29

Savā parastajā vienaldzīgajā tonī kurinātājs vaicāja:

— Vai pacelt tvaiku, meistar? Mēs jau tā esam 40 minūtes par vēlu.

Kuļot ar riteņiem sniega biezputru, kas šķīda uz abām pusēm, vilciens, te izvijoties puslokā, te atkal iz­taisnojoties, trauca decembra naktī. Lokomotīves zili nokrāsotā acs meta spokainu gaismu uz tumšo meža sienu, kas, telegrāfā stabiem zibsnījot, skrēja pretējā virzienā. Kurtuvē rūca balta liesma. Mašīnists Kārlis Embers laiski paskatījās manometrā un, iebāzis roku dziļi bikšu kabatā, izvilka grāmatiņu ar noplēšamu zīd­papīru un dažas kripatiņas pašaudzētās tabakas.

— Kur tev jāsteidzas? Kara laikā taču jātaupa ogles … — viņš teica ar tikko jaušamu smīnu.

— Kas tad man?… Ka tik mūs par šo taupīšanu galu galā neietupina, — bezkaislīgi, kā allaž, nomurmi­nāja kurinātājs. — Atstāj «soroku», meistar, — viņš ar lāpstu veikli izgrāba no kurtuves gailējošu ogli un, uz­spļāvis uz pirkstiem, sniedza Emberam.

Smēķēja pārmaiņus. Embers tīri labi sapratās ar savu mazrunīgo palīgu, kas reizēm mīlēja paņurdēt, bet tomēr bija «savs cilvēks». Jau pusgadu viņi strādāja kopā, un nekad vēl kurinātājs nebija izrādījis lieku ziņ­kāri, kaut šo to droši vien manīja.

No netīro pirkstu pieskārieniem paštītenis kļuva ar­vien melnāks. Pēdējiem dūmiem jau bija nepatīkama ogļu un eļļas piegarša. Taču dārgo tabaku nedrīkstēja šķiest, un Embers izmeta niecīgo galiņu tikai tad, kad tas sāka svilināt pirkstus. Kaistošais punktiņš pievienojās dūmeņa dzirkstīm, kas, šaudamās augšup, cita citai ga­rām, atgādināja «sunīšu» rotaļu. Izliecies pa logu, mašī­nists kādu brīdi raudzījās dzirkstelēs un atcerējās bērnus. Vēl pirms divām nedēļām Emberi bija trijatā: viņš pats, slimīgā sieva, kas nekur nestrādāja, un četrpadsmitgadī- gais Indriķis. Tad apcietināja kaimiņus — abus Kalna- purus, kuri gandrīz desmit gadus bija nodzīvojuši tai pašā namā, tai pašā stāvā. Bērni — jaunākā, Mudīte, vēl lāgā nemācēja pat apģērbties — palika bez apgādniekiem un bez pajumtes. Veselu dienu Embers toreiz cīnījās ar sevi — jau tā nācās grūti savilkt galus. Beidzot viņš tomēr nolēma paklausīt sirdsapziņas balsij un ņemt bēr­nus savā ģimenē. Bet ko par to teiks sieva, vai viņa būs ar mieru uzņemties jaunu nastu? Taču, kad viņš, atgrie­zies no kārtējā brauciena, pārnāca mājās un gribēja tai paziņot savu lēmumu, mazie Kalnapuri jau sēdēja pie virtuves galda un kāri strēba karstu viru. Embers saskatījās ar sievu. Šai mirklī šī sieviete, kuras sejai ilgstoša slimība bija laupījusi kādreizējo pievilcību, likās daiļāka nekā jebkad agrāk.

Tā Embera ģimene uzreiz bija pieaugusi par trim mutēm, taču līdz ar to pieauga arī rūpes. Rūpju kalns uzgūlās mašīnista pleciem un būtu viņu galīgi nospiedis, ja kāds sevišķs spēks tam nestiprinātu mugurkaulu. Šis spēks bija cīņa pret okupantiem, ticība labākai rītdienai.

Arī šodien par spīti rūpēm — šīm stacijām, pie ku­rām pastāvīgi apstājās mašīnista domu vilciens, par spīti nejaukajam šķīdonim un tumšajai naktij Embers juta dziļu gandarījumu. Viņš neparko nemainītos ar kupejā snaudošajiem braucējiem, kuru sapņus nenomāca bailes no apcietināšanas. Viņam, lūk, piemita tāda rakstura īpašība, — jo briesmas lielākas, jo drosme lielāka un kaislāka vēlēšanās uzdevumu izpildīt. Nekad līdz šim uzdevums nav bijis tik bīstams. Paslēpts ogļu bunkurā, vilciena taktij līdzi šūpojās smags čemodāns, kas jāaiz­ved uz Rīgu. Pēc svara Embers noprata, ka šoreiz tajā nav uzsaukumi. īsto saturu viņš tomēr nezināja. Nezi­nāja arī, ka somas sūtītājs brauc turpat, trešajā vagonā aiz lokomotīves, iespiests starp sienu un resnu lauku madāmu, kas pat guļot neizlaida no rokām grozu ar ēdamo.

Tālumā atplaiksnīja blāva uguns. Vilcienam strauji apstājoties, resnās sievas galva novēlās uz kaimiņa pleca. Pamodusies no negaidītā trieciena, viņa vispirms pārlie­cinājās, vai nekas nav izzagts no groza, tad pievērsās logam, gar kuru slīdēja neredzamu roku nestie zilie dzelzceļnieku lukturi.

— Ko, vai jau Krustpils? — viņa steidzīgi piecēlās un no sola apakšas sāka vilkt savus neskaitāmos saiņus.

Vagona viņā galā parādījās pavadone:

— Lūdzu neatstāt savas vietas. Pēc desmit minūtēm brauksim tālāk.

— Kas noticis? — atskanēja kāda uztraukta balss.

— Nezinu, — atsaucās pavadone. — Man tikai lika pateikt, ka pēc desmit minūtēm vilciens varēs turpināt ceļu.

Negaidītā apstāšanās izsauca dzīvas pārrunas. Miegā iztraucētie braucēji, cits citu pārspēdami, atstāstīja līdzī­gus gadījumus. Daugavietis neteica nekā. Viņš bija pārāk nogrimis savās domās, lai apzinātos, ka klusēšana var radīt aizdomas. Pieplacis pie loga, viņš centās uztvert no ārienes atplūstošās neskaidrās skaņas, kas izraisīja nemieru. Vai partizāni būtu izjaukuši sliedes? Varbūt ar Emberu kas noticis? Varbūt vilcienu apstādināja, lai izdarītu pēkšņu kratīšanu? Ceļa somā atradās tipogrā­fijās burtu komplekts — pasakaina bagātība pašreizējos apstākļos. Ar milzīgām grūtībām tas atgādāts šurp, cil­vēki, kas atveduši to uz partizāņu štābu, likuši uz spēles savu dzīvību, tāpat kā tagad to dara Kārlis Embers.

Egoistiskas bailes bija Daugavietim svešas. Un tomēr viņš pazina vissasprindzinātākā uztraukuma brīžus, kad bailes žņaudz sirdi un neļauj domāt ne par ko citu. Bailes, ka viņš varētu neizpildīt uzdevumu, bailes, ka Liepājas pagrīdes organizācija nepaliek bez tipogrāfijas, aizēnoja nemieru par Embera likteni.

Daugavietis nebija dzirdējis ne vārda no tā, ko vis­apkārt runāja pasažieri. Dzirdēja tikai savu balsi, kas nemitīgi jautāja: «Kas noticis?» Viņš juta, ka nespēs izturēt šo neziņu. Un tomēr bija jāpārvar sevi. Ja viņš vienīgais izkāptu ārā, tas modinātu līdzbraucēju uzma­nību. Beidzot arī citiem apnika sēdēt. Viens otrs atstāja vagonu, lai izstaipītu kājas. Tikai tagad, kad Daugavietis piecēlās ar ciešu nodomu izzināt apstāšanās iemeslu, uzmācīgās skaņas, kas agrāk nenokļuva līdz apziņai, pārvērtās sakarīgos teikumos.

Izkāpis Daugavietis līdz ikriem iegrima mitrajā sniegā. Garo sastāvu veidoja vecmodīgie vācu piepilsētas satiksmes vagoni, gar kuru vienlaidu pakāpieniem viņš aiztaustījās līdz lokomotīvei. Tumsā spīdēja misiņa ap­kalumi, ventilis šņācot izpūta tievu tvaika strūklu. No mašīnista kabīnes izliecās galva:

Ei, priekšniecība, cik ilgi vēl būs jāgaida?

Rēzeknes stacijā pirms vilciena atiešanas Daugavietis bija aizgājis līdz lokomotīvei, lai apskatītu Emberu. Tāpēc viņš tūdaļ pazina mašīnista mazliet zobgalīgo balsi. Dzirdot to, viņu pārņēma prieks. Šobrīd, kad iedomātās briesmas bija garām, viņš par ceļa somu un tās ārkārtīgi svarīgo saturu vairs nedomāja, domāja tikai par to, ka ar Emberu nekas ļauns nav noticis. Gribējās kaut kā parādīt biedram šo prieku: cieši jo cieši paspiest raupjo, no ogļu putekļiem nomelnējušo roku, uzsist uz pleca vai izdarīt citu aplamību, kādu viņš patiesībā ne­drīkstēja atļauties. Nekā tamlīdzīga jau viņš arī nedarīja. Un tomēr kaut kas no dziļi slēptā siltuma ieskanējās balsī, kad viņš atbildēja, pašam nezinot, lietodams mašī­nista iemīļoto izteicienu:

— Kur tad jāsteidzas? Gala mērķī nonāksim.

— Nonākt jau nonāksim, bet kur? — atsaucās Em­bers, taču tūdaļ aprāvās. — Ja meža brāļi katru dienu uzspridzinās pa vilcienam, viss grafiks aizies pie velna …

Daugavietis uzmanīgāk palūkojās tai virzienā, kur kustējās lukturu spīganas. Tumsā neskaidri iezīmējās kaudzē samesti grausti. Nezinātājam nemūžam neienāktu prātā, ka šis lūžņu juceklis agrāk bijis kara ešelons.

Atceļā sniegā Daugavietis atrada iegarenu priekšmetu un pacēla to. Tā bija deviņos līkumos saliekta 76 mm lādiņa čaula, kuru sprādziens aizmetis līdz šejienei. Tātad munīcijas vilciens! Tīrs darbiņš!… Avotam tais­nība — hitlerisms pašlaik ir kā ievainota haizivs. Spu­rosies, spurosies, ar asti vēl mēģinās apgāzt vareno kuģi, bet pati jau nolemta bojā ejai. Nu vairs nevar būt runas par atsevišķām pretestības grupām. Laiks runāt par plašu kustību, kas aptvertu visu tautu. Lūk, šai virzienā jāstrādā!

Atbrīvojies no savām bažām par Emberu, pacilāts un jauna spara pilns, Daugavietis atgriezās vagonā, kur neviens vēl nenojauta, kas noticis.

Lauku madāma, kurai nu atkal vajadzēja saspiesties, uzmeta viņam sašutušu skatienu un, it kā turpinādama sarunu, dzēlīgi teica:

— Mans dēls jau otro gadu lej savas asinis. Pēdējā vēstulē raksta, ka drīz tikšot paaugstināts par virsleit­nantu. Bet šādi tādi vēl arvien nekaunas braukāt pa aizmuguri un izspiest no vietām godīgus latviešus .. .

Jānis, protams, varēja nereaģēt, tomēr sen apgūtā paraža pielāgoties apkārtnei, lai cik pretēja tā būtu viņa īstajai dabai, lika atbildēt. Pārspīlēti laipnā, gandrīz glaimīgā tonī, kuram cauri skanēja korporeļiem rakstu­rīgais bravūrīgums, Daugavietis griezās pie riebīgās sievas:

— Pilnīgi manas domas, cienītā kundze. Ja tas būtu atkarīgs, piemēram, no manis, es jau sen atrastos frontē … I3et reihskomisārs uzskata, ka es esmu neat­vietojams tēva fabrikā.

Notika brīnums. Lauku madāma, kas vēl pirms mirkļa nezināja, kur likt savas izplūdušās miesas, pēkšņi atrada iespēju sarauties aiz cienības pret tik ievērojamu kai­miņu.

— Dieva dēļ, tikai nedomājiet, ka mani vārdi zīmējas uz jums. Es jau tūlīt redzēju, ar ko man darīšana . . . Ziniet, mans Egons arī nav no prastajiem oficieriem. Viņam liels postenis armijas intendantūrā …

Līdz pat Krustpilij viņa jutās laimīga, jo varēja tērzēt par dēla korporāciju un par «kopīgiem paziņām». Un, ja kādreiz gestapo ierēdņiem ienāktu prātā konfrontēt resno muižas centra īpašnieci ar apcietināto komunistu Daugavieti, viņa šai «boļševikā-briesmonī» nekad nepa­zītu apburošo fabrikanta dēlu, par kuru tik daudz stās­tījusi draudzenēm.

Tikai aiz Krustpils Jānim beidzot izdevās apsēsties ērtāk, mazliet izstaipīt notirpušās kājas. Ar katru riteņa apgriezienu vilciens tuvojās Rīgai.

Lai cik organizēts cilvēks bija Jānis, šoreiz viņš ne­spēja piespiest sevi aizmigt. Pat daudzo braucēju sablī­vējums nesasildīja nekurināto vagonu. Jānim nebija ka­žoka, kā pretī sēdētājam, ne triju vilnas lakatu, kuros visu laiku vīstījās vecene sola otrā galā, tikai rudens mētelis. Nelīdzēja arī tas, ka viņš iespiedās dziļāk stūrī un ierāva galvu apkaklē, — miegs nenāca. Tā vietā mā­cās virsū visādas domas.

Tieksme pēc siltuma nez kādēļ saistījās ar Nadeždas tēlu. Jānis iedomājās visus sīkumus — acu krāsu, augumu, kustības, runas veidu, retos smaidus. Iedomājās, ka sie­viete ar šīm ārējām iezīmēm dzīvo citur, kaut kur kai­miņos dzīvoklim bez numura, neinteresējas par politiku, apmeklē teātrus, divas reizes gadā pie lētas šuvējas pa­sūta jaunas kleitas. Viņai nedraud ik mirkli apcietinā­šana, spīdzināšana gestapo moku pagrabos un galu galā karātavas. Vai viņš, Daugavietis, būtu laimīgs, zinot tādu Nadeždu drošībā? Nē, tādas Nadeždas liktenis atstātu viņu pilnīgi vienaldzīgu. Lai tā iet uz teātri, lai apsprie­žas ar šuvēju, lai dzīvo savu sīko dzīvīti — šī sieviete, kurai būtu Nadeždas dzidrās, visu saprotošās acis, Na­deždas dziļā balss un Nadeždas mīļais smaids! Lai arī pagrīdes bargie apstākļi, pēc Daugavieša domām, lika zināmu šķērsli cilvēku personīgajai laimei, tomēr ārpus tiem, ārpus cīņas viņš pašlaik nevarēja iedomāties ne draudzību, ne skaistumu, ne īstu personīgo laimi. Simt­kārt labāk tagad bažīties par pagrīdnieci Nadeždu nekā saukt par draugu šo otro, iedomāto sievieti.

— Nākošā stacija — Rīga, — vagona otrā galā at­skanēja pavadones balss.

Kaut gan Daugavieša prombūtne bija ilgusi tikai dažas dienas, Nadežda un Ēriks saņēma viņu kā cilvēku, kas atgriežas no tāla brauciena. Arī Jānim, ieraugot draugus, bija tāda mājīga, omulīga sajūta. Jā, šis dzī­voklis, kur cilvēki veica bīstamu darbu, kļuvis par viņa īstajām mājām, Nadežda un Ēriks — par viņa ģimeni.

Šim svinīgajam gadījumam Cvetkova bija pietaupī­jusi dažus cukura graudiņus, un Daugavietis, juzdams tīkamu siltumu izplatāmies pa visu ķermeni, viens pats izdzēra pusi patvāra.

— Nu, tagad esmu gatavs klausīties … — viņš bei­dzot teica.

Nadežda atstāstīja gadījumu ar Petrocerkovski:

— Padomā, ja Ēriks nebūtu saslimis, es tagad kaut ko zinātu par Serjožu.

Daugavieša labais garastāvoklis tūdaļ izgaisa.

— Un labi, ka negāji. Petrocerkovskis nekā nedrīkst zināt par tevi. Neaizmirsti, ka tu pašlaik neesi sava vīra sieva, bet pagrīdniece, pirmām kārtām pagrīdniece, — asi teica Jānis.

Nadeždas acis apmiglojās apvainojumā:

— Konspirācija un konspirācija. Kā tu būtu rīkojies, ja runa būtu par mīļotu cilvēku? Vai tev tiešām svešas cilvēciskas jūtas?

Daugavietis nodūra galvu.

Tur jau bija tā nelaime, ka viņš nespēja pārvarēt cilvēciskās jūtas. Vēl pirms gada, būdams pie partizā­ņiem, viņš bija saņēmis Cvetkovai adresētu ziņu. 1941. gadā Nadjas virs bija izlidojis no Murmanskas, neatgrie­zies no kaujas uzdevuma un ilgu laiku skaitījies par bez vēsts pazudušu. Tikai pēc mēnešiem uz vientuļas Ledus okeāna salas atrasta sašauta lidmašīna un ledū iesalis Sergeja Cvetkova ķermenis.

Visu šo gadu Jānis kā slogu bija nēsājis sevī šo ziņu un klusējis, klusējis… Ne jau tādēļ, ka būtu šaubījies par Nadjas izturību. Šajā nežēlīgajā laikā neskaitāmām sievietēm bija jāizcieš tādas pašas bēdas, un arī Cvetkova spētu tās panest. Nē, viņš baidījās, ka viņu attiecībās varētu kaut kas mainīties. Viņam likās, ka pateikt patie­sību, paziņot, ka Nadežda ir brīva, nozīmētu savā labā izmantot viņas bēdas. Lai viss paliek tāpat kā līdz šim — viņš klusēs, klusēs par Serjožas nāvi, klusēs par savu mīlu.

Lūk, tāpēc Nadeždas stāsts viņu tā uztrauca. Cik tur daudz trūka, ka Petrocerkovskis būtu atklājis to, ko viņš, Jānis, tik rūpīgi glabāja sevī. Rūgti bija apzināties, ka Nadežda viņa skarbos vārdus dažkārt iztulkoja ač­gārni. Viens vienīgs teikums atspēkotu Cvetkovas pār­metumus … Bet viņš sakoda zobus un klusēja.

Nadežda nezināja, ko pārdzīvo Jānis, tomēr ar sie­vietes instinktu saprata, ka viņš cieš. Bez tam viņa juta, ka patiešām grasījusies nepareizi rīkoties.

— Piedod, Jāni, — un viņa satvēra Daugavieša roku. — Tev bija taisnība. Es nedrīkstēju aizmirst, ko prasa konspirācija.

Jānis tīšām atņēma roku, bet viņa skatienā pret paša gribu izpaudās maigums:

— Ak, ko nu par to… Konspirācija kalpo cilvēkiem, nevis otrādi… Ir tādi gadījumi, kad katrs pagrīdnieks izdara kļūdas… Tieši tāpēc, ka ir cilvēks. — Viņš pievērsās Ērikam: — Labi, ka esi jau uz pekām.

— Tā bija tikai tāda nieka gripa, — aši atsaucās Krapovskis.

— Nu, protams, tev jau viss ir nieks, — Daugavietis pasmaidīja. Sarunās ar Ēriku viņš nekad necentās slēpt savas sirsnīgas jutas. — Bet partija doma citādi. Tu dabūsi palīgu.

Ērika klātbūtnē par to netika vairs runāts. Bet, tikko viņš nokāpa dzīvoklī bez numura un Daugavietis taisījās pateikt, kas būs šis palīgs, Nadežda aizsteidzās priekšā: — Ar Skaidrīti notikusi nelaime!

Загрузка...