Ūdens atmiņa

11. nodaļa

Izdzēru pēdējās lāses no tējas krūzes un noliku to uz grīdas līdzās grāmatu kaudzei. Man smeldza skausts. Pa dzīvojamās istabas logu krītošajā saules gaismas kūlī bezsvara deju dejoja mirušas putekļu daļiņas. Aizbīdīju sāņus grāmatas, kuras biju jau izskatījusi, un piezīmes, ko biju atnesusi no mātes darbistabas, tad uz muguras atlaidos pagaidām tukšajā vietā uz grīdas un aizvēru acis. Krunka, kas zem mana svara bija radusies kreklā, iespiedās muskuļos. Domas ņudzēja kā blīvs biezoknis, un ik reizi, kad pieķēros vienam pavedienam un centos tam sekot, citi tikai savilkās ciešākā mezglā.

Pēdējās divas dienas biju aizvadījusi, lasot tējas meistaru grāmatas, un līdz šim biju izšķirstījusi septiņas, rakstītas Krēslas gadsimtā. Gadsimta otrajā pusē namā bija dzīvojuši četri tējas meistari. Pirmais, Leo Kaitio, par rakstīšanu nebija licies daudz zinis. Viņš dzīves laikā bija aizpildījis tikai vienu ādas sējumu. Ieraksti bija vārdos skopi, un to saturs pasauss. “No rīta lija. Leitnanta Salo un viņa sievas tējas vizīte noritēja, kā gaidīts. Jāatceras nodot labošanā kurpes.” “Janvāris vēl siltāks nekā pagājušā gadā. Māla tējkannā parādījusies plaisa.” Man vajadzēja pārbaudīt mātes vecajās grāmatās, vai pareizi atceros, ko nozīmē “janvāris”: tas bija bijis gada pirmā mēneša nosaukums vecajā, uz saules griežiem balstītajā kalendārā. Par spīti šim kavēklim,

Leo piezīmes biju izšķirstījusi ātri. Grāmatas beigās rokraksts tomēr mainījās, un pagāja mirklis, pirms aptvēru, par ko ir runa. Lai pārliecinātos, atvēru pēc laika secības nākamo grāmatu, kur sākuma lapās bija ierakstīts vārds Miro Kaitio, domājams, Leo dēls. Ātrs acu uzmetiens Mira rokrakstam manus minējumus apstiprināja: ieraksts Leo grāmatā atstātajās tukšajās beigu lappusēs acīmredzot piederēja Miro.

Miro nebija mantojis tēva mazvārdību,gluži pretēji-viņš rakstīšanai nepārprotami bija izmantojis lielu daļu no brīvajiem brīžiem. Savā sīciņajā rokrakstā aizpildījis sešas grāmatas un turklāt krecelējis piezīmes uz atsevišķām papīra lapiņām, kas bija ielocītas grāmatās. Daļa no piezīmēm nebija datētas. Starp tādām bija arī ieraksts Leo grāmatas beigu lappusēs. Droši vien jau tolaik bija rakstāmpiederumu trūkums. Minēju, ka sava tēva grāmatu Miro sācis izmantot kādā bezcerības brīdī, kad viņam pašam papīrs bija beidzies.

Miro piezīmes bija pavisam citādas nekā Leo atstātās: viņš rakstīja par savām domām un sapņiem, par sajūtām tējas ceremonijas laikā un ārpus tās. Viņš uzskaitīja lietas, kas viņam lika pasmaidīt (klēpī ieritinājies kaķis, pirmais kraukšķīga ābola kumoss, saules sasildīts zālājs zem basajām kājām), un lietas, kas viņu kaitināja (kurpe, kas berž, vecas brilles, ar kurām vairs nevar saskatīt, tintes beigšanās tieši tad, kad tā vajadzīga visvairāk).

Atvēru acis un cēlos kājās. No grīdas pieslējos pārāk strauji: istaba satumsa, un man vajadzēja atspiesties pret sienu, līdz galva pārstāja reibt. Iegāju virtuvē un ielēju sev nākamo tasi remdeni atdzisušas tējas. Atgriezos dzīvojamā istabā, apsēdos uz spilvena un paņēmu rokā pēdējo Miro grāmatu, kuru biju izlasījusi tikai līdz pusei. Lappuses šķita trauslas un sausas, itin kā tās varētu sadrupt, izkaisīt savus smalkos, melnos vārdus pa grīdu, atdot vēja varā. Šī saikne ar pagātni bija vāra un sadēdējusi, kā laika zoba saēsts tilts, par kuru nav droši iet. Un tomēr vārdi paši bija stipri. Tie mani ietina sevī tā, ka man nācās sev atgādināt, ko īsti meklēju. Mani apbūra veids, kā šis sen pirms mana

laika dzīvojušais tējas meistars aprakstīja savas dienas, pilnmēness laikā negulētās naktis, smilšu graudus, kas bija sabiruši uz tējas nama grīdas no viesu apaviem, sniegu, kas tūlīt iekusa melni spīdīgajā zemē un vairākumā ziemu nesniga vispār. Šie stāsti un sen izgaisušas dzīves gabaliņi slējās no apdzeltējušajām, trauslajām lappusēm tik gaismu izstarojoši, tik precīzi un krāsaini, ka nespēju atraut no tiem acis. Šī tējas meistara kauli un viņa asinīs plūdušais ūdens bija atgriezušies zemē un debesīs jau ļoti sen, taču viņa vārdi un stāsti dzīvoja un elpoja. Man šķita, ka, tos lasot, arī es pati dzīvoju un elpoju patiesāk un nenovēršamāk.

Ārā mijās ēnas, un es klausījos, kā zem manām rokām čaukst papīrs.

Grāmatu aizvēru tikai tad, kad gaismas bija atlicis vien tik daudz, ka vēl spēju saredzēt vārdus. Tilti iebruka, pagātne vairs nebija nekas cits kā bezveidīgas zīmes aiz bieziem aizkariem, un mani apņēma mājas klusums. Atkal bija pagājusi viena diena, bet meklēto nebiju atradusi.

Pirms gulētiešanas izgāju ārā sagrābt akmensdārzu. Smiltīs ievilktās smalkās līnijas vēlajā vakarā izblāvoja gandrīz neredzamas. Kad beidzu, nejauši paskatījos uz ciema ceļu, un man šķita, ka mežiņa malā saskatu divus cilvēkus, kas raugās uz manu māju.

Apstājos, un sirds man krūtīs sitās.

Grābeklis izslīdēja no rokām. Pieliecos, lai uzceltu to no smiltīm, un, kad iztaisnojos, mežmala bija tukša un nekustīga.

Nākamajā rītā gāju meklēt pēdas, taču sacietējusī zeme un biezā paklājā sakritušās skujas neko neatklāja. Pustumsā koku ēnas var izskatīties pēc neatlaidīgi vērojošiem cilvēkiem.

Pēc dažām dienām saņēmu negaidītu ziņu no mātes. Iegāju mājā, nesdama uz muguras divus ūdensmaisus, kuru uzpildīšanai bi ju izstāvējusi rindu ciemā, un redzēju mirgojam komunikatora signālu. Gluži

vai nometu ūdensmaisus uz grīdas un skrēju ieslēgt komunikatoru. Ekrāns iededzās, un parādījās mātes apaļais, nelīdzenais rokraksts.

Mīļā Noria, viņa rakstīja, man loti žēl, ka neesmu varējusi rakstīt biežāk. Ilgojos pēc tevis un ceru, ka tu drīz varēsi atbraukt šurp pie manis. Daru visu, lai tas izdotos. Vai tu tikmēr varētu man atsūtīt kaut ko no savām lietām? Tam navjābūt nekam lielam, bet gan kam tādam, ko tu lieto bieži, varbūt karotei no tējas nama vai kādai no rakstāmspalvām, ar ko raksti tējas meistara grāmatā. Es vienkārši gribētu priekšmetu, kas man par tevi atgādinātu, lai es justos tev tuvāka tajā laikā, ko nevaram pavadīt kopā. Velti nepūlies to mazgāt vai spodrināt: vēlos to tieši tādu, kāds tas ir. Manā komunikatorā tūlīt beigsies strāva, un es nevarēšu to uzlādēt ātrāk kā rīt dienasgaismā, tāpēc šī ziņa ir tik īsa. Ar sveicieniem Liana.

Sabruku uz grīdas. Atvieglojums bija milzīgs. Māte ir dzīva. Vairāk nekā mēnesi no viņas nebija nekādu ziņu. Paņēmu komunikatora zīmuli un rakstīju: Vai tev viss kārtībā? Es ilgojos pēc tevis. Aizsūtīju ziņu tūlīt, taču atbilde nepienāca.

Tad lasīju ziņu vēlreiz, jo kaut kas man nedeva miera.

Jo vairāk to lasīju, jo dīvaināks man šķita mātes lūgums. Zināju, ka viņa mani mīl, taču viņa itin nekad nebija pievērsusi uzmanību materiālām lietām. Pārceldamās uz Sjiņdziņu, viņa, daudz nedomājot, bija atstājusi mājās lielāko daļu savu grāmatu, un viņai bija paradums nodot otrreizējai pārstrādei visu iespējamo, nepiešķirot lietām nekādu emocionālo vērtību. Biju redzējusi, kā viņa atdod visas manas rotaļlietas, pārvērš manis nēsātās zīdaiņa drēbes mēbeļu pārklājos un lupat-paklājos un mierīgi iznīcina manu akmeņu kolekciju, ko biju salikusi uz viņas darbistabas palodzes. Cik zināju, viņa nebija saglabājusi nevienu pašu no maniem bērnības zīmējumiem, un plecu šalle, ko biju no viņas saņēmusi dāvanā, kļūstot par tējas meistari, bija vienīgais viņas dotais apģērba gabals, kam nebija tīri praktiskas vērtības.

Likās negaidīti, ka viņa piepeši grib no manis kādu priekšmetu. Biju arī noraizējusies, jo viņa nebija man pastāstījusi, kāda ir situācija.

Varēja būt, ka viņa nav saņēmusi visas manas ziņas. Varēja ari būt, ka es neesmu saņēmusi viņas ziņas. Sakari kara dēļ bija vāji, un ko-munikatora pakalpojumi, domājams, tika uzraudzīti. Biju centusies rakstīt savas ziņas tik neitrāli un nekaitīgi, cik vien pratu, un nesaskatīju iemeslu, kāpēc lai tās tiktu cenzētas, taču armijas rīcība nebija paredzama.

Kaut gan nesapratu mātes lūgumu, noliku komunikatoru atpakaļ sienas statīvā, gāju uz virtuvi un paņēmu no darba virsmas nemazgātu karoti, ko biju izmantojusi todien no rīta. Uz metāla bija redzams brūns plankums, ko žūstot bija atstājušas tējas lāses. Ietinu karoti auduma strēmelē, sameklēju zemākajā atvilktnē jūraszāļu maisiņu, kādi tika izmantoti pasta sūtījumiem, un iemetu karoti maisiņā. Atnesu no istabas savu tējas meistara grāmatu, izrāvu no tās lapu un uzkrecelēju rindiņu: Māt, tas tev atmiņai no manis, līdz atkal sastapsimies - ar sveicieniem N. Salocīju papīru un iestūmu maisiņā, ko pēc tam aizsēju ar auklu. Varēju to izsūtīt no ciema nākamajā dienā. Cerēju, ka tas atradīs savu ceļu uz Sjiņdziņu.

Nākamo divu nedēļu laikā, pavasarim tiecoties uz vasaras pusi, dienas strauji kļuva garākas un siltākas. Ūdens plūda cauri tumsai, izgaroja no saules sasildītiem akmeņiem un prom bija.Tad, kad nedomāju par grāmatām vai ekspedīciju, vai saviem vecākiem, domāju par Sauju. Gribēju parunāties ar viņu, pastāstīt, kā kopš tēva nāves esmu meklējusi ceļu prom no tumsas, taču šķita, ka nekad neatrodas īstais brīdis. Viņa pēdējā laikā vienmēr bija nogurusi un mazrunīga, un man šķita, ka ir kaut kas, ko viņa man nestāsta. Viņai nekad nebija laika nākt uz plastmasas kapu. Kad jautāju, kāpēc, viņa no atbildes izvairījās.

Joprojām urbos cauri Miro piezīmēm. Centos sakārtot viņa stāstu kaut kādā secībā, kaut gan zināju, ka tā neizbēgami būtu tikai iztēlota. Uzdevumu apgrūtināja tas, ka Miro laikā namā bija darbojušies ari divi citi tējas meistari. Miro bērnu nebija, tāpēc par viņa mācekli un

sekotāju bija kļuvis viņa brālēns Niko Kaitio. Tomēr Niko bija miris jaunos gados, tikai dažus menešus pēc gatavības ceremonijas. Interesi par amatu bija mantojis viņa dēls Tomio, un arī viņš kļuva par Miro mācekli. Niko un Tomio nebija tādu literāro noslieču kā Miro, tāpēc Miro savām piezīmēm bez vilcināšanās bija piesavinājies arī viņu grāmatu tukšās lappuses.

Grāmata, kuru pašlaik šķirstīju, bija aizpildīta ilgi pirms Miro laika. Jau agrāk biju atzīmējusi beigu daļu, kas bija pierakstīta ar Miro roku, taču šī bija pirmā reize, kad tiku līdz tās lasīšanai. Ieraksts bija datēts ar Krēslas gadsimta pēdējo gadu, un pēc Tomio piezīmēm zināju, ka tas ir Miro nāves gads.

Zinu, ka jau gandrīz pienācis manas pēdējās ceremonijas laiks, un, pirms mana sirds apstāsies, vēlos saglabāt šo stāstu. Agrāk to nedarīju, jo man tas nelikās droši. Tomēr tagad kopš šiem notikumiem ir pagājuši jau četri gadu desmiti, un es neticu, ka to saglabāšana kādam vēl var kaitēt. Varbūt pienāks laiks, kad būs labi, ja atcerēsies un zinās ari kāds cits, ne tikai ūdens, jo pārāk daudzi stāsti pazūd pavisam, un pārāk nedaudzi no tiem, kas saglabājas, ir patiesība.

Ātri parēķināju atpakaļ no ieraksta gadskaitļa. Tas saskanēja ar gadu, kas bija minēts sudrabkrāsas ripā. Sakrustoju kājas uz spilvena, ieliku grāmatu klēpī un turpināju lasīt.

Biju strādājis par tējas meistaru tikai dažus gadus, un mans tēvs bija miris apmēram pirms gada, kad kādu vakaru, iestājoties tumsai, izdzirdu pie durvīm klauvējienu. Kad atvēru, lievenī stāvēja divi vīrieši un viena sieviete. Viņi nosauca savus vārdus un teica, ka ir gatavi strādāt mājā un dārzā par pārtikas un ūdens tiesu. Tajos laikos tas nebija nekas neparasts. Daudzi karos bija zaudējuši savas mājas un īpašumus, un bieži vienīgais veids, kā atrast ūdeni un jumtu virs galvas, bija klīst no ciema uz ciemu, meklējot darbu. Tomēr šie cilvēki nepavisam neizskatījās pēc parastiem klaidoņiem. Viņu drānas šķita gandrīz jaunas, un viņiem bija bēgļu nemierīgie žesti. Viens no vīriešiem bija ievainots. Viņam ap

roku bija apsieta netīra auduma lupata, un āda ap to bija vienos zilumos. Zem auduma malas rēgojās tetovējums: slaiks okeāna pūķis, kas nagos nes sniegpārslu. Veids, kā viņi nosauca vārdus — viens pārāk ātri un droši, otrs aizķerdamies —, man lika domāt, ka vārdi ir izdomāti. Taču bija skaidri redzams, ka viņi ir izvārguši, itin kā dienām ilgi būtu gājuši bez pietiekamas atpūtas, un līdzi viņiem nebija nekas cits, izņemot mazu, no sena, nokrišņu izturīga materiāla darinātu somu. Nolēmu, ka viņi nevar būt bīstami, un izmitināju viņus uz nakti tējas namā. Es tur neglabāju neko vērtīgu, tāpēc par apzagšanas iespēju neraizējos, un mati vienmēr bijis caurs miegs, tāpēc zināju, ka dzirdētu, ja viņi mēģinātu nakti ielavīties mājā. Durvīm bija izturīga slēdzene, kuru nevarētu atvērt bez pamatīga trokšņa. Iedevu viņiem maizi un tēju, segas, spilvenus un lukturi, un parādīju ceļu cauri dārzam. Tad atgriezos namā, lai sagatavotu attīrošu ziedi brūcei, taču, kad devos atpakaļ uz tējas namu, ieraudzīju, ka viņi visi aizmiguši. Atstāju ziedes trauciņu pie durvīm.

Nākamajā rītā, kad viņi vēl aizvien gulēja, maiznieka izsūtāmais atnesa maizi un jaunākās baumas. Viņš stāstīja, ka vakar ciema mājas apstaigājuši militāristi, klauvējušies pie durvīm un meklējuši trīs kara noziedzniekus. Kad mani viesi pamodās, pasaucu viņus uz māju brokastīs un vērīgi aplūkoju. Viņus bija grūti nolasīt. Viņu uzvedība bija laba un visai formāla, it kā viņi būtu augsti izglītoti. Tas liecināja par iespēju, ka viņi audzināti armijai domāto priekšrocību vide. Tajā pašā laika dažas no viņu piezīmēm man šķita savādas, pat nepiedienīgas cilvēkiem, kam ir m ilitāristu jons. Sapratu, ka nemāku viņus novērtēt. Man vajadzēja papildu informāciju.

Kad dzērām otru tējas tasi, pastāstīju, ko biju dzirdējis agrāk no rīta. Viņi apklusa, sejas pārakmeņojās, un es zināju, ka militāristi meklē tieši viņus. Lūdzu, lai viņi dod man pamatojumu, kāpēc man nevajadzētu atklāt viņu uzturēšanās vietu.

Vīrieši sāka iebilst, taču sieviete ar vienu rokas kustību abus apklusināja. Kad viņas piedurknes gals noplīvoja, pamanīju, ka viņai uz

plaukstas locītavas ir tāds pats pūka tetovējums, kādu biju redzējis uz ievainotā vīrieša rokas.

Sieviete stāstīja, ka viņi nāk no draudētajām zemēm, kur pētījuši ūdens atbilstību dzeršanai un apkārtējās vides atgūšanos no katastrofas. Tas mani izbrīnīja, jo biju domājis, ka doties uz Zaudētajām zemēm ir pretlikumīgi. Kad to pateicu skali, sieviete atzina, ka ekspedīcija ir pretlikumīga un slepena. Pēc viņas ceļabiedru sejām redzēju, ka viņi to visu labāk paturētu pie sevis, taču sieviete iedzēra malku tējas, iztaisnoja muguru un turpināja runāt.

Jaunās Cjaņas armija kaut kā bija uzzinājusi par viņu ekspedīciju un sākusi viņus vajāt. Ekspedīcijas vadītājs bija gājis bojā netālu no Kolariem, dodamies pēc ūdens, un kopš tā brīža viņi bēga. Pirms dažām dienām viens no viņu biedriem bija pazudis un aiznesis līdzi dalu no viņu audioierakstu drošības kopijām un videokameru, ar kuru viņi bija uzņēmuši materiālu. Pārējās kopijas bija pie viņiem, un viņi nevēlējās, lai tās nonāktu armijas rokās. Viņi nezināja, vai viņu biedrs ir dzīvs vai miris. Viņu mērķis bija dažas dienas slēpties ciema apkārtnē cerībā, ka militāristi aizies citur.

Visi trīs skatījās uz mani. Īsākais, brūnmatainais vīrietis turēja roku uz brūces, kas viņam, šķiet, sagādāja nemitīgas sāpes. Viņam uz sejas lāsoja sviedri. Garā vīrieša seja neatklāja neko.

Sieviete lūdza, lai es viņus neuzrādu.

Jautāju, kāpēc viņi nākuši uz tējas meistara namu un kāpēc ticēja, ka saņems no manis palīdzību.

Tad sieviete teica: - Mans tēvs bija tējas meistars. — Viņas tēvs bija gājis bojā ūdens karos, kad viņa vēl bija pavisa?n mazs bērns, taču viņa atcerējās tā stāstus par tējas meistariem, kuri saprot ūdeni.

Jautāju, vai Zaudētajās zemēs patiešām ir tīrs, dzerams ūdens.

Sieviete paskatījās uz vīriešiem. Redzēju, kā garākais dziļi ievelk elpu un pēdīgi pamāj ar galvu.

— Ir, — sieviete atbildēja. — Un mēs vēlamies, lai tas pieder visiem, ne tikai armijai.

Domāju par viņas stāstu. Neredzēju nekādu iemeslu, kādēļ viņai vajadzētu man melot. Viņu liktenis bija manās rokās. Par kara noziedznieku uzrādīšanu maksāja pieklājīgu atlīdzību, un, ja es gribētu par viņiem ziņot, man vajadzētu tikai piezvanīt ciema policistam. Viņu bija trīs, bet es viens pats, tas tiesa, taču es biju vesels, un viņi bija nožēlojamā stāvoklī. Es paspētu izskriet pa durvīm un būtu viņiem nesasniedzams, pirms viņi to pat pamanītu. Izskatījās, ka to apzinās arī viņi.

Apsolīju viņiem palīdzēt.

ja viņu atvieglojums nebija patiess, tad tā ir labākā izlikšanās, ko esmu pieredzējis.

Aizvedu viņus uz vienīgo paslēptuvi, par kuru zināju, ka tā ir droša. Bija svarīgi, lai pat viņi paši nezinātu ceļu uz turieni, tāpēc man nācās viņus vest pa vienam, aizsietām acīm un pa apkārtceļu. Tāds bija mana paslēptuves piedāvājuma noteikums, un pēc īsas apspriešanās viņi bez iebildumiem piekrita. Lināju — pastāv iespēja, ka viņi savas zināšanas un minējumus par paslēptuves atrašanos pratīs apvienot drošā j'aktā un spēs šo vietu vēlāk uziet no jauna, taču tāds risks man bija jāuzņemas. Kad viņi visi droši bija nonākuši paslēptuvē, gāju un atnesu no mājām ēdienu un tīras drānas.

Viņi tur sabija divas nedēļas. Gāju viņus apraudzīt katru otro dienu un vienmēr stāstīju ciema jaunumus. Viņi par sevi neko daudz nestāstīja, tomēr kaut ko noskaidroju: viņi bija universitātes pētnieki un acīmredzot ietilpa kādā lielākā pagrīdes organizācijā, kuras mērķis bija panākt, lai beidzas ūdens ierobežojumi. Pēc divām nedēļām viņi gribēja iet, jo slēptuve viņiem sāka kļūt par šauru un viņi baiļojās, ka, uzturēdamies pārāk ilgi, kļūs man par apdraudējumu (vai vismaz tā viņi teica). Cik zināju, militāristi bija aizbraukuši viņus meklēt uz citiem ciemiem, tāpēc ticēju, ka doties prom pašlaik ir tik droši, cik vispār iespējams. Uzzīmēju viņiem karti, kas ieteica, domājams, vismazāk apsargāto ceļu prom no ciema, un iedevu viņiem ūdeni un pārtiku. Viņi gribēja vispirms nonākt līdz Kuolojerviem un no turienes turpināt ceļu uz Jauno Pīteru. Pa vienam

aizvedu viņus no slēptuves uz fella nogāzi, kur biju atstājis pārtikas pakas. Bija vēla nakts stunda un agrs pavasaris, un debesis jau blāzmojās ritam.

Viņi pateicās man par laipnību un sacīja, ka viņiem nav ar ko atlīdzināt. Atbildēju, ka par dažām lietām atlīdzība nav vajadzīga.

Sieviete pasmaidīja. Viņas acis agra rīta krēslā izskatījās tumšas.

-Jūs taču saprotat, ka, visticamāk, neviens no mums savā mūžā nepieredzēs laikus, kad ūdens atkal plūdīs brīvi? - viņa teica.

— Saprotu gan, taču tas nav iemesls atteikties no cerībām, ka tā varētu notikt.

— Dažiem tas būtu iemesls, — sieviete teica.

Viņi aizgāja, un es noskatījos kalsnajos stāvos, līdz viņi pazuda fjella ielocēs.

Nezinu, kas ar viņiem notika. Nekad neko par viņiem neesmu dzirdējis. Es nezinu nedz viņu īstos vārdus, nedz to, vai viņi izglāba inj'or-māciju, ko nesa līdzi. Varbūt informācija izglāba viņus. Nekad neuzzināšu, vai rīkojos pareizi un vai viņi man izstāstīja patiesību. Taču šis ir mans pēdējais stāsts, un, kad būšu to saglabājis šajās lappusēs, manu asiņu ūdens varēs aizplūst netraucēts.

Aizvēru tējas meistara grāmatu un raudzījos uz grīdu, kas bija pilna ar papīriem. Gabaliņi manā prātā pārvietojās, tiecās veidot saprotamu attēlu. Vai bija iespējams, ka šie tējas meistara nama viesi, militāristu tvarstītie ceļinieki, bija no jansona ekspedīcijas? Iespējamība šķita ārkārtīgi maza. No otras puses, tas varētu izskaidrot, kā sudrabkrāsas ripa nonākusi tieši šajā ciemā. Ja viņi bija baidījušies no iekrišanas un vēlējās nepieļaut, ka informācija par Zaudēto zemju ūdens krājumiem nonāk militāristu rokās, viņi varēja izmest savus ierakstus plastmasas kapā.

Tomēr vēl vairāk mani interesēja, vai Miro patiešām bija slēpis viņus fjellā - varbūt pat pie avota.Tas būtu bijis kas nedzirdēts. Viss

tēva vārdos un attieksmē man bija stāstījis, ka pie avota iet tikai tējas meistari un viņu mācekļi, kad mācījušies pietiekami ilgi, varbūt reizēm ģimenes locekļi - biju pārliecināta, ka māte tur ir bijusi. Tomēr Miro būtu pārkāpis visas tradīcijas un nerakstītos likumus, paslēpjot pie avota svešus cilvēkus, kuriem uzticēties viņam nebūtu nekāda iemesla. Taču kuru citu vietu viņš būtu varējis domāt? Viņš arī nebija minējis, ka nesis viņiem ūdeni, tikai pārtiku. Tāpat man šķita savādi, ka slēptuvi viņš nebija aprakstījis vispār. Tas nesaskanēja ar viņa detalizēto rakstības stilu, tāpēc tā izskatījās pēc apzinātas izvēles.

Priekšnamā iepīkstējās mans komunikators. Cerēju, ka tā būs māte. Nebiju par viņu neko dzirdējusi kopš brīža, kad pirms dažām nedēļām aizsūtīju viņai karotīti. Kad stīvi gāju lasīt ziņu, kāju muskuļi pēc ilgās sēdēšanas smeldza. Ziņa bija no Sanjas.

Vai tev būtu iespējams pārdot dažus ma isus ūdens uz nomaksu ? Steidzami!! Vēl šodien, ja paspēj, viņa rakstīja. Vēderā ielija auksts smagums. Sanja nekad nebija lūgusi ūdeni. Tūlīt iedomājos par Minju. Dienasgaisma ārā būs vēl dažas stundas, un es paspēšu atgriezties no ciema pirms komandantstundas sākuma.

Esmu jau ceļa, atbildēju Sanjai. Atstāju grāmatas izmētātas uz dzīvojamās istabas grīdas, pielēju trīs lielus ūdensmaisus, aiznesu tos uz helipēda piekabi un devos lēnā braucienā uz ciemu.