Saņņikova Zeme

SASTAPŠANĀS AR ONKILONIEM

Nākamās dienas rāmais laiks aizkavēja ceļotājus līdz pusdienai nometnē, jo tikai ap dienas vidu izklīda biezā migla, kas, acīm redzot, bija raksturīga Saņņikova Zemes klimatam, vismaz pavasaros. Tas nebija nekāds brīnums: no siltajiem ezeriem un strautiem izgaroja daudz valgmes, bet plašie sniegāji un ledus lauki, kas ietvēra Saņņikova Zemi, pēc saules rieta veicināja ūdens tvaiku kondensēšanos miglā. Ar mitro klimatu bija izskaidrojama arī sūnu un ķērpju pārpilnība mežos; visu koku stumbri bija apauguši sūnām, bet no zariem lejup nokarājās pelēku ķērpju pinkas.

Droši vien šī pati migla slēpa Saņņikova Zemi ar visiem tās augstajiem kalniem, un tāpēc to tik reti varēja saskatīt no Koteļnija salas; pavasarī migla laikam gandrīz visu laiku turējās virs zemes, bet vēlāk, kad jūra atbrīvojās no ledus, miglas vāli virs ūdeņiem blīvā sienā aizklāja skatu uz Saņņikova Zemi.

Ceļotāji savā otrajā ekskursijā devās uz ziemeļrietumiem. Arī šajā virzienā meži mijās ar noriņām un klajumiem, kuros visai bieži gulēja ezeri; tuvākie ezeri ieplakas dienvidu daļā jau bija aizauguši un pārvērtušies purvos, bet tālākos šis liktenis vēl nebija piemeklējis, taču tvaiku izvirdumus, turklāt visai vājus, manīja tikai dažos ezeros. Acīm redzot, vulkānisms šajā ieplakas rajonā pamazām aprima. Pļavās ceļotāji redzēja ganāmies vēršus un zirgus, tomēr mazākā skaitā un piesardzīgākus — dzīvnieki droši vien labi zināja, cik bīstams ienaidnieks ir cilvēks. Degunradžus manīja tikai vienu reizi iztālēm. Toties šeit bija daudz mežacūku, kas mitinājās ezeru meldros; vienu ceļotāji nošāva vakariņām.

Uz naktsguļu apstājās mežmalā pie liela klajuma. Salikuši maišeļus un šautenes zālē, vīri aizgāja uz mežu sacirst malku ugunskuram. Pie mantām palikušie suņi pēkšņi sāka izmisīgi riet. Gorohovs un Ordins, būdami tuvāk, izskrēja no biezokņa un ieraudzīja milzīgu lāci, kurš apošņāja viņu mantas, — svaigās gaļas smarža, acīm redzot, bija iekairinājusi zvēra ēstgribu. Suņi riedami un smilkstēdami centās ieķerties lācim ciskās, bet viņš veikli atvairīja visus uzbrukumus un sirdīgi rūca.

Ko darīt? Šautenes atradās līdzās mantu maišeļiem, ko zvērs grasījās saplosīt drisku driskās par spīti suņu pūliņiemOrdins, kuram bija cirvis, pačukstēja Gorohovam:

— Es pielavīšos viņam no muguras un zvelšu ar cirvi. Kad viņš pagriezīsies pret mani — paķeriet šauteni un šaujiet!

Tieši tobrīd lācis ar nagiem pārplēsa vienu maišeli un iegrūda tajā purnu. Ordins ātri pielēca lācim no mugurpuses, atvēzējās no visa spēka, ietrieca cirvi līdz pašam pietam zvēram krustos un atlēca sānis. Pāri klajumam aizvēlās šaušalīgs rēciens, lācis saslējās uz pakaļkājām, bet tai pašā mirklī nogāzās augšpēdus, gandrīz nospiezdams Kurmi. Lācim bija pāršķelts mugurkauls, un viņš rēkdams vārtījās zālē, cirzdams uz visām pusēm ar priekšējām ķetnām. Suņi ieķērās zvēra nekustīgajās pakaļkājās, un Gorohovs, pagrābis šauteni, ietrieca sprāgstošo lodi tam kreisajos sānos. Pēc dažiem mirkļiem milzīgais ķermenis jau gulēja nekustīgs, nošķiezdams zāli ar asiņu straumēm.

Pienāca Gorjunovs un Kostjakovs ar malkas nastām. Visi sastājās apkārt lācim un brīnījās, cik varen prāvs tas ir: pusotras reizes lielāks par viņiem pazīstamo brūno lāci, bet ilkņi — garāki par desmit centimetriem.

— Mēs šoreiz lēti esam tikuši cauri! — Gorjunovs noteica. — Viens saplosīts maišelis un ievainots suns, bet varēja būt ļaunāk.

Lācis agonijā patiešām bija ar ķetnu aizķēris Baltiņa sānus, kas krāsojās asinīm. Suns jau aplaizīja brūci, kas, par laimi, nebija dziļa.

— Tas mums par mācību! Kādam allaž jāpaliek pie mantām ar šauteni, — Ordins sacīja. — Katru reizi jau neizdosies tik veikli ietriekt cirvi mugurā tādam milzīgam zvēram.

— Jā, tiec tik tādam ķetnās, — dzīvs neizspruksi! — Gorohovs, vilkdams nost lācim ādu, piebilda.

Ordins apmērīja zvēru: nofotografēt to vairs nebija iespējams — nāca virsū tumsa.

Vajadzēja nest mantas uz citu vietu, jo beigtais lācis nepatīkami smirdēja, taču šī smaka netraucēja suņiem pierīties līdz kaklam. Nakts pagāja nemierīgi. Suņi nemitīgi ņurdēja, bet biezajā miglā, kas ap pusnakti ietina klajumu, nevarēja saskatīt, kas viņus tā uztrauc. Pie lāča, kas bija pamests kādu simt soju attālumā, varēja saklausīt kņadu, šmakstināšanu, kaulu brīkšķēšanu; tur mielojās kaut kādi nakts plēsoņi. Rītausmā Gorohovs atrada jau pilnīgi apgrauztu skeletu un ieraudzīja divus lielus vilkus, kas, cilvēkam tuvojoties, ātri pazuda.

Šajā dienā vējš izkliedēja miglu agrāk, un ceļotāji turpināja maršrutu uz ziemeļrietumiem. Lāča ādu Gorohovs bija nostiepis mežmalā starp koku zariem, cerēdams atpakaļceļā to paņemt. Vīri šķērsoja vēl divus klajumus ar ezeriem; otrajā pacēlās balts šūnakmens paugurs, tomēr geizers, acīm redzot, sen jau nedarbojās, jo šūnakmens bija apaudzis ķērpjiem.

Izejot trešajā klajumā, ceļotāji tā otrā malā izdzirda cilvēku balsis. Taču ierējās suņi, un balsis tūliņ apklusa. Pāri klajumam veda labi iemīta taka, metot līkumu apkārt nelielam ezeram, kura tuvumā uz mitrās augsnes viegli varēja saskatīt, ka te gājuši cilvēki, apāvušies mīkstos ādas apavos — torbasos.

— Lūk, šie vairs nav akmenslaikmeta cilvēki! — Gorjunovs iesaucās. — Tie droši vien staigātu basām kājām.

— Un, tā kā šie ļaudis apauti tāpat kā iezemieši mūsu ziemeļos, tad viņiem jābūt radniecīgiem un mums nav jābaidās no sastapšanās, — piebilda Ordins.

Kad ceļotāji apgāja apkārt ezera meldrājiem, kas aizsedza klajuma pretējo malu, viņi ieraudzīja zaļu pakalnu, kura virsotnē kūpēja dūmu strūkliņa. Paugura pakājē stāvēja cilvēki, bet viens, uzkāpis pakalnā, kā likās, vēroja klajūmu. Pamanījis ceļotājus pie ezera, viņš par to pavēstīja pārējiem; tie sāka skraidelēt, un drīz vien pretim nācējiem pa pļavu, izvērsies ķēdē, devās vesels bars — cilvēku trīsdesmit. Kad viņi bija pienākuši tuvāk, kļuva redzams, ka tie visi ir apbruņoti; ikviens labajā rokā turēja garu šķēpu un kreisajā — loku; aiz pleciem rēgojās bultu spalvas.

Simt soļu attālumā no ceļotājiem karotāji apstājās, un viens no svešajiem, kurš nāca pa taku — acīm redzot, virsaitis —, pacēla roku un kaut ko uzsauca.

— Ko viņš saka? Kādā valodā? — Gorjunovs prasīja Gorohovam.

— Izklausās pēc čukču mēles, — Ņikita atbildēja. — Pavēl mums pacelt abas rokas, ja mēs esot miermīlīgi ļaudis.

Ceļotāji pacēla uz augšu rokas. Karotāji tūlīt devās uz priekšu, taču kādu trīsdesmit soļu attālumā pēc virsaiša mājiena no jauna apstājās. Virsaitis tagad jautāja:

— Kas jūs esat par ļaudīm, no kurienes nākat un kāpēc esat ieradušies mūsu zemē?

— Sakiet, ka mēs esam baltie cilvēki, ka esam atnākuši no dienvidiem, no Lielās zemes, lai apskatītu šo mazo, ledus ielenkto zemi, — Gorjunovs deva rīkojumu.

Gorohovs pārtulkoja teikto.

— Nāciet tuvāk, baltie cilvēki, bet ievērojiet, ka mūsu ir daudz un ka mēs visi esam apbruņoti, — karotāju vadonis sacīja.

Ceļotāji tuvojās virsaitim, un trīsdesmit acu pāru modri vēroja viņu kustības. Gorjunovs, pagājies uz priekšu, pastiepa virsaitim roku. Tas vispirms pieskārās ar labo roku pierei un sirdij un tikai tad paspieda atnācēja plaukstu. Šo pašu žestu viņš atkārtoja, apsveicinādamies ar ikvienu ceļotāju. Pa to laiku karotāju ķēde, tuvodamās no flangiem, ielenca atnācējus ciešā lokā; karavīri stāvēja plecu pie pleca ar ieročiem rokās un pusbalsī sprieda par svešzemnieku apģērbu, apaviem, maišeļiem, cirvjiem aiz jostas un spožajām nūjām uz muguras.

Visi viņi bija kaili līdz jostas vietai un valkāja mīk. stas ādas bikses, kā arī vieglus zvērādas zābakus — torbasus. Seju, krūtis un apakšdelmus klāja tetovējumi — viļņotas līnijas, riņķi un punkti. Kaklu ikvienam rotāja virknē savērti zobi, acīm redzot, vilka zobi, ar vienu, diviem vai trim lieliem lāča ilkņiem priekšā. Melnie, gludie mati bija savīti uz pakauša mezglā, kurā rēgojās viena, divas vai trīs ērgļa spalvas. Ķermeņi bija muskuļoti, melnīgsnēji, vaigu kauli tikai nedaudz izspiedušies, acis melnas, deguni taisni. Divi augšējie vidējie priekšzobi bija nokrāsoti sarkani, tālab šo ļaužu smaids likās dīvains — mute it kā pāršķīrās divos sārtos aplīšos. Virsaitim atšķirībā no pārējiem bija spēcīgāka ķermeņa uzbūve un garāks augums, lāča ilkņu kaklarota, sarkana svitra pāri pierei no augšas uz leju un matos iespraustas sarkanas spalvas. Tie, acīm redzot, bija drošsirdīgi ļaudis un varēja kļūt bīstami ienaidnieki, kaut arī bija bruņojušies primitīviem ieročiem: šķēpu uzgaļi bija taisīti no caurspīdīga akmens, bultu uzgaļi — no kaula; daudziem aiz jostas rēgojās akmens cirvis koka kātā. Uz muguras karājās ne vien bultu maks ar bultām, bet arī neliels ādas vairogs.

— Ka sauc jusu tautu un šo zemi? — Gorohovs pec Gorjunova norādījuma vaicāja.

— Mana tauta ir onkiloni. Un šī ir onkilonu zeme, ko iekarojuši mūsu senči. Mani sauc Amnundaks. Es esmu onkilonu virsaitis. Bet kā sauc jūs un jūsu zemi?

Saņēmis atbildi uz šo jautājumu, tāpat uz vairākiem citiem, kuru nolūks bija tāds pats — uzzināt, kālab un pa kādu ceļu baltie cilvēki atnākuši uz šejieni —, virsaitis sacīja:

— Jūs esat atnākuši no tālienes un mazā skaitā, tāpēc būsiet onkilonu viesi. Iesim uz manu mītni.

Viņš pagriezās un devās atpakaļ pa taku,ceļotāji sekoja virsaitim, bet karavīri nāca nopakaļ, kā arī līdzās takai. Viņi uzdeva Gorohovam dažādus jautājumus par svešinieku apģērbu un ieročiem, par ceļu pāri lediem un dzīvi Lielajā zemē, par kuru viņi šo to zināja pēc teiksmām, ko viena paaudze bija mantojusi no otras. Gorohovs tikko spēja atbildēt, vēl jo vairāk tāpēc, ka onkilonu valoda, gan būdama tuva čukču valodai, tomēr mazliet atšķīrās no tās un sarunas dalībnieki ne vienmēr saprata cits citu.

Zaļais pakalns, izrādās, bija onkilonu mājoklis. Pie ieejas, ko aizklāja zvērādas, virsaitis apstājās, pacēla ādas aizkaru un ar žestu aicināja viesus iekšā. Visiem vajadzēja saliekties, jo durvis bija zemas. Zemnīcas centrālajā daļā dega ugunskurs, virs kura uz šķērskoka kā uz iesma cepās vairāki gaļas gabali. Centrālā daļa bija kvadrāts ar sešus metrus garu malu. Tā stūros pacēlās četri resni stabi; augšā stabus saistīja resnas šķērssijas, kas balstīja no tievākiem baļķiem saslietu jumtu ar kvadrātveida caurumu — dūmeju, kura noderēja arī par logu. Katrai šķērssijai kvadrāta augšdajā bija pieslieti gari baļķi, kuru lejas gals balstījās zemē; šie baļķi veidoja slīpas pajumes. Pajumes galu tāpat piesedza ieslīpi nolikti īsāki un tievāki baļķi. Šādā veidā uzceltā mājokļa plāns atgādināja krustu ar noapaļotiem iekšējiem stūriem. Trīs krusta zaros bija iekārtotas guļamtelpas, ceturtajā atradās durvis un dažādu mantu noliktava; centrālais kvadrāts kalpoja par virtuvi un viesu istabu. No ārpuses mājokļa karkasu klāja bieza zemes kārta, kas bija apaugusi ar zāli. Tas bija plašs, silts, bet patumšs miteklis.

Iegājis zemnīcā, virsaitis aizveda viesus uz kvadrāta malu iepretim ieejai, apsēdās uz lāčādas, pavelkot kājas zem sevis, un nosēdināja pārējos sev labajā un kreisajā pusē. Karavīri izvietojās gar citām kvadrāta malām apkārt ugunij. Kad ceļotāju acis pierada pie zemnīcas puskrēslas, viņi ievēroja, ka mītnes slīpajās sānu pajumēs drūzmējas sievietes ar bērniem, ziņkārīgi aplūkodamas svešiniekus un pamazām virzīdamās tuvāk sēdošajiem karavīriem. Sievietes bija gandrīz pavisam kailas, vienīgi šaurs tumšas ādas apsējs plaukstas platumā, krāsas ziņā gandrīz nemaz neatšķirdamies no melnīgsnējās miesas, apjoza viņu gurnus. Jaunajām sievietēm gurnu apsēju rotāja no smalkām melnām, dzeltenām un sarkanām siksniņām veidots raksts. Bez tam sievietes valkāja no sīkiem baltiem, pelēkiem, zaļiem un sarkanīgiem akmeņiem savērtas kaklarotas un tādas pašas aproces ap plaukstas pamatu un apakšdelmu. Kailumu padarīja gluži nemanāmu tetovējumi — fantastiski ziedi un lapas, viļņotas līnijas un apļi — uz krūtīm, vēdera, muguras, rokām, kājām un sejas. Sevišķu uzmanību saistīja virsaiša jaunā sieva, kuras tetovējums attēloja divas čūskas. Ietetovētie rāpuļi vijās gredzenos ap sievietes kājām, aizlocījās pa vēderu un sāniem un beidzās ar galviņām, kas bija vērstas viena pret otru starp krūtīm un atslēgas kauliem; divas mazākas ietetovētas čūskas vijās apkārt sievietes rokām un beidzās uz abām lāpstiņām. Melni zilās čūskas uz melnīgsnējā ķermeņa radīja baisu iespaidu.

Sievietēm sejas vaibsti bija maigāki nekā vīriešiem, un dažas no viņām varēja saukt pat par skaistām; viņu augumi bija smuidri un formas proporcionālas.

Bērni staigāja pavisam kaili, bet aba dzimuma pusaudži valkāja tādas pašas gurnu jostas kā sievietes; meitenēm tās tāpat bija arī izrakstītas. Meiteņu mati bija sapīti sīkās bizītēs, bet zēniem savīti mezglā uz pakauša. Sievietes bija sapinušas matus divās bizēs, kas, akmentiņiem izrotātas, nokarājās uz krūtīm; jaunām meitenēm bija četras bizes: divas, sapītas galvas sānos, nokarājās uz krūtīm, divas — no pakauša pāri mugurai.

Amnundaks pamāja sievietei ar čūskām, un viņa izņēma no šķirstiņa, kas bija apsists ar ādu, nelielus koka kausus, piepildīja tos ar pienu no ādas maisa, kas karājās pie staba, un citu pēc cita pasniedza virsaitim, kurš tos savukārt izdalīja viesiem. Atstājis pēdējo kausu sev, virsaitis pacēla to pie lūpām un ar skaistu žestu aicināja viesus sekot viņa piemēram. Traukos bija ieliets biezs briežu māšu piens, mazliet ieskābis, taču garšīgs — vismaz tā likās cejotājiem, kuri jau sen nebija nekā tāda baudījuši. Kausus piepildīja vēlreiz, pēc tam sieviete noņēma no iesma izcepto galu, ar kaula nazi sagrieza to biezās šķēlēs un koka muldiņā pasniedza virsaitim, kurš izdalīja pa šķēlei ikvienam viesim. Kamēr tie mielojās ar gaļu, piedzerdami pienu, Amnundaks uzrunāja savus ļaudis, bet runas jēgu Gorohovs nespēja uztvert, jo virsaitis runāja pārāk ātri. Gorjunovs lūdza virsaiti paskaidrot, ko viņš sacījis. Amnundaks lēnām, lai Gorohovs varētu pārtulkot katru vārdu, pavēstīja:

— Mūsu tauta — onkiloni — pirms daudziem gadiem, izmocīti nemitīgajos karos ar čukčiem briežu ganību dēļ, nolēma aiziet pēc iespējas tālāk projām no šiem ļaudīm. Vispirms onkiloni pa ledu aizgāja uz tuvējām salām, izraka zemnīcas un sāka dzīvot mierīgu dzīvi. Tomēr šī zeme viņiem nepatika: vasarā migla, ziemā migla, pavasarī migla, visu gadu migla vien. Ļaudis sāka apmirt, brieži sāka apmirt. Un ļaudis ieraudzīja, ka putni pavasaros lido tālāk, uz ziemeļiem, bet uz rudens pusi atgriežas trekni jo trekni. Nodomāja — iesim paši uz turieni, kurp laižas putni. Gāja vienu reizi — jūra nelaida, gāja otru reizi — jūra bija vāji aizsalusi, vētra uzlauza ledu, noslīka daudz cilvēku un briežu. Sagaidīja pavisam bargu ziemu un pa priekšu aizsūtīja izlūkus. Ledus bija stiprs. Visi pārgāja pāri jūrai un atrada šo zemi. Bija atlicis pavisam maz ļaužu — vai nu cilvēku piecdesmit, vai mazāk, īsti nezinu.

Virsaitis tajā laikā bija dižens šamanis, kurš prata dziedināt visas slimības; viņš parādīja onkilonu tautai ceļu uz šo zemi. Pirms nāves šamanis pasludināja, ka onkiloni dzīvošot šajā zemē mierīgi līdz tam laikam, kamēr pie viņiem atnākšot baltie cilvēki no Lielās zemes. Un viņš sacīja, ka balto cilvēku rokās būšot pērkoni un zibeņi kā debesu valdniekiem, ar ko varēšot nogalināt iztālēm.

Kad mēs ieraudzījām jūs, pirmos baltos cilvēkus, kuri atnākuši pie mums no Lielās zemes, mēs atcerējāmies vecā šamaņa vārdus.