Nāve zem lietussarga

13

— Gregor, kāpēc jūs neparādījāt viesim māju, kur Vincents Basāni glabā marihuānas krājumus? Viens otrs tenko, it kā pazemē atrodoties laboratorija, kur iegūst sintētisko heroīnu, — man pie auss atskanēja izaicinoši jauneklīga balss.

Strauji apgriezies, ieraudzīju cilvēku, kurš krasi at­šķīrās no līdz šim sastaptajiem aleksandriešiem. Nemaz nerunājot par lietussargu un galošām, viņam pat nebija cepures. Pa saules izdedzinātiem linkrāsas matiem, pa seju, kas kādreiz laikam bijusi sārta, bet tagad tumši iedegusi, tecēja straumītes, plīsdamas pret melnā sintē­tiskās ādas mēteļa apkakli un spožām lāsītēm ripodamas lejup.

— Mīts! — Atgaiņājās policijas priekšnieks. — Tāds pats mīts kā Kristus parādīšanās Jeremijam Aleksande- ram. Leģenda stāsta, ka Pestītājs izniris no Zilā ezera ar milzīgo līdaku rokā.

Tas tika teikts labsirdīgi smējīgā tonī, kādā Gregors Abušs parasti runāja, kavējoties pie Aleksandrijas vēs­tures.— Labi, sauciet to par "mītu. Pilsētā, kur mitoloģija spēlējusi tik izcilu lomu nosaukumu izvēlē, pastāv tendence izturēties pret jebkuru oficiāli neatzītu faktu kā pret Zeva sakariem ar mirstīgām sievietēm. Jūsu ciemiņš, Gregor, laikam pirmo reizi Aleksandrijā? —• Viņš uzmanīgi paskatījās manī.

Gregors Abušs ar ceremoniālu laipnību iepazīstināja mūs.

— Dzirdēju, jūs esat viens no Dertija komandas. — Jaunais cilvēks pamāja. — Apsveicu diženajā Aleksan-drijas pilsētā. Es arī esmu Aleksandrs, tikai bez burta «e». Pie tam tas ir vārds, uzvārdā saucos Luiss.

— Luiss ir vietējā laikraksta reportieris, — Gregors Abušs noņurdēja. — Agrāk strādājis žurnāla «Diskusija» redakcijā. Ziniet, ir tāds studentu izdevums.

— Jūs tiešām bijāt līdzstrādnieks? — es brīnījos. — Nevienu pieklājīgi apģērbtu cilvēku tur nelaižot pār slieksni.

— Kas bijis, tas bijis, — izvairīgi atteica Luiss. — Nemīlu runāt par savu tumšo pagātni, — viņš zobgalīgi piebilda. — Uz kurieni, Gregor?

— Mēs dodamies pie Jonatana. Nāksiet līdz?

— Pie Krjudešanka? Labprāt. Šī aplaupīšana interesē mani ne tikai kā kriminālnodaļas reportieri. Tā zināmā mērā skar mani personiski. Mans šefs galīgi izmisis. No paša rīta satrauc redakciju ar vaimanām par nolaupītajām akcijām, kuras uzticējis Krjudešanka bankai.

— Re, kur pati banka! — pēc brīža teica Gregors Abušs, kad tuvojāmies baltai ēkai ar četrām doriešu kolonnām, virs kuras fasādes reljefi akmens burti veidoja uzrakstu «Hermeja palāta». Aizslēgtās durvis apsargāja divi policisti, no galvas līdz kājām ietuntuļojušies lie-tusplēvēs ar kapucēm.

Starp kolonnām rēgojās trīs cokoli, uz kuriem kādreiz balstījušās statujas. Viens cokols vēl glabāja atlūzušu kājas pēdu ar četriem pirkstiem.

— Tie ir Jonatana Krjudešanka untumi, — Gregors Abušs paskaidroja. — Kamēr viņa tēvs vēl bija dzīvs, te stāvēja sengrieķu dievietes. Jonatans aizvāca tās ne jau viņu trūcīgā apģērba dēļ. Viņš ir sieviešu nīdējs ai? reliģiskas pārliecības.

— Kristus Trešā atnākšana? — Es pasmaidīju.

— Tā pati,,, Pagājušā gadsimta nobeigumā aleksaa-drieši nāca pie vienprātīga slēdziena- ka Jeremija Alek-sanders, lai arī pats būdams svēts cilvēks, sarunājās drj zāk ar velnu nekā ar dievu. Bet, lūk, Jonatans piecdesmit gadu vecumā pēkšņi paziņoja, ka tā esot vienīgā īstā mācība. Un tā kā Jeremija Aleksanders uz vecuma dienām pasludināja sievieti par iedzimtā grēka iemiesojumu ....

— Šai pilsētā visi ir ķerti, — Luiss pavīpsnāja.

— Jūs arī tāds ar laiku kļūsiet, — Gregors Abušs pareģoja. — Ejam tālāk.

Ielas pretējā pusē vīdēja baznīca. Izskatā līdzīga antīkam templim — tā mats matā kopēja banku. Tāds pats portāls, tādas pašas doriešu kolonnas, tikai lielākā skaitā. Vienīgā atšķirība — bankas jumtu rotāja Hermeja figūra ar attiecīgiem simboliskiem atribūtiem rokā, turpretī Jāņa Kristītāja baznīcu vainagoja balts eņģelis ar paceltu baltu krustu.

Aiz baznīcas atradās liels skvērs ar platānām un biezi saaugušiem rozmarīna krūmiem. Zem mitriem, pilošiem zariem stāvēja balti akmens soli un balti nokrāsoti metāla sieti atkritumiem. Skvēru šķērsoja platānām apstādīta aleja, pietiekami plata diviem automobiļiem, Tā atdūrās pret savvaļas aveņkrūmu dzīvžogu, aiz kura sākās kokiem aizaudzis nekultivēts zālājs. Alejas galā dzīvžogs izskatījās krietni aplauzts.

Jau atkal dūšīgi lija. Policijas priekšnieks, ierāvis apkaklē galvu, uzmaucis tai virsū lietussargu, izskatījās kā čaumalā ielīdis bruņurupucis. Es droši vien atstāju vēl komiskāku iespaidu. Taču īpatnēja skulpturāla grupa skvēra vidū šķita pietiekami interesanta, lai tās dēļ pa-rtiirktu kādu lieku minūti.

— Iepazīstieties — Jeremijas Akropole! — Luiss zobgalīgi paziņoja.

— Tā saucas skulptura? — Es nesapratu.

— Nē jau. Šis te zaļais pleķis, kur vakaros uz baltajiem soliem svinīgi, gluži kā baznīcā, sēž mūsmāju Magdalēnas. Vai esat dzirdējis, kā aleksandrieši dēvē šo profesiju?

— Mazgāt Kristum kājas, — es smējos. — Te vispār visa dzīve šķiet piesātināta ar reliģiskiem jēdzieniem.

— Pilnīgi pareizi, — piekrita Gregors Abušs. — Man ir tāda teorija, ka arī nosaukumu izvēli ietekmējusi ne tik daudz grieķu vēsture, cik seno dievu kults. Manu­prāt, tas Aleksanders, kuram mums jāpateicas par šo nejēdzību, tādējādi neapzināti protestējis pret Jeremijas barbarisko kristiānismu.

— Bet, būdams viņa tiešais pēctecis, nav spējis līdz galam atbrīvoties no mitoloģijas, — papildināja Luiss. — Rezultātā šis te apstādījums, ko aleksandrieši kādreiz saukuši vienkārši par Pilsētas parku, tagad titulējams «Je­remijas Akropole». Vai varat iedomāties kaut ko- vēl idiotiskāku, — Luisa intonācijā izskanēja lielpilsētnieka zobgalīgā attieksme pret dubļainos plūdos grimstošo, pus- ķerto savādnieku apdzīvoto provinci.

— Un tas ir mūsu pilsētas pamatlicējs. — Gregors Abušs nostājās pie skulpturālas grupas.

Centrālā figūra attēloja sirmgalvi ar garu bārdu, līdz potītēm krītošā baltā ģērbā, kādā viduslaiku gleznotāji mēdza attēlot bībeles patriarhus. Ar lūgsnai saliktām ro­kām viņš stāvēja pie Zilā ezera, ko simbolizēja trīs viļņ­veidīgi izciļņi. Bez tam veidojumu grupā ietilpa milzīga zivs, ko turēja no simboliskā ezera izbāzta kaulaina roka.

Pjedestāla vienā pusē uz lielas bronzas plātnes varēja izlasīt:

JEREMIJA ALEKSANDERS 1783—1856

Otru pusi rotāja mazāka izmēra bronzas plāksne ar uzrakstu: «Tēlnieks Dīns Pančeks, 1956».

Redzēdams, ar kādu izbrīnu aplūkoju kaulaino roku (droši vien tēlnieks iedomājās, ka pēc naglas vien kat­ram jāsaprot, ka šī roka pieder krustā sistajam Pestī­tājam), Luiss iesmējās.

— Jums noteikti stāstījuši, ka Pančeks ir izcils ab- strakcionists, — viņš teica. — Un te pēkšņi tāds ultra- reālisms…

Attiecībā uz naglu, drīzāk varētu runāt par naturālismu. Milzīga dabiska tērauda nagla rēgojās no delnas, pār­steigdama gan ar asins traipiem, gan ar īstu rūsas kārtu uz galviņas. Asais gals nebija redzams, droši vien tas kalpoja par makšķerāķi plaukstā ieliktajai zivij.

— Šo kompozīciju «Kristus parādīšanās Jeremijam Aleksanderam» Pančeks iecerējis jau mācekļa gados, —

Luiss pavēstīja, parodēdama gida toni. Nagla aplie­cina, Ira viņam jau toreiz piemitusi tieksme savā visumā reālistiskajā daiļradē izmantot konkrētus sadzīves priekš­metus. No tās izriet vēlākā aizraušanās ar kubistisko sub­jektīvismu, ar racionālistislco simbolismu, analītisko ab­strakcionismu un citiem tikpat dulliem virzieniem. Bet, kopš Pančeks iecēlis dieva kārtā Luazjē ar tā priekšme­tisko iracionālismu, vispār vairs nevar saprast, ko vw* atveido — abstraktu ideju vai gaļas maļamo mašīnu.;

No skvēra līdz Hērakla ielai, kur atradās Jonatanam Krjudešankam piederošais nams, bija prāvs gabals. Visu laiku līkumojām. Šis apstāklis krietni apgrūtināja īsto sajēgu par maršrutu. Tikai vēlāk apjēdzu, ka taisnā ceļa — cauri skvēram, kam pieslējās plašais savvaļas zā­lājs, — no bankas līdz Krjudešanka mājai kājām varew tikt dažās minūtēs.

Hērakla iela mazliet atgādināja kvartālu, kur dzīvoja Gregors Abušs. Nevienas daudzdzīvokļu ēkas, viscaur pagalma vai maura iekļautas, pa lielākai tiesai divstāvī- gas ēkas.

— Te dzīvo Alberts Geršteins, — Gregors Abušs nez kādēļ čukstus sacīja, kad pagājām garām no dekoratī­viem ķieģeļiem celtai vienstāva mājai. Pagalma tai ne­bija, dārzu aizstāja savvaļas zālājs, kas sākās tūlīt aiz tās-.

Pašaura šķērsiela, drīzāk sprauga, atdalīja to no Krju­dešanka īpašuma, kas slēpās aiz augsta betona mūra. Betonētājā pagalmā, ar dzelzī kaltiem vārtiem ielas pusē un vārtiņiem — pretējā, pacēlās drūma, tumši brūnganā tonī nokrāsota divstāvu savrupmāja ar piebūvētu pelēku garāžu. Aiz pagalma mūra vīdēja koku skupsnas, tālumā, paceldamies virs zaļumiem, lietū vizuļoja krusts, ko bal­tais eņģelis, stāvēdams uz baznīcas jumta, rādīja ticīga­jiem.

Kad mēs, izgājuši cauri smagajiem čuguna vārtiem, pienācām pie durvīm, tās atdarījās, izlaizdamas korpu­lentu vīrieti ar plānu koferīti.

— Dakteris Metjuzals, — iepazīstināja mūs policijas priekšnieks.

Ārsts bija no galvas līdz kājām satīts ūdensnecaurlai­dīgā plēvē. Zem kapuces varēja saskatīt vienīgi apra­sotās acenes zelta ietvarā, garo, kūkumaino degunu un sirmās bārdiņas aso ķīli. Dakteris Metjuzals man šķita kā sabozies, samircis zvirbulis, kuram kāds lielāks putns grasās atņemt drupatu.

— Nu, kā jūtas Jonatans? — policijas priekšnieks .ap­vaicājās.

— Nekas! Kad mani vakar izsauca, baidījos, ka tik vi­ņam neuznāk smaga nervu lēkme. Biju jau sagatavojies ievietot slimnīcā. Taču šodien viņš mani iepriecināja. Tiesa, no gultas vēl neceļas, bet mūziku jau klausās — un tā ir laba zīme. Pret nopratināšanu man kā ārstam nav iebildumu.

Caur namu mūs izvadīja klusējošs sulainis, kura mel­nais, stingra piegriezuma uzvalks atgādināja kvēkera drē­bes. Seja bija reti neizteiksmīga, tā šķita paužam nievā­jošu vienaldzību pret laicīgām interesēm.

Lai tiktu līdz guļamistabai, nācās šķērsot mijkrēslainu halli, pēc tam kabinetu un viesistabu. Acīs dūrās ik telpā uzstādīti liela izmēra stereofoniski pastiprinātāji, spilgti apliecinot saimniekā melomānu.

Mājas interjers pilnīgi atbilda drūmajai ārienei. Varēja just, ka trūkst sieviešu rokas, kas gādātu par mājību un gaišumu. Tumšas tapetes, pie sienām ģimenes fotogrāfijas melnos ielogos, rupja auduma pelnukrāsas kājceliņš kāpņu telpā. Nevienas vāzes ar ziediem, neviena puķaina aizkara, neviena krāsaina traipa, kas atsvaidzinātu skatie­nus pēc daudzajiem briežragiem, medību bisēm un sma­gām melnkoka bufetēm, kur aiz bieza stikla slēpās gadu gaitā apmelnējuši sudraba trauki.

Arī guļamistabā nesaskatīju nevienu gaišāku toni, ja neskaita palagus un zāļu pudelītes uz naktsskapīša. Viņ­pus gultas stāvēja skapītis ar virsmā iemontētām, cipa­riem apzīmētām podziņām.

Sadzirdējis soļus, Jonatans Krjudešanks pagrieza pret mums ar marli apsaitēto galvu. No kompreses apakšas, kas uzvilnīja asu etiķa dvaku, līda laukā pelēkas matu šķipsnas. Viņam varēja būt ap gadiem sešdesmit. Patla­ban, kad pārdzīvojums bija saasinājis plakanās sejas pan­tus un laupījis spozmi acīm, ko pa pusei apsedza gandrīz caurspīdīgi plaksti, viņš izskatījās stipri vecāks.

— Metjuzals teica, ka šodien tu jau jūtoties varen braši, — policijas priekšnieks apsveica viņu ar pārspī­lētu mundrumu.

— Braši? — Krjudešanka nervozi trīcošās lūpas izdvesa gārdzošu smiekliņu. — Manuprāt, tārps, uzsprausts uz āķa zivju ēsmai, jutas tikpat braši kā es.. Tu atnāci paru­nāt par bankas aplaupīšanu, Gregor? Veltīgas pūles, no­ziedzniekus šā vai tā nedabūsi rokā. Dievs to nepieļaus. Viņš mani nolādējis. Papriekšu viņš mani sodīja ar fab­rikas slēgšanu, bet tagad …

— Cik zināms, slēgšanā vainīgs nevis radītājs, bet K0ī mitēja dabas aizsardzībai, — Luiss ironiski aizrādīja.

— Visi mēs, arī komitejas, esam rīki dieva rokā, —• Krjudešanks pikti atcirta.

Pilnīgi negaidot viņš izgrūda nešpetnu lāstu. Uz lūpām parādījās putas, puscaurspīdīgie plaksti ar rāvienu pacē­lās, līdz galam atsegdami acis, tagad ne vairs blāvas kā pirmīt, bet sarkanas aiz asins pieplūduma.

— Nomierinies, Jonatan! — policijas priekšnieks, pēk­šņās lēkmes pārbiedēts, ņēmās viņu pierunāt kā mazu bērnu. — Nomierinies! Uztraukums tev ir kaitīgs. Varbūt labāk paklausīsimies mūziku. Es jau izlielīju mūsu ciemi­ņiem tavu brīnišķīgo ierakstu un plašu kolekciju! — viņš sacīja, pačukstēdams man: — Lūdz atļauju to apskatīt, tas viņu uzmundrinās.

— Jā, jā, tev taisnība, paklausīsimies mūziku. — Krju­dešanks uzreiz nomierinājās. — Reliģija sniedz mierinā­jumu garam, mūzika — dzirdei!

Drebelīgā roka izstiepās, akli taustīdamās, pieskārās podziņām uz naktsgaldiņa. Beidzot, atradis īsto, viņš to nospieda ar dzeltenīgu, grumbuļainu pirkstu, ko sedza sīkas, sirmas spalviņas un medikamentu traipi.

Tūdaļ no pastiprinātājiem atskanēja jo skaļa ērģeļu mūzika. Krjudešanks, jau iepriekš novērtējis mūs kā ga­līgus analfabētus simfoniskās mūzikas novadā, pasteidzās informēt, ka tā esot Sebastiāna Baha prelūde ar fūgu la minorā. Pie viena noskaidrojās, ka viņa vislielākais lep­nums ir ilgos gados savākto skaņuplašu daudzums. Skaita ziņā viņš bija pārspējis visus aleksandriešus, ieskaitot pašu Geršteinu. Bez tam viņš uzskatīja, ka tik lielisku magnetofonu arī neesot nevienam.

— Šis Baha opuss man ir vairākos izpildījumos, — Krjudešanks, kļūdams aizvien možāks, palielījās. — Starp citu, manā kolekcijā ietilpst arī vecveca plate, kur to Spēlē Ābrams Geršteins, Ralfa vectēvs… Gribat paklau­sīties?

Mēs pieklājīgi atteicāmies^

Krjudešanks arī neuzstāja. Ērģeļu mūzika bija iedarbo­jusies uz viņu visai labvēlīgi. Enerģiski nospiedis vienīgo, krāsā atšķirīgo podziņu, kas neiedarbināja muzikālo apa­ratūru, viņš izsauca sulaini un pavēlēja tam nomainīt kompresi. Kad tas bija izdarīts, Krjudešanks (sulainis vi­ņam palīdzēja pacelties), ar asajiem elkoņiem atbalstījies uz gultas malām, izslējās pussēdus. Acīgi nopētījis mūs, viņš strupi sacīja:

— Nav ko vilkt garumā! Kas tev, Gregor, no manis vajadzīgs?

— Lai iet, — policijas priekšnieks piekrita. — Mēģinā­sim mūsu sarunu īsināt līdz telegrammu stilam. Izstāsti pēc iespējas īsāk, kā risinājās Ričarda Beidevana vakar­dienas apciemojums.

— Vispirms pasaki man — kas tā par palaistuvi, kuru biju spiests spert ārā?

— Kas par izteicienu, Krjudešanka kungs! — Luiss smīnēja. — Tea Kilseimura ir aktrise, un ja esat redzējis filmiņu «Sieviešu nīdējs» …

— Jūs mani izjokojat? — Krjudešanks draudīgi no­prasīja.

— Nē jau, tā šī komēdija patiesi saucas. Nākamnedēļ to rādīs pa sesto kanālu Jaunvindzoras telestudija, un ja neesat vēl redzējis …

— Televizors manā mājā?! Tad jau drīzāk atļaušu ierī­kot sieviešu pirti!

— Jūs vienkārši esat pārāk vecmodīgs.

— Tādā gadījumā vislielākais atpakaļrāpulis esmu es, — cirtu pretī, atsaukdams atmiņā dvēseliskās mocības, kuras nācās izciest, kamēr sieva baudīja savus iecienītos nebeidzamos seriālus. — Ja tas būtu manā varā, es ietu­pinātu visus telestudiju darbiniekus par zagšanu.

— Ko tad šie jums nozaguši? — Luiss vīpsnāja.

— Ne jau man vienam. To nelielo porciju prāta, ko mums vēl atstājusi prese. Vai tad jūs nemanāt, ka pama­zām pārvēršamies flefektīvos bērnos, kas barojami ar ka­roti? Sen būtu sakapājis to bļaurīgo kasti gabalu gabalos, ja nezinātu, ka sieva savukārt iztaisīs no manis kapātu gaļu.

— Neesmu gluži vienis-prātis. — Policijas priekšnieks pakratīja galvu. — Kad mēs ar Prezidentu paliekam vieni paši mājās un neviens mani netraucē, izsaukdams nez kāda tur kautiņa vai ielaušanās dēļ, tīri patīkami noska­tīties pa televizoru, kā kaujas un zog citur… Bet mēs esam par veselu jūdzi novirzījušies sānis .. s Tātad Ričards Beidevans atnāca kopā ar…

— Ar šo nekauņu! — Krjudešanks kliedza. — Gribēja par katru cenu ielavīties pie manis!* Bet tālāk par slieksni es viņu nelaidu!

— Varbūt tā ir viņa, kas, atspēlēdamās jums, aplaupīja banku? —* Luiss pajokoja. — Mūsu laikos gangsterisms pārstājis būt tīri vīrišķīga profesija. Ja pie manis iegriez­tos tik apburoša sieviete, es to gan neraidītu projām. . s

— Dienā, kad nomira mana māte, nozvērējos, ka ne­viena palaistuve nepārkāps manu slieksni, — viņu dus­mīgi aprāva Krjudešanks. — Jums, profāniem, tikai zi­nāms, ka Jeremijam Aleksanderam, kad viņš apmetās Zilā ezera krastā, bijusi prāva ģimene, dēli un meitas no trim sievām. Bet vai esat dzirdējuši, kas notika pēc tam, kad viņam parādījās Jēzus Kristus? No tā brīža Jeremija Aleksanders pasludināja par apgrēcību laulības un visu pārējo, vārdu sakot, jebkuru sakaru ar sieviešu dzimuma pārstāvi.

— Vai jūs kaut ko nejaucat, Krjudešanka kungs? — Luiss skarbi iesmējās. — Esmu dzirdējis, ka Jeremija Aleksanders pats uzskatīja sevi par Kristu. Iznāk, viņš to­reiz pie Zilā ezera sarunājies ar savu dubultnieku? Vai mums darīšana ar tā saucamo personības šķelšanos pār­mērīgas alkohola lietošanas ietekmē?

— Stulbenis! — Krjudešanks lakoniski izmeta.

—- Kurš? — Luiss apjuka.

— Protams, jūs! Vai nācies kādreiz dzirdēt par Svēto Trīsvienību? Tēvs, dēls, svētais gars vienā personā. Jums tā droši vien tāda pati metafizika kā mūsu Dīna Pančeka skulptūras. Jūs taču neesat paradis rakstīt savā avīzē par garīgām norisēm, vienīgi par materiālistiskām izdarībām. Par to, kurš kuram kaut ko izvilcis no kabatas, kurš vīrs sadevis. $.

— Gana! — policijas priekšnieks norūca. — Galu galā neesmu atnācis piedalīties reliģiskā disputā.

— Ar jūsu atļauju gribētu tomēr mazliet pakavēties pie šī jautājuma, — es iespītējos. — Kas īsti ir šī Trešā at­nākšana, par kuru tik daudz runā Aleksandrijā? Krjude­šanka kungs, būšu jums pateicīgs, ja izskaidrosiet jūsu sektas galvenos dogmatus.

— Neuzjautrinieties, jaunais cilvēk, — Krjudešanks sausi atteica. — Ar reliģiju nav ieteicams jokot, pat ja tā nav jūsu gaumē. *. Lūkošu atbildēt… Kristus atnāca pirmo reizi un tika sists krustā. Atnāca otram lāgam —» šoreiz iemiesojies Jeremijas Aleksandera personā. Viņu nesita krustā, bet izsmēja un vēlāk pasludināja par ķeceri. Bet sitīs stunda Trešajai atnākšanai! Un līdz ar to dieva sods ķers visus, kas nebūs sagatavojušies to sagaidīt.

— Un kas tad notiks? — Luiss zobojās. — Neticīgos izcepinās elles ugunīs?

— Kāpēc tik vecmodīgi? — Krjudešanks klusītēm iesmējās. — Atmaksa izskatīsies citāda. Neticīgie paši iz­gudros līdzekļus, turklāt vismodernākos, lai sevi iznici­nātu … Un tagad, Gregor, vai nu pārejam pie režisora vizītes, vai atkal ieslēgšu mūziku!

— Lūdzu! — Gregors Abušs pamāja. — Tātad, pēc tam kad tu biji izmetis šo sievišķi, jūs palikāt divatā ar Ri­čardu Beidevanu…

— Tātad, tātad, — Jonatans Krjudešanks mēdījās. — It kā nebūtu jau visu izklāstījis, kamēr pusstundu runājām pa telefonu. Ja nepierakstīji tūlīt manus vārdus, varēji kaut vai šoreiz paķert līdzi kādu protokolētāju.

— Tu domā, man tādu atliku likām? Viens vienīgais seržants Aleksanders, un tas pats …

— Nu tad palūdz Luisu! — Jonatans Krjudešanks er­rojās. — Šaubos, vai viņš kaut ko vērts kā žurnālists, bet protokolēt taču mācēs.

— Labprāt, — piedāvājās Luiss, izvilkdams no kabatas bloknotu.

— Nē, tas neder, — Gregors Abušs papurināja galvu. — Luiss nav amatpersona, viņa pierakstītais neskaitīsies oficiāls dokuments. Bet man ir priekšlikums: varētu iz­mantot magnetofonu.

Krjudešanks neiebilda. Ataicinājis sulaini, viņš lika tam atnest portatīvo «Pansoniku» ar iebūvētu mikrofonu. Iz­mantojot šo izdevību, palūdzu atļauju apskatīt Krjude­šanka kolekciju.

Plašajā telpā nebija ne logu, ne īstu mēbeļu. Gar sie­nām līdz pat griestiem stiepās ligzdās sadalīti plaukti. Sa­numurētos nodalījumus aizpildīja tūkstošiem skaņuplašu un kasešu. Istabas vidū stāvēja prāvs galds ar vairākiem magnetofoniem un atskaņotājiem. Vadi saritēja biezā ka­belī, kas nokarājās no galda un pazuda grīdā.

Viens no magnetofoniem piesaistīja manu ņzmanību — varbūt samērā neparastās koši sarkanās krāsas dēļ. Tas bija prāva izmēra, ar atskaņotāju kombinēts, vācu firmas «Telefunken» aparāts. Ar neskaitāmiem, trijās rindās sa­virknētiem taustiņiem tas mazliet atgādināja portatīvas elektriskās ērģeles.

Zem caurspīdīga plastmasas vāka melnoja disks. Šī iz­rādījās tā pati skaņuplate, ko, Ričardam Beidevanam cie­mojoties šai mājā, kopā ar žurnālu bija atnesis past­nieks, — Hendeļa oratori ja «Mesija» Leipcigas Tomasa skolas zēnu kora izpildījumā.

Grasījos jau atgriezties guļamistabā, tomēr paliku stā­vam. Kamēr aplūkoju magnetofonu, zemapziņa, līdzīgi klusinātam trauksmes zvanam, nepārtraukti raidīja kādu signālu, kas līdz šim brīdim palika neatšifrēts. Pēkšņi at- ģidu, no kurienes nācis signāls, — gaiss uztvēra vieglu, tik tikko nomanāmu aromātu.

Sākumā šķita, ka oža mani pievīlusi. Izteikti sievišķīga, turklāt pazīstama smarža absolūti neiederējās šai namā, kura slieksni, saskaņā ar Jonatana Krjudešanka apgalvo­jumu, kopš trīsdesmit gadiem neesot pārkāpusi neviena daiļā dzimuma pārstāve.

Galīgā nesaprašanā ieplētu nāsis, lūkodams aptvert, kas uzvēdī šo smaržu. Noliecos zemāk, aizvien zemāk, līdz sapratu: aromātu izstrāvoja magnetofona taustiņi. Reizē apjēdzu arī, kas tā par smaržu un kāpēc tā šķiet labi pa­zīstama. Tas bija Teas Kilseimuras parfīms «Parmas vijo­līte»!

Velti pūlējos atrast šim faktam kādu neaizdomīgu iz­skaidrojumu. Tātad Tea tomēr ciemojusies pie zvērinātā sieviešu nīdēja Jonatana Krjudešanka! Rast atbildi uz jautājumu «kad?» nebija tik viegli. Samērā nesen, citādi smarža būtu paguvusi izgaist.

Personiski gandrīz vai nešaubījos, ka Tea uzturējusies Krjudešanka mājā vienlaicīgi ar Ričardu Beidevanu. Ja tā, tad vienā rāvienā līdzšinējām mīklām pievienojas vēl divas. Kas Teai bijis darāms gan mājā, gan īpaši muzi­kālajā bibliotēkā? Un pats galvenais, kāpēc visi trīs — mājas saimnieks, režisors, pati aktrise tik stūrgalvīgi no­liedza šo faktu?!

Sulainis jau sen bija aiznesis uz guļamistabu portatīvo magnetofonu, bet es joprojām kavējos. Lai arī kā mežģīju savas smadzenes, nekādu atrisinājumu nespēju izlobīt.

Galu galā nolēmu savu atklājumu paturē't pie- sevis. Kā­pēc to darīju, pats diez vai skaidri apzinājos, lai gan at­taisnojumu atradu bez kavēšanās.

Pirmkārt, nostājos uz puslīdz vienāda pakāpiena ar Gregoru Abušu. Parasti viņš mēdza izrādīt savu pārā­kumu tieši tādā vīzē — ar negaidītu pagriezienu izmek­lēšanas gaitā, ar kādu man nezināmu faktu. Bez tam, reiz policijas priekšnieks bija pieaicinājis mani talkā, gribējās attaisnot viņa pārspīlēti augstās domas par manām de­dukcijas spējām. Tālab arī nozvērējos nolikt viņa priekšā «Parmas vijolīšu» noslēpumu nevis kā jēlvielu, bet kā gatavu izstrādājumu — kopā ar atminējumu.

Kad atgriezos guļamistabā, Gregors Abušs pievērsās man:

— Nu, kāds jūsu iespaids par mana drauga Jonatana kolekciju?

— Satriecošs! — es teicu, daudz neliekuļodams, jo mag­netofons ar Teas Kilseimuras iemīļotās smaržas pēdām patiesi pelnīja tādu apzīmējumu.

Jonatans Krjudešanks veltīja man atzinīgu smaidu:

— Ļoti patīkami! Mūsu laikos rets cilvēks spējīgs ap­jēgt, cik pūļu un mīlestības ieguldīts, kamēr visa šī ba­gātība savākta vienkopus. Man ir' pat eksemplāri ar mu- zejisku vērtību, kaut vai oriģinālā «His Master's Voice» skaņuplate ar Enriko Karūzo balsi. Vai nevēlaties paklau­sīties?

— Citreiz. — Gregors Abušs atmāja. — Tagad nodiktē, lūdzu, pēc iespējas precīzāk, kas tieši nozagts. Skaidrā naudā? Vērtspapīros? Varbūt zelts? Gadījumā ja pierak­stīti akciju un banknošu numuri — tas man atvieglinās darbu.

Jonatans Krjudešanks pakratīja galvu. Šī kustība viņam sagādāja acīm redzamas grūtības, jo viņš sāpīgi savaik- stījās.

— Tur neko nevarēšu tev līdzēt. Tik mazā bankā kā manējā, ko turklāt turpat simts gados neviens nav mēģi­nājis aplaupīt, nav nekādas vajadzības pierakstīt numu­rus … Cik atceros, kopējais zaudējums sniedzas tuvu pie pusmiljona… Tur bija gan vērtspapīri, gan asignācijas, no tām simts divdesmit tūkstoši manas paša naudas… Tūlīt pasaukšu sulaini, lai izņem sarakstu no slēptuyes.

— Hm, — Gregors Abušs noburkšķēja. — Vai tu vi­ņam pārāk neuzticies?

— Smieklīgs jautājums, — Jonatans Krjudešanks īgni atcirta. — Lai dievs dod katram tik uzticīgu sulaini kā Jeremija Aleksanders.

— Atkal viens Aleksanders? Turklāt vēl Jeremija! — es pārsteigti izsaucos. — Gandrīz neticama sagadīšanāsl

— Drīzāk dieva pirksts, — Jonatans Krjudešanks at­teica. — Mans sulainis ir tā kunga izredzētā pravieša maz­dēls sestajā paaudzē. Tieši viņu dievs izraudzījis, lai iz­vestu mani no maldu purva īstās ticības gaismā.

Jonatans Krjudešanks nospieda pogu, lai izsauktu sulaini.

Tas kaut kur kavējās. Iestājās neveikls klusums. Luiss joprojām stāvēja pie loga, vērodams it kā veļas toverī izmērcēto ainavu, kur blāvā saulē vizuļojoši neskaitāmi pilieni veidoja dzirkstošu ornamentu.

Es viņam piebiedrojos. Skatiens pakāpeniski slīdēja pāri Krjudešanka mājas pagalmam, vārtiņiem, kas vērās uz savvaļas kokiem un krūmiem aizaugušo zālāju, pāri «Jeremijas Akropoles» tumšajām platānu kupenām, kamēr atdūrās pret baznīcas kupola balto eņģeli ar mirdzošo krustu rokās.

— Krjudešanka kungs, ko jūs pats domājat par uzbru­kumu bankai? — es pēkšņi vaicāju.

— Kādā ziņā? — Viņš mani nesaprata. —• Es jau teicu — tas ir dieva sods par maniem grēkiem.

— Nē jau! Jūs klusībā droši vien esat apsvēris, cik neparasti ir nozieguma apstākļi. Viss iepriekš aprēķināts līdz pēdējam sīkumam. Lai arī kādi bijuši operācijas tiešie izpildītāji, tiem aiz muguras noteikti stāvējis cilvēks ar lielu profesionālu pieredzi un attiecīgu prasmi izstrādāt nekļūdīgu taktisku un stratēģisku plānu.

— Evaņģēlijs mūs māca nemest akmeņus uz citiem, ja pats… — Jonatans Krjudešanks smagi nopūtās.

— Un tomēr?

— Vincents Basāni, kas gan cits! — viņš nošņācās ar tādu niknumu, ka neviļus atrāvos. — Mans mūžīgais ienaidnieks! Ko viņš tik nav darījis, lai mani izputinātu! Konservu fabrika slēgta viņa dēļ.

— Basāni? — Luiss pavīpsnāja, nopētīdams baņķieri piemiegtām acīm. Cik esmu dzirdējis, viņam bijis diez­gan pieklājīgs depozīts jūsu bankā?

— Tas vēl neko nenozīmē. Viņš saņems apdrošināšanas summu, tāpat kā visi, — Krjudešanks atbāza pretī.

— Arī jūs! — Luiss pavīpsnāja.

— Ar mani ir citādi! — Jonatans Krjudešanks spiedza.

— Esmu iznīcināts uz visiem laikiem. Parādiet man muļķi, kurš nēc notikušā uzticēs man kaut vai simtnieku! Alek­sandrija nav viena no tām lielajām pilsētām ar solīdām bankām, kas mierīgi turpina darboties pēc tam, kad kār­tējais gangsteris iztukšojis kāsi!

— Starp citu, gadījumi, kad aptīra seifu, ir vispār diez­gan reti, — Luiss domīgi pateica. — Vai jūs, Krjudešanka kungs, esat painteresējies, kāpēc iebrucēji tikuši galā tik īsā laikā? Pēc aculiecinieku nostāstiem operācijai pagrab­stāvā patērētas trīsarpus minūtes. Un zināt, kāpēc?

— Nezinu un arī negribu zināt, — Jonatans Krjude­šanks nomurmināja, atkrizdams atpakaļ uz spilvena. — Es esmu slims, vai tad neredzat? Lieciet mani mierā!

— Tiešām, ko jūs viņu velti satraucat! — Gregors Abušs aizrādīja.

— Pagaidiet! — Luiss neļāva sevi pārtraukt. — Mēs nedrīkstam atstāt Krjudešanka kungu neziņā. Seifs nav uzlauzts!

— Ko? — Jonatana Krjudešanka seja konvulsīvi no­raustījās.

— Vai sargs zināja seifa kombināciju? — tagad jau Gregors Abušs pats iejautājās.

— Zināja, — Jonatans Krjudešanks klusi apstiprināja.

— Neskaitāmas reizes tiku atvēris seifu viņa klātbūtnē. Būtu bijis muļķīgi ikreiz sūtīt viņu ārā. Jo vairāk tāpēc, ka atslēgas ir tikai man. Ne mirkli neizlaižu tās no rokām.

— Bet tajās reizēs, kad gadās saslimt? — es apšaubīju.

— Es — un slimot?! Līdz šim, pateicoties dieva žēlas­tībai, nezināju, kas tas ir. Trīsdesmit gadus neviena pi­liena alkohola, nevienas sievietes. Pamēģiniet jūs tā dzī­vot, tad nevajadzēs skraidīt pie visādiem dakteriem… Bet kopš vakardienas esmu beigtāks par zivīm Ponta ezerā.

Pēkšņi viņš atkal saslējās.

— Kā jūs teicāt, Luis? Seifs nav vis atmūķēts, bet…

— Atslēgts, mierīgi atslēgts, Krjudešanka kungs, — Luiss pasmaidīja. — Ar jūsu vienīgajām atslēgām, ja tie­šām nav bijis dublikāta.

Viss, kas norisinājās pēc tam, atgādināja murgainu sapni, kur atsevišķi kadri lēcienveidīgi nomaina un ap­dzen cits citu. Jonatans Krjudešanks ar apslāpētu klie-

dzienu izvēlās no gultas, nokrita un, pirms paguvām pie­steigties palīgā, jau atkal uzrausās augšā.

Pieskrēja pie vadzī iekarinātas, ar kažokādu oderētas jakas, izrāva no slepenas kabatiņas nelielu slēdzeni un, sažņaudzis to rokā, metās ārā.

Tikai pēc brīža jaudājām sekot, tik negaidīta bija viņa rīcība. Kad šķērsojām kabinetu ar smagu ozola rakstām­galdu un vecmodīgu telefonu, viņš jau atradās viesistabā.

Tieši tai brīdī iezvanījās tālrunis. Gregors Abušs atpa­lika. Steigdamies tālāk, vēl dzirdēju viņu sakām: «Abušs klausās!»

Tikmēr Jonatans Krjudešanks, apskrējis apkārt vies­istabas apaļajam galdam, pa ceļam apgāzis skaņu pastip­rinātāju, piestreipuļo ja pie neliela skapīša. Ar virsmā iemontētajām daudzajām pogām un sviriņām skaņas un tembra regulēšanai — tas pilnīgi līdzinājās pie gultas no­vietotajam.

Jonatans Krjudešanks drudžainā skubā nospieda kādu pogu. Tūdaļ mums ar Luisu gāzās virsū apdullinoša skaņu orģija, kūrā tikai ar grūtībām pazinu nesen dzirdēto Se- bastiāna Baha kompozīciju.

No «muzikālās bibliotēkas» izskrēja pārbiedētais su­lainis.

Viņš kaut ko uztraukti sauca, bet mēs ar Luisu nekā nedzirdējām. Aizspieduši ar plaukstām ausis (es perso­niski biju nopietni nobažījies par savām bungādiņām), smagi elsdami, stāvējām, skrējiena inercē padevušies uz priekšu, nedabiskās pozās sastinguši uz sliekšņa.

Jonatans Krjudešanks, .atgrūdis sulaini, nospieda citu pogu. Glezna smagā zelta ielokā, kas attēloja ceļos nome­tušos Jeremiju Aleksanderu Zilā ezera krastā, atsperei nodžinkstot, pavērās kā loga aizvirtnis, atsegdama sienā ielaistas tērauda durtiņas.

Jonatans Krjudešanks pacēlās uz pirkstgaliem un zau­dēja līdzsvaru. Rokā iežņaugtā slēdzenīte izkrita. Nespēkā atslīdzis uz blakus krēsla, viņš ar nevarīgu žestu piesauca sulaini.

Tikmēr Luiss, apliecinādams daudz ātrāku reakcijas spēju nekā manējā, bija izslēdzis skaņņ.

— Atkārtojiet! — atlidoja no kabineta Gregora Abuša balss. — Ko?.*.;? Viktors Vandeils?.,. Simtprocentīgi? Paldiesl

Gregors Abušs pievienojās mums īstajā brīdī.

Krjudešanka sulainis, uzkāpis uz krēsla, iebāza zemē nokritušo slēdzenīti mikroskopiskajā atslēgas caurumā. Pirmais apgrieziens palika bez rezultāta. Sulainis atska­tījās uz savu saimnieku. Tas neskaņi nomurmināja:

— Ko tūļājies? Ātrāk, ātrāk! Trīs reizes pa kreisi, ce­turto — pretējā virzienā.

Sulainis izmēģinājās, bet bez panākumiem.

— Dodiet šurp! — Luiss pieteicās un, atņēmis apjuku­šajam sulainim slēdzeni, vienā sekundē attaisīja durtiņas.

Nelielais tērauda dobums izrādījās pilnīgi tukšs. Ne vēsts no depozītu saraksta, ko baņķieris pirmīt solījās parādīt.

— Atslē… Kur atslē… — Jonatans Krjudešanks no­kunkstēja, cīnīdamies pēc elpas. Neizrunājis teikumu līdz galam, viņš lēnām noslīdēja no krēsla.

Sulainis izbīlī iekliedzās.

— Nekas briesmīgs, viņš tikai paģībis, — mierīgi kon­statēja Gregors Abušs. — Aiznesiet uz gultu un katram gadījumam piezvaniet dakterim Metjuzalam. i < Luis, pa­līdziet taču!

Luiss paklausīja, kā man likās — ne visai "labprāt.

— Nu, kā jums tas patīk? — čukstēja policijas priekš- '* nieks, kad palikām divatā.

— Pazudušas bankas seifa atslēgas, vai ne? — es tikpat klusi jautāju.

— Kas gan cits! *— Gregors Abušs pamāja. — Vēl viens pārsteigums.

— Man gan, bet jums? Jūs neizskatāties diez cik izbrī­nījies.

— Pēc tā, ko nupat dzirdēju pa telefonu, sagaidīju kaut ko līdzīgu. Nebūtu piezvanījis seržants Aleksanders, arī es justos pārsteigts. Turpretī Luiss …

— Luiss? — es pārtraucu neizpratnē.

— Vai tad nemanījāt, uz ko viņš stūrēja, aizrādī- -dams, ka noziedznieki iztikuši bez seifa uzlaušanas? Ma­nuprāt, viņš zināja, ka atslēgas nozagtas.

— Vai jums kāda jausma, kas to izdarījis?

— Puslīdz noteikti varu vienīgi pateikt, kad tas noti­cis, — tikmēr, kamēr te ciemojies Ričards Beidevans.

— Nav izslēgts, ka līdz ar to atbildēts arī uz pirmo jautājumu, — es papildināju.

— Ļoti iespējams. Pirmīt sazinājos ar Albubroku. ? s Nupat pienācis neapgāžams pierādījums, ka Ričards Bei­devans īstenībā ir Viktors Vandeils!…

— Tas pats, kas Vincenta Basāni uzdevumā kopā ar Anželiku Golembu…? — es neviļus pacēlu balsi.

— Klusāk! — Gregors Abušs apsauca mani. — Pareizi, tas pats, kurš pirms desmit gadiem Albubrokā nodar­bojies ar šantāžu. Un pats amizantākais — viņam nemaz nevajadzēja piepūlēties, tēlojot greizsirdīga vīra lomu. Viņš jau toreiz bija precējies ar Anželiku, tagadējo Teu Kilseimuru.