Ūdens atmiņa

13. nodaļa

- Vai tu varētu pēdējo nospēlēt vēlreiz? - cs lūdzu.

Sanja piespieda to agrākās ierīces pogu, uz kuras divas bultiņas rādīja pa kreisi. Rokas locītava sūrstēja no rakstīšanas. Kamēr no skaļruņiem vidžināja ačgārnās balsis, es purināju roku. Sanja noņēma pirkstu no pogas, un balss teica:

- ...kamēr būs apstiprinājušies visi rezultāti. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka vismaz Saltfjelle-Svartīsens, Reivo un lielākā daļa apvidus starp Malmbergetu un Kolariem ietilpst teritorijās, kuru ūdens resursi ir daļēji piemēroti dzeršanai jau pašlaik, un, pēc mūsu aprēķiniem, pilnībā reģenerēsies ātrāk nekā piecdesmit gados.

- Apturi, - es teicu. Sanja apstādināja ripu, un es ierakstīju pēdējo teikumu piezīmju grāmatā.

Bijām salikušas visu glītā aplī uz darbnīcas grīdas: agrāko laiku ierīci, ripas un grāmatas, kuras biju atnesusi no mātes darbistabas. Pastiepos pēc smaga sējuma, kurā bija Zaudēto zemju karte no agrākās pasaules laika, un ar pirkstu vilku līdzi vietu nosaukumiem. Reivo acīs iekrita pirmais. Apvilku apli, un, kad atliecos atpakaļ, muskuļi sprandā un mugurā savilkās sāpīgos mezglos.

- Man laikam vajadzētu pauzi, - es teicu. Bijām sēdējušas stundām ilgi.

Sanja paraustīja plecus.

- Pati taču gribēji visas ripas pārrakstīt. Aiziešu pēc tējas.

Viņa piecēlās, un es turpināju meklēt ierakstos minētos vietvārdus, atzīmējot tos kartē.

- Es gan joprojām nesaprotu, ko tu grasies ar šo informāciju darīt, - Sanja, ārā iedama, noteica.

- Es arī ne. - Tā es atbildēju, taču tā nebija gluži patiesība.

Sudrabkrāsas ripas rindiņā gulēja uz tās sargājušā auduma. Uz

tām bija uzrakstīti skaitļi no viens līdz septiņi. Secību bijām spējušas noteikt, noklausoties katras sākumā minētos datumus. Līdz šim bijām visā garumā noklausījušās četras ripas, un es biju pierakstījusi to saturu, lai mēģinātu sakārtot vienā stāstā. Tomēr mums bija problēma: vārdus reizēm bija grūti saprast, laiks vietām bija izdeldējis balsi un to nevarēja sadzirdēt, un daži posmi bija tā saskrāpēti, ka ierīce katru reizi lēca tiem pāri. Turklāt vairāku garu posmu trūka, dienas un veselas nedēļas starp žurnāla ierakstiem. Lēsu, ka ripu sākotnēji bijis desmit, varbūt pat vairāk.

Tagad biju pārliecināta, ka visas sudrabkrāsas ripas nāk no vienas vietas. Tajās parādījās divas atšķirīgas vīriešu balsis, no kurām viena nepārprotami bija tā pati, ko bijām dzirdējušas pirmajā atrastajā ripā. Biju arī pārliecināta, ka slepenā ekspedīcija, kuru Mira paglāba Krēslas gadsimtā, bija Jansona ekspedīcijas pārpalikums un ka viņš to bija slēpis fjella alā. Nespēju izdomāt nekādu citu izskaidrojumu tam, kā ripas nonākušas avotā. Joprojām cerēju, ka spēšu fiksēt ekspedīcijas maršrutu, taču klausīšanās ar piezīmju grāmatu un karti bija mokoši lēna, un es zināju, ka stāsts nekad nebūs viengabalains un pilnīgs. Starp Jansona ekspedīcijas un mūsējo realitāti bija pārāk daudz laika, gadu aizēnotas detaļas un pīšļos pazudušas ainas no tās pasaules, kuras vairs nebija. Mēs to nevarējām iztēloties citādi kā neskaidru tēlu, kura vaibstus un aprises aizmiglo attālums.

Un tomēr, par spīti patērētajam laikam, tajā visā bija kaut kas, kas lika man degt un liesmot, itin kā mana āda piepeši būtu izrādījusies par šauru un manas dzīves robežas pārāk tuvai, lai kurp es grieztos. Jansona ekspedīcija patiešām bija pastāvējusi. Viņi bija dzīvojuši un elpojuši, viņi bija piekrāvuši ātro agrāko laiku transportlīdzekli pilnu ar ēdienu, dzērienu un mēraparātiem, un kaut kā viņi to visu un paši sevi bija ieveduši pāri apsargātajām robežām Zaudētajās zemēs. Viņi bija kāpuši pa stāvām klinšu takām, pa kurām neviens nebija gājis gadu desmitiem, un no fjordu nogāzēm vērojuši nogrimušos, ūdens nogurdinātos ciemus. Viņi bija mērkuši pirkstus strautos, kas tecēja no kraujām, un tumšos, ledaini klusos ezeros, un, kad viņu ierīces bija . rādījušas, ka ūdens ir dzerams, ik solis bija ieguvis jēgu.

Savos sapņos biju kopā ar viņiem, svešā ainavā, kur itin visur bija dzirdama ūdens balss. Tomēr nedz redzēju viņu sejas, nedz runāju ar viņiem. Viņi turējās kaut kur fonā, bija nesasniedzami, itin kā es pati būtu tikai bezķermenisks gars, ko aiztur tumša straume, nelaižot pāri robežai dzīvo pasaulē. Man līdzās vienmēr bija Sanja, un viss ap mums bija citādi: fjellu baltās virsotnes, gaisa dzeldīgums, ūdens, kurā debesis atspoguļojās dzidras un neizprotamas ka cita pasaule un virs kura liesmoja gaisma.

No sapņa vēl ir garš ceļš līdz vārdiem, bet no vārdiem - līdz darbiem. Tomēr ar katru klausīšanos šis ceļš saīsinājās.

Noklaudzēja durvis. Darbnīcā ienāca Sanja un ielika man rokā tasi remdenas tējas. Lāse, ko viņa bija izšļakstījusi, tecēja pa tases sānu un pāri maniem pirkstiem.

- Šodien es laikam vairāk nespēšu, - es teicu. - Vai pavadīsi mani mājās?

Tas, zināms, nozīmēja: vai nāksi pēc ūdens? Tomēr mēs nekad to neizteicām skaļi. Ūdens pieminēšana bija kļuvusi par problēmu ne tikai mūsu starpā, bet visā ciemā. Bija pārāk viegli neviļus izklausīties pēc tāda, kas lepojas ar savu ūdens situāciju vai ubago ūdeni no cita.

- Šodien es nevaru, - Sanja atbildēja. - Māte uz šo nedēļu dabūja darbu armijas virtuvē, man jābūt mājās ar Minju. Atnākšu rit.

- Rītdiena neder. Man būs tējas viesi.

Sanja izskatījās vīlusies, taču zināju, ka man būtu neiespējami atlicināt laiku viņai. Kuolojervu vicemērs bija prasīgs klients, un tējas vizītes piepildīja dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram. Es nevarēju atļauties zaudēt vēl kādu tējas viesi. Pēc tēva nāves ne viens vien no viņa pastāvīgajiem viesiem bija pārtraucis vizītes, par spīti līdzjūtības izteikšanām un apliecinājumiem, ka, protams, viņi turpinās savas vizītes arī tagad, kad tējas meistare esmu es. Tēva laikā jauni klienti ceļu uz ceremonijām bija atraduši pēc majora Bolina ieteikuma, taču viņš acīmredzot bija man stāstījis patiesību, teikdams, ka viņa laiks kā mūsu palīgam ir beidzies. Pēc tēva bērēm nebiju no viņa saņēmusi ne pušplēsta vārda.

- Vai tiksi parīt? - es vaicāju, un Sanja pamāja. Liku galvā kukaiņu cepuri, paņēmu piezīmju grāmatu un somu, un pa tīkla durvīm devos putekļaini sausā pēcpusdienā.

Kad izgāju pa Sanjas nama vārtiem, redzēju, ka no ciema malas nāk kareivis. Neskatījos uz viņu. Tā bija iemācījies darīt viss ciems. Kati gājām viens otram garām, viņš tomēr mani pasveicināja. Izbrīnīta paskatījos uz viņu. Pagāja kāds brīdis, pirms pazinu viņa seju: tas bija tas pats gaišmatainais kareivis, kuru biju redzējusi runājamies ar Sanju iepriekšējā vasarā, kad Taro ar savu vienību meklēja ūdeni tējas meistara zemēs.

Nogriezos uz ceļa, kas veda prom no ciema. Ar acs kaktiņu redzēju, ka karavīrs apstājies pie Sanjas nama vārtiem.

Šī nebija pirmā tējas ceremonija, ko pēc tēva nāves vadīju viena pati. Biju iemācījusies gūt mierinājumu no viņa neredzamās klātbūtnes: atmiņas par viņu saistījās ar tējas namu tik cieši, ka šķita, itin kā viņš joprojām tur sēdētu, uzraudzīdams manas kustības, gatavs bez

bardzības dot padomus. Tomēr šoreiz mans prāts atspoguļoja viņa stāvu tumšu un nopietnu, it kā viņš zinātu. Klausīgi atbildēju uz vicemēra jautājumiem par attēlu, kas karājās pie sienas, pasniedzu pēc precīzām receptēm gatavotus saldumus un tējai ļāvu ievilkties stiprai, kā viņš vēlējās. Tomēr visu šo laiku nespēju ieslīgt mierā, kas vajadzīgs, lai koncentrētos.

Lauztu solījumu nav viegli nest. Izdabāt mirušajiem ir grūti, un reizēm grūtāk ir neizdabāt.

Pēc vizītes jutos kā izžmiegta. Kad pēdīgi vēlā vakarā aizslēdzu tējas nama durvis un kvčlluktura gaismā gāju uz māju, mani locekļi šķita trausli un smagi kā stikls, un es biju pārāk nogurusi, lai gatavotu vakariņas. Agras vasaras blāvajā nakts gaismā iekritu gultā un iegrimu miegā.

Pamodos no klaudzieniem pa durvīm.

- Noria? - no lieveņa bija dzirdama Sanjas balss. - Vai te kāds ir?

- Mirklīti! - atsaucos un uzķepurojos augšā. Dārzā spoži spīdēja saule. Ieslidināju kājas sandalēs un mazliet grīļīgi piegāju pie ārdurvīm. Sauja stāvēja lievenī, turēdama rokā četrus tukšus kopā sasietus ūdensmaisus.

- Pirms kāda laiciņa nosūtīju ziņu, - viņa teica. - Nospriedu, ka varbūt tev aizmirsās atbildēt, tomēr nācu, kā bijām norunājušas.

Biju pavisam aizmirsusi, ka viņai jānāk. Uzmetu skatienu ko-munikatoram pie sienas. Tur nudien mirgoja sarkana gaismiņa. Aiz-traucu uz sejas krītošos matus.

- Es neko nedzirdēju. Cik ir pulkstenis?

- Nav pārāk vēls, - Sanja teica. - Augstākais, deviņi. Jebkurā gadījumā esmu mazliet par agru.

Atvēru durvis plašāk un pakāpos nost. Sanja ienāca iekšā ar visiem ūdensmaisiem. Tikai tagad pamanīju, ka otrā rokā viņai ir no jūraszālēm pīta aploksne, un viņa man to sniedza.

- Ciemā uzskrēju virsū pastniekam. Padzirdējis, ka esmu ceļā uz šejieni, viņš iedeva šo līdzi. Sacīja, ka vismaz būs par vienu gājienu mazāk.

Paņēmu aploksni. Та kā biju pārliecināta, ka tā ir no mātes, atvēru uzreiz. Iekšā bija mazliet apskrambāts, taču citādi gluži labs ko-munikators, bet itin nekādas vēstules.

- Savādi, - es teicu, un pēc Sanjas izteiksmes redzēju, ka viņai šķiet tāpat. - Vai tu esi pārliecināta, ka tas ir man?

- Та pastnieks teica.

Centos komunikatoru ieslēgt, taču ekrāns kā bija, tā palika tumšs.

- Droši vien akumulators tukšs, - Sanja teica.

Jutos doba un izsusējusi un aptvēru, ka neesmu ēdusi kopš iepriekšējā rīta.

- Tēju dzersi?

Sanja pamāja un sekoja man uz virtuvi. Uzliku komunikatoru uz palodzes, kur tieši tam virsū spīdēja saule. Daudz laika, lai uzlādētos, nevajadzēs. Kad ūdens bija sakarsis un uz galda tasēs kūpēja tēja, uzliku pirkstu uz komunikatora ekrāna. Displejā uzzibēja gaisma. Sanjai bija bijusi taisnība. Ekrāns ieslēdzās un atpazinējs lasīja manu pirksta nospiedumu. Tas nebija nekas neparasts: visi komunikatori bija iekodēti identificēt lietotāja kontu vai ģimenes kontu pēc pirkstu nospiedumiem, un principā jebkuram pilsoņu reģistrā iekļautajam bija iespēja lietot savu kontu no pilnīgi visiem komunikatoriem. Tomēr vārds, kas parādījās ekrānā, nebija manējais. Aino Vanamo, paziņoja komunikators. Dzimšanas gads bija manējais, taču datums - cits. Kā dzimšanas vieta bija norādīta Sjiņdziņa.

- Kas tad nu? - Sanja vaicāja un piecēlās, lai ieskatītos komuni-katorā. Aplūkojusi ekrānu, viņa uzrāva uzacis.

- Pamēģini tu, - es ierosināju. Sanja uzlika pirkstu uz ekrāna, un atpazinējs lasīja nospiedumu. Sanja Valama, displejs ziņoja. Uzliku

pirkstu uz ekrāna vēlreiz, un atkal parādījās informācija par Aino Vanamo.

- Ģeniāli, - Sanja izdvesa. - Viltota komunikatorpase! - Pazinu viņas sejas izteiksmi: viņa jau drudžaini prātoja, kā komunikators uzlauzts un vai viņa pati spētu ko tādu. - Tas ir ieprogrammēts savienot viltotus personas datus ar tavu pirksta nospiedumu, - viņa turpināja. - Taču jebkura cita rokās tas ir pavisam parasts komunikators.

Displeja stūrī zibsnīja sarkana gaismiņa un skaitlis 1, kas apzīmēja vienu ziņojumu. Ar pirksta galu pieskāros gaismiņai.

Ja šis tevi sasniedzis, sākās ziņa, ir svarīgi, lai tu rīkotos tā, kā es lūdzu. Tev nav droši palikt tur, kur esi. Sazinies ar Bolinu. Viņš tev palīdzes nopirkt vilciena biļeti. Līdzko zināsi braukšanas datumu, atsūti man ziņu no šī komunikatora. Neizmanto otru komunikatoru un, kad mājas atstāsi, neņem to līdzi. Ceru tevi drīz satikt.

Paraksta nebija, taču es pazinu rokrakstu: tas piederēja mātei.

Abas ar Sanju ilgi klusējām. Pēdīgi viņa vaicāja: - Vai tu brauksi?

- Es nezinu, - atbildēju. Tagad aptvēru, kāpēc māte bija lūgusi man nosūtīt kādu priekšmetu. Viņai bija vajadzīgi mani pirkstu nospiedumi pases viltošanai, taču viņa nebija varējusi pateikt to tieši, jo baidījās, ka mūsu pasts tiek pārbaudīts. Viņai droši vien bija nācies kādu uzpirkt, lai nodrošinātu, ka komunikators nonāks galā. Karoti biju aizsūtījusi vairāk nekā pirms mēneša, tātad ierīce acīmredzot bijusi ceļā vairākas nedēļas.

Man it kā vajadzēja būt sajūsmā par mātes piedāvājumu. Ja jau viņa lūdza mani braukt, tas nozīmēja, ka Sjiņdziņā, par spīti karam, ir samērā droši. Bez nemitīgās avota noklusēšanas un sargāšanas, bez ciema aizvien liesāko seju redzēšanas, bez bailēm par to, uz kurām namdurvīm nākamreiz parādīsies zilais aplis, dzīve būtu daudz vienkāršāka. Man nevajadzētu nest ūdeni no fjella, nevajadzētu vest to Sanjai, nevajadzētu vienai uzkopt māju, rūpēties par dārzu un gatavot tējas saldumus. Mēs atkal varētu darīt lietas kopā ar māti, kā bijām

darījušas pirms viņas aizbraukšanas un tēva nāves.Tas pats nogurums, kas mani bija apņēmis iepriekšējā vakarā un joprojām nelaidās vaļā, ielija manī tik smags, ka vēlējos tūlīt pat atgulties uz virtuves grīdas un nekustināt ne pirkstu. Vēlējos, lai kāds cits uzņemas atbildību par mani un manu dzīvi, par visu, kas vēl pavisam nesen bija kļuvis par man nesamo nastu. Sjiņdziņa vizēja tāla, vieglā dūmakā tinusies, viegla un viesmīlīga kā sapnis.

Un tomēr tieši tas, no kā vēlējos bēgt, lika man palikt. Kurš rūpēsies par avotu, ja es aizbraukšu? No kā Sanja dabūs ūdeni savai ģimenei? Vai tad, ja atstāšu avotu viņas ziņā un ja par to kaut kā uzzinās militāristi, bet es būšu prom, kontinenta otrā malā, sods nenāks pār viņu? Es nevarēju pieļaut, ka viņa tiktu pakļauta tādām briesmām.

Aiz tā visa vīdēja iespēja, kas vēl tikai sāka no gabaliņiem veidoties par skaidru ceļu: ūdens, kura nebija šeit, bet kurš bija Zaudētajās zemēs. Es varētu sekot mātes gribai un braukt uz Sjiņdziņu vai tēva gribai un palikt šeit par avota sargātāju. Vēl es varēju rīkoties pēc savas gribas un izvēlēties svešu ceļu, kuru noteicis nebija ne viens, ne otrs no abiem.

Todien visas iespējas izskatījās vienlīdzīgas, taču jau toreiz viena bija sākusi sniegties pāri citām, vilkt mani uz savu pusi.

Dzērām virtuvē tēju un ēdām amaranta maizi, ko mērcām saul-puķu eļļā. Redzēju, ka Sanja cenšas neēst badīgi.

- Vienmēr esmu domājusi, vai būtu iespējams kaut kā uzlauzt identifikācijas aizsardzību, - viņa teica. - Man ir viena doma. Varbūt tas izdotos arī man.

Zināju, ka viņa labprāt paņemtu viltoto komunikatoru uz savu darbnīcu un izpētītu, taču tiešos vārdos lūgt negribēja, un es nebiju gatava viņai to piedāvāt. Ja es izlemtu braukt uz Sjiņdziņu, man būtu vajadzīga pase, un man bija bail, ka viņa nejauši varētu izdzēst viltotos datus.

Kad bijām padzērušas tēju un paēdušas, Sanja piepildīja savus ūdensmaisus no virtuves krāna. Bija pienācis laiks nākamajā nedēļā

doties uz avotu, lai aizvērtu uz māju vedošo rezerves ūdensvadu. Kopā aiznesām udcnsmaisus uz viņas ratiņiem. Bijām sākušas tajos pārvadāt lielu niedru šķirstu, kurā ieguldījām ūdensmaisus. Uz tiem uzlikām Saujas uzmeistarotu viltus dibenu un, kad tas bija savā vietā, piekrāvām šķirstu ar vecām drānām un saplēstiem, tukšiem ūdens-maisiem. Ja ūdens uzraugi Sanju apturētu - kā reizēm notika -, viņi šķirstā atrastu tikai priekšmetus labošanas un šūšanas darbiem, ko Sanja un viņas māte man veica pēc pasūtījuma.

Skatījos, kā Sanjas ratiņu riteņi atstāj pēdas ceļa putekļos, viņai ejot prom. No šķirsta vākapakšas kā balta, vēja plivināta liesma rēgojās izdiluša krekla piedurkne.

Sanja bija pasākusi nākt man līdzi, kad gāju uz avotu pārbaudīt ūdens līmeņa augstumu. Laiks kļuva aizvien tveicīgāks, un fjclls bieži bija vienīgā vieta, kur bija vēsi. Reizēm devāmies uz alu, tikai lai patvertos no dienas karstuma. Agrāk biju taisnā ceļā devusies uz avotu, uzmetusi skatienu ūdens līmenim un griezusies atpakaļ. Tagad jo bieži kļuva mūsu kopīgie gājieni uz fjellu. Varējām sēdēt izžuvušās upes gultnes krastā un ēst līdzpaņemto pārtiku vai skatīties debesīs slīdošajos mākoņos. Reizēm es lasīju grāmatu, kamēr viņa zīmēja piezīmju grāmatā, ko biju viņai iedevusi. Tomēr šo gājienu centrā vienmēr bija avots, un, kaut gan mēs nekad par to nerunājām, ticu, ka viņas izjūtas bija tādas pašas kā man: avota izžūšanas un zaudēšanas bīstamība nešķita reāla, un došanās alā pie dīķa katru reizi bija ieiešana citā pasaulē. Tur mūsu rīcībā bija tāda greznība kā neierobežots ūdens, kas piederēja tikai mums, un es pat nevēlējos, lai būtu citādi.

Uz laiku nevar paļauties. Dažas nedēļas var likties mūžības sākums, un ir viegli kļūt aklam, ja tic, ka nekam nav jāmainās.

Todien mēs pie avota bijām pavadījušas varbūt stundu, varbūt divas — mums nebija nekāda iemesla skaitīt laiku. Diena bija karsta, un kukaiņi nikni, un alas ēnas nomierinoši gūla uz mūsu ādas, ko bija

apsvilinājušas vasaras sākuma dienas. Mani mājās gaidīja dārza ravēšana, un Sanjai darbnīcā bija pilns galds ar labojamām lietām, taču mēs novilcinājām aiziešanu. Sanja bija labā noskaņojumā un mūsu kvēllukturu vārgajā apgaismojumā darināja akmentiņu veidojumu.

- Kas tas ir? - es vaicāju. Viņa bija sakrāvusi stūrainu akmeņu kaudzīti un tai apkārt aplī novietojusi mazākus akmens tēlus, kuriem bija uzzīmētas dusmīgas sejas.

- Šis ir nams, - Sanja teica un norādīja uz akmens veidojumu apļa vidū. - Tie ir ūdens uzraugi. - Viņa norādīja uz namu ielenkušajiem akmens tēliem. - Un tās tur esam mēs.

Akmens apļa ārpusē mazu gabaliņu tālāk bija divi citi akmens tēli, starp kuriem viņa no plastmasas strēmeles bija uzmeistarojusi spaini. Abi plati smaidīja.

- Vai uzraugi to neredz? - es jautāju.

- Skatās aplamā virzienā, - Sanja teica. - Man vajadzīgs mazumiņš tavu matu, - viņa paziņoja un grasījās tos atmērīt no šķipsnas, kas man bija izlīdusi no zirgastes.

- Kāpēc? - es jautāju un atgrūdu viņas roku.

- lai varētu tevi pabeigt, - viņa teica.

- Nē, es labāk būšu plikpauraina, - es smējos, taču viņa dzinās man pakaļ pa alu, un pēdīgi es viņai ļāvu ar spalvu nazīti nogriezt gabalu no manu matu galiem. Viņa novietoja matus uz akmens tēla galvas un uz tiem vēl uzlika mazu plakanu akmentiņu, lai tie turētos uz vietas. Tad viņa nogrieza šķipsniņu savu matu, ko tāpat nostiprināja uz otra akmens tēla galvas, kurš nemanīts lavījās garām uzraugiem.

- Līdzība ir nepārprotama, - viņa teica.

Kad sākām iet pa gaiteni, vēl aizvien bijām labā noskaņojumā. Mēs nekādā gadījumā neuzvedāmies klusu, un soļi un smiekli no sienām atbalsojās daudzkāršā skaļumā. Kad nonācām līdz griestu lūkai, Sanja nebrīdinot pagrieza sviru pie sienas, un man uz skausta no griestu

ūdensvada uzšalca auksta duša. Iespiedzos un ar slapjo zirgasti uzšāvu viņai pa seju.

- Beidz taču! Kad tiksim ārā, tu būsi apmierināta, ka tavas drānas ir slapjas un vēsas, - viņa teica un rādīja nevainīgu seju.

-Tad jau arī tu droši vien negribi palikt bešā, - es teicu un pavilku viņu zem ūdens dušas. Viņa sprausloja, izgrozījās no mana tvēriena un aiztaisīja krāna sviru. Es joprojām žmaidzīju ūdeni no drānām un matiem, kad viņa ar otru sviru atvēra lūku un ieslīdēja alā.

- Vēl sekundīti, un es nākšu, - saucu Sanjai nopakaļ. Viņa klusēja, un es viņu otrpus lūkas neredzēju. Man šķita, ka dzirdu klusu klakšķi. - Sanja?

Piepildīju mazo ūdensmaisu, ko biju atnesusi līdzi, un nolaidu alā. Tad izslīdēju cauri atverei, paņemot līdzi abus savus kvēllukturus un pilnīgi slapjo kukaiņu cepuri. Kad pacēlu skatienu, man izplēnēja balss.

Sanja stāvēja netālu no alas ieejas ar muguru pret mani un turēja rokā kvēllukturi. Otrs lukturis šķembās gulēja uz klints grīdas līdzās viņas kukaiņu cepurei. Alas mutē stāvēja vīrietis, kura aprises iepretī gaismas dedzinātajai dienai izzīmējās zobena asumā. Lukturu nobālušajā blāzmā izšķīru viņa vaibstus.

- Tādas lietas nu gan šajā ciemā katru dienu nevar redzēt, - Ju-kara teica. - Divas jaunas sievietes, bis cauri slapjas uzrodas no fjella dzīlēm.

Tajā brīdī Sanja pavērsa seju pret mani, un es savā prātā tūkstošiem reižu esmu centusies nolasīt viņas izteiksmi, saprast katru tās niansi. Atmiņas aizslīd un vairās, un sašķīst gabalos, taču par divām lietām biju pārliecināta toreiz un esmu joprojām: Sanja bija tikpat pārsteigta kā es, un tomēr aiz viņas pārsteiguma pretī virskārtai tiecās cita izjūta.

Viņa izskatījās vainīga.

Mums protams, nebija sagatavoti nekādi izskaidrojumi, ko celt priekšā Jukaram. Vēlāk par to domājot, kļūda šķita smieklīgi bērniš

ķīga, taču tā bija noticis, un mēs nc viena, ne otra nepratām to izlabot. Bijām bijušas tik pārliecinātas par Ģella paslēptuves drošību, ka nekad nebijām piestājušas, lai padomātu, kā izskaidrosim savu uzturēšanos alā, ja kāds mūs tur reiz atrastu. Ja situācija būtu citāda, mēs droši vien varētu teikt, ka ejam parastā piknikā.Taču Jukara bija redzējis lūku un ūdens dušu, un mūsu pilošās drānas. Mums nebija nekādas iespējas viņu pārliecināt, ka kaut kur tuvumā nav ūdens.

Viņš nedz lūdza, nedz draudēja, nedz šantažēja. Tas viņam nebija jādara. Bija pilnīgi skaidrs, ka tad, ja esjukaram un viņa ģimenei nepiedāvāšu ūdeni, militāristi alā drūzmēsies, jau pirms es pati šeit ieradīšos nākamo reizi, - ja nākamā reize vispār pienāks.

- Та ir mana vaina, - Sanja tovakar sacīja, vēlāk, kad Jukara bija atstājis tējas meistara namu ar pieciem pilniem ūdensmaisiem.- Man ir tik ļoti žēl. Es nesapratu, ka tas beigsies šādi.

- Par ko tu runā? - es vaicāju.

- Pagājušā nedēļā man nācās aiziet pie Jukaras, - viņa teica.- Man beidzās ielāpu plastmasa, un es ciemā nezināju nevienu citu, kam tās atliktu ari pārdošanai. Viņš prasīja ļoti augstu cenu un izturējās savādi. Apjautājās par tevi. - Viņa paraudzījās uz mani.

- Ko viņš teica? - es jautāju, tagad jau piesardzīgi.

- Žēlojās, ka tu viņam vairs neved labojamās mantas, kaut gan tavs tēvs bijis viņa labākais klients.

Tā bija taisnība. Jau pirms tēva nāves visbiežāk visus lāpāmos maisus slepus biju vedusi Sanjai, un pēc viņas nāves nebiju vedusi Jukaram labot neko.

- Viņš ari runāja visu ko par tavai tēvu, - Sanja turpināja. - Teica, ka vienmēr brīnījies, kā gan tam bezgalīgi uzrodas labojami ūdens-maisi, kaut gan ūdens neesot vairāk kā visiem pārējiem ciema iemītniekiem. Viņš... - Sanjai vaigos sakāpa sārtums, un viņa apklusa.

Gaidīju.

Viņa turpināja: - Viņš man jautāja, kā man šķiet, vai jums ir slepena aka vai kāds cits ūdens avots. - Sanja ar plaukstām aizsedza acis. - Noria, es negrasījos viņam neko atklāt! Taču tas mani tā samulsināja, ka es nosarku un izmetu no rokām ielāpu plastmasas kārbiņu, kuru viņš man bija pārdevis, un ielāpi izkaisījās pa viņa darbnīcas grīdu. Nedz es ko teicu, nedz viņš. Taču aizdomas viņam droši vien bija radušās jau agrāk, un, ieraudzījis, kā es satrūkstos, viņš nolēma sekot mums uz ljellu... - Sanjas balss izdzisa.

Nezināju, ko viņai teikt, tā nu pateicu: - Tā nav tava vaina. Ja viņam kaut kādas aizdomas bija, viņš būtu mūs izsekojis tik un tā.

Vēlāk, kad Sanja bija aizgājusi, paņēmu karti un piezīmju grāmatu, kurā biju pārrakstījusi ripu saturu. Meklēju ceļus, kuri tika izmantoti Krēslas gadsimtā, un citus, pa kuriem iet varbūt varētu joprojām. Sāku savā starpā savienot vietvārdus, kurus biju dzirdējusi ripās, un zīmēt maršrutu no dzimtā ciema uz tiem.