3

1942. gada rudens Rīgā ar agrajām salnām un bieža­jām miglām Haraldam Raup-Dīmensam mazliet atgādi­nāja Angliju. Jau septembra beigās vajadzēja sākt ku­rināt. Centrālās apkures baterijas viņa kabinetā Reimersa ielā izšķērdīgi izstrāvoja siltumu. Tomēr Raup-Dīmenss ne vienreiz vien ilgojās pēc lielā kamīna, kas viņa stu­diju istabai Kembridžā bija piešķīris dižciltīgu nokrāsu 1111 omulību. Jā, šos trīs gadus senajā angļu universitātes pilsētiņā viņš uzskatīja par jaukāko posmu savā mūžā. Toreiz, saņēmis telegrāfisku aicinājumu pārtraukt stu­dijas un nekavējoties atgriezties, Raup-Dīmenss nelabprāt bija paklausījis tēvam. Viņam, kas Anglijā bija juties kā savās mājās, nemaz negribējās braukt uz Vāciju, kur tas pēdējo gadu laikā bija ciemojies tikai divi reizes.

Rūras lielrūpnieka dēlam, kas Kembridžas universi­tātē bija guvis kosmopolītisku izglītību, derdzās aklā na­cionālisma bungas, kas Vācijā tika rībinātas katrā lau­kumā, katrā krogā, katrā «Stālhelma» un brūnkreklu

sapulcē. Šīm banālajām, aprobežotajām frāzēm par vācu tautas ģēnija pārākumu viņš stādīja pretī visas pasaules lieluzņēmēju interešu kopību. Cilvēku, kuram bankā mil­jons reihsmarku, angļu mārciņas dzimtenē uzņēma tikpat vēlīgi kā Berlīnes labākā sabiedrība šahtu īpašnieku no Birmingemas. Šo uzskatu tēvs viņam bija iepotējis jau no pašas bērnības. Ne velti divdesmit procentu tēraud- lietuvju «Raup-Dīmens A/S» akciju piederēja Morgana banku namam Ņujorkā. Tas tika darīts ar gudru ziņu. Laikā, kad citas, mazāk tālredzīgas firmas atradās tuvu kraham, Bodo Raup-Dīmensa uzņēmums, pateicoties amerikāņu kredītiem, arvien paplašinājās.

Jo lielāks bija Haralda izbrīns, kad tēvs bez liekas vārdu tērēšanas pavēlēja viņam iestāties nacionālsociā­listiskajā partijā. Tikai pēc laba brīža dēls saprata, ka vecais, ierosinādams Rūras lielrūpniekus saistīties ar Hitleru un pats iemaksādams trīs miljonus fīrera perso­nīgajā kontā, atkal vadījies no reālpolitikas principiem. Sociāldemokrāti, zaudējuši tautas uzticību, vairs nede­rēja kapitālisma aizsargvaļņa lomai. Hitlers turpretī no­zīmēja komunistu nežēlīgu iznīcināšanu, plašu bruņoša- nos un karu pret Padomju Krieviju.

Sekodams sava vecākā brāļa Zigfrīda piemēram, Haralds iestājās hitleriešu motorizētajā korpusā, kuru komandēja pats ekskroņprincis. Ar angļu augstskolā ap­gūto izlikšanās māku viņam izdevās slēpt savu nicinā­šanu pret sīkajiem bodniekiem un miesniekzeļļiem, kas, uzvilkuši melno formu ar kāšu krustu, iedomājās, ka tiem pieder visa pasaule. Viņa pūles tika bagātīgi atal­gotas. Jauno Raup-Dīmensu izraudzīja speciālai misijai Anglijā, kur viņam vajadzēja uzņemt sakarus ar valdo­šajām aprindām un panākt labvēlīgu noskaņu nacionāl­sociālistu režīmam un tā agresīvajiem nodomiem.

Šo uzdevumu Bodo Raup-Dīmensa cienīgais pēctecis veica spīdoši, jo Tcmzas krastos Hitleram bija daudz atklātu un vēl vairāk slepenu piekritēju. Nauda, kas gāja caur Raup-Dīmensa rokām, deva Mosleja fašistiem iespēju rīkot mītiņus visgreznākajās Londonas koncert­zālēs. Raup-Dīmenss pavadīja Velsas princi Eduardu tā svētceļojumā pie Hitlera, Raup-Dīmenss devīgi izdalīja sajūsminātajiem lordiem un lēdijām fīrera ģīmetnes ar

tā pašrocīgo veltījumu. Drīz nevienas viesības Londonas augstākajās aprindās netika atzītas par fešeneblām, ja tajās nepiedalījās slaidais vācietis savā elegantajā, pie labākā Bondstrīta drēbnieka pašūtajā SS formas tērpā. Raup-Dīmensam bija nodrošināta galvu reibinoša karjera.

Un tomēr viss iznāca gluži citādi. Kad hitlerieši iebruka Polijā, Anglija pretēji nacionālsociālistu cerībām, sabiedriskās domas spiesta, pieteica Vācijai karu. Tikai pateicoties sakariem angļu kabineta aprindās, Raup- Dīmensam pēdējā brīdī izdevās caur Zviedriju atgriezties Vācijā. Reihskancelejā apsolītā apbalvojuma vietā viņu sagaidīja pavēle nekavējoties doties uz fronti.

Arī tēvs viņam šoreiz nespēja palīdzēt. Angļu partnera negaidītais gājiens viņu bija pavisam satriecis. Tiesa, Eiropa vajadzīga kā placdarms un izejvielu rezerve kara­gājienam uz austrumiem, taču ar Angliju un Ameriku pagaidām neviens nav gribējis plēsties. Tieši otrādi: tās uzskatīja par dabiskiem sabiedrotiem sen plānotajā cīņā pret Padomju Savienību.

Kad Raup-Dīmenss ieradās Varšavā, poļu kampaņa jau bija beigusies. 1940. gada pavasarī viņu nosūtīja uz Franciju ne vairs kā ierindas virsnieku, bet kā armijas pretizlūkošanas dienesta darbinieku. Tādā pašā amatā viņš gadu vēlāk darbojās Grieķijā. Kad sākās iebrukums Padomju Savienībā, jaunais SS šturmfīrers saņēma uzde­vumu doties uz Rīgu, lai tur sagatavotu ceļu vācu armijai.

1941. gada 25. jūnijā Raup-Dīmenss, ģērbies padomju miliča formā, startēja transporta planierī no Kenigs- bergas militārā lidlauka. Viņam līdzi bija patšautenes, dinamīts, granātas un desmit izmeklētu rīkļurāvēju. Norunātajā vietā tos sagaidīja bijušais aizsargu priekš­nieks Ķīsis ar saviem vīriem.

Raup-Dīmeiass vēl tagad labi atcerējās dzīvokli Brīvī­bas gatvē, kur viņus ieveda Ķīsis. Kaut gan bija pare­dzama nikna cīņa, viņš tur jutās visai ērti. Šturmfīrers pārlaida skatienu guļamistabas greznajai iekārtai un paguva ievērot itin visu — gan apaļo tualetes spoguli, kas rādīja puspievērtās durvis uz vannas istabas balto mirdzumu aiz tām, gan dārgo sieviešu kimono uz gultas, gan Karēlijas bērza kārbu ar papirosiem, par kuriem viņš sevišķi nopriecājās, jo paša cigarešu krājums drau­

dēja izsīkt. Tad Raup-Dimenss nolaida aizkaru, atstājot tikai šauru spraugu, pa kuru varēja novērot ielu, piebī­dīja pie loga ērtu krēslu, ieņēma šaušanai izdevīgu pozi- ciju, nostādīja patšauteni un ar aizdedzinātu papirosu mutē sāka omulīgi gaidīt.

Ķīsis un pārējie arī ieņēma posteņus. Raup-Dīmenss pamanīja, ka Švarcs — viens no viņa diversijas grupas dalībniekiem — slepus iebāza kabatā zelta pūdertrauku. «Mēs esam un paliksim sveši ļaudis,» viņš nodomāja, ar neslēptu pārākuma apziņu lūkodamies savos padotajos, kuru sejas lielāko tiesu pauda trulu vienaldzību vai arī drudžainas alkas pēc laupījuma. Tie bija no tās pašas sugas, kas domāja, ka Francija iekarota tikai tādēļ, lai viņi varētu ielauzties dzīvokļos, izvarot francūzietes un, projām ejot, piemiņai pievākt rokas pulksteņus. Šo idio­tisko tieksmi pēc sīkām trofejām Raup-Dīmenss nesa­prata. Cita lieta — Elzasas ogļraktuves, Transilvānijas kvieši, Baku nafta. Karagājienos viņu valdzināja arī kaut kas cits — apskurbinošais asins tvans, kas, vienreiz iz­baudīts, dzina un dzina uz priekšu. Tam pievienojās tāda varas sajūta, ko miera apstākļos nevarēja sniegt pat tēva miljoni. Ne alkohols, ne sievietes, ne azarts nespēja aiz­vietot tos brīžus, kad viņa priekšā stāvēja komunists, kuru Raup-Dīmenss ar vienu vienīgu pirksta kustību va­rēja atdot nāvei.

Uz šosejas parādījās apbruņotu strādnieku grupas. Neizņemot papirosu no zobiem, šturmfīrers atklāja me­todisku uguni. Apšaudes laikā Raup-Dīmenss ne uz mirkli nezaudēja mieru, kaut arī lodes arvien biežāk ielidoja logā, saplosīja aizkaru un urbās platajā trīsviru skapī.

Aiz stūra iznira tanki. Prāts pavēlēja nekavējoties atkāpties, bet, redzot daudzos dzīvos mērķus, šturmfīrers vienkārši nespēja aiziet, ņeraidījis vēl dažas lodes. Viņa pēdējais šāviens ķēra kādu sievieti Sarkanās Armijas formas tērpā. Tad Raup-Dīmenss ieraudzīja, ka tanks lēnām ceļ savu stobru uz augšu. Nenogaidot tālāko, viņš metās ārā no dzīvokļa. Nodārdēja apdullinošs grāviens, notriecot šturmfīreru gar zemi un apberot baltiem kaļķu gabaliem. Rāpjoties pa pussagrautajām kāpnēm, viņam izdevās sasniegt jumtu. Tagad nebija laika domāt par Ķīsi un saviem vīriem. Vispirms jāglābjas pašam. Par

laimi tikai metru plata sprauga šķīra jumtu no blakus mājas. Viņš pārlēca un, lienot uz vēdera, nokļuva pie lūkas, caur to bēniņos. Te palikt nedrīkstēja. Iznīcinātā ji droši vien pārmeklēs jumta telpas visā apkārtnē. Iziet uz ielas tādā izskatā arī bīstami — miliča forma vairs nenovērsa aizdomas, bet, tieši otrādi, izsauca tās. Vaja­dzēja mēģināt iekļūt kādā tukšā dzīvoklī un paslēpties, kamēr briesmas garām.

Uzmanīgi soļojot pa kāpnēm, kas veda gar virtuvēm, Raup-Dīmenss pa logu ieraudzīja balkonu, kura durvis vērās kādā dzīvoklī. Drošības pēc viņš izliecās laukā un iemeta virtuvē sauju patronu. Tās sacēla krietnu troksni, tomēr neviens nerādījās. Ar acīm izmērījis atstatumu, šturmfīrers izspieda savu ķermeni caur šauro logu un, iekāries palodzē, viegli nolēca.

Piesardzīgi, kā zaglis aizvēris aiz sevis balkona durvis un pat aizbīdījis bultu, kaut tas bija pilnīgi lieki, Raup- Dīmenss atviegloti nopūtās. Tad viņš devās izpētīt dzī­vokli. Melnie aptumšošanas aizkari visur nolaisti. Istabā valdīja vēsa krēsla, kas nepieradušai acij pa daļai no­slēpa resnvēderaino kumodi un vecmodīgo gultu ar lielo pēļu kalnu. Pat nepaskatījies uz to pusi, šturmfīrers steidzās pie skapja. Tikai kad aiz muguras atskanēja spiedzoša balss: «Palīgā! Palīgā! Zagļi!»—viņš pamanīja sirmu sievietes galvu, kas iznira no spilvenu kaudzes.

— Klusu, vecā ragana! — Un Raup-Dīmenss piegrūda viņai pie paša deguna revolveri. Taču ierocis viņu vēl vairāk pārbiedēja. Šturmfīreram likās, ka viņas kliedzie­nus var sadzirdēt kilometriem tālu. Viņš jau gribēja šaut, bet, atcerējās, ka arī šāviens var pievilkt iznīcinātājus, nometa savu ieroci un ar abām rokām ieķērās liesajā, dzīslainajā kaklā. Vecenīte iegārdzās un apklusa.

Raup-Dīmenss noslaucīja pirkstus ar Ķelnes ūdeni iesmaržinātajā kabatas lakatā. Pirmo reizi viņš kailām rokām nogalināja cilvēku. Šturmfīrers bija spiests atzīt, ka tas nemaz nav tik patīkami.

Vēl tagad, pēc gada, atceroties vecenes atbaidoši zilo seju, Raup-Dīmenss saviebās. Bet ko gan viņam nozīmēja tādi sīkumi salīdzinājumā ar visiem jaukumiem, ko iz­šķērdīgi sniedza dzīve. Viņš bija paaugstināts par ober- šturmfīreru, diviem Francijā un Grieķijā nopelnītajiem dzelzs krustiem nācis klāt ordenis par Rīgas operāciju.

Šī pilsēta pie Baltijas jūras ar tīrajām ielām un pla­šajiem apstādījumiem Raup-Dīmensam patika. Tiesa, daudz rūpju sagādāja latvieši, kuri bieži vien negribēja ticēt rietumu civilizācijas priekšrocībām. Tomēr gadījās cilvēki, kas ciešami runāja angļu valodā un cienīja Džeimsa Džoisa «Julisisu». Šeit Raup-Dīmensam piede­rēja jauks, saulains dzīvoklis, ko viņš bija pārņēmis no agrākā īpašnieka — pašās pirmajās dienās nošautā ebreju inženiera, — ar visām mēbelēm, gultas veļu, servīzēm. Arī viņa draudzene Mērija, neskatoties uz savām diezgan vulgārajām manierēm, bija visai valdzinoša sieviete.

Kas attiecas uz vispārējo notikumu norisi, tad daudz labāku vēlēties nevarēja. Pēc neveiksmēm ziemas mēne­šos vācu armija atkal strauji virzījās uz priekšu un ap­draudēja Staļingradu. Kopš Baku nafta bija turpat ar roku sniedzama, atturīgajā tonī, ko varēja nomanīt tēva vēstulēs pēc sakāves pie Maskavas un pēc Amerikas iestāšanās karā, atkal ieskanējās optimisms. Toreiz, aiz­mirsdams savu paša diplomātisko izgāšanos, jaunais Raup-Dīmenss lamāja tūļīgo Ribentropu, kuram, pēc viņa domām, bija pietrūcis smadzeņu paturēt Amerikas Savienotās Valstis kā klusu partneri pasaules dalīšanas akciju sabiedrībā. Bet ar laiku dusmas izgaisa. Protams, viņš vēlējās, lai uzvarētu tieši Vācija, tomēr arī eventuāla zaudējuma gadījumā Anglija un jo sevišķi Amerika ļaus ar sevi runāt. Vismaz Raup-Dīmcnsu kapitālam nedrau­dētu nekādas briesmas, jo Morgana banka prastu pasar­gāt sava vācu kompanjona intereses. Bet, ja uzvaru iz­cīnītu Padomju Savienība, — tā būtu neaptverama kata­strofa. Galvenais — sakaut krievus.

Jā, galvenais bija galīgi sakaut boļševikus. Un ober- šturmfīrers Raup-Dīmenss, nesaudzīgi vajājot komunistus, darīja visu, kas no viņa atkarīgs, lai tuvinātu šo dienu. Viņš skaidri apzinājās, ka ne jau Hitlera un tā kliķes dēļ reizēm caurām naktīm sēž savā kabinetā, vēlīgi saru­nājas ar špikiem, kuriem citos apstākļos pat roku nebūtu sniedzis, un, nezaudējot pacietību, pratina politiskos ap­cietinātos, kuru stūrgalvīgā klusēšana varēja vai traku padarīt. Viņš aizstāvēja savas — Raup-Dīmensa ģimenes intereses, ar lepnumu apzinādamies savu uz austrumiem izbīdītā priekšposteņa lomu varenajā cīņā par pasaules tirgiem.

Oberšturmfīrers ērtāk atlaidās krēslā un izpūta caur degunu nevainojamu dūmu gredzenu. No smaržīgās ciga­retes atdalījās dažas pelnu pārslas un nokrita uz apdru­kātas loksnes, kas gulēja viņa priekšā. Tas atgrieza viņu īstenībā. Likteņa ironija bija gribējusi, lai niknākais komunistu nīdējs kļūtu par cītīgu Padomju Informbiroja lasītāju. Arī šī skrejlapa stāstīja par īsto stāvokli frontē — vēstīja par vērmahta milzu zaudējumiem un tieši tādēļ bija tik bīstama.

Nemaz nevajadzēja salīdzināt šo uzsaukumu ar dau­dzajiem, kas glabājās īpašā atvilktnē, lai zinātu, ka tas izgatavots tai pašā komunistu spiestuvē, kuru oberšturm­fīrers meklēja jau kopš pusgada.

Šarfīrers Ranke, baidīdamies runāt bez uzaicinājuma, vairākas reizes sasita papēžus. Oberšturmfīrers joprojām nepiegrieza tam vērības. Viņam patika, izjust savu varu pār šo rīkļurāvēju ar grenadiera augumu un vērša pakausi, kas ar vienu dūres sitienu varēja notriekt cilvēku gar zemi.

— Nu, Ranke, — viņš beidzot teica ar ironisku smīnu. — Vai mēle iesalusi? Ziņo, kas tev vēl ziņojams!

— Oberšturmfīrera kungs, mums izdevies apcietināt cilvēku, kas pacēlis šo uzsaukumu. Vai pratināsiet viņu?

— Labi, lai nāk iekšā.

Bet apcietinātais nemaz nespēja ienākt. Tas bija tā piekauts, ka Rankem un uzraugam Ozolam nācās iestiept to kā nedzīvu nastu. Apsēdināts tas tūdaļ saļima un novēlās no krēsla. Oberšturmfīrera seja pietvīka no dus­mām. Par pratināšanu nebija ko domāt. Viņa balss kā pātaga ķēra nobālušo Ranki:

— Šarfīrer, cik reižu esmu teicis, ka trenēties drīkstat tikai pēc tam, kad es būšu galā!

Vēl labu brīdi Raup-Dīmensam niknumā trīcēja ro­kas. Ar kādiem lopiem viņam nācās strādāt! Baudu iz­mežģīt citam žokļus šie miesnieki stādīja augstāk par dienestu. Vajadzības gadījumā gan oberšturmfīrers arī pats ķērās pie spīdzināšanas, bet viņš parasti vispirms mēģināja apcietināto iespaidot psihiski.

Raup-Dīmenss paskatījās plānajā platīna rokas pulk­stenī, ko viņam pēc sava ceļojuma uz Vāciju bija uzdā­vinājusi Simsona kundze. Piecas minūtes pāri četriem. Tātad Ķīsis — viņa labākais aģents — jau ieradies. Viņš nocēla iekšējā tālruņa klausuli:

— Ievediet sešpadsmito numuru!

Ķīsis, ģērbies vienkāršā strādnieka virsvalkā, apsēdās bez uzaicinājuma. Darbs gestapo slepenajā dienestā nāca par labu viņa veselībai; dzīdams komunistiem pēdas, Ķīsis bija atbrīvojies no kādiem desmit kilogramiem lieko tauku. Tomēr viņa balss skanēja aizelsusies, kad viņš atzinās oberšturmfīreram:

— Žanis izslīdējis caur pirkstiem!

— Ko?! — Raup-Dīmenss saslējās visā augumā. — Jūs ļāvāt izsprukt šim puisim, kas pēc visām pazī­mēm ir viens no Rīgas pagrīdes organizācijas vadītā­jiem?! Vēl pirms nedēļas jūs lielījāties, ka jums izdevies uzņemt sakarus.

— Jā, tā tas arī bija. Mēs satikāmies…

Oberšturmfīrers dziļi ievilka cigaretes dūmus:

— Nu, un? …

— Nekā nozīmīga. Ne uzvārdu, ne adresi nedabūju uzzināt. Viņš bija tik piesardzīgs, ka neļāva man sekot. Liku lielas cerības uz nākošo javku, bet Žanis vairs ne­atnāca. Acīm redzot, saodis, ka gaiss nav tīrs.

Raup-Dīmenss izplēsa no bloka lapu, ko, klausoties Ķīsī, bija pārklājis ar dažādiem zīmējumiem, un saga­tavojās rakstīšanai:

— Slīpēts puisis! Jāmēģina notvert. Augums? Matu krāsa? Acis?

— Vidēja auguma.

— Tālāk… Ko jūs klusējat, Ķīsi?

— Grūti pateikt. Mēs toreiz satikāmies vēlu vakarā Kad es, it kā gribēdams aizsmēķēt, uzrāvu sērkociņu, viņš aizsedza seju. Vidēja auguma, tas ir vienīgais, ko atceros. Pelēks lietus mētelis, brūna platmale. Nekādu sevišķu pazīmju.

Raup-Dīmenss nometa zīmuli:

— Nu, labi, varat iet!

Palicis viens, oberšturmfīrers pievērsās lielajai kartei. Kaut kur Rīgā staigā šis noslēpumainais Žanis, un viņš, gestapo labākais darbinieks, nevar dabūt to savos nagos. Tāds stāvoklis nav ciešams, jo viņam bija stipra nojauta, ka Žanis saistīts ar sen meklēto komunistu tipogrāfiju.

Загрузка...