Nāve zem lietussarga

14

Uz ielas iznācu pilnīgi apstulbis. Tikai tagad spēju pa īstam aptvert vienu otru vilcienu dramatiskajās epizodēs, ko filmēja pati dzīve uz Aleksandrijas padrūmā fona.

Acu priekšā aizzibsnīja kadrs pēc kadra.

Gregors Abušs smīnot izvelk Albertu Geršteinu no aiz­durves.

Puspievērtās durvis atraujas līdz galam.

Teas guļamistabā ielaužas Ričards Beidevans. Pār Teu nobirst nešķīstu lamu vārdu un sitienu krusa.

Gregors Abušs atgrūž režisoru.

Tas pakrīt, pieceļas, grasās brukt virsū Albertam.

Es steidzos Albertam palīgā.

Ričarda Beidevana dūre atsviež mani atpakaļ.

Un tad Tea kaut ko klusi pasaka. Šķietami nenozīmīgus vārdus: «Ričard, es tevi brīdinu!»

Ričards Beidevans saraujas, kā pliķi saņēmis, un grīļo­damies izstreipuļo. \

Kāds zvana pie ārdurvīm.

Seržants Aleksanders ieved Dertiju un pats aiziet.

Tas pieskrien pie Alberta.

— Kur? s ..

Dertijs spēji apklust. Liekas, viņš tikai tagad ievērojis mūs. Mazliet pieklusinātā, bet joprojām uzbudinātā un drebošā balsī viņš taujā:

— Kur jūs bijāt? Visur izzvanījos! Zvanīju uz mājām! Šurpu zvanīju. Labi, ka beidzot iedomājos piezvanīt uz banku. Kad uzzināju, man mati sacēlās stāvus… Tas ir kaut kas nedzirdēts!

— Pietiek! Varēsiet izrunāties policijas pārvaldē! — Gregors Abušs asi aizrāda.

— Ja jūs" atļautu mums pārmīt dažus vārdus… Zem četrām acīm, — Dertijs pazemīgi diedelē, slaucīdams ar delnu nosvīdušo, tumši piesarkušo seju. Viņš smagi elso un, pēc izturēšanās spriežot, diez vai spējīgs aptvert reālo situāciju.

— Zem četrām acīm? Tātad jums ir kādi noslēpumi? — Gregors Abušs zobgalīgi noprasa, uzmanīgi vērodams bālo Albertu Geršteinu.

— Nebūt nē… Vienīgi es … — Dertijs bezpalīdzīgi tusnī, cenzdamies ar acīm uztvert Alberta skatienu.

Ienāk seržants Aleksanders, kaut ko pačukst policijas priekšniekam. Gregors Abušs pasmaida, tad pagriežas pret Dertiju.

— Labi, bet ne ilgāk par minūti. Muzikālais salons ir jūsu rīcībā. Tur jūs neviens netraucēs.

— Vai tas bija prātīgi? — es jautāju, kad ejam ārā.

— Man ir savs aprēķins. — Gregors Abušs mīklaini piemiedz acis.

Pie mājas stāv divas patruļmašīnas. Vienā jau sēž Ri­čards Beidevans un Tea Kilseimura — uz viena sēdekļa, bet pagriezuši muguru viens otram.

Pēc brīža policisti izved Dertiju un Albertu. Viņus iesē­dina otrā mašīnā. Tāpat kā pirmais pārītis, abi izliekas neredzam viens otru.

Mēs braucam uz banku. Kases lodziņi slēgti, bet ope­rāciju zālē drūzmējas daudz cilvēku — gandrīz visi, kas uzbrukuma laikā atradušies pašā bankā vai ārpusē uz ielas.

Albertu Geršteinu, Oliveru Dertiju, Ričardu Beidevanu un Teu Kilseimuru, kā arī divus no klātesošajiem aizved uz Krjudešanka kabinetu.

Pēc dažām minūtēm no turienes iznāk seši vienādi ģēr­bti cilvēki. Katram mugurā plats, melns apmetnis, kas sniedzas līdz potītēm, galvu noslēpj melna kapuce ar šau­rām acu spraugām.

Mēģinu cauri maskarādei saskatīt man pazīstamas sejas. Nekā! Maskas tik līdzīgas, ka visi seši rādās viena un tā paša eksemplāra pavairotas kopijas. Slaidi vai resnāki? Zem platajiem apmetņiem pazūd šī dažādība. Ja nu yie- nīgi pēc auguma? Bet arī tur, ja neņem palīgā drēbnieka mēru, nekāda starpība nav samanāma.

Varbūt otrais no kreisās puses, it kā druknāks par sa­viem kaimiņiem, ir Dertijs? Tikpat labi tas varētu būt viens no abiem lieciniekiem, kurus Gregors Abušs ar gudru nodomu pievienojis aizdomīgajam četriniekam.

Un vai toreiz, iesaistīti viņiem neparastajā, valdzinošajā filmēšanas atmosfērā, uzbrukuma aculiecinieki vispār bi­juši spējīgi precīzi ievērot, kāds augums bijis cilvēkam, kas Karpentera pavadībā nokāpis lejā? Cilvēkam, kas pēc trīsarpus minūtēm atgriezies ar brezenta maisu, kopā ar Karpenteru steigšus šķērsojis zāli, iekāpis melnajā lendro- verā un aizbraucis uz neredzēšanos?

Stundu vēlāk jau sēdējām Gregora Abuša dzīvoklī.

Atkal omulīgi kurējās kamīns, pamazām izvilkdams mit­rumu no mūsu drēbēm, kas, par spīti lietussargiem un lietusmēteļiem, nespēja pretoties Aleksandrijas despotis­kajam klimatam. Sasildīties palīdzēja arī vīns, kuram Gregors Abušs šoreiz pievienoja verdošu ūdeni un krietnu tiesu tīra spirta.

Prezidents, izstiepies kaktā uz kazādas, cieši gulēja. Un tikai mēs abi, atgaiņādami miegu, kas joņiem mācās virsū, lauzījām galvas, veltīgi nopūlēdamies atrisināt ārēji it kā vienkāršo, patiesībā ārkārtīgi samezgloto rēbusu.

— Jāņem vērā, ka toreiz, zinot, ka.gangsteru barvedi tēlo Alberts Geršteins, neviens ne brīdi nešaubījās, ka no lendrovera izkāpis tieši viņš, — policijas priekšnieks pie­zīmēja.

— Šoreiz domas dalījās, — es aizrādīju.

— Turklāt pamatīgi. Viens bez vilcināšanās norādīja uz Teu, cits tikpat pārliecināti sazīmēja ļaundari vienā no abiem lieciniekiem. — Gregors Abušs purināja galvu. — Vienīgais, kas puslīdz skaidrs, — īstais vaininieks va­rēja būt gan vīrietis, gan sieviete. Olivers Dertijs, manu­prāt, atkrīt.

— Kālab?

— Berlunds un Arčinskis, uz kuru novērošanas spējām sevišķi paļaujos, uzskata, ka viņš diez vai ir īstais. Klāt nāk jums zināmie papildu apstākļi. Ieteicu svītrot viņu no saraksta.

— Tātad mums paliek izvēle starp pārējiem trim, no kuriem katrs vienādi aizdomīgs.

— Diemžēl. Tāpēc arī atlaidu visus trīs uz mājām. Jūs droši vien vērtējat manu rīcību kā gaužam aplamu?

— Vismaz vieglprātīgu, — es atzinos.

— Cenšos īstenot savu principu — vispirms pierādīt, pēc tam apcietināt. Tieši trūkstošos pierādījumus ceru sadabūt, kamēr viņi atrodas brīvībā. Esmu kaut ko izdo­mājis, bet lai tas pagaidām paliek mans noslēpums … Lai vai kā, izsprukt viņi nevar, par to esmu parūpējies.

Gregors Abušs nogaidoši pavērās manī. Pēc brīža viņš domīgi teica:

— Puskaralistes par balsi!

— Kādu balsi? — es nesapratu.

— Neviens no tiem, kas atradies bankas operāciju zālē, nav dzirdējis īstā noziedznieka balsi. To, domājams, dzir­dējuši tikai divi — Karpenters un sargs. Karpenters nav atrasts, kas attiecas uz sargu, tad viņš nav vēl nācis pie samaņas. Bet arī tad neesmu drošs, vai izdibināsim no viņa patiesību.

— Kāpēc tā?

— Aleksandrieši ir iebiedēti. Izplatījušās baumas, (vaina, manuprāt, pierakstāma Krjudešankam), ka nozie­guma aizkulisēs stāvējis Vincents Basāni… Pie mums viņš līdz šim nav izrādījis savu īsto dabu. Tomēr nešau­bos, ka, draudīgai situācijai iestājoties, cilvēks ar viņa pagātni spējīgs apklusināt nevēlamu liecinieku.. * Ne velti kopš viņa ierašanās Aleksandrijas folklora kļuvusi ar vienu parunu bagātāka: «Turi muti un lūdz dievu!»

Gregors Abušs atkal apklusa.

— Par ko jūs domājat? — es vaicāju, malkodams kar­sto groku.

— Par mašīnu, ar kuru aizvests laupījums. Lūkoju izse­kot lendrovera tālāko ceļu pēc bankas. Neviens neesot to redzējis.,. Tiesa gan, vai daudz var saskatīt cilvēks, kas ierāvies lietussargā kā gliemežnīcā?

— Starp citu, vai'uzņemšanas grupas autobuss jau at­rasts? — es vaicāju, atcerēdamies Berlunda liecību. Sa­skaņā ar viņa vārdiem, benzīnam izbeidzoties, autobuss ticis pamests pusceļā, netālu no moteļa.

— Nebija laika pa īstam meklēt. Bet autobuss mani daudz neuztrauc. Droši vien transportlīdzekļa piesavinā­šanās. Pie mums tā gan reta parādība, tomēr šad tad atga­dās. Daudz vairāk mani satrauc, pareizāk sakot, sanikno kas cits …

— Proti?

— Daudzi aleksandrieši pārliecināti, ka ar! es izvairos no tiešas sadursmes ar Basāni. Un tieši tādēļ neesot uz­drošinājies apcietināt līdzvainīgos.

— Godīgi sakot, šī ķecerīgā doma arī man nav sveša, — es pēc īsas vilcināšanās vaļsirdīgi atzinos.

Gregors Abušs pašūpoja galvu.

— Neņemu to ļaunā. Jūsu vietā laikam domātu tāpat… * Bet, lai kādu apcietinātu, nepieciešams stingrs pamats. Papētiet protokolus! Tur viena liecībā atbalsta otru… Ir daudz neskaidru punktu, ir sajūta, ka kaut kas tiek slēpts, bet tas arī viss.

Es pārlasīju Alberta Geršteina pratināšanas protokolu.

Pēc Alberta vārdiem, viņš ap pusdivpadsmitiem saticis Teu netālu no sava dzīvokļa. Aktrise, tik tikko izraidīta no Jonatana Krjudešanka mājas, esot viņu vai vilkšus aizvilkusi sev līdzi… Kāpēc abi neesot palikuši viņa dzī­voklī? Tālab, ka vienu istabu Alberts izīrējis Aleksandram Luisam, un tas pašlaik esot bijis mājās. Tea brīdinājusi, ka Ričards Beidevans nekādā ziņā nedrīkstot uzzināt par viņu intīmajām attiecībām.

Ričards Beidevans atgriezies mājās ātrāk, nekā abi bija paredzējuši. Tea tā pārbijusies, ka ieslēgusi Albertu savā guļamistabā. Vēlāk esot mēģinājusi paklusām izda­būt viņu ārā, bet no tā nekas neesot iznācis. Ričards Bei­devans uzmanījis ik Teas soli. Laikam kaut ko no jautis, jo, pretēji savam paradumam, neļāvis sevi piedzirdīt.

Teai palaimējies atskriet pie Alberta vienīgi uz īsu brīdi, lai informētu par notikumiem bankā. No tā brīža Alberta stāvoklis kļuvis sevišķi kļūmīgs, jo kuru katru mirkli varēja ierasties policija… Galu galā Alberts no­spriedis nogaidīt, kamēr Ričardu Beidevanu aizvedīšot uz policijas pārvaldi, un tad paklusām izkļūt no mājas.

Uz policijas priekšnieka jautājumu, kāpēc Alberts Ger­šteins bijis tik drošs, ka režisoru izsaukšot uz pratinā­šanu, šis atbildēja izvairīgi. Noziedznieks esot taču iz­mantojis melno lendroveru, ar ko Ričards Beidevans pie­braucis pie Jonatana Krjudešanka.. Policija, dabiski, sa­skatītu tai apstāklī iepriekš izplānotu shēmu.

Es nebiju klāt pie pratināšanas, bet, noklausoties Gre­gora Abuša un Alberta Geršteina magnetofonā ierakstīto sarunu, nevarēju atbrīvoties no šaubām. Iespējams, Al­berts noklusēja galveno, pieturēdamies pie patiesības vie­nīgi tad, kad pieskārās savām attiecībām ar Teu. Gluži

svītrojama nebija ari pretēja varbūtība — ticamība pie­šķirama visiem viņa liecības punktiem, pilnīgi atbilsto­šiem Teas versijai. Tādā gadījumā Alberta nedrošās balss modulācijas un viscaur piesardzīgā maniere pārdomāt katru atbildi ļāva secināt, ka viņš zina stipri vairāk nekā liecina.

Lai vai kā, Aļberts Geršteins, pieminēdams melno lendroveru, bija atsedzis svarīgu detaļu. Mašīna vajadzīgā brīdī atradās pie rokas — dažus soļus no Jonatana Krju­dešanka mājas, kur uzturējās Ričards Beidevans.

Ar divdesmit minūtēm, kamēr Jonatans Krjudešanks blakusistabā runāja pa telefonu, pilnīgi pieticis, lai pie­brauktu pie bankas, izdarītu, kas darāms, un atgrieztos atpakaļ.

Pieķēru sevi pie domas, ko Alberts Geršteins bija pa­redzējis, — pie mēģinājuma pielāgot gatavu shēmu tieši Ričardam Beidevanam, kurš bija nodrošinājies ar vis­iedarbīgāko alibi.

Būtu nepiedodami aizmirst, ka pusvienpadsmitos gan Tea, gan Alberts atradušies dažus soļus no turpat krūmos iebrauktā lendrovera. Arī viņi bija nodrošinājušies ar savstarpēju alibi, ko šķietami pastiprināja Ričarda Beide­vana nostāsts par Teas aizdomīgo izturēšanos, viņam at­griežoties mājās.

Prātā iešāvās vēl trešā iespēja, ko gan tūlīt atmetu kā pārāk samākslotu. Dažus soļus no mašīnas tobrīd atradās ari Alberta Geršteina apakšīrnieks — Aleksandrs Luiss.

Taču, lai kuru variantu izvēlētos, tas prasīt prasījās pēc kopīgā plāna, kura īstenošanai nepieciešama vairāku cilvēku līdzdalība. Iespējams, sākumā katram bijusi sava funkcija, sava loma izrādē, kur kopējo tekstu zinājis tikai inscenētājs, kur aktierus vienojusi drīzāk savstar­pēja neuzticēšanās.

It kā uzminējis manas domas, Gregors Abušs sacīja:

— Nedrīkstam aizmirst, ka centrālā figūra šajā spē­lītē tomēr ir un paliek Dertijs. īstajā brīdī piezvanīdams Krjudešankam un aizturēdams to veselas divdesmit minū­tes, tieši viņš radīja ideālus apstākļus noziedzīgajai ope­rācijai … Starp citu, Krjudešanks sarunā ar dakteri Met- juzalu minējis, ka tieši torīt sataisījies aizkāpt uz «Her­meja palātu». Ričarda Beidevana ierašanās un telefona saruna ar Dertiju tātad bez visa cita novērsusi viņa klāt­būtni bankā… Visvairāk bažu manī izsauc pilnīgi neiz­protams gājiens no Dertija puses. Kāpēc viņš noliedz, ka zvanījis Krjudešankam?

— Vairāk nekā dīvaini, — es piekritu, atcerēdamies pretrunas Dertija liecībā.

Skatīdamies man tieši acīs, viņš nekaunīgi apgalvoja, ka attiecībā uz Jaunvindzoru es esot pārklausījies. Atgā­dināju viņam, ka viņš teicies sagaidīt Karpenteru Jaun- vindzorā. Dertijs to sākumā nervozi apstrīdēja, pēc tam tikpat nervozi atvainojās. Viņš laikam esot pārteicies. Patiesībā bijis norunāts ar Karpenteru, ka viņš to sagai­dīšot restorānā «Bakha templis», kur varēšot netraucēti apspriesties par dažām problēmām, kas saistītas ar filmas uzņemšanu.

Praktiski runa būtu bijusi par to, kā nodrošināt Alber­tam Geršteinam vislielāko metrāžu un līdz ar to neapstrī­damu prioritāti. Rēķinoties ar Teas Kilseimuras dabisku nevēlēšanos atdot laurus citam, šo jautājumu nolēma at­risināt bez Ričarda Beidevana ziņas. Albertam, kā visvai­rāk ieinteresētajai personai, vajadzēja būt klāt šajā ap­spriedē … Taču Dertijs velti izgaidījies — ne Karpenters, nedz Alberts, par kura prombūtni Dertijs visvairāk uz­traucies, neesot ieradušies.

Krjudešankam viņš tiešām zvanījis, pat dažas reizes, bet numurs esot bijis visu laiku aizņemts.

— Nemākulīga izdoma no viena gala līdz otram, — Gregors Abušs īgni atsvieda protokolu atpakaļ pie prāvās papīru kaudzes, kas šodien okupēja jau pusi no rakstām­galda. — Viņš varētu droši atzīties, ka runājis ar Krjude- šanku, šis fakts pats par sevi vēl nepierāda viņa vainu. Tieši otrādi! Dertijs taču labi zina, ka Krjudešanks pastās­tījis par telefona sarunu. Līdz ar to taisni stūrgalvīgā liegšanās vēršas pret viņu, neatvairāmi pastiprinādama aizdomas. Jūs viņu labāk pazīstat, Latorp. Vai viņš tiešām tāds dulliķis, kādu pat Aleksandrijā neatrast? — Gregors Abušs paraustīja plecus.

— Nekādā ziņā! Olivers Dertijs, vismaz kā veikalnieks, reti slīpēts. Tādam saprāta gana, lai laimīgi izlaipotu cauri visiem likumu pantiem. Dertija liegšanās mani personiski arī mulsina.

— Bet kādam loģiskam izskaidrojumam taču jābūt.

Es kādu brīdi padomāju.

— Nezinu. Viss, ko viņš saka, manuprāt, liecina par iekšējo apjukumu. Pieļauju varbūtību, ka ar sākotnējo plānu kaut. kas misējies. Bez visa, ko zinām vai nojau­šam, uzdarbojies vēl kāds faktors, kas pagaidām nav ietverts mūsu aprēķinos. •

— Kāds?

— Laupījuma liktenis. Iespējams, tikai viens cilvēks zina, kur tas noslēpts, cilvēks, kurš pretēji sākotnējam plānam pēdējā brīdī nolēma rīkoties uz savu roku. No turienes — savstarpēja neuzticība, apjukums, acīm re­dzamas pretrunas.

— Lieliski! — Gregors Abušs mani uzslavēja. — Par to jūs esat pelnījis sevišķu balvu!

Parakņājies plauktā, viņš atgriezās ar keramisku figūru, kas atveidoja indiāņu virsaiti. Virsaitim pie josta3 karājās pamatīgs kara cirvis, ar kuru policijas priekš­nieks veikli nocirta figūrai galvu.

Telpā izplatījās reibinošs aromāts, kāds piemīt vienīgi ļoti vecam rumam.

— Tagad esmu pārliecināts, ka neesmu nošāvis buku, piesaukdams jūs talkā, Latorp! — Gregors Abušs uzsauca, saskandinot ar mani glāzīti. — Man, provinciālam poli­cistam, nepieciešams tāds intelektuāls atbalsts. *. Kurš tad, pēc jūsu domām, īsti zina, kur noglabāts laupījums? Karpenters, vai?

— No loģikas viedokļa šī ir vienīgā ticamā iespēja. Ieskaitot Vincentu Basāni, mums darīšana ar sešām vien­līdz aizdomīgām personām. Par pieciem vismaz zināms, kur tie pašlaik uzturas. Kas noticis ar Karpenteru? To zina tikai dievs vai velns. Jādomā, ka viņš ar visu naudu atrodas labā gabalā. Bet noziegumam iT sava loģika, un tā bieži vien neiekļaujas parastos ietvaros. Varbūt Kar­penters vispār vairs nav starp dzīvajiem?

— Man tas jau pašam iešāvies prātā, — Gregors Abušs domīgi piekrita. — Ja tā, daudz kas kļūst vēl nesaprota­māks, ieskaitot Dertija liegšanos atzīt, ka viņš runājis pa telefonu ar Krjudešanku. Pagaidām vistuvākais, pus­līdz reālais uzdevums — izdibināt, kas todien valkājis melno kapuci… Starp citu, nupat atminējos kādu pietu­ras punktu! — Gregors Abušs piebilda pēc brīža. — Uz ielas filmēšanas laikā stāvējusi kāda Berlunda paziņa — tā pati, kuras līgavainis strādā bankā par kasieri. Viņa pēc profesijas ir apavu pārdevēja. Šī meitene redzējusi noziedznieku izkāpjam no mašīnas. Kājās viņam esot bijušas nevis kurpes, bet puszābaki ar ātrslēdzēju. Gal­vot viņa gan nevarot. Es personiski esmu noskaņots skeptiski. No pieredzes zinu, cik maz var paļauties uz tādām lieciniecēm.

— Un es jau nodomāju, ka «melnā kapuce» mums ir tikpat kā rokā, — es iesmējos, slēpdams savu vilšanos.

— Nieki. Tādi apavi ir pusei Aleksandrijas iedzīvo­tāju. Otra puse, iestājoties lielajiem grēku plūdiem, steig­šus apauj gumijas zābakus.

— Tātad nekā! — Nez kādēļ jutos apbēdināts. Lielis­kais rums nemaz vairs negaršoja. — Vai jums neliekas, ka līdzināmies ūdenslīdējiem, kuri, grimstot aizvien dzi­ļāk, saceļ tādus duļķu mutuļus, ka neredz vairs paša kājas?

— Neliekas vis. — Gregors Abušs pasmaidīja. — Lai jūs nekristu galīgā izmisumā, atklāšu jums savas kārtis, kaut sākotnēji negribēju vis. Manas cerības dibinās uz ne visai atļauta, toties bieži vien pielietota paņēmiena. Katru vārdu, ko izrunā Alberta Geršteina dzīvoklī un Ralfa Geršteina mājā, fiksē noklausīšanās aparatūra. Tas arī īstais iemesls, kādēļ nepaturēju nevienu apcietinā­jumā … Bet arī te nācās uzdurties uz jaunu mīklu. Kad mani ļaudis slepus ievilka attiecīgo ierīci Alberta Ger­šteina dzīvoklī, atklājās, ka kāds jau aizsteidzies viņiem priekšā.