Nāve zem lietussarga

11

Ričards Beidevans ienāca nedzirdami.

Kājas viņam bija basas, mugurāvienīgi peldmētelis. Norūcis labdienas, viņš, atstādams uz' paklaja slapjas pē­das, aizšļūca līdz bāram. Iekaisušās acis kādu brīdi neziņā maldījās starp pudelēm — vai nu nespēja uzreiz saskatīt vajadzīgo, vai ari gudroja, kas visvairāk noderēs atskurbšanai.

Beidzot viņš izšķīrās par savdabīgu kokteili. Ielējis glāzē malku «Aleksandrijas nektāra», viņš atšķaidīja to ar patentētu zelteri, kura sastāvā ietilpa zāles pret gal­vassāpēm, un to visu vēl sajauca ar «Ponta nektāru».

Basāni ražotos dzērienus raksturoja sevišķi košas eti­ķetes, pēc principa — jo draņķīgāks saturs, jo izskatīgā­kam jābūt iesaiņojumam. Džinu greznoja pilsētas kop­skats no putna lidojuma, viskiju — Ponta ezera idilliska ainava.

v Ierāvis krietnu malku, režisors sapurināja pēc dušas slapjo galvu, it kā šī kustība spētu izgaisināt reiboni. Pa­gāja dažus soļus, nevarēdams izšķirties, kur apsēsties, beidzot izvēlējās apaļo krēslu pie klavierēm un, pagrie­zies ar to uz mūsu pusi, nopūtās.

— Briesmīgi! Tā ir mana pirmā īstā filma. Visas pārē­jās — daudzsēriju standarta produkcija skatītāju izklai­dēšanai. Šis darbs varēja man sagādāt īstu slavu… Va­rone — savā ziņā vēsturiska personība, gangsteru pasau­les Kleopatra. Blakus viņai ar pistoli rokā — tipisks An­tonijs … Albertam Geršteinam gan nav pieredzes, bet es nežēloju pūles… Jau iepriekš iztēlojos, cik iespaidīgas iznāks dažas epizodes, it īpaši scēna bankā, kad Antonijs noliek laupījumu pie kājām savai dievinātajai, tas ir, Dol- lijai, vārdu sakot, Teai.. t

— Varbūt jums derētu vēl iedzert? — policijas priekš­nieks pasausā tonī ierosināja. — Ja tas palīdzēs jums mazliet precīzāk izteikt savas domas, neiebilstu.

— Kāda velna pēc? — režisors sašuta. — Ja jums šķiet, ka esmu pārāk skaidrā, atliksim sarunu uz vēlāku laiku. Tad jūs ieraudzīsiet mani simtprocentīgā alkoho­liskā spožumā.

— Iztiksim bez spožuma. Vienkārši baidos, ka nekur tālu netiksim, ja jūs tā putrosiet. Lūdzu atbildēt tikai uz jautājumiem, īsi un skaidri, bez visādiem Antonijiem un Kleopatrām.

— Kā noprotu — tā vairs nav saruna, bet pratināšana?

— Pieņemsim. Cik sen jūs esat pazīstami ar Voltu Kar­penteru?

— Ja īsi un skaidri — nemaz neesmu pazīstams. r Bet, ja esat gatavi akceptēt manu izklāstīšanas manieri ar

Kleopatrāņ* un tā tālāk, varu jums pateikt, k§ pirmoreiz satiku viņu, kad mani nolīga Dertijs, Tuvāka saskare nav gadījusies. Līdz š^im netikām kopā filmējuši, nemaz neru­nājot par kopīgu iedzeršanu.

— Kas jums ieteica Karpenteru par galveno operatoru?

— Dertijs.

— Kādēļ laupīšanas epizodei izvēlējāties tieši Alek­sandriju?

— Ne jau es. Objektus ņzņemšanai parasti sameklē operators yai studijas īpašnieks. Mums, režisoriem, pie­trūkst laika tādiem sīkumiem — dīdām aktierus, kopā ar autoru lāgu lāgiem pārtaisām scenāriju.. Ј Apmēram pirms mēneša Dertijs paziņoja, ka laupīšana notikšot Aleksandrijā. Abi ar Karpenteru bija gluži sajūsmināti.

— Par ko?

— «Iedomājieties pilsētiņu,» — tā Dertijs teica, «kur pa ielām staigā īsti provincieši, un visi viņi ir nu īpatņi, vai pusdulli. Vietējā banka ir vienkārši brīnums — četras doriešu kolonnas, lieliska dekorācija.» Tad arī no­lēmām, ka aplaupīsim tieši šo banku. Būtu es zinājis, cik dārgi man izmaksās šīs doriešu kolonnas, drīzāk pakārtos nekā brauktu šurp. Tā nav pilsēta, bet pilsētas parodija. Ne velti mans draugs Ralfs Geršteins cenšas uzturēties te pēc iespējas retāk.

— Un kā ar Teu Kilseimuru?

— Kādā ziņā?

— Vai viņu šī izvēle apmierināja?

— Pat loti. Būdama īsta galvaspilsētniece, viņa jau sen esot sapņojusi par tādu sasmakušu miestiņu. Par šo jūsu varžu dīķi viņa taisni vai jūsmoja.

Varētu likties, ka režisors tīšu prātu zobojas par Alek­sandriju, lai nokaitinātu policijas priekšnieku.

— Varžu dīķis? — Gregors Abušs tīksmi pasmējās. — Ļoti trāpīgi… Bet tagad pakavēsimies mazliet pie jūsu vizītes.

— Pie kādas vizītes?

— Jūs šorīt apciemojāt Jonatanu Krjudešanku.

— Jā. Un tad?

— Jūsu vizīte iekrita tieši tai laikā, kad izlaupīja banku,

— Pilnīgi pareizi. Ja jūs nestrādātu par policijas priekšnieku Aleksandrijā, bet kādā puslīdz civilizētā vietā, pats apjēgtu, ka tieši tāpēč pratināt mani nozīmē veltīgi izšķiest laiku.

—* Kāpēc?

— Tāpēc, ka Krjudešanka kungs var apliecināt manu tīri fizisko neiespēju atrasties vienlaicīgi divās vietās.

— Piekrītu, — Gregors Abušs pasmaidīja. — Taču kri­minālistiem zināmi gadījumi, kad noziedznieks šķietami uzturas vienā punktā, bet faktiski — pavisam citā.

— Jūtos pagodināts. Reiz jūs mani jau dēvējat par noziedznieku, paredzams, ka mūsu saruna izvērtīsies reti saistoša.

— Jūs mani pārpratāt. — Gregors Abušs paraustīja ple­cus. — Manās acīs jūs esat liecinieks, un kā tādam ieteicu apsvērt katru vārduJūs viens bijāt pie Krjudešanka?

— Jā.

— Kaut aizbraucāt divatā?

— Arī pareizi. Mani pavadīja Tea Kilseimura.

— Pēc jūsu ierosinājuma?

— Vai tam ir kāda nozīme? Man šķiet, jūs ieslīgstat pilnīgi nevajadzīgos sīkumos, kaut pats piekodinājāt ne­novirzīties sānis, — Ričards Beidevans errojās.

— Tie nav sīkumi. Lūdzu, atbildiet!

— Vina pati gribēja. Noslēdza ar mani derības.

— Kādas?

— Lai arī Krjudešanks izdaudzināts par sieviešu nī­dēju, gan viņa pierādīšot, ka nav likuma bez izņē­muma … Saderēja, ka Krjudešanks uzķersies uz viņas. Kad šis savādnieks atvēra durvis un ieraudzīja sievieti, viņu gandrīz ķēra trieka …

— Tātad jūs viens pats ciemojāties pie Krjudešanka?

— Vai jūs gribat, lai es atkārtojos? Neesmu nekāds papagailis.

— Un kur šo laiku uzturējās Tea?

— Teica, ka esot atgriezusies mājās.

— Pastāstiet sīkāk, kā jūs ciemojāties pie Krjudešanka.

— Jūs pirmīt pavēlējāt atbildēt tikai uz jautājumiem.

— Vai kāds iegriezās pie viņa, kamēr jūs tur bijāt?

Režisors, strauji pielēcis kājās, tikpat strauji devās pie

bāra.

— Tagad man tiešām der kaut ko iedzert, — viņš grīni pasmaidīja. — Atmiņas stiprināšanai… Kā profesionālis lieliski saprotu, ko nozīmē jūsu pasvītroti izklaidīgā sejas izteiksme.

— Kā profesionālis? — policijas priekšnieks pārjautāja ar māksloti naivu izbrīnu.

— Nūja. Kā profesionālis, kam vairākkārt nācies uz­ņemt treššķirīgos televīzijas grāvējos policijas komisārus. Pratināšanas laikā tie veikli izmāna no noziedznieka atzī­šanos, ka vina alibi ir mākslīgi sakonstruēts. .

— Uz jūsējo tas, dabiski, neattiecas?

— Vienīgi tādā gadījumā, ja jūs uzskatāt, ka Jonatans Krjudešanks spējīgs tīšu prātu sagrozīt patiesību. Viņš apliecinās, ka ne mirkli neatstāju viesistabu.

— Un viņš pats? Jūs bijāt divatā, vai ne?

— Nesaprotu.

— Palika visu laiku kopā ar jums?

— Ne gluži. Kad piezvanīja Dertijs, Krjudešanks iegāja kabinetā, kur atrodas telefons.

— Tātad tomēr… — Gregors Abušs nomurmināja. — Ņemot vērā, ka sulaiņa nebija mājās, bet pats…

— Jūs esat labs makšķernieks, Gregora kungs, — Ri­čards Beidevans pasmaidīja. — Āķis diezgan veikli iz­mests, bet zivs tomēr neuzķersies. Kabinets atrodas līdzās- viesistabai, ne jau nama otrā galā. Durvis gan bija pie­vērtas, bet es dzirdēju katru vārdu. Manuprāt, tas ir pie­tiekams pierādījums.

— Nu redziet, esmu tomēr vājš makšķernieks… Par ko Krjudešanks runāja ar Dertiju?

— Par to pašu problēmu, kuras dēl biju atnācis. Krju­dešanks principā bija piekritis tam, ka laupīšanas epizodi uzņems viņa bankā, bet pēkšņi iespītējās. Vakar vakarā, uzzinājis, ka atbraucis pats Dertijs, piezvanīja viņam, lai izkaulētu izdevīgākus noteikumus …

Es jau grasījos apšaubīt šo apgalvojumu, tomēr galu galā atcerējos, ka vakar vēlu vakarā Dertijam tiešām kāds zvanījis. Pats šai laikā sēdēju vannā, tīksmi ļaudams dušas siltajām strūklām noskalot ceļa nogurumu. Vannā aizmigu. Droši vien būtu gulējis krietni ilgāk, ja mani neuzmodinātu Dertijs. Lika steigšus saģērbties, jo bārā mūs jau gaidot moteļa īpašnieks Hugo Aleksanders. Ar ko runājis pa telefonu, Dertijs neteica, es arī neprasīju.

Pie viena atcerējos nez kādēļ kādu iezīmi Dertija uzve­dībā, kurai vakar nepiešķīru pietiekamu svaru. Šodienas acīm skatoties, tas ieguva pavisam citu raksturu, pastip­rinādams aizdomas. Proti, kamēr sēdējām bārā, Dertijs uz beigām cieši aizmiga turpat krēslā. Taču, kad atgriezā­mies savā numurā, viņš negaidot paziņoja, ka gulēt vairs negribas, iešot paelpot svaigu gaisu.

Es pats momentāli ieniru tik dziļā miegā, ka nepamodos līdz ritam. Tagad lauzīju galvu, prātodams, kad īsti Der­tijs pārnācis mājās un kur viņš bijis. Varbūt aizbraucis pie Alberta?

Tikmēr Ričards Beidevans stāstīja tālāk:

— Krjudešanks uzstāja, lai ieliekam speciālus titrus: «Laupīšanas epizode uzņemta Aleksandrijas bankā «Her­meja palāta» …» Mūsdienās daudzi uzņēmumi kāro tādu Teklāmu… Vienā manā filmā bija aina, kur neliešu va­jāta varone glābjas, iejukdama milzīgā aitu barā. Aitu īpašnieks uzstāja, lai attiecīgā vietā uz ekrāna parādītos sekojošs teksts: «Merinu sugas aitas, audzētas tādā un tādā fermā, gadā dod tik un tik gaļas, tik un tik viļņas.»

— Vārdu sakot — jums iepriekš bija zināms, kas tiks iztirzāts šajā telefona sarunā?

— Dabiski! Tikpat labi varēja paredzēt, ka tā krietni ieilgs. Spriežot pēc tā, ko dzirdēju caur durvīm, kaulēšanās izvērtās reti sīksta.

— Cik ilgi Krjudešanks runāja pa tālruni?

— Apmēram minūtes divdesmit. Atgriezies viesistabā, viņš izskatījās pēc maratona skrējiena uzvarētāja: pa seju plūst sviedri, balss aizdusas aizžņaugta… Teica, ka Der­tijs gaidot pie telefona, lai apstiprinātu galīgo vienošanos. Es devos uz blakusistabu, bet, kad piegāju pie tālruņa, izrādījās, ka līnija atvienota.

— Paldies! Jūs pārliecinājāt mani.. ī — policijas priekšnieks teica, — ka pie labas gribas spējat stāstīt sa­karīgi, pat ļoti. Un tomēr esmu spiests atgādināt pirmītējo jautājumu. Vai kāds jūs redzējis pie Krjudešanka? At­skaitot, protams, viņu pašu.

— Ļaujiet atcerēties! Kā tad! Pastnieks! Atnāca gandrīz vienlaicīgi ar mani, atnesa kādu žurnālu un sūtījumu ar skaņuplati, Hendeļa «Mesiju» Leipcigas zēnu kora izpil­dījumā … Krjudešanks tā nopriecājās, ka tūdaļ atska­ņoja … Atceros, tā vēl spēlēja, kad iezvanījās telefons. Krjudešanks iegāja kabinetā un aizvēra aiz sevis durvis. Mūzikas dēļ sākumā nesapratu, ar ko viņš runā, bet tad viņš caur durvīm uzsauca man, lai izslēdzu viesistabā uzstādīto pastiprinātāju.

— Un jūs to izdarījāt?

— Bez šaubām! Citādi nebūtu taču dzirdējis, ka viņš veselas divdesmit minūtes ar putām uz lūpām apstrādā nabaga Dertiju.

— Un pēc tam?

— Sēdēju viesistabā un gaidīju. Ko gan citu?

— Arā nekur negājāt?

— Nekur! — apstiprināja režisors, izvairīdamies ska­tīties uz policijas priekšnieku.

— Tādā gadījumā esmu spiests izteikt jums savu līdz­jūtību. Kāds liecinieks apgalvo, ka tieši tajā laikā redzējis jūs, pie tam vienu, uz ielas pie Krjudešanka mājas. Tātad dažus soļus no lendrovera, ar ko maskotais laupītājs pie­braucis pie bankas.

— Cik intriģējoši! — režisors pavīpsnāja. — Redzu, ka esmu iekritis lamatās, -7- ar šiem vārdiem viņš pievērsās man. — Un šim te džentlmenim vēlāk jāapliecina, ka at­zīšanās izvilkta no manis bez fiziskas iespaidošanas. Ci­tādi nav gluži skaidrs, kāda īsti ir viņa loma šajā drama­tiskajā epizodē. Viņš klusē reti daiļrunīgi, tomēr neticu, ka piedalās vienīgi kā statists. Sejas izteiksme gan pie­tiekami idiotiska, bet statistam jāizskatās vēl trulākam.

Attiecībā uz manu sejas izteiksmi režisors diez cik ne­kļūdījās. Patiesi, jutos drīzāk kā dekorācija. Policijas priekšnieka sarīkotajā t izrādē iemiesoju to, ko lugas autors parasti apzīmē ar nevērīgo frāzi: «Aizmugurē — klusējoša publika.» Un tomēr ar vislielāko sasprindzinā­jumu sekoju Gregora Abuša veiklajai spēlei, no kuras secināju, ka viņam kabatā daži man nezināmi trumpji.

Nenoturējos, neatbāzis pretī:

— Un ja nu esmu ieradies paskatīties, kāda sejas iz­teiksme būs jums, kad mans draugs Gregors Abušs pazi­ņos, ka esat…

— Apcietināts? — režisors izspieda kaut ko smiekliem līdzīgu. — Lieliski! Gangsteru filmas režisors apcietināts kā gangsteris! Tāda reklāma pašlaik man nemaz nenāktu par ļaunu, tā puslīdz līdzsvarotu katastrofu ar «Dollijas Krimsones privāto dzīvi»!

— Kā tad bija? — strauji aprāva viņu policijas priekš­nieks. — Vai telefona sarunas laikā izgājāt uz ielas? Ieteicu neliegties. Tas tikai apgrūtinās jūsu stāvokli. Var­būt melo Krjudešanks, apgalvodams, ka brīdī, kad viņš atgriezās viesistabā, lai pasauktu jūs pie tālruņa, jūs nā­cāt iekšā no otras puses?

— Pieņemsim. — Režisors paraustīja plecus. — Bet tas vēl neko nenozīmē. .Varbūt iepazinos ar Krjudešanka tua­leti; Jūs taču neuzskatāt, ka kinorežisori stāv augstāk par tik vulgārām vajadzībām. — Režisors apklusa, lai pēc brīža nikni iekliegtos: — Jā, es izgāju uz ielasi Kādam nolūkam, to arī pateikšu, kaut jūs man droši vien neticē­siet. Dzirdēju piebraucam mašīnu. Nez kādēļ iedomājos, ka atgriezusies Tea.

— Skan visai nepārliecinoši. — Gregors Abušs pētījoši nolūkojās sarunas biedrā.

— Jūs viņu nepazīstat! Viņai daudz kas var ienākt prātā! Kaut vai pārģērbties par vīrieti un otram lāgam ielavīties pie Krjudešanka. Sākumā viņš nenojaustu, ka ielaidis mājā sievieti. Teai ir pat īpaša parūka Dollijas Krimsones lomai, scenārijā taču paredzēts, ka Dollija pie­dalās laupīšanā, nomaskējusies par vīrieti.

— Redzu, jums makšķerēšana arī nav sveša, — poli­cijas priekšnieks smējās. — Āķis, ko cenšaties man ne­manot pasviest, diezgan veikli izmests. Personu, kuras seju noslēpusi kapuce, vairums gan noturējis par vīrieti, bet tā tik tiešām varēja arī būt sieviešu dzimuma. Lau­pītājs esot izskatījies paslaids, apmēram jūsu augumā. Ņemot vērā, ka Tea tikai kādu collu īsāka par jums un nedaudz slaidāka …

Policijas priekšnieks neizrunāja teikumu līdz galam. Iezvanījās tālrunis.

Gregors Abušs ar skubu metās pie telefona. Atrazda­mies tuvāk, jau biju izstiepis roku pēc klausules, bet viņš neļāva man to nocelt.

— Jā, tas esmu es! — viņš strupi paziņoja. Tas arī bija viss, ko dabūju dzirdēt.

Tieši šajā laikā Ričards Beidevans ņēmās klāstīt man kādu tik tikko prātā ienākušu atgadījumu.

— Paldies dievam, ka atcerējos, — viņš uzbudināti sauca. — Vispār uz savu atmiņu diez kā paļauties nevaru. Iespējams, tāpēc ka līdztekus reālai dzīvei smadzenes allaž aizņemtas ar filmu izdomātajiem notikumiem un cilvēkiem… Tāpēc bieži vien viss sajūk vienā biezputrā.

— Ko jūs atceraties? — es mudināju.

— Tūlīt pēc pastnieka atnāca kāds Krjudešanķa kai­miņš, lai aizņemtos tik tikko atnesto žurnālu. Tajā esot ievietots raksts par Kristus vēstulēm.

— Tām pašām, kas atrodas Hugo Aleksandera īpa­šumā? — es minēju.

— Nezinu, iespējams. Krjudešanks šķita loti ieintriģēts. Uzšķīra attiecīgo lappusi, bet tad atskanēja telefona zvans^ Krjudešanks uzsauca, lai tik ņemot, bet pats aiz­steidzās uz kabinetu …

— Jūs tik sīki izstāstāt šo notikumu, it kā tam būtu izšķīrēja nozīme, — es pavīpsnāju. Atspēlēdamies Ričar­dam Beidevanam par pirmītējo zobgalību («sejas izteik­sme pietiekami idiotiska»), piebildu tikpat dzēlīgi: — Kris­tus apokrifās vēstules vēl nenodrošina jums juridisku alibi. Nekas arī negrozītos, ka kaimiņa vietā žurnālu būtu paņēmis pats Pestītājs.

— Jūsu ņirgāšanās ir pilnīgi nevietā. — Ričards Beide­vans noskaitās.

— Ne prātā nenāk. Gribētu tikai aizrādīt, ka neviens neapšauba jūsu uzturēšanos viesistabā līdz telefona zva­nam. Bet kur jūs bijāt pēc tam?

— Tur jau tā lieta! Kadr burtiski, uz vienu sekundi iz­gāju ārā, lai paskatītos, vai nav atbraukusi Tea, redzēju uz kāda balkona cilvēku ar atvērtu žurnālu rokās. Manu­prāt, tas bija Krjudešanka pirmītējais viesis… Tādā ga­dījumā viņš var apliecināt, ka, izgājis uz ielas, tūdaļ at­kal atgriezos mājā.

Ričardam Beidevanam apklustot, dabūju noklausīties pēdējās frāzes no policijas priekšnieka telefona sarunas:

— Lai tik ārdās! … Kad?!… Tā pēc minūtēm piec­padsmit .. & Uzmaniet durvis! … Nu tad pagaidām!…

Gregors Abušs, apmierināti smaidot, atkal pievērsās mums. Līdz šim viņš, savu spēli spēlēdams, atgādināja kaķi, kas, visādi manevrējot, lūko pievilināt peli sev tuvāk, lai ar izšķīrēju lēcienu mestos virsū savam upurim. Tagad, pēc sejas izteiksmes spriežot, pelēns jau bija no­ķerts. Varēja ievilkt nagus ķepās un labsirdīgi paņurrāt, ļaujot upurim brīvības ilūziju.

> Ričards Beidevans nebija nekāds muļķis. Viņš gan stos­tīdamies atkārtoja nostāstu par Krjudešanka kaimiņa ap­ciemojumu, bet, uztvēris kraso izmaiņu Gregorā Abušā, aprāvās. Vārdi palika it kā karājamies gaisā.

Policijas priekšnieks draudzīgi uzsita viņam uz pleca.

— Ļoti interesanti… Bet ziniet, es pašlaik neesmu īstā noskaņā… Gan aprunāsimies par to sīkāk, kad būsiet mans ciemiņš.

«— Es — jūsu? — teikums iestrēga Ričardam Beideva­nam kaklā.

— Nu jā. Policijas pārvaldē. Seržants Aleksanders ieprotokolēs jūsu aizstāvības runu vārdu pa vārdam. Lai jūs pēc tam nevarētu pārmest, ka esmu kaut ko saput­rojis vai, lai dievs nedod, sagrozījis… Neuztraucieties velti, Beidevana kungs! Mēs dosim jums iespēju uzaicināt par lieciniekiem gan pašu Krjudešanku, gan to cilvēku, kas sēdējis uz kaimiņu balkona ar žurnālu rokās. Kas to lai zina, varbūt līdz tam laikam sameklēsim pat kādu, kurš apzvērēs, ka nevis jūs, bet viņš pats bijis noslēpu­mainais cilvēks ar kapuci.

Režisors tramīgi pielēca kājās.

— Tātad neesmu vairs nekāds liecinieks, bet apsūdzē­tais? — Viņa balss drebēja uztraukumā. — Neko citu arī negaidīju. Ne ar ko citu jūsu tā saucamais aleksandriešu humors arī nevarēja beigties. Reiz esmu apcietināts, tad vismaz ļaujiet man izdarīt to, ko katrā kārtīgā krimināl- filmā dara apcietinātais noziedznieks, — paņemt zobu suku un pidžamu, — Ričards Beidevans nobeidza ar rūg­tiem smiekliem.

— Nesteigsimies! Manuprāt, mums visiem nenāktu par ļaunu kaut ko iedzert, — pilnīgi negaidot ierosināja poli­cijas priekšnieks. Seja jau atkal rādījās bezkaislīga, tikai acīs vēl slēpās smiekliņš. — Ceru, ka šajā mājā atradī­sies mazāk indīgs dzēriens par «Ponta nektāru» … Kaut gan jāatzīst, ka arī tur ir sava loģika — cilvēki indē Pontu ar atkritumiem, «Ponta nektārs» atmaksā viņiem ar to pašu monētu.

Laimīgā kārtā starp Ralfa Geršteina no Parīzes kād­reiz atvestajiem krājumiem atradām pudeli bordo. Ri­čards Beidevans, nervozi iesaistījies alkoholiskajā ope­rācijā, sameklēja puspudeli martela.

Bez zeltera un nektāriem iztikt tomēr neizdevās. Galu galā tika sabrūvēts mēreni slepkavīgs kokteilis, ko Gre­gors Abušs uz ātru roku nokrustīja par «Patiesības se­rumu».

— Apsēdīsimies, — policijas priekšnieks uzaicināja. — Jūs arī, Beidevana kungs. Ja gribat, varat pat apgul­ties, pēc pirmītējām krustugunīm jums derētu kārtīga atpūta, n ,

Klusēdams pamanīju, ka policijas priekšnieka tonis, ru­nājot ar režisoru, kļuvis krietni laipnāks.

Ričards Beidevans nelika sevi ilgi lūgt, viņš izstiepās turpat uz paklāja, nolikdams pa rokas tvērienam savu glāzi un pelnutrauku.

— Ļoti jauki! — nopriecājās policijas priekšnieks, it kā režisora horizontālais stāvoklis būtu kaut kas sevišķi slavējams. — Intīmai sarunai nepieciešama attiecīga gai­sotne.. . Vai sen pazīstat Teu? Nekas, nav vērts jus mocīt. Lai viņa pati pastāsta. Ja neuzskatāt par sevišķu apgrū­tinājumu, palūgšu aiziet viņai pakaļ.

Ričards Beidevans aizdomīgi ilgi neatgriezās. Policijas priekšnieku tas, šķiet, nemaz neuztrauca. Sakrustojis kā­jas pēc austrumnieku parašas, viņš zvilnēja uz dīvāna, lēnītēm malkoja kokteili, nesteidzīgi virknēdams citu pie cita visādus jocīgus notikumus no Aleksandrijas dzīves. Režisoram ienākot, policijas priekšnieks pat nepaskatījās viņa virzienā.

— Viņas nav! Nekur! Pārmeklēju visu māju! — Ri­čarda Beidevana nedabiski bālā seja liecināja, ka Teas Kilseimuras negaidītā pazušana satriekusi viņu.

— Arī guļamistabā? — Gregors Abušs izklaidīgi apvai­cājās.

— Istaba aizslēgta, neviens neatsaucas. — Ričards Bei­devans smagi elsoja. — Ka tik viņa …

— Jūs jau atkal saredzat visu pārāk drūmā gaismā. No­ņemiet melnās brilles! — Gregors Abušs izlikās mieri­nām. — Jūsu satraukums absolūti nepamatots. Mans draugs Latorps, kurš, jūsu vārdiem runājot, tik daiļru­nīgi klusē, gatavs atvērt muti, lai izkliedētu jūsu bažas.;

— Jums zināms, kur… — Ričards Beidevans tramīgi apsviedās, lai nopētītu mani.

Grasījos kaut ko pateikt, bet Gregors Abušs pamirkšķi­nāja, ļaudams saprast, ka man joprojām jāaprobežojas ar nepateicīgo statista lomu.

— Manam draugam Latorpam nekas konkrēts nav zi­nāms, — viņš pasmaidīja. — Toties viņš tīri deduktīvi apskaidros jums, ka Tea acīmredzot ieslēgusies guļamis­tabā …

— Kāpēc? — Ričards Beidevans izgrūda.

— Kas gan neienāk prātā tik skaistai un turklāt gudrai sievietei! Varbūt viņa vēlas netraucēti pašķirstīt kādu grāmatu*;

— Grāmatu? Tādā bridi? — Ričards Beidevans no­šņāca. — Jūs zobojaties!

— Nebūt nē. Ir taču visādas grāmatas. Piemēram, kri­minālkodekss. Vai jums neliekas*ka nupat īstais brīdis tādai lasāmvielai? .

— Vai tas nozīmē? .*.. — Ričards Beidevans sastomījās.

— Tas neko nenozīmē. Es vispār neatbalstu mana drauga Latorpa pieņēmumu, ka Tea uzturas guļamistabā. Manuprāt, viņa to aizslēgusi, lai maldinātu jūs, bet pati izgājusi uz brīdi paelpot svaigu gaisu.

— Viņa pat lietussargu nav paņēmusi! — režisors no­stenēja, ielikdams šajā faktā īpašu jēgu.

Patiesi, ja kāds cilvēks uzdrošinājies mesties Aleksan­drijas grēku plūdos bez lietussarga, šīs neprātīgās rīcības pamatā jābūt ārkārtīgi svarīgam iemeslam. Tieši to arī izteica mans skatiens, ko veltīju policijas priekšniekam.

— Varbūt mums drīzāk jāapsveic Teas prombūtne, — viņš izmeta tikpat omulīgi kā pirmīt. — Skaista sieviete ir kā radīta, lai piedotu atmosfērai zināmu intimitāti, to­ties bieži vien laupa sarunām vaļsirdību… Tātad — kad un kādos apstākļos jūs ar viņu iepazināties?

— Caur Ralfu Geršteinu. Viņš raksta mūziku mūsu filmai. Ārkārtīgi laipns cilvēks, pat piedāvāja abiem ar Teu apmesties viņa'mājā, tik un tā stāvot tukša. Par Teu viņš runāja kā par savu atradumu. Viņa esot reti apdā­vināta meitene, visu saprotot no pusvārda, un, ja es iz­taisīšu no viņas aktrisi, pašam vairs nenākšoties taisīt no viņas dziedātāju… Tea man iepatikās visnotaļ arī kā sieviete. Un, kad man uzticēja veidot filmu par Dolliju Krimsoni, intuīcija man teica, ka viņa lieliski notēlos gangsteru barvedes lomu.

— Intuīcija? — Gregors Abušs tā kā novīpsnāja, taču tūdaļ pavisam nopietni pamāja: — Es jūs pilnīgi saprotu, Beidevana kungs. Manā profesijā gluži tas pats. Aizdomas krīt uz vienu personu, bet intuīcija pasaka priekšā pavi­sam ko citi}… Jūs droši vien, tāpat kā Tea Kilseimura, tūlīt nosauksiet mani par neaptēstu… Ko lai dara, tāds es esmu.

— Cik sajēdzu no pratināšanas tehnikas, jūs pēc šī ievada uzdosiet man jautājumus, uz kuriem džentlmenis parasti neatbild. Es neesmu nekāds džentlmenis, tātad jautājiet droši.

— Vai jūs mīlat Teu?

—- Pēc tik īsas pazīšanās runāt par mīlestību būtu paš- apmānīšanās. Esmu viņai pieķēries. Viņa mani pilnīgi apmierina.

— Kā sieviete?

— Arī kā sieviete.

— Vai viņai bez jums ir arī citi vīrieši?

— Pašlaik? Kādas muļķības!

— Pēc toņa spriežot, jūs esat greizsirdīgs, Beidevana kungs.

— Ne jau uz kādu sāncensi. Kaut gan atzīstos, ka uz­skatu viņu par savu īpašumu.

— Uz kāda pamata?

— Esmu viņas režisors, ar to pilnīgi pietiek.

— Tas skan apmēram tā: «Es esmu viņas vīrs, un tādēļ man ir tiesības apdraudēt ar pistoli katru varbūtēju sān­censi.»

Ričards Beidevans sāniski paskatījās uz policijas priekš­nieku. Viņa acīs uzzibsnīja neizteikts jautājums, taču at­sitās pret Gregora Abuša atbruņojošo smaidu.

— Skan kā frāze no kādreiz redzētas lugas, — režisors pasmējās.

— Droši vien tā bija bezgaumīga, provinciāla melo­drāma, vai ne? — Gregors Abušs tā kā vainīgi pavai­cāja. — Ko lai dara, ja pats esmu provinciālis, labu gaumi no manis nevar prasīt. Bet ko jūs teiktu par tādu faktu, kura pareizību varu pierādīt? … Jums nezinot, Tea vis­maz trīs reizes apciemojusi Albertu Geršteinu viņa dzī­voklī.

— Jūs melojat! — sažņaudzis dūres, Ričards Beidevans strauji pielēca kājās, taču tūdaļ, it kā dabūjis pa žokļiem, nespēkā atkrita atpakaļ. Gregors Abušs sita vien tālāk:

— Vai jums zināms viņas īstais vārds?

— īstais? Es jūs nesaprotu, — režisors stostījās. — Ma­nuprāt, Tea Kilseimura skan tik iespaidīgi, ka nav nekā­das vajadzības izgudrot īpašu skatuvisku pseidonīmu.

- — Tātad nav zināms? Nu jā, jūs taču pazīstat viņu ne­ilgu laiku. — Gregors Abušs nevērīgi pamāja. — Starp citu, varu jums ieteikt intriģējošu fabulu jūsu nākamajai filmai.

— Nekādas nākamās nebūs, — Ričards Beidevans iz­grūda caur zobiem. — Tā bija mana vienīgā un arī pēdējā iespēja tikt pie.ss

— Pie lielas naudas? — Gregors Abušs turpināja savu, manuprāt, diezgan caurspīdīgo spēli. Gandrīz taustāmi sajutu nadzīgās kaķa ķepas, kas te satvēra, te atkal pa­laida peli vajā.

— Kāda tur nauda! — režisors purpināja. — Olivers Dertijs uzskata, ka cilvēki radīti, lai pucētu viņam zāba­kus par pliku velti. Bet es būtu ticis pie vārda neatka­rīgi no tā, vai no «Dollijas Krimsones privātās dzīves» iz­nāktu kas prātīgs vai ne. Kinematogrāfija mūsu zemē ir tikai par divdesmit procentiem māksla, par pārējiem — komercija. Viss atkarīgs no reklāmas, un tieši ar to Der­tijs neskopojas.

— Tātad jūs neesat ieinteresēts sižetā par kādu jaunu aktrisi, kas…

— Nekas, stāstiet vien. — Ričards Beidevans gurdi aiz­vēra acis. Varētu likties, ka alkohols pēc īsa uzmundri­nājuma izraisa tagad miegainību.

Gregors Abušs iekārtojās ērtāk uz dīvāna, palika aiz muguras spilvenu un, omulīgi izstaipījies, sāka stāstīt:

— Ļoti jauna un stipri valdzinoša meitene iepazīstas ar pavecāku vīrieti. Vecums pāri piecdesmit gadiem nav obligāts, bet stipri vēlams. Bez tam vīrietim jābūt nau­dīgam. Iepazīšanās beidzas ar to, ka abi nokļūst gultā. Ne . jau divās — vienā. Tieši tajā brīdī, kad ciemiņš sataisījies pierādīt dāmai, ka viņš ir īsts vīrietis, guļamistabā ar pistoli rokā ielaužas cits vīrietis.

Ne jau bandīts — likumīgais vīrs. Lai gan galīgi satri­cināts, tas, būdams sirds dziļumos humānists, žēlīgi ļauj ciemiņam izvēlēties, no kā šķirties •— no dzīvības vai naudas. Ciemiņš nav nekāds muļķis, tāpēc, atstājis piemi­ņai savu maku, ātri saģērbjas un pazūd.

— Banāli, — noņurdēja režisors, mazliet paceldams plakstus.

— Tā ir tikai pirmā epizode. Tālāk gan nekas nemai­nās, atskaitot naudīgus pusmūža vīriešus. Vientiesīgais ciemiņš, kas, ievilināts svētajā laulības gultā, nonāk kon­frontācijā ar sašutušā laulātā kunga pistoli, ik reizi ir cits. Jūs paši saprotat — kuram tad gribēsies atkārtot tādu pikantu piedzīvojumu, pēc tam kad knapi esi izspru­cis sveikā, atstādams svešā guļajnistabā ^r banknotēm piestūkātu kabatas portfeli, vienu otru steigā pamestu veļas gabalu un labo slavu? Griezties pie policijas? Bet ja nu par tavu «sānlēcienu» uzzinās sieva, bērni, paziņas?

Vārdu sakot, abu laulāto draugu oriģinālais uzņēmums plaukst. Starp citu, nekur nav teikts, ka viņi tiešām bija precējušies, bet tāda varbūtība pastāv. Tagad nāk dra­matisks pavērsiens. Dāmas kārtējais ciemiņš ir slepenpo­licists. Pārītis tiek saņemts ciet. Izmeklēšanas gaitā no­skaidrojas dažādi saistoši apstākļi. Pirmais — laulātie draugi nedarbojas uz savu roku. Viņus protežē un par to iekasē prāvu nodevu plaši pazīstams gangsteru organizā­cijas vadonis, kas līdzīgā veidā ekspluatē arī citas skais­tas dāmas ar tikpat greizsirdīgiem vīriem. Viņa galvenais darbības lauks gan koncentrējas ap aizliegtām azartspē­lēm, slepeniem totalizatoriem, priekamājām. Pa reizei sor­timents tika paplašināts ar kādu ielaušanos vai izdevīgu zādzību..Filmā noteikti derētu ietilpināt kaut vienu epizodi, kas ilustrētu sniegtās protekcijas iedarbību. Kāds no slepenpolicista priekšgājējiem dāmas gultā tomēr sa­dūšojas ziņot, ka kļuvis par šantāžas upuri. Nezināmi ļaundari viņu nākamdien pamatīgi piekauj. Iznākums — smagi miesas bojājumi un nekavējošs liecības atsaukums. Upuris pat uzraksta aizkustinošu grēksūdzi, kurā atzīstas, ka tīšuprāt nomelnojis lēdijas nevainojamo reputāciju, atriebjoties par to, ka viņa ar sašutumu atraidījusi viņa neķītros priekšlikumus.

Ričards Beidevans ar pūlēm piecēlās un streipuļodams devās uz durvju pusi.

Gregors Abušs aizturēja viņu, atsēdinādams atpakaļ.

— Vai tiešām sižets tik garlaicīgs, ka grūti noklausīties līdz galam? Pacietieties, tūlīt beigšu… Jūs laikam do­mājat, ka jaunā dāma, par ko nupat stāstīju, ir viena no tām prostitūtām, kas palīdzēja gangsteru bandas vadonim vairot viņa ienākumus. Nekā tamlīdzīga! Jauna, diezgan apdāvināta aktrisīte. Starp citu, filmas darbība norit Al- bubrokā. Jūs taču pazīstat šo pilsētu, Beidevana kungs?

— Puslīdz. Kādu .laiciņu nostrādāju tur par,..

— Par aktieri teātrī «Eksperiments», ja nemaldos? — Gregors Abušs pateica priekšā. — To finansēja kāds me­cenāts, vārdā Basāni. Vai viņš gadījumā nav radinieks mūspilsētas Vincentam Basāni?

— Nevis radagabals, bet tas pats Basāni, kas pašlaik dzīvo Aleksandrijā! — Piepeši saslējās Ričards Beidevans.

— Un ne tikai dzīvo! Viņš tur jūs visus šeit! — Režisors izpleta visus piecus pirkstus un lēnām savilka tos dūrē.

— Tāpēc ieteicu nespēlēties ar mani kā kaķim ar peli!..,

Jā, mūsu teātris Albubrokā faktiski piederēja Vincentam Basāni. Bet ne man, ne maniem kolēģiem nebija nekā kopīga ar viņa pretlikumīgo darbību. Pirms dažiem mē­nešiem nejauši satikos ar viņu, tas bija mūsu pirmais kon- s takts pēc ilgiem gadiem. Pastāstīju par savu neveiksmi ar iepriekšējo filmu. Basāni apsolījās kaut ko darīt manā labā un savu vārdu arī turēja. Kas attiecas uz jūsu tik plaši izklāstīto sižetu, tad esmu ar to puslīdz pazīstams.

— No kurienes?

— No avīzēm!… Cik atceros, tiesāja divus mūsu teātra aktierus — Anželiku Golembu un Viktoru Van- deilu. Es personiski viņus nepazinu. Kad aizbraucu no Albubrokas, lai izmēģinātu laimi citur, viņi vēl nestrādāja mūsu trupā.

Ričards Beidevans apklusa. Nervozi piecēlās, tad atka! atsēdās. Viņa skatiens šaudījās pa istabu, visu laiku at­griezdamies pie durvīm.

Es kaut ko pateicu, bet Ričards Beidevans nereaģēja. Pēc grumbās savilktās pieres un uz durvju pusi pagriez­tās galvas secināju, ka viņš saspringti klausās.

Arī es piepūlēju dzirdi. Kādu brīdi man šķita, ka uz­tveru apakšstāvā klusinātus soļus.

Ričards Beidevans piecēlās un, piegājis pie bīdāmām durvīm, parāva tās vaļā.

— Jūs kādu gaidāt? — strupi noprasīja Gregors Abušs.

— Nē jau. Man izlikās, ka Tea …

— Atgriezusies?

— Jā. Nevaru saprast, kāpēc viņa izskrējusi.

— Varbūt lai izvairītos no nepatīkamas situācijas, — - Gregors Abušs pasmīnēja. — Droši vien baidījās, ka es, būdams neaptēsts, uzrunāšu viņu īstajā vārdā.

— Ko jūs ar to gribat teikt? — Ričards Beidevans no­bālēja.

— Tea Kilseimura ir tā pati Anželika Golemba, par kuru stāstīju.

— Tas nav iespējams! — Ričards Beidevans izskatījās pagalam satriekts. — Būtu es to zinājis …

Neļaudams viņam atgūties, Gregors Abušs sāka ap­šaudi, kurai, kā tagad nopratu, visa iepriekšējā uzmanīgā manevrēšana kalpoja tikai par priekšspēli. Strauji pār­mainījis taktiku, viņš tagad apbēra režisoru ar nepār­trauktu īsu jautājumu krusu, Kā no mašīnpistoles aptveres

tie izšāvās cits pēc cita, bez vilcināšanās, bez mazākās atelpas.

— Kad jūs pēdējo reizi redzējāt Albertu Geršteinu?

— Vakar. Mums bija pēdējais mēģinājums bankaš pa­grabstāvā, kur atrodas seifi. Krjudešanks iepazīstināja mūs ar telpu izvietojumu, pamācīja sargu, kā viņam jā­uzvedas filmēšanas laikā.

— To es zinu. Un šodien?

— Šodien viņš tikai piezvanīja. Teica, ka Dertijs lūdzis mani aizbraukt pie baņķiera, lai galīgi nokārtotu jautā­jumu par…

— Zinu. Vairāk neko Alberts Geršteins neteica?

— Kad aizrādīju, ka pielauzt Krjudešanku vajadzētu pašam Dertijam, Alberts sacīja, ka Dertijs aizbraucis uz Jaunvindzoru, bet no turienes noteikti piezvanīšot Krju- dešankam.

— Cikos jūs runājāt ar Albertu pa telefonu?

— Tā ap desmitiem.

— .Pirms vai pēc?

— Neatceroš.

— Un ko jūs pēc tam darījāt?

— Saģērbos un braucu pie Krjudešanka.

— Kādā mašīnā? Melnajā lendroverā?

— Bez šaubām! Vienīgais automobilis, ko tas vecais skopulis Dertijs nodevis mūsu rīcībā.

— Kas vadīja mašīnu?

— Tea.

— Jūs novietojāt mašīnu pie Krjudešanka mājas?

— Ne gluži. Ceļu aizsprostoja «ķieģelis». Atstājām ma­šīnu turpat netālu, neapbūvētā laukumā.

— Kas notika tālāk?

— Aizvien vairāk pārliecinos, ka jūs sirgstat ar aiz­māršību, — Ričards Beidevans pasmīnēja. — Jūs aiztau­pītu pūles gan man, gan sev pašam, ja mana liecība tiktu protokolēta, kā tas viscaur pieņemts. Acīmredzot Alek­sandrijas policijai trūkst rakstītpratēju.

— Diemžēl jūs esat tuvu patiesībai, — Gregors Abušs skumji pasmaidīja. — Manā rīcībā faktiski viens vienīgs cilvēks, kuram varu uzticēt protokolēšanu, —?• seržants Aleksanders… Ko lai dara, ja viņš šobrīd aizņemts sva­rīgākā uzdevumā.

— Nevaru iztēloties, kas būtu svarīgāks.

— Manuprāt, viņš pašlaik mēģina pasargāt Teu Kilsei- muru no iesnām.

Ričards Beidevans neviļus sarāvās.

— Nu labi, ja jums mana pratināšanas metode šķiet pārāk provinciāla, darīsim citādi. Palūgsim Latorpa kungu atkārtot jūsu pirmītējo stāstījumu. Ja kaut kas nesaska­nēs, jūs tā arī pasakiet. Lūdzu! — Gregors Abušs pagrie­žas pret mani.

— Domāju, ka iejaukt trešo personu nav nekādas va­jadzības, — Ričards Beidevans īgni nošņāca..— Kā jau teicu, Krjudešanks atteicās ielaist Teu. Nosaukusi to diez­gan neglītā vārdā, citēt to, cerams, nav nepieciešams, viņa dusmīgi apgriezās un aizskrēja. Krjudešanks savu­kārt bija ne mazāk noskaities. Pēc tam atnāca pastnieks, Krjudešanks uzlika skaņuplati, tūlīt pēc tam ieradās kai­miņš, kad piezvanīja Dertijs, Krjudešanks atdeva tam žurnālu, bet pats …

— Cikos tas bija?

— Desmitos trīsdesmit piecās minūtēs, — bez vilcinā­šanās atbildēja Ričards Beidevans.

— Tātad īsi pirms uzbrukuma bankai, — Gregors Abušs apmierināti konstatēja. — Varbūt mazliet vēlāk vai arī ātrāk?

— Nēl Trīsdesmit piecās minūtēs.

— Ar ko izskaidrojams, ka jūs nevarat precīzi pateikt, kad no rīta zvanījis Alberts, toties lieliski iegaumējāt laiku, kad iesākās Krjudešanka telefona saruna… ar Dertiju, vai ne?

— Bez šaubām.

— Vai esat par to pārliecināts?

— Dzirdēju pats, kā Krjudešanks uzrunā Dertiju vārdā… Arī pati saruna, cik vien man to izdevās no­klausīties no blakusistabas, liecina …

— Bet varbūt viss risinājies pavisam savādāk? — Gre­gors Abušs pētoši uzlūkoja režisoru. — Kāds piezvanīja tieši desmitos trīsdesmit piecās minūtēs un runāja līdz…

— Turpat līdz vienpadsmitiem.

— Redziet nu! Varbūt jūs jau iepriekš zinājāt,* no ci- kiem līdz cikiem turpināsies saruna? Tādā gadījumā jums nebija nekādas vajadzības noklausīties to no blakusista­bas, jo jūs jau pirms tam zinājāt, kāds būs sarunas saturs. Nav arī teikts, ka zvanīja tieši Dertijs, lai gan šis apstāklis nav tik būtisks. Toties svarīgi, ka tāda veida jus

ieguvāt teicamu alibi. Krjudešanks, runādams pa telefonu aiz aizvērtām durvīm, neredzēja jūs apmēram divdesmit minūtes. Tikmēr…

— Izdoma nav peļama! — Ričards Beidevans iesmējās. — Jāatzīstas, no provinciāla policijas priekšnieka nebiju gaidījis tādu atjautību. Bet visgudrākā hipotēze, kas nav nekādi pierādāma, ir kāršu namiņš.

— Padodos! — Gregors Abušs noplātīja rokas. — Un cikos jūs aizgājāt no Krjudešanka? Precīzo laiku jūs droši vien neatminaties, bet vismaz aptuveni.

— Aptuveni divpadsmitos. Par darīšanām vairs neru­nājām, tērgājām par šo un to. Krjudešanks lūkoja pārlie­cināt mani, ka viņa Trešās atnākšanas sekta ir vienīgā, kas spēj izglābt grēcīgo cilvēci, un tā tālāk.

— Labi, izlaidīsim mazsvarīgus sīkumus. Jūs atvadījā­ties, iekāpāt lendroverā un braucāt uz mājām?

— Atkal nepareizi. Mašīnu neatradu, tāpēc gāju kājām.

— Ko jūs nodomājāt, neatradis automobili?

— Ka to paņēmusi Tea, ko gan citu?

— Vai viņa to apstiprināja?

— Neiznāca pajautāt. Kad atgriezos mājās, mēs sastrī­dējāmies.

— Kāda iemesla dēļ?

— Jūs taču pats lūdzāt izlaist mazsvarīgus sīkumus!

— Šoreiz ņemu- lūgumu atpakaļ.

— Velns parāvis, jums laikam sagādā baudu lūrēt pa atslēgas caurumu! — Ričards Beidevans piktojās. — Ne­ceriet uz kādu greizsirdības scēnu. Iemesls bija daudz vienkāršāks. Nebiju paņēmis līdzi atslēgu, nācās zvanīt turpat desmit minūtes, kamēr Tea beidzot atvēra durvis. Atrunājās ar to, ka esot gulējusi. Izskats patiešām tāds, it kā nupat izvīstījusies no palagiem, bet es jutu, ka viņa … — Ričards Beidevans apklusa.

— Nu runājiet taču! — mudināja Gregors Abušs.

Ričards Beidevans klusuciešot nodūra galvu.

— Jums radās aizdomas, ka Tea melo? — es pateicu priekšā, jo mēmā statista loma man sāka jau apnikt.

— Uzminējāt, — Ričards Beidevans ne labprāt piekrita.

— Un kas bija pēc tam?.

— Tas pats, kas vienmēr, kad vīrs saiet matos ar sievu.

— Vīrs ar sievu? — Gregors Abušs aši jautāja.

— Es izteicos hiperboliski. Varu pateikt arī citādi: re­žisors ar aktrisi, vīrietis ar sievieti, būtība no tā nemai­nās. Salamājāmies, pēc tam salabām, pēc tam iedzērām, pēc tam likāmies gultā …

— Teas guļamistabā? — vaicātājs šoreiz biju es. Šis jautājums nebija nejaušs, tas izrietēja no kāda domu gā­jiena, ko nepārtraukti risināju kopš Teas pazušanas.

— Bravo! — Ričards Beidevans iesaucās. — Dertijs gan apgalvoja, ka esat strādājis par operatoru normālās tele­vīzijas pārraidēs. Tagad saprotu: jūsu īstā specialitāte ir pornofilmas… Lai apmierinātu jūsu neveselīgo ziņkāri, pateikšu ar. Tepat! Šai telpā, uz dīvāna, kur esat atsē­dies … Varbūt pasniegt jums palielināmo stiklu?

— Teas guļamistaba atrodas apakšstāvā? — jautāju tā­lāk, nereaģēdams uz viņa izvirdumu.

— Jau esat izokšķerējis, kurā vietā kurš guļ! — Ri­čards Beidevans pielēca, grasīdamies mesties man virsū.

Pie ārdurvīm kāds skaļi piezvanīja.

Ričards Beidevans, strauji mainīdams virzienu, aizšāvās man garām.

— Sēdiet! — nogranda Gregora Abuša pavēlošā balss. — Tur nāk mani ciemiņi, — un, pamājis man, lai palieku uz vietas, viņš aizsteidzās.

Izgāju kāpņu telpā un, pārliecies margām, lūkoju sa­klausīt, kas notiek lejā. Taču balsis bija pārāk klusas. Pēc brīža ārdurvis aizcirtās. Sadzirdējis uz kāpnēm soļus, aši atgriezos salonā.

Ričards Beidevans šķita mani neredzam. Trīcošām ro­kām pielējis sev pilnu glāzi, ieķērās tajā gluži kā slīcējs glābšanas aplī. Dzerdams viņš labu tiesu izšļāca uz rīta- svārkiem. Spriežot pēc nervozi pulsējošiem deniņiem, al­kohols diez ko nelīdzēja.

Pēkšņi režisors ar aizžņaugtu kliedzienu slējās kājās, apgāzdams glāzi un izliedams tās saturu uz paklāja.

Uz sliekšņa, galanti turēdams zem rokas viscaur sali­jušo Teu, stāvēja policijas priekšnieks.

— Redziet nu, vai tad neteicu, ka Tea izskrējusi vienīgi uz mazu brītiņu paelpot svaigu gaisu! — policijas priekš­nieks labsirdīgi bārstīja sīkus smiekliņus. — Nebūtu lai­kam delikāti taujāt, kāpēc viņa nav paķērusi ne lietus­sargu, ne lietusmēteli.

Tea vai Andželika, tagad vairs īsti nezināju, kurā vārdā viņu dēvēt, muļķīgi pasmaidīja un ņēmās izgriezt ūdeni no salijušajiem matiem.

— Sēstieties! Veicīgāk! — policijas priekšnieks pēkšņi uzkliedza.

Kā zaudējusi līdzsvaru, viņa smagi atkrita uz blakus stāvošā dīvāna, zem kura tūdaļ izveidojās peļķe. \

— Ceru — mans tonis jūs neaizvaino? Ir taču zināms, ka mēs, aleksandrieši, esam neaptēsti. Iemetiet! — pa­ķēris jau lietotu glāzi, viņš neskatīdamies dāsni iešļāca krietnu porciju. — Še! Visiedarbīgākais līdzeklis pret iesnām un angīnu! Tā vismaz sludina dakteris Metjuzals, ko aleksandrieši uzskata par izcilu medicīnas spīdekli.

Daži malki palīdzēja aktrisei kaut vai daļēji atgūt ag­rāko pašapziņu.

— Būtu es zinājusi, ka jūsu policisti ir tik rupji, nemaz nebūtu… — viņa vāvuļoja, berzēdama saspiesto locī­tavu.

— Mēģinājusi bēgt? Manuprāt, viņi ir pārāk pieklā- jīgi, — policijas priekšnieks uzjautrinādamies teica.

— Brīdināšu ieslēgt jūs roku dzelžos, ja jums iešautos prātā vēlreiz paelpot svaigu gaisu! Taču ceru, ka kaut ko tik ačgārnu vairs nedarīsiet… Tagad, kad jums viss ir skaidrs, patērgāsim kā draugi.

— Kas skaidrs? — viņa čukstēja, uzmezdama režisoram pētošu skatienu. Viņš sēdēja, pagriezis aktrisei muguru, saķēris galvu abām rokām, it kā stipru sāpju mocīts.

— Tas, ka atrodaties ne jau Albubrokā, kur samērā viegli tikāt cauri, bet Aleksandrijā, kur nupat notikusi bankas aplaupīšana!

Tea Kilseimura negaidot sāka šņukstēt.

— Jūs maldāties! — viņa caur elsām murmināja…

— Es biju visu laiku mājās . .. Man ir liecinieks …

— Liecinieks? — Gregors Abušs asi noprasīja.

— Tas ir, es gribēju teikt, ka .. . — aktrise sastomījās.

— Ričards var apliecināt… Es biju tā samiegojusies, ka pat nedzirdēju viņu zvanām… Es nekā nezināju, it nekā… Tas man bija kā zibens spēriens no zila gaisa.

— No kā jūs uzzinājāt par uzbrukumu bankai?

— No Dertija. Viņš piezvanīja ļoti uztraukts. Meklēja Albertu… Es gribēju izskriet ārā, lai uzzinātu ko tuvāk, bet Ričards mani nelaida… Sāka mežonīgi dzert, mani viņš arī piespieda… Teica, ka tagad viss pagalam.

— Nav tiesa! — negaidīti spalgi iespiedzās Ričards Beidevans. — Tā bija viņa, kas centās mani apdzirdīt… Iztempām visu, cik vien atradām mājās.,. Šai nepietika, mudināja, lai atnesot vēl… Es nekur negāju, man viss jau bija līdz kaklam, tad šī pati aizskrēja… Un tad at­nācāt jūs! Tas arī vissĻ j, Neko citu nezinu un negribu ari zināt. ' ;

— Bet, Ričard, tu taču apliecināsi, ka .

— Ka no pusvienpadsmitiem līdz vienpadsmitiem biji mājās? — Ričards Beidevans izsmējīgi vaicāja. — Tādēļ vien, ka tu mani negribēji ielaist? Tiec pati galā!

— Es tevi vairs nepazīstu, Ričard! — aktrise žēli teica. — Kas tas par toni?

Ričards Beidevans neatbildēja. Viņš jau atkal skatījās sānis, it kā nemaz neredzētu viņu.

— Varbūt varu jums izskaidrot, kāpēc jūsu draugs tā izturas, — Gregors Abušs rāmi teica. — Tā daļēji ir mana vaina. Pastāstīju, ka jūs esat tā pati Anželika Golemba, kas pirms desmit gadiem Albubrokā ..,

— Un vairāk neko? — aktrise dobji noprasīja, pašau* dama skatienu uz režisora pusi.

— Vairāk neko, -— Ričards Beidevans neskaņi nomur­mināja.

— Tādā gadījumā nav vērts liegties. — Aktrise it kā sasparojās. — Tas, ka esmu Anželika Golemba, zina tikai Vincents Basāni. Ričardam neko netiku stāstījusi… To­reiz biju vēl ļoti jauna un pa īstam neaptvēru, ko daru. Pa šiem gadiem esmu daudz ko pārdzīvojusi. Ticiet man, jūsu priekšā ir gluži cits cilvēks.

— Kāpēc jūs mēģinājāt bēgt? —Gregors Abušs teica ar tādu kā tēvišķu pārmetumu. — Jūs taču esat pietie­kami gudra, lai apjēgtu, ka to var iztulkot kā vainas pie­rādījumu.

— Tas bija tāds muļķīgs impulss, — aktrise vainīgi pasmaidīja. — Kad sapratu, ka jums zināma mana pa­gātne … Turklāt baidījos — un laikam pamatoti —, ka šis apstāklis mudinās policiju uzskatīt mani par dalīb­nieci uzbrukumam bankai.

— Pilnīgi pareizi! — Gregors Abušs piekrita, tad ne visai loģiski piebilda: — Bet jums ir iespēja atspēkot manas aizdomas. Kur ir Alberts?

— Alberts? — Aktrise sarāvās. Viņas apmulsušais ska­tiens meklēja Beidevanu. Tas sēdēja nekustīgi, smagi at­balstījis galvu plaukstās.

— Nu! Gaidu atbildi! — Gregors Abušs mudināja.

— Nezinu. Neesmu redzējusi. Zinu tikai, ka viņš no paša rīta piezvanīja Ričardam. Droši vien sēž mājās.

— Un dzer jēlas olas balss saišu stiprināšanai, — Gre­gors Abušs izsmējīgi teica. — Kaut gan jebkurš cits viņa vietā, uzzinājis par uzbrukumu bankai, tūdaļ būtu atskrējis šurp. 2ēl, ļoti žēli Es ļoti cerēm §atikt viņu šeit.

— Šeit?! Kas jums nāk prātā? — Ričards Beidevans strauji apgriezās.

Gregors Abušs nekā neatbildēja. Paņēmis aktrisi zem rokas, viņš izgāja ārā. Es, kaut netiku aicināts, pievie­nojos.

— Uz kurieni jūs mani vedat? — bažīgi apjautājās ak­trise, kad kāpām lejā. — Vai tas nozīmē, ka esmu apcie­tināta?

— Tam vēl laika diezgan. Mans princips nekad nepār­steigties tik svarīgā jautājumā. Pagaidām gribu vienīgi apmierināt mana drauga ziņkāri. — Viņš pamirkšķināja man. — Latorpa kungs pirmīt ieminējās, ka vēlētos ap­skatīt istabu, ko parasti apdzīvojušas Ralfa Geršteina viešņas. Cik zinu, tieši tur viņš visbiežāk nodarbojās ar «balss pārbaudi». Kaut gan jebkura cita telpa arī tika izmantota vienā otrā gadījumā.

To sacīdams, viņš nostājās pie kādām apakšstāva dur­vīm un nospieda rokturi.

— Hm… Aizslēgtas, — viņš konstatēja. — Redzat nu, Latorp, jums nav veicies. Pikantā istaba nav apdzī­vota, atslēga droši vien palikusi pie Ralfa Geršteina.

Aktrises sejā atplaiksnīja tāds kā atvieglots smaids. Taču tūdaļ nodzisa, jo policijas priekšnieks, rupji sagrā­bis viņu aiz abām rokām, pavēlēja man:

— Izkratiet! Atslēga viņai kaut kur noslēpta, visdrīzāk krūšturos.

— Nekauņa! — aktrise iespiedzās. — Jūsu zināšanai — krūšturus es nevalkāju… Te būs atslēga!

Ar pūlēm atraisījusi samirkušo mezglu tērpa platajai jostai, viņa izvilka no krokām slēdzeni un nosvieda zemē. — Še! Aizrijieties!

Guļamistabas apskats sagādāja man vilšanos. Biju ar to saistījis noteiktas cerības. Tās pamatojās uz uzņemša­nas grupas kasieres liecību, ka, piezvanījusi pulksten vienpadsmitos, viņa it kā dzirdējusi Alberta Geršteina balsi. Dažas zīmīgas vietas Ričarda Beidevana atbildēs šķita to apstiprinām. Biju iedomājies, ka, režisoram at­nākot mājās, Tea slēpusi kādu ciemiņu, ko vēlāk visādi mēģinājusi nemanot izdabūt ārā.

Ričarda Beidevana nostāsts pieļāva tādu interpretāciju. Tā gan balstījās uz diezgan šaubīgu pieņēmumu, ka Ri­čards Beidevans nav sagrozījis vienu otru faktu nolūkā vēl vairāk sašķetināt jau tā sarežģīto patiesības izdibinā­šanu. Pieredze, ko savā laikā biju guvis, darbodamies laikraksta «Vakara Ziņas» kriminālreportieru brigādē, pa­stiprināja manu nojautu, ka kaut kas slēpjams abiem — gan režisoram, gan aktrisei.

lai vai kā, guļamistaba bija tukša. Tāpat ar to savie­notā vannas istaba, kuras plaši atvāztās durvis ļāva sa­redzēt vannu, spoguli un bagātu kosmētisko līdzekļu klāstu uz kristāla paliktņa.

Neuzkopta gulta ar zemē noslīdējušu zeltainu neilona segu un sagumzītiem palagiem šķita pierādām, ka, Ričar­dam Beidevanam atgriežoties rnājās, Tea gulējusi.

Gregors Abušs pacēla palagu un pat paostīja.

— Jūs lietojat smaržas «Parmas vijolīte»? — viņš ap­jautājās, nemanot noslēpdams kaut ko kabatā.

— Kā kuru reizi. — Aktrise paraustīja plecus. — Es uzskatu, ka parfīmu un tērpu vajag pēc iespējas biežāk dažādot.

— Un kam pieder šī kaklasaites saspraude? — Gregors Abušs negaidot parādīja pirmīt noslēpto priekšmetu.

— Kur jūs to ņēmāt? — aktrise tā kā nobijās.

— Jūsu gultā! — mierīgi atbildēja Gregors Abušs.

— Tā laikam pieder Ričardam, — aktrise nomurmināja.

— Tā jau es domāju. — Gregors Abušs pamāja, pār­laizdams skatienu istabai. — Latorpa kunga ziņkāre ap­mierināta, man te personiski nekas nav meklējams. Va­ram atgriezties pie Ričarda Beidevana un pie viena at­dot viņam šo saspraudi. — Viņš pagriezās uz iešanu.

— Nē! — Aktrise piepeši aizstājās viņam ceļā.

— Kāpēc tad nē? — Gregors Abušs izlikās izbrīnījies. — Ak tā, tikai tagad redzu! Te taču iegravēta mono- gramma: A. un G. Man šie iniciāļi kaut ko atgādina!

— Tie ir manējie! — aktrise spēji izgrūda. — Jocīgi, ka varēju aizmirst. Anželika Golemba! A. un G.!

— Nu redziet, cik labi, ka mans minējums apstiprinā­jās, — Gregors Abušs likās ļoti apmierināts. — Saspraude pieder jums, tā jau domāju. Kaut gan esmu provinciālis

un, kā jau visi aleksandrieši, stipri atpalicis modes jau­tājumos, man nav nekādu iebildumu pret dāmām, Ua» nēsā-kaklasaites. Dabiski, ne jau vienmēr, bet attiecīgā: situācija un noskaņā, piemēram, kāpjot gultā… Un kur tad jūsu kaklasaite? Varbūt pagultē?

— Es … Es … — Aktrise acīmredzot nezināja, ko teikt. Beidzot viņa pārāk skaļi paziņoja: — Aiznesu 10 uz ķīmisko tīrītavu.

— Jā? Varbūt jūs man parādītu kvīti? Kaut gan ne­tērēsim laiku ar tādiem sīkumiem. Es jums ticētu, ja ne­būtu pārliecināts, ka grasījāties aizkāpt uz ķīmisko tīrī­tavu, bet nepaguvāt. Kaklasaite ir vēl tepat!

Man par pārsteigumu, Gregors Abušs nesteidzoties iegāja vannas istabā un pabāza roku aiz durvīm. Nā­kamajā mirklī roka atgriezās ar koši debeszilu kaklasaiti, ko rotāja zelta diegiem izšūtas nošu zīmes.

Aktrise iekliedzās.

Gregors Abušs parāva kaklasaiti un izvilka no durvju aizsega "izbīlī sastingušo Albertu Geršteinu.