja. - Lai Ursus ļauj tam tā būt vien­mēr. Gūv, vai tu pieņem šo sievieti?

Gūvs atbildēja, uzsitot Ovrai pa plecu un pamājot, lai viņa seko uz vietu alā, kas nupat bija iezīmēta ar nelieliem akmeņiem un no šī brīža bija Gūva pavards. Ovra pielēca kājās un sekoja savam jaunajam vīram. Viņai nebija izvēles, un viņai arī netika vaicāts, vai viņa to pie­ņem. Pāris paliks izolēts, nošķirts sava pavarda teritorijā četrpadsmit dienas, un šajā laikā viņi gulēs atsevišķi. Nošķirtībai beidzoties, viri mazajā alā novadīs ceremoniju, lai stiprinātu šo savienību.

Divu cilvēku precības klanā bija tīri garīga lieta, kas sākās ar pazi­ņojumu visiem klana ļaudīm un noslēdzās ar slepenu rituālu, kurā piedalījās vienīgi vīrieši. Šajā primitīvajā sabiedrībā dzimumattiecī­bas bija tikpat dabiskas un nevadāmas kā gulēšana vai ēšana. Bērni mācījās, novērojot pieaugušos, tāpat kā tie apguva citas iemaņas un paradumus un spēlēja savstarpējās attiecības, kā ari atdarināja citas darbības jau no pašas bērnības. Bieži vien zēns, kas sasniedza pubertātes vecumu, bet vēl nebija nogalinājis savu pirmo dzīvnieku un dzīvoja starp bērnību un pieaugušā pasauli, ieguva meiteni, pat pirms viņai bija sākušās mēnešreizes. Jaunavības plēves tika pārdur­tas agri, kaut gan jaunekļi mazliet baidījās, ja parādījās asinis, un drīz vien ignorēja meiteni, ja tā notika.

Vīrietis varēja iegūt jebkuru sievieti, kad vien viņš vēlējās atslā­bināties, izņemot, kā to paredzēja sena tradīcija, savu ciltsmāsu. Parasti, ja kāds pāris tika apprecināts, tas kļuva vairāk vai mazāk uzticīgs aiz pieklājības pret cita vira īpašumu, tomēr uzskatīja, ka vīrietim ir kaitīgāk atturēties nekā iegūt tuvāk esošo sievieti. Ja vīrie­tis viņu aicināja, sieviete pauda liegas, kautrīgas kustības, iedrošinot tā tuvināšanos. Klana uztverē jaunu dzīvību radīja visuresošā totēmu būtība, un jebkādas attiecības, sākot ar seksuālo aktivitāti un beidzot ar bērna piedzimšanu, nepakļāvās nekādiem komentāriem.

Nākamā ceremonija bija Drūga un Agas savienošana. Lai gan pāris tika nošķirts no klana, tie, kas pašlaik dzīvoja ar Drūgu pie viena pavarda, drīkstēs nākt un iet, kad vien vēlēsies. Kad otrs pāris iegāja alā, sievietes sapulcējās ap Izu un viņas mazuli.

- Iza, viņa ir vienkārši lieliska, - Ebra aizrautīgi runāja. - Atzīšos, es biju nedaudz uztraukusies, kad uzzināju, ka tu esi stāvoklī pēc visas tās garās gaidīšanas.

- Gari mani sargāja, - Iza pamāja. - Spēcīgs totēms palīdz radīt veselīgu bērnu, kad tas beidzot ir padevies.

- Es baidījos, ka Eilas totēms varētu atstāt sliktas sekas. Viņa izska­tās tik atšķirīga, un viņas totēms ir tik spēcīgs, tas varēja sakropļot mazo, - Aba aizrādīja.

- Eila ir laimīga, viņa man atnesusi veiksmi, - Iza steidzīgi atbil­dēja, paraudzīdamās, vai meitene nav teikto dzirdējusi. Eila vēroja, kā Oga turēja mazuli, trinās apkārt un lepnumā staroja, it kā Uba būtu viņas pašas bērns. Viņa nebija ieklausījusies Abas komentārā: "Vai tad viņa mums visiem nav nesusi veiksmi?" - bet Izai nepatika, ka šādas domas tika izteiktas skaļi.

- Bet tev nepietika veiksmes, lai piedzimtu puika, - Aba uzsvēra.

- Es gribēju meitu, Aba, - Iza sacīja.

- Iza! Kā tu vari tā teikt! - Sievietes bija pārsteigtas. Viņas reti atzinās, ja labāk vēlējās meitu.

- Es viņu nevainoju, - Uka steidzās Izai palīgā. - Tev piedzimst zēns, tu par viņu rūpējies, baro, audzini, bet, tiklīdz viņš ir paaudzies, tā prom ir. Ja viņu nenogalina medībās, tad nogalina citādā veidā. Puse no viņiem aiziet bojā vēl jaunībā. Ovra vismaz var nodzīvot dažus gadus ilgāk.

Visām kļuva žēl mātes, kura alas nogruvumā bija zaudējusi dēlu. Viņas visas zināja, kādas bēdas sieviete bija izcietusi. Ebra smalkjū­tīgi mainīja sarunas tematu.

- Interesanti, kādas būs ziemas jaunajā alā.

- Medības bijušas labas, un mēs tik daudz esam savākušas un noli­kušas krājumos, ir tik daudz ēdamā. Vīri šodien dosies medībās, droši vien pēdējo reizi. Es ceru, ka slēptuvē pietiks vietas un mēs varēsim visu sasaldēt, - Ika teica. - Izskatās, ka vīri kļūst nepacietīgi. Labāk iesim un pagatavosim viņiem ko ēdamu.

Sievietes negribīgi atstāja Izu ar mazuli un devās pagatavot rīta maltīti. Eila apsēdās blakus Izai, un sieviete aplika roku meitenei ap pleciem, otrajā turot bērniņu. Iza jutās labi - priecīga, ka var iziet ārā svaigajā, aukstajā un saulainajā agrās ziemas dienā; priecīga, ka viņas bērns ir piedzimis un vesels un ka tā ir meitene; priecīga par alu un par to, ka Krebs ir nolēmis gādāt par viņu; un priecīga par trauslo, blondo, svešādo meiteni sev blakus. Viņa palūkojās uz Ubu, pēc tam uz Eilu. "Manas meitas," sieviete nodomāja, "un viņas abas ir manas meitas. Visi zina, ka Uba būs zāļu sieva, un Eila ari tāda būs. Es par to parūpēšos. Kas zina, varbūt kādu dienu viņa būs slavena zāļu sieva."

9

"Gaišā Sausā Sniega Gars apņēma Graudainās Sniega Sievas Garu, un pēc kāda laika tālu ziemeļos viņai piedzima Ledus Kalns. Saules Gars neieredzēja mirdzošo bērnu, kas, tam pieaugot, pārklāja zemi un nedeva tai Saules siltumu, lai augtu zāle. Saule nolēma iznīci­nāt Ledus Kalnu, taču Vētras Mākoņa Gars, Graudainās Sniega Sievas ciltsbrālis, uzzināja, ka Saule grib nonāvēt māsas bērnu. Vasarā, kad Saule bija visspēcīgākā, Vētras Mākoņa Gars cīnījās ar to, lai glābtu Ledus Kalna dzīvi."

Eila sēdēja, turot klēpī Ubu, un vēroja, kā Dorvs stāsta jau zināmo leģendu. Meitene bija aizrāvusies, lai gan stāstu zināja no galvas. Tas bija viņas mīļākais stāsts un nekad neapnika. Taču nemierīgajam pusotru gadu vecajam bērnelim viņas klēpī daudz vairāk interesēja Eilas gaišie mati, kurus tas bija satvēris savās tuklajās roķelēs. Eila atmudžināja matus no Ubas sažņaugtajām dūritēm, neatraujot acis no vecā vīra, kurš stāvēja netālu no uguns, pavadot savu stāstu ar dramatiskām kustībām, un klana ļaudis to aizrautīgi vēroja.

"Dažas dienas kaujā uzvarēja Saule, sadrupinot cieto, auksto ledu, pārvēršot to ūdenī un kausējot Ledus Kalna dzīvi. Citas dienas atkal vinnēja Vētras Mākonis, aizklājot Saules vaigu un neļaujot tai izkau­sēt Ledus Kalnu par daudz. Lai gan vasarā Ledus Kalns cieta badu un sarāvās, ziemā tā māte uzņēma vīra sagādāto barību un barojot atdeva dēlam veselību. Katru vasaru Saule cīnījās, lai iznīcinātu Ledus Kalnu, bet Vētras Mākonis neļāva Saulei izkausēt visu, ar ko māte bija barojusi savu bērnu iepriekšējā ziemā. Katras nākamās ziemas sākumā Ledus Kalns vienmēr bija nedaudz lielāks nekā iepriekšējā ziemā; tas auga augumā, pletās platāks, ar katru gadu pārklāja aiz­vien lielāku zemes platību.

Ledus Kalnam augot, viņam pa priekšu skrēja liels aukstums. Vēji gaudoja, sniegi virpuļoja, un Ledus Kalns pletās, lienot aizvien tuvāk tai vietai, kur dzīvoja Ļaudis. Klans nodrebēja, spiežoties tuvāk ugunskuram zem krītošajām sniega pārslām."

Vējš, kas svilpoja kailajos koku zaros alas ārpusē, piešķīra stāstam skaņas efektus, un Eilas mugurai līdzjūtībā pārskrēja trīsas.

"Klana ļaudis nezināja, ko lai dara. "Kāpēc totēmu gari mūs vairs neaizsargā? Ko esam nodarījuši, ka viņi uz mums tā dusmojas?"

Mogurs nolēma viens pats doties ceļā, lai sameklētu garus un aprunātos ar tiem. Viņš sabija projām ilgu laiku. Daudzi ļaudis kļuva nemierīgi, gaidot moguru atgriežamies, jo sevišķi jaunie.

Bet Durks bija visnepacietīgākais no visiem. "Mogurs nekad neat­griezīsies," viņš teica. "Mūsu totēmiem nepatīk aukstums. Viņi ir devušies projām. Mums arī jādodas prom."

"Mēs nevaram pamest savas mājas," vadonis protestēja. "Klans te vienmēr ir dzīvojis. Tās ir mūsu senču mājas. Tās ir mūsu totēmu garu mājas. Tie nav aizgājuši. Tie ir nelaimīgi tāpat kā mēs, bet viņi būtu vēl nelaimīgāki bez savas vietas, tālu no mājām. Mēs nevaram aiziet un paņemt tos līdzi. Kurp mēs iesim?"

"Mūsu totēmi jau ir pametuši mūs," Durks strīdējās. "Ja mēs at­rastu labākas mājas, tie varbūt atgrieztos. Mēs varam doties uz dien­vidiem, sekot putniem, kas rudenī aizlido, lai glābtos no aukstuma, un uz austrumiem, uz Saules zemi. Mēs varam doties turp, kur Ledus Kalns mūs nevar sasniegt. Ledus Kalns pārvietojas lēni; mēs varam traukties kā vējš. Viņš mūs nekad nenoķers. Ja mēs paliksim šeit, mēs nosalsim."

"Nē. Mums jāsagaida mogurs. Viņš atgriezīsies un pastāstīs mums, ko darīt," vadonis pavēlēja. Taču Durks neklausīja viņa gudrajam padomam. Viņš neatlaidīgi lūdzās un strīdējās ar Ļaudīm un dažus arī pārliecināja. Tie nolēma doties projām kopā ar Durku.

"Palieciet!" pārējie lūdza. "Palieciet, līdz pārnāks mogurs!"

Durks neklausīja. "Mogurs neatradīs garus. Viņš nekad nepārnāks. Mēs dosimies projām tūliņ. Nāciet mums līdzi, atradīsim jaunu vietu, kur Ledus Kalns nevar dzīvot!"

"Nē," viņi atbildēja. "Mēs gaidīsim."

Mātes un viņu vīri bēdājās par jaunajiem vīriešiem un sievietēm, kuri aizgāja, un bija pārliecināti, ka tie lemti bojāejai. Viņi gaidīja moguru, bet, kad bija pagājušas daudzas dienas un mogurs vēl aiz­vien nebija atgriezies, tos sāka mākt šaubas. Tie sāka prātot, vai nevajadzēja doties projām kopā ar Durku.

Tad kādu dienu klans ieraudzīja tuvojamies kādu dzīvnieku, zvēru, kurš nebaidījās no uguns. Ļaudis bija nobijušies un nenovērsa no tā acis. Tie nekad agrāk nebija redzējuši tādu zvēru. Taču, kad tas pienāca tuvāk, tie ieraudzīja, ka tas nemaz nav dzīvnieks, bet gan mogurs. Viņu klāja alu lāča āda. Beidzot viņš bija pārnācis. Mogurs izstāstīja klanam, ko bija dzirdējis no Ursus, Lielā Alu Lāča Gara.

Ursus mācīja Ļaudīm dzīvot alās, valkāt zvērādas, medīt, vākt barību vasarā un uzkrāt pārtiku ziemai. Klana Ļaudis vienmēr atce­rējās, ko bija mācījis Ursus, un, lai kā Ledus Kalns centās, tas nespēja izdzīt cilvēkus no mājām. Spītēdami lielajam aukstumam un sniega daudzumam, ko Ledus Kalns sūtīja sev pa priekšu, Ļaudis neizkustē­jās, viņi nedeva tam ceļu.

Beidzot Ledus Kalns padevās. Tas sabozās un vairs necīnījās ar Sauli. Vētras Mākonis sadusmojās, ka Ledus Kalns vairs necīnās, un atteicās tam palīdzēt. Ledus Kalns pameta zemi un devās atpakaļ uz savām ziemeļu mājām, un kopā ar viņu projām virzījās ari lielais aukstums. Saule līksmoja par savu uzvaru un sekoja Ledus Kalnam visu ceļu līdz pat tā ziemeļu mājām. Nebija nevienas vietiņas, kur viņš varētu paslēpties no lielā karstuma, un beidzot tas tika uzveikts. Daudzus, daudzus gadus pēc tam ziemas vairs nebija, vienīgi garas vasaras dienas.

Bet Graudainā Sniega Sieva skuma pēc sava zaudētā dēla, un bēdas darīja viņu vāju. Gaišais Sausais Sniegs vēlējās, lai viņa dzemdē tam vēl vienu dēlu, un lūdza palīdzību Vētras Mākoņa Garam. Vētras Mā­konim kļuva žēl savas ciltsmāsas, un viņš palīdzēja Gaišajam Sausa­jam Sniegam sagādāt tai spēcinošu barību. Viņš atkal aizsedza Saules vaigu, kamēr Gaišais Sausais Sniegs grozījās tuvumā, bārstot savu garu, lai Graudainā Sniega Sieva to noritu. Viņai piedzima vēl viens Ledus Kalns, taču Ļaudis atcerējās, ko Ursus tiem bija mācījis. Ledus Kalns nekad nedabūs tos projām no viņu mājām.

Bet kas notika ar Durku un tiem, kas aizgāja viņam līdzi? Vieni stāsta, ka viņus apēduši vilki un lauvas, citi -, ka tie noslīkuši liela­jos ūdeņos. Vēl citi runā, ka Saules zemē Saule ļoti sadusmojusies, jo Durks un viņa ļaudis iekārojuši tās zemi. Viņa nosūtījusi no debesīm uguns bumbu, lai tā viņus aprij. Viņi pazuda, un neviens tos vairs nav redzējis."

- Redzi, Vorn, - Eila pamanīja, ka Aga, kā parasti pēc leģendas par Durku, mācīja dēlam, - tev vienmēr jāklausa, ko saka tava māte un

Drūgs, un Brūns, un Mogurs. Tu nedrīksti būt nepaklausīgs un aiziet no klana, citādi tu arī vari pazust.

- Kreb, - Eila teica vīram, kas sēdēja viņai blakus. - Kā tu domā: vai Durks un viņa ļaudis atrada citu vietu, kur dzīvot? Viņš pazuda, bet neviens nav redzējis, ka viņš ir nomiris, vai ne? Viņš varētu būt dzīvs, vai ne?

- Nē, neviens nekad nav redzējis viņu pazūdam, Eila, bet medības ir grūtas, ja medī tikai divi vai trīs cilvēki. Varbūt vasarā viņi spētu nomedīt pietiekami daudz mazo dzīvnieciņu, bet tikt galā ar liela­jiem zvēriem, kuri viņiem būtu jāuzkrāj vairumā un jānes līdzi cauru ziemu, būtu daudz grūtāk un ļoti bīstami. Un viņiem vajadzētu pār­dzīvot daudzas ziemas, pirms tie sasniegtu Saules zemi. Totēmiem vajadzīga vieta, kur dzīvot. Tie visdrīzāk pamestu cilvēkus, kas klīst apkārt bez pajumtes. Tu taču negribētu, ka tavs totēms tevi pamestu, vai ne?

Eila neviļus pieskārās amuletam. - Bet mans totēms mani nepa­meta, lai gan es biju pavisam viena un man nebija māju.

- Tas tāpēc, ka viņš tevi pārbaudīja. Viņš atrada tev mājas, vai ne tā? Alu Lauva ir spēcīgs totēms, Eila. Viņš izvēlējās tevi, iespējams, viņš nolēma tevi sargāt vienmēr, tāpēc ka viņš tevi izvēlējās, bet visi totēmi jūtas laimīgāki mājās. Ja tu viņam pievērsīsi uzmanību, viņš tev palīdzēs. Viņš tev pastāstīs, kā labāk darīt.

- Kā es to zināšu, Kreb? - Eila vaicāja. - Es nekad neesmu redzējusi Alu Lauvas Garu. Kā tu zini, kad totēms tev kaut ko saka?

- Tu nevari redzēt sava totēma garu, jo tas ir daļa no tevis, tevī iekšā. Tomēr viņš tev to pateiks. Tev vienīgi jāiemācās saprast. Ja tev jāpieņem kāds lēmums, viņš tev palīdzēs. Viņš dos tev zīmi, ja izdarīsi pareizo izvēli.

- Kādu zīmi?

- To ir grūti pateikt. Parasti tas ir kaut kas īpašs vai neparasts. Tas var būt kāds akmens, ko tu nekad agrāk neesi redzējusi, vai īpašas formas sakne, kas tev kaut ko nozīmētu. Tev jāiemācās saprast ar sirdi un prātu, nevis ar acīm un ausīm, tad tu zināsi. Vienīgi tu spēj saprast savu totēmu, neviens tev nepateiks, kā. Bet, kad pienāks laiks un tu atradīsi sava totēma atstātu zīmi, ieliec to savā amuletā. Tā tev nesīs veiksmi.

- Vai tavā amuletā ir zīmes no tava totēma, Kreb? - meitene pa­māja, cieši lūkojoties uz nelīdzeno ādas kulīti burvim kaklā. Viņa ļāva, lai nepacietīgais mazulis pieceļas un dodas pie Izas.

-Jā, - viņš pamāja. - Viens ir alu lāča zobs, kurš man tika iedots, kad mani izraudzījās par mācekli. Tas nebija iestrēdzis žokļa kaulā, tas gulēja uz akmeņiem man pie kājām. Es to neredzēju, pirms nebiju apsēdies. Tas ir ideāls zobs, bez bojājumiem un nenodilis. Tā bija zīme no Ursus, ka esmu pieņēmis pareizo lēmumu.

- Vai mans totēms ari man dos kādas zīmes?

- To neviens nezina. Varbūt tad, kad tev būs jāpieņem svarīgi lēmumi. Kad tas notiks, tu zināsi, kamēr vien tev būs tavs amulets, lai totēms varētu tevi atrast. Gādā, lai tu nekad nepazaudētu aftuletu, Eila. Tas tev tika iedots, atklājot tavu totēmu. Tas glabā daļu no tava gara, ko viņš pazīst. Bez tā tava totēma gars ceļojot nespēs atrast ceļu atpakaļ. Tas apmaldīsies un meklēs mājas garu kaut kur pasaulē. Ja tu pazaudēsi savu amuletu un ātri to neatradīsi, tev būs jāmirst.

Eila nodrebēja, pataustīja mazo maisiņu, kas stingrā auklā karājās viņai kaklā, un prātoja, kad saņems zīmi no sava totēma. - Kā tu domā: vai Durka totēms deva tam kādu zīmi, kad viņš nolēma doties projām, lai atrastu Saules zemi?

- To neviens nezina, Eila. Par to leģenda nestāsta.

- Es domāju, ka Durks bija drosmīgs, dodoties meklēt jaunas mā­jas.

- Var būt, ka viņš bija drosmīgs, bet viņš bija muļķis, - Krebs atbildēja. - Viņš pameta savas un savu senču mājas un uzņēmās lielu risku. Un kādēļ? Lai atrastu kaut ko citu. Viņš nebija apmierināts, tāpēc nepalika. Daži jaunie cilvēki domā, ka Durks bija drosmīgs, taču, kad tie kļūst vecāki un gudrāki, viņi saprot ko citu.

- Man šķiet, ka man Durks patīk, tāpēc ka viņš bija citāds, - Eila noteica. - Tā ir mana mīļākā leģenda.

Eila pamanīja, ka sievietes pieceļas, lai dotos gatavot vakariņas, un pielēca kājās, lai tām sekotu. Krebs nogrozīja galvu, meitenei aiz­ejot. Katru reizi, domājot, ka Eila patiešām mācās pieņemt un saprast klana dzīvesveidu, viņa pateica vai paveica kaut ko tādu, kas izbrīnīja viņu. Viņa jau nedarija kaut ko nepieņemamu vai sliktu, vienkārši klana ļaudis tā nerīkojās. Leģendai bija jāparāda, cik muļķīgi bija mēģinājumi mainīt vecos paradumus, taču Eila apbrīnoja jauno cil­vēku, kas pārdroši tiecās pēc kaut kā jauna. "Vai viņa jelkad spēs tikt vaļā no ldanam nepiedienīgām domām?" viņš uzdeva sev jautājumu. Tomēr Krebam bija jāatzīst, ka Eila mācījās ātri.

Līdz septiņu vai astoņu gadu vecumam klana meitenēm bija jāie­gūst pieredze pieaugušo sieviešu prasmēs. Daudzas tad sasniedza pilngadību un drīz pēc tam tika izdotas pie vīra. Gandrīz divos gados, kopš viņi bija meiteni atraduši - vienu, tuvu bada nāvei, nespējīgu sagādāt sev ēdienu -, viņa bija iemācījusies, ne vien kā baribu atrast, bet arī kā to uzglabāt. Viņa bija apguvusi vēl daudz citu iemaņu, un, kaut arī ne tik liela lietpratēja kā vecākās, vairāk pieredzējušās sie­vietes, meitene varēja mēroties izveicībā ar dažu labu no jaunākajām. Viņa prata nodīrāt un apstrādāt ādu, izgatavot dažāda veida apmet­ņus, segas un kules. Eila prata izgriezt taisnas strēmeles vienā garā spirālē no vienas pašas ādas. Viņas auklas, izgatavotas no gariem dzīvnieku sariem, saitēm vai stiegrainas mizas un saknēm, bija stip­ras un smagas vai plānas un smalkas atkarībā no to lietojuma. Viņas grozi, paklāji un tīkli, vīti no izturīgām zālītēm, saknēm un mizām, bija neatkārtojami. Meitene tik labi prata izgatavot raupju rokas cirvīti no kāda krama bumbuļa vai nošķelt šķilu ar asām malām, ko izmantoja kā nazi vai kasīkli, ka pat Drūgs bija pārsteigts. Viņa mācēja izgrebt bļodas no baļķa klučiem un noberzt tās skaisti gludas. Eila prata iegūt uguni, virpinot starp plaukstām noasinātu kociņu pret citu koka gabalu, lidz radās kvēlojoša, karsta ogle un aizdedzi­nāja sauso posu; to bija vieglāk paveikt, ja grūto, nogurdinošo darbu veica pamīšus divi cilvēki, ar stingru spiedienu nepārtraukti kustinot noasināto irbuli. Bet, kas vēl pārsteidzošāk, viņa pārņēma Izas medi­cīnas zināšanas ar šķietami dabisku instinktu. "Izai bija taisnība," Krebs nodomāja, "viņa mācās pat bez atmiņām."

Eila grieza šķēlēs jamsa gabaliņus un lika ādas katliņā, kas vārī­jās virs ugunskura, kurš bija domāts ēdiena gatavošanai. Pēc bojāto daļu nogriešanas no tiem nekas daudz pāri nepalika. Alas dziļumā, kur dārzeņus uzglabāja, bija vēss un sauss, taču tik vēlu ziemā dār­zeņi sāka kļūt mīksti un pūt. Meitenes sapņi par tuvojošos pavasari bija sākušies pirms dažām dienām, kad viņa ledus ieslēgtajā upē bija ieraudzījusi ūdens strūkliņu - vienu no pirmajām pazīmēm, ka tā drīz lauzīsies brīvībā. Viņa nevarēja vien sagaidīt pavasari ar tā pirmajiem zaļumiem, jaunajiem pumpuriem un saldo kļavas sulu, kas kāpa aug­šup un sūcās ārā pa mizā iegrieztajiem robiem. To savāca un ilgi vārīja lielos ādas katlos, līdz tā kļuva par biezu, staipīgu sīrupu vai kristalizējās cukurā, un uzkrāja bērza tāss traukos. Arī bērzam bija salda sula, taču ne tik salda kā kļavai.

Viņa nebija vienīgā, kas bija nemierīga un kam bija apnikusi garā ziema un dzīvošana alā. Torit vējš uz dažām stundām bija iegriezies no dienvidiem, atnesot no jūras siltāku gaisu. Kūstošais ūdens tecēja lejup pa garajām lāstekām no alas trīsstūrveidigās mutes virsotnes. Kad vējš sagriezās un atkal atnesa stindzinošas brāzmas no austru­miem, temperatūrai krītoties, tās atkal sasala, pagarinot un padarot resnākas mirdzošās, asās smailes, kas bija augušas visu ziemu. Tomēr siltā gaisa elpa ikviena domas pavērsa pretim ziemas beigām. Sievie­tes sarunājās, strādāja, ātrā sarunā veikli žestikulējot, un vienlaikus gatavoja ēdienu. Uz ziemas beigām, kad pārtikas krājumi mazinājās, viņas tos apvienoja un gatavoja kopīgi, lai gan ēda atsevišķi, izņemot īpašus gadījumus. Ziemā vienmēr bija vairāk svinēšanu - tas palī­dzēja mazināt ieslodzījuma vienveidību -, lai gan, tuvojoties pavasa­rim, viņu dzīru galds bieži bija nabadzīgs. Tomēr ēdamā tiem pietika. Putnu vai novecojušo briežu svaigā gaļa, kuru mednieki pamanījās iegūt sniegputeņu starplaikā, tika gaidīta, taču nebija dzīvības jau­tājums. Viņu rīcībā bija pietiekami kaltētas gaļas krājumi. Sievietēm vēl aizvien uznāca vēlme klausīties pasakas, un Aba stāstīja par kādas sievietes dzīvi.

"…bet bērns bija kropls. Māte aizveda to, kā bija licis vadonis, tomēr viņa nespēja bērnu atstāt, lai tas nomirst. Viņa uzkāpa ar to augstu kokā un piesēja mazuli pie pašiem augstākajiem zariem, tā ka pat kaķi to nevarētu aizsniegt. Bērns raudāja, kad sieviete to pameta, un līdz vakaram viņš bija tā izsalcis, ka gaudoja kā vilks. Neviens nespēja aizmigt. Viņš raudāja dienu un nakti, vadonis dusmojās uz māti, bet tikmēr, kamēr mazais raudāja un gaudoja, māte zināja, ka viņš vēl ir dzīvs.

Vārda došanas dienā māte agri no rīta atkal uzkāpa kokā. Viņas dēls ne tikai vēl bija dzīvs, bet tā kroplums bija izzudis! Viņš bija nor­māls un vesels. Vadonis nebija gribējis pieņemt sievietes dēlu klanā, tomēr, tā kā mazulis vēl bija dzīvs, tas bija jāpieņem un jādod vārds. Kad zēns izauga, viņš pats kļuva par vadoni un vienmēr bija pateicīgs mātei, ka tā viņu bija novietojusi kokā, kur neviens nespēja zēnam kaitēt. Pat apņēmis sievu, viņš vienmēr no katrām medībām nesa mātei tās daļu. Viņš to nekad neiedunkāja, nekad nebāra, vienmēr izturējās pret viņu ar godbijību un cieņu," Aba pabeidza.

- Kurš bērns spēj izdzīvot pirmās dzīves dienas bez barošanas? - Oga jautāja, lūkojoties uz Braku, savu veselīgo dēlu, kas tikko bija iemidzis. - Un kā viņas dēls varēja kļūt par vadoni, ja tā māte nebija precējusies ar vadoni vai ar vīru, kuram kādu dienu bija jākļūst par vadoni?

Oga lepojās ar savu mazo dēlēnu, un Brouds bija vēl lielīgāks, ka viņa sieva dzemdējusi dēlu tik drīz pēc viņu apprecēšanās. Pat Bruņa nelokāmā stingrība atslāba bērna tuvumā; viņa acis atmaiga, turot mazuli, kas nodrošinās klana vadonim pēctecību.

- Kurš gan būtu nākamais vadonis, ja tev nepiedzimtu Braks, Oga? - Ovra vaicāja. - Ko tad, ja tev nebūtu neviena dēla, vienīgi meitas? Varbūt māti apprecina ar otro klana viru pēc vadoņa, ja kaut kas notiek ar vadoni. - Viņa bija mazliet skaudīga uz jaunāko sievieti. Ovrai vēl nebija bērna, lai gan viņa jau bija kļuvusi par sievieti un bija izdota Gūvam, pirms tika apprecināti Oga un Brouds.

- Un tomēr, kā mazulis, kas piedzima kropls, pēkšņi varēja kļūt vesels un normāls? - Oga neatlaidās.

- Man ir tādas aizdomas, ka šo stāstu izgudrojusi sieviete, kurai piedzima kropls bērns, un viņa vēlējās, kaut tas būtu bijis normāls, - teica Iza.

- Bet tā ir sena leģenda, Iza. To ir stāstījušas jau vairākas paaudzes. Varbūt senos laikos notika lietas, kas vairs nav iespējamas. Kā mēs varam to droši zināt? - Aba teica, aizstāvot savu stāstu.

- Dažas lietas agrākos laikos varēja būt citādas, Aga, bet es do­māju, ka Ogai taisnība. Mazulis, kas piedzimis kropls, nevar pēkšņi kļūt normāls, un nav ticams, ka viņš spētu izdzīvot līdz savai vārda došanas dienai bez barošanas. Taču tas ir vecs stāsts. Kas zina, var jau būt, ka tajā ir daļa patiesības, - Iza piekāpās.

Kad ēdiens bija gatavs, Iza to nesa uz Kreba pavardu, Eila pacēla dūšīgo bērnu, kas tikko bija sācis staigāt, un sekoja Izai. Iza bija kļuvusi vājāka, ne tik stipra kā kādreiz, un Eila lielākoties bija tā, kas nēsāja Ubu. Abu starpā valdīja īpaša pieķeršanās. Uba meitenei visur sekoja, un Eilai, šķiet, mazā nekad neapnika.

Pēc ēšanas Uba devās pie mātes, lai tā viņu pabarotu ar krūti, taču drīz kļuva nemierīga. Iza sāka klepot, padarot bērnu vēl nervozāku. Beidzot Iza pastūma nemierīgo, čīkstošo bērnu Eilai.

- Ņem to bērnu! Palūko, vai Oga vai Aga nevar to pabarot, - Iza uzbudināta pamāja, viņu pārņēma sauss klepus.

- Vai ar tevi viss kārtībā, Iza? - Eila pamāja ar norūpējušos ska­tienu.

- Esmu tikai veca sieva, pārāk veca, lai auklētu tik mazu bērnu. Man beidzas piens, tas ari viss. Uba ir izsalkusi; pēdējo reizi viņu baroja Aga, bet šķiet, ka viņa jau pabaroja Onu un droši vien daudz piena nebūs palicis. Oga saka, ka viņai esot vairāk piena, tas paliekot pāri; aiznes šovakar mazuli viņai. - Iza ievēroja, ka Krebs cieši raugās uz sievieti un aizgriežas projām, kad Eila nesa bērnu Ogai.

Eila ļoti apdomīgi, izrādot pienācīgo attieksmi, ar noliektu galvu tuvojās Brouda pavardam. Viņa zināja, ka mazākais noteikumu pār­kāpums izraisītu jaunā vīrieša dusmas. Meitene bija pārliecināta, ka viņš meklē ieganstu, lai izbārtu to vai iesistu viņai, un nevēlējās, lai Brouds aizraidītu Ubu tādēļ, ka Eila kaut ko būtu nodarījusi. Oga ar prieku baroja Izas meitu, taču, Broudam vērojot, sarunas nevedās. Kad Uba savu devu bija saņēmusi, Eila aiznesa mazo atpakaļ, tad apsēdās un šūpojās uz priekšu un atpakaļ, klusi pie sevis dungodama, un tas vienmēr, šķiet, nomierināja mazuli, līdz tas aizmiga. Eila jau sen bija aizmirsusi valodu, kurā viņa runāja, kad sākumā te bija iera­dusies, tomēr, turot rokās mazuli, vēl vienmēr kaut ko dungoja.

- Esmu tikai veca sieva, kas visus aizkaitina, Eila, - Iza teica, mei­tenei noliekot Ubu. - Es biju pārāk veca dzemdējot, man piens jau izbeidzas, bet Ubu vēl nevajadzētu atšķirt no krūts. Vēl pat nav bei­dzies viņas nēsāšanas gads, tomēr neko nevar darīt. Rītdien es tev parādīšu, kā pagatavot īpašu mazuļu ēdienu. Es negribu atdot Ubu citai sievietei, ja vien varu iztikt.

- Atdot Ubu citai sievietei! Kā tu vari Ubu kādam atdot, viņa pie­der mums!

- Eila, es arī viņu negribu atdot, bet mazajai ir nepieciešams pie­tiekams uzturs un no manis viņa to nesaņem. Mēs nevaram Ubu visu laiku nest barot te vienai, te otrai sievietei, kad man nepietiek piena. Ogas bērniņš vēl ir mazs, tāpēc viņai ir tik daudz piena. Bet, Brakam augot lielākam, viņas piens piemērosies tā vajadzībai. Tāpat kā Agai, Ogai nekas daudz pāri nepaliks, ja vien viņa visu laiku nebaros vēl vienu mazuli, - Iza paskaidroja.

- Kaut es varētu viņu barot!

- Eila, lai gan tu esi gandrīz tikpat slaida, tomēr tu vēl neesi sie­viete. Un vēl nav nekādu pazīmju, ka tu drīz par tādu varētu kļūt. Tikai sievietes var kļūt par mātēm, un tikai sievietēm var būt piens. Mēs sāksim Ubu regulāri piebarot un redzēsim, kā viņai ies, taču es gribu, lai tu zini, kas ir sagaidāms. Mazuļa ēdiens ir jāgatavo īpašā veidā. Visam, ar ko viņu baro, jābūt mīkstam; viņa piena zobiņi vēl nevar kārtīgi sakošļāt. Graudi pirms gatavošanas jāsaberž ļoti smalki, kaltēta gaļa jāsasmalcina līdz miltiem un, piejaucot nedaudz ūdens, jāpagatavo kā mīkla, svaigā gaļa jānokasa no cietajām šķiedrām, dār­zeņi jāsastampā biezputrā. Vai vēl ir atlikušas kādas zīles?

- Pagājušo reizi, kad skatījos, vēl bija vesela kaudze, bet peles un vāveres tās zog, un daudzas ir sapuvušas, - Eila atbildēja.

- Paņem, cik vari atrast. Mēs tās izmērcēsim, lai noņemtu rūg­tumu, saberzīsim un pievienosim ēdienam. Viņai derēs arī jamss. Vai tu zini, kur glabājas tie mazie gliemežvāki? Tie viņas mutītei būs pie­tiekami mazi. Es priecājos, ka ziema ir gandrīz beigusies, pavasaris mums visiem nesīs lielāku izvēli.

Iza redzēja meitenes patieso, rūpju pilno un satraukto seju. Tā nebija pirmā reize, jo sevišķi šajā aizejošajā ziemā, kad Iza jutās pateicīga par Eilas labprātīgo palīdzību. Viņa prātoja, vai Eila nebija tai atsūtīta grūtniecības laikā, lai meitene varētu būt kā otrā māte bērnam, kas viņai piedzima tik vēlu. Tas nebija tikai vecums, kas izkaltēja Izu. Lai gan sieviete aizgainīja domas par slikto veselību un nekad nepieminēja sāpes krūtīs vai asinis, ko dažreiz spļāva pēc īpaši smagas klepus lēkmes, viņa zināja - Krebs saprata, ka Iza ir daudz slimāka nekā izrāda. "Viņš arī noveco," Iza domāja. "Šī ziema atstājusi pēdas arī Mogurā. Viņš pārāk daudz sēž savā mazajā alā, kur vienīgais, kas viņu silda, ir lāpa."

Vecā burvja pinkainos matus caurvija sudrabs. Viņa artrīts kopā ar klibo kāju padarīja staigāšanu par mokpilnu pārbaudījumu. Zobi, nodiluši, gadiem izmantoti lietu turēšanai iztrūkstošās rokas vietā, bija sākuši sāpēt. Taču Krebs jau sen bija iemācījies sadzīvot ar cie­šanām un sāpēm. Viņa prāts bija tikpat varens un uztvert spējīgs kā vienmēr, un viņš uztraucās par Izu. Viņš vēroja sievieti un meiteni sarunājamies par ēdiena gatavošanu mazulim un pamanīja, kā sakri­ties Izas spēcīgais augums. Sievietes seja bija novājējusi un acis - iegrimušas dziļi dobumos, izceļot izvirzītos uzacu lokus. Viņas rokas bija kļuvušas nespēcīgas, mati sirmoja; taču visvairāk Krebu uztrauca Izas neatlaidīgais klepus. "Es būšu priecīgs, kad šī ziema beigsies," viņš domāja. "Viņai nepieciešams mazliet siltuma un saules."

Ziema beidzot atlaida zemi no sava stindzinošā tvēriena, un pava­sara siltās dienas atnesa lietusgāzes. Peldoši ledus gabali no kalna augstākajām vietām zvārojās lejup pa pārplūdušo upi vēl ilgi pēc tam, kad sniegs un ledus uz alas izvirzījuma bija izkusis. Sanesumi līdz ar izkusušajiem sniegiem pārvērta zemi alas priekšā piemirkušā, slidenā dūņainu dubļu kloākā. Vienīgi alas priekšā noklātie akmeņi ļāva saglabāt alu kaut cik sausu, zemes ūdeņiem sūcoties iekšā.

Taču staignais sllksnājs nespēja noturēt klana ļaudis alā. Pēc garā ziemas ieslodzījuma tie izbira ārā, lai sasveicinātos ar pirmajiem siltajiem saules stariem un maigajām vēja brīzēm. Pirms sniegi vēl bija galīgi izkusuši, kailām kājām viņi mīcījās pa aukstajām dūņām vai slāja piesmeltos apavos, kurus pat papildus ieziesta tauku kārta nespēja uzturēt sausus. Izai, ārstējot saaukstēšanos, silstošajās pava­sara dienās bija daudz vairāk darba nekā aukstajā ziemā.

Kad iestājās pavasaris un saule izdzenāja mitrumu, klana dzīves temps pieauga. Lēnā un mierīgā ziema, kas bija pavadīta, stāstot pasakas, tenkojot, darinot rīkus un ieročus un citās sēdus aktivitātēs, lai nosistu laiku, atdeva savu vietu darbīgajai un aktīvajai pavasara rosībai. Sievietes devās meklējumos, lai ievāktu pirmos zaļos dzinu­mus un pumpurus, bet vīri vingrinājās un trenējās, lai sagatavotos jaunās sezonas pirmajām lielajām medībām.

Uba auga, pārtiekot no sava jaunā ēdiena, un tika zīdīta vienīgi aiz paraduma vai lai sniegtu siltuma un drošības izjūtu. Iza klepoja mazāk, lai gan bija vārga, un tai bija par maz enerģijas, lai aizklīstu pārāk tālu pļavās, bet Krebs atkal uzsāka savas neveiklās pastaigas gar upes krastu kopā ar Eilu. Meitenei pavasaris patika labāk par citiem gadalaikiem.

Tā kā lielāko daļu laika Izai vajadzēja pavadīt alas tuvumā, Eila pie­rada klaiņot pa kalna nogāzēm, meklējot augus, ar kuriem papildināt Izas zālīšu klāstu. Iza satraucās, ka meitene klīst viena pati, bet pā­rējās sievietes bija aizņemtas ar pārtikas meklēšanu, un ārstnieciskie augi ne vienmēr bija sastopami tajās pašās vietās, kur ēdamie augi. Reizēm Iza devās Eilai līdzi parādīt tai jaunus augus un iemācīt pazīt jau zināmos to augšanas sākuma stadijā, lai meitene vēlāk zinātu, kur tos atrast. Lai gan Ubu nesa Eila, Izu nedaudzie ceļojumi nogurdināja. Negribīgi viņa aizvien biežāk atļāva meitenei iet vienai.

Eila atklāja, ka viņai patīk klīst vienatnē. Atrodoties prom no pastā­vīgi vērojošā klana, meitene izbaudīja brīvības izjūtu. Viņa bieži pie­vienojās arī sievietēm, kad tās pulcējās; taču, kad vien varēja, meitene steidzās paveikt tai uzticētos darbus, lai atliktu laiks vienai paklaiņot pa mežu. Viņa pārnesa mājās ne vien augus, kurus pazina, bet arī visu nepazīstamo, lai Iza varētu par to pastāstīt.

Brūns atklāti neiebilda; viņš saprata, ka ir vajadzīgs kāds, kas sameklētu Izai augus, lai viņa varētu nodarboties ar savu ārstnie­cisko maģiju. Viņam nepalika nepamanīta arī Izas slimība. Tomēr Eilas dedzīgums doties pastaigās vienai vadoni uztrauca. Neviena klana sieviete nebija sajūsmā, ja bija spiesta kaut ko darīt vienatnē. Vienmēr, kad Iza vienatnē bija devusies meklēt kādu īpašu zālīti, viņa to bija darījusi negribīgi un ar nelielām bailēm un vienmēr atgriezu­sies, cik vien ātri iespējams. Eila nekad neizvairījās no saviem pie­nākumiem, vienmēr labi uzvedās, nebija nekā tāda, ko Brūns varētu nosaukt par sliktu. Tā bija vairāk izjūta, aizdomas, kas lika pievērst Bruņa uzmanību meitenei; viņas attieksme, viņas pieeja, viņas domas bija nevis nepareizas, bet atšķirīgas. Vienmēr pēc saviem pārgājie­niem ārpusē meitene atgriezās ar pilnu klēpi un grozu zālīšu, un tik­mēr, kamēr viņas sirojumi bija tik vajadzīgi. Brūns nevarēja iebilst.

Reizēm Eila pārnesa mājās vairāk nekā tikai augus. Viņas savā- dums, kas tā bija pārsteidzis klana ļaudis, bija kļuvis par paradumu. Lai gan pie tā jau pieraduši, tie vēl arvien jutās izbrīnīti, kad meitene atgriezās ar ievainotu vai slimu dzīvnieku, lai to pabarotu un izār­stētu. Trusis, kuru viņa bija atradusi neilgi pēc Ubas piedzimšanas, bija tikai pirmais no daudziem turpmākajiem. Viņa prata sarunāties ar dzīvniekiem; šķita, ka tie jūt - meitene grib viņiem palīdzēt. Un, tā kā viens precedents jau bija, Brūnam nebija vēlēšanās kaut ko mainīt. Vienīgā reize, kad viņai tika atteikts, bija tā, kad Eila pār­nesa alā mazu vilcēnu. Tas piederēja pie plēsīgajiem zvēriem, kas bija mednieku konkurenti. Ne vienu vien reizi gadījās, ka dzīvnieku, varbūt ievainotu, kuram dzina pēdas un kuru beidzot panāca, pēdējā bridi sakampa kāds veiklāks plēsējs. Brūns neļāva meitenei palīdzēt dzīvniekam, kurš kādu dienu viņa klanam varētu nozagt medījumu.

Reiz, kad Eila, nometusies uz ceļiem, raka kādu sakni, no krūmiem ar savilktu pakaļējo ķepu izdrāzās trusis un sāka ošņāt viņas kājas. Meitene sastinga, tad lēni izstiepa roku pret mazo dzīvnieciņu. "Vai tu esi Uba-trusis?" viņa ierunājās. "Tu esi izaudzis par lielu, veselīgu cilvēktrusi. Vai tas draudzīgais apciemojums tev iemācīja būt uzma­nīgākam?"

"Zini, tev jāuzmanās arī no cilvēkiem. Tu vari beigt savu dzīvi virs ugunskura," Eila klusībā turpināja, glaudot truša maigo spalvu. Kaut kas sabiedēja dzīvnieku, un tas aizspriņģoja taisnā virzienā uz vienu pusi, tad vienā rāvienā apsviedās riņķī un metās atpakaļ, no kurienes bija sācis.

"Tu tik veikli kusties, es nesaprotu, kā tevi kāds vispār spēj noķert. Kā tev izdodas tā apgriezties?" Viņa pamāja bēgošajam trusim un iesmējās. Pēkšņi meitene saprata, ka pirmo reizi pēc ilgiem laikiem bija skaļi iesmējusies. Pēdējā laikā viņa reti smējās klana ļaužu klātbūtnē; tas vienmēr izraisīja neapmierinošus skatienus. Todien viņa piedzīvoja daudz smieklīga.

- Eila, šī ķiršu miza ir veca. Tā vienkārši vairs nav lietojama, - Iza kādā agrā rītā žestikulēja. - Kad tu šodien iesi ārā, vai tu neatnestu svaigu? Netālu no klajuma uz rietumiem, pāri upei, atrodas ķirškoku birztala. Vai tu zini, kuru vietu es domāju? Paņem mizas iekšējo daļu, šajā gadalaikā tā ir vislabākā.

-Jā, māt, es zinu, kur tas ir, - viņa atbildēja.

Bija skaists pavasara rīts. Pēdējie krokusi, balti un purpursarkani, glaudās pie pirmo spilgti dzelteno narcišu graciozajiem kātiem. Skraja jaunās zāles seģene ar sīkiem stiebriņiem, kas tikko spraucās ārā no mitrās zemes, pārklāja plānu, zaļu akvareļa kārtiņu klajumu un pauguru sulīgi brūnajai zemei. Krūmu un koku kailos zarus izrai­bināja pirmie zaļie pumpuri, kas centās iesākt dzīvi no jauna, bet citus ar savu mākslīgo vilnu rotāja balti pūpolu punktiņi. Laipnā saule staroja, iedrošinot zemi jaunam sākumam.

Tiklīdz Eila bija ārpus klana redzesloka, meitenes rūpīgi kontrolētā izturēšanās un pazemīgā stāja atslābinājās un pārvērtās brivi līganā gaitā. Viņa nolēkšoja lejup pa lēzeno nogāzi un uzskrēja augšup pa otru pusi, ar neapzinātu smaidu pavadot atbrīvotās kustības. Garām­ejot viņa uzmeta apkārtnei paviršu skatienu, kas bija pretrunā ar meitenes aktīvo prātu, redzētos augus grupējot un saglabājot atmiņā nākotnes vajadzībām.

"Tur aug jauna fitolaka [3] ," eila nodomāja, soļojot pa purvaino gravu, kur iepriekšējā vasarā bija lasījusi tās purpurkrāsas ogas. "Izrakšu dažas saknes atpakaļceļā. Iza saka, ka tās esot noderīgas ari Kreba reimatismam. Ceru, ka svaigā ķiršu miza palidzēs Izai pret klepu. Man šķiet - viņai kļūst labāk, tomēr viņa ir tik vāja. Uba aug aizvien lielāka un smagāka, Izai viņu vispār nevajadzētu celt. Varbūt es nākamreiz paņemšu Ubu sev līdzi, ja varēšu. Cik labi, ka mums nevajadzēja viņu atdot Ogai! Uba patiešām jau sāk runāt. Tas tik būs jauki, kad viņa mazliet paaugsies un mēs abas varēsim iet ārā! Paskat, kādi pūpoli! Jocīgi, ka tie liekas kā īsta vilna, kamēr ir tādi maziņi, bet, kad izaug, kļūst zaļgani. Debesis šodien ir tik zilas. Es saožu vējā jūru. Interesanti, kad mēs dosimies zvejot? Ūdenim drīz vajadzētu būt pietiekami siltam, lai varētu peldēties. Nesaprotu, kāpēc nevienam nepatīk peldēties? Jūras ūdens ir sāļš, ne tā kā upē, bet tajā es jūtos tik viegla. Es nevaru sagaidīt, kad iesim zvejot. Man liekas, ka jūras zivis man garšo vislabāk, bet olas ari man garšo. Un man patīk rāpties klinti, lai dabūtu olas. Augšā klinti ir tik patīkams vējš. Re, kur vāvere! Paskat, kā tā uzskrien tajā kokā! Kaut es tā varētu uzskriet kokā!"

Eila klīda pa mežiem apaugušajām nogāzēm līdz vēlai rīta stun­dai. Tad, pēkšņi atceroties, ka ir jau tik vēls, viņa mērķtiecīgi devās uz klajumu pēc ķiršu mizas, kuru Iza bija prasījusi. Pienākot tuvāk, viņa izdzirda troksni un nejaušas balsis un pamanīja klajumā vīrus. Meitene jau grasījās doties projām, bet atcerējās par ķiršu mizu un neizlēmīgi uz bridi apstājās. "Vīriem nepatiks, ja viņi mani te ierau­dzīs," viņa nodomāja. "Brūns var sadusmoties un nelaist mani vairs vienu, bet Izai ir vajadzīga ķiršu miza. Varbūt viņi nepaliks te ilgi. Interesanti, ko viņi tur dara?" Klusām viņa pielavījās tuvāk, paslēpās aiz liela koka un lūrēja caur noaugušu, nesalapojušu krūmu.

Viri ievingrināja ieročus, gatavojoties medībām. Eila atcerējās, ka bija vērojusi tos izgatavojam jaunus šķēpus. Viņi bija nocirtuši slai­dus, lokanus, taisnus jaunos kociņus, nomizojuši tos un noasinājuši vienu galu, vispirms apdedzinot to ugunskurā melnu un pēc tam ar spēcīgu krama skrāpi noasinot apdegušo galu smailu. Karstums padarīja smailo galu ari cietāku, tā ka to nebija viegli sašķelt un nodrupināt. Viņa vēl tagad sarāvās, atcerējusies satraukumu, ko bija izjutusi, pieskaroties vienai no koka smailēm.

"Sievietes neaiztiek ieročus," viņai tika teikts, "vai vispār jebkādus rīkus, kurus izmanto ieroču izgatavošanai," - lai gan Eila nespēja saskatīt atšķirību starp nazi, kuru izmantoja, lai sagrieztu ādu lingas izgatavošanai, un nazi, ar ko piegrieza ādu apģērbam. Tikko izga­tavoto šķēpu, kuru bija aizvainojis Eilas pieskāriens, sadedzināja, par lielu sarūgtinājumu medniekam, kas to bija taisījis, un Krebs ar Izu bija pakļāvuši meiteni garai, žestu pilnai audzināšanai, pūloties iedvest meitenei riebumu pret savu rīcību. Sievietes šausminājās, ka viņai kaut kas tāds varējis ienākt prātā, un Bruņa niknais skatiens skaidri liecināja par viņa attieksmi. Tomēr visvairāk viņa nicināja ļauno prieku Brouda sejā, redzot, ka pār meiteni līst pārmetumi. Viņš pašpārliecināti tīksminājās.

Meitene no krūmu aizsega tramīgi vēroja vīrus treniņa laukā. Līdz­tekus šķēpiem katram bija vēl savs ierocis. Izņemot Dorvu, Grodu un Krugu, kas tālākajā malā pārrunāja šķēpa priekšrocības salldzi- nājumā ar nūju, vairums vīru darbojās ar lingām un bolām. Vorns bija kopā ar vīriem. Brūns bija nolēmis, ka pienācis laiks dot zēnam pamatzināšanas par lingu, un Zūgs apmācīja jaunekli.

Vīri kopš piecu gadu vecuma laiku pa laikam bija ņēmuši Vornu sev līdzi uz nodarbībām, bet lielāko daļu laika viņš bija vingrinājies ar savu miniatūro šķēpu, sviežot to pret mīksto zemi vai sapuvuša koka stumbru, lai sajustu rokā ieroci. Viņš vienmēr priecājās, kad tika paņemts līdzi, bet šis bija pirmais mēģinājums iemācīt jauneklim daudz grūtāko lingas lietošanas mākslu. Zemē bija iedzīts miets, un netālu atradās kaudze gludu, apaļu akmeņu, kas bija savākti no ceļā sastaptajām upēm.

Zūgs rādīja Vornam, kā saturēt kopā divus ādas strēmeles galus un kā novietot oli nelielā, apaļā iedobumā kārtīgi nolietotas lingas viducī. Tā bija veca linga, kuru Zūgs grasījās mest projām, pirms Brūns nebija viņam lūdzis mācīt zēnu. Vecais vīrs nolēma, ka nogrie­zīs lingu īsāku un piemēros to Vorna nelielajam augumam, tad tā vēl būs noderīga.

Eila skatījās un, vērojot pamācības, nemanot aizrāvās. Viņa kon­centrējās uz Zūga skaidrojumiem un demonstrējumiem tikpat uzma­nīgi kā puisis. Vornam mēģinot pirmo reizi, linga sapinās un akmens izkrita. Viņam neizdevās iemanīties lingu iegriezt tā, lai panāktu vajadzīgo centrbēdzes spēku, kas aizlidinātu akmeni. Akmens nepār­traukti krita zemē, pirms jauneklis bija paspējis sasniegt pietiekamu ātrumu, lai noturētu to ādas siksnas iedobē.

Brouds stāvēja malā un vēroja. Vorns bija viņa aizbilstamais, un tas padarīja Broudu par Vorna apbrīnas objektu. Tieši Brouds bija izgata­vojis zēnam nelielo šķēpu, kuru tas visur nēsāja sev līdzi, pat gultā, un jaunais mednieks arī ierādīja Vornam, kā šķēps ir turams, kā ar sev līdzīgu pārspriežot ar zēnu jautājumu par līdzsvaru un grūdienu. Bet nu Vorns vērsa savu apbrīnas pilno uzmanību pret vecāko mednieku un Brouds jutās atstumts. Viņš bija gribējis būt tas, kurš zēnam visu iemācītu, un dusmojās, kad Brūns un Zūgs mācīja tam apieties ar lingu. Pēc vēl vairākiem neveiksmīgiem Vorna mēģinājumiem Brouds pārtrauca mācības.

- Nu, ļauj man parādīt, kā tas jādara, Vorn, - Brouds pamāja, pastū­mis veco vīru malā.

Zūgs pakāpās atpakaļ un uzmeta asu skatienu uzpūtīgajam jau­neklim. Visi apstājās un vēroja, bet Brūns raidīja niknu skatienu. Viņam nepatika Brouda augstprātīgā izturēšanās pret klana labāko šāvēju. Viņš bija licis mācīt jaunekli Zūgam, nevis Broudam. "Var jau interesēties par jauno puisi," Brūns nodomāja, "tomēr viņš aiziet par tālu. Vornam jāmācās no paša labākā, un Brouds zina, ka linga nav viņa veiksmīgākais ierocis. Viņam jāsaprot, ka labs vadonis izmanto ikviena vīra prasmes. Zūgs ir visprasmīgākais, un viņam pietiks laika apmācīt zēnu, kamēr mēs, pārējie, medīsim. Brouds uzņemas par daudz; viņš ir pārāk lepns. Kā es varēšu viņu iecelt augstākā kārtā, ja viņš nekļūs saprātīgāks? Broudam ir jāsaprot, ka viņš nav ievēro­jams tikai tāpēc, ka kļūs par vadoni, bet arī tieši tāpēc, ka kļūs par vadoni."

Brouds izņēma zēnam no rokām lingu un pacēla akmeni. Viņš ielika to lingas iedobē un lidināja uz mērķi. Tas nokrita zemē īsi pirms atzīmes. Tā bija visparastākā klana viru problēma, lietojot lingu. Viņiem bija jāiemācās kompensēt savu roku locītavu ierobežotību, kas, lingu iegriežot, neļāva tiem izdarīt pilnu loku. Brouds bija nikns, ka netrāpīja, un jutās mazliet muļķīgi. Viņš pasniedzās pēc vēl viena akmens un steidzīgi to izmeta, gribēdams parādīt, ka var to izdarīt. Jaunais vīrietis apzinājās, ka visi viņu vēro. Linga bija īsāka par to, kuru viņš bija pieradis turēt, un akmens aizlidoja krietni pa kreisi, atkal nesasniedzot mērķi.

- Vai tu centies iemācīt Vornu vai vēlies pats kādas pāris nodar­bības, Broud? - Zūgs izsmejoši žestikulēja. - Es varu palikt mērķi tuvāk.

Brouds centās apvaldīt dusmas - viņam nepatika būt par Zūga izsmiekla objektu, un viņš bija nikns uz sevi, ka visu laiku nevarēja trāpīt pēc tam, kad bija pievērsis apkārtējo uzmanību. Viņš izmeta vēl vienu akmeni, šoreiz pārcenšoties un aizsviežot to tālu aiz mērķa.

- Ja tu pagaidīsi, līdz beigšu mācīt zēnu, es labprāt pamācīšu arī tevi, - Zūgs pamāja, visam tā augumam paužot izteiktu sarkasmu. - Izskatās, ka tu spētu lietot lingu.

Vecā vira pašlepnuma jūtas bija atriebtas.

- Kā gan Vorns kaut ko var iemācīties ar tādu sapuvušu vecu lingu kā šī? - Brouds nikni aizstāvējās, riebumā nosviežot ādas siksnu zemē. - Neviens nespētu izsviest akmeni ar tādu vecu rīku. Es tev uztaisīšu jaunu lingu, Vorn. No tevis nevar gaidīt, lai tu iemācies sviest ar veca vīra nolietotu lingu. Viņš pat vairs nespēj medīt.

Nu sadusmojās Zūgs. Atstādināšana no aktīvajiem medniekiem vienmēr bija trieciens vīra lepnumam, un Zūgs bija cītīgi strādājis, lai pilnveidotu savu prasmi apieties ar sarežģīto ieroci un saglabātu attāluma izjūtu. Zūgs reiz bija ieņēmis otrā vira godu, tāpat kā viņa sievas dēls, un vira lepnums bija īpaši ievainojams.

- Labāk būt vecam vīram nekā puikam, kas domā, ka ir virs, - Zūgs atcirta, sniedzoties pēc lingas pie Brouda kājām.

Noniecinājums viņa vīra godam bija vairāk, nekā Brouds spēja izturēt, tas bija pēdējais salmiņš. Viņš vairs nevarēja savaldīties un pagrūda veco viru. Zūgs zaudēja līdzsvaru, nebija pietiekami veikls un smagi nogāzās zemē. Viņš sēdēja, kur nokritis, ar priekšā izstiep­tām kājām, lūkojoties ar plati ieplestām, pārsteiguma pilnām acīm. To viņš nekādi nebija gaidījis.

Klana mednieki nekad neaizskāra viens otru fiziski; tāds sods tika aiztaupīts sievietēm, kuras nesaprata vieglākus aizrādījumus. Jauno vīriešu pāri plūstošā enerģija tika iztērēta cīkstēšanās pasākumos, kuri tika pārraudzīti, vai skriešanās un šķēpmešanas sacensībās, vai lingas un bolās mešanas sacīkstēs, kas vienlaikus kalpoja, lai vei­cinātu medību iemaņu apgūšanu. Medību un pašdisciplīnas māka klanā bija vīrišķības mērs, jo izdzīvošana bija atkarīga no sadarbības. Brouds bija gandrīz tikpat pārsteigts par savu straujumu kā Zūgs, un, tiklīdz viņš bija aptvēris, ko izdarījis, jaunekļa seja aiz kauna kļuva sarkana.

- Broud! - vārds atskanēja no vadoņa mutes kā aizturēts rēciens. Brouds palūkojās augšup un sarāvās verdziskā padevībā. Viņš nekad nebija redzējis Bruņu tik saniknotu. Vadonis tuvojās viņam, stingri sperot katru soli, viņa žesti bija aprauti un stingri kontrolēti.

- Šī bērnišķīgā rakstura izpausme ir nepiedodama! Ja tu jau nebūtu zemākās kārtas mednieks, es tevi tur pazeminātu. Kas tev lika iejauk­ties zēna mācīšanā? Vai es tev to liku, vai varbūt Zūgs, vai Vorns? - Dusmas zvēroja vadoņa acīs. - Tu sevi sauksi par mednieku? Tu taču nevari sevi nosaukt par viru! Pat Vorns prot sevi valdīt labāk nekā tu. Sievietei ir vairāk pašdisciplīnas. Tu būsi nākamais vadonis: vai tā tu vadīsi vīrus? Tu ceri vadīt klanu, nespējot vadīt pats sevi? Neesi tik pašpārliecināts par savu nākotni, Broud! Zūgam ir taisnība. Tu esi bērns, kurš domā, ka ir vīrs.

Brouds jutās pazemots. Viņš nekad nebija tik smagi apkaunots - un vēl mednieku un Vorna priekšā. Jauneklim gribējās skriet projām un paslēpties - viņš nekad nespēs to aizmirst. Brouds labprātāk būtu sastapies ar uzbrūkošu alu lauvu nekā ar Bruņa dusmām - Bruņa, kas savas dusmas izrādīja reti, kam tas reti bija jādara. Viens nikns vadoņa skatiens, vadoņa, kurš komandēja ar nesatricināmu cieņu, kuram bija līdera spējas un nelokāma pašdisciplīna, bija pietiekams, lai liktu jebkuram klana loceklim, vīrietim vai sievietei, pielēkt kājās, lai to paklausītu. Brouds pazemīgi nodūra galvu.

Brūns paskatījās uz sauli, tad deva zīmi, ka jādodas ceļā. Pārējie mednieki, neveikli klausoties Bruņa iznicinošo rājienu, jutās atvieg­loti, ka tika projām. Tie soļoja pakaļ vadonim, kas ātrā soli devās atpakaļ uz alu. Brouds noslēdza gājienu, viņa seja vēl aizvien bija piesarkusi.

Eila stāvēja sarāvusies un nekustīga, kā iemieta zemē, baidoties pat elpot. Meitene bija sastingusi aiz bailēm, ka viri varētu viņu ierau­dzīt. Viņa saprata, ka bija redzējusi ainu, kuru nekad nevienai sievie­tei neļautu noskatīties. Brouds nekad nebūtu tik asi kritizēts sievietes priekšā. Viri, lai kāds būtu izaicinājums, uzturēja solidaritātes brālību sieviešu klātbūtnē. Bet šajā notikumā meitenes acis ieraudzīja vīrus no tādas puses, par kuras esamību viņa nebija zinājusi. Viņi nebija visvarenas, brīvas būtnes, kas valdīja nesodīti, kā meitene bija domā­jusi. Tiem ari bija jāklausa pavēlēm, un viņus ari varēja norāt. Vienīgi Brūns šķita visvarenākais, kuram piederēja augstākā vara. Meitene nesaprata, ka Brūnam bija jāpakļaujas daudz lielākiem ierobežoju­miem nekā visiem citiem: klana tradīcijām un paražām, netverama­jiem, neaprēķināmajiem gariem, kas valdīja pār dabas spēkiem, un savai atbildības izjūtai.