Dzīvoklis bez numura

7

Tai pašā namā, dzīvoklī iepretī Kalniņa durvīm, Skaidrīte Svempa beidza sukāt savus tumšbrūnos matus.

— Nu, meit, vai neesi vēl bijusi pie kaimiņa? — jautāja māte, kas, guļot uz vecmodīgās kušetes, atpūti­nāja nogurušās kājas.

— Tūlīt, māmiņ, tūlīt aizskriešu apjautāties.

Meitene atvēra durvis un neapmierināta savilka de­gunu. Tā bija tikai iedoma, bet ko tur varēja darīt, ja viņai visur spokojās zivju eļļas treknā, riebīgā smaka. Šai ziņā Skaidrīte nebija mainījusies — viņa joprojām nevarēja ciest zivju eļļu. Velti māte agrākos gados bija centusies iestāstīt meitai, ka trīs ēdamkarotes zivju eļļas dienā piešķiršot viņas vaigiem apaļumu un sārtumu. Patiešām, Skaidrīte jau kopš bērnības izskatījās mazliet trausla, un katram neviļus radās vēlēšanās tēvišķīgi ap­likt roku ap viņas šaurajiem pleciem un pasargāt viņu no dzīves vētrām. Bet, kad Līgo vakarā Skaidrītes patvaļīgās cirtas rotāja baltu margrietiņu un zilu rudzu­puķu vainags, grūti nāktos atrast piemīlīgāku meiteni. Un, kas redzēja, cik drosmīgi viņa lēca pāri ugunskuram, ka dzirkstis vien nošķīda, saprata, ka Skaidrīte nemaz nav tik trausla.

Tagad, okupācijas grūtajos apstākļos, kad zivju eļļu nevarēja sadzīt ne par kādu naudu, Skaidrītes seja iz­skatījās daudz šaurāka nekā pirms kara. Šis gads bija paasinājis viņas vaibstus, tomēr dzīves bargumam nebija izdevies izdzēst jaunības svaigumu meitenes sejā.

Kas attiecas uz Jāņiem, tad Skaidrītei ar šo dienu saistījās visdrūmākās atmiņas.

Toreiz, 1941. gadā, tieši Līgo svētkos viņa sēdēja pie­blīvētajā autobusā un sausām acīm raudzījās uz druvām, kas līgojās vasaras briedumā. Fašistu negaidītais iebru­kums bija pārtraucis viņas ciemošanos pie radiem, un Skaidrīte steidzās pie mātes uz Rīgu. Autobusa kasiere tumšiem sviedru plankumiem klātā blūzītē izstāstīja, ka pavēlēts ņemt līdzi apģērbu un pārtiku trim dienām. Un Skaidrīte, kas bija cerējusi, ka karš varbūt neskars Lat­viju, saprata, ka arī šīm ziedošajām druvām jākļūst par asiņainu kaujaslauku. Nē, šeit viņa nepaliks, jāpierunā māte evakuēties dziļāk uz aizmuguri. Labāk atstāt savas mājas un mīļoto Rīgu nekā nokļūt fašistu jūgā. Šāds lēmums pa daļai nomierināja meitenes prātu. Baismās kara bangas, kas vēlās arvien tuvāk, vairs tā nebiedēja. Skaidrīte juta, ka aiz viņas ir neizmērojama zemes pla­tība un miljonu tauta. Pievilkusi ceļus, jo kāda soma neļāva izstiept kājas taisni, viņa ierāvās autobusa kaktā un pie sevis čukstēja: «Jā, māmiņ, mēs brauksim.»

Satumsa. Autobuss lēni spraucās caur vezumiem un karaspēka mašīnām. Divi jaunieši priekšējā solā uzsāka dziesmu, kas pēdējā laikā bija kļuvusi populāra: «Mēs mierīgi ļaudis, bet dzimtenei sargos stāv bruņotais vil­ciens arvien!» Vārdi tā iederējās vispārējā noskaņā, ka pat Skaidrīte, nebūdama sevišķi muzikāla, skaļi vilka līdzi. Aizrāvušies ar dziedāšanu, braucēji no sākuma ne­piegrieza vērību nevienmērīgai rūkoņai, kas nāca arvien tuvāk. Tikai kad autobuss apstājās un pēkšņajā klusumā varēja sadzirdēt vairākus dobjus sprādzienus, viņi sa­prata, ka lielceļš kļuvis par uzlidojuma mērķi. Kaut kur aizdegās mežs. «Lūk, kādas jāņugunis,» rūgti nodomāja Skaidrīte. Viņa joprojām neizjūta bailes un tikai vilci­noties paklausīja kasieres rīkojumam izkāpt un paslēp­ties ceļmalas grāvī. Bet, tikko viņa bija apgūlusies, rū­koņa pārvērtās baigā, griezīgā kaukšanā. Zālē iesīcās lodes, pavisam tuvu virs sevis Skaidrīte ieraudzīja melnu krustu uz piķējošā štukasa sasvērtā spārna, un paniskas bailes dzelžainām rokām iespieda viņas seju tieši dubļos.

Kad zeme pārstāja līgoties un Skaidrīte atvēra acis, viņa ieraudzīja liesmojošo autobusu un blakus tam šofera ķermeni…

— Meitiņ, kas noticis? Kāda tu izskaties! —• iesaucās galīgi pārbiedētā māte, kad Skaidrīte pēc četrām stun­dām iestreipuļoja istabā.

Dubļaino seju Skaidrītei izdevās nomazgāt kādā upītē, bet ap nelielo brūci sarecējušās asinis rēgojās kā tumšs traips uz gaiša auduma. Svārciņi saplēsti, tenisa kurpes sabristas un netīras.

— Nekas, nekas, — Skaidrīte centās mierināt uz­traukto māti, pati bez spēka noslīgdama krēslā.

Elize Svempa iededzināja elektrību, bet tūdaļ, bailīgi sarāvusies, atkal nodzēsa to. Fašisti no lidmašīnām va­rētu pamanīt gaismu un uzmest bumbu.

Bet spuldzes īsā uzliesmojuma Skaidrītei pietika, lai ievērotu, ka citkārt omulīgā istaba kļuvusi gluži sveša. Tikai mazliet vēlāk, pieradusi pie jūnija nakts blāvās puskrēslas, viņa saprata, ka tie bija ar krusteniskām papīra strēmelēm aplīmētie logi, kas piešķīra telpai sprosta noskaņu.

— Māmiņ, vai mūsu mantas jau sakravātas?

— Kādas mantas, Skaidrīt? — nesaprašanā vaicāja māte. — Mēs taču netaisāmies nekur braukt.

— Vai tad tu nemaz nedomā braukt projām, māt? — pārsteigti iesaucās meitene, jūtot, ka viņai izslīd pamats zem kājām.

—- Braukt projām … Es jau labprāt, bet…

Ārdurvīs gandrīz bez trokšņa apgriezās slēdzene, un istabā ienāca Skaidrītes tēvocis, vecais Donats Baumanis. Lai cik satraukta bija meitene, viņas prātam nepagāja secen, ka pat šais kara dienās Donats nav atmetis savu dīvaino paražu staigāt pa naktīm apkārt. Jau tad, kad meitene vēl apmeklēja pamatskolu, viņas miegu bieži iztraucēja tēvoča klusie soļi, kad tas uz rīta pusi pār­radās mājās. Šai labsirdīgajā, klusajā, sevī noslēgtajā cilvēkā viņai daudz kas nebija izprotams. Baumanim, četrstāvu nama īpašniekam, nekad nebija ne graša pie dvēselēs. Skaidrītes mātei, kura vadīja brāļa pieticīgo saimniecību, nācās strādāt pie svešiem ļaudīm, lai sagā­dātu līdzekļus meitas skološanai. Kur tad vecais Donats lika īres ienākumus? Skaidrītei ne vienreiz vien uzmācās aizdomas, ka tēvocis savās nakts gaitās notriec šo naudu pie kāršu galda. Bet, ja tas tā, vecais labi prata slēpt savu kaislību. Retajās reizēs, kad pie viņiem ieradās ciemiņi un kāds lika priekšā uzspēlēt «cūkas» vai «zolīti», Baumanis atrunājās ar to, ka neprotot atšķirt karali no kalpa.

Skaidrīte griezās pie viņa pēc palīdzības:

— Tēvoci Donat, tu taču arī evakuēsies mums līdzi, vai ne? Pasaki mātei, lai viņa sataisās ātrāk.

Māte un Baumanis apmainījās skatieniem, kuru no­zīmi meitene velti pūlējās izprast. Tad vecais nokrekšķi­nājās un, izņēmis kaļķīti no mutes, noglāstīja meitenes matus:

— Nē, Skaidrīt, mēs ar tavu māti esam veci cilvēki. Mēs paliksim tepat.

Ikreiz, kad Skaidrīte atcerējās šo liktenīgo nakti, viņai likās, ka tieši Donats vainīgs viņu palikšanā. Kopš tā laika meitene ar savu tēvoci vairs neatrada kopēju va­lodu. Viņš ar katru dienu kļuva dīvaināks. Te viņam nez no kurienes gadījās nauda mājas kapitālremontam, te atkal pietrūka dažu marku, lai izpirktu kartīšu trūcīgās devas. Naktīs Donats gan vairs nemēdza pazust, toties caurām dienām ar slotu rokā grozījās uz ielas, lai gan, pēc Skaidrītes domām, tur nebija ko slaucīt.

Sakārtojusi matus, kaut arī tas nemaz nebija nepie­ciešams, Skaidrīte pieklauvēja pie kaimiņu durvīm. Mei­teni ielaida Nadežda. Kā allaž, ieraugot Nadju, Skaidrītei atsila sirds. Šī sieviete, ar kuru viņa bija paguvusi sa­draudzēties tās slimošanas laikā, bi ja vienīgā, kam varēja atklāt visas jūtas un domas. Mātei, kas apkopa dzīvokļus un bez tam vēl strādāja viesnīcā, nekad neatlika vaļas patērzēt ar Skaidrīti. Nama jauno iemītnieku — studentu

Kalniņu — meitene nespēja lāgā izprast. Toreiz, kad viņš atveda ievainoto, likās tīri patīkams, sirsnīgs, patiess, bet vēlāk izvairījās no katras nopietnas sarunas. Reizēm radās pat iespaids, ka viņš neuzticas. Bet kādēļ? Novie­todams padomju kara ārsti Donata dzīvoklī, viņš taču bija nodevis savu likteni meitenes rokās. Bet varbūt Kal­niņš vienkārši rēķinājās ar to, ka viņa baidīsies iegāzt māti, tēvoci un sevi pašu? Skaidrīte nekādi netika gudra. Un tā viņas vainīgais domu biedrs bija un palika Sko- rostina.

— Māte grib zināt, vai rīt jānāk uzpost dzīvoklis, — Skaidrīte, ienākusi istabā, jautāja.

Jānis sarokojās ar viešņu:

— Pasaki, lai atnāk… Nu, kas jauns pasaulē?

— Kas tad jauns var būt? — īgni atteica meitene. — Marija Zariņa staigā jaunā mētelī. Laikam viņas ge- stapietis atkal dabūjis prēmiju par slepkavošanu. Nesa­protu, kāpēc tēvocis cieš tādu savā mājā.

— Tā nav mūsu darīšana, Skaidrīt, — sarunā iejau­cās Nadežda. — Kam būs līdzēts ar to, ka viņa dzīvos citur? Diemžēl tādu Mariju ir vēl diezgan.

Jānim bija prieks par Skaidrītes sašutumu. No šīs meitenes iznāks lietas koks. Bet viņa nedrīkstēja zināt, ka Donats sen gribējis izlikt Mariju Zariņu no dzīvokļa. Jānis nepiekrita Baumanim. Izsekojis vācu virsnieku, kas katru vakaru apciemoja šo sievieti, viņš uzzināja, ka tas ir atbildīgs gestapo darbinieks. Ienāca prātā vecā gud­rība, ka nikns suns rej tikai svešiniekus, bet savām mā­jām ir labs sargs. Špikiem nebija ko ošņāt namā, ko viņu tiešais priekšnieks pastāvīgi apmeklēja.

Skaidrīte pastāstīja, ka vakar ekonomiskajā veikalā atrastas vairākas komunistiskas skrejlapas. Satrakotie šucmaņi noslēguši izeju un izkratījuši visus pircējus. Vainīgo neatraduši, viņi apcietinājuši veikala direktoru, kas izrādījies Bangerska radagabals. Šucmaņi dabūjuši brāzienu, bet tautai beidzot bijis par ko pasmieties.

Smiekli caur asarām vārda tiešajā nozīmē — Jānim ienāca prātā, klausoties Skaidrītes stāstu. Daudz cietusī tauta pamazām aizmirsa īstus, sirsnīgus, gaišus smieklus. Saraudātās acis vairs nespēja jautri smaidīt. Daugavietis apzinājās, ka optimisms, ticība drīzai atbrīvošanai nepie­ciešami cīņas gara stiprināšanai. To ļaudīm deva viņa slepenajā tipogrāfijā iespiestie uzsaukumi, kas atrada ceļu uz tautas sirdi un iesaistīja pretestības kustībā ar­vien jaunus cīnītājus.

Daugavietis joprojām nevarēja sev piedot sastapšanos ar Apses ieteikto cilvēku. Viņš pat nevarēja galvot, vai nav iekritis. Cik uzbāzīgi tas, uzrāvis sērkociņu, centās toreiz ielūkoties viņa sejā. Pēdas izdevās sajaukt, Apse brīdināts. Bet ja provokators tomēr paguvis saredzēt viņa seju? Nolādēdams bezdarbību, Daugavietis nolēma vis­maz nedēļu nerādīties uz ielas. Tāpēc viņš pagaidām neuzņēma sakarus ar Rīgā iebraukušo puisi, kuram va­jadzēja strādāt pagrīdes tipogrāfijā.

Piecēlies viņš iegāja vannas istabā. Ja pēc dažām minūtēm kāds pārmeklētu dzīvokli, tas atrastu vienīgi Nadeždu, kas jau gulēja ciešā miegā.