Dzīvoklis bez numura

9

Pamodies viesnīcas istabā, Ēriks nejutās visai labi. Svešas bija bezgaumīgi krāsotās, ar alus vai vīna šļaka­tām notraipītās sienas, no kurām, tramvajam garām braucot, bira apmetums. Svešs bija noputējušais logs, kas pavēra drūmu skatu uz apkvēpušiem jumtiem, un mazgājamā bļoda, kurā pa netīrām ziepju putām peldēja beigta muša. Sveša bija arī ķirmju sagrauztā, čīkstošā, nemākulīgi darinātā gulta, kas ar savu izskatu centās iebraucējam atgādināt, ka tas neatrodas savās mājās. Sveša un tukša bija visa šī istaba pēdējās šķiras viesnīcā, kurā viņš, Ēriks Krapovskis, uzturējās jau vairākas dienas.

Ēriks piecēlās, uzklāja gultu, nomazgājās, apģērbās un atkal apgūlās. Nekas cits neatlika ko darīt kā tikai gaidīt, gaidīt. Pēc spraigās, cīņas atmosfēras pilnās dzī­ves Jelgavā šis bezdarbībā pavadītās dienas likās kā ve­sels mūžs.

Guļot čīkstošajā gultā, Ēriks atcerējās skolas biedrus, Liepājas drāšu fabrikas karsto, dunošo velmētavu, uz kurieni viņš tēvam bija nesis pusdienas, atcerējās raibo, kņadas pilno ostu, kur puikas mīlēja klaiņot un noska­tīties kuģos, atcerējās to dienu — tas bija novembrī, un krita jau pirmais sniegs, — kad viņu uzņēma komjau­natnē, atcerējās darbu tipogrāfijā, kur asi smaržoja iespiedkrāsa.

Tad sākās karš, un viss mainījās. Pirms dažām die­nam viņš vēl bija salicis «Komunista» ievada virsrakstu: «Liepājas strādnieki, pie ieročiem!» — bet drīz vien jau pats turēja rokās šauteni un, vairoties no lodēm, rāpās pa zemi. Zāle kļāvās pie sejas tik mīksta un sulīga, de­besis bez neviena mākonīša likās tik spožas un taustā­mas, ka nemaz negribējās mirt. Deviņpadsmit dzīves gadi nav nekāds garš mūžs, un tas varēja beigties kuru katru mirkli uz asiņainā Šķēdes ceļa, kur jau bija krituši daudzi varonīgi Liepājas aizstāvji. Un tomēr Ēriks, lai gan tik ļoti negribējās mirt, līdzīgi visiem Imanta Sudmaļa komjauniešiem, cīnījās līdz pēdējam mirklim un caur tanku ložmetēju sprostuguni izlauzās no fašis­tiskā aplenkuma. Kad šāvienu troksni nomainīja sauso zaru brīkšķi, kas, ejot pa ēnaino meža taku, skanēja zem gurdenajām kājām, Ēriks pamanīja, ka palicis viens.

Viens. Bez biedriem, bez tālāka mērķa. Cīņa likās zaudēta, dzīvot vairs nebija vērts. Nosviedis šauteni, viņš smagi nokrita zemē. Pēc neskaitāmu stundu nepārtrauk­tas sasprindzinātības iestājās pēkšņs atslābums. Pirmo reizi triju dienu laikā mocīja izsalkums. Ēriks iebāza netīro, neganti sūrstošo roku bikšu kabatā un pašam par lielu izbrīnu kopā ar patronām izvilka brūnas, čauganas maizes druskas, rīsu un olu kripatas — pīrāgu, ko kai­miņu Marta bija lūgusi aiznest viņas vīram Pēterim. Taču Pēteris, Ērikam nokļūstot līdz ostas aizstāvju po- zicijām, bija jau kritis … Bet kur tad vēstule ar Maska­vas zīmogu, ko vajadzēja nodot kaimiņam līdz ar pīrāgu? Ēriks atrada arī to — saburzītu, ložu ieskrambātu. Tas bija paziņojums, ka pilsonis Pēteris Lejaskārklis uzņemts par klausītāju Mičurina dārzkopju kursos. Cik bieži Pē­teris bija stāstījis draugiem, ka gribot Kurzemē izaudzēt Krimas vīnogas un jaunas šķirnes bumbierābolus, kas savienotu «Leokardijas» saldumu ar «Gravenšteina» sulī- gumu. Vēl viens sapnis, kuru iznīcinājis fašistu šāviņš!

Vai tad tiešām visam beigas? Tomēr ne! Padomju ļaužu sapņus nekas nespēj nonāvēt, tie vienmēr piepildās. Vajag tikai cīnīties. Šī doma deva Ērikam jaunu spēku. Viņš nolēma iet tālāk, nepadoties, turpināt nevienlīdzīgo cīņu.

Izlauzies cauri mežiem un purviem, Ēriks kādu laiku slēpās laukos. No turienes viņš drīz pārcēlās uz Zemgali, un fašisti tā arī neuzzināja, kāpēc dažu pagastu zemnieki, ar kuriem sākumā vēl puslīdz varēja tikt galā, atteicās piegādāt vērmahtam labību un gaļu.

Tomēr īstā pagrīdes cīņa Ērikam sākās Jelgavā, kur viņam izdevās stāties sakaros ar nelegālo komunistisko organizāciju. Pirms nedēļas viņš bija saņēmis jaunu uz­devumu — vajadzēja braukt uz Rīgu. apmesties šajā viesnīcā un gaidīt cilvēku, kas ieradīsies pie viņa. Bet biedrs kā nenāca, tā nenāca.

Varbūt apcietināts, varbūt pat nošauts. Varbūt gestapo jau zināms, kādā nolūkā Ēriks Krapovskis iebraucis Rīgā … Varbūt viņš pašreiz palaiž garām pēdējo izdevību glābt savu dzīvību… Bet atstāt viesnīcu bez pavēles nedrīkstēja. Atliek tikai gaidīt, gaidīt, gaidīt…

Ēriks piecēlās no gultas un piegāja pie loga. Jumti, jumti, cik tālu vien sniedzās skatiens. Un tikai kaut kur, ieslēgts starp mūriem, vientuļš kastaņkoks, uz kura vēl turējās rudās lapas. Lija lietus. Sīks, pelēcīgs lietus. Tas bungoja uz skārda palodzes vienmuļu melodiju, ko atbal­soja visi jumti, šļakstēja no notekas caurules, atsitās pret melnajiem lietussargiem, kas tērpa ielu sēru krāsās. Likās, ka tas nekad nepārstās.

Atgājis no loga, viņš atkal apgūlās. Centās aizmigt, bet nevarēja. Lēnām skaitīja līdz tūkstotim. Nelīdzēja. Tad viņš ņēmās pētīt griestus — katru drēgnuma plan­kumu, mušu traipu. Beidzot plaksti jau vērās ciet. Bet, griežoties uz sāniem, atsperes iečīkstējās kā nesmērēti rati, un miegs atkal aizlaidās.

Viņš piecēlās atkal, uzvilka mēteli un nokāpa netīrajā vestibilā. Blakus nobružātu apvalku klātajam dīvānam

lielā māla podā auga noputējis gumijkoks. Mazais zemes aplis bija piebārstīts ar nodegušiem sērkociņu un papi­rosu galiem. Vēsajā telpā valdīja palsa pusgaisma, tikai stikla būrī, kurā sēdēja šveicars, matētā kupolā dega spuldze. Skatieni brīdi kavējās gan pie lielajām lāsēm, kas sitās pret logu un atstāja uz nespodrās virsmas gai­šas švīkas, gan pie vēstulēm, kas bija izliktas aiz stikla, gan pie veciem dzelzceļu sarakstiem, kas klāja sienas. „ Ērikam pēkšņi likās, it kā viņš atrastos mazas stacijas uzgaidāmās telpās un tūlīt pienāks vilciens, kas viņu aizvedīs kaut kur tālu projām. Atgaiņājis šo nevajadzīgo noskaņojumu, Ēriks uzrunāja šveicaru:

— Nu, es atkal darīšanās. Iedodiet manu komandē­jumu.

— Lūdzu, lūdzu, kungs, — parakņājies dokumentu kaudzē, tas izvilka papīru. — Krapovskis no 19. istabas. Esiet tik laipni. Vai jūs vēl ilgi pie mums paliksiet?

— Paši zināt, nav jau tik viegli mūsu laikos apgādāt rezerves daļas. Viens priekšnieks sūta pie otra, bet mūsu fabrika tikmēr strādā ar pusjaudu.

Šveicars līdzjūtīgi pamāja ar galvu:

— Jā, jā, pats zinu. Cik tik man to atļauju un zī­mogu nevajadzēja, kamēr varēju nopirkt jaunu cepuri.

Pirmais, ko Ēriks ieraudzīja, iznākot uz ielas, bija jauna meitene. Viņas matus un seju kā svaiga rīta rasa klāja lietus lāsītes. Viņai sekoja vācu virsnieks. Pie vies­nīcas meitene brīdi vilcinājās. Vācietis paspēra soli uz priekšu un, kā šķita, dzīrās viņu uzrunāt. Taču viņa pil­nīgi negaidot ielika savu mazo, mitro plaukstu Ērika rokā un mazliet dziedošā balsī teica:

— Te es esmu, Andrej. Piedod, mīļais, ka liku tev gaidīt!