Nāve zem lietussarga

20

Tonakt vairs neatgriežos motelī — pārlaidu nakti pie Gregora Abuša. Taču par īstu nakšņošanu nebija ne runas.

— _Pie darba! — aicināja Gregors Abušs, norādot uz rakstāmgaldu, kura vidu aizņēma miniatūras magnetofona kasetes, izņemtas no slepenās noklausīšanās ierīcēm Ralfa Geršteina mājā.

Noklausīšanos ievadījām ar Olivera Dertija un Alberta Geršteina sarunu, kas bija risinājusies viņdien, kad Der­tijs izlūdzās policijas priekšnieka atļauju palikt divatā ar Albertu.

«Kur?» Dertijs neatlaidīgi prašņāja.

«Nekur!» vairākkārt apzvērēja Alberts. «Es nekā ne^ zinu!»

Šo stūrgalvīgo dialogu pārtrauca seržanta Aleksandera attālā balss:

«Jūs, tur! Kāpiet lejā! Ašāk! Izrunāties pagūsiet poli­cijas pārvaldē!»

Dertijs izgrūda nepārprotamu draudu, Alberts neat­saucās. Ar to šis ieraksts beidzās.

Nākamais fiksēja vētrainu izskaidrošanos starp Ričardu Beidevanu un Teu Kilseimuru. Sākumā saruna pieskārās Teas attiecībām ar- Albertu. Izgāzis savas dusmas, Ričards Beidevans brīdināja:

«Piesargies! Nedomā, ka jums izdosies apvest mani ap stūri! Neesmu tāds vientiesis kā Dertijs! Tu darīsi to, ko es tev likšu, ja ne…»

«Kas man jādara?»

«Rit piezvanīsi Albertam un ielūgsi viņu ciemos.»

«Kādam nolūkam?» «Baidies viņa dēļ?» Ričards Beidevans ļauni iesmējās. «Nomierinies! Ja viņš būs pietiekami prātīgs, nekā vi­ņam nenodarīšu. Vienkārši patērgāsim kā vīrietis ar vī­rieti.» Atkal atskanēja smiekli. «Un, lai tu netraucētu mūsu intīmo sarunu, ieslēgšu tevi guļamistabā tāpat, kā tu biji ieslēgusi savu Albertu.» . •

«Nekas neiznāks.»

«To mēs vēl redzēsim!»

«Alberts neatnāks, lieku galvu ķīlā,» Tea spītīgi cirta pretī. «Viņš arī nav muļķis. Tūlīt sapratīs, ka tu gribi viņu ievilināt lamatās.»

«Tas atkarīgs tikai no tevis, vai sapratīs vai ne.»

«Uz mani neceri… Ja gribi, piezvani viņam pats.»

«Tu atsakies?»

«Bez šaubām!»

«Tādā gadījumā negribētu būt tavā ādā,» Ričards Bei­devans draudīgi nošņāca.

«Tu laikam esi kaut ko aizmirsis?» Tea šņāca pretī.

«Ko tad?»

«Varu šo to pastāstīt par tevi policijas priekšniekam. Ja viņš uzzinās, ka tu savā laikā ar Basāni…»

«Skrien tikai, stāsti! Tev labi zināms, kā Vincents Ba­sāni izrīkojas ar tiem, kuriem pārāk nesavaldīgas mēles. Turklāt tas, kas tev stāstāms par mani, pieder pagātnei. Turpretī tu kopā ar savu Albertu šodien…»

«Nav tiesa!»

«Ko uztraucies? Es taču netaisos izdot policijai tavu noslēpumu … Ja neizdarīsi man pa prātam, pats ar tevi izrēķināšos!» Ričards Beidevans iesvēlās dusmās. «Un atceries, savus solījumus es allaž pildu!» \

Ieraksts beidzās.

— Šī saruna notika vakar vakarā. Rezultātā Tea to­mēr piezvanīja Albertam… — Gregors Abušs norādīja uz kādu kaseti. — Noklausījos bez jums, tur nekā inte­resanta nav. Telefona saruna ļauj secināt, ka Tea Kilsei­mura pienācīgi novērtēja draudus. Viņa pateica Alber­tam tieši to, ko Ričards Beidevans vēlējās… Tiesa, nav nekādas garantijas, ka viņa iepriekš nav brīdinājusi Al­bertu.

Atcerējies sastapšanos diskotēkā «Arhimeds», iebildu:

— Diez vai. Alberts ieminējās, ka viņu vakarā gaidot ciemos Ralfa Geršteina mājā. Nekādas pazīmes, ka viņš

būtu nobažījies, nemanīju. Vismaz līdz sadursmei ar Vin­centu Basāni, kas izcēlās Pravieša dēļ. Tikai tad viņš tā kā nobijās, pirms tam jokoja vienā laidā.

*— Jokoja? — Gregors Abušs pārjautāja.

— Godīgi sakot, manī viņa toreizējā bezbēdība vieš izbrīnu. Aplaupīt banku, nogalināt Karpenteru un pēc tam izturēties tā, it kā nekas viņu neapdraudētu?

— Jūs spriežat, izejot no loģikas likumiem, — Gre­gors Abušs aizrādīja. — Mums jāpatur prātā, ka šoreiz ačgārni, neizdibināmi momenti ir pārsvarā. Nu kaut vai Olivers Dertijs. Vienīgais, kas tagad noskaidrojies, — nojauta nav mani pievīlusi. Viņš patiešām pagājušajā naktī slepus izlavījies no moteļa, lai vēlreiz aprunātos ar Albertu. Un, lai pārējie nevarētu noklausīties, ieslēdzies ar viņu apakšstāva vannas istabā.

Gregors Abušs demonstrēja man attiecīgu ierakstu:

«Runā, nelieti! Runā, citādi es tev iedragāšu galvas­kausu!» atskanēja Dertija balss. Viņš pūlējās runāt klusu, bet brīžiem čuksti pārauga spalgā spiedzienā. «Kur?»

«Neķerieties man klāt!» Alberts gārdza. «Laidiet vaļā, citādi saukšu palīgā!»

«Tu? Palīgā?» Dertijs ņirdzīgi mēdījās. «Un ja nu zau­dēšu pacietību un atklāšu visu policijai?»

«Lūdzu, man nav nekas pretī. Gregors Abušs nav tāds kretīns, kā jūs visi domājat. Neko jaunu jūs viņam ne­varat paziņot. Man ir liecinieks — Tea. Es izgāju no sa­vas mājas, kolīdz ieraudzīju, ka Ričards Beidevans at­braucis. Uz ielas sastapu Teu un mēs kopā…»

«Klusu!» Dertijs viņu pārtrauca. «Kāds zvana pie dur­vīm! Mani te nedrīkst redzēt!»

Ar to saruna izbeidzās, kaut ieraksts vēl turpinājās.

Iztēlojos tālāko. Noslēpies vannas istabā, Dertijs bailīgi ieklausās trokšņos, nenojauzdams, ka tie tiek fiksēti mag­netofona lentē.

No priekšnama atskan jaunā ciemiņa neskaidrā balss, dzirdama stingri iereibušās Teas Kilseimuras murmulē- šana. No vannas istabas iznācis, Alberts Geršteins cen­šas, spriežot pēc replikām, ātrāk aizvadīt viesus tālāk. Iztēlojos, kā Dertijs tramīgi nogaida, kamēr visi trīs uz­kāpj augšā, un pēc tam nemanot izlavās ārā no mājas.

Mēs ar Gregoru Abušu vēl pārspriedām šo sarunu, kad piezvanīja no laboratorijas.

— 32. kalibra lodes, tātad droši vien atkal «kolts», —• Gregors Abušs bridi vēlāk iepazīstināja mani ar ekspertī­zes iznākumu.

— Tas pats ierocis, ar ko nogalināts Karpenters? — es vaicāju.

— Ļoti iespējams. — Gregors Abušs bezpalīdzīgi no­raustīja plecus. — Lai to izdibinātu, vispirms jāatrod pistole. Jūs jau zināt, kā tas ir, — jāņem vērā stobra individuālās īpatnības, iespējamās novirzes no trajekto­rijas un tā joprojām. Mūsu ieroču speciālistam diez kā neuzticos. Vēl pavisam zaļš, tik tikko absolvējis polici­jas akadēmiju. Pieredzes nekādas, toties pašpaļāvības un iedomības atliku likām.

— Ko viņš saka?

— Nekā sevišķa. Šāvieni izdarīti no minimālas distan­ces. Tas jau tāpat katram stulbenim skaidrs. Viņš ne­izslēdz varbūtību, ka šauts no divām pistolēm.

— Blēņas!

Taču, noklausoties nākamo ierakstu, mana pārliecība tika pamatīgi satricināta.

Citēju tikai to fragmentu, kas sniedz konkrētus pietu­ras punktus izmeklēšanai.

Beidevans: Pietiek tēlot! Pašlaik mūs neviens nedzird. Lai arī ko jūs atklātu, tas paliks starp mums abiem.

Alberts: Tea …

Dzirdami soļi, tad no tālienes atskan Ričarda Beidevana balss: «Pilna kā mārks. Pat šāvieni viņu diez vai uzmo­dinās.»

Alberts: Vai tas ir mājiens?

Beidevans: Vienkārši draudzīgs brīdinājums. Vakar viņa, mēģinādama jūs glābt, deva liecību, kas aiztaupīja jums tūlītēju apcietināšanu. Šodien viņa jums vairs ne­varēs palīdzēt: Tea liecinās tikai vienu — ka bijusi ga­līgi piedzērusies un nekā nav dzirdējusi. Tātad ieteicu — runājiet!

Alberts: Ričard, jūs maldāties!

Beidevans: Beigsim spēlīti! Izmuļķot mani neizdosies. Vai domājat, es nezinu, kāpēc jūs ar Dertiju ieslēdzāties vannas istabā? Jūs mani nedzirdējāt, toties es…

Alberts: Slepus noklausījāties?

Beidevans: Protams. Un piedāvāju jums nolīgumu. Tas ļaus jums gan palikt uz brīvām kājām, gan atstāt sev kaut ko par piemiņu.

Alberts: Kādu nolīgumu?

Beidevans: Jūs veltīgi izliekaties. Es visu zinu. Jūs ar Dertiju gribējāt iztaisīt no manis grēkāzi, bet paši.. Pēc tam jūs abi ar Teu nolēmāt atstāt arī pašu Dertiju muļķa lomā … Nu tad klausieties — tā puse, kas bija jāsaņem Teai, būs manējā! Vai sapratāt?

Alberts: Kas tur ko nesaprast? Esmu spiests jūs sarūg­tināt. No manis jūs nesaņemsiet ne graša.

Beidevans: Pēc minūtes jūs runāsiet citu valodu. Man nav vairs ko zaudēt. Šī, tagad jau apbedītā, filma nozī­mēja man pēdējo izredzi kļūt par godājamu cilvēku. Ap­laupot banku jūs- līdz ar to nolaupījāt, manu vienīgo iespēju … Ja jūs klusēsiet, es jūs vienkārši…

Alberts: Nogalināsiet? Bet perspektīva pasēdēt aiz res­tēm līdz mūža galam jūs nemaz nebiedē?

Beidevans: Nesmīdiniet mani! Kurš mani nosodīs, ja ietriekšu lodi jūsu nelietīgajā purnā? Policija būs man tikai pateicīga, kad pastāstīšu, kurš īsti slēpies zem mel­nās kapuces… Turklāt varēšu apgalvot, ka izdarīju to greizsirdības lēkmē … Nositu pretīgo kustoni, kas uzdro­šinājies ķerties klāt manai sievai! Es jūs ienīstu, ienīstu!

Alberts: Tūdaļ pateikšu arī… Visu! Bet vispirms de­rētu uzlikt jaunu lenti. Kad izskaidrošanās kļūst pārāk vētraina, pēc dramaturģijas likumiem nepieciešams mu­zikālais pavadījums. Pag, jūs esat pārliecināts,' ka mūs neviens slepus nenoklausās?

Beidevans: Metiet pie malas savus stiķus! Tas jums ne­līdzēs!

Dzirdami soļi. Alberts pieiet pie magnetofona, pār­liek kaseti. Skan atkal mūzika. Orķestris spēlē džeza kompozīcijas «Reaktīvā simfonija» ievaddaļu. Alberts at­griežas savā vietā.

Beidevans: Runājiet, citādi es …

Alberts: Ierosinu vispirms iedzert! Lūk, tā!…. Un ta­gad es jums pateikšu visu, neslēpjot nenieka! Jā, es biju Teas mīļākais! Jā, viņa sen grasījās aiziet no jums! Jā, mēs tikai nogaidījām piemērotu momentu… Starp citu, jūs pirmīt teicāt, ka viņa pielikusies līdz nesamaņai./. Vai jums nav ienācis prātā, ka Tea varbūt tikai tēlo?

Be; ^evans: Tēlo? Kāpēc?

Alberts: Lai varētu vēlāk apliecināt, ka jūs grasījāties mani nogalināt un ka tādēļ biju spiests pašaizsardzības nolūkos…

Beidevans: Es jūs ienīstu, ienīstu! Jūs kopā ar šo ieleni!

Alberts: Skatieties! Logs!

Gandrīz vienlaicīgi atskan divi šāvieni.

Ričards Beidevans iekliedzas un tūdaļ apklust.

«Mans dievs! Mans dievs,» nostenas Alberts. Gārdziens. Tad arī viņš ir apklusis.

Dzirdams, ka no viņa rokas izslīd glāze un sasitas drumslās..

Mūzika turpina spēlēt. Cauri sitamo instrumentu spal­gajiem, ritmiskajiem piesitieniem sadzirdams cits apslā­pēts troksnis. Izklausās pēc automobiļa motora.

Noklausījušies ierakstu, mēs ar Gregoru Abušu ilgi nebildām ne vārda.

Es saņēmos pirmais.

— Iznāk, ka viņi nošāvuši viens otru. Iespējams, Al­berts atnāca tieši ar šo nodomu. Nogalinājis Voltu Kar­penteru, viņš jau bija pakļauts inerces likumam. Nāka­mais loģiskais solis — viņš aizvāc arī otru nodeguma līdzdalībnieku.

— Un kurā plauktā tādā gadījumā liekams Dertijs? — Gregora Abuša tonis pauda tādas kā šaubas.

— Pagaidām atturēšos no atbildes. — Es paraustīju plecus. — Domājams, Alberts uzskatīja, ka Dertijs paša interesēs klusēs. Vismaz kādu laiku. Iespējams, pat tāds pagarinājums viņam nebija vajadzīgs. Ja Alberts būtu palicis dzīvs, diez vai rīt no rīta mēs viņu vēl redzētu Aleksandrijā. Un Teu arī, — es piebildu.

— Tā, tā… — Gregors Abušs domīgi klaudzināja pirkstus pret galda virsu.

No miega iztrūcinātais Prezidents aprauti ierējās, taču pārliecinājies, ka viņa saimnieku neviens neapdraud, at­kal miegaini iebāza purnu ķepās.

— Jūs man nepiekrītat? — es prašņāju.

— Nē jau. Vienkārši lūkoju iztēloties, kur palikušas pistoles. — It kā meklējot kādu skaidrību, Gregors Abušs nogaidoši lūkojās manī.

Pilnīgi nevietā iesmējos. Atcerējos savas šausmas, ieraugot spogulī Teas Kilseimuras nekustīgo ķermeni. Toreiz nešaubījos, ka viņa nogalināta.

Jutu bezgalīgu atvieglinājumu, kad brīdi vēlāk ser— žants Aleksanders ar raksturīgo padrūmo aleksandriešu humoru izsauca pa telefonu ātro palīdzību.

«Vajadzīgas trīs nestuves… Jā, visi trīs beigti.

Starpība tikai tā, ka divi piesūknēti ar svinu, bet fcrefe šais upuris ar alkoholu!»

Viegli pārliecinājos, ka Teas nesamaņa patiešām nav nekas vairāk par pārmērīgas uzdzīves sekām, — kad nes­tuves ar viņas nekustīgo ķermeni iestūma mašīnā, viņa apgriezās uz otriem sāniem.

Neesmu nekāds ārsts un tāpēc neņemos spriest, vai cil­vēks, būdams patiesībā puslīdz skaidrā, spējīgs tik ra­dikāli notēlot galīgi piedzērušos. Šī problēma ieguva pirm­šķirīgu nozīmi, jo daži lentē ierakstītie Alberta Geršteina vārdi (ja vien tie nebija domāti viņa pretinieka maldi­nāšanai) it kā liecināja, ka Tea Kilseimura tikai izliku­sies. Un ja tā …

— Ir viena hipotēze, — es nedroši ieminējos. — Pisto­les noslēpusi Tea.

— Kur? — Gregors Abušs pašūpoja galvu. — Visa māja sīki izkratīta. Un kāds viņai no tā labums?

— Pieņemsim, viņa ir vienīgā, kam Alberts atklājis, kur noslēpta nauda, — es teoretizēju. — Nav arī izslēgts, ka pēc uzbrukuma bankai Alberts nodevis laupījumu tieši Teai un šī to kaut kur noglabājusi.

— It kā pareizi un tomēr visai ļodzīgi. — Gregors Abušs ar pūlēm aizturēja žāvas. Viņa citkārt impozantā seja likās novājējusi, bezmiega nomocīta, zem acīm bija uztūkuši sīku grumbu sašvīkoti maisiņi.

— Pieņemsim, jums taisnība, — viņš risināja manu domu tālāk. — Tādā gadījumā bezjēdzīgi slēpt pistoles. Teai būtu daudz izdevīgāk, ja mūsu acīm pavērtos dra­matiskais skats ar visām piedienīgām butaforijām. Divi nozieguma dalībnieki nupat nokārtojuši savstarpējos rē­ķinus, uz grīdas vēl mētājas kūpošie ieroči. Līdz ar to viņa nodrošinātu sevi pret jebkādām aizdomām.

— Jūs vinnējāt! — Es jutos izsists no savas pozīcijas. — Tātad kāds cits pievācis pistoles?

— Šī iespēja, manuprāt, pelna pilsoņtiesības.

— Kurš tad?

— Ciemiņš, kas iztraucēja Dertiju. Kamēr jūs atsvai- dzinājāties dušā, lai neaizmigtu teju pat krēslā, bez jums noklausījos vēl vienu ierakstu. Varam atkārtot!

Runātāja balsi sākumā nepazinu.

Dārdēja magnetofona mūzika.

Tea Kilseimura, lūkodama atkārtot melodiju, bez žē­lastības apstrādāja flīģeļa taustiņus, uzmundrinādama sevi ar nesakarīgiem izsaucieniem.

Alberts Geršteins, spriežot pēc dažām aprautām frā­zēm, bez panākumiem mēģināja dabūt viņu prom no klavierēm.

Ričards Beidevans kaut ko nikni murmulēja.

Negaidot cauri šai kakofonijai izkļuva Luisa čuksti:

«Ejam uz citu istabu, Beidevan! Man ar jums jārunā.»

«Rīt!» Ričards Beidevans norēcās. «Šodien neesmu ru­nājams!»

Daļa viņu_ sarunas pajuka kopējos trokšņos. Tad no jauna izdalījās Luisa klusā, uzstājīgā balss:

«Jūs nesaprotat. Mani atsūtījis Vincents Basāni. Jums vajag…»

«Neko man nevajag!» Ričards Beidevans kliedza. «La­sieties prom! Atnāciet rīt!»

«Rīt būs par vēlu!» Luiss draudēja.

Varbūt tas tā tikai likās, jo jau nākambrīd, acīmre­dzot griezdamies pie pārējiem, viņš tīri omulīgi uzsauca:

«Turpiniet uzjautrināties, bet es iešu… Pieskati, Al­bert, lai Tea vairs nepiežūpotos. Tas var slikti beigties.»

«Slikti beigties? Ar mani?» Tea Kilseimura skurbi iesmējās, pārstājusi dauzīt taustiņus. «Pasakiet to labāk Ričardam!»

«Neliecies zinis!» Alberts tā kā apmulsa. «Ejam, es tevi pavadīšu.»

«Tencinu, gan es pats atradīšu ceļu.» Luiss atgaiņājās.

Tea Kilseimura spēji aizcirta klavieru vāku. Arī mag­netofons pašlaik atskaņoja kādu klusāku gabalu. Tālab varēja sadzirdēt Luisa apslāpētos soļus. Kāpieniem čīk­stot, viņš lēnām nokāpa lejā. Pēc brīža no apakšstāva bija jāatskan aizcirsto durvju raksturīgajam troksnim, bet tas izpalika.

Gregors Abušs ar smaidu pavērās manī.

— Daiļrunīgi, vai ne? Manuprāt, Luiss noslēpās kaut kur apakšstāvā, lai nogaidītu tālākos notikumus.

— Tad jau iznāk, ka pistoles noslēpis viņš. Iznesis no mājas un iemetis kādā atkritumvadā, — es skaļi prā­toju. — Jājautā, kādā nolūkā?

— Lai novirzītu aizdomas uz Teu Kilseimuru? — Gre­gors Abušs minēja. — Bet tā ir tā pati zīlēšana kafijas biezumos, ar ko nodarbojamies no sākta gala. Viss tik

samežģīts, pavedieni tā sapinušies, turklāt tik grūti at­šķirt kaut ko taustāmu no māņiem, ka sāku jau izsa­mist … Godīgi sakot, man briesmīgas galvassāpes.

— Pārnestā nozīmē?

— Diemžēl burtiskā.

— Man arī, — es mazdūšīgi atzinos.

— Ko lai dara? Šai mājā var dabūt visu ko, tikai ne tabletes. Man bija noglabāts aspirīns, bet Prezidents no­rija pa tīro. Laikam uzskata par izsmalcinātu desert- ēdienu. Mūsu vienīgais glābiņš — paārstēt galvu ar alko­holu.

— Cerams, ne līdz tādam nesamaņas stāvoklim, kāds Teai Kilseimurai, — es pajokoju.

— Jādomā, ka pašlaik viņa jau puslīdz skaidrā, — va­rētu nopratināt.

Mēs izdzērām pa glāzei tikpat kā neatšķaidīta bren­dija. Kad pieveicām pēdējo malku, aiz rūtīm jau blāvoja nespodrs, ūdeņains rīts.