Nāve zem lietussarga

10

Tirgus laukums bija tukšs, Vienīgi kāds noplucis foks- terjers piesardzīgi apošņāja pārdošanai izliktus kuku­rūzas plāceņus. -Neviens cits par preci nelikās ne zinis, taču pārdevēju tas maz uztrauca. Palīdusi zem diviem lietussargiem un polietilēna plēves, viņa snauda, mie­gaini šūpodama sirmo galvu līdzi lietus šļakstiem.

Uz lielā lietussarga tupēja "vārna. Reižu reizēm tā pa­meta savu posteni un, izvēlīgi rakņādamās peļķē izgāz­tajos tirgus atkritumos, izzvejoja kādu gardāku kumosu. Tad. atkal atgriezās savā vietā, lai raidītu pāri Tirgus laukumam skaļus ķērcienus.

Vērīgāk ieklausījies, sadzirdēju kaut ko līdzīgu «pērc-plāc». Kā tad, vārna taču piedāvāja man: «Pērc plāceni,» — un, ja neizrunāja teikumu pilnībā, tad tur droši vien vainojama bija vecenīte, kas labprātāk nosnau­dās nekā apmācīja savu putnu.

Par lietu vārna daudz neuztraucās. Tieši otrādi, ik reizi, kad to ķēra spēcīga šalts, tīksmi sasita spārnus, tādē­jādi pateikdamās par bezmaksas dušu.

Laiku pa laikam viņas saucienam «pērc-plāc» ar ne­artikulētu ķērcienu piebalsoja cita. vārna. Tai acīmredzot slapjums nebija pa prātam — ne jau velti viņa bija izvēlējusies vienīgo sauso vietiņu Tirgus laukumā. Vi­ņas brēciens izklausījās apmēram kā «Parr», pie labas gribas to varēja' iztulkot kā «parauj velns tavus plāce­ņus». Par apmešanās vietu tā bija izvēlējusies šauru ornamentālu dzegu zem otrā stāva logiem, ko zaļu kār­niņu jumts pasargāja no lietus. Cieši piespiedies ķieģeļu mūrim, putns rādījās saaudzis ar namu.

— Esam klāt! — Gregors Abušs sacīja, norādīdams uz. vārnu. — Mans draugs Ralfs Geršteins mēdza jokot, ka šis putns aizvietojot viņa mājai heraldisko vapeni.

Zvanīt nācās diezgan ilgi. Tā kā es abām rokām cieši ieķēros lietussargā, ko grasījās izraut vējš, policijas priekšniekam neatlika nekas cits kā pašam spiest zvana pogu tik ilgi, kamēr kāds atvērs durvis.

Beidzot mūs ielaida.

Uz sliekšņa stāvēja jauna un, kā likās, pat skaista sie­viete. Galīgo spriedumu aiztaupīju'brīdim, kad ieraudzīšu viņu puslīdz apģērbušos. Pašlaik viņas vairāk nekā trū­cīgais ģērbs novirzīja domas sānis, nepieļaudams neieinteresēti objektīvu izvērtējumu. Pamanījusi manu apmul­sumu, Tea Kilseimura nospēlēja veselu scēnu. Uzmeta ceriņkrāsas lūpu, pazibināja man ar violeti iekrāsotiem ceriņkrāsas starmešiem, pavadīdama acu uzspulgojumu ar zobgalīgu žestu, kas šķita sakām: «Ja jums nepatīk mans tagadējais kostīms, varu galīgi izģērbties!»

— Atnācām nopratināt jūs! — Policijas priekšnieks strupi aprāva viņas valšķīgo izturēšanos.

— Un kas par to? — Viņa zobgalīgi paraustīja ple­cus, ielaizdama man sejā reibinošu dūmu strūkliņu.

— Neoficiālas instrukcijas trešais punkts skan: «Ja pratināmās personas izskats runā pretī pieklājībai vai izsauc neveselīgu ziņkāri, pratinātāja pienākumos parū­pēties, lai pratināmā persona vispirms kārtīgi apģēr­btos,» — Gregors Abušs smiedamies nocitēja neapšau­bāmi paša sacerētu pantu.

— Ceru, ka jūs netaisāties apģērbt mani ar varu? — aktrise pavīpsnāja.

' — Nē, tikai ņemiet vērā, Tea, jūs pašlaik neatroda­ties viesnīcas numurā un jums blakus nav iekārē trīcošs vīrietis, ar ko nupat esat iepazinusies uz ielas.

— Kas par muļķīgu joku? — Nometusi līdz galam ne- izpīpēto cigareti uz grīdas, viņa sirdīgi samina to ar pa­pēdi.

— Muļķīgs? Varbūt pārāk rupjš? — uzstājīgi nopra­sīja policijas priekšnieks, ieskatīdamies aktrisei tieši acīs.

— Abējāds. Izdaudzinātais aleksandriešu humors … Jūs visi esat neaptēsti, tas jums asinīs no jūsu senča.

— Kurš sencis jums padomā? — Policijas priekšnieks laipni pasmaidīja.

— Nu, tas jūsējais Svētais Jeremija. Nekulturāls lie­kulis! Vecumdienās, būdams jau impotents, izgudroja vienpadsmito bausli «Nenodarbojies ar seksu!». Bet līdz tam laikam nekautrējās turēt harēmu ar trim personis­kām sievām!

Man radās iespaids, ka Tea Kilseimura tīšuprāt birdina vārdus, lai iegūtu laiku. Zem agresīvi izsmējīgā toņa, bez šaubām, slēpās vārīgs apjukums.

— Kur Ričards Beidevans? — noprasīja policijas priekšnieks, pilnīgi ignorēdams viņas izaicinošo zobga­lību.

— Guļamistabā. Manuprāt, jums neizdosies viņu .no­pratināt, Būs vien jāpagaida, kamēr atkal būs skaidrā.

Ričs pārdzīvo aplaupīšanu tāf it kā viņam no paša kaba-. tas būtu izvilkuši miljonu. Dzer vienā dzeršanā.

— Labi, lai. palien zem dušas, — policijas priekšnieks norūca. —- Bet jūs tikmēr uzvelciet kaut ko mugurā… Kaut vai rītasvārkus.

— Lai notiek! — Teas Kilseimuras smieklos izskanēja tāds kā atvieglojums. — Ja jūs vēlaties, varu pat ka­žoku. Varbūt drošības pēc turklāt apvilkt venēciešu jostu?

— Ja jums tāda ierīce ir, kāpēc gan ne. — Policijas priekšnieks pasmīnēja,

— Vēl nav. Bet nākamajā filmā ceru tēlot Krusta kara cīnītāja sievu, kuras tiklību vīrs nodrošina ar seksbruņu palīdzību. Vai jums neliekas, ka aleksandrieši mazliet līdzinās šim cēlajam bruņiniekam?… — nenobeigusi teikumu, viņa dejojošiem soļiem devās augšup pa kāp­nēm.

— Pasakiet Ričardam Beidevanam, ka mēs gaidīsim viņu muzikālajā kabinetā! — policijas priekšnieks sauca viņai nopakaļ.

— Vai tas nozīmē, ka man, pēc jūsu domām, ģērbša­nās prasīs vairāk laika nekā viņam atskurbšana? — Ar šo pēdējo ironisko repliku viņa pazuda aiz portjeras, kas atdalīja otrā stāva kāpņu laukumu no istabām.

Par muzikālo kabinetu Ralfs Geršteins dēvēja salonu, kur, īslaicīgi uzturēdamies Aleksandrijā, mēdza sacerēt mūziku un pieņemt dāmas. Mēbeļu izkārtojums un lielajā četrstūrainajā telpā valdošā nekārtība apliecināja gan mājas saimnieka gaumi, gan viņa ciemiņu parašas.

Istabai bija trīs logi. Vidējais platāks par pārējiem, aizsegts ar melnu, biqzu plīšu. Piebīdīts cieši pie palo­dzes, žilbinoši laistījās balts Stenveja firmas koncertflī- ģelis, viscaur noklāts ar juku jukām izmētātām notīm. Nošu lapas greznoja vīna traipi, turpat uz klavierēm stāvēja dažas tukšas «Aleksandrijas nektāra» pudeles un vairāki pelnutraukj, līdz malām pilni ar smēķu ga­liem.

Cigarešu un cigāru gali mētājās pat uz tumšzilā pa­klāja, kas nosedza visu grīdu. Šur tur stāvēja zemi dī­vāni, pazemi metāla galdiņi un trejkājaiņi liela izmēra alumīnija pelnutrauki. Uz košu spilvenu apkrautajiem dīvāniem saskatīju gan lūpu krāsu un pūdernīcu, gan atsevišķus dāmu tualetes piederumus pamīšus ar sagum­zītām avīzēm.

Tik tikko paguvu izpētīt telpu, kad bīdāmās durvis ieslīdēja sienā. Četrstūrī gluži kā uz skatuves stāvēja Tea Kilseimura.

Viņa patiešām bija valdzinoša. Cieši pieguļošā, garā tērpā, kura sintētiskais zīds vizuļoja un laistījās, ar šķin­došām metāla aprocēm ap kailajām rokām viņa izska­tījās pavisam citāda. Mugurpusē mezglā sapītie mati, ko priekšā saturēja metāla stīpa, vērta viņas seju šau­rāku un maigāku.

Ar gandarījumu ievēroju kosmētikas trūkumu. Viņa bija nomazgājusi gan ceriņkrāsas lūpu pomādi, gan plak­stu violeto ietonējumu, it kā gribēdama pierādīt, ka spē­jīga tēlot ne tikai Dollijai Krimsonei līdzīgas vulgāras seksbumbas.

— Kā redzat, esmu gatava. Varat stāties pie pratinā­šanas! — viņa paziņoja ar dziļu reveransu.

Aktrise grasījās apsēsties, taču policijas priekšnieks ar nepacietīgu žestu apstādināja viņu.

— Tagad, kad zinu, ka pratināmā persona vairs neiz­sauc neveselīgu ziņkāri, varētu tiešām sākt. Kas mani visvairāk iepriecina — šķiet, jūs beidzot esat sapratusi, ka neesmu vis gultā ievilināms kungs, kas norūpējies par savu reputāciju un gatavs samaksāt par diskrēciju.

Man izlikās, it kā Tea Kilseimura viegli nobālētu. Taču tūdaļ viņa skaļi iesmējās.

— Jau atkal šie neaptēstie joki!… Ko jūs cerat no manis izvilināt ar savu tīšo rupjību? Par banku nekā nezinu.

Tea apsēdās, bet policijas priekšnieks diezgan robusti satvēra viņu aiz pleciem un piespieda piecelties.

— Marš uz savu istabu! Gaidiet, kamēr jūs pa­saukšu! — viņš tai uzkliedza, piebilzdams: — Pasakiet Ričardam Beidevanam, lai pasteidzas ar atskurbšanu! … Kaut gan nevajag. Es viņam sagādāšu brīnišķīgu ledus- aukstu dušu, pastāstīdams šo to … Dažas zīmīgas epizo­des no kādas aktrises biogrāfijas! — viņš ar uzsvaru no­beidza.

Tea Kilseimura kādu brīdi skatījās viņā caur pieri. Tad, nikni atgrūdusi roku, kas joprojām pieturēja viņas plecu, aizskrēja. *

Bīdāmās durvis trokšņaini sakļāvas.

Policijas priekšnieka uzvedība, lai gan ne līdz galam saprotama, ļāva nojaust, ka viņš ar nodomu pieturējies pie tik asas taktikas.

— Un ja nu viņa pazudīs? — es vaicāju. — Manu­prāt, jūs viņu tā pārbiedējāt.. *

— Lai tik pamēģina! — policijas priekšnieks labsir­dīgi norūca. — Mani ļaudis ielenkuši visu Tirgus lau­kumu.

, Nu beidzot iedomājos saprotam, kāpēc Gregors Abušs ieradies šajā mājā viens pats, ja neskaita mani. Darbi­nieku viņam bija pamaz, un konkrētajā situācijā tie pa­tiešām vairāk noderēja nama uzraudzīšanai no ārpuses. Pie viena nācās atzīt, ka, spriežot pēc Gregora Abuša, aleksandrieši aiz visām ārišķīgajām dīvainībām saglabā spēju rīkoties visai saprātīgi. Policijas priekšnieka šķie­tamā flegma, tuvāk ielūkojoties, pārvērtās apdomībā, piesardzībā, paradumā vispirms savākt visus iespējamos faktus un tikai tad pieņemt lēmumu.

— Būtu Ralfs zinājis, kas notiek viņa mājā! — Atlai­dies uz dīvāna un ērti atbalstījies pret klavierēm, poli­cijas priekšnieks pašūpoja galvu. — Ar to nedomāju vis nekārtību. Šai ziņā viņš pats bija labu labais, kā jau vairums mākslinieku. Bieži vien pat lāgā neatcerējās, kurā vietā ko nolicis… Atminos vienu savu apciemo­jumu … Tas nu gan bija skatiņš! Visos kaktos pudeles, sievietes, cigāru un cigarešu kārbas… Bet pats tā pie- lādējies, ka šaubījos, vai viņš maz spējīgs atšķirt pilnu pudeli no tukšai vai arī bruneti, kas dirnēja uz klavie­rēm, no gaišmates, kas izgulēja skurbuli zem tām… Un ko jūs domājat? Iemeta glāzīti, vienā mierā piesēdās pie Stenveja un sāka kaut ko plinkšķināt… Tieši toreiz Ralfs sacerējis savu «Sapņu ieleju» — to gan uzzināju vēlāk. Pēkšņ\ šim sāk likties, it kā klavieres neskan tā, kā vajag. Ņemas pēc kārtas pārbaudīt visus taustiņus, iekām neieteicu viņam novākt no klavierēm tumšmati"… «Nudien, gluži cits tembrs!» šis nopriecājas, kad esam pārnesuši meiteni uz dīvāna. Tieši attieksmē pret šīm klavierēm visspilgtāk izpaudās Ralfa raksturs, — Gre­gors Abušs turpināja ar nepārprotamu baudu iepazīsti­nāt mani ar Ralfa Geršteina untumainībām. — Stāsta, kad viņam atveduši šo balto briesmoni, viņš to pašrocīgi stumdījis no kakta kaktā, līdz nācis pie pārliecības, ka tieši pie vidējā loga vislabākā akustika… Un arī tad vēl neesot bijis īsti apmierināts ,.. Apgalvojis, ka spēlējot stikls šķindot un izkropļojot skaņu… Izmisīgi meklējis kādu izeju, galu galā sagudrojis pakārt biezu drapē­jumu … Kopš tā laika neatļauj nevienam tuvoties lo­gam … Kā toreiz aizslēdzis, tā lai paliek mūžu mūžos… Šinī mājā tas ir visusvētākais tabu. Esmu pārliecināts, ka pat Tea neuzdrošinātos pārkāpt šo briesmīgo aizlie­gumu

Ralfa Geršteina dīvainības redzamas pat apgaismo­jumā. Tieši uz notīm stāvēja no senlaicīga sudraba da­rināti, gadu gaitā apmelnējuši daudzžuburaini svečturi. Dažas sveces bija līdz pamatam nodegušas, citas pilnīgi neskartas. Ap vienu svečturi sārtojās lipīga vīna peļ­ķīte.

— Tās dedzinājuši ciemiņi, — policijas priekšnieks paskaidroja. — Svečturi mantoti no mātes. Ralfam pa­šam gaisiņa likās par spilgtu. Spēlējot viņš allaž ieslēdza šo te spuldzi.

Policijas priekšnieks uzdedzināja grozāmā krēsla vie­nīgajam rokas balstam piestiprināto niecīgo lampiņu ar rubīnkrāsas gaismeklīti zem metāla cepurītes. Diez vai Ralfe Geršteins varēja šādā apgaismojumā ko redzēt, vie­nīgi paša ģenialitāti.

— Spuldzīti viņš ieslēdza noskaņai, — policijas priekš­nieks turpināja komentēt. — Dienā un naktī… Notīs Ralfs nekad neielūkojās, pat ja izpildīja citu sacerēju­mus. Cik gan atceros, viņa iemīļotākais komponists bija viņš pats. Ralfa iedomības pietiktu kādam ducim Bahu… Patiesi, pat ja Bahs savā laikā būtu atzīts, kur viņš ņemtu to auditoriju, ko mūsdienās jebkuram bundziniekam sa­gādā skaņuplašu miljontirāžas, televīzija, radio, kino … Pat tāds ķēms kā mūsu Pravietis, ja tikai Ralfs būtu viņu protežējis, droši vien iegūtu lielāku slavu nekā Bahs savā laikā.

— Tas viņam vēl priekšā, — es pajokoju. — Vajag tikai pāriet no reliģisku murgu sludināšanas uz kādu sen­sacionālāku izdarību. Ja, piemēram, izrādītos, ka Pravie­tis piedalījies uzbrukumā bankai vai, teiksim .,.

Policijas priekšnieks sirsnīgi smējās.

— Anekdote aleksandriešu gaumē, — viņš uzslavēja, piecēlās un, pārliecies klavierēm, atvilka vidējā .1©ga plīša drapējumu..

Tūlīt atskanēja sirdīgi ķērcošs «parr». Vārna, kas tu­pēja uz dzegas, tādējādi izteica savu sašutumu par miera traucēšanu. Policijas priekšnieks pavicināja dūri. Vārna nesabijās, tieši .otrādi, noliekusi galvu, ziņkāri ieskatījās istabā.

— Neciešu šos putnus! — Gregors Abušs noteica, pie­sitis ar pirkstu pie netīrā, mūžsen nemazgātā stikla.

Vārna vēlreiz sirdīgi nokliedzās, tad ienira lietū. Pēc brīža ieraudzīju to paslēpušos zem vecenītes lielā, samir­kušā lietussarga, uz kura omulīgi tronēja otrais putns. Tūdaļ abi ņēmās ķērkt duetā. Miegā iztraucētā vecenīte pavēra acis, taču, pārliecinājusies, ka pircēju kā nav, tā nav, atkal aizsnaudās.

— Pamēģiniet attaisīt! — policijas priekšnieks aicināja mani.

Es paraustīju rokturi. Ar biezu rūsas un putekļu kārtu apaugusī rūts nepadevās.

— Nekas neiznāca? — policijas priekšnieks smējās. — Jūsu laime! Tam, kas uzdrošinātos pieskarties, Ralfs piesolījis noraut galvu. Varat iedomāties, kāds liktenis sagaidītu nelaimīgo, kas to patiesi atrautu vaļā. Paldies dievam, tas laikam pa spēkam vienīgi smagsvara cēlājam. Šī loga dēļ jau tā risinājusies ne viena vien traģikomē­dija. Reiz kāda dziedātāja no galvaspilsētas, ko Ralfs bija ataicinājis … teiksim, balss pārbaudīšanai… aiz tīri sie­višķīgas ziņkāres uzdrošinājās atvilkt aizkaru… Skan gandrīz neticami, bet, goda vārds, viņš tai dusmās iesita pliķi. Vēl ilgi pēc tam sūdzējās, ka klavierēm vairs ne­esot īstās skaņas …

Gregors Abušs sulīgi smējās. Es viņam piebiedrojos. Un tikai tad, kad policijas priekšnieks atkal aizsedza rūti ar biezo,- melno plīšu, man nez kādēļ iešāvās prātā, ka ar tādu drānu bieži vien apvelk no iekšpuses zārkus. Toreiz gan vēl nenojautu, ka šis logs drīz vien tēlos izcilu lomu ne jau vairs amizantā traģikomēdijā, bet īstā traģēdijā ar īstiem zārkiem.