Saņņikova Zeme

GAR KOTEĻNIJA SALAS KRASTIEM

Būdiņa krastā bija pa pusei sabrukusi. Ilkņu vācēji šo salu apmeklē retāk, jo te viņu guvums ir mazs, bet nokļūt uz šejieni ir grūti. Tāpēc mītnes, ko atjauno vienīgi tad, ja salās notiek zinātniski pētījumi, gadiem ilgi netiek labotas, jumti sāk tecēt un iebrūk, sienas sagāžas. Tērēt laiku mājiņas labošanai vienas pārnakšņošanas dēļ nebija vērts, un, tā kā laiks turējās labs, ceļotāji apmetās turpat uz ledus.

Ritausmā visi pamodās no suņu koncerta.

— Citādi nav kā lācis! — Gorohovs iesaucās un puspliks izlēca no telts ar šauteni rokās.

Pārējie sekoja viņam un ieraudzīja interesantu ainu. Soļus desmit no suņiem vilcinādamies stāvēja trīs ledus lāči, jo visi astoņdesmit piesietie suņi šaudījās šurpu turpu, sliedamies pakaļkājās, nerimtīgi riedami, smilkstēdami un gaudodami. Šaušalīgais koncerts varētu uzmodināt pat miroņus. Lāči laikam nolūkoja, kuram sunim varēs vieglāk uzklupt, turklāt tā, lai tuvākie nevarētu ieķerties sānos vai mugurā. Zvēri jau tuvojās pašam tālākajam aizjūgam, kur vairāki suņi bija samudžinājuši saites un, bez mitas riedami, bezpalīdzīgi ķepurojās ciešā muzgulī. Bet tad no abām teltīm atskanēja šāvieni, viens lācis, ko bija trāpījusi Ordina šautenes sprāgstošā lode, nogāzās uz ledus, un abi pārējie ļekoja projām, atstādami asiņainas pēdas. Kajuri, Gorohovs un Gorjunovs metās bēgļiem pakaļ, ātri panāca vienu, acīm redzot, stiprāk ievainotu, un nogalināja. Trešais pazuda aiz torosiem.

Negaidītās medības deva krietnu krājumu cilvēkiem un suņiem nepieciešamas svaigas gaļas un iespēju atstāt lielāku daudzumu jukolas (kaltēto zivju) noliktavā, ko ceļotāji taisījās ierīkot salas ziemeļu galā.

Nošautajiem zvēriem ātri novilka ādu, gaļu sagrieza gabalos un iekrāva nartās, un drīz vien karavāna virzījās tālāk uz ziemeļiem. Ceļojums gar piekrasti turpinājās vēl četras dienas, jo sala ir simt astoņdesmit kilometru, bet, rēķinot visus krasta likumus, — vairāk nekā divsimt kilometru gara. Tās kalnaino vidieni klāj akmeņaina tundra.

Pēdējā pārgājienā gar krastu, kad pēc pusdienas karavāna pabrauca garām Rešetņikova upes grīvai, laiks no jauna kļuva sliktāks. Debesis ātri apmācās, iepūtās spirgts dienvidrietumu vējš, un sāka snigt. Tomēr ceļotāji par spīti putenim brauca tālāk, jo sals nebija stiprs un mērķis — Koteļnija salas ziemeļu gals — bija jau tuvu.

Sala beidzās ar lēzenu zemes ragu. Netālu no tā Tolla ekspedīcijas dalībnieki bija uzbūvējuši noliktavu gadījumam, ja salā vajadzētu pārlaist ziemu. Sajā būdiņā Gorjunovs taisījās iekārtot arī savu noliktavu — bāzi tādam pašam nolūkam un atpakaļceļam uz kontinentu.

Būdiņa bija labi saglabājusies, un ceļotāji tur negaidot atrada pārtikas krājumus, kas bija atstāti kā nevajadzīgi pēc pazudušās ekspedīcijas meklēšanas — krietnu daudzumu jukolas, vairākas kastes ar konserviem, lielu skārda kārbu ar lāča taukiem, sausiņus un pat sasalušu brieža gaļu. Salā pa vasaru mitinās diezgan daudz savvaļas ziemeļbriežu, kas agrā pavasarī atnāk pa ledu no kontinenta un aiziet atpakaļ vēlā rudenī, tikko aizsalst jūra. Šajā lielajā ceļojumā uz ziemeļiem, kas ir diezgan bīstami — jo sevišķi rudeņos, kad vējš viegli var uzlauzt plāno ledu —, brieži dodas tāpēc, ka salās atrod plašākas ganības un vieglāk var paglābties no galvenā ienaidnieka — cilvēka; bez tam šeit nav uzmācīgo kukaiņu, no kuriem vasarā uz kontinenta ne dzīvniekiem, ne cilvēkiem nav nekāda glābiņa.

Briežu gājiens uz salām jau bija sācies — sniegā ap Mazo Ļahova salu vietu vietām vīdēja viņu pēdas —, un varēja gaidīt aizvien lielākus briežu barus. Kajuri cerēja uz labām briežu medībām atceļā. Tāpēc viņi, izkrāvuši nartas, atvadījās no ceļotājiem un, izmantodami pievakares stundas, bez liekas kravas steidzās atpakaļ gar Koteļnija salas austrumu piekrasti, taisīdamies pārnakšņot medībām ērtā vietā. Gorjunovs ar kajuriem nosūtīja Šenkam adresētu vēstuli, kurā aprakstīja ekspedīcijas gaitu. Tā bija beidzamā vēsts, ko viņš spēja aizsūtīt uz kontinentu, turklāt arī tā varēja sasniegt galvaspilsētu tikai uz rudens pusi.

Ceļotāji atvadījās no kajuriem ar smagu sirdi un raudzījās viņiem nopakaļ, kamēr nartas pazuda aiz krasta līkuma. Pārtrūka pēdējais pavediens, kas viņus saistīja ar visu pasauli. Tagad viņi bija palikuši vieni paši pie svešas pasaules sliekšņa, kur vajadzēja paļauties tikai uz pašu spēkiem un nevarēja cerēt uz palīdzību.

Gribēdami aizkavēt drūmās domas, vīri sāka šķirot un kravāt noliktavā atstājamās mantas, lai nākamajā rītā, ja būs labs laiks, varētu steigties uz ziemeļiem. Bija jau marta beigas, diena ilga vairāk nekā trīspadsmit stundu, un rāmā laikā siltā saule varēja sabojāt ceļu. Ceļotāji sašķiroja kastes, no jauna atzīmēja uz katras tās saturu un sakrāva dziļāk mājiņā, tā ka palika vēl telpa arī pārnakšņošanai.

Tomēr vējš, kas pret vakaru bija pierimis, ap pusnakti sāka plosīties no jauna ar briesmīgu sparu, temperatūra noslīdēja līdz četrdesmit grādiem zem nulles, un sagriezās negants sniegputenis. Gorohovs un Ņikiforovs, rītausmā izgājuši pabarot suņus, atgriezās sasaluši ragā un pavēstīja, ka doties ceļā neesot iespējams. Tādā laikā bija jāliekas vienkārši uz auss, jo nebija nekāda prieka celties un dirnēt pustumšajā, dūmu pilnajā būdā. Vīri atstāja guļas vietu tikai tad, kad vajadzēja pagatavot azaidu, un pēc tam atkal likās slīpi.

Sniega vētras uzspiestās nīkšanas otrajā dienā Ņikiforovs, kurinādams kamīnu, starp būdā sakrautajām malkas šķilām atrada kādu dīvainu, smagu, plakanu, mazliet izliektu pagali ar sīki rievotu virsmu, viens gals tai bija smails. Viņš pagrozīja pagali un, šaubīdamies, vai tā degs, parādīja atradumu Gorohovam.

— Tas laikam gan būs eksekī putna nags, — jakuts, apskatījis pagali, sacīja.

— Putna nags? Bet šitā šķila tak ir tikai maķenīt īsāka par manu roku! — kazaks brīnījās. — Šitāds putns būtu vēl lielāks par mūsu būdu, ja tam tik milzum lieli nagi. Kur gan tāds mājo?

— Kā melš veci Jaudis, tas dzīvojis Koteļnija salā. Pirmie ilkņu vācēji vēl esot to manījuši… Kā jūs domājat, Matvej Ivanovič, vai tas varētu būt tiesa?

Gorjunovs aplūkoja atradumu, sāka smieties un pasniedza to Ordinam, sacīdams:

— Tas ir fosilā garspalvainā degunradža rags. Degunradzis dzīvojis vienā laikā ar mamutu. Es esmu redzējis tādus ragus Jakutskas muzejā un Pēterburgā, Zinātņu akadēmijas muzejā.

— Kāpēc tad šo ragu uzskata par milzu putna nagu?

— Tāpēc, ka tas formas un rievotās virsmas ziņā patiešām vairāk līdzīgs putna nagam; arī mūsu novada jukagiri, lamuti un tungusi domā gluži tāpat. Un pirms simt gadiem tā sprieda pat daži zinātnieki. Hedenštroms, pirmais Jaunsibīrijas salu pētnieks, savos «Fragmentos par Sibīriju» piemin šos nagus pilnīgā pārliecībā, ka tie ir putna nagi. Tolls, uzturēdamies Koteļnija salā, uzkāpa Ekseki pakalnā netālu no Dārgumu upītes, kur, pēc viņa pavadoņu apgalvojuma, mitinājies šis putns. Viņi stāstījuši zinātniekam — putns esot tik liels, ka lidodams aizklājot sauli. Kad pirmie ilkņu vācēji atnākuši uz Koteļnija salu un tuvojušies pakalnam, putns iebrēcies un aizlidojis. Pakalnā viņi atraduši olas čaumalu un milzīgas spalvas. Bet putnu kopš tā laika neviens vairs neesot redzējis.

— Stāsta, viņam bijušas divas galvas, — Gorohovs piebilda.

— Jā, jā! Interesanti, ka divgalvainais ērglis, kas attēlots uz mūsu vara monētām, pēc jukagiru domām, esot eksekī putns. Vrangelis pieminējis, ka viņi par šo putnu stāstījuši daudz dīvainu teiksmu. Degunradža galvaskausu, ko dažreiz atrod līdzās ragiem, viņi uzskata par eksekī galvaskausu.

— Sibīrijas iezemieši arī par mamutu stāsta visādas blēņas, — Ordins piebilda.

Šajā dienā ceļotāji īsināja laiku, izprašņādami Gorohovu un Ņikiforovu par mamutu un citiem izmirušajiem dzīvniekiem un stāstīdami viņiem, ko paši bija lasījuši grāmatās.