Dzīvoklis bez numura

1

Gestapo Rīgas nodaļas priekšnieks Lange sēdēja pie galda un koncentrēti raudzījās vienā punktā. Tikai pēc laba brīža viņa skatiens atkal pievērsās oberšturmfīre- ram Haraldam Raup-Dīmensam, kas bija ērti atlaidies sēdeklī. «Kas par manierēm!» dusmojās Lange, jo ober- šturmfīrera vaļīgā poza neizrādīja ne mazākās cienības pret priekšnieku. Bet asā piezīme palika neizteikta. Ar šo Rūras miljonāra dēlu pat Langem negribējās ķildoties.

— Nu, ko jūs domājat par šo lietu?

Oberšturmfīrers sakustējās:

— Nododiet to manās rokās, un es triju mēnešu laikā likvidēšu spiestuvi.

— Vai jums ir kāds pieturas punkts?

— Nē, tikai nojauta. Taču nojautas mani reti pie­viļ. Aiz spiestuves, manuprāt, stāv «Žanis». Notvert Žani nozīmē iznīcināt šo boļševistiskās propagandas perēkli.

— Tātad drīz viņš jau būs mūsu rokās? . . .

— Nē, es domāju, ka nedrīkstam pārsteigties. Gal­venais ir spiestuve. Žanis nekur neizbēgs. Vienam no mūsu labākajiem aģentiem jau izdevies nodibināt kon­taktu. Šovakar viņi satiksies pirmo reizi. Sākot ar šo brīdi, Žanis atradīsies mūsu pastāvīgā uzraudzībā.

Cilvēks, par kuru gestapo tā interesējās, pašreiz no­pirka «Tēvijas» 1942. gada 23. oktobra numuru. īsajā ceļa gabalā līdz nākošajam stūrim pagadījās vismaz pieci seši vīrieši tādos pašos mēteļos. Arī izskata ziņā viņš maz atšķīrās no gājējiem, kas šai stundā pildīja ielu. Vidēja auguma, gaišmatis, plecīgs, bet ne pārāk drukns, rūpīgi sasukātiem matiem un gludi skūtu seju Jānis Daugavietis likās caurmēra pilsoņa iemiesojums. Uzlūkojot šo cilvēku, šķita viegli noteikt viņa paražas — tramvajā tas droši vien piedāvāja sievietēm vietu, iera­dās darbā un gāja projām tieši laikā, vilcienā lasīja avīzi un pēc tam žāvājās . . .

Ierāvis galvu paceltajā apkaklē, Daugavietis iejaucās gājēju straumē — neuzkrītošs, neviena neievērots. Pats turpretī ievēroja visu: katrs sīkums varēja kļūt liktenīgs viņa gaitām. Gestapo neredzamais zirnekļa tīkls ietina ielas, namus, cilvēkus. Izlīst caur smalkā tīkla acīm, palikt nepamanītam, lūk, pastāvīgais uzdevums. Katrs solis saistīts ar briesmām. Bet, tāpat kā karavīrs, kas, ilgāku laiku atrodoties priekšējās līnijās, pierod pie nā­ves tuvuma, Jānis bija apradis ar šīm briesmām. Tikai sapņos viņu vēl vajāja bailes no iekrišanas. Nomodā viņš tās vairs neizjūta. Līdzīgi galdniekam pie ēvelsola, grāmatvedim pie kantora pults, zemniekam pie arkla, Daugavietis veica savu ikdienas darbu, kas viņam ne­maz vairs nelikās ārkārtējs. Starpība tikai tā, ka viņa darbs grūtāks par jebkuru citu. Jāņa raksturīgākā īpa­šība bija neatslābstoša modrība. Veselus sešus gadus viņš darbojies pagrīdē, ne reizi nekrītot Ulmaņa polit- pārvaldes rokās, — lūk, viens no iemesliem, kāpēc par­tija atstāja Daugavieti okupētajā Rīgā.

Aiz muguras atskanēja nevienmērīgu soļu troksnis. Ļaudis uz ietves palēnināja gaitu. Daži novērsās, citi apstājās un nogaidīja kolonas tuvošanos. Tur droši vien šucmaņi atkal dzen nelaimīgos ebrejus, karagūstekņus vai apcietinātos. Sirds sažņaudzās, taču kavēties nedrīk­stēja. Tūlīt kāds mēģinās iedot tiem maizi, aprunāties, iejauksies esesieši, izcelsies tracis. Lai izvairītos no tā, Daugavietis iegriezās tuvākā nama vārtos.

Tikko ienācis četrstūrainajā pagalmā, Jānis pazina šo ēku. Viņš bija viens no tiem, kas to cēluši. Nevilšus Daugavietis paskatījās uz savām spēcīgajām rokām, nā­sīs iesitās kaļķu javas kodīgā smaka, zem kājām juta sašūpojamies līganās sastatņu laipas, pa kurām viņa kailā, brūni nosvilinātā, sūrstošā mugura uznesusi tūkstošiem un tūkstošiem ķieģeļu. Tur, kur mājas fasādi tagad greznoja mazs balkons, viņš kādreiz mūra cau­rumā bija slēpis nelegālus uzsaukumus. Pulksten septi­ņos vecais meistars, braucīdams sirmās ūsas, mēdza svinīgi pasludināt «feierabendu». Mūrnieki noņēma sa­vas aptašķītās papīra micītes un, pārspriezdami kara darbību Polijā un Latvijas ārlietu ministra Muntera braucienu uz Vāciju, devās mājās. Arī Jānis steidzās uz Mazo Kalna ielu, kur viņš kādā vecticībnieku ģimenē īrēja gultas vietu. Pārģērbies un samērcējis galvu auk­stā ūdenī, viņš, nevērodams stindzinošo nogurumu, gāja uz «javkām», iznēsāja skrejlapas, aģitēja. Vēlā naktī, pārnācis mājās, Daugavietis nedomāja par atpūtu, bet, nolicis priekšā glāzi ļoti stipras, kafijai līdzīgas tējas, sāka mācīties — mācījās, līdz burti pārvērtās nesalasā­mos hieroglifos. Vienīgi svētdienās viņš sev atļāva nekā nedarīt. Viņam patika vienam pašam klaiņot pa Mas­kavas priekšpilsētas smilšainajām ieliņām, kur kazas plūca putekļaino zāli, iejaukties šķietami bezbēdīgajā pūlī, kas čaloja mirdzošajos bulvāros, iesēsties uz labu laimi kādā tramvajā un aizbraukt līdz fabriku nomalei, kur dūmi klāja debesis saviem izplūdušajiem, dzeltenīgi pelēkajiem rakstiem. Viņš mēdza ieskatīties katrā pa­galmā, neatstājot neizpētītu nevienu šķērsieliņu, un drīz vien viņš — iebraucējs no Liepājas — pazina pilsētu labāk nekā vairums rīdzinieku. Pēc pusgada partija at­kal aizsūtīja Daugavieti uz provinci, kur viņš bija pie­dzimis un uzaudzis.

Tas viss tagad Jānim lieti noderēja: mūrnieka amata prasme — lai izbūvētu slēptuvi pagrīdes tipogrāfijai, Rīgas pazīšana — lai vajadzības gadījumā sajauktu pē­das, līkumojot pa šķērsielām un izmantojot caurstaigā­jamus pagalmus, īsais Rīgā pavadītais laiks — lai varētu dzīvot šeit, neviena nepazīts.

— Ei, Daugavieti! Vai atkal Rīgā? — pēkšņi aiz se­vis Jānis izdzirdēja saucienu.

Tikai labs novērotājs pamanītu, ka Jānis saduga un paātrināja soli, it kā taisīdamies bēgt, bet tad savaldī­jās un pat nepagrieza galvu. Atspulgojums skatlogā tāpat ļāva saredzēt saucēju. Daugavietis tūdaļ pazina

veco meistaru, ko viņi būvdarbos dēvēja par «Feier- abendu». Lieliem soļiem tas centās viņu panākt.

— Kur nu tik lepns kļuvis? Ar veciem draugiem vairs negribi aprunāties?

Daugavietis mierīgi apgriezās. Ar vēsu skatienu no­mērījis Feierabendu no galvas līdz kājām, viņš pieklā­jīgi pacēla platmali un noprasīja:

— Ko jūs vēlaties, kungs?

Vecais apjuka. Nez kādēļ viņam bija licies, ka sa­stapis to pašu simpātisko puisi, kas kādreiz strādāja pie viņa par mūrnieka palīgu. Tam taču arī bija gaiši mati, — bet vai maz tādu skraida pa pasauli? īstenībā meistars nevarēja lāgā atcerēties, kāds tas Daugavietis izskatījās.

— Būšu sajaucis. Neņemiet ļaunā!

— Nekas, tas jau katram var gadīties, — vienaldzīgi atteica Jānis un, atkal pacēlis platmali, turpināja ceļu.

Vecā meistara svārstīšanās lieku reizi pierādīja Dau­gavietim, ka viņa āriene reti kādam iespiežas atmiņā. Šis apstāklis jau daudzkārt bija glābis viņu no apcie­tināšanas, palīdzējis iziet sveikā no kļūmīgām situāci­jām. Nejaušs paziņa nākošajā dienā vairs neatcerējās Jāņa izskatu un, politpārvaldē pratināts, tikai mācēja pastāstīt, ka tas bijis «savs cilvēks» vai «lāga puisis».

Un tomēr piere bija norasojusi. Meklējot mutautiņu, Jānis iebāza roku bikšu kabatā. Tur kaut kas ieskanē­jās — kādreizējā dzīvokļa slēdzene, kuru viņš arvien vēl nēsāja līdzi. Interesanti, kas tur tagad apmeties.

Toreiz, pēc telefona sarunas ar rajona komitejas sekretāru Avotu, Daugavietis vēl nezināja, ka uz visiem laikiem atstāj savu istabu. Uz visiem laikiem? Nē, viņš vēl kādreiz atgriezīsies. Šī slēdzene bija vienīgais, kas saistīja ar veco pirmskara dzīvi. Visas pārējās saites pārtrūkušas, varmācīgi sarautas. Tūkstošiem kilometru garajā frontē dun lielgabali, liesmās grūst ciemi, pilsētu laukumos rēgojas karātavas, un viņš — Jānis Daugavie­tis — staigā pa okupēto Rīgu ar savu naidu un savām cerībām.

Cik gan Rīga būtu skaista ar rudenīgu dārzu raiba­jām krāsām, ar zeltainajām dūmakām, kas lidinājās virs Daugavas spoguļa, ar vēso, dzidro sauli, kas izcēla namu daiļās līnijas! Cik gan skaista būtu pilsēta, ja to nesmacētu nāves elpa! Ja uz katra soļa neredzētu sve­šos formas tērpus ar ienīstajiem kāšu krustiem un miroņgalvām, ja nedzirdētu fašistu nagloto zābaku klau­dzēšanu un viņu derdzīgo maršu skaņas! Taču tagad — pietika uztvert garāmgājēju skatienus, lai zinātu, ka Rīgu piemeklējis brūnais mēris.

Daudziem cilvēkiem bija pelēcīgas, it kā saburzītas sejas, kas liecināja par negulētu nakti. Jānis to labi sa­prata. Viņam pašam gandrīz katru nakti rādījās viens un tas pats sapnis: viņš slēpjas no ienaidniekiem, bē­guļo, mūk, rāpjas pa jumtiem, krīt. Pēc kritiena ik reizes seko pēkšņa pamošanās, un tad ir tik labi apzināties, ka esi vēl dzīvs, ka blakus istabā mierīgi tikšķ pulkste­nis, ka dzīvoklī bez numura turpinās darbs.

Pie maizes veikala stiepās gara rinda. Pēcpusdienas saulē virs durvīm zeltojās metala kliņģeris, bet tā bija rudens saule un nespēja sasildīt cilvēkus, kuri te jau vairākas stundas mīņājās uz vietas. Vairums stāvētāju bija sievietes. Dažas apmainījās piezīmēm, kurās izska­nēja dienišķas rūpes par dzīvi, citas, atbalstījušas mu­guru pret drēgno mūri, adīja zeķes vai cimdus. Kāda meitene ar ģimnāzistes cepuri galvā cītīgi pētīja skolas grāmatu.

Lai tiktu garām, Daugavietim nācās nokāpt no iet­ves. Bet ielas vidu pēkšņi aizsprostoja vairākas mašīnas un pie veikala strauji nobremzēja. No tām izlēca šuc- maņi un, pirms kāds paguva aizmukt, aplenca rindu. Daugavieti kopā ar pārējiem ieslēdza automātu loks.

— Veicīgāk! Iekāpt mašīnās! — vāciski nokoman­dēja leitnants.

Atskanēja sieviešu vaimanas, kurnoši saucieni.

— Ko jūs no mums gribat? Mēs nekā neesam darī­jušas!

— Atkal paliksim bez maizes!

— Nelieši! . . . Nekur vairs nav glābiņa.

Vecīte ar degungalā noslīdējušām acenēm mēģināja izspraukties starp diviem policistiem. Viens no tiem viņu rupji atgrūda. Vecā sieviete pakrita, aceņu stikli ar vieglu šķindoņu saplīsa uz akmeņiem. Leitnants samulsa, jo, acīm redzot, pirmo reizi vadīja tādu akciju. Viņš izrāva pistoli.

— Mieru! — tas kliedza. —- Uztraukums te nevietā. Nekur tālu mēs jūs nevedīsim. Izkrausiet vagonus un varēsiet iet mājās!

— Man pēc pusstundas jābaro bērns, — ar asarām acīs lūdzās kāda jauna sieviete. — Divus mēnešus vecs . . . Virsnieka kungs, atlaidiet mani uz mājām!

Pats gan būdams latvietis, šucmaņu komandieris iz­likās nesaprotam savu mātes valodu un kliedza vāciski:

— Muti turēt! Vai runājiet cilvēciskā valodā! Bērns jābaro . . . vai nezināt, ka kara laikā visiem bez vecuma izšķirības pārtikas devas samazinātas, — un, apmieri­nāts par savu asprātību, viņš turpināja dzīt ļaudis ma­šīnās. Beidzot tās bija pilnas. Varēja doties ceļā.

— Necilvēki! Tādiem nav vietas virs zemes, — ar sašutumu teica vecīte, dusmīgi raugoties caur tukšajiem aceņu ietvariem. Viņas deguns vēl asiņoja, un tumšas lāses ritēja pār drebošo zodu.

Vecītei atsaucās cits:

— Nošaut, vairāk nekā! Ar vaimanām nevienam ne­būs līdzēts.

Daži atzinīgi piebalsoja. Vīrietis, kas visu laiku bija drūmi klusējis, apsauca pārdrošo:

— Vai jums dzīvot apnicis? Manu sievu par dažiem vārdiem nomocīja Salaspili . . .

Daugavietis neteica nekā. Klusēdams viņš uztvēra katru naida izpausmi, katru vārdu, kas domās virknē­jās sakarīgos teikumos, žults un kvēles pilnos cīņas ai­cinājumos. Tautas sarunas deva viņam mūžam neizsīk­stošu vielu partijas uzsaukumiem. Un, lasot šos uzsaukumus, tauta savukārt smēla spēkus grūtajai cīņai pret okupantiem Viņš, Komunistiskās partijas biedrs, bija avangarda gājējs, kam jāved masas. Bet vai viņš spētu tik droši soļot uz priekšu, ja nejustu aiz sevis šos vienkāršo ļaužu tūkstošus, kas postā un ciešanās rūdījās par organizētu cīnītāju pulku . . .

Mašīnām iebraucot Preču stacijas teritorijā, Dauga­vietis saprata, kādēļ tik pēkšņi ievajadzējies strādnieku.

Stacija bija sabumbota, un fašisti, baidīdamies uzlido­juma atkārtošanās, gribēja ātrāk izkraut nesadegušos vagonus.

Šim nolūkam no visas Rīgas sadzina iedzīvotājus, kas tagad kustējās starp gruvešu kaudzēm. Dīvaini iz­skatījās vagonu metala ģindeņi, riteņi bez platformām, augšpēdus apgāzta lokomotīve. Kāds vilciens laikam bi­jis piekrauts ar ķimikālijām, jo līdz ar rūgteno deguma dvingu bija jūtama arī neizturami asa, amonjakam līdzīga smaka.

Drūmā aina izraisīja šurp atdzītajos cilvēkos gan­darījumu. Sejas atdzīvojās, pūli pārlidoja zobgalīgas piezīmes.

No pārvaldes ēkas iznāca civilā ģērbies vācietis. Pār­mijis dažus vārdus ar leitnantu, viņš aizveda kolonu uz trešā sliežu ceļa. Sastāvs nebija cietis, izņemot pēdējo vagonu, kas stāvēja kaimiņos sabumbotajai lokomotīvei. Šķemba bija izurbusi jumtā lielu caurumu un pa pusei saārdījusi vienu sienu. Sīkas papīra driskas klāja zemi kā nobiruši ābeļziedi.

Papīrs! Te varbūt radīsies izdevība papildināt spies­tuves papīra krājumu, kura sagāde kļuva arvien grūtāka un bīstamāka. Kad leitnants sāka sadalīt cilvēkus, Dau­gavietis tīšu prātu nostājās tā, lai tiktu pie pussagrautā vagona. Viņa grupā iedalīja arī vīrieti, kas mašīnā bija ieminējies par Salaspili.

Veltenīšiem šņirkstot, vagonu durvis paslīdēja sānis, sākās izkraušana. Nebija jau nekāds prieks strādāt fa­šistiem, taču katrs gribēja pēc iespējas ātrāk tikt mājās.

Tikai jaunā māte nekustējās no vietas. Bezspēcīgā izmisumā viņa domāja par mājās palikušo zīdaini. Mē­telis bija pasities vaļā, caur plāno katūna kleitu sūcās piens. Leitnants satvēra viņu aiz elkoņa:

— Projām! Strādāt! — Un viņš parādīja uz sastāva galu.

Sieviete izrāvās un metās pie civilista cerībā atrast vairāk līdzjūtības.

— Lūdzu, lūdzu! Man jābaro bērns, — viņa parādīja ar rokām, cik tas maziņš.

Vācietis uzmanīgi uzklausīja viņu. Tad atbildēja lau­zītā latviešu valodā:

— Saprot, visu saprot. Aber jums ari vajag saprot. Fūr fīrer und faterland nevēn upur ne ir par lēl.

Sieviete beidzot saprata — šo nezvēru sirdīs velti meklēt cilvēcību. Neredzošām acīm viņa devās uz va­gonu pusi. Daugavietis ar pirksta mājienu piesauca to. Viņš bija ievērojis, ka kāda cita grupa, kas turpat kai­miņos izkrāva kastes, pašlaik beidza darbu.

— Skrieniet uz turieni! Ātrāk, kamēr leitnants ne­skatās šurp! Kopā ar viņiem varēsiet izkļūt no stacijas.

Māte uzmeta tam pateicīgu skatienu un paklausīja padomam. Sai mirklī leitnants apgriezās. Viņa skatiens pārslīdēja vagonu rindai. Tūlīt viņš ievēros skrejošo sievieti. Daugavietis instinktīvi sagatavojās lēcienam. Skriet pretējā virzienā, pievērst sev virsnieka uzmanību, glābt jauno māti! Bet, pagrīdnieks būdams, viņš to ne­drīkstēja darīt.

Lūk, leitnanta skatiens apstājās sastāva galā, kur aiz pēdējās platformas pašlaik pazūd gaišais mētelis.

— Stāt! — mežonīgi brēc leitnants un nervoziem pirkstiem izrauj no maksts revolveri.

Tomēr šis bļāviens nav domāts mātei, kas jau atro­das drošībā. Daugavieša darba biedrs, ātri aptvēris situā­ciju, izlec no vagona un dara to, ko bija gribējis Jānis. Redzot, ka nodoms izdevies, viņš apstājas.

Leitnants panāk un, iesizdams ar revolvera spalu, rupji viņu pagrūž uz vagona pusi:

— Strādāt! Marš! Laiks pierast pie kārtības.

Vīrietis kaut ko atrūca un negribīgi ķērās pie darba.

Ruļļi ar uzrakstu «Ostland Faser GmbH» nebija apaļi kā parasti, bet iegareni un plakani. Divatā tos varēja viegli pacelt. Atplēsis dažiem iesaiņojumu, Daugavietis pārliecinājās, ka visi satur plānu iespiedpapīru. Jānim tūdaļ ienāca prātā, ka zem sašķaidītajiem dēļiem, kas mētājās juku jukām, varēs paslēpt kādu rulli. Bet to va­jadzēja izdarīt nepamanītam. Par laimi vagonā viņi bija divi vien — pārējie ārpusē saņēma ruļļus un nesa tos dažus soļus līdz mašīnai.

Kādu laiku abi strādāja klusēdami. Daugavietis gud­roja, vai svešiniekam drīkstētu uzticēties. Kādēļ gan ne? Ar savu pirmītējo rīcību tas uzskatāmi pierādīja, ka uz viņu var paļauties. Tomēr Jānis lāgā nezināja, kā uzsākt sarunu, un tādēļ ierosināja:

— Derētu mazliet atpūsties. Vai neiesim uzpīpēt?

— To jau var tepat. — Un pustumsā iegailējās liesmiņa.

Jānis izvilka papirosu, čamdīja kabatas un, neatra­dis sērkociņus, grasījās piesmēķēt pie otra. Tas stāvēja ar degošo sērkociņu rokā un kā apmāts raudzījās uz ruļļiem.

— Ek, kā derētu pielaist uguni! — tikko dzirdami tas izgrūda caur zobiem. — Būtu mazāk papīra viņu meliem!

Jānis vairs nešaubījās. Ātri apsvēris, ka drīzāk vīrie­tim jābaidās no viņa, teica:

— Uz šā papīra var iespiest arī patiesību. Jāgādā tikai, lai tas nokļūtu īstajās rokās.

Vīrietis sākumā pārsteigti blenza Daugavietī, tad viņa seja pieņēma viltīgu izteiksmi:

— Jā, jā, bet kā lai to izdara?

— Palīdziet man noslēpt rulli! Pārējais nav mūsu darīšana.

Darba biedrs, kas visu laiku bija strādājis ar ma­nāmu apatiju, pēkšņi kļuva enerģisks. Izpildot Dauga­vieša norādījumu, viņš palīdzēja aizvilkt rulli vistumšā­kajā kaktā un noslēpt zem dēļiem un papīra driskām. Drīz vien to vairs nevarēja saredzēt.

— Ei jūs, vai vēl ilgi stiepsiet gumiju? — pie dur­vīm atskanēja nepacietīga sievietes balss. — Gribas vēl pirms tumsas tikt mājās.

Viņi turpināja darbu. Kurenbergs — tā sauca vī­rieti — likās gluži pārvērties. Viņš jokoja vienā laidā. Arī Daugavietis juta spēku pieplūdumu. Tā tas vienmēr bija — visgrūtākajos brīžos radās brīvprātīgi palīgi.

Vagons ātri tukšojās.

— Pēdējais rullis, — paziņoja Daugavietis, nolēk­dams zemē.

Nepaļaudamies uz latviešiem, leitnants pats ierāpās vagonā. «Ja nu atklās,» zobus sakodis, domāja Jānis, «tad visas pūles veltas.» Uztraukums norima tikai pēc tam, kad virsnieks atkal parādījās durvīs un paziņoja:

— Varat iet mājās.

Valdemara ielas stūrī Kurenbergs atvadijas ar ciešu rokas spiedienu.

«Lāga cilvēks,» nosprieda Daugavietis, turpinādams ceļu pa krēslainajām ielām. Tad domas pievērsās gal­venajam. Papīrs vēl nav rokā. Izvest to no Preču staci­jas un nogādāt uz spiestuvi nemaz nebūs tik viegli. Kā lai to izdara, un kam lai uztic šo uzdevumu? Pats viņš tur vairs nedrīkstēja rādīties. Acīm redzot, arī šoreiz visgrūtāko nastu vajadzēs uzvelt Nadjai. Negribējās sūtīt viņu briesmās, — bet ko lai dara? Nadja, kuras rakstu­ram sēdēšana starp četrām sienām bija nepanesama, allaž pati pieteicās visbīstamākajiem pasākumiem. At­miņā viens gadījums virknējās pie otra, un, domājot par Nadju ar apbrīnu un pateicību, Jānis gandrīz pie­mirsa papīru. Tad viņš atkal satrūkās. Ja nu tukšo sastāvu vēl šodien aizved? Ja nu kāds dzelzceļnieks ne­jauši uziet rulli? Simtiem neparedzētu gadījumu varēja visu izjaukt. Jāpasteidzas.

Un Daugavietis paātrināja soli.