Nāve zem lietussarga

24

Mūs ielaida Jonatana Krjudešanka sulainis. Viscaur melnās drēbēs tērpies, viņš nobrīdināja ar sejas izteiksmi, kas būtu piemērota bērēm:

— Saimnieks jūtas mazliet labāk, bet šaubos, vai viņš gribēs jūs redzēt.

— Pasakiet Jonatanam, ka esam atnākuši sakarā ar bankas laupīšanu, — Gregors Abušs teica bezierunas tonī. — Domāju, ka esmu beidzot ticis uz pēdām īstajam vai­niniekam.

Kāpdami augšstāvā, jau iztālēm dzirdējām mūziku. Pa­zinu Hendeļa «Mesiju» Leipcigas zēnu kora izpildījumā, ar ko Jonatans Krjudešanks bija piedāvājies pacienāt mūs pirmās vizītes laikā,

Sastapām viņu guļam gultā, šoreiz jau bez kompreses. Atbalstījies uz spilveniem, Jonatans Krjudešanks tikko manāmi šūpoja galvu un kustināja rokas, it kā mūzikas taktī. No acīm bija pazudis neveselīgais blāvums, visa viņa būtne šķita uzsūcam sevī dzidrās zēnu balsis.

Mums ienākot, viņš pielika pirkstu pie lūpām, aicinā­dams ievērot klusumu.

— Pacietieties kādu brīdi, — viņš čukstus lūdza. — Pa­klausieties, kas par skaņu, tīrās eņģeļu taures! … Kaut gan — ko es māžojos? — Pēkšņā sapīkumā viņš nospieda podziņu, apstādinādams muzikālā bibliotēkā novietoto aparātu. — Šā vai tā jūsu ausīm tas neko nenozīmē. Ko no mūzikas saprot jums līdzīgie, kaut vai tāds Ralfs Ger­šteins, kurš uzskata sevi par komponistu? Mūzika nāk no dieva. Lai to uztvertu, ar dzirdi vien nepietiek. Vaja­dzīga ticība, īsta ticība.

Gregors Abušs iesāka runāt, bet Jonatans Krjudešanks viņu nepacietīgi pārtrauca:

— Tu esi ticis noziedzniekam uz pēdām? Teicami! Lie­liski! Bet vai varēsi atdot man zaudēto? Nē! Dievs to nepieļaus! Esmu nosodīts par saviem grēkiem! Kāpēc Zilā ezera kristāltīrie ūdeņi, pilni ar brīnumaini skaistām zi­vīm, pārvērtušies zaņķī? Neticības dēļ! Jeremija Alek­sanders, apmezdamies ar savu saimi šajos dieva svētīta­jos krastos, atnesa tiem vienīgās ticības vārdus. Bet ko izdarīja aleksandrieši? Pasludināja viņu vēlāk par ķeceri. Viss, kas te notika ar mani, arī ir pelnīts sods.

— Sods par ko? es atļāvos pazoboties. — Par to, ka cītīgi sludinājāt Trešo atnākšanu?

Jonatana Krjudešanka seju pārklāja dzeltenīgs vaska bālums, stiegrainajā kaklā pietūka dzīslas. Ar pūlēm sa­valdījies, viņš dusmīgi noskaldīja:

— Atliksim šo sarunu! Pašlaik neesmu spējīgs dzirdēt visādas muļķības… Velns lai parauj, kas tur vēl? — viņš uzkliedza, ieraudzījis uz sliekšņa sulaini.

— Pie jums atnācis Reitera kungs, — tas ziņoja.

— Esmu slims un nevienu nepieņemu, — Jonatans Krjudešanks pikti norūca. — Man jau apnicis atkārtot jums vienu un to pašu, Jeremija!

— Klausos! — Sulainis pagriezās uz iešanu.

— Uzgaidiet! — apturēja viņu Jonatans Krjudešanks. — Tagad atceros! Reiters toreiz, burtiski, no rokām izrāva man žurnālu… Tur bija raksts, ko viņa vainas dēļ tā ir nedabūju izlasīt. Cerams, viņš to atnesis?

— Liekas gan. Cik noprotu, viņš tieši šajā sakarībā grib ar jums aprunāties.

— Lai atdod žurnālu, bet pats aizvācas, es nevienu nepieņemu! Nevienu!

Pēc īsa brīža sulainis atkal parādījās.

— Viņš apgalvo, ka ārkārtīgi nepieciešams satikt jūs.

Aiz viņa muguras jau stāvēja pats Reiters — sīka au­guma vecišķis, pliku galvvidu, nedabiski gludu, iezil­ganu seju baltas vaigbārdas ietvarā. Ieraudzījis mani, viņš stīvi palocījās:

— Sailass Reiters, savā laikā strādāju bankā pie Krju­dešanka kunga, tagad esmu pensijā.

— Kur žurnāls? — Jonatans Krjudešanks asi noprasīja. — Atdodiet žurnālu un ejiet projām! Vai tad neredzat, ka esmu slims?

— Tūlīt, tūlīt! — Reiters mudīgi izvilka no portfeļa biezu žurnālu lakotos vākos — to pašu numuru, ko mums ar Dertiju tika rādījis Hugo Aleksanders.

— Uzklausiet mani, Jonatan! — uzbudināti lūdzās Rei­ters. — Uzklausiet un izklaidējiet manas šaubas! Runa ir par manas dvēseles glābšanu. Es biju adventists, tāpat kā mans tēvs, tā ir? Pēc tam iestājos pie jums darbā un jūsu ietekmē kļuvu par cītīgu īstās ticības piekritēju. Vi-, sos šajos gados neizlaidu nevienu dievkalpojumu, tā ir?

— īsāk! — Jonatans Krjudešanks nelaipni norūca.

— Uz kā pamatojas mūsu vienīgā īstā ticība? Uz Je­remijas Aleksandera svētajām grāmatām, ko viņš glabāja vara lādītē. Jūs vienmēr sacījāt, ka mūsu mācības pamat­akmens — Jēzus Kristus pašrocīgās vēstules. Tā ir? — šīs frāzes Reiters ļauni izšņāca, sīkiem solīšiem nākdams virsū Krjudešankam. Ar abām rokām viņš turēja žur­nālu, pastiepis to uz priekšu kā apsūdzību.

Tumši piesarkušais Jonatans Krjudešanks pūlējās kaut ko sacīt, bet tas viņam neizdevās.

— Atdodiet žurnālu un vācieties pie velna! — viņš beidzot nogārdza.

— Nē, jūs vispirms izlasiet rakstu! — Reiters neatkā­pās. — Profesors Pētersens savā nozarē tiek uzskatīts par neapgāžamu autoritāti. Viņš pierāda, ka šīs vēstules rakstījis nevis mūsu kungs Jēzus …

Nobeigt teikumu viņš nepaguva. Nometis segu zemē, satracinātais Krjudešanks noripoja no gultas un, vienā lēcienā sasniedzis Reiteru, izrāva tam no rokām žurnālu,

— Arā! — viņš bļāva, spļaudīdams siekalas. — Arā! Tieši tādi kā jūs vainīgi, ka dievs tas kungs nosodījis Aleksandriju!

Izgrūdis apdullušo Reiteru no guļamistabas, Jonatans Kriudešanks nikni aizcirta durvis. Atbalstījies pret sten­deri, viņš drudžainā steigā pārlasīja rakstu. Vaigos izsi­tās slimīgi plankumi, sirmās matu šķipsnas šķita nodre­bam sašutumā.

— Šarlatāns! — Viņš iesvieda žurnālu kaktā un, aiz- meties pie skapja, aši sāka vilkt pāri pidžamai bikses un svārkus.

Tas norisinājās tik ātri un negaidīti, ka viņš paspēja iegrūst basās kājas ar kažokādu oderētos puszābakos, pirms Gregors Abušs aizšķērsoja viņam ceļu.

— Uz kurieni, Jonatan?

— Jābrauc! Bez vilcināšanās! Es pierādīšu šim Pētersenam, ka viņš ir šarlatāns! Viss, ko viņš apgalvo, ir tīrie izdomājumi! Vai arī pats sātans ievedis viņu maldos! Es piespiedīšu viņu atsaukt savus melus! Es viņam parā­dīšu … — teikuma beigas Jonatans Krjudešanks norija.

— Un bankas aplaupīšana tevi nemaz vairs neinte­resē? — Gregors Abušs izaicinoši pasmīnēja.

Jonatans Krjudešanks, uzmetis viņam caur pieri jocīgu skatienu, pēkšņi it kā nodzisa. Taustīdamies ar vienu roku gar sienu, viņš aizvilkās līdz gultai un ar vaidu iekrita tajā.

— Es esmu slims! Vai tad tu neredzi, cik slims esmu! Lieciet mani mierā! Mani sodījis pats dievs! Kas jums abiem no manis vajadzīgs?

— Atnācām, lai apspriestu ar tevi kādu diezgan intri­ģējošu versiju. Šis tas vēl prasa sīku izpēti. Ceru, ka tu palīdzēsi tikt pie galīgās skaidrības, — Gregors Abušs teica šķietami vienaldzīgā tonī. — Bet ja veselības stā­vokļa dēļ neesi spējīgs noklausīties ..,

Jonatans Krjudešanks uzmanīgi nopētīja policijas I priekšnieku, tad norūca:

— Droši vien kaut kādas blēņas! Klāsti vien! ! Gregors Abušs, pacēlis zemē nokritušo žurnālu, uzšķīra 1 lappusi ar «Parmas vijolītes» reklāmu.

— Te būs galvenais lietiskais pierādījums, — viņš sa­cīja. — Flakona attēls noklāts ar plānā kārtiņā sapre­sētiem aromatizētiem putekļiem. Pēc kāda laika, daudziem pirkstiem vairākkārt pieskaroties, putekšņi nobirst. Bet, kad tu izņēmi žurnālu no bandroles, smarža vēl bija spē­cīga.

— Un tad? — Jonatans Krjudešanks nesaprata.

— Par to vēlāk! — Gregors Abušs turpināja. — Vis­pirms mēģināsim precizēt, kas notika tavā mājā dienā, kad aplaupīja banku. Ierodas Ričards Beidevans. Tūlīt pēc tam atnāk pastnieks. Viņš atnes bandroli ar žurnālu un skaņuplati ar «Mesijas» ierakstu. Turpinādams tērzēt ; ar režisoru, tu pārlapo žurnālu un uzduries profesora Pē- tersena rakstam. Izlasīt to līdz galam neizdodas, jo at­nāk Reiters. Viņš tā uzbāžas, ka esi spiests viņam aizdot žurnālu, it sevišķi tāpēc, ka tev dārga katra minūte.

Reiters atvadās. Gandrīz tūlīt atskan telefona zvans. Tu ieej kabinetā, kur stāv tālrunis, un aizver aiz sevis dur­vis. Brīdi Vēlāk, sadzirdējis automobiļa motora troksni, Ričards Beidevans, domādams, ka atgriezusies Tea, iz­skrien uz ielas. Taču tur neviena nav — ne Teas, ne ma­šīnas. Ričards Beidevans atgriežas viesistabā un pacietīgi gaida, kamēr tu pabeigsi runāt pa telefonu. Caur aiz­vērtām durvīm viņš skaidri dzird tavu balsi un pēc atse­višķām frāzēm saprot, ka jūs abi ar Dertiju sīksti kaulē­jaties.

Pēc aptuveni divdesmit minūtēm tu, atgriezies viesis­tabā, paziņo Ričardam Beidevanam, ka Dertijs lūdz viņu pie tālruņa, lai apstiprinātu jūsu vienošanos. Režisors paņem klausuli, bet dzird atvienošanas signālus'..

Tāds ir Ričarda Beidevana stāsts, — Gregors Abušs nobeidza.

— Kas turklāt pilnīgi saskan ar manējo.

— Patiesība diemžēl ir gluži citāda! — .paklausot Gre­gora Abuša mājienam, šoreiz uzbrukumā pārgāju es. — Ričards Beidevans caur durvīm patiešām dzirdēja jūsu balsi, bet ierakstā. Ieslēdzot magnetofonu ar iepriekš sa­gatavotu lenti (atgādinu, tas notika tūlīt pēc tam, kad pārlapojāt žurnālu), jūs pārnēsāt uz taustiņiem jūsu pirk­stiem pielipušos putekšņus ar «Parmas vijolītes» aromātu. Tas arī jūs nodevis! Magnetofonam skanot, jūs klusītēm izlavījātiēs pa otrām durvīm — jūs jau gaidīja melnais lendrovers. Ar melnu apmetni un kapuci jūs bijāt jau

iepriekš nodrošinājies. Caur skvēra aleju jūs aizbraucāt līdz bankai, kur jau bija sācies Karpentera vadītais fil­mēšanas inscenējums.

Nekādi šķēršļi nebija paredzami. Seifa atslēgas kabatā, kombināciju jūs zinājāt. Sargu jūs apdullinājāt, jo jums šķita, ka, par spīti maskarādei, viņš jūs tomēr parinis. Kas attiecas uz Voltu Karpenteru, Ričardu Beidevanu un Albertu Geršteinu.,.

Tālāk es netiku. Jonatans Krjudešanks, pilnīgi, ignoiē- dams mani, pagriezās pret Gregoru Abušu.

— Tu tici tam, ko nule ar tādu pārliecību klāstīja tavs draugs? Ja "ici, man tevis žēl! Tad tu esi vienkārši muļ­ķis!

Gregors Abušs apmulsa, es vēl vairāk.

Jonatans Krjudešanks, acīmredzot tīksminādamies, tīšu­prāt paildzināja pauzi. Viņa smagais, urbīgais skatiens pārslīdēja Gregoram Abušam un apstājās pie manta. Es novērsos. Tagad manā redzes lokā palika viena viņa acs. Zem mazliet pievērtā, puscaurspīdīgā plaksta tā Atgādi­nāja bruņurupuci, kas izbāzis galvu, lai iekostu.

Kā nogrēkojies skolnieks nolaidu galvu. Šoreis manā redzes lokā iekļuva grīda, gultas kājiņa, brūnā puszābakā ielaistā flaneļa pidžamas bikšu stara.

Atmiņā tūdaļ uzausa: divi cilvēki bija pieminējumi dus zābakus. Luiss un apavu pārdevēja, kas atradās ban­kas priekšā, kad gangsteris ar laupījumu iznāca āra. Taču tūdaļ atcerējos Gregora Abuša iebildumu: lietus periodā aleksandrieši sadaloties divās kategorijās — tie, kas steigšus apauj gumijas zābakus, un tie, kas dod priekšroku puszābakiem ar galošām.

Pamanījis manu skatienu, Jonatans Krjudešanks ar ne­apzinātu kustību atvilka uz priekšu izbīdīto kāju, vēlreiz palūkojās manī, it kā novērtēdams manas Intelektuālās spējas, tad, nicīgi vaibstīdamies, novērsās.

— Ieklausījos ar lielu interesi. Tiešām lieliska kon­strukcija, •— viņš sacīja, arī šoreiz griezdamies pie po­licijas priekšnieka. — Taču Latorpa kungs, no kura pu­ses acīmredzot nāk ierosinājums, — viņš savilka šaurās, bālās lūpas smīnā, — ir mazliet pārsteidzies. Metaforiski izsakoties, viņš, lai iekļūtu kādā namā, ar cirvi izcirtis ķieģeļu mūrī caurumu. Būtu prātīgāk iet iekšā pa dur­vīm. Izmantojuši tiešo ceļu, jūs tūdaļ uzdurtos kardinālajam jautājumam: kālab man, baņķierim, pašam sevi apzagt?

Gregors Abušs neērti sagrozījās un kaut ko nomurmi­nāja.

— Bet tagad es jums pierādīšu, ka jūsu tik asprātīgā un visnotaļ slavējamā konstrukcija būvēta uz smiltīm. Mēs ar tevi, Gregor, esam seni paziņas. No tavas puses nepiedodami aizmirst, ka esmu reti piesardzīgs un par katru sīkumu norūpējies veikalnieks. Ejam!

Smagi soļodams, Jonatans Krjudešanks mums pa priekšu iegāja muzikālajā bibliotēkā.

— Man pašam neaizsniegt, — viņš teica, ar pirkstu norādīdams uz kādu plauktu. — Gregor, padod man to kaseti… Nē, ne jau to .,. Vairāk pa kreisi… Uz kase­tes ir zīmīte «Derti js».

Nesteidzīgi ielicis to magnetofonā, Jonatans Krjude­šanks, pirms nospiest podziņu, paskaidroja tonī, kādā profesors pamāca atpalikušu studentu:

— Man ir ieradums ierakstīt magnetofona lentē visas svarīgas veikalnieciskas sarunas. Tai skaitā arī telefo­niskas. Šai nolūkā man ir īpašs pastiprinātājs. Mūsdienās tā ir elementāra piesardzība, it īpaši, ja tev darīšana ar tādiem tipiem kā Olivers Dertijs. Šodien viņš apsolīs nez ko, rīt visu noliegs.

Jonatans Krjudešanks apklusa, lai pēc brīža turpinātu:

— Izsekosim soli pa solim jūsu konstrukcijai… Iero­das Ričards Beidevans, pastnieks atnes žurnālu, es to pār­lapoju, maniem pirkstiem pielīp aromātiskais pūderis… Tālāk nāk reāli fakti, kas diemžēl it nemaz nesakrīt ar jūsu fantāziju… Atskan telefona zvans. Sadzirdējis Der­tija balsi, es nekavējoties iedarbinu ieraksta pogu… Pie­rādījums atrodas šai kasetē!

Atkal pauze, atkal augstprātīgā balss kā sausa plauka:

— Vai nebūtu īstais laiks atvainoties manā priekšā, Gregor? No Latorpa es to nemaz neprasu, viņa atvaino­šanās ir kā plāksteris mironim. Bezcerīgi sapinušies izmi­sīgos pūliņos atrast īstos noziedzniekus, jūs ņematies iz­dalīt sitienus uz labu laimi, gluži kā bokseris ar pārsis­ti tām uzacīm, kuram asinis aizlipina acis. Nekā neredzē­dams, viņš kā vējdzirnavas akli vēcina dūres… — Jona­tans Krjudešanks zobojās.

Es saskatījos ar Gregoru Abušu, vairs neslēpdams savu apmulsumu. Mēs bijām ar kaunu izgāzušies.

Nemanīju, kā Jonatans Krjudešanks nospieda podziņu. Kā pa miglu pie manis atlidoja lentē ierakstīta Dertija balss:

«Hallo! Hallo! Tas esmu es — Olivers Dertijs.»

«Nekliedziet! Es tāpat esmu jūs pazinis. Kad jūs at­nāksiet?»

«Šodien nevaru, Krjudešanka kungs. Bet mums būtu pēdējais laiks panākt galīgu vienošanos. Alberts saka, ka jebkuru dienu var iesākties lietus periods. Mums va­jadzēs pasteigties ar filmēšanu.»

«Viss ir atkarīgs no jums pašiem, Dertija kungs. Tikko jūs piekritīsiet maniem noteikumiem, banka būs jūsu pilnīgā rīcībā.»

«Jums pārāk liela apetīte,» Dertijs errojās. «Es uz­ņemu šo filmu, lai radītu popularitāti Albertam Gerštei­nam, bet jūs gribat, lai es reklamētu jūsu sīko, provin­ciālo kredītuzņēmumu.»

«Kā vēlaties. Es no saviem noteikumiem neatkāpjos.»

Mēs ar Gregoru Abušu kā hipnotizēti klausījāmies ierakstu. Mūs neatstāja cerība, ka no vārdu plūsmas iz­zvejosim kādu jaunu pieturas punktu, kas spētu izgais­mot vienīgo neticamo vietu Dertija liecībā. Kāpēc viņš tik kategoriski noliedza savu telefona sarunu ar Jona­tanu Krjudešanku?

No hipnozes stāvokļa mani izrāva automobiļa motora trokšņi. Kāda sestā maņa piegrūda pie loga. Ieraudzīju garāžas atvāztos vārtus, pa kuriem izbrauca tumši zaļš limuzīns. Tas paguva maksimālā ātrumā aizdrāzties ga­rām Alberta Geršteina mājai un trim četriem kaimiņ- namiem, iegriezties šķērsielā un pazust aiz stūra, iekām atguvu valodu.

— Krjudešanks aizbēdzis! — es iekliedzos.

— Aizbēdzis? Jūs murgojat! — Gregors Abušs sapuri­nāja galvu kā no ūdens izvilkts šunelis. — Tik pārlieci­noši pierādīt mums, ka esam galīgi stulbeņi, un pēc tam bēgt? Man sāk likties, ka visi izdzīvojuši prātu.

Galīgā apjukumā izskrējām no muzikālās bibliotēkas, izjoņojām cauri guļamistabai un iedrāzāmies viesistabā. Tālāk mēs netikām. Ceļu mums aizšķērsoja Jonatana Krjudešanka sulainis.

— Krjudešanka kungs lūdz viņu atvainot, — viņš stīvi paziņoja. — Teica, lai kungi viņu negaidot. Viņš atgriezī­šoties tikai vēlu vakarā.

— Uz kurieni viņš aizbrauca?

— Krjudešanka kungs ļoti steidzās, tāpēc tā īsti nesa­pratu … Pie kāda tur šarlatāna, noskaidrot par kādām tur vēstulēm …

Mēs abi ar Gregoru Abušu izplūdām smieklos. Vienā acumirklī izsvītrojām visus šķietamos pierādījumus, kas likās pietiekami baņķiera apcietināšanai: gan «Parmas vijolītes» liktenīgo smaržu, gan doktora Metjuzala aiz­domas, ka baņķieris simulē slimību. Personiski nebiju vēl sastapis nevienu ārstu, kas nebūtu šad tad kļūdījies diagnozē.

Blakus atskanēja telefona treļļi. Sulainis svinīgi iegāja kabinetā, lai noceltu klausuli. Atgriezies pie mums, viņš tikpat svinīgi paziņoja: "

— Lūdz pie tālruņa policijas priekšnieku Kāds tur seržants Aleksanders.

Es mazliet aizkavējos viesistabā. Kad iegāju kabinetā, Gregors Abušs sēdēja sadudzis krēslā, sažņaudzis rokā klausuli, ko tikai tagad jaudāja atlikt atpakaļ.

Nojautu, ka atkal nāksies dzirdēt kādu briesmīgu vēsti.

— Kas noticis?

— Nekas! It nekas! — Gregors Abušs noskurinājās. — Tur jau tā nelaime! Esam atgriezušies no finiša at­pakaļ pie starta. Bankas sargs Boils atguvis samaņu. Viņš dievojas, ka galvu viņam sasitis Alberts Geršteins un neviens cits!

— Velna milti!

Gregors Abušs klusēja. Man ienāca prātā painteresē­ties:

— Jūs taču neteicāt seržantam Aleksanderam, ka do­sieties pie Krjudešanka. Kā viņš to uzzināja? Varbūt viņam piemīt gaišreģa spējas?

— Šis? Un gaišreģis? Jāsmejasl Tāds pats provinciāls niekkalbis kā es pats. Izskaidrojums ir daudz vienkār­šāks. Meklēdams mani pa visu pilsētu, seržants uzgrūdās Krjudešankam. Tas viņam arī pateica. Turklāt lieku reizi lūdza atvainot, ka tik nepieklājīgā vīzē pametis mūs… Nu, vecīt, esam mēs gan nogāzuši podus! — Gregors Abušs aizrijās smieklos. — Tas, kas atgadījies ar mums, ir vistīrākais aleksandriešu humors!