Nāve zem lietussarga

lūk7

Kad iebraucām kvartālā, kas saskaņā ar aleksandriešu lepno terminoloģiju dēvējās par Ponta krastmalu, tvirtas strūklas, it kā savītas no dučiem parastu lietus strūkliņu, jau pilnā spēkā kapāja nemīlīgos nameļus, gar kuriem braucām. Tālumā saredzamos fabrikas «Poseidons» kor­pusus aizsedza tumšs lietus aizkars.

Sajā vietā ezers, kas aiz pilsētas izplētās nepārskatāmā plašumā, sašaurinājās.

Mūsu automobilis apstājās blakus nelielai kravas ma­šīnai, juku jukām piebāztai ar mēbelēm un dažādām man­tām. Tā stāvēja pie mājiņas, kuras slieksni jau apskaloja ūdens. Nama īpašnieks parādījās durvīs ar mugursomu plecos un televizoru rokās.

— Kur dzīvo Berlunds? — policijas priekšnieks apvai­cājās.

Atbrīvojies no nastas, nama īpašnieks parādīja mums kādu no kaimiņu ēkām — nožēlojamu būdeli ieplakā, kas pa pusei jau atradās zem ūdens.

Pret palodzi, ik sekundi apšļākdams netīro stiklu, ska-. lojās kaut kas balts. Kopā ar ziepju putām un tajā līgo­jošiem atkritumiem pie loga piepeldēja liela zivs. Skaista zivs ar zilu, purpursarkanām svītrām izraibinātu muguru. Taču tagad tā peldēja, pagriezusi pret lietus šaltīm balto, uzpūsto vēderu.

— Beigta, — es īsi konstatēju.

Policijas priekšnieks paraustīja plecus.

— Ko lai dara? Aizliegumi, instrukcijas — tas viss ka­ķim uz astes. Rūpnieki joprojām ielaiž ķimikālijas ezerā. Namsaimnieces ari nav nekādi eņģeļi..,

— Bet kā ar kanalizāciju, priekšniek? — iejaucās plūdu apdraudētā namiņa saimnieks. — Centrā, pats par sevi

saprotams, tā ir nevainojama, gluži tāpat kā viss pārējais. Reiz aiz gara laika saskaitīju — centrālajā skvērā vien stāv trīsdesmit atkritumu urnu. Bet līdz Ponta krastmalai progress vēl nav aizgājis… Un kas tad būtu aizgājis?

— Netīrs ūdens? — Greizi pasmaidīja policijas priekš­nieks. i

Pamanījis, ka ūdens, pārlēcis pāri slieksnim, jau afr- draud pašu māju, mūsu sarunas biedrs metās iekšā. Pēc brīža viņš atgriezās, nesdams uz pleca kamolā sarāvušos, izbailēs ņaudošu kaķēnu.

— Bija uzrāpies skapja augšā, nekādi nedabūju nost, t- viņš skaidroja, glaudīdams kaķēnu, tad nikni sacīja: — Gribat zināt, kur tagad atrodas Berlunds? Meklējiet fabrikā! Krjudešanks žēlīgi atļāvis visiem trešatnācējiem, kurus dievs tas kungs sodījis pagaidām ar maziem grēku plūdiem, pārvākties uz konservēšanas cehu. Pilnīgi tais­nīgi, reiz no turienes izdzītās saindētās zivis savukārt iz­dzinušas no mājas cilvēkus! — Un, ielēcis kabīnē, viņš ar izteiksmīgu žestu norādīja uz Berlunda mitekli.

Strauji kāpjošais ūdens bija jau paguvis applūdināt to. līdz pašai augšai un uzmest beigto zivi uz zemā jumta. Aizķērusies aiz televīzijas antenas, tā apvēlās uz mugu­ras. Nikni izvalbītām, stiklainām acīm zivs šķita sargā­jam savu pēdējo atdusas vietu no tukšām pudelēm un sa­rūsējušām konservu kārbām, kas šūpojās netīrās mazgā­jamā pulvera putās.

Konservēšanas cehā Berlundu tā ir neatradām, toties ieraudzījām neparastu skatu.

Starp sterili baltiem, milzīgiem katliem un automātisko līniju mudžekli stāvēja saliekamās gultas, zem tām — ko­feri, saiņi, trauki. Vietām darbojās krāsainie televizori.

Plūdu upuri skatījās basketbola sacīkstes. Kontrasts starp šiem nelaimes piemeklētajiem cilvēkiem, tik sīci­ņiem milzīgo katlu vidū, un uz ekrāna redzamo priecīgi satraukto pūli atstāja nomācošu iespaidu.

Vecītis ar krunkainu seju, kurš vārīja uz elektriskās plītiņas kādu brūnganu viru, ieteica pameklēt Berlundu pakošanas cehā, ko Ričards Beidevans izmantojis kā uz­ņemšanas paviljonu.

— Visi mūsu kinoaktieri tur sapulcējušies. — Uz mir­kli novērsdamies no ekrāna, atieza zobus kāds jauns puisis.

Mēs soļojām pa pagalmu, kur itin viss liecināja par nesenu rosīgu darbību. Zem nojumes vizēja stiepļu kastēs saliktas konservu kārbas.

— Tās ir Jonatana tēva izgudrojums, — policijas priekšnieks paskaidroja, paņemdams rokā vienu kārbu. — Katrai zivju šķirnei — atbilstošs īpašs iekrāsojums. ŠI te ir tā pati, ko pirmīt redzējām uz Berlunda mājas jumta. Pie mums to iekrustījuši par «ezera taimiņu». Savā ziņā pēdējais mohikānis. Pārējās retās sugas izmirušas. Arī «zelta ezera taimiņš». Tas esot bijis tik gards, ka Jere­mija Aleksanders kādā sprediķī nosaucis to par vis­spilgtāko apliecinājumu dieva brīnumdarbiem.

Mēs pagriezāmies pa kreisi un drīz vien nokļuvām šaurā ejā starp noliktavu ēkām. Turēdamās uz tērauda balstiem, tās stiepās gar krastu. Par spīti metāla segumam, kas mūs atdalīja no smirdīgā ūdens, neviļus aizspiedu degunu.

— Noderētu gāzes maska, — es ironizēju.

— Laipni lūdzu! — Policijas priekšnieks ar acīm no­rādīja uz plastikāta konteineru, no kura izlīda gumijas šļūtene ar respiratoru. — Lietus sezonā strādāt noliktavā bez maskām nebija iespējams. Visi ņemtu kājas pār ple­ciem, pat tie, kas dabūja tā saucamo bezlaulības pie­maksu.

— Piemaksa par bezlaulību? — es nobrīnījos. — Pirmā dzirdēšana!

—- Jonatana Krjudešanka ^ntums. Tos, kas, iestājoties viņa sektā, deva svinīgu solījumu nelaulāties, viņš visādi atbalstīja.

Ar atvieglojuma sajūtu beidzot ieraudzījām pakošanas cehu. Tas atradās atstatus no krasta, turklāt uzkalnā, tādēļ pretīgo dvaku te tikpat kā nemanīja.

Uz sliekšņa izbrīnā apstājos. Man pretī slējās daļa «Hermeja palātas» fasādes ar durvīm un divām doriešu kolonnām. Mazliet tālāk — makets, kas atveidoja' bankas operāciju zāles nostūri.

— Ričards Beidevans izmantoja šo telpu kā uzņemšanas paviljonu un vienlaicīgi arī kā kantori, — Gregors Abušs paskaidroja, sasveicinādamies ar gaišmati, kuras galva vīdēja tipiskā bankas lodziņā.

Ozola panelis lejā un matēts stikls augšdaļā šķīra iedo­mātos bankas darbiniekus no iedomātajiem apmeklētā­jiem. Taču šī no ģipša, apmālēta kartona un stikla radītā ilūzija aizņēma tikai kādas divdesmit pēdas. Abpus deko­rācijai, piešķirdamas tai ērmīgu izskatu, stiepās trans- portlentes, pa kurām vēl nesen slīdējusi spīdīgu konservu kārbu straume. īsta bija vienīgi gaišmatainā meitene ban­kas lodziņā, kura cītīgi darbināja aritmometru.

— Tā ir uzņemšanas grupas kasiere Bella, — policijas priekšnieks iepazīstināja mūs, tad vaicāja: — Kur tad jūsu statisti? Es meklēju Berlundu.

— Nezinu, — īsi atteica meitene, neatraudamās no sa­vām aplēsēm. — Visus padzinu. Sacēla tādu troksni, ka galva dūc. Man vēl šodien jāizsūta norēķini. , i

— Ričards Beidevans nav rādījies?

— Kur nu tas! Sēž mājās. Pirms stundas zvanīju viņam. Spriežot pēc balss, pilns kā mārks… »

Berlundu mēs uzgājām pilnīgi nejauši — fabrikas ka­pelā, kurā ieskatījāmies aiz tīras ziņkāres.

No kaila dzelzsbetona, bez logiem un izgreznojumiem, ja par tādu neuzskata sektas dibinātāja veidolu uz jumta — tā iekšpusē atdarināja-no neaptēstiem baļķiem celto baznīciņu, ko Jeremija Aleksanders 1822. gadā uz­būvējis aptuveni tajā pašā vietā.

Sienas, baznīcēnu soli, vienkāršs altāris un primitīva katedra, no kuras Jonatans Krjudešanks mēdza lasīt savus sprediķus, — viss bija veidots no neapdarināta koka. Modernos laikus iezīmēja vienīgi neona gaismekļi un elektriskie vadi, kas no katedrai piestiprinātā mikrofona aizstiepās uz skaļruņiem.

Kapela varēja uzņemt ap divsimt dievlūdzēju. Krju­dešanks bija pietiekami saprātīgs, lai apjēgtu, ka lielāku skaitu neatvilināt ne ar dienesta paaugstinājumiem, ne ar piemaksu par nelaulāšanos.

Ja viņš šajā mirklī ienāktu kapelā, viņu droši vien ķertu trieka. Altāris bija pārvērsts par dzertuves gal- diņUļ Apklāts ar avīzēm, tas tagad deva patvērumu vai­rākām «Aleksandrijas nektāra» pudelēm pamīšus ar vā­rītām kukurūzas vālītēm un konservētas desas šķēlēm. Ap altāri uz kopā sabīdītiem soliem sēdēja kādi desmit cilvēki.

-— Vai Nepomuku Berlundu kāds redzējis? — nopra­sīja policijas priekšnieks.

— Tas esmu es! — No krēslaina nostūra iznāca pagarš, gadus trīsdesmit vecs vīrietis džinsu auduma uzvalkā, gar kovboja platmali galvā. Iedzēris tieši no pudeles pa­matīgu malku un nesteidzīgi uzkodis virsū kukurūzas vālīti ar desu, viņš sacīja:

— Labi, ka atnācāt. Gribēju …

— Vai jums tiešām nav neērti? — Policijas priekš­nieks izteiksmīgi palūkojās uz altāri. — Neesmu nekāds morālists, bet tā, manuprāt, ir piedauzība.

— Es to dēvētu drīzāk par smalkjūtību. — Berlunds pasmīkņāja. — Vai tad būtu labāk, ja mēs iemestu kon­servēšanas cehā, visiem redzot? Daži no Krjudešanka bi­jušajiem strādniekiem nevar sev pat kausu alus atļau­ties. Te mūs redz vienīgi dievs, kuram nav pamata mūs apskaust…

— Jo viņš, re, ir atturībnieks, — iesmējās kāds no iedzeršanas dalībniekiem. — Neņemiet ļaunā, priekšniek! Kamēr Krjudešanks mums maksāja, bijām gatavi noti­cēt visam, kaut vai tam, ka rīt mūsu ezers vairs nesmir­dēs. Kam lai mēs tagad ticam? Vincentam Basāni, vai?

Lietus mazliet pierima. Mēs ar Berlundu apsēdāmies zem nojumes uz caurspīdīgām plastikāta kārbām. Tajās raiboja līmēšanai sagatavotas etiķetes, kurām nekad vairs nenāksies greznot «Poseidona» kādreiz izslavētos konservus.

— Kas tad ir uz sirds? — policijas priekšnieks iesāka. — Ja izrādīsies, ka esi mani atvilinājis nolūkā izspiest kādu desmitnieku, par ko iegādāties vēl dažas pudeles, ietupināšu tevi saskaņā ar sesto pielikumu pie krimināl­kodeksa 121. paragrāfa!

— Sestais pielikums? — Berlunds atbīdīja pakausī savu kovboja platmali. — Kādas personas maldināšana nolūkā nelikumīgi izspiest naudu, ja atmiņa mani neviļ?

— Neviļ, — Gregors Abušs apstiprināja. — Paredzē­tais sods — no viena līdz trim gadiem. Vaļsirdīgi atzīs­toties, apsūdzētais, ja vien nav jau agrāk notiesāts par kādu noziegumu, var cerēt uz vienu gadu nosacīti.

— Apsūdzētais piekrīt. Bet vispirms desmitnieku! — Berlunds izstiepa roku.

Šīm replikām apmainoties, abi neatļāvās ne mazāko smaidu. Toreiz vēl īsti neaptvēru vienu no aleksandriešu humora iezīmēm — nopietna, pat drūma sejas izteiksme piešķīra jokiem īsto sālījumu.

Biju gatavs izsniegt Berlundam desmitnieku no paša maka — tādu atvieglinājumu sajutu, pārliecinājies, ka manas tumšās nojautas izčākstējušas kā ziepju burbulis.

Taču, man par izbrīnu, Berlunds ierunājās gluži citā

tonī:

— Neesmu drošs, bet man tā rādās, ka policijai … — Berlunds aprāvās, neuzticīgi paskatīdamies manī.

— Latorps ir mans vecs paziņa, — Gregors Abušs mie­rināja. — Vari droši runāt. Kas noticis?

— Karpenters solījās būt pirms četrām stundām, lai izmaksātu mums atlikušo naudu. Pazudis, kā akā iekritis. Apzvanīju visu Aleksandriju, neviens viņu nav redzējis.

— Karpenters?

— Jā, tās filmas galvenais operators, kurā piedalos kā ierindas gangsteris. Saņēmis dūšu, piezvanīju pat režiso­ram, nu, tam Ričardam Beidevanam. Izklausījās, it kā viņam iekšās Basāni vīna brūža gada produkcija. Pasū­tīja mani pie velna.

— Nesaredzu vēl iemesla uztraukumam. — Gregors Abušs paraustīja plecus. — Droši vien dzer aiz bēdām.

— Aiz kādām bēdām?

— Ka lietus periods iestājies ātrāk, nekā paredzēts. Filmēšana būs tagad jāatliek uz nenoteiktu laiku.

— Ha! — Berlunds īsi iesmējās. — Tādā gadījumā varu jūs iepriecināt. Pirmkārt, no režisora alkoholiskā murgojuma izlobīju, ka viņš Karpenteru šodien vispār nav redzējis …

— Un otrkārt? — Gregora Abuša rāmā, parasti ne vi­sai izteiksmīgā seja saspringa.

— Filmas «Dollijas Krimsones privātā dzīve» svarī­gākā epizode jau uzņemta.

— Jūs maldāties! — es iesaucos. — Dertijs tikai šo­rīt aizbrauca uz Jaunvindzoru sagaidīt galveno opera­toru … Kā viņu tur sauc… Karpenteru. Bez tam man uzticēts dokumentāls kinoapraksts par Aleksandriju, kurā, starp citu, parādīšu, kā tiek uzņemta jūsu piemt- nētā gangsteru filma.

— Ko jūs ar to gribat teikt? — Berlunds piemiedza acis.

— To, ka bez manas klātbūtnes neviena svarīga epi­zode netiks filmēta!

— Jūs uzdrošināties mani saukt par meli?! — Ber- lunda roka zibenīgi pašāvās pie platās kovboja jostas, imitējot raksturīgo žestu, ar kādu vesternu varoni iz­rauj no maksts šaujamo. — Ak tā, gluži aizmirsu, mans

revolveris ieķīlāts lombardā. — Viņš jocīgi savaikstījās, katram gadījumam pablenzdams manī, vai esmu novēr­tējis viņa humoru. — Nu labi, pieņemsim, ka esmu melis. Cikos Dertijs aizbrauca pakaļ Karpenteram uz Jaunvin­dzoru?

— Kaut kas ap desmitiem.

— Bet man ir kādi divdesmit liecinieki, kas redzējuši Karpenteru tieši desmitos uzņemšanas paviljonā. Uņ vis­maz divtik redzējuši viņu bankā no pusvienpadsmitiem līdz vienpadsmitiem. Pēc tam viņu gan neviens nav ma­nījis … Nu labi, neesmu nekāds sadists, nespēlēšu uz jūsu nerviem. Karpentera vadībā mēs šodien filmējām bankas aplaupīšanas epizodi.

— Ko?! — es iekliedzos.

— Pilnīgi pareizi. Tas apstāklis, ka filmēšanā nepie­dalījās ne režisors, nedz galvenās lomas tēlotāja, man jau pašā sākumā šķita aizdomīgs. Kad Karpenters, kas solījās tūdaļ atvest naudu, nebija nekur sameklējams, uz­skatīju par pareizu piezvanīt policijas priekšniekam. Spriežot pēc tā, ko jūs sacījāt, tur noteikti kaut kas nav kārtībā.

— Kur tuvākais telefons?! — Gregors Abušs, atrāvis savu smago ķermeni no kastes, uz kuras sēdējām, pie­lēca kājās.

Tuvākais telefons atradās uzņemšanas paviljonā. Lai tiktu pie tā, policijas priekšniekam bija jāienirst ar visu galvu butaforiskās bankas kases lodziņā. Pēc brīža no butaforiskajām durvīm, skaļi raudādama, izskrēja uzņem­šanas grupas kasiere.

—* Vai tā ir dzīve? — Viņa šņukstēja. — Kad Ričards Beidevans pieņēma mani darbā, aiz prieka pat piedevu Krjudešankam viņa idiotiskos sprediķus. Un kas tagad? Kādi tur veiklinieki dažās minūtēs tiek pie miljona, un tikpat laika vajadzīgs, lai es paliktu bez darba… Ko nu lai iesāku? Mazgāju kādā restorānā netīrus traukus?!

— Ja nepatīk, apmazgā Kristum kājas, — ieteica Ber­lunds.

Meitene pēkšņi pārstāja raudāt.

— Tā tiešām ir izeja! — Viņa jau smējās, projām skriedama.

— Kas tā par kāju mazgāšanu? — es stulbi jautāju, vēl īsti nespēdams aptvert, kas noticis.

— Tipisks aleksandriešu humors. Pakalpojumu, ko Magdalēna sniegusi Jēzum, folklora pārvērtusi zināmas profesijas apzīmējumā, — Gregors Abušs sausi paskaid­roja, tad pagriezās pret Berlundu. — Apsveicu! Tu lai­kam esi vienīgais cilvēks, kas aptīrījis banku, pats to nezinot!

— Tas nu gan joks! — Berlunds nosprauslojās. — Man par to tiek simtnieks, turklāt puse kopā ar Karpenteru izgaisusi visos vējos, bet šim un Albertam Ј. 5

— Albertam? — Es apmulsumā raidīju skatienus no viena pie otra, kā meklēdams atbalstu, lai nepakristu. Kādu mirkli sāka pat likties, ka viņi mani tīšuprāt izāzē..

— Galva griežas riņķī, — es atzinos. —■ Pasakiet skaidri un gaiši! Banka izlaupīta?

— Un kā vēl! — Gregors Abušs apstiprināja. — Gal­venais seifs -iztukšots pa tīro.

— Kāda summa nolaupīta?

— To zina tikai pats Krjudešanks. Jums jāņem vērā, Latorp, tā nav akciju sabiedrības kontrolēta sabiedriska banka, bet maza privāta bodīte, kur, atskaitot saimnieku, neviens nezina, vai iegrāmatotie skaitļi kaut cik atbilst īstenībai.

— Nu tad piezvaniet Krjudešankam!

— Viņš nav runājams. Pašlaik ap viņu nopūlas mūsu labākais ārsts dakteris Metjuzals. Vēsts par uzbrukumu bankai, burtiski, nogāzusi Krjudešanku gar zemi. Dak­teris baidās, ka tik neuznāk insults. Tādā gadījumā bū­šot jāpārved uz Jaunvindzoru, mums pat kārtīgas slim­nīcas nav, Bankas sargs jau aizvests uz turieni… Bet tagad, Latorp, piedodiet! … Es gribētu dzirdēt, kas stās­tāms Berlundam.

— Protokolam? — Berlunds saviebās. — Nopratiniet kādu citu laupīšanas dalībnieku. Mana klāstīšanas ma­niere oficiālam dokumentam ne visai piemērota. Vai tad neatceraties? Tieši tādēļ jūsu Jaunvindzoras priekš­niecība nosprieda, ka ar tādu muti man nav ko darīt policijas dienestā. Labi vēl, ka pusbeigtās zivis, ar kurām man pēc tam bijusi darīšana, neko daudz neiebilda.

— Zinu, zinu. — Gregors Abušs smejoties uzsita Ber­lundam uz plēca. — Oficiālo protokolu vēlāk rakstīs Ser­žants Aleksanders. Šauj tik vaļā!