Saņņikova Zeme

«UN TOMĒR TĀ PASTĀV!»

Zinātniskās biedrības svinīgās sēdes pirmā daļa tuvojās nobeigumam. Ekspedīcijas locekļi, kuri bija meklējuši bez vēsts pazudušo baronu Tollu un viņa ceļabiedrus, sniedza ziņojumus. Katedrā pie sienas, ko greznoja biedrības dižciltīgo labvēļu un priekšsēdētāju ģīmetnes, patlaban runāja flotes virsnieks, kurš bija atgriezies no drosmīgā brauciena ar velboti pāri polārajai jūrai no Jaunsibīrijas arhipelāga uz Beneta salu, kur barons Tolls bija izcēlies krastā un pazudis bez vēsts. Uz referenta vīrišķīgās, skarbo polāro vētru aprautās sejas krita lampas zaļā abažūra pusēna, apgaismots bija vienīgi ziņojuma rokraksts uz katedras un flotes formas tērps ar zeltītajām pogām un ordeņiem.

Katedras priekšā aiz gara galda, ko sedza zaļa vadmala, sēdēja biedrības padomes locekļi — visi ievērojami zinātnieki un slaveni ceļotāji, kas mita ziemeļu galvaspilsētā. Pašā vidū sēdēja biedrības priekšsēdētājs. Likās, ka viņš, aizvēris acis, snauž, referenta vienmuļās balss ieaijāts. Nelielā zāle bija pārpildīta.

Referents jau bija attēlojis glābšanas ekspedīcijas gaitu un grūto ceļu no kontinenta piekrastes līdz Jaunsibīrijas salām, kad uz nartām uzliktā smagā velbote bija jāvelk pāri polāro ledu torosiem, aprakstījis vasaru Kotelnija salas krastā, kad vajadzēja gaidīt, kamēr jūra atbrīvosies no ledus, cīņu ar lediem pie salas krastiem un drosmīgo braucienu ar velboti pa jūru uz Beneta salu. Viņš stāstīja par šo drūmo, skarbo salu, ko visu gadu klāj biezi ledi, aprakstīja Tolla mājiņu un viņa atstātās mantas, kā arī citēja dokumentu ar salas aprakstu, kas beidzās šādiem vārdiem: «Šodien dodamies uz dienvidiem; pārtikas mums ir piecpadsmit vai divdesmit dienām. Visi veseli.»

— Tātad, — referents, pacēlis galvu, stingrā balsī sacīja, — tūkstoš deviņi simti otrā gada divdesmit sestajā oktobrī barons Tolls, astronoms Zēbergs un mednieki — jakuts Vasilijs Gorohovs un tunguss Nikolajs Djakonovs — atstājuši Beneta salu un devušies pa ledu uz dienvidiem, uz Jaunsibīrijas salām. Tomēr viņi nav tās sasnieguši — mēs tur neatklājām nekādas cilvēku pēdas. Kur gan palikuši drošsirdīgie ceļotāji? Nav nekādu šaubu, ka viņi gājuši bojā grūtajā gājienā. Oktobra beigās šajos platuma grādos saule vairs neparādās pie apvāršņa un tikai ap pusdienas laiku tumsu uz divām trim stundām nomaina mijkrēslis. Sals sasniedz četrdesmit grādu, bieži plosās purgas — niknas sniega vētras. Tomēr jūru vēl neklāj cieša ledus sega, un klīdledos visur paveras lasmeņi. Acīm redzot, ceļotāji sniega vētrā uzgājuši uz lāsmeņa, kas tikko pārvilcies ar jaunu, plānu ledu, un ielūzuši. Varbūt viņi gājuši bojā no bada, aukstuma vai zaudēdami spēkus cīņā ar torosiem, — suņu viņiem nebija, un vīri paši vilka nartas, kurās bija iekrauti kajaki un visas citas mantas. Vai arī, beidzot, mēģinādami polārajā naktī vieglajos kajakos pārirties pāri neaizsalušajai jūrai, ceļotāji, uznākot vētrai, noslīkuši. Lai būtu kā būdams, viņi atraduši mūžīgu dusu polārās jūras viļņos, bet par Saņņikova Zemi, ko Tolls tik ilgi un veltīgi meklējis, var teikt, ka tā nepastāv.

Referents nokāpa no katedras. Ziņojuma pēdējie vārdi bija radījuši klausītājiem drūmu noskaņu. Pēkšņi beidzamajās rindās kāds skaļi iesaucās:

— Un tomēr tā pastāv!

Zāle saviļņojās. Varēja dzirdēt jautājumus:

— Kurš to teica? Vai pazīstat šo savādnieku?…

Priekšsēdētājs pārlaida publikai stingru skatienu, paskandināja zvaniņu un, nogaidījis, kamēr zāle pierimst, sacīja:

— Uzaicinu biedrības kopsapulces dalībniekus un viesus ar piecelšanos godināt bojā gājušos drošsirdīgos ceļotājus — baronu Tollu, astronomu Zēbergu, medniekus Gorohovu un Djakonovu —, kuri ziedojuši dzīvību uz zinātnes altāra.

Visi piecēlās.

— Pasludinu pārtraukumu uz piecpadsmit minūtēm.

Pie durvīm sēdošie steidzās atstāt zāli. Padomes locekļi ielenca referentu, bet viens no viņiem, tuklais akadēmiķis Šenks, pazīstamais polārpētnieks, kurš bija organizējis barona Tolla ekspedīciju un devis tās locekļiem padomus, spraucās uz pēdējām rindām. Pārspēdams stumdīto krēslu rīboņu un drūzmas čalošanu, viņš spēcīgā balsī uzsauca:

— Es lūdzu to personu, kura ir tik pārliecināta par Saņņikova Zemes pastāvēšanu, atnākt pie manis parunāties!

Par atbildi uz šo aicinājumu no klausītāju pūļa iznira melnā blūzē tērpies jauns cilvēks melnīgsnēju, sīkām grumbiņām izvagotu seju, ko bija nokveldējusi saules svelme, bargs sals un spīvi vēji. Izspraucies pie Šenka, viņš pavēstīja:

— Es to teicu un, ja vajadzīgs, atkārtošu vēlreiz!

— Aiziesim uz bibliotēku! Šeit, tādā burzmā, mums nebūs iespējams parunāties! — sacīja Šenks, no kuplo, nokareno uzaču apakšas uzmezdams drosminiekam vērīgu skatienu.

Satvēris jaunekli zem rokas, akadēmiķis aizveda viņu pa sāndurvīm uz biedrības kanceleju bibliotēkas gala istabās.

Kanceleja bija tukša un klusa. Akadēmiķis apsēdās pie sekretāra galda, ar žestu aicinādams sarunas biedru paņemt otru krēslu. Aizsmēķējis papirosu, Šenks uzsāka sarunu:

— Es jūs klausos. Ko jūs zināt par Saņņikova Zemi?

— Atļaujiet vispirms paskaidrot, kas es tāds esmu, — nepazīstamais atbildēja. — Esmu kā politiskais izsūtītais nodzīvojis piecus gadus Kazačjes ciematā pie Janas upes grīvas. Mitinādamies šajā tālajā nostūrī, īstā lāču vai — precīzāk — ledus lāču midzenī, es iepazinos ar turienes medniekiem un mamutu ilkņu vācējiem — rupjiem, tumšiem ļaudīm, ja spriestu pēc galvaspilsētas kultūras viedokļa; taču tie ir krietni un drosmīgi vīri. Katru pavasari, kad dienas pastiepjas garumā, bet Iedus vēl ir stiprs, viņi bezbailīgi dodas pāri jūrai uz Jaunsibīrijas salām pēc mamutu ilkņiem, kuru tur ir daudz… Daži no šiem vīriem skaidri redzējuši Saņņikova Zemi un ir cieši pārliecināti, ka tā pastāv.

— Šie apgalvojumi neko nepierāda! — Šenks iebilda. — Jūs taču klausījāties ziņojumu un dzirdējāt, ka virsotnes, ko redzējis Saņņikovs un Tolls, nav nekas cits kā milzīgi torosi un ka kalniem šajā hipotētiskajā zemē būtu jāpaceļas vismaz divtūkstoš divsimt piecdesmit metru augstumā, lai tos varētu saskatīt no Koteļnija salas. Tik augstu kalnu Ziemeļu Ledus okeānā nevar būt.

— Tas ir pieņēmums, nevis fakts!

— Bez tam Tolls pirms ierašanās Beneta salā veltīgi meklējis šo zemi, ar savu jahtu «Zarja» apbraukājot rajonus, kur cerēja to atrast.

— Šis fakts pierāda tikai to, ka zeme atrodas tālāk ziemeļos, ne tik tuvu Koteļnija salai, kā domāja Saņņikovs un citi, kas to redzējuši. Viņi nebūs visai precīzi novērtējuši attālumu līdz šai zemei, — jaunais cilvēks iebilda.

— Jums taisnība! — Šenks piekrita. — Taču, izņemot šīs — jums jāpiekrīt — visai nedrošās liecības, mums nav nekādu citu — pareizāk — nekādu noteiktu datu, ja neskaita ziņas par putnu pārlidojumiem kaut kur ziemeļu virzienā.

— Kāpēc jūs to neuzskatāt par pietiekami neapstrīdamu liecību? — jauneklis brīnījās. — Par to ziņojis jau Vrangelis, to apstiprinājis Maidelis, bet Ziemeļu iedzīvotāji pilnīgi precīzi norāda, ka vasarās divos Sibīrijas ziemeļu piekrastes rajonos nevar sastapt tik daudz putnu kā citur: pirmkārt, no Hromas upes līdz Omolojas upei; otrkārt, piecdesmit kilometrus uz rietumiem no Jakana raga un līdz Rirkaipija ragam. Šais vietās viņi nekad neko lielu nav varējuši nomedīt, toties te vērojami gājputnu lidojumi uz ziemeļiem.

Rirkaipija rags — tā čukči sauca Severnija ragu, kas tagad pārdēvēts par Smita ragu.

— No rietumu rajona putni lido uz Jaunsibīrijas arhipelāgu, no austrumu rajona — uz Vrangeļa salu, — Senks iebilda.

— Tā domāja agrāk, taču tie ir maldi. Vrangeja sala ir loti augsta un klinšaina un gandrīz visu vasaru paliek zem sniega segas. Tādiem putniem kā zosīm un pilēm tur ir pārāk maz ligzdošanai piemērotu vietu. Bet mūs interesē rietumu rajons.

— Jā, putni no turienes lido uz Jaunsibīrijas salām.

— Uz šīm salām, izrādās, lido gaužām niecīgs skaits putnu, lielākā daļa ciešos baros steidzas tālāk uz ziemeļiem. Par to ne vienu reizi vien man ir stāstījuši Ustjanskas, Ruskijustjes un Ožoginas mednieki, kuri apmeklējuši salas; to zināja arī Saņņikovs. Lido baltās zosis, pūku pīles — gāgas, dažādu citu sugu piles, tilbites, cigļi un citi putni — visi, kas pārtiek no augiem vai sīkiem dzīvnieciņiem, augu barības ēdājiem. Tāpēc var secināt, ka ziemeļos ir vēl kāda cita pietiekami plaša sauszeme ar veģetāciju.

— Tiesa gan, šī sauszeme ir Beneta sala, — Šenks ieminējās. — No Tolla atstātā dokumenta mēs uzzinājām, ka uz šo salu atlido divu sugu gāgas, tilbītes, svilpj i, piecu sugu kaijas…

— Ne zosis, ne pīles nav pieminētas! — jaunais cilvēks pasmējās. — Bet lielākā daļa gājputnu ir tieši zosis un pīles. Tas ir raksturīgi! Un vai jūs ievērojāt tajā pašā dokumentā vārdus, ka Tolls redzējis ērgli lidojam no dienvidiem uz ziemeļiem, vanagu lidojam no ziemeļiem uz dienvidiem un zosis, kas barā laidušās pāri jūrai no ziemeļiem, tas ir, vasaras beigās griezušās atpakaļ no šīs nezināmās zemes uz kontinentu?

— Pilnīgi pareizi! — akadēmiķis apstiprināja.

— Un Tolls piebilst: miglas dēļ zemi, no kurienes lidoja šie putni, tāpat nevarējām saskatīt, kā iepriekšējās navigācijas laikā nebija redzama Saņņikova Zeme.

— Kāda jums lieliska atmiņa! — Šenks brīnījās.

— Es uzmanīgi klausījos referātu, un Tolla atstātais dokuments padarīja vēl ciešāku manu pārliecību, ka Saņņikova Zeme patiešām pastāv, turklāt tālāk ziemeļos, nekā to iedomājās līdz šim. Tāpēc arī izteicu tik kategorisku apgalvojumu. Turpretim Beneta sala, kā jūs jau dzirdējāt, ir pārāk maza un pārāk apledojusi, lai dotu patvērumu tik daudziem putniem. Tolls to apstiprinājis: svilpji, tilbltes, kaijas, divu sugu pūku piles — tie ir visi vasaras viesi Beneta salā.

— Tomēr zemi, kura atrastos vēl tālāk ziemeļos, teiksim, uz astoņdesmitā ziemeļu platuma grāda, klātu vēl biezāki ledi, tātad ari tā nespētu pabarot tik daudzus putnus.

— Uz kurieni gan tādā gadījumā lido šie muļķīgie putni? — jauneklis sāka smieties.

— Tiešām nezinu. Varbūt pāri ziemeļpolam uz Grenlandi, kaut gan tas nav ticams, — Šenks, paraustīdams plecus, atbildēja.

— Bet vai nevarētu pieņemt, ka kaut kādu sevišķu apstākļu dēļ Saņņikova Zemē, kaut arī tā atrodas tālu ziemeļos, polārā okeāna ledu ielenkumā, ir siltāks klimats nekā Beneta salā un Jaunsibīrijas salu arhipelāgā, kas atrodas vairāk dienvidos?

— Nu, atvainojiet, tās ir tīrās iedomas! — akadēmiķis, mazliet sapīcis, iebilda. — Tādam pieņēmumam, atskaitot putnu pārlidojumus, nav nekāda pamata.

— Varbūt tur ir kāds vulkāns, kas sasilda šo zemi, — jaunais cilvēks nerimās, — vai arī karsti avoti!

— Vulkāna dūmus jau sen būtu pamanījuši jūsu mednieki un jūras braucēji. Neaizmirstiet, ka arī Nansens ar «Framu» dreifēja okeāna ledos netālu no rajona, kur vajadzētu atrasties šai noslēpumainajai zemei, tomēr viņš nekā neredzēja.

— Starp citu, vai jūs zināt, cik dīvainā kārtā pazuduši onkiloni — vesela tauta, kas mita ziemeļos? čukču vajāti, onkiloni ar visiem ganāmpulkiem aizgājuši kaut kur projām no kontinenta, un par viņiem neviens nekā vairs nav dzirdējis, un nav arī zināms, kur viņi palikuši.

— Jā, atceros, par onkiloniem savākuši ziņas Vrangelis, Nordenšelds un Maidelis. Taču par etnogrāfiju es neesmu interesējies…

Skaļš zvans, atskanēdams bibliotēkā, pārtrauca akadēmiķi. Šenks piecēlās.

— Jāiet paklausīties nākamo referātu. Jūsu apsvērumi mani tomēr ir ieinteresējuši — mums vēl jāparunājas. Atnāciet pie manis mājās pēc nedēļas, vakarā. Te būs adrese.

Šenks izvilka no kabatas portfeļa vizītkarti un, pasniedzis to sarunas biedram, piebilda:

— Es pameklēšu grāmatās kādas sīkākas ziņas par šiem onkiloniem. Un lūkošu noskaidrot, ko domā akadēmijā par jaunu ekspedīciju Tolla meklēšanai, kaut arī par panākumiem stipri šaubos. Tomēr katrā ziņā atnāciet.